Prasība, kas celta 2010. gada 27. janvārī - Arkema France/Komisija

(lieta T-23/10)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītājs: Arkema France (Colombes, Francija) (pārstāvji - J. Joshua, Barrister, un E. Aliende Rodríguez, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītāja prasījumi:

atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmuma C(2009)8682 1. panta 1. un 2. punktu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un katrā ziņā atcelt 1. panta 1. punktu, ciktāl tajā ir konstatēts, ka prasītājs piedalījās pārkāpumā saistībā ar alvas stabilizatoriem laikposmā no 1994. gada 16. marta līdz 1996. gada 31. martam;

atcelt prasītājam 2. pantā uzlikto naudas sodu;

ja Tiesa neatceļ naudas sodu pilnībā, tad to būtiski samazināt saskaņā ar tās pilno jurisdikciju;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasības pieteikumu tiek lūgts atcelt Komisijas 2009. gada 11. novembra lēmumu lietā COMP/38.589 - Termiskie stabilizatori, kurā tiek konstatēts, ka prasītājs piedalījās divos atsevišķos EKL 81. panta (pašreiz LESD 101. pants) pārkāpumos, no kuriem viens ir saistīts ar alvas stabilizatoriem un otrs - ar epoksidēto sojas eļļu [ESBO], un ar kuru uzliek naudas sodu par katru preci.

Prasītājs norāda šādus pamatus savas prasības pamatojumam:

Pirmkārt, tas apgalvo, ka, pareizi piemērojot Regulas (EK) Nr. 1/2003 ¹ 25. pantu, Akzo tiesvedība ² neapturēja laika tecējumu un Komisijas pilnvaras uzlikt naudas sodu bija beigušās attiecībā uz abiem pārkāpumiem atbilstoši desmit gadu "dubultā ierobežojuma" normai. Prasītājs apgalvo, ka Komisija pieļāva kļūdu tiesību piemērošanā, konstatējot, ka laika posms, kad Akzo tiesvedība norisinājās Tiesā, apturēja laika tecējumu, un nepareizi secināja, ka šajā lietā var pagarināt desmit gadu laika ierobežojumu, kas ir noteikts iepriekš minētās Regulas 25. panta 5. punktā.

Otrkārt, prasītājs apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi likumīgu interešu esamību, deklaratīvi konstatējot pārkāpumus, par kuriem tai nebija pilnvaru uzlikt naudas sodus. Prasītājs apgalvo, ka Regulas (EK) Nr. 1/2003 7. pants atļauj Komisijai veikt šādus deklaratīvus konstatējumus par izdarīto pārkāpumu, ja tā neuzliek naudas sodu, ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka Komisijai ir likumīgas intereses.

Treškārt un neatkarīgi no pirmajiem diviem pamatiem, prasītājs lūdz Tiesu atcelt apstrīdētā lēmuma 1. panta 1. punktā ietverto deklaratīvo konstatējumu, ka tas ir piedalījies pārkāpumā saistībā ar alvas stabilizatoru no 1994. gada 16. marta līdz 1996. gada 31. martam, un apstrīd to, ka Komisija būtu pierādījusi likumīgas intereses šāda konstatējuma izdarīšanā.

Ceturtkārt un gadījumā, ja Tiesa neatceļ naudas sodu pilnībā, prasītājs apgalvo, ka Komisija nav iesniegusi pierādījumus par [pārkāpuma] turpināšanos pēc 1999. gada 23. februāra un ka tādēļ uzliktais naudas sods par otro aizliegtās vienošanās laikposmu būtu jāsamazina, lai atspoguļotu īsāku pārkāpuma ilgumu.

____________

¹ - Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

² - Vispārējās tiesas 2007. gada 17. septembra spriedums apvienotajās lietās T-125/03 un T-253/03 Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, Krājums, II-3523. lpp.