ĢENERĀLADVOKĀTA MACEJA ŠPUNARA [MACIEJ SZPUNAR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2020. gada 14. janvārī (1)
Lieta C‑641/18
LG
pret
Rina SpA,
Ente Registro Italiano Navale
(Tribunale di Genova (Dženovas tiesa, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Jurisdikcija un nolēmumu atzīšana un izpilde civillietās un komerclietās – Regulas (EK) Nr. 44/2001 materiālā piemērošanas joma – Imunitāte pret tiesvedību – Sabiedrību veiktas kuģu klasifikācijas un sertificēšanas darbības
I. Ievads
1. Regulā (EK) Nr. 44/2001 (2), izmantojot citos Savienības starptautisko privāttiesību instrumentos lietotos terminus, ir noteikts, ka tā ir piemērojama “civillietās un komerclietās”. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilst judikatūras virzienam, kas ir saistīts ar šīs regulas piemērošanas jomas noteikšanu.
2. Šajā lietā iesniedzējtiesas šaubas saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomu izraisa atbildētāju pamatlietā izvirzītā iebilde par imunitāti pret tiesvedību. Būtībā iesniedzējtiesa lūdz Tiesu paust nostāju par starptautisko paražu tiesību principa un Savienības starptautisko privāttiesību instrumenta savstarpējo saistību.
3. Turklāt iesniedzējtiesa it īpaši vēlas noskaidrot, vai un – attiecīgā gadījumā – kādā mērā atbildi uz prejudiciālo jautājumu var ietekmēt rūpes par to, lai tiktu nodrošinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā garantētās tiesības uz piekļuvi tiesām. Raugoties no šāda viedokļa, šis jautājums atspoguļo aktuālo diskusiju par cilvēktiesību ietekmi uz starptautiskajām privāttiesībām.
4. Ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu līdz ar to Tiesai tiek sniegta iespēja noteikt Savienības starptautisko privāttiesību vietu starptautiskajās tiesībās šī jēdziena plašākā nozīmē. Šajos secinājumos es Tiesai ierosinu interpretēt gan Regulu Nr. 44/2001, gan starptautiskās paražu tiesības tādējādi, lai ar tās spriedumu tiktu sniegts ieguldījums starptautisko tiesību attīstībā kopumā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
5. Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencija, kas noslēgta Montegobejā 1982. gada 10. decembrī (3) (turpmāk tekstā – “Montegobejas konvencija”), ir būtiska jūras tiesību sastāvdaļa. Tā stājās spēkā 1994. gada 16. novembrī, un Kopienas vārdā tā tika apstiprināta ar Lēmumu 98/392/EK (4).
6. Saskaņā ar šīs konvencijas 90. pantu katrai valstij ir tiesības uz to, lai kuģi ar tās karogu kuģotu atklātā jūrā. Minētās konvencijas 91. panta 1. un 2. punktā ir noteikts – katra valsts nosaka noteikumus, ar kādiem tā piešķir tiesības kuģot ar savu karogu, un izdod kuģiem, kuriem tā piešķir tiesības kuģot ar savu karogu, atbilstošus dokumentus.
7. Montegobejas konvencijas 94. panta 1. punktā ir paredzēts – katra valsts efektīvi realizē jurisdikciju un kontroli pār kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, administratīvajos, tehniskajos un sociālajos jautājumos. Turklāt saskaņā ar šīs konvencijas 94. panta 3.–5. punktu valsts attiecībā uz kuģiem, kas kuģo ar tās karogu, veic tādus pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu jūras drošību. Ar šādiem pasākumiem ir jānodrošina tostarp, ka katru kuģi pirms reģistrācijas un turpmāk pēc atbilstošiem laika periodiem pārbauda kvalificēts kuģu inspektors. Veicot minētos pasākumus, katra valsts obligāti ņem vērā vispārpieņemtos starptautiskos noteikumus, procedūras un praksi.
8. Šajā kontekstā Starptautiskās konvencijas par cilvēku dzīvības aizsardzību uz jūras (5) (turpmāk tekstā – “SOLAS konvencija”), kurai visas dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses, galvenais mērķis ir precizēt minimālās normas attiecībā uz kuģu būvniecību, aprīkošanu un ekspluatāciju, kas ir saderīgas ar to drošību.
9. Saskaņā ar šīs konvencijas II‑1. nodaļas A‑1. daļas 3.1. noteikumu kuģus projektē, būvē un uztur atbilstoši strukturālajām, mehāniskajām un elektriskajām prasībām, ko nosaka klasificēšanas sabiedrība, kuru administrācija, proti, atbilstoši minētās konvencijas tekstam – tās valsts valdība, ar kuras karogu kuģim ir atļauts kuģot, ir atzinusi saskaņā ar XI nodaļas 1. noteikumu, vai piemērojamiem administrācijas valsts standartiem, kas paredz līdzvērtīgu drošības līmeni.
10. Saskaņā ar SOLAS konvencijas I nodaļas 6. noteikumu:
“a) Ciktāl kuģu inspekcija un apskate attiecas uz šo noteikumu izpildi un atbrīvošanu no tiem, to veic administrācijas amatpersonas. Tomēr administrācija var uzticēt inspekcijas un apskates inspektoriem, kurus ieceļ šim nolūkam, vai administrācijas atzītām organizācijām.
b) Administrācija, kas izvirza inspektorus vai atzīst organizācijas, kuras var veikt inspekciju un apskates saskaņā ar a) punktu, jebkuru iecelto vai atzīto organizāciju pilnvaro vismaz:
i) pieprasīt kuģa remontu;
ii) veikt inspekciju un apskates, ja to pieprasa ostas valsts attiecīgās iestādes.
Administrācija Organizācijai paziņo ieceltajiem inspektoriem vai atzītajām organizācijām piešķirtās īpašās pilnvaras un nosacījumus.
c) Ja ieceltais inspektors vai atzītā organizācija konstatē, ka kuģa vai tā aprīkojuma stāvoklis būtiski neatbilst informācijai, kas sniegta apliecībā, vai ir tāds, ka, dodoties jūrā, ir apdraudēts pats kuģis vai personas, kas uz tā atrodas, šis inspektors vai organizācija tūlīt pieprasa veikt labošanas pasākumu un attiecīgi par to paziņo administrācijai. Ja šāds labošanas pasākums netiek veikts, jāanulē attiecīgā apliecība, un par to tūlīt paziņo administrācijai, [..].
d) Katrā ziņā administrācija pilnībā garantē inspekcijas un apskates pabeigtību un efektivitāti un apņemas nodrošināt pasākumus, kas vajadzīgi šā pienākuma veikšanai.”
B. Savienības tiesības
11. Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu to “piemēro civillietās un komerclietās neatkarīgi no tiesas iestādes būtības. To, cita starpā, nepiemēro [nodokļu] ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās”.
12. Atbilstoši šīs regulas 2. panta 1. punktam “saskaņā ar [minēto] regulu, personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības, var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā”.
III. Fakti pamatlietā, tiesvedība Tiesā un prejudiciālais jautājums
13. Cietušo ģimenes locekļi un pasažieri, kuri izdzīvoja kuģa Al Salam Boccaccio ’98, kas kuģoja ar Panamas Republikas karogu, avārijā Sarkanajā jūrā 2006. gadā, kurā bija vairāk nekā 1000 cietušo, iesniedzējtiesā Tribunale di Genova (Dženovas tiesa, Itālija) cēla prasību pret sabiedrībām Rina SpA un Ente Registro Italiano Navale.
14. Iesniedzējtiesā prasītāji apgalvo, ka atbildētāju veiktās sertificēšanas un klasifikācijas darbības, kā arī to lēmumi un norādījumi ir izraisījuši kuģa nestabilitāti un tā kuģošanas nedrošību, kā rezultātā tas ir nogrimis. Prasītāji lūdz atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, kas viņiem ir radies šīs avārijas dēļ.
15. Atbildētājas apstrīd prasītāju prasījumus, it īpaši – izvirzot iebildi par imunitāti pret tiesvedību. Tās norāda, ka prasība pret tām ir celta sertificēšanas un klasifikācijas darbību dēļ, kuras tās ir veikušas uz citas suverēnas valsts, proti, Panamas Republikas, deleģējuma pamata. Šīs darbības esot citas valsts suverēnu prerogatīvu izpausme, un atbildētājas tās esot veikušas šīs valsts vārdā un interesēs.
16. Ņemot vērā atbildētāju izvirzīto iebildi par imunitāti pret tiesvedību, prasītāji norāda, ka Itālijas tiesai jurisdikcija izskatīt viņu prasības ir saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktu. Tās apgalvo, pirmkārt, ka šī regula nav piemērojama tikai tad, ja strīds ir [nodokļu] ieņēmumu, muitas vai ar administratīvajiem jautājumiem saistītās lietās, kā tas ir noteikts minētās regulas 1. panta 1. punktā, otrkārt, ka iebilde par imunitāti pret tiesvedību būtībā neattiecas uz darbībām, ko reglamentē tehniskie noteikumi bez diskrecionāra rakstura, un katrā ziņā – uz tām, kuras nav saistītas ar politiskām izvēlēm un suverēnas valsts prerogatīvām, un, treškārt, ka klasifikācijas un sertificēšanas darbības nav darbība, kas veikta, īstenojot valsts varu, ņemot vērā Hartas 47. pantu un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas Romā parakstīta 1950. gada 4. novembrī, 6. panta 1. punktu, kā arī Direktīvas 2009/15/EK (6) 16. apsvērumu.
17. Šādos apstākļos Tribunale di Genova (Dženovas tiesa) 2018. gada 28. septembra lēmumā, kas Tiesā saņemts 2018. gada 12. oktobrī, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Regulas [Nr. 44/2001] 1. [panta] 1. punkts un 2. [panta] 1. punkts – arī ņemot vērā [Hartas] 47. pantu, ECPAK 6. panta 1. punktu un Direktīvas [2009/15] 16. apsvērumu – ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem ir izslēgts, ka saistībā ar tiesvedību, kura ierosināta, lai panāktu, ka tiek atlīdzināts kaitējums, ko radījusi nāve, un kaitējums personām, ko izraisījusi pasažieru prāmja bojāeja, un kurā ir norādīts uz [civiltiesisku] atbildību par neatļautu darbību/kvazideliktu, dalībvalsts tiesa var noliegt savas jurisdikcijas pastāvēšanu, atzīstot imunitāti pret tiesvedību iestādēm un privāto tiesību juridiskajām personām, kuras veic klasificēšanas un/vai sertificēšanas darbības un kurām ir birojs attiecīgajā dalībvalstī, jo šīs klasificēšanas un/vai sertificēšanas darbības tās veic kādas ārpus Kopienas esošas trešās valsts vārdā?”
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas dalībnieki, Francijas valdība un Eiropas Komisija. Šīs pašas ieinteresētās personas bija pārstāvētas tiesas sēdē 2019. gada 18. septembrī.
