ĢENERĀLADVOKĀTA M. KAMPOSA SANČESA-BORDONAS [M. CAMPOS SÁNCHEZ-BORDONA] SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 19. oktobrī (1)
Lieta C‑477/16 PPU
Openbaar Ministerie
pret
Ruslanas Kovalkovas
(Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Jēdzieni “tiesu iestāde” un “tiesas nolēmums” – Eiropas apcietināšanas orderis, kuru brīvības atņemšanas soda izpildei izsniegusi dalībvalsts tieslietu ministrija
1. Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdod tos pašus jautājumus, ar kādiem tā vērsās Tiesā citā lietā (2), ar dažām niansēm, jo aplūkojamo EAO (3) ir izdevusi Lietuvas Tieslietu ministrija. Lietā Poltorak EAO bija izdevusi Zviedrijas Valsts policijas pārvalde, savukārt šajā lietā ir jānosaka, vai Lietuvas Tieslietu ministrija var būt ietverta Pamatlēmuma 2002/584/TI (4) 6. panta 1. punkta jēdzienā.
2. Tā kā uzdotie jautājumi ir identiski, man te nāksies atkārtot lielu daļu apsvērumu, kurus esmu izklāstījis secinājumos, kurus šajā pašā datumā sniedzu lietā Poltorak. Turklāt 2014. gadā Lietuvas iestādes ir grozījušas savu EAO sistēmu, lai atbilstoši Padomes ierosinātajam to pielāgotu Pamatlēmuma prasībām, un tas nozīmē, ka, vispārīgi skatoties, šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu ir būtībā “vēsturisks” tvērums, kas ir saistīts ar konkrēto EAO, par kura izpildi ir runa.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) LES
3. Saskaņā ar LES 6. pantu:
“1. Savienība atzīst tiesības, brīvības un principus, kas izklāstīti [..]Pamattiesību hartā [turpmāk tekstā – “Harta”] [..],un šai Hartai ir tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem.
Hartas noteikumi nekādā ziņā nepaplašina Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.
Hartā paredzētās tiesības, brīvības un principus interpretē saskaņā ar Hartas VII sadaļas vispārējiem noteikumiem, ar ko reglamentē tās interpretēšanu un piemērošanu, un pienācīgi ņemot vērā Hartā minētos paskaidrojumus, kuros izklāsta minēto noteikumu pamatu.
2. Savienība pievienojas Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai[, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, (turpmāk tekstā – “ECPAK”)]. Šī pievienošanās neietekmē Savienības kompetences, kā tās noteiktas Līgumos.
3. Pamattiesības, kas garantētas [ECPAK] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.”
2) Harta
4. Saskaņā ar Hartas 47. pantu “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu”:
“Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā.
Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību.
[..]”
3) Pamatlēmums
5. Pamatlēmuma preambulas 5. apsvērumā ir noteikts:
“Eiropas Savienībai nospraustais mērķis kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu liek atcelt izdošanu starp dalībvalstīm un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. [..]”
6. Saskaņā ar preambulas 6. apsvērumu:
“Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmeni”.”
7. Preambulas 8. apsvērumā ir noteikts:
“Nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka dalībvalsts tiesas iestādei, kurā pieprasītā persona ir apcietināta, būs jāpieņem lēmums par tās nodošanu.”
8. Turklāt preambulas 10. apsvērumā uzsvērts:
“Eiropas apcietināšanas ordera mehānisms pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti 6. panta 1. punktā Līgumā par Eiropas Savienību, ko konstatē Padome, ievērojot minētā līguma 7. panta 1. punktu, ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.”
9. Atbilstoši 1. pantam “Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt”:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums groza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”
10. 6. pantā “Kompetento tiesu iestāžu noteikšana” paredzēts:
“1. Izsniegšanas tiesu iestāde ir izsniegšanas dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
2. Izpildes tiesu iestāde ir izpildes dalībvalsts tiesu iestāde, kas ir kompetenta izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz šīs valsts tiesību aktiem.
3. Katra dalībvalsts informē Padomes ģenerālsekretariātu par kompetento iestādi saskaņā ar tās tiesību aktiem.”
11. Saskaņā ar 7. pantu par centrālo iestādi:
“1. Katra dalībvalsts var izraudzīties centrālo iestādi vai, ja tās tiesību sistēma to pieļauj, vairākas centrālās iestādes, kas palīdz kompetentajām tiesu iestādēm.
