Language of document : ECLI:EU:T:2022:138

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

2022. gada 16. martā (*)

Enerģētika – Regula (ES) 2017/459 – Komisijas pieņemtais tīkla kodekss, kurā ir ietverts “inkrementālās jaudas process” – ACER lēmums, ar kuru apstiprināta inkrementālās jaudas projekta īstenošana – Iebilde par prettiesiskumu – Komisijas kompetences neesamība – Regulas (EK) Nr. 715/2009 6. panta 11. punkts, 7. panta 3. punkts un 8. panta 6. punkts

Apvienotajās lietās T‑684/19 un T‑704/19

Magyar Energetikai és Közműszabályozási Hivatal (MEKH), Budapešta (Ungārija), ko pārstāv G. Stanka, J. BuraiKovács, G. Szikla un Á. Kulcsár, advokāti,

prasītāja lietā T‑684/19,

FGSZ Földgázszállító Zrt., Šiofoka (Ungārija), ko pārstāv M. Horányi, N. Niejahr un S. Zakka, advokāti,

prasītāja lietā T‑704/19,

pret

Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (ACER), ko lietā T‑684/19 pārstāv P. Martinet, D. Lelovitis un N. Keyaerts, pārstāvji, kuriem palīdz E. Ameye, M. de Sousa Ferro un Cs. Nagy, advokāti, un lietā T‑704/19 pārstāv P. Martinet, D. Lelovitis un N. Keyaerts, pārstāvji, kuriem palīdz E. Ameye un M. de Sousa Ferro, advokāti,

atbildētāja,

ko atbalsta

EnergieControl Austria für die Regulierung der Elektrizitäts- und Erdgaswirtschaft (EControl), ko pārstāv S. Polster, advokāts,

un

Eiropas Komisija, ko pārstāv O. Beynet un A. Sipos, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) 2019. gada 9. aprīļa Lēmumu Nr. 05/2019 un ACER Apelācijas valdes 2019. gada 6. augusta Lēmumu Nr. A‑004‑2019,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [V. Tomljenović], tiesneši V. Kreišics [V. Kreuschitz], F. Šalīns [F. Schalin], P. Škvaržilova‑Pelcla [P. ŠkvařilováPelzl] un I. Nemms [I. Nõmm] (referents),

sekretāre: A. Juhāse‑Tote [A. JuhászTóth], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 27. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

1        2015. gadā prasītāja lietā T‑704/19 FGSZ Földgázszállító Zrt. (turpmāk tekstā – “FGSZ”), proti, Ungārijas gāzes pārvades sistēmas operators, kā arī attiecīgie operatori Bulgārijā, Rumānijā un Austrijā sāka reģionālās sadarbības projektu nolūkā palielināt enerģētisko neatkarību, ievedot gāzi no Melnās jūras. Šajā projektā ar nosaukumu Rohuat/BRUA bija paredzēts palielināt inkrementālo jaudu divos starpsavienojuma punktos, no kuriem viens bija starp Rumāniju un Ungāriju un otrs – starp Ungāriju un Austriju.

2        2017. gada 26. maijā projekts tika sadalīts divos atsevišķos projektos, no kuriem viens attiecās uz starpsavienojuma punktu no Ungārijas uz Austriju (turpmāk tekstā – “HUAT projekts”). Šajā sakarā FGSZ un Austrijas gāzes pārvades sistēmas operators Gas Connect Austria GmbH (turpmāk tekstā – “GCA”) saskaņā ar Komisijas Regulas (ES) 2017/459 (2017. gada 16. marts), ar ko izveido gāzes pārvades sistēmu jaudas piešķiršanas mehānismu tīkla kodeksu un atceļ Regulu (ES) Nr. 984/2013 (OV 2017, L 72, 1. lpp.), 26. pantu veica tirgus pieprasījuma novērtējumu attiecībā uz HUAT projektu.

3        2017. gada 27. jūlijā FGSZ un GCA publicēja kopīgu novērtējuma ziņojumu, kurā tie secināja, ka pastāv nesaistošs tīkla lietotāju pieprasījums pēc inkrementālās jaudas un tas ļauj sākt inkrementālās jaudas projektu Regulas 2017/459 3. panta 9. punkta izpratnē. Tomēr ziņojums atspoguļoja asimetrisku rezultātu, jo pieprasījumi, kas iesniegti GCA no Austrijas puses, bija gandrīz divas reizes lielāki nekā tie, kas iesniegti FGSZ no Ungārijas puses.

4        No 2017. gada 19. oktobra līdz 19. novembrim FGSZ un GCA saskaņā ar Regulas 2017/459 27. panta 3. punktu veica projekta priekšlikuma melnraksta kopīgu sabiedrisko apspriešanu.

5        2018. gada 6. aprīlī FGSZ saskaņā ar Regulas 2017/459 28. panta 1. punktu formāli iesniedza prasītājai lietā T‑684/19 Magyar Energetikai és Közműszabályozási Hivatal (MEKH), proti, Ungārijas enerģētikas un sabiedrisko pakalpojumu regulatīvajai iestādei, HUAT projekta priekšlikumu attiecībā uz inkrementālo jaudu, tajā pašā laikā uzsverot, ka tā neatbalsta šī projekta īstenošanu un tādēļ tā neierosina noturēt inkrementālās jaudas izsoles atbilstoši šīs pašas regulas 29. pantam.

6        2018. gada 9. aprīlī GCA iesniedza HUAT projekta priekšlikumu Austrijas elektroenerģijas un dabasgāzes nozaru regulatīvajai iestādei EnergieControl Austria für die Regulierung der Elektrizitäts- und Erdgaswirtschaft (EControl), kas ir iestājusies šajā lietā Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) prasījumu atbalstam.

7        2018. gada 27. aprīlī EControl pieņēma lēmumu, ar kuru tika apstiprināts HUAT projekta priekšlikums.

8        2018. gada 5. oktobrī MEKH pieņēma lēmumu noraidīt HUAT projekta priekšlikumu.

9        2018. gada 10. oktobrī ACER norādīja MEKH un EControl, ka tā ir konstatējusi, ka sešu mēnešu laikā pēc tam, kad pēdējā valsts regulatīvā iestāde saņēmusi HUAT projekta priekšlikumu, nav ticis pieņemts nekāds koordinēts lēmums un ka tādēļ saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 713/2009 (2009. gada 13. jūlijs), ar ko izveido Energoregulatoru sadarbības aģentūru (OV 2009, L 211, 1. lpp.), 8. panta 1. punktu tā ir pilnvarota lemt par minēto priekšlikumu.

10      2019. gada 9. aprīlī ACER pieņēma Lēmumu Nr. 05/2019, ar kuru tika apstiprināts HUAT projekta priekšlikums (turpmāk tekstā – “sākotnējais lēmums”).

11      2019. gada 6. un 7. jūnijā attiecīgi MEKH un FGSZ saskaņā ar Regulas Nr. 713/2009 19. pantu iesniedza ACER Apelācijas valdei divas apelācijas par sākotnējo lēmumu.

12      Ar 2019. gada 6. augusta lēmumu ACER Apelācijas valde noraidīja par sākotnējo lēmumu iesniegtās apelācijas (turpmāk tekstā – “Apelācijas valdes lēmums”).

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

13      Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2019. gada 7. un 15. oktobrī, MEKH un FGSZ cēla šīs prasības.

14      2020. gada 21. un 22. janvārī Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties lietā ACER prasījumu atbalstam lietās T‑684/19 un T‑704/19.

15      2020. gada 23. janvārī EControl lūdza atļauju iestāties lietā ACER prasījumu atbalstam lietās T‑684/19 un T‑704/19.

16      Ar 2020. gada 2. marta un 5. jūnija lēmumiem Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja atļāva Komisijai iestāties lietā.

17      Ar 2020. gada 28. aprīļa un 4. jūnija rīkojumiem Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja atļāva EControl iestāties lietā.

18      2020. gada 22. decembrī saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 27. panta 3. punktu lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrajā palātā.

19      Ar 2021. gada 27. jūlija rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja nolēma apvienot lietas T‑684/19 un T‑704/19 tiesvedības mutvārdu daļā un galīgā nolēmuma taisīšanai. Šajā pašā rīkojumā viņa noraidīja pieteikumu par konfidencialitāti, kuru ACER bija iesniegusi attiecībā pret FGSZ un kurš attiecas uz lietā T‑684/19 iesniegtā iebildumu raksta pielikumu, kas atbilst Apelācijas valdes lēmumam, ņemot vērā, ka FGSZ noteikti ir zinājusi par minēto lēmumu, jo ir bijusi tā adresāte.