IV. Vērtējums
19. Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai atbildētāju izvirzītās iebildes par imunitāti pret tiesvedību dēļ tai ir jāatsakās izskatīt strīdu pamatlietā vai arī tai ir jāatzīst, ka, tā kā atbildētāju domicils ir tiesas valsts teritorijā un ņemot vērā no Hartas 47. panta un ECPAK 6. panta 1. punkta izrietošos apsvērumus, Regula Nr. 44/2001 ir jāpiemēro pamatlietā un sava jurisdikcija šī strīda izskatīšanai ir jāpamato ar šīs regulas 2. panta 1. punktu.
20. Protams, no prejudiciālā jautājuma formulējuma a priori varētu secināt, ka iesniedzējtiesu interesē tikai tas, vai atbildētāju izvirzītās iebildes par imunitāti pret tiesvedību dēļ iesniedzējtiesai ir pienākums atteikties īstenot tai no Regulas Nr. 44/2001 izrietošo jurisdikciju. Raugoties no šāda viedokļa, no prejudiciālā jautājuma izrietētu pieņēmums par šīs regulas materiālo piemērojamību šajos lietas apstākļos.
21. Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatojuma izklāsta izriet, ka iesniedzējtiesai ir radušās šaubas tieši par Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu. Lietojot iesniedzējtiesas izmantoto formulējumu, tā vēlas noskaidrot, vai šīs regulas 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka “ar administratīviem jautājumiem saistītās lietās” ietver vai neietver strīdīgās darbības, ko atbildētājas ir veikušas uz trešās valsts deleģējuma pamata.
22. Turklāt iesniedzējtiesa prejudiciālajā jautājumā tostarp atsaucas uz Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktu. Šajā atsaucē nenoliedzami tiek norādīts uz apstākli, ka atbildētāju domicils atrodas iesniedzējtiesas dalībvalsts teritorijā, proti, Itālijā.
23. Ņemot to vērā, Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas joma ir viena un tā pati attiecībā uz visiem šajā regulā paredzētajiem jurisdikcijas pamatiem. Iemesls, kādēļ šim apstāklim varētu būt nozīme šī prejudiciālā jautājuma kontekstā, izriet no tā, ka ar minēto apstākli tiek pierādīta saikne vai pat tuvums starp faktiem pamatlietā, no vienas puses, un tiesas atrašanās valsts un līdz ar to – Savienības teritoriju, no otras puses. Nevar izslēgt, ka šādas saiknes esamībai varētu būt ietekme uz tiesībām piekļūt tiesai, ņemot vērā imunitāti pret tiesvedību (7).
24. Patiesībā, atsaucoties uz atbildētāju izvirzīto iebildi par imunitāti pret tiesvedību, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šīs iebildes dēļ tā var atteikties īstenot savu jurisdikciju, kas izriet no Regulas Nr. 44/2001.
25. Ņemot vērā iepriekš minēto, pēc tam, kad iesākumā tiks izvērtēta prejudiciālā jautājuma pieņemamība (A daļa), lai lietderīgi uz to atbildētu, pirmām kārtām, ir jānosaka, kā starptautisko paražu tiesību princips attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību ir saistīts ar Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu (B daļa), otrām kārtām, ir jāizvērtē, vai šī piemērošanas joma attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir celta pret privāto tiesību subjektiem saistībā ar šo struktūru veiktajām klasifikācijas un/vai sertificēšanas darbībām (C daļa), un gadījumā, ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša, trešām kārtām, ir jāizskata jautājums, vai valsts tiesai – šo subjektu izvirzītās iebildes par imunitāti pret tiesvedību dēļ – ir jāatsakās īstenot jurisdikciju, kas izriet no vienas no šīs regulas normām (D daļa) (8).
A. Par pieņemamību
26. Atbildētājas uzskata, ka prejudiciālais jautājums ir nepieņemams. Tās norāda, pirmkārt, ka tikai tad, ja iesniedzējtiesa būtu noraidījusi iebildi par imunitāti pret tiesvedību, tā būtu varējusi īstenot savas pilnvaras iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Katrā ziņā Regulas Nr. 44/2001 normām, kuru interpretācija tiek lūgta, neesot nekādas saistības ar iebildi par imunitāti pret tiesvedību, kas pamatlietā ir izvirzīta, pamatojoties uz starptautiskajām paražu tiesībām. Otrkārt, prejudiciālais jautājums neattiecoties uz iespējamo neatbilstību starp Savienības tiesību normu un valsts tiesību normu. Visbeidzot, treškārt, saskaņā ar Tiesas judikatūru šī regula esot piemērojama tikai lietās saistībā ar atbildību par darbību, kas veikta jure gestionis, un valsts tiesai esot izņēmuma jurisdikcija lemt pēc būtības par šīs strīdīgās darbības raksturu.
27. Es nepiekrītu atbildētāju paustajām iebildēm pret prejudiciālā jautājuma pieņemamību.
28. Pirmkārt, saistībā ar atbildētāju argumentu, saskaņā ar kuru Tribunale di Genova (Dženovas tiesa) pašai būtu bijis jālemj par iebildi par imunitāti pret tiesvedību un ka šai iebildei neesot nekādas saistības ar Regulas Nr. 44/2001 normu interpretāciju, man šķiet, ka šis arguments atgādina par interpretāciju, saskaņā ar kuru, atzīstot iebildi par šādu imunitāti, tiek izslēgta vajadzība vērtēt Savienības tiesībās, līgumos vai valsts tiesībās paredzētās jurisdikcijas normas, lai secinātu, vai tiesa, kurā tiek prasīts izskatīt strīdu, to var vai nevar darīt (9).
29. Tādējādi lietā, kurā ir pieņemts spriedums Lechouritou u.c. (10), Tiesai bija jālemj, pirmām kārtām, par Briseles konvencijas (11) piemērošanas jomu un, otrām kārtām, par šīs konvencijas piemērojamību lietā, kur vienai no pusēm ir imunitāte pret tiesvedību. Atbildot uz jautājumu par minētās konvencijas piemērošanas jomu, Tiesa neuzskatīja, ka šis jautājums ir nepieņemams. Taču tajā lietā raksturot apstrīdēto darbību kā tādu, kas īstenota jure imperii, nebija tik strīdīgi kā attiecībā uz darbībām, kas ir šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā. Tāpat Tiesa spriedumā Mahamdia (12) lēma par vienas no Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas normām interpretāciju, lai gan iesniedzējtiesa bija tikai “pieņēmusi”, kā Tiesa, šķiet, uzsvēra, ka pamatlietas apstākļi nav tādi, lai atbildētāja valsts varētu atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību.
30. Proti, uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju attiecas atbilstības pieņēmums, un tātad tikai retos un ārkārtējos gadījumos Tiesa atsakās uz tiem atbildēt, tostarp, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesību normas interpretācijai, ko lūgusi valsts tiesa, nav nekādas saistības ar pamatlietas faktiskajiem apstākļiem vai tās priekšmetu vai ja problēmai ir hipotētisks raksturs (13). Šajā lietā, kā arī iepriekš minētajās lietās nevar konstatēt reālas un tiešas saiknes neesamību starp Regulas Nr. 44/2001 normām un pamatlietas priekšmetu.
31. Otrkārt, attiecībā uz argumentu, ka prejudiciālais jautājums esot nepieņemams, jo tas neattiecas uz Savienības tiesību un valsts tiesību iespējamo neatbilstību, pietiek norādīt, ka šajā argumentā netiek ņemta vērā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu būtība. Prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā Tiesa nelemj ne par valsts tiesību interpretāciju, ne par to atbilstību Savienības tiesībām (14).
32. Visbeidzot, treškārt, arguments par to, ka Regula Nr. 44/2001 nav piemērojama pamatlietā, ietekmē atbildi, kas ir sniedzama uz prejudiciālo jautājumu. Lietas dalībnieku debates parāda, ka nebūt nav acīmredzama atbilde uz jautājumu, vai klasifikācijas un sertificēšanas darbības tiek īstenotas jure imperii, kas nozīmē, ka uz šīm darbībām neattiecas “civillietu un komerclietu” jēdziens šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt, lai gan tikai valsts tiesa ir kompetenta novērtēt faktus pamatlietā, Tiesa, lemjot par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, saskaņā ar tai uzticēto uzdevumu var sniegt precizējumus, kuru mērķis ir vadīt valsts tiesu tās interpretācijā.
33. No tā izriet, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B. Par starptautisko paražu tiesību principa attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību un Regulas Nr. 44/2001 materiālās piemērošanas jomas sasvstarpējo saistību
1. Starptautisko paražu tiesību princips attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību
34. Imunitāte pret tiesvedību ir šķērslis tam, lai vienas valsts tiesas varētu lemt par citas valsts atbildību, un ir balstīta uz starptautisko tiesību principu par in parem non habet imperium – vienlīdzīgam nav varas pār vienlīdzīgu (15).
35. Tiesa apstiprināja šādu imunitātes pret tiesvedību interpretāciju spriedumā Mahamdia (16). Tā arī vispārīgi paskaidroja, ka šābrīža starptautiskajā praksē imunitātei pret tiesvedību nav absolūtas vērtības un tā var tikt izslēgta, ja prasība tiesā attiecas uz darbību, kas īstenota jure gestionis, kas neattiecas uz valsts varas īstenošanu (17). Tiesa tādējādi ir netieši atzinusi, ka relatīvās imunitātes doktrīna aizstāj absolūtās imunitātes doktrīnu, saskaņā ar kuru valstij ir imunitāte neatkarīgi no darbības, kuras dēļ tiek norādīts uz šīs valsts atbildību, būtības.
36. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka imunitāte pret tiesvedību, uz ko atsaucas atbildētājas pamatlietā, tiek pamatota nevis ar to, ka persona, kura uz to atsaucas, ir valsts, bet gan uz šīs personas faktiski veikto uzdevumu būtību (funkcionālā vai materiālā imunitāte). Tomēr var apgalvot, ka, ņemot vērā relatīvās imunitātes, ko pamatoto ar sadalījumu jure imperii un jure gestionis īstenotās darbībās, atzīšanu, ar valsts varas īstenošanu saistītajai valstu imunitātei pret tiesvedību galvenokārt ir funkcionāls raksturs.
37. Lai gan šķiet, ka starptautiskajās tiesībās ir nostiprināta uz šādu nodalījumu balstīta relatīvā imunitāte pret tiesvedību (18), imunitātes pret tiesvedību precīzais apjoms tomēr ir grūti nosakāms šī nodalījuma neskaidrā rakstura dēļ. Šīs grūtības ir vēl nozīmīgākas, ja ņem vērā mūsdienīgu valsts intervences veidu privatizāciju, no vienas puses, un publiskā rakstura uzdevumu uzdošanu tirgus ekonomikas dalībniekiem, no otra puses, jo šis apstāklis var radīt šaubas par to, vai šo tirgus ekonomikas dalībnieku stāvoklis attiecībā pret privātpersonām ir pilnībā komerciāls.
