VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 26. septembrī (*)
Pakalpojumu publiskā iepirkuma līgumi – Uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūra – Neregulāru pasažieru gaisa satiksmes pārvadājumu un čartera gaisa taksometra pakalpojumu sniegšana – Kandidatūras noraidīšana – Finanšu regulas 94. panta b) punkts – Tiesības uz aizstāvību – Finanšu regulas īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkts – Prasība atcelt tiesību aktu – Vēstule, ar kuru tiek atbildēts uz prasītāju pieteikumu – Nepārsūdzams akts – Lēmums par piešķiršanu – Tiešas ietekmes neesamība – Nepieņemamība – Ārpuslīgumiskā atbildība
Apvienotās lietas T‑91/12 un T‑280/12
Flying Holding NV, Vilrieka [Wilrijk] (Beļģija),
Flying Group Lux SA, Luksemburga (Luksemburga),
Flying Service NV, Derne [Deurne] (Beļģija),
ko pārstāv C. Doutrelepont un V. Chapoulaud, avocats,
prasītājas,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja S. Delaude un D. Calciu, vēlāk – S. Delaude, pārstāves, kurām palīdz V. Vanden Acker, advokāts,
atbildētāja,
pirmkārt, par prasību atcelt lēmumus, kuri ietverti Komisijas 2011. gada 15. decembra un 2012. gada 17. janvāra vēstulēs un ar kuriem noraidīts prasītāju dalības pieteikums slēgtā publiskā iepirkuma procedūrā par neregulāru pasažieru gaisa satiksmes pārvadājumu un čartera gaisa taksometra pakalpojumu sniegšanu (OV 2011/S 192‑312059), kā arī atcelt Komisijas 2012. gada 28. februāra lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības citai sabiedrībai un, otrkārt, prasība atlīdzināt zaudējumus.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro], tiesneši S. Žervazonī [S. Gervasoni] (referents) un L. Madise [L. Madise],
sekretāre S. Spiropula [S. Spyropoulos], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 28. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 2011. gada 6. oktobra paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, kurš publicēts Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša pielikumā (OV 2011/S 192‑312059), Eiropas Komisija izsludināja uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūru PMO2/PR/2011/103, kas attiecas uz pamatlīguma, kura nosaukums ir “Neregulāru pasažieru gaisa satiksmes pārvadājumu un čartera gaisa taksometra pakalpojumu sniegšana”, noslēgšanu. Šis uzaicinājums iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā tika rīkots tālab, lai izvēlētos neregulāru gaisa satiksmes pārvadājumu pakalpojumu sniedzēju, kuram jānodrošina čartera gaisa taksometra pakalpojumi un Komisijas priekšsēdētāja un citu locekļu, Eiropas Parlamenta priekšsēdētāja, Eiropas Padomes priekšsēdētāja, Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos, kā arī to pavadošo personu pārvadāšana galvenokārt Eiropas Savienības teritorijā.
2 Procedūra, kas šajā paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu paredzēta attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanai, bija slēgtā procedūra, kas paredzēta Padomes 2002. gada 25. jūnija Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV L 248, 1. lpp.), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Finanšu regula”), 91. panta 1. punkta b) apakšpunktā un Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Finanšu regulai (OV L 357, 1. lpp.), ar grozījumiem (turpmāk tekstā – “Īstenošanas kārtība”), 122. panta 2. punktā. Šo procedūru rīko divos posmos. Pirmajā posmā tiek pārbaudīts, vai nav Finanšu regulas 93. un 94. punktā paredzēto izslēgšanas kritēriju, kā arī vai ir ievēroti atlases kritēriji, kas paredzēti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu. Šajā pirmajā procedūras posmā var piedalīties visi ieinteresētie tirgus dalībnieki. Otrajā posmā vienīgi pretendenti, kuri atbilst atlases kritērijiem un uz kuriem neattiecas neviens no izslēgšanas gadījumiem, tiek aicināti iesniegt piedāvājumu un tālab tiem tiek nosūtītas specifikācijas.
3 Dokumenti un informācija, kura kandidātiem bija jānosūta pirmajā posmā, lai pierādītu savas tehniskās spējas, ir aprakstīta Paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu III.2.3. punktā šādi:
“Lai izvērtētu atbilstību šīm prasībām, nepieciešama šāda informācija un formalitātes”
[..]
* Drošība un drošums:
lai pieteikums netiktu noraidīts, kandidātam jāiesniedz:
– uzņēmuma darbības rokasgrāmatas A daļas “Vispārējie noteikumi” kopija,
– ārkārtas situācijas rīcības plāns, aviācijas drošības programma un drošuma programma,
– pilnīga informācija par struktūru vai struktūrām, kas atbild par lidojumderīgumu un lidmašīnu uzturēšanu.
Par periodu no 1.1.2007. līdz šā paziņojuma par līgumu publicēšanai:
– par visām lidmašīnām, ko izmantojis pretendents: visu notikušo nopietno avāriju un negadījumu saraksts, attiecīgi kompetento iestāžu ziņojumi un pieejamie secinājumi par iespējamajiem cēloņiem,
– gada drošības un drošuma revīziju ziņojumi, ko sagatavojušas kompetentās iestādes (obligāti) vai trešās puses (pēc izvēles), kā arī rezultātu un pēc tam veikto pasākumu kopsavilkums,
– visu saskaņā ar Direktīvu 2004/36/EK (SAFA) veikto pārbaužu saraksts.
[..]”
4 2011. gada 7. novembrī Flying Holding NV savu meitasuzņēmumu Flying Group Lux SA un Flying Service NV (turpmāk tekstā kopā – “prasītājas”) vārdā iesniedza pieteikumu par piedalīšanos attiecīgajā slēgtajā procedūrā.
5 2011. gada 18. novembrī Komisija pieprasīja tai sniegt papildu informāciju konkrēti par to tehniskajām spējām. Prasītājas Komisijai atbildēja 2011. gada 28. novembrī, tai nosūtot vairākus dokumentus.
6 2011. gada 2. decembrī Komisija no jauna pieprasīja papildu informāciju no prasītājām, tām atgādinot, ka saskaņā ar paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu tām, lai to kandidatūra netiktu noraidīta, ir jāsniedz pilnīgas tās struktūras vai struktūru koordinātes, kuras ir atbildīgas par lidmašīnu tehnisko apkopi, un Flying Group Lux gadījumā arī NNP (negadījumu novēršanas plāns) apraksts un ziņojumi par ikgadējā drošības un drošuma revīziju.
7 Jaunos dokumentus prasītājas Komisijai nosūtīja 2011. gada 6. decembrī, precizējot, ka tās iesniedz tikai ikgadējo drošības un drošuma revīzijas ziņojumu par 2011. gadu, jo Flying Group Lux ir izveidota vienīgi 2008. gada nogalē, un ka ikgadējo drošības un drošuma [revīzijas] ziņojumu par 2009. un 2010. gadu Luksemburgas civilās aviācijas iestādes nav sagatavojušas.
8 2011. gada 12. decembra vēstulē, kas Komisijai nosūtīta, atbildot uz tās 2011. gada 8. decembra elektroniskā pasta vēstuli, Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija norādīja, ka tā ir veikusi vairākas revīzijas saistībā ar Flying Group Lux, tostarp vispārējās revīzijas saistībā ar gaisa transporta licences piešķiršanu (Air Officer’s Certification, turpmāk tekstā – “AOC”) un saistībā ar šīs licences pagarināšanu 2009., 2010. un 2011. gadā.
9 2011. gada 15. decembrī Komisija informēja prasītājas par to, ka ir noraidīts to pieteikums par piedalīšanos slēgtajā procedūrā. Tā uzskatīja, ka kandidātes dosjē nebija “precīzs, godīgs un pilnīgs”. Prasītājas nebija iesniegušas visus dokumentus, kas prasīti paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu rubrikā “Drošība un drošums”, lai gan Komisija bija informēta par drošības un drošuma revīziju saistībā ar Flying Group Lux rīkošanu 2009. un 2010. gadā. Tika arī norādīts, ka vērtēšanas komiteja nolēma noraidīt prasītāju kandidatūru saskaņā ar Finanšu regulas 94. panta b) punktu, kurā ir noteikts, ka no līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas tiek izslēgti kandidāti, kas šī līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras laikā ir vainojami nepatiesu paziņojumu sniegšanā, sniedzot informāciju, kuru līgumslēdzēja iestāde ir pieprasījusi saistībā ar to piedalīšanos līgumā, vai nesniedzot šādu informāciju.