20      Pēc Vispārējās tiesas otrās palātas priekšlikuma šī tiesa saskaņā ar Reglamenta 28. pantu nolēma nodot lietu izskatīšanai palātā paplašinātā sastāvā.

21      Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa (otrā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu un Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem rakstveida jautājumus.

22      Tā kā viens no otrās palātas paplašinātā sastāvā locekļiem bija prombūtnē, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs norīkoja citu tiesnesi, lai papildinātu iztiesāšanas sastāvu.

23      MEKH prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt “sākotnējo lēmumu, ko apstiprinājusi ACER Apelācijas valde”;

–        piespriest ACER atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

24      FGSZ prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt sākotnējo lēmumu un Apelācijas valdes lēmumu;

–        pakārtoti – atcelt sākotnējā lēmuma, kāds tas ir apstiprināts ar Apelācijas valdes lēmumu, 1. panta 1. un 2. punktu un 2. panta 4. punktu;

–        vēl pakārtotāk – atcelt Apelācijas valdes lēmumu;

–        piespriest ACER atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      ACER prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        lietā T‑684/19:

–        atzīt pirmā pamata pirmo un otro daļu un otrā pamata otro daļu par nepieņemamām;

–        kopā vai pakārtoti atzīt visus pamatus par nepamatotiem un līdz ar to noraidīt prasību kopumā;

–        piespriest MEKH atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        lietā T‑704/19:

–        atzīt visus pamatus par nepamatotiem un līdz ar to noraidīt prasību kopumā;

–        piespriest FGSZ atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Komisijas un EControl prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2020. gada 6. novembra tiesas sēdē. Turklāt FGSZ atteicās no savas prasības, ciktāl tā bija vērsta pret sākotnējo lēmumu, un tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.

III. Juridiskais pamatojums

28      Iesākumā ir jānorāda, ka atšķirībā no FGSZ, kas tiesas sēdē atteicās no savas prasības daļas, kura bija vērsta pret sākotnējo lēmumu, MEKH savā prasībā apstrīd gan sākotnējo, gan Apelācijas valdes lēmumu. Līdz ar to ir jāizvērtē pēdējās minētās prasības pieņemamība, ciktāl šī prasība ir vērsta pret sākotnējo lēmumu.

A.      Par prasības lietā T684/19 pieņemamību, ciktāl šī prasība ir vērsta pret sākotnējo lēmumu

29      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 263. pantā paredzētie prasības pieņemamības nosacījumi ir saistīti ar absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam, tāpēc Vispārējai tiesai tie ir jāizvērtē pēc savas ierosmes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 16. maijs, Pebagua/Komisija, C‑204/18 P, nav publicēts, EU:C:2019:425, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

30      Šā sprieduma 21. punktā atgādināto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībnieki pauda savu viedokli par prasību pieņemamību, ciktāl šīs prasības ir vērstas pret sākotnējo lēmumu, ņemot vērā, pirmām kārtām, 34. apsvērumu, 28. panta 1. punktu un 29. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) 2019/942 (2019. gada 5. jūnijs), ar ko izveido Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūru (pārstrādāta redakcija) (OV 2019, L 158, 22. lpp.), ar kuru ir aizstāta Regula Nr. 713/2009, un, otrām kārtām, LESD 263. panta piekto daļu.

31      Pirmkārt, ir jānorāda, ka attiecībā uz neprivileģētu prasītāju celtām prasībām LESD 263. panta piektajā daļā ir precizēts, ka “tiesību aktos par Savienības struktūru izveidi var paredzēt īpašus nosacījumus un kārtību attiecībā uz prasībām, ko fiziskas un juridiskas personas ceļ pret šo struktūru tiesību aktiem, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz šīm personām”.

32      Šajās lietās LESD 263. panta piektajā daļā paredzētie īpašie nosacījumi un kārtība attiecībā uz prasībām izriet no Regulas 2019/942.

33      Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru parasti tiek uzskatīts, ka procesuālās tiesību normas ir piemērojamas no dienas, kurā tās stājas spēkā, atšķirībā no materiālajām tiesību normām, kas parasti tiek interpretētas tādējādi, ka uz situācijām, kuras ir radušās pirms to stāšanās spēkā, tās attiecas tikai tiktāl, ciktāl no to formulējuma, mērķa vai sistēmas skaidri izriet, ka tām ir piešķirama šāda iedarbība (skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, Komisija/Moravia Gas Storage, C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      No tā izriet, ka šajā lietā procesuālās tiesību normas, kas piemērojamas, lai noteiktu prasības lietā T‑684/19 pieņemamību, ciktāl šī prasība ir vērsta pret sākotnējo lēmumu, ir Regulā 2019/942 paredzētās normas. Proti, ir jānorāda, ka laikā starp sākotnējā lēmuma pieņemšanu (2019. gada 9. aprīlis) un Apelācijas valdes lēmuma pieņemšanu (2019. gada 6. augusts) Regula Nr. 713/2009 tika aizstāta ar Regulu 2019/942, kas stājās spēkā 2019. gada 4. jūlijā.

35      Otrkārt, no Regulas 2019/942 34. apsvēruma un 28. un 29. panta izriet, ka fiziskām un juridiskām personām, kas nepiekrīt ACER lēmumam, kurš ir adresēts šīm personām vai kurš tās skar individuāli un tieši, ir jāvēršas Apelācijas valdē gadījumos, kad tām ir šī iespēja. Ja šāda iespēja pastāv, šīs personas var apstrīdēt Vispārējā tiesā tikai minētās Apelācijas valdes lēmumu.

36      Proti, pirmām kārtām, saskaņā ar Regulas 2019/942 34. apsvērumu:

“Saistībā ar ACER lēmumu pieņemšanas pilnvarām procesuālas vienkāršības labad ieinteresētajām pusēm būtu jānodrošina apstrīdēšanas iespējas Apelācijas valdē, kam vajadzētu būt ACER sastāvā, bet neatkarīgai no ACER administratīvās un regulatīvās struktūras. Lai garantētu Apelācijas valdes darbību un pilnīgu neatkarību, tai būtu vajadzīga atsevišķa budžeta pozīcija ACER budžetā. Lai nodrošinātu nepārtrauktību, ieceļot vai atjaunojot Apelācijas valdes locekļus, būtu jāļauj daļēji mainīt Apelācijas valdes sastāvu. Apelācijas valdes lēmumus var pārsūdzēt Eiropas Savienības Tiesā [..].”

37      Otrām kārtām, Regulas 2019/942 29. pantā “Prasības Tiesā” ir precizēts, ka “prasības atcelt lēmumu, ko pieņēmusi ACER saskaņā ar šo regulu, un prasības saistībā ar bezdarbību piemērojamajos termiņos var tikt iesniegtas Tiesā tikai tad, kad ir pabeigta 28. pantā minētā apelācijas procedūra [..]”.

38      Šajā ziņā, trešām kārtām, Regulas 2019/942 28. panta “Lēmumi, par kuriem var iesniegt apelāciju” 1. punktā ir paredzēts, ka “jebkura fiziska vai juridiska persona, tostarp regulatīvās iestādes, var iesniegt apelāciju par lēmumu, kas minēts 2. panta d) punktā un adresēts šai personai, vai lēmumu, kurš, lai gan ir tāda lēmuma formā, kas adresēts citai personai, tieši un personīgi [individuāli] skar minēto personu”. Saskaņā ar šī panta 2. punktu “Apelācijas valde pieņem lēmumu četros mēnešos pēc apelācijas iesniegšanas”.

39      Līdz ar to, tā kā par sākotnējo lēmumu varēja iesniegt apelāciju Apelācijas valdē, no Regulas 2019/942 34. apsvēruma un 28. un 29. panta, tos aplūkojot kopā, izriet, ka Vispārējā tiesā varēja tikt apstrīdēts tikai Apelācijas valdes lēmums.

40      Treškārt, ja tiktu pieņemts, ka ratione temporis būtu piemērojama Regula Nr. 713/2009, būtu jāizdara tāds pats secinājums, jo minētās regulas 20. pantā bija paredzēts, ka “saskaņā ar [LESD 263. pantu] [Vispārējā] tiesā [..] var celt prasību, apstrīdot Apelācijas valdes lēmumu vai – gadījumos, ja Apelācijas valdei nav tiesību, – Aģentūras lēmumu” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. oktobris, Austrian Power Grid un Vorarlberger Übertragungsnetz/ACER, T‑333/17, nav publicēts, EU:T:2019:760, 31. un 32. punkts).

41      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, MEKH nav tiesību prasīt sākotnējā lēmuma atcelšanu.