38. Minētās grūtības izskaidro iemeslus, kuru dēļ starptautisko paražu tiesību principa attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību kodifikācijas nav bijušas pārāk veiksmīgas. Eiropas Konvenciju par valstu imunitāti (19) (turpmāk tekstā – “Bāzeles konvencija”) ir ratificējušas tikai dažas Eiropas valstis, savukārt Konvencija par valstu un to īpašumu imunitāti (20) (turpmāk tekstā – “Ņujorkas konvencija”) nav pat vēl stājusies spēkā. Ņujorkas konvencijas normas dažreiz uzskata par starptautisko paražu tiesību principu izpausmi (21). Taču, lai gan šo konvenciju var izmantot par pamatu imunitātes tiesību vispārējo tendenču konstatēšanai, tomēr to būtu grūti izmantot kā saistošas un konkrētas informācijas avotu, it īpaši attiecībā uz tās normām, par kurām konvencijas sagatavošanā ir pausti iebildumi (22). Tas it īpaši attiecas uz precīziem kritērijiem, kā nodalīt darbības, kas veiktas jure imperii, no tām, kas veiktas jure gestionis (23).
39. Katrā ziņā, nepastāvot kodifikācijai starptautiskā līmenī, princips par valstu imunitāti pret tiesvedību lielā mērā tiek reglamentēts starptautiskajās paražu tiesībās.
2. Starptautisko paražu tiesību ietekme uz Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu
40. No LES 3. panta 5. punkta izriet, ka Savienība atbalsta starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību. Līdz ar to, pieņemot tiesību aktu, tai ir jāievēro starptautiskās tiesības kopumā, tostarp Savienības iestādēm saistošās starptautiskās paražu tiesības (24). Pamatojoties uz to, Tiesa uzskatīja, ka Savienības atvasinātās tiesības ir jāinterpretē un to piemērošanas joma ir jāiezīmē, ņemot vērā attiecīgās starptautisko tiesību normas (25).
41. Taču likumdevējam nekas netraucē pieņemt jurisdikcijas noteikumus to materiālai piemērošanai lietās, kur viena no pusēm var atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību (26). Starptautiskajās paražu tiesībās tiek prasīts, lai jurisdikcija netiktu īstenota attiecībā pret šādu lietas dalībnieku pretēji tā gribai (27).
42. Līdz ar to Regulas Nr. 44/2001 normu interpretācijai, ņemot vērā starptautiskās paražu tiesības, nav jānoved pie secinājuma, ka šīs regulas materiālā piemērošanas joma neattiecas uz lietām, kur viena no pusēm var atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību. Turklāt jautājums par minētās regulas materiālo piemērojamību lietā a priori ir jānošķir no tā, vai šajā lietā var īstenot no šīs pašas regulas izrietošo jurisdikciju.
43. Protams, lasot spriedumu lietā Mahamdia (28), a priori var domāt, ka Savienības likumdevējs tomēr ir atzinis risinājumu, saskaņā ar ko jēdziens “civillietas un komerclietas” sakrīt ar imunitātes pret tiesvedību izslēdzošo piemērošanas jomu (29). Tiesa šajā spriedumā, pirmkārt, nošķīra Regulas Nr. 44/2001 piemērošanu konkrētā lietā no šīs regulas materiālās piemērošanas jomas šajā lietā. Otrkārt, Tiesa, šķiet, norādīja, ka pēc pamatlietas apstākļu individuālas pārbaudes var novērtēt jautājumus, vai imunitāte pret tiesvedību ir šķērslis minētās regulas piemērošanai un vai pastāv tās materiālā piemērojamība.
44. Tomēr, pirmām kārtām, es šo spriedumu izprotu tādējādi, ka saistībā ar lietām, kas a priori izriet no Regulas Nr. 44/2001 – kā tas neapstrīdami ir lietās par privāttiesību līgumiem, piemēram, darba līgumiem (30) –, tiklīdz konstatē, ka imunitāte pret tiesvedību nav šķērslis šīs regulas piemērošanai, tā ir jāpiemēro a fortiori šajā lietā.
45. Otrām kārtām, ja uzskatītu, ka Regulas Nr. 44/2001 materiālā piemērošanas joma sakrīt ar imunitātes pret tiesvedību izslēdzošo piemērošanas jomu, tas apdraudētu ar šo regulu noteikto būtisko iedalījumu lietās, kas attiecas uz civillietu un komerclietu jomu, no vienas puses, un lietās, kas uz to neattiecas, no otras puses. Lai ilustrētu šo komentāru, lai gan tas, ka teritoriālā pašvaldība varētu atsaukties uz valstu imunitāti pret tiesvedību, ir apšaubāms, šī pašvaldība tomēr ir iesaistīta administratīvā darbībā (31). Šajā sakarā tā var izmantot publiskās varas prerogatīvas. Vai tad būtu jāuzskata, ka visām pašvaldību veiktajām darbībām ir piemērojams jēdziens “civillietas un komerclietas”, ņemot vērā, ka šai pašvaldībai nav imunitātes pret tiesvedību?
46. Trešām kārtām, pretrunīgais valstu imunitātes tiesību jautājums ir par to, vai strīdīgā darbība ir kvalificējama atbilstoši tiesas valsts tiesībām vai starptautisko publisko tiesību risinājumiem (32). Neatkarīgi no atbildes uz šo jautājumu attiecībā uz Regulu Nr. 44/2001 lietas saistībā ar civillietu un komerclietu jomu un ar to nesaistītās lietas ir jānodala, pamatojoties uz Tiesas judikatūrā noteiktiem Savienības tiesību autonomiem kritērijiem. Līdz ar to darbība, kas veikta, īstenojot publisko varu (acta jure imperii) imunitātes tiesību skatījumā, ne vienmēr ir darbība, kas veikta, īstenojot publisko varu, atbilstoši šiem Savienības tiesību autonomajiem kritērijiem.
47. Šo iemeslu dēļ uzskatu, ka Savienības likumdevējs varētu būt iedvesmojies no starptautiskajām paražu tiesībām, lai no tām izdarītu vispārīgus secinājumus attiecībā uz iedalījumu acta jure imperii un acta jure gestionis. Tomēr, manuprāt, tas nav izmantojis imunitātes pret tiesvedību konceptu, lai konkrēti definētu tiesu iestāžu sadarbības civillietās, kurām ir pārrobežu ietekme, tiesiskā regulējuma apjomu, un it īpaši Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu.
48. Līdz ar to man nešķiet, ka, runājot par apsvērumiem saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu, būtu jāatsaucas uz starptautisko paražu tiesību principu par valstu imunitāti pret tiesvedību.
C. Par Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērošanas jomu
1. “Civillietu un komerclietu” jēdziens un darbības, kas veiktas, īstenojot publisko varu Tiesas judikatūras izpratnē
49. Šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu paskaidrojumā iesniedzējtiesa norāda, kā to minēju šo secinājumu 21. punktā, ka šajā gadījumā ir jānosaka, vai Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “ar administratīviem jautājumiem saistīta lieta” šīs tiesību normas izpratnē attiecas arī uz strīdīgajām darbībām, ko atbildētājas ir veikušas, pamatojoties uz trešās valsts deleģējumu.
50. Turklāt iesniedzējtiesa tajā atsaucas uz atbildētāju apgalvojumu, ka, rīkojoties saskaņā ar trešās valsts deleģējumu un tās vārdā, tās ir veikušas klasifikācijas un sertificēšanas darbības, īstenojot publisko varu (acta jure imperii). Šī iesniedzējtiesa atzīst, ka atbildētājas ir rīkojušās, pamatojoties uz trešās valsts deleģējumu un tās vārdā. Turpretī tai ir šaubas par to, ka klasifikācijas un sertificēšanas darbības tiek kvalificētas kā “darbība, kas veikta jure imperii”, un līdz ar to – par tās pienākumu atzīt imunitāti pret tiesvedību, uz ko atsaucas atbildētājas.
51. Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktā nav tieši minēta darbība, kas veikta, īstenojot publisko varu (acta jure imperii), ne arī atbildība par šādu darbību. Šajā tiesību normā ir tikai noteikts, ka šo regulu piemēro civillietās un komerclietās (pirmais teikums) un ka turpretī tā neattiecas uz [nodokļu] ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistītām lietām (otrais teikums) (33).
52. Šajā ziņā no Regulas Nr. 44/2001 7. apsvēruma it īpaši izriet, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies noteikt plašu šīs regulas 1. panta 1. punktā minētā jēdziena “civillietas un komerclietas” izpratni un līdz ar to plašu minētās regulas piemērošanas jomu (34). Tas izpaužas tādējādi, ka prasības par zaudējumu atlīdzināšanu principā ir saistītas ar civillietām un komerclietām un tātad uz tām attiecas Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas joma (35). Turklāt Tiesa pastāvīgajā judikatūrā ir skaidrojusi, ka šīs regulas piemērošanas joma būtībā tiek noteikta atbilstoši apstākļiem, kuri raksturo tiesiskās attiecības starp lietas dalībniekiem vai tiesvedības priekšmetu (36).
53. Ja seko šim pēdējam punktam, gandrīz visas prasības par zaudējumu atlīdzību, neskaitot Regulas Nr. 44/2001 1. panta 2. punktā paredzētos izņēmumus, neizbēgami ietilptu šīs regulas piemērošanas jomā. Tā tas būtu it īpaši attiecībā uz prasībām, ko ir cēlušas trešās personas, kurām pirms šī kaitējuma rašanās vispār nav nekādu tiesisku attiecību ar tā iespējamo nodarītāju, jo saikne starp šīm personām izriet tikai no fakta, kas ir kaitējuma rašanās pamatā.
54. Tomēr, pirmām kārtām, prasība par zaudējumu atlīdzību principā tiek vērsta pret darbību, kas ir pamatā kaitējumam, uz kuru atsaucas kāds no lietas dalībniekiem. Šī darbība nav tāda, kas varētu izslēgt prasību no “civillietu un komerclietu” jēdziena, lai Regula Nr. 44/2001 būtu piemērojama lietā, kur šāda prasība ir celta (37).
55. Otrām kārtām, lai gan Regulā Nr. 44/2001 netiek minēta darbība, kas veikta jure imperii, citādi ir tās pēctecē, proti, Regulā Nr. 1215/2012, kuras 1. panta 1. punkta otrajā teikumā ir noteikts, ka tā neattiecas it īpaši uz “valsts atbildību par darbību un bezdarbību, īstenojot valsts varu (acta jure imperii)”.
56. Pārstrādājot Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu, netika grozīta Regulas Nr. 1215/2012 piemērošanas joma salīdzinājumā ar Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomu. Papildinājums attiecībā uz darbību jure imperii ir tikai paskaidrojošs (38), tādējādi šo abu regulu 1. pantu 1. punktus var uzskatīt par vienādiem (39).
57. Proti, Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta otrajā teikumā ietvertais [nodokļu] ieņēmumu, muitas vai ar administratīviem jautājumiem saistīto lietu uzskaitījums nav izsmeļošs un norāda tikai uz jautājumiem, kas var būt pamatā lietām, kuras nav saistītas ar civillietām un komerclietām. Pirms šī uzskaitījuma ir vārds “cita starpā” un attiecīgās jomas turklāt vismaz angļu un franču valodas versijās ir nošķirtas ar vārdu “vai”.