10 Ar Komisijai 2011. gada 20. decembrī adresēto vēstuli prasītājas izskaidroja, ka pieprasīto ziņojumu nesniegšana par 2009. un 2010. gadu izrietēja no tā, ka tās bija sapratušas, ka paziņojums attiecās uz specifiskajām drošības un drošuma revīzijām, nevis vispārējām revīzijām, kuras ietver daļu saistībā ar drošību un drošumu un kuras vienīgās šajā lietā ir sagatavojušas Luksemburgas civilās aviācijas iestādes. Prasītājas turklāt norādīja, ka kopš 2011. gada sākuma ir ieviesta jauna datu bāze, kurā 2009. un 2010. gada dati nebija iekļauti, radot priekšstatu, ka tie nepastāv. Visbeidzot tās iesniedza vispārējās revīzijas “pirms AOC” par 2009. gadu, “AOC Continuous Oversight Audit” (AOC pastāvīgās uzraudzības revīzija) par 2010. gadu un “AOC nepārtrauktā uzraudzība” par 2011. gadu.
11 2012. gada 17. janvārī Komisija atstāja negrozītu savu lēmumu noraidīt prasītāju kandidatūru. Tā uzskatīja, ka jautājumā par iesniedzamajiem dokumentiem nav nekādu neskaidrību.
12 2012. gada 18. janvārī prasītājas informējas Komisiju par savu nodomu apstrīdēt šo lēmumu Vispārējā tiesā un paziņoja, ka “nākamajās dienās” iesniegs pierādījumus, ka attiecībā uz Flying Group Lux pieprasītie ziņojumi nebija pieejami, jo tos nebija sagatavojusi kompetentā iestāde, proti, Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija.
13 2012. gada 25. janvārī Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija uzrakstīja Flying Group Lux šādu vēstuli:
“[Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija] vēlētos paskaidrot, ka pirms AOC vispārējās revīzijas, kā arī AOC pagarināšanas revīzijas ietver “Quality system, flight safety management un security (drošums)” daļas. Turklāt kopš 2012. gada [Luksemburgas] Civilās aviācijas direkcija veiks arī specializētākas revīzijas, kurās ietilps revīzijas attiecībā uz drošību, kā tas ir noteikts atbilstoši ikgadējo revīziju un pārbaužu programmai starp šo iestādi un tirgus dalībniekiem.”
14 Šajā pašā dienā Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija nosūtīja tāda paša satura vēstuli Komisijai, piebilstot, ka tā ar 2010. gada 12. februāra vēstuli ir precizējusi Flying Group Lux, kā tā pievienojusi kopiju par veikto revīziju aptvertajām jomām.
15 Pēc tam, kad tika pabeigts slēgtās procedūras pirmais posms, iesniegt piedāvājumu tika uzaicināts tikai viens kandidāts – Abelag Aviation NV. Pēc šī piedāvājuma izvērtēšanas tai 2012. gada 28. februārī tika piešķirtas tiesības slēgt līgumu. Paziņojums par piešķiršanu tika publicēts 2012. gada 28. aprīļa Oficiālajā Vēstnesī (OV S 83‑135396, 101. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
16 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2012. gada 23. februārī un 28. jūnijā, prasītājas cēla šīs prasības.
17 Ar astotās palātas priekšsēdētāja 2012. gada 4. septembra rīkojumu lietas T‑91/12 un T‑280/12 tika apvienotas mutvārdu procesam un sprieduma taisīšanai.
18 Mainot Vispārējās tiesas palātu sastāvu, tiesnesis referents tagad darbojas otrajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
19 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un procesa organizatorisko pasākumu ietvaros prasītājām un Komisijai uzdeva jautājumu, uzaicinot uz to atbildēt tiesas sēdē.
20 2014. gada 28. februāra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un lietas dalībnieki atbildēja uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu un šajā sēdē uzdotajiem mutiskajiem jautājumiem.
21 Lietā T‑91/12 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt lēmumus, kas ietverti Komisijas 2011. gada 15. decembra un 2012. gada 17. janvāra vēstulēs un ar kuriem tiek noraidīta prasītāju kandidatūra slēgtās uzaicinājuma iesniegt piedāvājumu procedūras ietvaros saistībā ar attiecīgo līgumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Šajā lietā Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
23 Lietā T‑280/12 prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Komisijas 2012. gada 28. februāra lēmumu piešķirt attiecīgā līguma slēgšanas tiesības citai sabiedrībai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt prasītājām radušos zaudējumus EUR 1 014 400 apmērā, kuriem pieskaitīti procenti saskaņā ar 2,9 % likmi līdz sprieduma pasludināšanas datumam, pēc sprieduma pasludināšanas pieskaitot kavējuma procentus saskaņā ar 3 % likmi no pasludināšanas datuma līdz pilnīgai samaksai;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt kā nepieņemamu vai pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
25 Prasītājas, pirmkārt, lūdz atcelt Komisijas 2011. gada 15. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta to kandidatūra saistībā ar paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu, atcelt lēmumu, kas esot ietverts Komisijas 2012. gada 17. janvāra lēmumā, ar kuru tiek atstāts negrozīts šis noraidījums, kā arī atcelt Komisijas 2012. gada 28. februāra lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības citai sabiedrībai un, otrkārt, atlīdzināt zaudējumus.
A – Par atcelšanas prasībām (lietas T‑91/12 un T‑280/12)
1. Par prasībām atcelt Komisijas 2011. gada 15. decembra lēmumu un lēmumu, kas esot ietverts Komisijas 2012. gada 17. janvāra vēstulē (lieta T‑91/12)
a) Par prasību atcelt Komisijas 2011. gada 15. decembra lēmumu
26 Prasītājas apgalvo, ka, pieņemot 2011. gada 15. decembra lēmumu, Komisija, pirmkārt, nav ievērojusi Īstenošanas kārtības 135. panta 5. punktu un Finanšu regulas 89. panta 1. punktu, otrkārt, to tiesības uz aizstāvību, labas pārvaldības principu, kā arī Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktu un, treškārt, samērīguma principu.
Par pamatu par Finanšu regulas 89. panta 1. punkta un Īstenošanas kārtības 135. panta 5. punkta pārkāpumu
27 Prasītājas apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi Īstenošanas kārtības 135. pantu, jo tā esot pieprasījusi informācijas iesniegšanu, kura pārsniedz līguma priekšmetu, neņemot vērā tirgus dalībnieku leģitīmās intereses, pieprasot Luksemburgas iestāžu izsniedzamo dokumentu iesniegšanu. Līdz ar to Komisija esot arī pārkāpusi Finanšu regulas 89. pantu, kurā ir pieprasīts ievērot pārskatāmības principu, samērīguma principu, vienlīdzīgas attieksmes principu un nediskriminācijas principu.
28 Saistībā ar šī pamata pirmo daļu par to, ka Komisija ir pārkāpusi Īstenošanas kārtības 135. panta 5. punktu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu:
“Līgumslēdzējas iestādes par kandidāta vai pretendenta finansiālo, ekonomisko, tehnisko un profesionālo spēju pierādījumu prasītās informācijas apjoms un prasītais minimālais spēju līmenis atbilstoši 2. punktam nevar pārsniegt līguma priekšmetu un ievēro uzņēmēju likumīgās intereses, galvenokārt attiecībā uz uzņēmuma tehnisko un komerciālo noslēpumu aizsardzību.”
29 Šajā lietā Komisija ir faktiski pieprasījusi, lai saistībā ar Flying Group Lux tiktu iesniegti ikgadējie drošības un drošuma revīziju ziņojumi, kurus sagatavojusi Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija (skat. iepriekš 6. un 7. punktu).
30 Tomēr jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar Paziņojuma par paredzamo publisko iepirkuma II.1.2. punktu lielākā daļa lidojumu ir paredzēti no Briseles (Beļģija), tomēr neizslēdzot izlidošanu no citām pilsētām, kā, piemēram, Luksemburgas (Luksemburga), kurā arī ir Savienības iestādes, un, otrkārt, kandidāte sabiedrība Flying Group Lux ir bāzēta Luksemburgā.
31 Šajos apstākļos dokumenti, kurus sagatavojušas Luksemburgas iestādes, ne pārsniedz līguma prasības, ne ir pretrunā attiecīgā tirgus dalībnieka interesēm, kurš nebūtu pat varējis piedāvāt savu kandidatūru bez šādu dokumentu iesniegšanas.
32 Saistībā ar šī pamata otro daļu par to, ka Komisija ir pārkāpusi Finanšu regulas 89. panta 1. punktu, kurā ir prasīts ievērot pārskatāmības principu, samērīguma principu, vienlīdzīgas attieksmes principu un nediskriminācijas principu, ir pietiekami norādīt, ka prasītājas šo pārkāpumu vienīgi izsecina no tā, ka neesot ievērots Īstenošanas kārtības 135. panta 5. punkts, un nesniedz nevienu konkrētu argumentu šī apgalvojuma pamatošanai.
33 Līdz ar to pamats par Finanšu regulas 89. panta 1. punkta un Īstenošanas kārtības 135. panta 5. punkta pārkāpumu ir jānoraida.