42      No tā izriet, ka prasība lietā T‑684/19 ir jāatzīst par nepieņemamu, ciktāl tā ir vērsta pret sākotnējo lēmumu.

B.      Par prasību pamatotību

43      Savu attiecīgo prasību atbalstam MEKH un FGSZ būtībā izvirza četrpadsmit pamatus. Vispārējā tiesa uzskata, ka pietiek izvērtēt pirmo lietā T‑684/19 izvirzīto pamatu, ar kuru MEKH izvirza iebildi par Regulas 2017/459 V nodaļas prettiesiskumu.

44      MEKH izvirza iebildi par Regulas 2017/459 V nodaļas prettiesiskumu, pamatojoties uz to, ka šajā nodaļā esot pārsniegtas pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 715/2009 (2009. gada 13. jūlijs) par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (OV 2009, L 211, 36. lpp.), un ka tādējādi saskaņā ar LESD 277. pantu šī nodaļa esot jāatzīst par nepiemērojamu šiem strīdiem.

45      ACER, kuru atbalsta Komisija, apgalvo, ka iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemama un katrā ziņā nepamatota.

1.      Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību

46      Pirmkārt, ACER apgalvo, ka iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemama, jo, piemērojot Regulas 2019/942 29. pantu, Vispārējā tiesā var tikt izvirzīti tikai tādi pamati, kas tikuši izvirzīti Apelācijas valdē.

47      Ir taisnība, ka MEKH neizvirzīja ACER Apelācijas valdē jautājumu par Regulas 2017/459 V nodaļas prettiesiskumu.

48      Turklāt ACER būtībā pamatoti uzsver, ka Regulas 2019/942 29. pantā paredzētais pienākums izmantot procedūru ACER Apelācijas valdē pirms prasības celšanas Eiropas Savienības Tiesā principā nozīmē, ka pamati, kas nav tikuši izvirzīti minētajā Apelācijas valdē, nevar pirmoreiz tikt izvirzīti Vispārējā tiesā saistībā ar atcelšanas prasību. Proti, tā kā atcelšanas prasība attiecas tikai uz šīs Apelācijas valdes lēmumu, tā ir izskatāma, ņemot vērā strīdu faktisko un juridisko kontekstu, kādi tie tika iesniegti izskatīšanai šādā Apelācijas valdē.

49      Tomēr šādai pieejai nevar piekrist attiecībā uz iebildi par prettiesiskumu, kas pirmoreiz izvirzīta tiesvedībā Vispārējā tiesā, jo līdzvērtīga argumentācija ACER Apelācijas valdē jebkurā gadījumā nevarētu būt veiksmīga.

50      Proti, no LESD izveidotās likumdošanas un tiesu sistēmas izriet, ka tikai Eiropas Savienības tiesa atbilstoši LESD 277. pantam ir pilnvarota konstatēt vispārpiemērojama tiesību akta prettiesiskumu un noteikt no tā izrietošās nepiemērojamības sekas attiecībā uz tajā apstrīdēto individuālo aktu, savukārt Savienības iestādēm, aģentūrām vai struktūrām, kurās pastāv iekšējās pārsūdzības procedūras, Līgumos šāda kompetence nav atzīta (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, ECB/Cerafogli, T‑787/14 P, EU:T:2016:633, 49. punkts).

51      Līdz ar to, tā kā ACER Apelācijas valdei nebija tiesību izvērtēt Regulas 2017/459 V nodaļas spēkā esamību, bet, gluži pretēji, tai šī nodaļa bija jāpiemēro tikmēr, kamēr Savienības tiesa nav konstatējusi tās iespējamo prettiesiskumu, MEKH nevar tikt pārmests, ka tā nav norādījusi uz minētās nodaļas prettiesiskumu minētajā Apelācijas valdē.

52      Otrkārt, ACER atbildē uz repliku uzsver, ka “termiņš, kas noteikts [LESD] 263. pantā, lai apstrīdētu [Regulas 2017/459] spēkā esamību, prasības celšanas brīdī bija jau beidzies”.

53      Šajā ziņā no paša LESD 277. panta formulējuma izriet, ka iespēja atsaukties uz vispārpiemērojama tiesību akta prettiesiskumu tiesvedībā, kurā tiek izskatīts šis akts, pastāv “neatkarīgi no tā, ka ir pagājis 263. panta sestajā daļā noteiktais laiks”.

54      Turklāt, ciktāl ar šo argumentāciju ACER atsaucas uz judikatūru, saskaņā ar kuru LESD 277. pantā paredzēto iebildi par prettiesiskumu nevar izvirzīt fiziska vai juridiska persona, kas nav cēlusi prasību par apstrīdēto aktu šim nolūkam paredzētajos termiņos, ir jāuzsver, ka šī judikatūra ir piemērojama tikai tad, ja šāda prasība neapšaubāmi būtu bijusi pieņemama (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2004. gada 22. aprīlis, Schintgen/Komisija, T‑343/02, EU:T:2004:111, 26. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumus, 2012. gada 27. novembris, Pringle, C‑370/12, EU:C:2012:756, 41. un 42. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, Georgsmarienhütte u.c., C‑135/16, EU:C:2018:582, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

55      Konkrētajā gadījumā nevar uzskatīt, ka atcelšanas prasības, ko MEKH būtu cēlusi attiecībā pret Regulu 2017/459, pieņemamība būtu acīmredzama. Gluži pretēji, tā kā runa ir par vispārpiemērojamu aktu, kas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un tā kā MEKH nav pielīdzināma privileģētam prasītājam šī panta otrās daļas izpratnē, šādas prasības pieņemamība vismaz būtu apšaubāma.

56      Treškārt, ACER būtībā apgalvo, ka iebilde par prettiesiskumu ir jāatzīst par nepieņemamu, jo Regula 2017/459 nav Apelācijas valdes lēmuma juridiskais pamats, ņemot vērā, ka šis lēmums tika pieņemts atbilstoši pilnvarām, kas deleģētas ACER ar Regulu Nr. 713/2009.

57      Arī šādai argumentācijai nevar piekrist.

58      Proti, lai gan no judikatūras izriet, ka iebildi par prettiesiskumu saskaņā ar LESD 277. pantu var celt tikai par vispārpiemērojamu aktu, kurš ir tieši vai netieši piemērojams lietā, kas ir prasības priekšmets, Tiesa ir atzinusi, ka šis nosacījums ir izpildīts ne tikai attiecībā uz vispārpiemērojama tiesību akta noteikumiem, kas ir apstrīdēto individuālo lēmumu pamats, bet arī uz tiem, kuriem ir tieša juridiska saikne ar šādiem lēmumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. septembris, Komisija un Padome/Carreras Sequeros u.c., C‑119/19 P un C‑126/19 P, EU:C:2020:676, 67.–70. punkts un tajos minētā judikatūra).

59      Ar pirmo prasības pamatu MEKH izvirza iebildi par Regulas 2017/459 V nodaļas prettiesiskumu, jo šī nodaļa pārsniedzot pilnvaras, kas Komisijai piešķirtas ar Regulu Nr. 715/2009. Tā kā Regula 2017/459 ir pamatā tiem noteikumiem, kurus ACER Apelācijas valdē ir piemērojusi savā lēmumā, noteikti pastāv tieša juridiska saikne šā sprieduma 58. punktā minētās judikatūras izpratnē.

60      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama.

2.      Par iebildes par prettiesiskumu pamatotību

61      MEKH izvirza iebildi par Regulas 2017/459 V nodaļas prettiesiskumu, pamatojoties uz to, ka Regula Nr. 715/2009 neļaujot Komisijai pieņemt tīkla kodeksu, kurā būtu paredzēts inkrementālās jaudas izveidošanas process, kas sniegtos tik tālu, ka operatoram varētu tikt likts veikt ieguldījumus, kuri vajadzīgi minētās inkrementālās jaudas izveidei.

62      Būtībā šis pamats sastāv no divām daļām. Pirmkārt, MEKH apgalvo, ka Regulas 2017/459 V nodaļa nav saderīga ar Regulas Nr. 715/2009 juridisko pamatu, proti, LESD 114. pantu. Otrkārt, tā uzskata, ka minētā nodaļa neatbilst ar pēdējo minēto regulu Komisijai piešķirtajām pilnvarām pieņemt tīkla kodeksus.

63      ACER, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka abas šī prasības pamata daļas nav pamatotas. Vispirms tā apgalvo, ka iebilde par prettiesiskumu ir neiedarbīga triju iemeslu dēļ.

64      Pirmais ACER norādītais iemesls ir tas, ka pieņēmums, uz kuru balstīta iebilde par prettiesiskumu, esot kļūdains, jo Regulas 2017/459 V nodaļā pārvades sistēmas operatoriem neesot noteikts pienākums pieņemt lēmumus par ieguldījumiem, lai izveidotu inkrementālo jaudu tīklā.

65      Šai argumentācijai nevar piekrist.