2. Dalībvalsts var, ja tas ir vajadzīgs tās tiesu sistēmas organizācijas dēļ, paredzēt centrālajai iestādei (centrālajām iestādēm) atbildību par Eiropas apcietināšanas orderu administratīvu pārsūtīšanu un saņemšanu, kā arī par citu oficiālu saraksti, kas uz to (tām) attiecas.
[..]”
12. Kas attiecas uz attiecībām ar citiem juridiskajiem aktiem, 31. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts:
“1. Neietekmējot to piemērošanu attiecībās starp dalībvalstīm un trešajām valstīm, šis pamatlēmums no 2004. gada 1. janvāra aizstāj attiecīgās normas šādās konvencijās, ko attiecībā uz izdošanu piemēro attiecībās starp dalībvalstīm:
a) 1957. gada 13. decembra Eiropas Konvencija par izdošanu, tās 1975. gada 15. oktobra papildu protokols, tās 1978. gada 17. marta otrais papildu protokols un 1977. gada 27. janvāra Eiropas konvencija par terorisma apkarošanu, ciktāl tā attiecas uz izdošanu;
[..].”
B – Lietuvas tiesības
“Europos arešto orderio išdavimo ir asmens perėmimo pagal Europos arešto orderį taisyklės” (2013. gadā spēkā esošie Noteikumi par EAO izsniegšanu un personas nodošanu) (5)
13. Saskaņā ar Noteikumu I sadaļas 4. punktu Tieslietu ministrija izsniedz EAO, lai apcietinātu personu, kas ir notiesāta ar brīvības atņemšanu un aizbēgusi, lai izvairītos no soda izpildes, ar nosacījumu, ka atlikušais brīvības atņemšanas termiņš ir vismaz četri mēneši un ir pamats domāt, ka attiecīgā persona atrodas kādā dalībvalstī.
14. Atbilstoši II sadaļas 7. punktam notiesāšanas personas prombūtnes gadījumā tiesai notiesājošā sprieduma noraksts līdz ar EAO projektu jānosūta Tieslietu ministrijai, ņemot vērā Noteikumos paredzētos EOA izsniegšanas kritērijus.
15. Saskaņā ar II sadaļas 8. punktu gadījumos, kad notiesātais ir aizbēdzis, lūgumu izsniegt EAO Tieslietu ministrijai nosūta sodu izpildes iestāde.
16. Saskaņā ar III sadaļas 12. punktu Tieslietu ministrija izskata tiesu iestādes vai penitenciārās iestādes iesniegtos dokumentus un, ja ir izpildīti Noteikumos paredzētie nosacījumi, izsniedz EAO, ņemot vērā noziedzīgā nodarījuma smagumu un veidu, kā arī notiesātā personību. Ja nav pamata izsniegt EAO, tieslietu ministrs lūgumu nosūta atpakaļ to iesniegušajai iestādei.
17. Saskaņā ar III sadaļas 16. punktu, ja EAO tiek izsniegts, tas jāparaksta tieslietu ministram vai viņa pilnvarotai personai.
II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18. 2016. gada 29. jūnijā Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) prokurors šai tiesai lūdza izpildīt EAO, kuru 2013. gada augustā (datums nav norādīts) izsniegusi Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija, par Lietuvas pilsoņa R. Kovalkovas, kuram Nīderlandē nav ne dzīvesvietas, ne uzturēšanās vietas un kurš pašlaik aizturēts Zvāgas (Nīderlande) aizturēšanas centrā, apcietināšanu un nodošanu.
19. EAO attiecas uz Jonavas tiesas (Lietuva) 2012. gada 13. februāra sprieduma izpildi; ar šo spriedumu R. Kovalkovas tika piespriests brīvības atņemšanas sods uz četriem gadiem un sešiem mēnešiem par vairāku ar miesas bojājumu nodarīšanu saistītu noziegumu izdarīšanu.
20. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai EAO ir izsniegusi “tiesu iestāde” Pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē un vai tādējādi tas ir “tiesas nolēmums” tā 1. panta 1. punkta izpratnē.
21. Šādos apstākļos Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai jēdzieni “tiesu iestāde”, kā noteikts Pamatlēmuma [..] 6. panta 1. punktā, un “tiesas nolēmums”, kā noteikts Pamatlēmuma [..] 1. panta 1. punktā, ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: atbilstoši kādiem kritērijiem var tikt noteikts, vai izsniegšanas dalībvalsts iestāde ir šāda “tiesu iestāde” un vai tādējādi tās izdots [EAO] ir šāds “tiesas nolēmums”?
3) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša: vai Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija ietilpst jēdzienā “tiesu iestāde”, kā paredzēts Pamatlēmuma [..] 6. panta 1. punktā, un vai šīs iestādes izdots [EAO] tādējādi ir “tiesas nolēmums” Pamatlēmuma [..] 1. panta 1. punkta izpratnē?
4) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša: vai Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijas noteikšana par izsniegšanas tiesu iestādi atbilst Savienības tiesībām?”
22. Iesniedzējtiesa šos prejudiciālos jautājumus pamato ar iemesliem, kas izklāstīti nolēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā Poltorak (C‑452/16 PPU), tiem pievienojot virkni apsvērumu (6).
23. Pirmkārt, tā norāda, ka atbilstoši priekšlikumam Padomes Pamatlēmumam EAO sistēmu raksturo tās būtībā tiesas raksturs, atceļot izdošanas procedūrai raksturīgo politisko stadiju.
24. Otrkārt, tā uzsver, ka, ņemot vērā Pamatlēmuma preambulas 5. un 6. apsvērumu, ar to ir domāts izslēgt politisku amatpersonu iesaistīšanos lēmumos par EAO izsniegšanu un izpildi.
25. Treškārt, tas, ka Pamatlēmumā nav ietverta jēdziena “tiesu iestāde” definīcija, neļauj secināt, ka tieslietu ministrija var tikt atzīta par tādu gan tad, ja uzskata, ka šis jēdziens ir valsts tiesību jēdziens, gan tad, ja tas ir autonoms Savienības tiesību jēdziens.
26. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tam, ka EAO pamatā ir tiesas nolēmums, var būt nozīme, jo būtu uzskatāms, ka EAO ir balstīts uz “tiesas nolēmumu” Pamatlēmuma 8. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē un ka tādējādi Tieslietu ministrija to ir izsniegusi pēc Lietuvas tiesas lūguma. Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) šajā ziņā atsaucas uz Supreme Court (Augstākā tiesa, Apvienotā karaliste) spriedumu, kurā ir noteikti nosacījumi, ar kādiem var uzskatīt, ka ministra izdotu EAO ir izsniegusi “tiesu iestāde” (7). Tā kā šis spriedums ir pasludināts pirms Tiesas sprieduma Bob-Dogi (8), Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atbilstošs, jo šajā pēdējā spriedumā Tiesa uzstāja, ka EAO var izsniegt vienīgi tāda iestāde, kuras statuss un pilnvaras tai ļauj nodrošināt pietiekamu tiesas aizsardzību.
III – Tiesvedība Tiesā
27. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika iesniegts 2016. gada 2. septembrī līdz ar pieteikumu par tā izskatīšanu steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā (LESD 267. panta ceturtā daļa).
28. 2016. gada 12. septembra administratīvajā sanāksmē Tiesa nolēma šo lietu izskatīt steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā un kopā ar lietu Poltorak (C‑452/16 PPU). Tāpat, piemērojot Reglamenta 111. pantu, tā nolēma atteikties no tiesvedības rakstveida daļas un atbilstoši šī paša Reglamenta 109. pantam lūgt Lietuvas republiku sniegt dažus precizējumus par tās EAO sistēmu.
29. Lietuvas Republikai lūgtā informācija tika iesniegta ar Lietuvas valdības procesuālo rakstu, kas Tiesā tika reģistrēts 2016. gada 23. septembrī.
30. 2016. gada 5. oktobrī notika tiesas sēde, kas bija kopīga ar lietu C‑452/16, kurā piedalījās K. M. Poltorak procesuālais pārstāvis, Nīderlandes, Vācijas, Grieķijas, Somijas un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.
IV – Analīze
31. Kā jau norādīju šo secinājumu sākumā, Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa) uzdotie jautājumi ir analoģiski lietā Poltorak uzdotajiem. Patiesībā analoģija ir pilnīga, lai gan šī tiesa uzskata, ka jaunajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu parādās “īpaša dimensija”, jo EAO ir izsniedzis “politiskās varas pārstāvis, kas pārstāv Tieslietu ministriju” (9).