Par pamatiem par prasītāju tiesību uz aizstāvību, labas pārvaldības principa un Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta pārkāpumu
34 Ar šiem pamatiem prasītājas būtībā pārmet Komisijai to, ka tā ir vērsusies pie Luksemburgas iestādēm, lai iegūtu informāciju, kuru tā uzskatīja par nepieciešamu (Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta pārkāpums), un ka tā ir pēc tam pamatojusies uz šo informāciju, to iepriekš nepaziņojot prasītājām un nenodot tām iespēju izteikties par to (tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpums). Tādēļ, pirmkārt, ir jāizvērtē pamats par Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta pārkāpumu un, otrkārt, pamati par prasītāju tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpumu.
– Par pamatu par Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta pārkāpumu
35 Prasītājas replikas rakstā apgalvo, ka Komisija nav ievērojusi Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktu, tieši vēršoties pie Luksemburgas iestādēm, lai iegūtu informāciju, kuru tā uzskatīja par nepieciešamu. Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija neesot to iestāžu starpā, kuras ir paredzētas šī panta 3. punktā. Prasītājas precizē, ka šis pamats ir pieņemams, jo tas ir pamatots uz tiesību apstākļiem, kurus Komisija izklāstījusi savā iebildumu rakstā.
36 Vispirms ir jāizvērtē Komisijas apstrīdētā šā pamata pieņemamība.
37 Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību un faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā.
38 Šajā lietā nav strīda par to, pirmkārt, ka Komisija pirmo reizi iebildumu rakstā ir minējusi Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktu, lai norādītu, ka tai ir tiesības vērsties pie Luksemburgas civilās aviācijas iestādēm, lai pārbaudītu prasītāju apgalvojumus, un, otrkārt, ka pamatu par šī panta pārkāpumu prasītājas pirmo reizi ir norādījušas savā replikā.
39 No tā izriet, ka prasītāju pamats ir pamatots ar tiesību apstākli – proti, juridisko pamatu, lai apspriestos ar attiecīgajām valsts iestādēm, – kurš tika atklāts šīs tiesvedības laikā. Šis pamats ir par attiecīgās tiesību normas pārkāpumu, nevis par apspriešanās ar valsts iestādēm tiesiskumu. Tādējādi, pretēji Komisijas norādītajam, šajā lietā nav nozīmes tam, ka šī apspriešanās bija minēta jau 2011. gada 15. decembra vēstulē, kura ir šīs prasības priekšmets.
40 Tādēļ pamats par to, ka Komisija ir pārkāpusi Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktu, ir jāuzskata par pieņemamu.
41 Saistībā ar šī pamata pamatotību ir jāatgādina attiecīgās tiesību normas formulējums:
“Ja ir šaubas attiecībā uz kandidātu vai pretendentu, ka uz to attiecas kāds no izslēgšanas gadījumiem, līgumslēdzējas iestādes var pašas lūgt 3. punktā minētajām kompetentajām iestādēm jebkādu informāciju, ko tās uzskata par vajadzīgu konkrētajā gadījumā.”
42 Īstenošanas kārtības 134. panta 3. punktā ir paredzēts:
“Līgumslēdzēja iestāde par pietiekamu pierādījumu tam, ka uz kandidātu vai pretendentu, kuram tiek piešķirts līgums, neattiecas neviens no Finanšu regulas 93. panta 1. punkta a), b) vai e) apakšpunktā minētajiem gadījumiem, uzskata nesen izdotu izrakstu no sodāmības reģistra vai, ja tāda nav, nesen izdotu līdzvērtīgu dokumentu, ko izsniegušas izcelsmes valsts tiesu vai administratīvās iestādes, no kura izriet, ka šīs prasības ir izpildītas. Līgumslēdzēja iestāde par pietiekamu pierādījumu tam, ka uz kandidātu vai pretendentu neattiecas apstākļi, kas minēti Finanšu regulas 93. panta 1. punkta d) apakšpunktā, uzskata nesen izdotu apliecību, ko izsniegusi kompetenta iestāde attiecīgajā valstī.
[..]”
43 Šajā lietā, kā to pamatoti norāda prasītājas, Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija nav to iestāžu starpā, kas paredzētas Īstenošanas kārtības 134. panta 3. punktā, uz kuru ir norādīts šī paša panta 5. punktā. Īstenošanas kārtības 134. panta 3. punktā, to lasot kopsakarā ar Finanšu regulas 93. panta 1. punktu, ir norāde vienīgi uz “tiesu vai administratīvām iestādēm”, kuras var izsniegt izrakstu no sodāmības reģistra vai ekvivalentu dokumentu (pirmais teikums), kā arī uz apliecību par sociālās apdrošināšanas maksājumu nomaksu vai nodokļu nomaksu sagatavot “kompetentajām iestādēm” (otrais teikums).
44 Tomēr no tā nevar tikt izsecināts, ka Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkts ir pārkāpts, jo šī tiesību norma nav piemērojama tādā gadījumā kā šajā lietā esošais, kad Komisija vēršas pie valsts iestādēm, lai pārbaudītu, vai pastāv Finanšu regulas 94. panta b) punktā paredzētie izslēgšanas gadījumi.
45 No Īstenošanas kārtības 134. panta sistēmas un tā 5. punkta formulējuma skaidri izriet, ka šis punkts ir piemērojams vienīgi gadījumā, ja līgumslēdzējai iestādei būtu šaubas par Finanšu regulas 93. panta 1. punkta a), b), d) un e) apakšpunktā paredzēto izslēgšanas gadījumu esamību.
46 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Īstenošanas kārtības 134. panta 1. punktā ir paredzēts, ka kandidāti un pretendenti iesniedz attiecīgi parakstītu un datētu apliecinājumu ar viņu goda vārdu, norādot, ka uz viņiem neattiecas kāds no Finanšu regulas 93. vai 94. pantā minētajiem gadījumiem (pirmā daļa). Šajā pantā tomēr ir paredzēts, ka saistībā ar noteiktām procedūrām kandidāti sniedz 3. punktā paredzētās apliecības (otrā daļa).
47 Tādējādi, lai gan Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktā ir vispārēja norāde uz “izslēgšanas gadījumiem”, no šajā punktā veiktās norādes uz šī paša panta 3. punktu un frāzes, ka “līgumslēdzējas iestādes var pašas lūgt [..] kompetentajām iestādēm”, kas paredzētas 3. punktā, skaidri izriet, ka 5. punkts attiecas uz gadījumu, kad, lai arī kandidātiem nav pienākuma iesniegt saistībā ar Finanšu regulas 93. panta 1. punkta a), b), d) un e) apakšpunktā noteiktajiem izslēgšanas gadījumiem šajā 3. punktā paredzētās apliecības, līgumslēdzēja iestāde tomēr vēlas pārliecināties, ka uz šiem kandidātiem neattiecas kāds no izslēgšanas gadījumiem.
48 Līdz ar to, ciktāl Komisija šajā lietā ir vēlējusies pārliecināties, ka prasītājas nav sniegušas nepatiesus paziņojumus saskaņā ar Finanšu regulas 94. panta b) punktu, nevis šīs pašas regulas 93. panta 1. punktu, tai nebija jāievēro Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta tiesību normas.
49 No tā izriet, ka pamats par Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punkta pārkāpumu ir jānoraida kā neefektīvs.
50 Turklāt, ciktāl prasītājas nenorāda nekādu citu prettiesiskuma pamatu saistībā ar Komisijas apspriešanos ar valsts iestādēm, nav jāpārbauda, vai piemērojamajās tiesību normās vai principos ir rodams kāds cits šādas apspriešanās juridiskais pamats.
– Par pamatiem par tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpumu
51 Prasītājas apgalvo, ka to tiesības uz aizstāvību ir pārkāptas, jo Finanšu regulas 94. panta b) punkta piemērošanu un tādējādi to kandidatūru noraidīšanu Komisija ir pamatojusi ar atsauci uz informāciju, kuru tā saņēmusi no Luksemburgas iestādēm un kura tām nav tikusi paziņota, lai tās varētu par to izteikties līdz 2011. gada 15. decembra lēmuma pieņemšanai.
52 Prasītājas apgalvo, ka, pieņemot 2011. gada 15. decembra lēmumu, nesniedzot tām iespēju darīt zināmu savu viedokli par informāciju, kas iegūta no Luksemburgas iestādēm, Komisija neesot ievērojusi arīdzan labas pārvaldības principu.
53 Komisija tiesas sēdē apstrīd, ka pamats par prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu būtu piemērojams šajā lietā. Tā norāda, ka tā ir ievērojusi visas publiskā iepirkuma jomā piemērojamās tiesību normas un ka nevienā no šīm tiesību normām tai nav noteikts pienākums uzklausīt prasītājas pirms tāda lēmuma kā šajā lietā apstrīdētais pieņemšanas.