58. Tādējādi, lai noteiktu Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomu, ir jāidentificē šīs regulas 1. panta 1. punkta otrajā teikumā minēto jautājumu kopīgie aspekti un ir jāuzskata, ka ar tiem, izejot no pretējā, tiek definētas civillietas un komerclietas (40).
59. Tiesa, konkrēti vadoties no šīs pieejas, savā plašajā judikatūrā saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu ir atkārtoti spriedusi, ka gadījumā, ja kāds lietas dalībnieks īsteno publisko varu, izmantojot plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībām starp privātpersonām, tad tas izslēdz šādu lietu no civillietu un komerclietu kategorijas šīs regulas 1. panta 1. punkta izpratnē (41). Pamatojoties uz to, Tiesa jau ir nospriedusi, ka “civillietu un komerclietu” jēdziens attiecas uz prasību, ar ko dalībvalsts nodokļu iestāde prasa zaudējumu atlīdzību par organizētas krāpnieku grupas veiktām darbībām, kuru mērķis ir bijusi krāpnieciskas darbības īstenošana saistībā ar šajā dalībvalstī maksājamo pievienotās vērtības nodokli (PVN), ar nosacījumu, ja šī iestāde konkrētajā tiesvedībā ir atradusies tādā pašā situācijā kā persona, kas ir privāttiesību subjekts (42). No tā es secinu, ka, lai noteiktu, vai Regula Nr. 44/2001 ir vai nav piemērojama lietā, nav jākoncentrējas uz jomu, uz kuru var attiekties darbība, par kuru šajā lietā tiek prasīta atbildība. Turpretī ir jājautā, vai šī darbība izriet no publiskās varas prerogatīvu īstenošanas.
60. Ņemot vērā šo judikatūru, ir jāpārbauda, vai Regula Nr. 44/2001 pamatlietā ir piemērojama. Vispirms ir jākonstatē pamatlietas pamatā esošo klasifikācijas un sertificēšanas darbību saturs, par kurām šajā lietā tiek prasīta atbildība, un pēc tam ir jānosaka, vai šīs darbības izriet no publiskās varas prerogatīvu īstenošanas Tiesas iedibinātajā nozīmē.
2. Klasifikācijas un sertificēšanas darbības
61. Valstu pienākumi saistībā ar to kuģu klasifikāciju un sertifikāciju, kuri peld ar šo valstu karogu, izriet no starptautiskajām konvencijām jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā, piemēram, Montegobejas konvencijas un SOLAS konvencijas.
62. No šo konvenciju un starptautiskās prakses šajā jomā (43) vērtējuma izriet – klasifikācijas darbības nozīmē, ka vienības, kuras ieceltas par klasificēšanas sabiedrībām, izsniedz class certificate (klasifikācijas apliecība, kas apliecina, ka kuģis ir uzbūvēts saskaņā ar klases noteikumiem un saglabājis tiem atbilstošu stāvokli). Sākotnēji šīm apliecībām bija privāttiesisks uzdevums un tās tika izsniegtas it īpaši ar mērķi iegūt apdrošināšanas segumu. Taču, kā norāda Komisija, klasifikācijas apliecības iegūšana pašlaik ir obligātās sertifikācijas procesa nosacījums (44).
63. Savukārt obligātās sertifikācijas procesu veica – un joprojām veic –, izpildot no starptautiskajām konvencijām jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā izrietošos pienākumus (45). Šajā procesā karoga valsts vai šīs valsts vārdā tam īpaši pilnvarota organizācija izsniedz konvencionālo apliecību (statutory certification).
64. Praksē ar kuģa klasifikāciju un sertifikāciju saistītās inspekcijas un apskates, kā arī apliecību izsniegšanu nodrošina viena un tā pati ekonomiskā vienība. Tā šīs darbības veic par atlīdzību, pamatojoties uz vienu vai vairākiem tieši ar kuģa īpašnieku noslēgtiem komercdarījumiem.
65. Šis īsais apraksts atspoguļo apstākļus pamatlietā. Saskaņā ar 1999. gadā ar Panamas Republiku noslēgto nolīgumu (turpmāk tekstā – “1999. gada nolīgums”) atbildētājas, pamatojoties uz šīs valsts deleģējumu, tās vārdā un, iespējams, tās interesēs veica klasifikācijas un sertificēšanas darbības. Šajā situācijā par atlīdzību un pamatojoties uz līgumu, kas noslēgts ar kuģa Al Salam Boccaccio ’98 īpašnieku, tās veica šī kuģa klasifikācijai un sertifikācijai paredzētās inspekcijas un apskates un pēc tam izsniedza klasifikācijas apliecības un konvencionālās apliecības.
66. Ņemot vērā šo pamatlietas faktu aprakstu, ir jānosaka, vai strīdīgās darbības, privāto tiesību subjektam klasificējot un sertificējot kuģi, pirmkārt, pamatojoties uz valsts deleģējumu, otrkārt, tās vārdā un interesēs un, treškārt, izpildot tās starptautiskos pienākumus jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā, izriet no publiskās varas prerogatīvu īstenošanas atbilstoši kritērijiem, ko Tiesa savā judikatūrā ir izstrādājusi saistībā ar jēdzienu “civillietas un komerclietas”.
3. Darbības, kuru veikšanu ir deleģējusi valsts
67. Tas vien, ka atbildētājas, pamatojoties uz valsts deleģējumu, ir veikušas noteiktas darbības, nav noteicošais, lai uzskatītu, ka uz prasību, kuras pamatā ir šīs darbības, neattiecas jēdziens “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 izpratnē.
68. Šādā situācijā Tiesa jau ir nospriedusi – tas vien, ka atsevišķas pilnvaras ir piešķirtas vai pat deleģētas ar valsts varas aktu, nenozīmē, ka šīs pilnvaras ir īstenotas jure imperii (46).
69. Proti, gadījumos, kuri attiecas uz dažādajām attiecībām, kurās dažreiz piedalās valsts iestāde un privāttiesību subjekts, dažreiz – tikai privāttiesību subjekti, ir jāidentificē juridiskās attiecības, kas pastāv starp lietas dalībniekiem, un ir jāpārbauda celtā prasība (47). Raugoties no šāda viedokļa, deleģējošās valsts iestādes un deleģējuma saņēmēja attiecības raksturojošie elementi, uz kuru pamata šīs attiecības varētu izslēgt no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas, neietekmē juridiskās attiecības starp šo deleģējuma saņēmēju un viņa sniegto pakalpojumu saņēmējiem (48).
70. Tam tāpat ir jābūt attiecībā uz trešajām personām, kurām nav juridisku līgumattiecību ar deleģējuma saņēmēju. Galu galā trešās personas prasība par zaudējumu atlīdzību tiek vērsta pret darbību, kas seko pēc deleģējuma saņēmēja un tā sniegto pakalpojumu saņēmēju savstarpējām attiecībām. Darbība, kas ir veikta, neizmantojot valsts varas prerogatīvas, nemaina savu būtību atkarībā no personas, kura ir cietusi zaudējumus šīs darbības dēļ. Turklāt organizācijai, kas attiecībās ar savu darījuma partneri ir veikusi darbības, kuras ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas”, nevar būt iespēja izvairīties no civillietu tiesu jurisdikcijas saistībā ar prasībām par zaudējumu atlīdzību, ko trešās personas ceļ par šīm pašām darbībām.
4. Valsts vārdā un interesēs veiktas darbības
71. Apstāklis, ka klasifikācijas un sertificēšanas darbības ir veiktas valsts, kura piešķīrusi deleģējumu, vārdā un interesēs, pats par sevi arī nav noteicošais, lai raksturotu šīs darbības kā tādas, kas ir veiktas, īstenojot valsts varu judikatūras saistībā ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu izpratnē.
72. Ir taisnība – lasot Tiesas attiecīgo judikatūru, varētu domāt, ka atsevišķu funkciju veikšana valsts interesēs izslēdz strīdu no civillietu un komerclietu jomas.
73. Tiesa spriedumā Kuhn (49) nosprieda, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” neattiecas uz privātpersonas un dalībvalsts strīdu par tāda pasākuma ieviešanu, ar ko šī valsts noteica visiem tās emitēto vērtspapīru turētājiem būtiskus šo vērtspapīru finanšu nosacījumu grozījumus. Lai nonāktu pie šī secinājuma, Tiesa, šķiet, vispirms uzskatīja, ka ar šādu pasākumu tiek īstenotas plašas pilnvaras salīdzinājumā ar tiesību normām, kas piemērojamas attiecībās starp privātpersonām (50). Turpinājumā Tiesa detalizēti aplūkoja situāciju, kādā šis pasākums tika veikts, un ar to sasniedzamo vispārējo interešu mērķi (51), proti, valsts intereses publisko finanšu jomā un eurozonas intereses finanšu stabilitātes jomā. Visbeidzot Tiesa konstatēja, ka, ņemot vērā nosacījumu un apstākļu, kādos tika veikts minētais pasākums, ārkārtas raksturu, kā arī ar tiem sasniedzamo vispārējo interešu mērķi, pamatlietas pamatā bija valsts varas izpausme (52).
74. Tomēr, manuprāt, šo spriedumu nevar saprast tādējādi, ka ar darbības vispārējo mērķi, kas izriet no situācijas, kurā šī darbība ir veikta, pašu par sevi pietiek, lai atzītu, ka minētā darbība ir valsts varas izpausme.
75. Proti, pirmām kārtām, atzīt, ka ar darbības, lai gan tā veikta bez īpašām pilnvarām, mērķi pietiek, lai paziņotu, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” neattiecas uz strīdu, kura pamatā ir šī darbība, būtu pretrunā iedibinātajai judikatūrai, saskaņā ar kuru varas prerogatīvu izmantošana izslēdz to, ka strīds ir saistīts ar civillietām un komerclietām (53).
76. Otrām kārtām, īpašo pilnvaru izmantošana ir uzticams un objektīvi pārbaudāms kritērijs, tomēr citādi ir attiecībā uz valsts vārdā veiktas darbības mērķi. Darbības mērķim nav obligāti jābūt zināmam personai, kurai šī darbība ir radījusi kaitīgas sekas. Taču kompetento tiesu paredzamība ir viens no principiem, kas ir pamatā tiesu iestāžu sadarbībai civillietās un komerclietās Savienībā (54). Lai gan pēc definīcijas šis princips attiecas uz dalībvalstu tiesu jurisdikcijas nodalīšanu, no kompetento tiesu paredzamības viedokļa vēl svarīgāk ir noskaidrot, vai konkrētajā lietā ir piemērojama Regula Nr. 44/2001, kurā ir noteikti šīs nodalīšanas noteikumi.