66      Proti, ar Regulas 2017/459 V nodaļu ir noteikta procedūra, kas būtībā ietver septiņus posmus, kuru rezultātā attiecīgā gadījumā pārvades sistēmu operatoriem tiek noteikts pienākums veikt vajadzīgos ieguldījumus, lai izveidotu inkrementālo jaudu tīklā.

67      Pirmkārt, saskaņā ar Regulas 2017/459 26. pantu attiecīgajiem pārvades sistēmu operatoriem ir jānovērtē tirgus pieprasījums attiecībā uz inkrementālās jaudas projektiem katrā starpsavienojuma punkta pusē.

68      Otrkārt, ja iepriekšējais posms liecina, ka varētu pastāvēt tirgus pieprasījums pēc inkrementālās jaudas projekta, Regulas 2017/459 27. pantā ir paredzēts, ka attiecīgie pārvades sistēmu operatori uzsāk šāda projekta izstrādes posmu.

69      Treškārt, saskaņā ar Regulas 2017/459 28. panta 1. punktu attiecīgajiem pārvades sistēmu operatoriem inkrementālās jaudas projekts ir jāiesniedz apstiprināšanai savai valsts regulatīvajai iestādei.

70      Ceturtkārt, saskaņā ar Regulas 2017/459 28. panta 2. punktu kompetentajām valsts regulatīvajām iestādēm ir jāapstiprina projekts vai jāpanāk savstarpēja vienošanās par to.

71      Piektkārt, pēc tam, kad valsts regulatīvās iestādes ir apstiprinājušas inkrementālās jaudas projektu, Regulas 2017/459 29. pantā ir precizēts, ka minētā inkrementālā jauda tiek izsolīta, lai panāktu tīkla lietotāju obligātās saistības iegādāties jaudu dažādos piedāvājumu līmeņos.

72      Sestkārt, no Regulas 2017/459 22.–25. panta izriet, ka vai nu valsts regulatīvā iestāde, vai arī pārvades sistēmas operators, pamatojoties uz saņemtajām obligātajām saistībām, veic ekonomisko testu.

73      Visbeidzot, septītkārt, ja ekonomiskā testa rezultāts ir pozitīvs abās starpsavienojuma punkta pusēs vismaz vienam piedāvājuma līmenim, kas ietver inkrementālo jaudu, Regulas 2017/459 22. panta 3. punktā ir paredzēts, ka “projektu iniciē”. Ja nav pozitīva rezultāta, “konkrēto inkrementālās jaudas procesu pārtrauc [izbeidz]”.

74      No tā izriet, ka tad, ja ir īstenojušies dažādie Regulas 2017/459 V nodaļā paredzētie nosacījumi, it īpaši, ja tīkla lietotāji ir uzņēmušies obligātās saistības iegādāties inkrementālo jaudu, uz kurām pamatojoties ekonomiskais tests liecina par jaudas palielināšanas ekonomisko dzīvotspēju, “projektu iniciē” saskaņā ar minētās regulas 22. panta 3. punktu, un tas nozīmē, ka pārvades sistēmas operatoram ir pienākums izveidot inkrementālo jaudu, šim nolūkam veicot nepieciešamos ieguldījumus.

75      Turklāt šim secinājumam atbilst pašu ACER instanču rīcība. Proti, no paša sākotnējā lēmuma formulējuma (rezolutīvās daļas 2. panta 4. punkts) izriet, ka ACER paredzēja FGSZ un GCA pienākumu īstenot HUAT projektu līdz 2024. gada 1. oktobrim, ja šī projekta ekonomiskā testa rezultāts izrādītos pozitīvs. Turklāt pati ACER Apelācijas valde sava lēmuma 99. punktā atzina, ka Regulas 2017/459 22. panta 3. punkta un 28. un 29. panta kombinētas piemērošanas rezultātā varēja tikt noteikts šāds pienākums.

76      Otrais ACER norādītais iemesls ir tas, ka iebilde par prettiesiskumu esot neiedarbīga, jo Apelācijas valdes lēmums tika pieņemts, pamatojoties nevis uz Regulas 2017/459 V nodaļu, bet gan uz Regulas Nr. 713/2009 8. panta 1. punktu.

77      Ir jāatgādina, ka, pieņemot Apelācijas valdes lēmumu, ACER aizstāja valstu regulatorus, lai īstenotu ar Regulas 2017/459 V nodaļu izveidotā un šā sprieduma 66.–73. punktā aprakstītā inkrementālās jaudas procesa ceturto posmu.

78      Līdz ar to šā sprieduma 59. punktā izklāstītajiem iemesliem analoģisku iemeslu dēļ Apelācijas valdes lēmumā, pat ja tas ir pieņemts, pamatojoties uz Regulas Nr. 713/2009 8. panta 1. punktu, tiek piemēroti Regulas 2017/459 V nodaļā ietvertie noteikumi, no kuriem tātad ir atkarīgs tā tiesiskums, un līdz ar to iebilde par prettiesiskumu nav atzīstama par neiedarbīgu, kā to apgalvo ACER.

79      Visbeidzot, runājot par trešo iemeslu, ACER uzsver, ka MEKH apstrīd vienīgi Regulas 2017/459 V nodaļas spēkā esamību, lai gan citās šīs regulas normās ir atsauce uz inkrementālās jaudas izveidi tīklā.

80      Šajā ziņā pietiek uzsvērt – apstāklim, ka citās Regulas 2017/459 normās ir atsauce uz inkrementālās jaudas izveidi un ka šīs normas nav tieši minētas šajā iebildē par prettiesiskumu, nav nozīmes, jo svarīgs ir tikai jautājums, vai minētās regulas V nodaļa, kas ir tikusi piemērota Apelācijas valdes lēmumā, ir prettiesiska, un tas nozīmētu, ka tā būtu jāatzīst par nepiemērojamu šiem strīdiem saskaņā ar LESD 277. pantu.

81      Tā kā šie ACER sākotnējie iebildumi ir noraidīti, ir jāizvērtē abu šī prasības pamata daļu pamatotība.

a)      Par pirmās daļas, kas attiecas uz Regulas 2017/459 nesaderību ar Regulas Nr. 715/2009 juridisko pamatu, pamatotību

82      MEKH būtībā apgalvo, ka Komisija nebija tiesīga Regulas 2017/459 V nodaļā paredzēt iespēju adresēt pārvades sistēmu operatoriem individuālus lēmumus, nosakot tiem pienākumu veikt ieguldījumus, nepārkāpdama Regulas Nr. 715/2009 juridisko pamatu, proti, LESD 114. pantu, kurā ir paredzēta saskaņošanas pasākumu veikšana, kuri nevarētu ietvert tāda tiesiskā regulējuma ieviešanu, kurā būtu paredzēta privātiem uzņēmumiem adresētu individuālu lēmumu pieņemšana.

83      Saskaņā ar LESD 114. panta 1. punkta otro teikumu “Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru pēc apspriešanās ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību”.

84      Regulas Nr. 715/2009 1. pantā ir precizēts, ka šīs regulas mērķis tostarp ir “paredzēt nediskriminējošus noteikumus par nosacījumiem piekļuvei dabasgāzes pārvades sistēmām, ņemot vērā valstu un reģionālo tirgu īpašās iezīmes, lai nodrošinātu dabasgāzes iekšējā tirgus pareizu darbību”, “veicināt labi funkcionējoša un pārredzama vairumtirdzniecības tirgus izveidi, kuram ir raksturīga augsta gāzes piegādes drošuma pakāpe”, un “paredzēt mehānismus, lai saskaņotu tīkla piekļuves noteikumus gāzes pārrobežu tirdzniecībai”.

85      Pirmkārt, ir jāatgādina, ka ar frāzi “pasākumi, lai tuvinātu” Līguma autori atkarībā no saskaņojamās nozares vispārējā konteksta un konkrētajiem apstākļiem ir vēlējušies Savienības likumdevējam piešķirt novērtējuma brīvību attiecībā uz to, kāda aktu tuvināšanas tehnika ir piemērotākā vēlamā rezultāta sasniegšanai, it īpaši nozarēs, kurām piemīt tehniski sarežģītas īpašības (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 102. punkts).

86      Otrkārt, no Tiesas judikatūras izriet, ka, pirmām kārtām, noteiktās jomās vispārēju noteikumu tuvināšana vien nav pietiekama, lai nodrošinātu tirgus vienotību, un, otrām kārtām, nekas LESD 114. panta formulējumā neļauj secināt, ka pasākumi, ko Savienības likumdevējs veicis uz šī panta pamata, adresātu ziņā būtu attiecināmi tikai uz dalībvalstīm (spriedums, 2014. gada 22. janvāris, Apvienotā Karaliste/Parlaments un Padome, C‑270/12, EU:C:2014:18, 106. un 107. punkts).