54 Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana ikvienā procedūrā, kura sākta pret kādu personu un kuras rezultātā var tikt pieņemts šai personai nelabvēlīgs akts, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas jānodrošina, pat ja attiecīgajai procedūrai nav vispār nekāda tiesiskā regulējuma, kā tas ir, piemēram, Eiropas Sociālā fonda finanšu atbalsta apturēšanas, samazināšanas vai atcelšanas jomā (Tiesas 1996. gada 24. oktobra spriedums lietā C‑32/95 P Komisija/Lisrestal u.c., Recueil, I‑5373. lpp., 21. punkts), Eiropas Komisijas locekļa tiesību uz pensiju atņemšanas procedūrā (Tiesas 2006. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑432/04 Komisija/Cresson, Krājums, I‑6387. lpp., 104. punkts) vai fitofarmaceitisko produktu atļauju izsniegšanas procedūrā (Vispārējās tiesas 2008. gada 9. septembra spriedums lietā T‑75/06 Bayer CropScience u.c./Komisija, Krājums, II‑2081. lpp., 130. punkts).
55 Tādējādi tas, ka nevienā Finanšu regulas vai Īstenošanas kārtības tiesību normā nav paredzēta tiesību uz aizstāvību īstenošana tādā gadījumā kā šajā lietā aplūkotais, pats par sevi vēl nenozīmē, ka būtu izslēdzama šī no vispārējā principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu izrietošā garantija.
56 Komisija tomēr arī tiesas sēdē ir apstrīdējusi šī vispārējā principa piemērojamību šajā lietā, jo atšķirībā no izklāstītajā judikatūrā paredzētajiem gadījumiem 2011. gada 15. decembra lēmums nevar tikt kvalificēts par lēmumu uzlikt sodu.
57 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, 2011. gada 15. decembra lēmums var tikt uzskatīts par tādu, ar kuru prasītājām uzlikts sods.
58 Šis lēmums vismaz daļēji, kā izriet no tā formulējuma un tiesas sēdē ir apstiprinājusi Komisija, ir balstīts uz Finanšu regulas 94. panta b) punktu, saskaņā ar kuru līguma slēgšanas tiesības nepiešķir kandidātiem vai pretendentiem, kas attiecīgās iepirkuma procedūras laikā attiecībā uz šo “ir vainojami” tādas informācijas sagrozīšanā, ko līgumslēdzēja iestāde prasa kā nosacījumu dalībai iepirkuma procedūrā, vai arī nesniedz šo informāciju.
59 Tādējādi 2011. gada 15. decembra lēmums nav vienkāršs lēmums, ar kuru noraidīta prasītāju kandidatūra saistībā ar attiecīgo iepirkumu. Tas ir lēmums par prasītāju tūlītēju izslēgšanu no iepirkuma, nepārbaudot saistībā ar tām citus kandidātu izvērtēšanas kritērijus, jo tās ir vainojamas nepatiesu paziņojumu sniegšanā. Tajā Komisija skaidro, ka tai bija zināms, ka, pretēji prasītāju apgalvotajam, 2009. un 2010. gadā kompetentās iestādes bija īstenojušas revīzijas drošības un drošuma jomā un ka to kandidatūras [informācija] līdz ar to bija “neprecīza un nepatiesa”, tāpēc bija jāpiemēro Finanšu regulas 94. panta b) punkts.
60 Judikatūrā ir ticis nospriests, ka tādi pasākumi kā tirgus dalībnieka izslēgšana no Savienības atbalsta saņemšanas sakarā ar nepatiesiem paziņojumiem var tikt kvalificēti par administratīviem sodiem. Saskaņā ar šo judikatūru Savienības atbalsta jomā, kurā atbalsta piešķiršana ir noteikti pakārtota nosacījumam, ka tā saņēmējs garantē absolūtu godīgumu un uzticamību, par šo prasību neievērošanu piemērotais sods – lai arī nebūdams krimināltiesisks – ir īpašs administratīva veida pasākums, kurš ir atbalsta shēmas sastāvdaļa un kura mērķis ir nodrošināt Savienības publisko līdzekļu labu finansiālo pārvaldību (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 5. jūnija spriedumu lietā C‑489/10 Bonda, 28.–30. punkts un tajos minētā judikatūra).
61 Gluži tāpat kā šo Savienības atbalsta shēmu gadījumā arī Savienības iestāžu publisko iepirkumu reglamentējošajās tiesību normās Finanšu regulas 93. un 94. pantā ir paredzēti dažādi gadījumi, kad tiek izslēgta piedalīšanās šo līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūrās vai šo tiesību piešķiršanā, lai novērstu pārkāpumus, cīnītos pret krāpšanu un korupciju un veicinātu pareizu un efektīvu vadīšanu (Finanšu regulas preambulas 25. apsvērums).
62 Turklāt Finanšu regulas 95. pantā ir paredzēts, ka detalizēta informācija par kandidātiem, kas ir kādā no situācijām, kuras paredzēta konkrēti minētas regulas 94. pantā, tiek apkopota Komisijas pārvaldītā datu bāzē un ka iestādēm, kas piedalās budžeta izpildē, ir piekļuve šai datu bāzei un tās to ņem vērā, piešķirot ar budžeta izpildi saistītu līgumu slēgšanas tiesības.
63 No tā izriet, ka lēmumam izslēgt prasītājas no attiecīgā iepirkuma ir administratīva soda raksturs, lai gan šajā lietā, kā Komisija ir norādījusi tiesas sēdē, Finanšu regulas 95. pantā minētajā datu bāzē nekāda informācija par prasītājām nebija iekļauta.
64 Katrā ziņā, pat ja pieņemtu, ka 2011. gada 15. decembra lēmums nevar tikt uzskatīts par tādu, ar kuru prasītājām ir uzlikts sods, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru par tiesību uz aizstāvību principa ievērošanu šis princips ir vispārpiemērojams, un to piemēro ne tikai gadījumos, kad iestāde paredz noteikt sodu, bet arī jebkurā procedūrā, kura sākta pret kādu personu un kuras rezultātā var tikt pieņemts tai nelabvēlīgs akts (skat. iepriekš 54. punktu; pēc analoģijas skat. Tiesas 2012. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑277/11 M., 85. punkts).
65 Šajā lietā 2011. gada 15. decembra lēmums, ja vien tas nav lēmums uzlikt sodu, ir vismaz nelabvēlīgs akts prasītājām, proti, būtiski ietekmē to intereses, radot smagas ekonomiskas sekas (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑231/97 New Europe Consulting un Brown/Komisija, Recueil, II‑2403. lpp., 43. punkts) vai vispārīgāk – nopietni ietekmējot to stāvokli (šajā ziņā skat. Civildienesta tiesas 2011. gada 28. septembra spriedumu lietā F‑26/10 AZ/Komisija, 51. punkts). Tāds lēmums kā tas, ar kuru prasītāju kandidatūra, pamatojoties uz Finanšu regulas 94. panta b) punktu, tiek noraidīta tāpēc, ka ir sniegti nepatiesi paziņojumi, var kaitēt vismaz to reputācijai un atbilstoši iepriekš 62. punktā teiktajam izraisīt sekas, kas neaprobežojas ar attiecīgo iepirkumu vien.
66 Turklāt ir jānorāda, ka 2011. gada 15. decembra lēmums nav vienkārša administrācijas atbilde uz kandidatūras pieteikumu uzaicinājumam iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma līguma slēgšanas tiesību saņemšanai. Šis lēmums ir pieņemts pēc tam, kad Luksemburgas iestādēm tika pieprasīta informācija, jo Komisijai bija šaubas par to, vai prasītāju 2011. gada 6. decembra vēstulē izklāstītie apgalvojumi ir patiesi (skat. iepriekš 7. punktu), ka nekāds drošības un drošuma revīzijas ziņojums netika sagatavots saistībā ar Flying Group Lux par 2009. un 2010. gadu. Komisija tādējādi padziļināti izvērtēja kādu prasītāju kandidatūras aspektu un ar šo informācijas pieprasījumu uzsāka prasītāju apgalvojumu pārbaudīšanas darbības, kuru rezultātā tika pieņemts 2011. gada 15. decembra lēmums.
67 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka Komisijai šajā lietā bija jāpiemēro tiesību uz aizstāvību ievērošanas vispārējais princips.