77. Trešām kārtām, praksē pārvaldības mērķi var atzīt visām valsts vārdā veiktām darbībām. Ja atzītu, ka uz noteiktu rīcību neattiecas jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs rīcības pamatā esošās darbības mērķa dēļ, tas ļautu izslēgt no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas veselas pilnībā civillietu jomai piederošu lietu kategorijas (55).
78. Šo iemeslu dēļ tas, ka dažas darbības, ņemot vērā to mērķi, tiek veiktas vispārējās interesēs vai sabiedrības interesēs, manuprāt, norāda tikai uz to, ka šīs darbības ir veiktas, izmantojot pilnvaras, kas ir plašākas nekā noteikumi, kuri ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
79. Šīs interpretācijas apstiprinājums ir rodams, lasot spriedumu Pula Parking (56), kurā Tiesa uzskatīja, ka strīds, kas ir pamatā lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu, par to, kā teritoriālai pašvaldībai piederoša sabiedrība iekasē nodevu par autostāvvietu, ietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas”, lai gan publiskas autostāvvietas apsaimniekošana un šo maksājumu iekasēšana, kā tas izriet no šī sprieduma, ir vietējas nozīmes uzdevums. Tādējādi ar šo spriedumu tiek parādīts, ka “rīkoties interesēs, kas ir salīdzināmas ar vispārējām interesēm vai valsts interesēm”, nenozīmē to pašu, ko “rīkoties, īstenojot valsts varu”, ar Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punktu saistītās judikatūras izpratnē.
80. Turklāt Tiesa spriedumā Sonntag (57) nosprieda – apstāklis, ka pasniedzējam valsts skolā ir ierēdņa statuss un tas rīkojas kā ierēdnis, nevar būt noteicošais, lai no Briseles konvencijas piemērošanas jomas izslēgtu prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir celta pret šo pasniedzēju. Šajā ziņā Tiesa uzskatīja, ka, pat ja ierēdnis rīkojas valsts vārdā, tas ne vienmēr īsteno valsts varu. No tā izriet, ka rīcība valsts vārdā pati par sevi vēl nenozīmē, ka attiecīgās darbības ir veiktas, īstenojot valsts varu iepriekš minētajā izpratnē.
81. Tiesa atzina šādu interpretāciju, lai gan konkrētā pasniedzēja atbildības sekas tika segtas ar valsts nodrošinājumu vai pat tās tika segtas publisko tiesību sociālās apdrošināšanas sistēmā (58). Kā ģenerāladvokāts M. Darmons [M. Darmon] norādīja savos secinājumos lietā Sonntag (59), ar šāda nodrošinājuma esamību, kurš neatbilst Tiesas judikatūrā izstrādātajiem kritērijiem saistībā ar jēdzienu “civillietas un komerclietas”, no Briseles konvencijas piemērošanas jomas nevar izslēgt darbību, kas šajā jēdzienā ietilpst pēc savas būtības.
82. Apstāklis, ka valsts līdzekļus var izmantot, lai atlīdzinātu zaudējumus, kurus ir radījušas darbības, ko veic persona, kura rīkojas valsts vārdā, tādējādi no šīs konvencijas materiālās piemērošanas jomas un līdz ar to no Regulas Nr. 44/2001 materiālās piemērošanas jomas neizslēdz strīdus, kuru pamatā ir šīs darbības. No tā secinu, ka strīdi, kas izriet no valsts vārdā veiktām darbībām, netiek izslēgti no šīs regulas piemērošanas jomas arī tādēļ, ka, iespējams, iestāsies šīs valsts atbildība par attiecīgo darbību izraisītajiem zaudējumiem (60).
83. Ne apstāklis, ka attiecīgās darbības ir veiktas deleģējošās valsts vārdā un interesēs, nedz arī šīs valsts atbildības par zaudējumiem, kas izraisīti ar šīm darbībām, iespējamā iestāšanās pati par sevi nav noteicošais, lai raksturotu minētās darbības kā tādas, kas ir veiktas, izmantojot plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām.
5. Darbības, kas veiktas, izpildot valsts starptautiskos pienākumus
84. Tas, ka privāto tiesību subjekts atbilstoši valsts deleģējumam, valsts vārdā un atbilstoši valsts interesēm veic darbību, izpildot šīs valsts starptautiskos pienākumus jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā, automātiski neparedz, ka šīs darbības ir veiktas, īstenojot valsts varu.
85. Ir taisnība, ka spriedumu Rüffer (61) var saprast tādējādi, ka uz prasību, ko publisko ūdensceļu pārvaldītājs cēla, lai atgūtu izmaksas par vraka aizvākšanu, neattiecas jēdziens “civillietas un komerclietas”, jo šī aizvākšana ir veikta, izpildot starptautisku pienākumu vides aizsardzības jomā un pamatojoties uz valsts tiesību normām.
86. Raugoties no šāda viedokļa, šis spriedums ļautu argumentēt par labu interpretācijai, saskaņā ar kuru Regula Nr. 44/2001 pamatlietā nav piemērojama.
87. Tomēr lietā, kurā tika pasludināts spriedums Rüffer, Tiesa pati ir norādījusi (62), ka attiecīgā valsts iestāde pildīja upju policijas uzdevumus un īstenoja valsts varu attiecībās ar privātpersonām.
88. Proti, zemes īpašnieks nevar paņemt uz tā esošu priekšmetu, to pārdot un izmantot iegūto naudas summu, lai segtu tā aizvākšanas izmaksas, izņemot gadījumus, kad tiek izmantotas plašākas pilnvaras salīdzinājumā ar vispārējo tiesību noteikumiem, kas ir piemērojami attiecībās starp privātpersonām (63). Neatkarīgi no šo pilnvaru avota, starptautiska vai valsts, un no tā, kas ir privātpersonas, kuru aizsardzībai šo pilnvaru izmantošana ir paredzēta, valsts varas prerogatīvu izmantošana, veicot konkrētās darbības, izslēdz Regulas Nr. 44/2001 piemērošanu.
89. Atliek tikai pārbaudīt, vai strīdīgās darbības, proti, kuģa klasifikācija un sertificēšana, izriet no valsts varas prerogatīvu īstenošanas un tādējādi neietilpst jēdzienā “civillietas un komerclietas” Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkta izpratnē. Šim nolūkam var būt noderīgi izvērtēt deleģējumu, ar ko valsts konkrētus uzdevumus uztic privāto tiesību subjektam, un likumus, kuros ir noteikta no šāda deleģējuma izrietošo pienākumu izpilde, lai noteiktu to pilnvaru klāstu, kuras tiek izmantotas strīdīgo darbību veikšanai, un nolemtu, vai atbilstoši kritērijiem, ko Tiesa ir izstrādājusi savā judikatūrā attiecībā uz jēdzienu “civillietas un komerclietas”, šīs darbības izriet no valsts varas prerogatīvu īstenošanas (64).
6. Klasifikācijas un sertificēšanas darbību veikšanai izmantoto pilnvaru klāsts
90. Attiecībā uz pamatlietu kuģa klasificēšanai un sertificēšanai veiktās inspekcijas un pārbaudes var izraisīt sertifikāta atcelšanu vai atbilstoši SOLAS konvencijā paredzētajam – to, ka atzītā organizācija pieprasa kuģa remontu. To darot, šai organizācijai ir jāpiemēro normas jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā.
91. Šajā ziņā, pirmkārt, nekas neparedz, ka organizācija, kas veic klasificēšanas un sertificēšanas darbības, īsteno valsts varu attiecībā pret privātpersonām, kas nav kuģa īpašnieki.
92. Otrkārt, pat ja koncentrējas uz šīs iestādes pozīciju attiecībā pret šo īpašnieku, no 1999. gada nolīguma izriet, ka atbildētājas ir sniegušas savus pakalpojumus par atlīdzību saskaņā ar privāttiesisku līgumu, kas noslēgts tieši ar kuģa Al Salam Boccaccio ’98 īpašnieku. Nekas neliecina, ka šī līguma pusēm nebūtu bijis iespējas brīvi noteikt šo pakalpojumu cenu. Turklāt saskaņā ar 1999. gada nolīgumu atbildētājas būtu varējušas ieviest noteikumus, kas ierobežo to atbildību minētajā līgumā. No tā es secinu, ka šī līguma noteikumi tika noteikti nevis vienpusēji, bet gan īstenojot līgumslēgšanas brīvību. Tā kā šī brīvība tostarp ietver brīvību izvēlēties ekonomisko partneri, manuprāt, ir lietderīgi norādīt, ka prasītāji apgalvo, ka attiecīgā kuģa īpašnieks ir izvēlējies atbildētājas no organizācijām, kuras karoga valsts vārdā veic klasifikācijas un sertificēšanas darbības.
93. Tādējādi, lai kāda arī būtu atbildētāju situācija attiecībā pret kuģa īpašnieku, tā ir daļa no līguma, kas tika noslēgts ar kuģa īpašnieka piekrišanu, kurš bija piekritis inspekcijām un pārbaudēm un piekritis segt to izmaksas. Līdz ar to, pat ja atbildētājas būtu varējušas īstenot korektīvās pilnvaras, tās to būtu darījušas šajā ietvarā, kuram īpašnieks bija brīvprātīgi piekritis.
94. Turpinājumā, treškārt, no 1999. gada nolīguma izriet, ka piemērojamo tiesību aktu interpretācija un atbilstības noteikšana vai citu prasību, kas nav noteiktas piemērojamajos tiesību aktos, apstiprināšana ir Panamas administrācijas prerogatīvas. Šajā nolīgumā ir noteikts, ka atbrīvot no prasībām, kas noteiktas piemērojamajos tiesību aktos, arī ir šīs administrācijas prerogatīva, un tai tās ir jāapstiprina pirms apliecības izdošanas. Lai gan likumdošanas darbība ir valsts varas īstenošana, nekas neliecina, ka deleģējošā valsts nav saglabājusi savu ekskluzīvo kompetenci attiecībā uz šo darbību. Savukārt tādām darbībām kā tās, ko veica atbildētājas un kas atbilstoši 1999. gada nolīgumam ir vērstas uz to, lai noteiktu kuģu atbilstību piemērojamajos tiesību aktos noteiktajām attiecīgajām prasībām un izsniegtu attiecīgus tehniskos sertifikātus, šķiet, ir tehnisks raksturs.
95. Šādos apstākļos fakts, ka apliecību atsauc sakarā ar kuģa neatbilstību šīm prasībām, neizriet no tādu organizāciju, kādas ir atbildētājas, kuras tikai veic pārbaudes atbilstoši iepriekš noteiktam tiesiskajam regulējumam, lēmumu pieņemšanas pilnvarām. Ja pēc apliecības atsaukšanas kuģis vairs nevar veikt kuģošanu, tas ir soda dēļ, kas – kā atbildētājas to atzina tiesas sēdē – ir noteikts likumā.
96. Visbeidzot, ceturtkārt, derīgas norādes, kā to norāda Komisija, var gūt no plašās judikatūras par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību (65).