87      Treškārt, līdz ar to ir jāsecina, ka LESD 114. pants neliedz Komisijai saskaņā ar Regulu Nr. 715/2009 izstrādāt tiesisko regulējumu, kurā attiecīgā gadījumā vienam vai vairākiem pārvades sistēmas operatoriem būtu paredzēts pienākums veikt ieguldījumus, kas vajadzīgi inkrementālās jaudas izveidei tīklā, ja vien minētais pienākums neizrādās acīmredzami nepiemērots tā saskaņošanas mērķu sasniegšanai.

88      Ceturtkārt, ņemot vērā to, cik liela nozīme var būt tam, ka tīklos ir pietiekama jauda, lai nodrošinātu iekšējā gāzes tirgus pareizu darbību un apgādes drošumu, ir jākonstatē, ka jaudas palielināšanas process, kas paredzēts Regulas 2017/459 V nodaļā un izskaidrots šā sprieduma 66.–73. punktā, bez grūtībām var tikt saistīts ar Regulas Nr. 715/2009 mērķiem, kādi tie ir noteikti tās 1. pantā.

89      Tādēļ prasības pamata pirmā daļa ir jānoraida.

b)      Par otrās daļas, kas attiecas uz to, ka Regulas 2017/459 V nodaļa pārsniedz Komisijai ar Regulu Nr. 715/2009 piešķirtās pilnvaras, pamatotību

90      MEKH būtībā apgalvo, ka Regulas 2017/459 V nodaļa pārsniedz Komisijai Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punktā piešķirto tīkla kodeksu pieņemšanas pilnvaru robežas.

91      ACER, kuru atbalsta Komisija, uzskata, ka Regulas 2017/459 noteikumi par inkrementālo jaudu atbilst Regulai Nr. 715/2009. Tā uzsver, ka noteikumu par inkrementālo jaudu pieņemšana pēc definīcijas ir pārnacionāla rakstura jautājums, ka šie noteikumi ir nepieciešami, lai sasniegtu pēdējās minētās regulas mērķus, un ka tie ietilpst Komisijai piešķirtajās pilnvarās, kas tai ļauj grozīt nebūtiskus šīs pašas regulas elementus, pieņemot tīkla kodeksus, kuri tostarp attiecas uz jaudas piešķiršanu, apgādes drošumu un pieslēgumu tīklam.

92      Komisija arī uzsver, ka dabasgāzes iekšējā tirgus pareizai darbībai un konkurences aizsardzībai šajā tirgū ir būtiska nozīme lielo gāzesvadu tīklu regulējumam, jo tie ir dabiski monopoli, kas var izraisīt ļaunprātīgu rīcību, tādu kā stratēģisku ieguldījumu tīkla attīstībā un paplašināšanā ierobežojums. Tā piebilst, ka nepieciešamība nodrošināt atbilstošu starpsavienojumu starp valstu energosistēmām iekšējā enerģijas tirgus izveides interesēs izriet no LESD 170., 172. un 194. panta.

93      Turklāt Komisija būtībā uzsver, ka, neraugoties uz strukturālo nodalīšanu starp gāzes ražošanu un tirdzniecību, no vienas puses, un tās transportēšanu, no otras puses, var pastāvēt ekonomisks stimuls neveikt nepieciešamos ieguldījumus infrastruktūrā, saglabāt tīkla izmantošanas līmeni un piemērot pārslodzes tarifus. Tas esot iemesls, kādēļ gan Regulā Nr. 715/2009, gan Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2009/73/EK (2009. gada 13. jūlijs) par kopīgiem noteikumiem attiecībā uz dabasgāzes iekšējo tirgu un par Direktīvas 2003/55/EK atcelšanu (OV 2009, L 211, 94. lpp.) pārvades sistēmas operatoriem esot paredzēti pienākumi, kas saistīti ar pārrobežu pārvades jaudas izveidi, un valsts regulatīvajām iestādēm – uzdevums uzraudzīt to ievērošanu.

94      Komisija arī norāda, ka no Regulas Nr. 715/2009 16. panta 2. un 5. punkta formulējuma izriet, ka pārrobežu [jaudas] sadales jēdziens noteikti nozīmē iespēju palielināt esošo jaudu, lai izveidotu labi funkcionējošu enerģijas iekšējo tirgu un aizsargātu konkurenci šajā tirgū. Turklāt tā būtībā atgādina, ka pārvades sistēmas operatoru pienākums pieņemt lēmumu par ieguldījumiem, ja ir īstenojušies zināmi nosacījumi, ir nepieciešams, lai sasniegtu Direktīvas 2009/73 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto koordinētās pārrobežu jaudas piešķiršanas mērķi.

95      Pirmkārt, Vispārējā tiesa atgādina, ka Regulas 2017/459 juridiskie pamati ir Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkts un 7. panta 3. punkts un ar to ir izveidots “gāzes pārvades sistēmu jaudas piešķiršanas mehānismu tīkla kodekss”, tajā pašā laikā atceļot agrākā tīkla kodeksa pamatā esošo Komisijas Regulu (ES) Nr. 984/2013 (2013. gada 14. oktobris), ar ko izveido gāzes pārvades sistēmu jaudas sadales mehānismu tīkla kodeksu un papildina Regulu Nr. 715/2009 (OV 2013, L 273, 5. lpp.). Regulas 2017/459 V nodaļa attiecas uz “inkrementālās jaudas procesu”. Kā tas ir paskaidrots šā sprieduma 67.–74. punktā, minētā procesa rezultātā gāzes pārvades sistēmas operatoram var rasties pienākums izveidot inkrementālo jaudu minētajā tīklā, ja ir īstenojušies noteikti nosacījumi.

96      Otrkārt, Komisijai piešķirtās pilnvaras pieņemt tīkla kodeksus izriet no Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta, 7. panta 3. punkta un 8. panta 6. punkta. Proti, no šīm tiesību normām, tās aplūkojot kopumā, izriet, ka Komisijai – gāzes pārvades sistēmu operatoru Eiropas tīkla (turpmāk tekstā – “ENTSOG”), kas saskaņā ar minētās regulas 4. pantu ir gāzes pārvades sistēmu operatoru kopuma sadarbības struktūra Savienības līmenī, vietā – ir tiesības izstrādāt tīkla kodeksus noteiktās izsmeļoši uzskaitītās jomās.

97      Pirmām kārtām, Regulas Nr. 715/2009 6. pantā ir noteikta tīkla kodeksu izveides procedūra. Lai gan šajā procedūrā ir paredzēts, ka ENTSOG izstrādā tīkla kodeksu sadarbībā ar ACER un Komisiju, šā panta 11. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka tad, “ja [ENTSOG] nav izstrādājis tīkla kodeksu [..], Komisija var pēc savas iniciatīvas [..] pieņemt vienu vai vairākus tīkla kodeksus 8. panta 6. punktā uzskaitītajās jomās”. Tādējādi Komisijai deleģēto tīkla kodeksu pieņemšanas pilnvaru apjoms attiecas tikai uz jomām, kurās ENTSO–G būtu varējis izstrādāt minētos kodeksus, proti, jomām, kas paredzētas minētās regulas 8. panta 6. punktā.

98      Otrām kārtām, Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta otrajā daļā ir precizēts, ka tīkla kodeksā noteiktie pasākumi ir “paredzēti, lai grozītu nebūtiskus šīs regulas elementus, to papildinot”, un tos “pieņem saskaņā ar 28. panta 2. punktā minēto regulatīvo kontroles procedūru”. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir atsauce uz 5.a panta 1.–4. punktu Padomes Lēmumā 1999/468/EK (1999. gada 28. jūnijs), ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV 1999, L 184, 23. lpp.), – tā sauktajā “komitoloģijas lēmumā”, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes Lēmumu 2006/512/EK (2006. gada 17. jūlijs) (OV 2006, L 200, 11. lpp.). Tāda pati norāde ir atrodama Regulas Nr. 715/2009 7. panta 3. punktā, kas attiecas uz grozījumiem, kurus Komisija veic pastāvošajos tīkla kodeksos.

99      Treškārt, tātad saistībā ar šo prasības pamata daļu ir jāpārbauda, pirmām kārtām, vai Regulas 2017/459 V nodaļa ir saistāma ar Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punktā paredzētajām jomām, uz kurām ir atsauce pēdējās minētās regulas 6. panta 11. punkta pirmajā daļā. Ja tas tā nav, otrām kārtām, būs jāpārbauda, vai minētā nodaļa ir pielīdzināma Regulas Nr. 715/2009 nebūtiska elementa grozījumam, kas būtu atļauts ar šīs pašas regulas 6. panta 11. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu.