68 Šo apsvērumu neatspēko tiesas sēdē Komisijas izteiktais arguments, ka, darot zināmu Luksemburgas iestāžu 2011. gada 12. decembra vēstuli prasītājām, lai nodrošinātu to tiesību uz aizstāvību ievērošanu, tiktu pārkāpti Finanšu regulas 99. pants un Īstenošanas kārtības 148. pants, kuros būtībā ir noteikts, ka līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas procedūras norises laikā visai saziņai starp līgumslēdzēju iestādi un kandidātiem jānotiek tā, lai tiktu nodrošināta pārskatāmība un vienlīdzīga attieksme. Komisija uzskata, ka, darot zināmu Luksemburgas Civilās aviācijas direkcijas vēstuli prasītājām, tām būtu sniegta iespēja pilnveidot savu kandidatūras pieteikumu un tādējādi radītas priekšrocības salīdzinājumā ar citiem kandidātiem.
69 Šajā ziņā pietiek vien atgādināt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips aizliedz vienādās situācijās piemērot atšķirīgus noteikumus un atšķirīgās situācijās vienādus noteikumus, ja vien to darīt nav objektīva pamata (Tiesas 1986. gada 25. novembra spriedums apvienotajās lietās 201/85 un 202/85 Klensch u.c., Recueil, 3477. lpp., 9. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 17. marta spriedums lietā T‑160/03 AFCon Management Consultants u.c./Komisija, Krājums, II‑981. lpp., 91. punkts).
70 Šajā lietā prasītājas, būdamas ne tikai – kā visi pārējie pieteiktie kandidāti – kandidātes dalībai attiecīgajā slēgtajā procedūrā, atradās arī situācijā, kurā tās tiek individualizētas un kura nevar tikt uzskatīta par līdzīgu pārējo kandidātu situācijai, jo pārbaudes Komisija veica vienīgi attiecībā uz tām (skat. iepriekš 66. punktu). Tāpēc vienlīdzīgas attieksmes princips netiktu pārkāpts ar to, ka Komisija prasītājām darītu zināmu šīs pārbaudes gaitā Luksemburgas iestāžu nosūtīto vēstuli.
71 Tomēr no visa iepriekš izklāstītā nav secināms, ka tāpēc, ka Komisija prasītājām nav darījusi zināmu Luksemburgas civilās aviācijas iestāžu vēstuli – lai arī tas ir pārkāpums, ar kuru ir aizskartas tiesības uz aizstāvību, – 2011. gada 15. decembra lēmums būtu jāatceļ.
72 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesai ir jāpārbauda, kad tā uzskata, ka ir noticis šāds pārkāpums, vai lietas konkrētajos faktiskajos un tiesību apstākļos attiecīgajai procedūrai būtu bijis atšķirīgs rezultāts, ja bez šā pārkāpuma prasītāji būtu varējuši labāk nodrošināt savu aizstāvību (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 1. oktobra spriedumu lietā C‑141/08 P Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, Krājums, I‑9147. lpp., 81., 88., 92., 94. un 107. punkts; pēc analoģijas skat. Tiesas 2013. gada 10. septembra spriedumu lietā C‑383/13 PPU G. un R., 40. punkts).
73 Tādēļ ir jāizvērtē, vai gadījumā, ja Komisija būtu sniegusi iespēju prasītājām sniegt savus apsvērumus par Luksemburgas Civilās aviācijas direkcijas 2011. gada 12. decembra vēstuli, tā būtu pieņēmusi to pašu lēmumu par izslēgšanu, pamatojoties uz nepatiesiem paziņojumiem Finanšu regulas 94. panta b) punkta izpratnē.
74 Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Komisijai, ņemot vērā minēto Luksemburgas iestāžu vēstuli, bija pamats uzskatīt, ka prasītāju paziņojumi neatbilda patiesībai. Prasītājas savā 2011. gada 6. decembra vēstulē apgalvoja, ka nekāds drošības un drošuma revīzijas ziņojums nebija sagatavots saistībā ar Flying Group Lux par 2009. un 2010. gadu, lai gan Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija savā 2011. gada 12. decembra vēstulē bija norādījusi, ka vispārēji ziņojumi saistībā ar AOC piešķiršanu un pagarināšanu bija sagatavoti saistībā ar šiem gadiem un tajos bija ietvertas daļas par “drošību” un “drošumu”. Turklāt savā 2011. gada 20. decembra vēstulē, kas nosūtīta kā atbilde uz 2011. gada 15. decembra lēmumu, kurā prasītājām tika pārmesta nepatiesu paziņojumu sniegšana, tās – pretēji procesuālajos rakstos apgalvotajam – bija norādījušas, ka minētie vispārējie ziņojumi ietver datus par attiecīgās aviosabiedrības drošības un drošuma vērtējumu (skat. tālāk 80. punktu), jo tās norādīja, ka šīs vēstules pielikumā nosūta minētos vispārējos ziņojumus, “iezīmējot drošības un drošuma aspektus” (skat. arī tālāk 81.–87. punktu).
75 Otrkārt, gadījumā, kad, kā tas noticis šajā lietā, izrādās, ka ir paziņoti neprecīzi dati, Komisijai neatliek nekas cits kā vien, piemērojot Finanšu regulas 94. panta b) punktu, attiecīgo kandidatūru noraidīt. Kā to Komisija ir pamatoti norādījusi tiesas sēdē, jēdziens “nepatiesi paziņojumi” aptver gan apzināti kļūdainus paziņojumus, gan arī tos, kas ir kļūdaini neuzmanības dēļ, un tāpēc, līdzko neprecizitāte ir konstatēta, nav jāizvērtē jautājums par to, kāpēc tā radusies.
76 Šajos apstākļos, pat ja prasītājām būtu bijusi darīta zināma Luksemburgas iestāžu 2011. gada 12. decembra vēstule un tās būtu izskaidrojušas, ka tās par pieprasīto ziņojumu neesamību esot paziņojušas pārpratuma pēc, kā tās vēlāk norādīja savā 2011. gada 20. decembra vēstulē, Komisija būtu varējusi vienīgi konstatēt, ka šis paziņojums tik un tā ir neprecīzs, kā tā to turklāt ir uzsvērusi tiesas sēdē.
77 To turklāt apstiprina Komisijas 2012. gada 17. janvāra vēstule, kas nosūtīta kā atbilde uz iepriekš minēto prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstuli. Prasītāju argumentāciju par pārpratuma esamību Komisija šajā vēstulē izvērtē vienīgi kā aspektu, kas varētu pamatot to kandidatūras pieteikuma nepilnīgumu, tādējādi netieši uzskatot, kā tā to ir norādījusi tiesas sēdē atbildē uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, ka šī argumentācija nevarēja ne attaisnot, ne a fortiori atspēkot konstatāciju par nepatiesajiem paziņojumiem.
78 No tā izriet, ka, lai arī prasītājām nebija sniegta iespēja paust savus apsvērumus līdz 2011. gada 15. decembra lēmuma pieņemšanai, šis apstāklis, ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, nav tāds, kas varētu pamatot šī lēmuma atcelšanu. Līdz ar to pamats par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu ir jānoraida.
79 Šajos apstākļos jānoraida ir arī pamats par labas pārvaldības principa pārkāpumu, kurš ir pamatots ar to pašu argumentāciju, kas sniegta saistībā ar pamatu par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Labas pārvaldības princips tādā skatījumā, kādā uz to atsaucas prasītājas, tiek sajaukts ar tiesību uz aizstāvību ievērošanas principā ietilpstošajām tiesībām tikt uzklausītam.
Par pamatu par samērīguma principa pārkāpumu
80 Prasītājas uzskata, ka ar 2011. gada 15. decembra lēmumu ir pārkāpts samērīguma princips, tām liedzot piedalīties attiecīgajā slēgtajā procedūrā, lai gan visa atbilstošā un ar attiecīgā līguma priekšmetu tieši saistītā informācija esot tikusi nosūtīta Komisijai savlaicīgi. Prasītājas neesot varējušas iesniegt paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu prasītos ikgadējos drošības un drošuma revīzijas ziņojumus par 2009. un 2010. gadu, jo Luksemburgas iestādes neesot sagatavojušās šādus ziņojumus un ziņojumi “pirms AOC” un “AOC Continuous Oversight Audit” neatbilda paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu prasītajam. Tās paskaidro, ka Komisija esot tikusi informēta ar Luksemburgas iestāžu 2012. gada 25. janvāra vēstuli, ka minētie AOC piešķiršanas un pagarināšanas ziņojumi neatbilst tiem, kas prasīti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, jo šajos ziņojumos ir tikai nedaudz informācijas saistībā ar drošumu, un ka specifiskie ziņojumi saistībā ar drošību tikšot sagatavoti vienīgi, sākot ar 2012. gadu. Turklāt “pirms AOC” ziņojuma specifiskais mērķis neesot izvērtēt operatora drošību un drošumu un no “AOC Continuous Oversight Audit” izrietot, ka ikgadējā revīzija par 2009. gadu nebija pabeigta un ka ikgadējā revīzija par 2010. gadu nebija sākta.