97. It īpaši ir jānorāda – spriedumā Rina Services u.c. (66) Tiesa precizēja, ka sertifikācijas darbības, ko veic sabiedrības, kurām ir sertifikācijas iestāžu statuss, neietilpst LESD 51. pantā paredzētajā izņēmumā, jo šīs sabiedrības ir peļņas uzņēmumi, kuri savu darbību veic konkurences apstākļos un kuriem nav nekādu lēmumu pieņemšanas pilnvaru, kas saistītas ar valsts varas prerogatīvu īstenošanu.
98. Šajos apstākļos, manuprāt, nevar apgalvot, ka atbildētāju darbības, kas veiktas kuģa Al Salam Boccaccio ’98 klasificēšanai un sertificēšanai, kā arī attiecīgo apliecību izsniegšana izriet no valsts varas prerogatīvu īstenošanas.
7. Starpsecinājums
99. No mana vērtējuma izriet, pirmkārt, ka tikai ar to, ka atbildētājas ir veikušas strīdīgās darbības, pamatojoties uz valsts deleģējumu, nevar izslēgt no Regulas Nr. 44/2001 piemērošanas jomas lietu saistībā ar atbildību par šīm darbībām (67). Otrkārt, šādas sekas neizriet arī no tā, ka minētās darbības ir veiktas deleģējošās valsts vārdā un interesēs (68). Visbeidzot, treškārt, tas, ka šīs darbības ir veiktas, izpildot šīs valsts starptautiskos pienākumus, nedod pamatu apšaubīt iepriekš minētās atziņas (69).
100. Tomēr valsts varas prerogatīvu izmantošana darbību veikšanai vienmēr noved pie tā, ka tiek izslēgta Regulas Nr. 44/2001 materiālā piemērojamība lietā, kur tiek prasīta atbildība par šīm darbībām. Taču, ņemot vērā to pilnvaru klāstu, kuras atbildētājas ir uzņēmušās, lai veiktu kuģa Al Salam Boccaccio ’98 klasifikācijas un sertificēšanas darbības, šīs darbības nevar uzskatīt par tādām, kas ir veiktas, īstenojot valsts varas prerogatīvas (70).
101. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāatzīst, ka Regulas Nr. 44/2001 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir vērsta pret privāto tiesību organizācijām saistībā ar klasifikācijas un sertificēšanas darbībām, kuras šīs organizācijas veic atbilstoši trešās valsts deleģējumam, tās vārdā un tās interesēs.
D. Par starptautisko paražu tiesību principa saistībā ar valstu imunitāti pret tiesvedību ietekmi uz Regulā Nr. 44/2001 noteiktās jurisdikcijas īstenošanu
102. Vēl rodas tikai jautājums par iesniedzējtiesā izvirzītās iebildes par imunitāti pret tiesvedību ietekmi uz Regulā Nr. 44/2001 noteiktās jurisdikcijas īstenošanu. Lai atbildētu uz šo jautājumu, pirmām kārtām, ir jānosaka, vai atbilstoši šābrīža starptautiskajai praksei atbildētājas var atsaukties uz valstu imunitāti pret tiesvedību. Ja tas tā ir, tad, otrām kārtām, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā to, ka atbildētāju domicils ir dalībvalsts teritorijā, un Regulas Nr. 44/2001 materiālo piemērojamību pamatlietā, iesniedzējtiesa tomēr var izskatīt šo strīdu.
103. Šajā ziņā es uzskatu, ka Tiesas kompetencē ir interpretēt starptautiskās paražu tiesības, jo tās var ietekmēt Savienības tiesību interpretāciju.
104. Tiesa jau ir nospriedusi, ka tad, ja situācija lietā, kurā ir uzdots prejudiciāls jautājums, neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, Tiesa nav kompetenta interpretēt un piemērot starptautiskās paražu tiesību normas, kuras iesniedzējtiesa paredz piemērot konkrētajai situācijai, piemēram, saistībā ar valstu imunitāti pret tiesvedību (71). A contrario, ja konkrētā situācija ietilpst Savienības tiesību jomā un ja starptautisko paražu tiesību normai var būt ietekme uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesa var interpretēt arī šo normu.
105. Šis apsvērums ir apstiprināts spriedumā Mahamdia (72), kurā Tiesa noteica starptautisko paražu tiesību principa par valstu imunitāti pret tiesvedību saturu, lai secinātu, ka šis princips nav šķērslis Regulas Nr. 44/2001 piemērošanai pamatlietā.
106. Kā minēju šo secinājumu 46. punktā, nav skaidrs, vai jure imperii un jure gestionis darbību nodalījums ir jāveic atbilstoši valsts, kurā atrodas tiesa, vai starptautisko tiesību kritērijiem. Tomēr pat tie, kuri atbalsta principu, saskaņā ar kuru strīdīgās darbības kvalificē atbilstoši valsts, kurā atrodas tiesa, tiesībām, atzīst, ka šai kvalificēšanai ir jāatbilst starptautiskajām tiesībām (73). Saskaņā ar šo pieeju imunitātes tiesību satura noteikšana saskaņā ar starptautisko tiesību risinājumiem ļautu konstatēt vispārēji atzītās prasības attiecībā uz imunitāti pret tiesvedību.
1. Klasifikācijas un sertificēšanas organizāciju imunitāte pret tiesvedību
107. Šķiet, ka iesniedzējtiesa neizslēdz atbildētāju iespēju atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību, neveicot pārbaudi ar mērķi identificēt attiecīgo starptautisko paražu tiesību noteikumu. Tikai atbildētājas apgalvo, ka tās var atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību attiecībā uz visām to darbībām. Šī apgalvojuma pamatojumam tās atsaucas uz tradicionālajiem avotiem un 1999. gada nolīgumu, kā arī Francijas un Itālijas tiesu spriedumiem. Francijas valdība uzskata, ka šī imunitāte attiecas tikai uz atbildētāju sertificēšanas darbībām.
108. Atgādinājumam – starptautisko paražu tiesību normas pastāv it īpaši tikai tad, ja pastāv faktiska prakse, ko papildina opinio juris, proti, tiek atzīts, ka tāda norma ir tiesības. Ņemot vērā šo principu, ir jānosaka, vai saskaņā ar relatīvās imunitātes doktrīnu valstu imunitātes pret tiesvedību principa saturs atbilst tam, lai atbildētājas varētu atsaukties uz imunitāti.
109. Pirmkārt, saistībā ar atbildētāju norādīto judikatūru no tās nevar nepārprotami konstatēt, ka organizācija, kas veic klasifikācijas un sertificēšanas darbības, tādos apstākļos kā šajā lietā var atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību. Turklāt valstu judikatūras vispusīgāks vērtējums arī neļauj atzīt, ka imunitāte pret tiesvedību šādām organizācijām tiek piešķirta saskanīgā veidā (74).
110. Otrkārt, runājot par imunitātes pret tiesvedību materiālajām robežām, imunitātes tiesību rakstveida avotos tās reti tiek precizētas. Turklāt, pat ja šādi avoti pastāv, tajos ietvertajā vērtējumā arī tiek uzsvērts, ka attiecībā uz juridiski no valsts nošķirtiem subjektiem nepastāv vienveidīga pieeja imunitātei pret tiesvedību (75).
111. Šajā ziņā norādīšu – lasot spriedumu Mahamdia (76), var šķist, ka Tiesa ir vadījusies no Ņujorkas konvencijas, lai noteiktu, vai kāds no pamatlietas dalībniekiem varēja vai nevarēja atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību.
112. Tiesa šajā spriedumā uzskatīja, ka lietā, kurā trešās valsts vēstniecības darbinieks prasa samaksāt kompensāciju un apstrīd ar šo valsti noslēgtā darba līguma uzteikumu, šai valstij nav imunitātes pret tiesvedību, ja šī darbinieka veiktās funkcijas neietilpst valsts varas īstenošanā vai ja tiesvedība nedraud iejaukties valsts interesēs, kas saistītas ar drošību (77).
113. Lai gan Tiesa nav skaidri izklāstījusi iemeslus, kas tai ir likuši ieviest atrunu par risku iejaukties valsts interesēs, kas saistītas ar drošību, identisks formulējums ir ietverts Ņujorkas konvencijas noteikumos par procedūrām saistībā ar darba līgumu.
114. Neraugoties uz manām šaubām par šīs konvencijas izmantošanu (78), norādīšu, ka saskaņā ar tās ievada normām ar jēdzienu “valsts” tiek apzīmētas valsts aģentūras vai varas īstenošanas mehānismi, vai citas institūcijas tiktāl, ciktāl tās ir tiesīgas veikt un faktiski veic darbības suverēnas valsts uzdevumā. Taču no minētās konvencijas sagatavošanas darba materiāliem izriet – tiek prezumēts, ka šādas institūcijas nav tiesīgas pildīt valsts funkcijas un līdz ar to tās vispār nevar atsaukties uz imunitāti pret tiesvedību (79). Turklāt šīs pašas konvencijas normās par komercdarījumiem ir paredzēts – ja valsts institūcijai vai institūcijai, ko tā ir izveidojusi, ir atsevišķas juridiskas personas statuss un juridiskās iespējas un tā ir iesaistīta procedūrā, kas attiecas uz komercdarījumu, kuru tā ir noslēgusi, attiecīgās valsts imunitāte pret tiesvedību netiek skarta. Tam tā vēl jo vairāk ir jābūt attiecībā uz subjektiem, kas nav saistīti ar valsti, piemēram, tādiem kā atbildētājas.
115. Visbeidzot, saistībā ar jautājumiem par iebildi par imunitāti pret tiesvedību iesniedzējtiesa min Direktīvas 2009/15 16. apsvērumu. Saskaņā ar šo apsvērumu, “[k]ad atzītā organizācija, tās inspektori vai tehniskais personāls administrācijas vārdā izsniedz atbilstīgās apliecības, dalībvalstīm attiecībā uz šīm nodotajām pilnvarām būtu jāapsver iespēja attiecināt tādas pašas juridiskās garantijas un tiesisko aizsardzību, tostarp arī attiecīgu aizsardzības darbību īstenošanu, izņemot imunitāti, kas ir prerogatīva, kuru var ierosināt tikai dalībvalstis kā neatņemamu suverenitātes sastāvdaļu, un kuru tādēļ nevar nodot ar pilnvaru”.
116. Ar šo direktīvu tiek papildināti dalībvalstu pienākumi, kas izriet no starptautiskajām tiesībām, piemēram, no Montegobejas konvencijas un SOLAS konvencijas. Konkrētāk, minētajā direktīvā ir noteikti pasākumi, kas dalībvalstīm ir jāievēro to attiecībās ar organizācijām, kuras ir pilnvarotas veikt pārbaudi, kuģu apmeklējumu un sertificēšanu, lai nodrošinātu atbilstību starptautiskām konvencijām par jūras drošību un jūras piesārņojuma novēršanu, vienlaikus veicinot pakalpojumu sniegšanas brīvības mērķi.
