Lieta C‑135/15

Grieķijas Republika

pret

Grigorios Nikiforidis

(Bundesarbeitsgericht lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Darba līgumam piemērojamās tiesības – Regula (EK) Nr. 593/2008 – 28. pants – Piemērošana laikā – 9. pants – Jēdziens “Prevalējošas imperatīvas normas” – Citu dalībvalstu, kas nav tiesas atrašanās valstis, prevalējošo imperatīvo normu piemērošana – Dalībvalsts tiesību akti, kuros paredzēta darba samaksas publiskajā sektorā samazināšana budžeta krīzes dēļ – Lojālas sadarbības pienākums

Saturs – Tiesas (virspalāta) 2016. gada 18. oktobra spriedums

1.        Eiropas Savienības tiesību normas – Interpretācija – Tiesību norma, kurā nav tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām – Autonoma un vienveidīga interpretācija – Jēdziens “līgumi, kas noslēgti pēc 2009. gada 17. decembra” Regulas Nr. 593/2008 izpratnē

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 593/2008 28. pants)

2.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Tiesību akti, kas piemērojami līgumiskām saistībām – Regula Nr. 593/2008 – Piemērojamība laikā – Līgums, kas noslēgts pirms šīs regulas piemērošanas sākuma un kas vēlāk ir ticis grozīts – Izslēgšana – Robežas – Tāda apmēra grozījumi, kas rada jaunu līgumu

(Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 593/2008 28. pants)

3.        Tiesu iestāžu sadarbība civillietās – Tiesību akti, kas piemērojami līgumiskām saistībām – Regula Nr. 593/2008 – Prevalējošas imperatīvas normas – Citu prevalējošu imperatīvu normu, kas nav paredzētas šajā regulā, kā juridisku normu ņemšana vērā – Nepieļaujamība – Šo likumu kā faktisku elementu ņemšana vērā – Pieļaujamība – Lojālās sadarbības principa pārkāpums – Trūkums

(LESD 4. panta 3. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas Nr. 593/2008 9. panta 3. punkts)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(skat. 28. –30. punktu)

2.      Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka darba līgumiskās attiecības, kas radušās pirms 2009. gada 17. decembra, ietilpst šīs regulas piemērošanas jomā tikai tad, ja šīs attiecības ar līgumslēdzēju pušu savstarpēju vienošanos, kas ir izteikta pēc šī datuma, ir grozītas tādā apjomā, ka ir jāuzskata, ka no šī datuma ir noslēgts jauns darba līgums, kas ir jānosaka iesniedzējtiesai.

Savienības likumdevējs ir izslēdzis, ka Romas I regula būtu bijusi nekavējoties piemērojama, kas tās piemērošanas jomā ietilpinātu pirms 2009. gada 17. decembra noslēgto līgumu nākotnes sekas. No minētā izriet, ka jebkura līgumslēdzēju pušu piekrišana pēc 2009. gada 16. decembra turpināt iepriekš noslēgta līguma izpildi nevar, nepārkāpjot Savienības likumdevēja skaidri izteiktu gribu, padarīt šīm līgumattiecībām piemērojamu Romas I regulu. Šī izvēle tiktu apšaubīta, ja pietiktu ar jebkuru grozījumu, pat nelielu, ko izdarījušas puses, pēc 2009. gada 17. decembra, pirms šī datuma sākotnēji noslēgtajā līgumā, lai šis līgums turpmāk ietilptu šīs regulas piemērošanas jomā, un tas neatbilstu tiesiskās noteiktības principam. Savukārt nav izslēgts, ka pirms 2009. gada 17. decembra noslēgtā līgumā pēc šī datuma tiek izdarīts grozījums, par ko līgumslēdzējas puses ir vienojušās, tādā apjomā, ka tas ir uzskatāms nevis par vienkāršu minētā līguma atjaunināšanu vai pielāgošanu, bet par jaunu juridisku attiecību starp šīm līgumslēdzējām pusēm radīšanu, tādējādi sākotnējais līgums ir jāuzskata par aizstātu ar jaunu līgumu, kas ir noslēgts pēc šī datuma Romas I regulas 28. panta izpratnē.

(skat. 33.–37. un 39. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

3.      Regulas Nr. 593/2008 par tiesību aktiem, kas piemērojami līgumsaistībām (Roma I) 9. panta 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas izslēdz, ka tiesa, kurā ir celta prasība, kā juridiskas normas var piemērot prevalējošas imperatīvas normas, kas nav valsts, kurā ir celta prasība, vai valsts, kurā ir jāizpilda vai tiek izpildītas no līguma izrietošās saistības, prevalējošas imperatīvas normas, bet neliedz pēdējai minētajai ņemt vērā šādas citas prevalējošas imperatīvas normas kā faktisku elementu, ciktāl līgumam piemērojamās valsts tiesībās tas ir paredzēts atbilstoši šīs regulas normām.

Prevalējošu imperatīvu normu uzskaitījums, ko tiesa, kurā ir celta prasība, var piemērot, Romas I regulas 9. pantā ir izsmeļošs. Tādējādi, atļaujot tiesai, kurā ir celta prasība, piemērot citas dalībvalsts, kas nav viena no Romas I regulas 9. panta 2. un 3. punktā skaidri norādītajām valstīm, tiesību sistēmā ietilpstošas prevalējošās imperatīvās normas, varētu tikt apdraudēta tās vispārējo mērķu pilnīga īstenošana, kas atbilstoši šīs regulas preambulas 16. apsvērumam ir tiesiskā noteiktība Eiropas tiesiskuma telpā.

Savukārt, tā kā Roma I regulā ir harmonizētas likumu kolīziju normas un nevis līgumtiesību materiālās normas, ciktāl šajās pēdējās minētajās [normās] ir paredzēts, ka tiesa, kurā celta prasība, kā faktisku elementu ņem vērā prevalējošās imperatīvas normas, kas pieder citas dalībvalsts tiesību sistēmai, kas nav valsts, kurā celta prasība vai līgumsaistību izpilde, minētās regulas 9. pants nevar būt šķērslis, lai tiesa, kas izskata lietu, ņemtu vērā šo faktisko elementu.

LES 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips nerada šaubas par šo interpretāciju. Šis princips neļauj dalībvalstij izvairīties no pienākumiem, kas tai ir noteikti Savienības tiesībās, un tādējādi tas neļauj valsts tiesai neņemt vērā to, ka prevalējošu imperatīvu normu, ko tā var piemērot, uzskaitījums Romas I regulas 9. pantā ir izsmeļošs, lai kā juridiskas normas tiktu piemērotas citas dalībvalsts prevalējošas imperatīvas normas.

(skat. 46., 49., 52., 54. un 55. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)