81 Vispirms ir jānorāda, kā pašas prasītājas ir atzinušas savā 2011. gada 20. decembra vēstulē, kas nosūtīta kā atbilde uz 2011. gada 15. decembra lēmumu, ka ziņojumos “pirms AOC” un “AOC Continuous Oversight Audit” bija ietverti dati par attiecīgās aviosabiedrības drošības un drošuma vērtējumu (skat. iepriekš 74. punktu); no tā var tikt secināts, ka šie ziņojumi – pat ja arī Luksemburgas iestādes nav sagatavojušas specifiskus ziņojumus drošības un drošuma jomā par 2009. un 2010. gadu – atbilst paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu prasībām.
82 Tas ar šajā tiesvedībā izklāstītajiem argumentiem nav atspēkojams.
83 Pirmkārt, “pirms AOC” galvenais mērķis, protams, nav izvērtēt operatora drošību un drošumu. Replikā, Komisijas neapstrīdētas, prasītājas paskaidro, ka “pirms AOC” ziņojums tiek sagatavots AOC izdošanas sagatavošanas posmā un ka “pirms AOC” pārbaude tiek īstenota, lai pārbaudītu operatora spējas plānot, sagatavot un īstenot savu darbību.
84 Tomēr no šī prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstules pielikumā pievienotā ziņojuma izriet, ka vairāki no pārbaudītajiem aspektiem bija saistīti ar pārbaudītās aviosabiedrības drošību un drošumu. Tas pats sakāms par navigācijas personāla, tostarp pilotu, spējām vai arī datiem saistībā ar ārkārtas situācijas procedūrām. Tajā ir pat tieši paredzēta rubrika “Drošība”. Kā pamatoti norāda Komisija, pārbaudes, kas notiek pirms aviotransporta licences piešķiršanas, priekšmets ir pārbaudīt, vai šim transportētājam ir profesionālās un organizatoriskās spējas, kas nepieciešamas, lai nodrošinātu attiecīgo gaisakuģu drošību un drošumu. No Savienības tiesību aktiem, kurus turklāt citējusi Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija savās vēstulēs, kuras tā nosūtījusi prasītājām, un kuri ir attiecīgās revīzijas īstenošanas juridiskais pamats, faktiski izriet, ka civilajā aviācijā vienmēr būtu jānodrošina augsts un vienāds Eiropas pilsoņu aizsardzības līmenis, pieņemot kopīgus drošības noteikumus (Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 20. februāra Regulas (EK) Nr. 216/2008 par kopīgiem noteikumiem civilās aviācijas jomā un par Eiropas Aviācijas drošības aģentūras izveidi, un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 91/670/EEK, Regulu (EK) Nr. 1592/2002 un Direktīvu 2004/36/EK (OV L 79, 1. lpp.), preambulas 1. apsvērums; skat. arī Padomes 1991. gada 16. decembra Regulas (EEK) Nr. 3922/91 par tehnisko prasību un administratīvo procedūru saskaņošanu civilās aviācijas jomā. (OV L 373, 4. lpp.) preambulas otro apsvērumu).
85 Otrkārt, prasītājas kļūdās, apgalvojot, ka 2010. gada “AOC Continuous Oversight Audit” ziņojumā Luksemburgas Civilās aviācijas inspektori esot konstatējuši, ka ikgadējā revīzija par 2009. gadu nebija pabeigta un revīzija par 2010. gadu nebija sākta. No šī ziņojuma, kā to norāda Komisija, izriet, ka frāze “revīzija par 2009. gadu nebija pabeigta un revīzija par 2010. gadu nebija sākta” ir daļā ar nosaukumu “Quality System” (kvalitātes sistēma) un tādēļ attiecas uz daļu “Kvalitāte”, taču saistībā ar daļu “Flight Safety” (gaisa satiksmes drošība) revīzija patiesībā tika veikta, par ko liecina dažādās šajā rubrikā izdarītās atzīmes.
86 Treškārt, prasītāju argumenti, kas pamatoti ar 2012. gada 25. janvāra vēstuli, kuru Luksemburgas iestādes nosūtījušas Komisijai, nevar tikt ņemti vērā, ievērojot pastāvīgo judikatūru, ka Savienības tiesai akta tiesiskums ir jānovērtē saistībā ar attiecīgā akta pieņemšanas laikā esošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, tostarp informāciju, kas akta pieņemšanas brīdī varētu būt iestādes rīcībā (Tiesas 1979. gada 7. februāra spriedums apvienotajās lietās 15/76 un 16/76 Francija/Komisija, Recueil, 321. lpp., 7. punkts; šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑197/99 P Beļģija/Komisija, Krājums, I‑8461. lpp., 86. punkts).
87 Katrā ziņā no Luksemburgas iestāžu 2012. gada 25. janvāra vēstules formulējuma izriet, ka prasītāju apgalvojums par to, ka “pirms AOC” un “AOC Continuous Oversight Audit” ziņojumos bija vienīgi informācija saistībā ar gaisa satiksmes drošumu, ir jānoraida. Šajā vēstulē ir tieši minēta gaisa satiksmes “drošība”, norādot, ka “vispārējās pirms AOC revīzijas, kā arī AOC pagarināšanas revīzijas, kurus īstenojusi [Civilās aviācijas direkcija], ietver Quality system, flight safety, management un security (drošuma) daļas”. Ciktāl tajā ir norādīti termini gan “safety”, gan “security”, no vārda “drošums”, kas ir pēdiņās pēc termina “security”, nevar tikt secināts, ka kontrole tika veikta vienīgi saistībā ar “drošuma” daļu. Šo interpretāciju apstiprina vēstule, kas pievienota 2012. gada 25. janvāra vēstules pielikumā, kurā ir izklāstīts AOC pagarināšanas pārbaudes saturs, īpaši un atsevišķi norādot uz drošuma pārbaudi un drošības pārbaudi. Šo interpretāciju neatspēko 2012. gada 25. janvāra vēstulē izdarītā norāde par specializētu revīziju saistībā ar drošību, sākot ar 2012. gadu, no kura var vienīgi secināt, ka pirms 2012. gada nebija specifisku ziņojumu drošības jomā, bet nevis to, ka vispārējos ziņojumos saistībā ar AOC nebija specifiskas daļas par drošību.
88 Turklāt, tā kā prasītājas ir aviosabiedrības un tādējādi aviotransporta jomā darbojas profesionāli, tām noteikti bija zināms, kas tiek pārbaudīts, lai saņemtu atļauju veikt lidojumus, proti, AOC. To turklāt apliecina vēstules, kuras tām nosūtīja Luksemburgas Civilās aviācijas direkcija pirms pārbaužu veikšanas saistībā ar AOC pagarināšanu un kuras tās ir pievienojušas savas 2011. gada 20. decembra vēstules pielikumā, un kurās ir norādītas dažādas šo pārbaužu daļas, konkrēti “Flight safety management” (lidojumu drošuma pārvaldība) un “Drošība”.
89 No iepriekš izklāstītā izriet, ka, nenosūtījušas Komisijai “pirms AOC” ziņojumu par 2009. gadu un “AOC Continuous Oversight Audit” ziņojumu par 2010. gadu atbildē uz tās 2011. gada 2. decembra vēstuli, prasītājas tai nav savlaicīgi paziņojušas visu vajadzīgo informāciju.
90 Šajos apstākļos Komisijai nav pārmetams, ka, noraidot prasītāju kandidatūru, tā nav izmantojusi līdzekļus, kas paredzēti leģitīmo mērķu sasniegšanai atbilstoši publisko iepirkumu jomas tiesiskajam regulējumam, un pārsniegusi to, kas ir nepieciešams to sasniegšanai (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 12. maija spriedumu lietā C‑176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I‑3727. lpp., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
91 Līdz ar to ir jānoraida pamats par samērīguma principa pārkāpumu.
92 No iepriekš izklāstītā izriet, ka prasība atcelt 2011. gada 15. decembra lēmumu ir jānoraida.
b) Par prasību atcelt lēmumu, kas esot ietverts Komisijas 2012. gada 17. janvāra vēstulē
93 Formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. pantu, Komisija apgalvo, ka prasītājām nav intereses celt prasību par 2012. gada 17. janvāra lēmumu, kura atcelšana tām nevarētu sniegt nekādu labumu, jo vienīgi 2011. gada 15. decembra lēmums ir lēmums noraidīt to kandidatūru.
94 Tiesas sēdē Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdoto jautājumu, paskaidroja, ka tā arī apstrīd arī to, ka 2012. gada 17. janvāra vēstule būtu apstrīdams akts. Komisija uzskata, ka šī vēstule nav lēmums judikatūras izpratnē, jo tā negroza prasītāju tiesisko stāvokli, kas tika noteikts jau ar 2011. gada 15. decembra lēmumu. Ar 2012. gada 17. janvāra vēstuli esot vienīgi domāts atbildēt uz prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstuli, kurā apgalvots pārpratums, un šo apgalvojumu noraidīt.