117. Šajā ziņā Direktīvā 2009/15 ir paredzēts, ka tad, ja dalībvalsts uzdevumus sertificēšanas jomā uztic apstiprinātai organizācijai, valstij ir pienākums ar šo organizāciju noslēgtajā līgumā iekļaut noteikumus par šīs organizācijas finansiālo atbildību. Ar šiem noteikumiem dalībvalsts rezervē tiesības celt prasību pret minēto organizāciju gadījumā, ja tā galīgajā instancē tiktu atzīta par atbildīgu par jūras avāriju.
118. Papildus šiem īpašajiem pienākumiem saistībā ar apstiprināto organizāciju finansiālo atbildību šīs Direktīvas 2009/15 16. apsvērumā, šķiet, ir norādīts, ka tādas organizācijas kā atbildētājas nebauda valsts imunitāti pret tiesvedību.
119. Lai papildinātu šo izklāstu par Direktīvu 2009/15 un tā kā tai var būt nozīme, atbildot uz prejudiciālo jautājumu, norādīšu, ka, atsaucoties uz Īstenošanas direktīvas 2014/111/ES (80) 21. apsvērumu, iesniedzējtiesa, šķiet, norāda, ka, ņemot vērā nesenās izmaiņas, Direktīva 2009/15 varētu nebūt atbilstoša starptautiskajām tiesībām vai vismaz starptautiskajai praksei jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā. Proti, no Īstenošanas direktīvas 2014/111 21. apsvēruma izriet, ka Savienības tiesībās konvencionālās apliecības ir publiski dokumenti, turpretī klasifikācijas apliecības ir privāti dokumenti. Toties starptautiskajā līmenī “konvencionālo sertifikāciju un pakalpojumus” sistemātiski min kā darbības, ko veic atzītās organizācijas “karoga valsts vārdā”, – pretrunā juridiskajam iedalījumam Savienības tiesībās.
120. Šajā ziņā pietiek konstatēt, ka, pirmkārt, šajos secinājumos es vadījos no apgalvojuma, ka klasifikācijas apliecībai nav tikai tīri privātas funkcijas (81) un, otrkārt, ka Direktīvas 2009/15 16. apsvērums attiecas uz apliecībām, kas ir publiski dokumenti.
121. Protams, atbildētājas vēl arī apgalvo, pirmkārt, ka Direktīva 2009/15 nav piemērojama pamatlietas faktiskajiem apstākļiem, otrkārt, ka Savienības kompetencē nav uzspiest savu tiesību interpretāciju dalībvalstīm, lai gan šīs direktīvas 16. apsvērums, šķiet, ir starptautisko paražu tiesību interpretācija (82), treškārt, ka minētā direktīva attiecas tikai uz dalībvalstīm un, ceturtkārt, ka apsvērumam katrā ziņā nav juridiska spēka.
122. Pirmām kārtām, lai gan ir taisnība, ka attiecībā uz apstākļiem pamatlietā Direktīva 2009/15 un Direktīva 2014/111 nav piemērojama laikā, tomēr, lai noteiktu, vai strīda puse var izmantot imunitāti pret tiesvedību, ir jāatsaucas uz valstu imunitātes tiesībām, kādas tās bija pamattiesvedības laikā (83).
123. Otrām kārtām, tā kā starptautiskās paražu tiesības attiecas uz jautājumiem, kuru priekšmets izriet no starptautisko organizāciju pilnvarojuma, šo organizāciju prakse var arī veicināt starptautisko paražu tiesību normu veidošanos vai izpausmi (84).
124. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Savienības noslēgtajā Montegobejas konvencijā tiek iezīmētas karoga valstu starptautisko pienākumu robežas jūras drošības un jūras piesārņojuma novēršanas jomā. Pieņemot Direktīvu 2009/15, Savienība ir īstenojusi savu kompetenci reglamentēt pasākumus, kas dalībvalstīm ir jāievēro to attiecībās ar pilnvarotajām iestādēm, jo šīs attiecības tiek nodibinātas, izpildot starptautiskos pienākumus. Turklāt dalībvalstu tiesu kompetence izskatīt lietas par pilnvaroto iestāžu atbildību izriet no Savienības tiesībām, proti, no Regulas Nr. 44/2001. Līdz ar to jautājums par to organizāciju imunitāti pret tiesvedību, kuras veic klasificēšanas un sertificēšanas darbības, ir Savienības pilnvarojuma priekšmets.
125. Trešām kārtām, ir taisnība, ka Direktīva 2009/15 attiecas tikai uz dalībvalstīm. Tomēr šis ierobežojums ir saistīts nevis ar Savienības likumdevēja gribu noteikt ierobežotu piemērošanas jomu attiecībā uz to, kā tam interpretēt starptautisko paražu tiesību principu par imunitāti pret tiesvedību, bet gan ar faktu, ka Savienības pilnvarojums attiecas tikai uz dalībvalstīm. Katra likumdevēja kompetence un katras tiesas kompetence ir teritoriāli vai personīgi ierobežota. Tas neliedz tiem piedalīties tādu starptautisko paražu tiesību normu izveidē vai formulēšanā, kurām, izņemot reģionālās paražas, ir jābūt vispārīgi saskanīgām un bez ievērojamām pretrunām.
126. Ceturtām kārtām, lai gan apsvērums nav juridiski saistošs, tas, pirmkārt, var būt starptautiskas organizācijas, kura, no starptautisko tiesību viedokļa raugoties, var piedalīties starptautisko paražu tiesību veidošanā vai formulēšanā, prakses izpausmes veids (85). Proti, starptautisko tiesību izpratnē valstu un starptautisko organizāciju prakse izpaužas to darbībās un tai var būt ļoti dažādas formas (86). Otrkārt, apsvērumu var uzskatīt par tādu, kas parāda, ka noteikums netiek uzskatīts par tiesībām (opinio juris).
127. Neatkarīgi no starptautisko paražu tiesību interpretācijas satura, ko var atklāt Direktīvas 2009/15 16. apsvērumā, tā nav Savienības nostājas nejauša izpausme attiecībā uz to, ka klasifikācijas un sertificēšanas darbības, ko veic privāttiesību subjekts, tiek kvalificētas par tādām, kas neizriet no valsts varas īstenošanas. Proti, šī interpretācija atbilst mana vērtējuma par Regulu Nr. 44/2001 iznākumam. Atgādinu – no tā izriet, ka, ņemot vērā jure imperii un jure gestionis veiktas darbības nodalīšanas kritērijus, ko Tiesa izstrādājusi savā judikatūrā attiecībā uz jēdzienu “civillietas un komerclietas”, klasifikācijas un sertificēšanas darbības, ko veic privāto tiesību subjekti, ir jāuzskata par darbību, kas veikta, neizmantojot valsts varas prerogatīvas (87).
128. Šādos apstākļos mana vērtējuma rezultātā iegūtā aina neliecina par situāciju, kurā nepārprotami pastāv reāla prakse, ko papildina opinio juris attiecībā uz starptautisko paražu tiesību normu, saskaņā ar ko atbildētajām pamatlietā ir ļauts atsaukties uz valstu imunitāti pret tiesvedību. Manuprāt, ir lietderīgi atgādināt, ka atteikšanās atzīt tādas organizācijas imunitāti pret tiesvedību, kura veic klasifikācijas un sertificēšanas darbības, neietekmē jautājumu par tās atbildību. Šis jautājums ir jāizskata atbilstoši piemērojamo tiesību aktu materiālajām normām. Šajā ziņā nevar aizmirst, ka šādiem subjektiem arī var būt imunitāte pēc būtības (88).
129. Noslēgumā ir jāatzīst, ka starptautisko paražu tiesību princips par valstu imunitāti pret tiesvedību nav šķērslis piemērot Regulu Nr. 44/2001 strīdā par prasību par zaudējumu atlīdzību, kura ir vērsta pret privāto tiesību subjektiem saistībā ar klasificēšanas un sertificēšanas darbībām, ko šie subjekti ir veikuši, pamatojoties uz trešās valsts deleģējumu, tās vārdā un interesēs.
2. Papildu piezīmes par imunitāti pret tiesvedību
130. Pilnības labad gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam vērtējumam par starptautisko paražu tiesību principa par valstu imunitāti pret tiesvedību saturu, īsumā var formulēt trīs apsvērumus.
131. Pirmām kārtām, valstu imunitātes pret tiesvedību un Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas noteikumu savstarpējās attiecības ir sarežģīti aptvert.
132. Regulā Nr. 44/2001 ir ietverta norma, uz ko norāda atbildētājas, ar ko tiek noteiktas šīs regulas attiecības ar dalībvalstīm saistošajām konvencijām, proti, tās 71. pants. Saskaņā ar šo normu šī regula neietekmē konvencijas, kurās dalībvalstis ir līgumslēdzējas puses un kuras saistībā ar konkrētiem jautājumiem reglamentē jurisdikciju vai spriedumu atzīšanu vai izpildīšanu. Saskaņā ar doktrīnu ar šo normu it īpaši tiek reglamentētas attiecības starp Regulu Nr. 44/2001 un Bāzeles konvenciju (89). No tā es secinu, ka jautājums par jurisdikcijas īstenošanu, saskaroties ar iebildi par imunitāti pret tiesvedību, ir viens no “konkrētiem jautājumiem” šīs regulas 71. panta izpratnē, kuri ietilpst minētās regulas piemērošanas jomā (90).
133. Taču ne Itālijas Republika, ne Panamas Republika nav Bāzeles konvencijas dalībvalstis. Katrā ziņā, ņemot vērā faktus pamatlietā, iebildes par imunitāti pret tiesvedību pamatā ir starptautiskās paražu tiesības, kā to norāda iesniedzējtiesa un atbildētājas.
134. Regulas Nr. 44/2001 71. pants attiecas tikai uz konvencijām, kurās dalībvalstis ir bijušas puses šīs regulas pieņemšanas brīdī. Šīs tiesību normas statiskais raksturs neatbilst starptautisko paražu tiesību mainīgajam raksturam, kas turklāt ir saistošas gan dalībvalstīm, gan Savienībai (91). Proti, uzskatīt, ka Regulas Nr. 44/2001 71. pantā ir noteikta saistība starp šo regulu un starptautisko paražu tiesību principu par valstu imunitāti pret tiesvedību, nozīmētu, ka Savienības likumdevējs ir vēlējies sastindzināt starptautiskās paražu tiesības tādā stāvoklī, kādā tās bija minētās regulas pieņemšanas brīdī. Šāds risinājums būtu acīmredzami pretrunā LES 3. panta 5. punktam, saskaņā ar kuru Savienība atbalsta starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu un attīstību.
135. Līdz ar to uzskatu, ka Regulas Nr. 44/2001 71. pantam nav nozīmes attiecībā uz šīs regulas saistību ar imunitāti pret tiesvedību. Tā kā minētajā regulā nav atbilstošu tiesību normu, manuprāt, šī saistība ir jāizvērtē, ņemot vērā judikatūras skaidrojumus jautājumā par attiecībām starp Savienības tiesībām un starptautiskajām tiesībām, jo tie lielā mērā ir kodificēti LES 3. panta 5. punktā (92).