1)      Par to pilnvaru apjomu, kas piešķirtas Komisijai ar Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta pirmo daļu un 8. panta 6. punktu

100    Šā sprieduma 97. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punktā deleģēto pilnvaru apjoms ir ierobežots ar jomām, kas ir uzskaitītas šīs regulas 8. panta 6. punktā, kurš līdz ar to ir jāinterpretē.

101    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, interpretējot Savienības tiesību normu, ir jāņem vērā ne tikai tās teksts, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ietilpst, mērķi (skat. spriedumu, 2005. gada 7. jūnijs, VEMW u.c., C‑17/03, EU:C:2005:362, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

i)      Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta gramatisko interpretāciju

102    Starp Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punktā uzskaitītajām jomām, attiecībā uz kurām ir paredzēts pieņemt tīkla kodeksu, g) apakšpunktā ir minēti “jaudas sadales un pārslodzes vadības noteikumi”, uz kuriem MEKH atsaucas savos procesuālajos rakstos. ACER turklāt min a)–c) apakšpunktā norādītās jomas, kas attiecīgi ietver “tīkla drošības un uzticamības noteikumus”, “tīkla pieslēguma noteikumus” un “trešo personu piekļuves noteikumus”.

103    Tomēr ir jākonstatē, ka vienīgā joma, attiecībā uz kuru ir paredzēts izveidot tīkla kodeksu un kuras formulējums eventuāli varētu attiekties uz jautājumu par inkrementālo jaudu, ir tā, kas minēta Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta g) apakšpunktā – “jaudas sadales un pārslodzes vadības noteikumi”. Proti, pārējām minētajā punktā norādītajām jomām, tostarp tām, kas attiecas uz “tīkla drošības un uzticamības noteikumiem”, “tīkla pieslēguma noteikumiem” un “trešo personu piekļuves noteikumiem”, uz kuriem atsaucas ACER, nav tāda formulējuma, kas varētu ietvert jautājumu par inkrementālās jaudas izveidi minētajā tīklā.

104    Regulas Nr. 715/2009 2. pantā ir sniegtas minētajā regulā, tostarp šīs regulas 8. panta 6. punkta g) apakšpunktā, izmantoto terminu un izteicienu definīcijas. Jaudas jēdziens vispārīgā veidā ir definēts minētā panta 3. punktā. Tālāk tas dažādās vārdkopās ir lietots vairākās minētā panta daļās: 4. punktā saistībā ar “neizmantotu jaudu”, 16. punktā attiecībā uz “konstantu jaudu”, 18. punktā saistībā ar “tehnisko jaudu” un 19. punktā – ar “līgumā paredzēto jaudu”. Pārslodzes vadības jēdziens ir definēts 5. punktā. Minētā panta 21. un 23. punktā tāpat ir aplūkots pārslodzes jēdziens attiecīgi saistībā ar “līgumpārslodzes” un “fiziskas pārslodzes” definīcijām.

105    No šīm definīcijām izriet, ka jaudas jēdziens neapstrīdami attiecas uz pašreizējo jaudu tīklā un ka pārslodzes pārvaldība ir paredzēta, pamatojoties uz minētajā tīklā esošo jaudu. Turpretī neviena no šīm definīcijām skaidri neliek secināt, ka minētais jēdziens varētu tikt saprasts tādējādi, ka tas aptvertu arī inkrementālās jaudas izveidi minētajā tīklā, vai ka “pārslodzes vadība” varētu tikt interpretēta kā tāda, kas paredz iespējamas pārslodzes novēršanu, izveidojot inkrementālo jaudu.

106    Tādējādi, pirmkārt, jaudas jēdziens ir definēts kā “maksimāli iespējamā plūsma, [..] ko tīkla lietotāji ir tiesīgi saņemt saskaņā ar transporta līguma noteikumiem”. Tā kā runa ir tikai par jaudu, kuru “ir tiesīgs saņemt” tīkla lietotājs, šāda definīcija drīzāk nozīmē, ka tas attiecas tikai uz pašreizējo jaudu tīklā, nevis iespējamo jaudu nākotnē.

107    Otrkārt, ir jānorāda, ka, lai gan Regulā Nr. 715/2009 jaudas jēdziens ir aplūkots vairākās iespējamās vārdkopās, tomēr tajā nav minēta “jauda nākotnē”. Tikai Regulas 2017/459 3. panta 1. punktā Komisija to ir definējusi kā “iespējamu tādu turpmāku tehniskās jaudas palielinājumu vai tādas iespējamas jaunas jaudas izveidi (ja pašlaik tādas nav) ar tirgbalstītām procedūrām, ko var piedāvāt, balstoties uz investīcijām fiziskajā infrastruktūrā vai ilgtermiņa jaudas optimizāciju, un ko, ja ekonomiskā testa rezultāts ir pozitīvs, attiecīgi piešķir [dažādos] gadījumos”.

108    Treškārt, nedz izteiciena “pārslodzes vadība” definīcijā, nedz izteicienu “līgumpārslodze” un “fiziska pārslodze” definīcijās nav paredzēta inkrementālās jaudas izveide tīklā kā risinājums tīkla pārslodzes vai piesātinājuma problēmām.

ii)    Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta kontekstuālo interpretāciju

109    Saistībā ar Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta kontekstuālo interpretāciju ir jāpārbauda, vai no šīs regulas vai attiecīgā gadījumā no citu Savienības tiesību normu vispārējās sistēmas izriet, ka kompetence, kas ar minētās regulas 8. panta 6. punktu ir deleģēta ENTSOG saistībā ar tīkla kodeksu izveidi un tātad Komisijai saskaņā ar šīs regulas 6. panta 11. punkta pirmo daļu, attiecas arī uz noteikumiem par inkrementālās jaudas izveidi tīklā.

110    Tā tas nav, jo, aplūkojot Regulu Nr. 715/2009 kopumā, ir secināms, ka pastāv skaidra atšķirība starp, no vienas puses, minētās regulas 8. panta 6. punktā uzskaitītajām jomām, attiecībā uz kurām ENTSOG ir kompetence izstrādāt atbilstošos noteikumus tīkla kodeksu ietvaros, un, no otras puses, regulējumu, kas attiecas uz ieguldījumiem, kuri ir nepieciešami inkrementālās jaudas izveidei tīklā un attiecībā uz kuriem ENTSOG pilda tikai atbalsta un koordinēšanas lomu.

111    Par to liecina, pirmkārt, ENTSOG deleģēto pilnvaru raksturs attiecībā uz tīkla attīstību, kādas šīs pilnvaras izriet no Regulas Nr. 715/2009 8. panta 3. punkta b) apakšpunkta, lasot to kopsakarā ar tās 8. panta 10. punktu.

112    Proti, pirmām kārtām, lai gan Regulas Nr. 715/2009 8. panta 3. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka ENTSOG pieņem Savienības tīkla attīstības plānu, tajā ir precizēts, ka minētajam plānam ir tikai “nesaistošs raksturs”. Turklāt saskaņā ar šīs pašas regulas 8. panta 10. punktu šajā plānā ņem vērā “valstu ieguldījumu plānus”.

113    Otrām kārtām, lai gan atbilstoši Regulas Nr. 715/2009 8. panta 10. punktam ENTSOG pieņemtajā Savienības tīkla attīstības plānā saskaņā ar minētā punkta c) apakšpunktu “nosaka vajadzības veikt ieguldījumus, jo īpaši attiecībā uz pārrobežu jaudu”, ar šo tiesību normu ENTSOG netiek piešķirtas nekādas pilnvaras, lai apmierinātu identificētās vajadzības. Šīs regulas 8. panta 10. punkta trešajā daļā tai ir dota tikai iespēja pievienot minētajam plānam “pārskatu par šķēršļiem tīkla pārrobežu jaudas palielināšanā, kurus rada atšķirīgas apstiprināšanas procedūras vai prakse”.

114    No tā izriet, ka Savienības tīkla attīstība ietilpst galvenokārt dalībvalstu kompetencē un ka ENTSOG loma ir aprobežota ar šo dalībvalstu kompetences īstenošanas koordināciju. Līdz ar to interpretācija, saskaņā ar kuru ar Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punktu ENTSOG tiek piešķirta normatīva kompetence attiecībā uz tādu noteikumu izstrādi, kas reglamentētu inkrementālās jaudas izveidi tīklā, būtu pretrunā šīs regulas iekšējai loģikai.

115    Otrkārt, gan no Regulas Nr. 715/2009 16. panta, gan no šīs regulas salīdzinājuma ar Direktīvu 2009/73 izriet, ka jaudas palielināšanas tīklā kārtība nav paredzēta minētajā regulā kā joma, attiecībā uz kuru turpmākais regulējums varētu tikt pieņemts, pamatojoties uz šo regulu.