95 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru akti vai lēmumi, pret kuriem var vērsties ar prasību atcelt tiesību aktu, ir pasākumi, kas rada saistošas tiesiskas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, manāmi mainot tā tiesisko stāvokli (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts, un Vispārējās tiesas 1998. gada 16. jūlija spriedums lietā T‑81/97 Regione Toscana/Komisija, Recueil, II‑2889. lpp., 21. punkts).
96 Šajā lietā Komisijas 2012. gada 17. janvāra vēstule nevar tikt uzskatīta par tādu, ar kuru manāmi tiek mainīts prasītāju tiesiskais stāvoklis. Šādas sekas izraisa vienīgi Komisijas 2011. gada 15. decembra lēmums, ar kuru ir noraidīts prasītāju kandidatūras pieteikums saistībā ar attiecīgo iepirkumu.
97 2012. gada 17. janvāra vēstulē ir vienīgi tīri informatīvas un paskaidrojošas norādes par lēmumu noraidīt prasītāju kandidatūru. Tādējādi Komisija vienīgi atgādina par to, kas noticis līdz šīs vēstules nosūtīšanai, tostarp par 2011. gada 20. decembra vēstuli (pirmā līdz piektā daļa), un informē prasītājas par esošajiem revīzijas ziņojumiem Eiropas un starptautiskās gaisa satiksmes jomā (sestā daļa), kā arī pat to, ka netika prasīts, lai šo attiecīgā paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu aspektu precizētu citi kandidāti (devītā daļa). Komisija turklāt tajā izklāsta prasītāju kandidatūras noraidīšanas iemeslus, norādot, pirmkārt, ka nevar būt nekādu šaubu par pieprasīto ziņojumu būtību (septītā daļa) un, otrkārt, ka prasītājas būtu varējušas iesniegt pieprasītos ziņojumos kā Flying Group Belgium gadījumā (astotā daļa), un, visbeidzot, ka pārpratums, pat ja tas ir labticīgs, nav pieļaujams, un tāpēc lēmumu noraidīt to kandidatūru vērtēšanas komiteja ir atstājusi negrozītu (desmitā daļa).
98 Turklāt, pat ja pieņemtu, ka, tā kā piemērojamajās tiesību normās paredzētās oficiālās pārskatīšanas procedūras nav, pēc attiecīga lūguma veiktas pārskatīšanas iznākumā var tikt pieņemts apstrīdams akts, šāda pārskatīšana šajā lietā nav veikta.
99 Pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, 2012. gada 17. janvāra vēstule neizriet no 2011. gada 15. decembra lēmuma īstenas pārskatīšanas, kuru Komisija it kā uzsākusi pēc prasītāju pieteikuma, un nav vērtējama kā jauns, pārsūdzams lēmums.
100 Prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstule, protams, var tikt interpretēta kā tāda, ar kuru tiek apstrīdēta to kandidatūras noraidīšana saistībā ar attiecīgo iepirkumu un ar kuru tiek lūgts pārskatīt šo noraidījumu. Paskaidrojušas to, ko tās uzskatīja par pārpratumu savā izpratnē par paziņojuma par paredzamo publisko iepirkumu prasībām saistībā ar kompetento iestāžu sagatavoto ikgadējo ziņojumu par drošību un drošumu iesniegšanu (otrā, piektā un sestā daļa), prasītājas tajā faktiski pauž bažas saistībā ar to kandidatūras noraidīšanu un apsūdzību par nepatiesiem paziņojumiem (devītā daļa) un lūdz iespēju veikt pārrunas ar Komisijas dienestiem (desmitā daļa), paužot cerību, ka to vēstule mudinās Komisiju tās uzlūkot kā uzticamu partneri saistībā ar attiecīgo iepirkumu (vienpadsmitā daļa).
101 Tomēr gan no 2012. gada 17. janvāra vēstules, ar kuru ir atbildēts uz prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstuli, formulējuma, gan tās konteksta izriet, ka Komisija nav pārskatījusi 2011. gada 15. decembra lēmumu.
102 Tādējādi Komisija tiesas sēdē paskaidro, ka prasītāju 2011. gada 20. decembra vēstule un tās pielikumi vērtēšanas komitejai netika iesniegti. Šīs komitejas pieminēšana 2012. gada 17. janvāra vēstules beigās līdz ar to bija vienīgi formalitāte. Turklāt šajā vēstulē nav vērtēts neviens minēto pielikumu aspekts, jo Komisija vienīgi atbild uz prasītāju apgalvojumu par pārpratuma esamību jautājumā par iesniedzamajiem ziņojumiem; tas pats par sevi neļauj uzskatīt, ka attiecīgā vēstule ir radusies, pārskatot to situāciju (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 9. septembra spriedumu lietā T‑437/05 Brink’s Security Luxembourg/Komisija, Krājums, II‑3233. lpp., 65. un 66. punkts, un Vispārējās tiesas 2012. gada 8. marta rīkojumu lietā T‑573/10 Octapharma Pharmazeutika/EMA, 57. punkts).
103 Līdz ar to prasība atcelt Komisijas 2012. gada 17. janvāra vēstuli ir jāatzīst par nepieņemamu bez vajadzības spriest par Komisijas vienlīdz apstrīdēto prasītāju interesi celt prasību par šo vēstuli.
2. Par prasību atcelt Komisijas 2012. gada 28. februāra lēmumu (lieta T‑280/12)
104 Tā kā prasības pieņemamības nosacījumi, konkrēti, par prasītāja interesi celt prasību var radīt absolūtu šķērsli tiesas procesam, Vispārējai tiesai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai prasītājām šajā lietā ir interese celt prasību par 2012. gada 28. februāra lēmumu (Tiesas 2006. gada 2. maija spriedums lietā C‑417/04 P Regione Siciliana/Komisija, Krājums, I‑3881. lpp., 36. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā T‑88/01 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1165. lpp., 53. punkts).
105 Saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu jebkura fiziska vai juridiska persona var celt prasību pret tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai skar viņu tieši un individuāli. Tā kā nav strīda par to, ka 2012. gada 28. februāra piešķiršanas lēmuma adresāts ir attiecīgā līguma slēgšanas tiesību saņēmējs, nevis prasītājas, ir jāpārbauda, vai šis lēmums skar prasītājas tieši un individuāli.
106 Tā kā lietas dalībnieki savos procesuālajos rakstos ir apmainījušies ar argumentiem vienīgi jautājumā par prasītāju interesi celt prasību par 2012. gada 28. februāra vēstuli, Vispārējā tiesa tos ir iztaujājusi par to, kas jautājumā par prasību atcelt minēto lēmumu secināms no tās 2013. gada 20. marta sprieduma lietā T‑415/10 Nexans France/Entreprise commune Fusion for Energy (54.–58. punkts), kurā tā ir spriedusi par lēmumā par līguma slēgšanas tiesību piešķiršanu neizraudzītā kandidāta tiešu ietekmēšanu.
107 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka fizisku vai juridisku personu tiesību akts var tieši skart LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē tikai tad, ja šis tiesību akts tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. un 45. punkts, un Vispārējās tiesas 2000. gada 26. septembra spriedumu lietā T‑80/97 Starway/Padome, Recueil, II‑3099. lpp., 61. punkts).
108 Vairākkārtīgi ir nospriests, ka gadījumos, ja pretendenta piedāvājums ir noraidīts pirms posma, kad pieņemts lēmums piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības, un tāpēc nav ticis salīdzināts ar citiem piedāvājumiem, attiecīgā pretendenta celtās prasības par lēmumu, ar kuru ir piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, pieņemamība ir pakārtota tam, vai tiek atcelts lēmums noraidīt tā piedāvājumu (Vispārējās tiesas 2011. gada 13. septembra spriedums lietā T‑8/09 Dredging International un Ondernemingen Jan de Nul/EMSA, Krājums, II‑6123. lpp., 134. un 135. punkts, un 2012. gada 22. maija spriedums lietā T‑17/09 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 118. un 119. punkts).
109 Tikai tad, ja šis pēdējais minētais lēmums tiek atcelts, lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības var tieši ietekmēt tā pretendenta tiesisko situāciju, kura piedāvājums ir noraidīts pirms posma, kad pieņemts lēmums piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības. Turpretim, ja prasība atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīts piedāvājums, ir noraidīta, lēmuma, ar kuru ir piešķirtas līguma slēgšanas tiesības, atcelšanai nevar būt tiesisku seku attiecībā uz pretendentu, kura piedāvājums ir noraidīts pirms posma, kad pieņemts lēmums piešķirt iepirkuma līguma slēgšanas tiesības. Šādā gadījumā lēmums, ar kuru ir noraidīts piedāvājums, liedz attiecīgo pretendentu tieši skart lēmumam, ar kuru līguma slēgšanas tiesības ir piešķirtas citam pretendentam (šajā ziņā skat. iepriekš 106. punktā minēto spriedumu lietā Nexans France/Entreprise commune Fusion for Energy, 56. punkts).