136. Šajā kontekstā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starptautiskajām konvencijām, kas ir Savienības tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa un ir tai saistošas, ir augstāks spēks par atvasinātajiem Savienības tiesību aktiem, kuri, cik vien iespējams, ir jāinterpretē atbilstoši šīm konvencijām (93). Izņemot starptautisko konvenciju un starptautisko paražu tiesību noteikumu atšķirību gadījumā (94), ja šie noteikumi ir Savienības tiesiskās kārtības neatņemama sastāvdaļa un ir tai saistoši (95), tad tiem arī ir jābūt augstākam spēkam par atvasinātajiem tiesību aktiem. Šajos apstākļos tādi atvasināto tiesību akti kā Regula Nr. 44/2001 ir jāinterpretē atbilstoši starptautisko paražu tiesību noteikumiem (96). Vienlaikus šīs regulas normas ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas ir daļa no vispārējiem tiesību principiem, kuru aizsardzību nodrošina Tiesa, un kas pašlaik ir ietvertas Hartā (97).
137. Divu pienākumu esamība, proti, par dalību starptautisko tiesību ievērošanas veicināšanā un pienākums nodrošināt Savienības tiesību sistēmas autonomijas ievērošanu, var izraisīt spriedzi, kas Savienībai ir jāatrisina. Tas tā ir it īpaši tad, kad ar starptautiskajām tiesībām valsts tiesai tiek uzlikts pienākums atzīt imunitāti pret tiesvedību, savukārt Savienības tiesībās šai tiesai ir noteikts pienākums īstenot jurisdikciju, kas tai ir saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 2. panta 1. punktu.
138. Šajā kontekstā, otrām kārtām, lai starptautisko tiesību, līgumtiesību vai paražu tiesību pienākums varētu būt Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļa, ar šo pienākumu nevar apšaubīt konstitucionālo struktūru un vērtības, uz kurām Savienība ir balstīta (98).
139. Šis apgalvojums ir atspoguļots divos spriedumos. Pirmkārt, spriedumā Ungārija/Slovākija (99), kur Tiesa uzskatīja – ar apstākli, ka Savienības pilsonis pilda valsts vadītāja funkcijas, var pamatot LESD 21. pantā piešķirto pārvietošanās tiesību izmantošanas ierobežojumu, kas ir pamatots ar vispārējām starptautiskām paražu tiesībām, kā arī ar daudzpusēju līgumu noteikumiem, saskaņā ar kuriem valsts vadītājam starptautiskajās attiecībās ir īpašs statuss, kas ir saistīts ar privilēģijām un imunitāti. Uz to pamatojoties, Tiesa secināja, ka tādos apstākļos kā šajā lietā LESD 21. pantā citai valstij nav noteikts pienākums nodrošināt iespēju ieceļot tās teritorijā.
140. Otrkārt, spriedumā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (100), kurā Tiesa būtībā nosprieda, ka ar pienākumiem, ko uzliek starptautisks nolīgums, nevar apdraudēt Savienības konstitucionālo principu, saskaņā ar kuru visiem Savienības tiesību aktiem ir jāievēro pamattiesības.
141. Šīs divas Savienības tiesību un starptautisko tiesību savstarpējo attiecību interpretācijas, kas šķiet pretrunīgas, liecina par to, cik svarīgi ir uzturēt līdzsvaru starp Savienības konstitucionālās identitātes saglabāšanu un garantiju, ka Savienības tiesības nekļūst starptautiskajai kopienai naidīgas, bet ir tās aktīvs elements (101).
142. Šajā ziņā tas, ka tiesa, kas izskata lietu, atzīst imunitāti pret tiesvedību, neliedz prasītājam uzsākt tiesvedību atbildētājas valsts tiesās, jo tās principā ir kompetentas izskatīt pret šo valsti vērstu prasību. Tas var būt citādi attiecībā uz imunitātes pret tiesvedību atzīšanu par labu privāto tiesību subjektiem, kuri nav valsts, no kuras tiek atvasināta imunitāte. Nepastāvot teritoriālai saiknei ar šo valsti, tās tiesām var nebūt jurisdikcijas izskatīt prasības, kas ir vērstas pret šādiem subjektiem. Saskaņā ar starptautisko tiesu interpretāciju tiesības uz imunitāti pret tiesvedību nav atkarīgas no tā, vai pastāv citi efektīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj saņemt zaudējumu atlīdzību (102), un līdz ar to – vai pastāv cita, prasītājam pieejama tiesa. Jāatzīst, ka es piekrītu argumentam, saskaņā ar kuru attiecībā uz situācijām, kas a priori ietilpst vienas dalībvalsts tiesu jurisdikcijā, starptautisko paražu tiesību normai, kurai ir šādas sekas, bez rūpīgiem apsvērumiem nebūtu jābūt integrētai Savienības tiesību sistēmā.
143. Tomēr tie ir atsevišķi gadījumi, kad prasītājam imunitātes pret tiesvedību dēļ nav pieejama neviena tiesa (103), un katrā ziņā tie ir grūti identificējami. Iesniedzējtiesa atzīst, ka, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, noteikti pastāv Panamas tiesu jurisdikcija izskatīt pamatlietu. Atteikties atzīt, ka starptautisko paražu tiesību princips attiecībā uz valstu imunitāti pret tiesvedību ir Savienības tiesību sistēmas daļa, tomēr nozīmētu pārrāvumu ar starptautiskās kopienas acquis attiecībā uz visiem strīdiem, tostarp tādiem, kuros prasītājam būtu pieejama alternatīvā tiesa.
144. Līdz ar to, neaizmirstot imunitātes pret tiesvedību ietekmi uz iespēju vērsties tiesā un nepieciešamību uzturēt līdzsvaru starp Savienības konstitucionālās identitātes saglabāšanu un starptautisko tiesību ievērošanu, ir jāuzskata, ka šis princips ir daļa no Savienības tiesību sistēmas.
145. Ņemot vērā iepriekš minēto, trešām kārtām, ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā Hartas 47. pantu un ECPAK 6. panta 1. punktu, valsts tiesa var atteikties atzīt imunitāti pret tiesvedību un īstenot jurisdikciju, kas tai izriet no Regulas Nr. 44/2001 jurisdikcijas noteikuma.
146. Tiesības uz pieeju tiesai ir neatņemama tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kuras ir noteiktas ECPAK 6. panta 1. punktā (104), daļa. Tāpat arī Hartas 47. pantā iekļautais tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā princips ietver vairākus aspektus, tostarp tiesības uz piekļuvi tiesām (105).
147. ECT judikatūras pārbaude parāda, ka šīs tiesas izpratnē imunitātes pret tiesvedību atzīšana ir šo tiesību ierobežojums. Šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis, proti, ievērot starptautiskās tiesības, lai veicinātu laipnas un labas attiecības starp valstīm, pateicoties citas valsts suverenitātes ievērošanai. Turklāt kopumā šis ierobežojums nav nesamērīgs, ja tajā ir atspoguļoti starptautisko tiesību principi, kas parasti tiek atzīti valstu imunitātes jomā (106).
148. Ņemot vērā šo domu gaitu, Supreme Court of the United Kingdom (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) nesen ir atzinusi, ka, nepastāvot pienākumam, kas izriet no valstu imunitātes pret tiesvedību principa, atteikums īstenot jurisdikciju pārkāpj ECPAK 6. pantu un attiecībā uz prasībām, kas ir pamatotas ar Savienības tiesībām, – arī Hartas 47. pantu (107). Savā spriedumā tā tomēr nepārbaudīja, vai imunitātes pret tiesvedību atzīšana apdraud no Regulas Nr. 44/2001 izrietošas jurisdikcijas īstenošanu. Savukārt šī tiesa, šķiet, ir uzskatījusi, ka Hartas 47. panta horizontālās tiešās iedarbības dēļ uz to var atsaukties, vēršoties pret trešo valsti, lai atteiktos piemērot valsts tiesību normu par imunitāti pret tiesvedību strīdā, kur prasība ir balstīta uz Savienības tiesību sistēmā garantētām tiesībām.
149. Šeit izskatāmajā gadījumā pamatlietā celtā prasība pēc būtības netiek pamatota ar Savienības tiesībām.
150. Šajā kontekstā vispirms, ja valsts tiesas jurisdikcija lietas izskatīšanai izriet no Regulas Nr. 44/2001, šī tiesa īsteno Savienības tiesības Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (108). Turklāt efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Savienības tiesību princips. Līdz ar to, ja kāda iemesla dēļ Hartas 47. panta aizsardzības apjoms attiecas tikai uz tiesībām un brīvībām Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, šim vispārējam principam būtu “jāaizpilda robs” (109).
151. Turpinājumā Hartas 47. pants pats par sevi ir pietiekams un nav jāprecizē ar papildu Savienības vai valsts tiesību normām, lai privātpersonām radītu tiesības, uz kurām kā tādām atsaukties (110). Tā kā efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ietver tiesības uz piekļuvi tiesām, privātpersonai ir jāvar dalībvalstu iestādēs atsaukties uz savām tiesībām vērsties kompetentajā tiesā.
152. Visbeidzot Tiesa jau ir nospriedusi, ka pienākums atstāt nepiemērotas visas tās valsts tiesību normas, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, kurām ir tieša iedarbība, nav atkarīgs no nosacījuma, ka indivīdu juridiskā situācija, iespējams, var mainīties, tiklīdz valsts tiesa atstāj nepiemērotu valsts tiesību normu par tiesu jurisdikciju un lemj par tajā iesniegto prasību (111). Tas pats ir attiecināms arī uz sekām, kas rodas, līdzsvarojot starptautisko tiesību pienākumus, no vienas puses, un Savienības tiesību pienākumus, no otras puses (112).
153. Šajā kontekstā iesniedzējtiesa nepauž šaubas par to, vai faktiski pastāv piekļuve Panamas tiesām. Turklāt tā atzīst, ka pamatlietā runa nav par noziegumiem, kas izdarīti, pārkāpjot starptautiskās jus cogens normas. Šajos apstākļos uzskatu, ka tiesības uz piekļuvi tiesām neliedz iesniedzējtiesai pamatlietā atzīt imunitāti pret tiesvedību.
154. Neskarot iepriekš minētos papildu apsvērumus attiecībā uz imunitātes pret tiesvedību apjomu pamatlietā, es saglabāju nostāju, ko esmu izvirzījis šo secinājumu 129. punktā.
V. Secinājumi
155. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Tribunale di Genova (Dženovas tiesa, Itālija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Padomes Regulas (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās 1. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “civillietas un komerclietas” šīs tiesību normas izpratnē attiecas uz prasību par zaudējumu atlīdzību, kas vērsta pret privāto tiesību subjektiem saistībā ar klasificēšanas un sertificēšanas darbībām, kuras šie subjekti ir veikuši, pamatojoties uz trešās valsts deleģējumu, tās vārdā un interesēs.
Starptautisko paražu tiesību princips par valstu imunitāti pret tiesvedību neliedz piemērot Regulu Nr. 44/2001 lietā par šādu prasību.