116    Pirmām kārtām, runājot par Regulas Nr. 715/2009 16. pantu, tas attiecas uz “jaudas sadali” un “pārslodzes vadību” un tādējādi aptver to pašu jomu, uz kuru attiecas tīkla kodekss, ko ENTSOG ir pilnvarots izstrādāt saskaņā ar minētās regulas 8. panta 1. punktu un 6. punkta g) apakšpunktu.

117    Pirmkārt, Regulas Nr. 715/2009 16. panta 1.–4. punktā ir noteikti konkrēti pienākumi pārvades sistēmu operatoriem saistībā ar jaudas sadali un līgumpārslodzes un fiziskas pārslodzes vadību tīklā. Tomēr šie pienākumi attiecas tikai uz pašreizējās jaudas sadali un uz pārslodzes vadību, pamatojoties tikai uz esošo jaudu, proti, neņemot vērā inkrementālo jaudu, kas varētu izrietēt no ieguldījumiem nākotnē. Proti, šajos punktos nav paredzēta nedz inkrementālā jauda, nedz ar to saistītie jaunie ieguldījumi. Savukārt jautājums par jauniem ieguldījumiem tīklā ir tieši aplūkots šī panta 5. punktā.

118    Otrkārt, Regulas Nr. 715/2009 16. panta 5. punkts ir daudz mazāk preskriptīvs nekā šī panta pirmie četri punkti. Proti, tajā ir tikai uzsvērts, no vienas puses, ka “pārvades sistēmu operatori regulāri vērtē tirgus pieprasījumu, lai noteiktu vajadzību veikt jaunus ieguldījumus”, un, no otras puses, ka, “plānojot jaunus ieguldījumus, pārvades sistēmu operatori novērtē tirgus pieprasījumu un ņem vērā piegādes drošumu”. Nav paredzēts nekāds pienākums pārvades sistēmu operatoriem veikt papildu ieguldījumus, kas būtu vajadzīgi saistībā ar situāciju tīklā vai piegādes drošumu.

119    Otrām kārtām, ir jānorāda, ka vienīgās tiesību normas, kas var radīt pienākumu pārvades sistēmas operatoriem veikt jaunus ieguldījumus tīklā, lai izveidotu inkrementālo jaudu, ir ietvertas Direktīvā 2009/73, kura tika pieņemta vienlaikus ar Regulu Nr. 715/2009 “trešajā enerģētikas paketē”.

120    Tādējādi Direktīvas 2009/73 13. panta 2. punktā pārvades sistēmu operatoriem ir noteikts pienākums veidot “pietiekamu pārrobežu jaudu, lai integrētu Eiropas pārvades infrastruktūru, izpildot visas ekonomiski pamatotās un tehniski īstenojamās prasības saistībā ar jaudu [jaudas pieprasījumus] un ņemot vērā gāzes piegādes drošumu”. Turklāt minētās direktīvas 22. panta “Tīklu attīstība un pilnvaras pieņemt lēmumus par ieguldījumiem” 1. punktā ir paredzēts, ka “pārvades sistēmu operatori [..] iesniedz regulatīvajai iestādei tīkla attīstības desmit gadu plānu, kura pamatā ir pašreizējais un plānotais piedāvājums un pieprasījums”. Saskaņā ar pēdējā minētā panta 3. punktu šim plānam ir jābūt balstītam uz “saprātīgiem pieņēmumiem attiecībā uz ražošanu, piegādi, patēriņu un apmaiņu ar citām valstīm”.

121    Turklāt no Direktīvas 2009/73 41. panta 1. punkta b) un g) apakšpunkta izriet, ka regulatīvajai iestādei ir jānodrošina, ka pārvades sistēmu operatori pilda savas saistības, kas izriet no Savienības tiesībām, tostarp attiecībā uz pārrobežu jautājumiem, un ka šis uzraudzības uzdevums attiecas arī uz pārvades sistēmu operatoru ieguldījumu plāniem.

122    Šis uzraudzības uzdevums tostarp ir atspoguļots Direktīvas 2009/73 22. panta 4.–7. punktā, kuros ir noteikti pienākumi valsts regulatīvajai iestādei attiecīgi apspriesties ar pašreizējiem vai iespējamiem tīkla lietotājiem par tīkla attīstības desmit gadu plānu, ko iesniedzis pārvades sistēmas operators, pārbaudīt šī plāna pilnīgumu un atbilstību Regulas Nr. 715/2009 8. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajam Savienības tīkla attīstības plānam, uzraudzīt un izvērtēt tīkla attīstības desmit gadu plāna īstenošanu un – attiecīgā gadījumā – veikt pasākumus tad, ja sistēmas operators nav veicis ieguldījumus.

123    No iepriekš minētā izriet, ka tieši ar Direktīvu 2009/73 pārvades sistēmas operatoram ir noteikts pienākums veikt ieguldījumus, kas nepieciešami tīkla pienācīgai darbībai un attiecīgā gadījumā inkrementālās jaudas izveidei, un ka dalībvalstij ar sava valsts regulatora starpniecību ir jānodrošina šo pienākumu izpilde.

124    Turklāt ir jākonstatē, ka nevienā Direktīvas 2009/73 normā nav paredzēts pieņemt Savienības līmenī normatīvo regulējumu, kas attiektos uz kārtību, kādā būtu īstenojami pārvades sistēmu operatoru pienākumi saistībā ar ieguldījumiem, vai uz kārtību, kādā valsts regulatori veiktu šo pienākumu izpildes uzraudzību.

125    Šajā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2009/73 42. panta 2. punkta a) apakšpunktā, uz kuru atsaucas Komisija, ir uzsvērts valsts regulatoru sadarbības nozīmīgums, citastarp – “lai nodrošinātu pietiekamu starpsavienojuma jaudu, tostarp ar jauniem starpsavienojumiem”, tajā ir vienīgi noteikts pienākums regulatīvajām iestādēm sadarboties “reģionālā līmenī”. Tādēļ šo tiesību normu nevar uzskatīt par tādu, kurā būtu paredzēts, ka Komisija pieņem tiesisko regulējumu par inkrementālās jaudas izveidi starpsavienojuma punktos.

126    Līdz ar to no Regulas Nr. 715/2009 un Direktīvas 2009/73 analīzes ir secināms, ka likumdevējs, pieņemot “trešo enerģētikas paketi”, ir vēlējies, lai attiecīgo Savienības noteikumu par tīkla attīstību un inkrementālās jaudas izveidi īstenošana ietilpstu vienīgi dalībvalstu kompetencē, neatzīstot šādu kompetenci ENTSOG un Komisijai.

iii) Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta teleoloģisko interpretāciju

127    Attiecībā uz Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta teleoloģisko interpretāciju ACER un Komisija izvirza dažādus argumentus, lai pamatotu tāda tiesiskā regulējuma Savienības līmenī pieņemšanas pamatotību, kas attiektos uz ieguldījumiem, ļaujot izveidot inkrementālo jaudu. Piemēram, tās norāda, ka, lai nodrošinātu dabasgāzes iekšējā tirgus pareizu darbību, ir nepieciešams regulēt lielos gāzesvadu tīklus, lai tiem būtu pieejami pietiekami ieguldījumi un lai novērstu pārvades sistēmas operatoru, kuri atrodas dabiska monopola situācijā, rīcību, kas ierobežotu konkurenci.

128    Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Savienības likumdevējs varēja Regulā Nr. 715/2009 paredzēt inkrementālās jaudas izveidi tīklā, lai tostarp sasniegtu LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzēto Savienības enerģētikas politikas mērķi “nodrošināt energoapgādes drošību Savienībā”, tomēr ir jākonstatē, ka neviens no šīs regulas motīviem neļauj identificēt mērķi piešķirt ENTSOG un tādējādi Komisijai pilnvaras izstrādāt tīkla kodeksu, kurā tiktu aptverts arī jautājums par ieguldījumiem, kas nepieciešami šādas inkrementālās jaudas izveidei.

129    Gluži pretēji, kā uzsvērts šā sprieduma 126. punktā, no Regulas Nr. 715/2009 un Direktīvas 2009/73 izriet, ka, pieņemot “trešo enerģētikas paketi”, likumdevējs bija paredzējis deleģēt tikai dalībvalstīm atbilstošo Savienības tiesību normu īstenošanu šajā jomā.