110 Tādējādi gadījumā, ja, kā noticis šajā lietā, prasītāju kandidatūra ir noraidīta slēgtās procedūras pirmajā posmā, tad tikai tad, ja šīm prasītājām izdodas pierādīt, ka to kandidatūra ir noraidīta nepamatoti, tās var pierādīt, ka tās varēja prasīt, lai tā tiktu salīdzināta ar pārējo pretendentu kandidatūrām, un tādējādi to, ka lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības citam kandidātam tieši ietekmē tās tiesisko stāvokli (šajā ziņā skat. iepriekš 106. punktā minēto spriedumu lietā Nexans France/Entreprise commune Fusion for Energy, 57. punkts).
111 Līdz ar to, tā kā šajā lietā prasība atcelt Komisijas 2011. gada 15. decembra lēmumu, ar kuru noraidīta to kandidatūra saistībā ar attiecīgo iepirkumu, ir noraidīta, nav uzskatāms, ka 2012. gada 28. februāra lēmums piešķirt līguma slēgšanas tiesības prasītājas ietekmē tieši. Tādēļ prasība atcelt šo pēdējo minēto lēmumu ir jānoraida kā nepieņemama bez vajadzības spriest par Komisijas vienlīdz apstrīdēto prasītāju interesi celt prasību par minēto lēmumu.
B – Par prasību atlīdzināt zaudējumus (lieta T‑280/12)
112 Jautājumā par Komisijas it kā izdarīto pārkāpumu prasītājas apgalvo, ka šajā lietā ir izpildīts šis pirmais nosacījums par iestāžu atbildības iestāšanos, ņemot vērā pietiekami būtiskos pārkāpumus, kas pieļauti attiecīgajos gan noraidīšanas lēmumos, gan attiecīgā līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas lēmumā. Šajā ziņā tās norāda uz saviem procesuālajiem rakstiem gan lietā T‑91/12, gan šajā lietā, konkrētāk norādot, ka ziņojumi “pirms AOC” un “AOC Continuous Oversight Audit” ir prettiesiski pielīdzināti ikgadējiem drošības un drošuma revīzijas ziņojumiem, kas paredzēti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu, ka ir prettiesiski atstāti bez ievērības ziņojumi, kas nosūtīti to 2011. gada 20. decembra vēstules pielikumā, un šī atstāšana bez ievērības esot pretrunā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantam, kā arī Finanšu regulas 89. panta un Īstenošanas kārtības 123. panta 1. punkta trešās daļas pārkāpums. Prasītājas piebilst, ka Komisijas atteikšanās tām paziņot lēmumu piešķirt līguma slēgšanas tiesības arī ir prettiesiska rīcība saistībā ar būtiskajām formalitātēm, kuras tai ir jāievēro, un Pamattiesību hartas tiesību normām, kurās garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un piekļuve iestāžu dokumentiem.
113 Jautājumā par zaudējumu esamību prasītājas apgalvo, ka tās ir zaudējušas visas iespējas piedalīties slēgtajā procedūrā un saņemt līguma slēgšanas tiesības; tas ir atlīdzināms materiāls kaitējums. Ņemot vērā to lielumu, kā arī aplēstās izmaksas un peļņu, tās uzskata, ka tām nodarītais kaitējums ir EUR 1 014 400 apmērā, t.i., 8 % no attiecīgā kopēja iepirkuma vērtības saistībā ar četriem iepirkuma izpildes gadiem; šie procenti atspoguļo daļu, kādu to apgrozījumā būtu aizņēmusi šī iepirkuma izpilde. Turklāt prasītājas uzskata, ka šai summai ir jāpieskaita kompensējošie procenti 2,9 % apmērā un kavējuma procenti 3 % apmērā.
114 Jautājumā par cēloņsakarību prasītājas uzskata, ka apgalvotais kaitējums tieši izriet no Komisijas saistībā ar attiecīgo iepirkumu pieņemtajiem prettiesiskajiem lēmumiem.
115 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskās atbildības par tās iestāžu prettiesisku rīcību iestāšanās LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestā rīcība ir prettiesiska, zaudējumi ir reāli un pastāv cēloņsakarība starp konkrēto rīcību un norādīto kaitējumu. Ja nav izpildīts kāds no šiem nosacījumiem, prasība jānoraida kopumā bez vajadzības pārbaudīt pārējos nosacījumus (skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑457/10 Evropaïki Dynamiki/Komisija, 226. punkts un tajā minētā judikatūra).
116 Lai pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību, prasītājas saistībā ar nosacījumu par vainu norāda uz Komisijas 2011. gada 15. decembra prettiesiskumu, atkārtojot, ka Komisija, pieņemot šo lēmumu, ir pārkāpusi Finanšu regulas 89. panta 1. punktu, Īstenošanas kārtības 134. panta 5. punktu un 135. panta 5. punktu, kā arī samērīguma principu, tostarp prettiesiski pielīdzinot “pirms AOC” un “AOC Continuous Oversight Audit” ziņojumus ikgadējiem drošības un drošuma ziņojumiem, kas paredzēti paziņojumā par paredzamo publisko iepirkumu.
117 Tā kā visi šie pamati un argumenti ir noraidīti (skat. iepriekš 33., 49., 81. un 91. punktu), prasītāju prasība par zaudējumu atlīdzību, ciktāl tā ir balstīta uz šiem apgalvotajiem pārkāpumiem, ir jānoraida.
118 Jautājumā par citiem prasītāju apgalvotajiem pārkāpumiem ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru apgalvotajiem zaudējumiem ir pietiekami tieši jāizriet no rīcības, par kuru ir celti iebildumi, t.i., šai rīcībai ir jābūt galvenajam šo zaudējumu cēlonim. Savienības iestādēm nav pienākuma atlīdzināt par visām, pat netiešām prettiesiskas situācijas nelabvēlīgajām sekām (skat. Tiesas 1979. gada 4. oktobra spriedumu apvienotajās lietās 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79 Dumortier frères u.c./Padome, Recueil, 3091. lpp., 21. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 10. maija spriedumu lietā T‑279/03 Galileo International Technology u.c./Komisija, Krājums, II‑1291. lpp., 130. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi, pat ja iestādes iespējami ir sekmējušas atlīdzināt lūgto kaitējumu, minētā sekmēšana varētu būt pārāk attālināta, ņemot vērā atbildību, kas ir citām personām, attiecīgā gadījumā – prasītājām (šajā ziņā skat. Tiesas 2010. gada 18. marta spriedumu lietā C‑419/08 P Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, Krājums, I‑2259. lpp., 59. un 61. punkts).
119 Šajā lietā no 2011. gada 15. decembra lēmuma tiesiskuma izvērtēšanas izriet, ka prasītājas atbildēja uz Komisijas informācijas pieprasījumu ar neprecīziem paziņojumiem (skat. iepriekš 74. punktu). Tieši šie prasītāju neprecīzie paziņojumi ir iemesls, pirmkārt, tam, ka tika noraidīta to kandidatūra un tām tādējādi tika liegts iesniegt piedāvājumu, un, otrkārt, tam, ka tā rezultātā tām netika piešķirtas attiecīgā līguma slēgšanas tiesības. Tā kā paziņojumi bija neprecīzi – neatkarīgi no tā, vai tajos kļūdas bija pieļautas apzināti, vai prasītāju neuzmanības dēļ, – Komisijai neatlika nekas cits kā vien, piemērojot Finanšu regulas 94. panta b) punktu, prasītāju kandidatūru noraidīt (skat. iepriekš 75. punktu).
120 Līdz ar to prasītājas ar savu rīcību ir pārrāvušas cēloņsakarību starp apgalvotajiem pārkāpumiem un zaudējumiem, tāpēc ne pārkāpums, kas skar to tiesības uz aizstāvību, ne pārkāpumi, kas it kā esot izdarīti 2012. gada 17. janvāra vēstulē un 2012. gada 28. februāra lēmumā, ne Komisijas it kā prettiesiskā atteikšanās tām darīt zināmu šo pēdējo minēto lēmumu nav uzskatāmi par šo zaudējumu galveno cēloni.
121 No tā izriet, ka vismaz viens no atbildības iestāšanās nosacījumiem nav izpildīts saistībā ar katru izklāstīto iebildumu un prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida.
122 Līdz ar to šīs prasības ir jānoraida pilnībā.
Par tiesāšanās izdevumiem
123 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
124 Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasības noraidīt;
2) Flying Holding NV, Flying Group Lux SA un Flying Service NV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Martins Ribeiro | Gervasoni | Madise |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 26. septembrī.
[Paraksti]