130    Šo secinājumu apstiprina Regulas Nr. 715/2009 sagatavošanas darbi. Proti, no Kopējās nostājas Nr. 12/2009, ko Padome pieņēmusi 2009. gada 9. janvārī nolūkā pieņemt Eiropas Parlamenta un Padomes regulu par nosacījumiem attiecībā uz piekļuvi dabasgāzes pārvades tīkliem un par Regulas (EK) Nr. 1775/2005 atcelšanu (OV 2009, C 75 E/03, 38. lpp.), izriet, ka Padome ir devusi priekšroku Regulas Nr. 715/2009 8. panta 3. punkta b) apakšpunkta un 16. panta redakcijām, kas minētas attiecīgi šā sprieduma 112. un 118. punktā, pār Komisijas un Eiropas Parlamenta iecerēto redakciju, tādējādi noraidot paredzētās atsauces uz ieguldījumiem tīklā un inkrementālās jaudas izveidi.

131    Pirmkārt, runājot par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 3. punkta b) apakšpunktu, MEKH atbildēs uz procesa organizatoriskajiem pasākumiem pamatoti atgādināja, ka Padome attiecībā uz ENTSOG lomu plānošanas jomā ir atkāpusies no Komisijas priekšlikuma, dodot priekšroku izteicienam “tīkla attīstības plāns” pār izteicienu “investīciju [ieguldījumu] plāns”, un ir ieviesusi precizējumu par to, ka minētais plāns “nav saistošs”.

132    Otrkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 715/2009 16. pantu Padome nav sekojusi Eiropas Parlamenta piedāvātajam grozījumam, kuram Komisija bija piekritusi un kura rezultātā pārvades sistēmu operatoriem tiktu noteikts pienākums izveidot inkrementālo jaudu, ievērojot procedūru, kas zināmā mērā būtu līdzīga procedūrai, kura ir paredzēta Regulas 2017/459 V nodaļā un aprakstīta šā sprieduma 66.–73. punktā.

133    Proti, šī grozījuma mērķis bija papildināt Regulas Nr. 715/2009 16. pantu ar daļu, kurā, pirmām kārtām, būtu paredzēts pārvades sistēmu operatoru pienākums “ilgas fiziskas pārslodzes gadījumā [to novērst], papildinot esošās jaudas ar jaunām, pamatojoties uz tirgus pieprasījumu”, un, otrām kārtām, minēto operatoru pienākumus rīkot Open season [iepriekšējas brīvas piedāvājumu iesniegšanas] procedūras, “lai novērtētu tirgus pieprasījumu”.

134    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka no Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta gramatiskās, kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka ar to ENTSOG netiek piešķirtas nekādas pilnvaras, kas tai ļautu tīkla kodeksā iekļaut noteikumus, ar kuriem gāzes pārvades sistēmas operatoram varētu tikt noteikts pienākums izveidot inkrementālo jaudu minētajā tīklā.

135    No tā izriet, ka Komisijai, pamatojoties uz Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta pirmo daļu vien, nebija tiesību pieņemt Regulas 2017/459 V nodaļā ietvertos noteikumus, kas reglamentē inkrementālās jaudas procesu.

2)      Par to pilnvaru apjomu, kas Komisijai piešķirtas ar Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu

136    Šā sprieduma 99. punktā izklāstīto iemeslu dēļ ir jāpārbauda, vai šādas pilnvaras attiecīgā gadījumā varētu izrietēt no Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta otrās daļas un 7. panta 3. punkta, kuros Komisijai ir atļauts grozīt nebūtiskus minētās regulas elementus saistībā ar tīkla kodeksa pieņemšanu vai grozīšanu.

137    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatregulējuma būtiskie elementi ir tie, kuru pieņemšanai ir jāizdara politiska izvēle, kas ietilpst paša Savienības likumdevēja atbildības jomā (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

138    Tādu noteiktas jomas elementu identificēšanai, kuri ir kvalificējami kā būtiski, ir jābalstās uz objektīviem apstākļiem, attiecībā uz kuriem var tikt īstenota tiesas kontrole, un ir jāņem vērā konkrētās jomas īpašības un īpatnības (skat. spriedumu, 2017. gada 11. maijs, Dyson/Komisija, C‑44/16 P, EU:C:2017:357, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Konkrētajā lietā ir jāatgādina, ka Regulas 2017/459 V nodaļa ir pielīdzināma tādam Regulas Nr. 715/2009 grozījumam, ar kuru Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta g) apakšpunktā ENTSOG un tātad Komisijai atzītās pilnvaras “jaudas sadales un pārslodzes vadības noteikumu” jomā tiktu paplašinātas, tās attiecinot arī uz inkrementālās jaudas izveidi, lai gan minētais pilnvarojums attiecas tikai uz esošo jaudu tīklā.

140    Taču šā sprieduma 114.–126. punktā izklāstīto iemeslu dēļ no Regulas Nr. 715/2009 sistēmas, kā arī no šīs regulas, to aplūkojot kopsakarā ar vienlaikus pieņemto Direktīvu 2009/73, interpretācijas izriet, ka likumdevējs ir izdarījis politisku izvēli, attiecīgo Savienības noteikumu par inkrementālās jaudas izveidi īstenošanu atstājot vienīgi dalībvalstu kompetencē un nedeleģējot šādu kompetenci ENTSOG un Komisijai. Līdz ar to, piemērojot šā sprieduma 137. punktā minēto judikatūru, ir jāsecina, ka ar Regulas 2017/459 V nodaļu veiktais grozījums attiecas uz Regulas Nr. 715/2009 būtisku elementu, kas nav aptverts ar pēdējās minētās regulas 6. panta 11. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu.

141    No visa iepriekš minētā izriet, ka ar Regulu Nr. 715/2009 Komisijai nebija piešķirtas pilnvaras pieņemt noteikumus par inkrementālās jaudas procesu, kas ietverti Regulas 2017/459 V nodaļā.

142    Līdz ar to iebilde par prettiesiskumu ir jāapmierina un Regulas 2017/459 V nodaļa ir jāatzīst par nepiemērojamu saskaņā ar LESD 277. pantu. No tā izriet, ka Apelācijas valdes lēmums, ar kuru ir piemērota minētā nodaļa, ir jāatceļ ar erga omnes iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 43. punkts un tajā minētā judikatūra), nepastāvot nepieciešamībai lemt par pārējiem šajās lietās izvirzītajiem prasības pamatiem.

143    Līdz ar to, ciktāl šīs prasības ir vērstas pret Apelācijas valdes lēmumu, tās ir jāapmierina.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

144    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā šajā lietā ACER spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt visus prasītāju tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.

145    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tātad Komisija pati segs savus tiesāšanās izdevumus.

146    Turklāt saskaņā ar Reglamenta 138. panta 3. punktu ir jāpiespriež EControl pašai segt savus tiesāšanās izdevumus.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Magyar Energetikai és Közműszabályozási Hivatal (MEKH) prasība ir nepieņemama, ciktāl tā ir vērsta pret Eiropas Savienības Energoregulatoru sadarbības aģentūras (ACER) 2019. gada 9. aprīļa Lēmumu Nr. 05/2019.

2)      Atcelt ACER Apelācijas valdes 2019. gada 6. augusta Lēmumu Nr. A0042019.

3)      ACER sedz savus, kā arī atlīdzina MEKH un FGSZ Földgázszállító Zrt. tiesāšanās izdevumus.

4)      Eiropas Komisija un EnergieControl Austria für die Regulierung der Elektrizitäts- und Erdgaswirtschaft (EControl) sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Tomljenović

Kreuschitz

Schalin

Škvařilová‑Pelzl

 

      Nõmm

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2022. gada 16. martā.

[Paraksti]


Satura rādītājs


I. Tiesvedības priekšvēsture

II. Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

III. Juridiskais pamatojums

A. Par prasības lietā T684/19 pieņemamību, ciktāl šī prasība ir vērsta pret sākotnējo lēmumu

B. Par prasību pamatotību

1. Par iebildes par prettiesiskumu pieņemamību

2. Par iebildes par prettiesiskumu pamatotību

a) Par pirmās daļas, kas attiecas uz Regulas 2017/459 nesaderību ar Regulas Nr. 715/2009 juridisko pamatu, pamatotību

b) Par otrās daļas, kas attiecas uz to, ka Regulas 2017/459 V nodaļa pārsniedz Komisijai ar Regulu Nr. 715/2009 piešķirtās pilnvaras, pamatotību

1) Par to pilnvaru apjomu, kas piešķirtas Komisijai ar Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta pirmo daļu un 8. panta 6. punktu

i) Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta gramatisko interpretāciju

ii) Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta kontekstuālo interpretāciju

iii) Par Regulas Nr. 715/2009 8. panta 6. punkta teleoloģisko interpretāciju

2) Par to pilnvaru apjomu, kas Komisijai piešķirtas ar Regulas Nr. 715/2009 6. panta 11. punkta otro daļu un 7. panta 3. punktu

IV. Par tiesāšanās izdevumiem


*      Tiesvedības valodas – angļu un ungāru.