32. Manuprāt, šis apstāklis tomēr nav kvalitatīvi atšķirīgs no apstākļiem lietā Poltorak. Neviena no iestādēm, kas vienā un otrā lietā ir izsniegusi EAO, nevar tikt uzskatīta par “tiesu iestādi” Pamatlēmuma izpratnē, vai nu pirmajā gadījumā – tās “policejiskā” rakstura dēļ, vai, kā šajā lietā, tās “politiskā” rakstura dēļ. Visbeidzot, tās nevar sniegt pamattiesību un pamatbrīvību ievērošanas garantiju, kas ir tās savstarpējās uzticēšanās pamatā, uz kuru ir balstīta Pamatlēmuma sistēma.
33. Līdz ar to manu secinājumu lietā Poltorak 27.–30. punktā izklāstīto iemeslu dēļ es uzskatu, ka uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu ir jāatbild apstiprinoši un ka tādējādi jēdzieni “tiesu iestāde” un “tiesas nolēmums” attiecīgi Pamatlēmuma 6. panta 1. punkta un 1. panta 1. punkta izpratnē ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni un visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē vienveidīgi.
34. Atbilstoši manu secinājumu lietā Poltorak 34.–54. punktā izklāstītajiem argumentiem atbildei uz otro un trešo jautājumu būtu jābūt, ka tāda iestāde kā Lietuvas Republikas Tieslietu ministrija neatbilst nepieciešamajiem nosacījumiem, lai tā varētu tikt atzīta par “tiesu iestādi” Pamatlēmuma 6. panta 1. punkta izpratnē. Argumenti, kas izklāstīti attiecībā uz Zviedrijas Valsts policijas pārvaldi, mutatis mutandis ir attiecināmi uz Lietuvas Tieslietu ministriju, kura savas kompetences jomā “nosaka [..] un īsteno valsts politiku” (10).
35. Atbilstoši informācijai, kuru sniegusi iesniedzējtiesa, balstoties uz Padomes novērtējuma ziņojumu par 2007. gadu (11), EAO izdošanas priekšnoteikums Lietuvas Republikā ir valsts līmeņa apcietināšanas ordera vai galīga notiesājoša sprieduma pastāvēšana. Šādā gadījumā izpildes tiesa vai – bēgšanas pēc notiesāšanas gadījumā – penitenciārā iestāde var lūgt Tieslietu ministrijai izsniegt EAO. Šī pēdējā izsniedz EAO pēc tam, kad ir izskatījusi atbilstošos dokumentus un pārliecinājusies, ka pastāv tā izsniegšanas iemesli.
36. Manuprāt, šī sistēma neatbilst Pamatlēmumam (12). Kā es izskaidroju manu secinājumu lietā Poltorak 60. punktā, aplūkojamais modelis tai varētu atbilst tikai tad, ja Lietuvas Tieslietu ministrija “atbilstu šādiem nosacījumiem, kurus es uzskatu par obligātiem, lai saglabātu tiesu garantiju sistēmu, uz kuru ir balstīta EAO sistēma: a) tai jārīkojas pēc tiesu iestādes Pamatlēmuma 6. panta izpratnē rīkojuma un tās uzraudzībā un b) tai nevar ne būt rīcības brīvība, ne novērtējuma brīvība attiecībā uz EAO izsniegšanu, un tai ir jāpakļaujas no tiesu iestādes saņemtajam rīkojumam. Turklāt šai tiesu iestādei gadījumā, ja pastāvētu šaubas par apcietināšanas orderi, būtu jāvēršas Tiesā par Pamatlēmuma interpretāciju”.
37. EAO izsniegšanas procedūras iniciatīva, kura jāuzņemas penitenciārajai iestādei bez tiesu iestādes iesaistīšanās, nozīmē, ka pirmā no minētajām prasībām nav ievērota.
38. Savukārt tad, ja iniciatīva nāk no tiesu iestādes, Tieslietu ministrijai ir zināma novērtējuma brīvība, izlemjot, vai galu galā EAO tiek izsniegts, un nešķiet, ka tās lēmums varētu tikt pārskatīts tiesā.
39. Atbildot uz Tiesas lūgumu sniegt informāciju, Lietuvas valdība apstiprināja, ka Tieslietu ministrijas lēmums par EAO var tikt pieņemts tikai tad, ja tiesa ir atzinusi, ka tā izsniegšana atbilst samērīguma un procesuālās ekonomijas principiem (13). Ja Tieslietu ministrijai šajā ziņā ir šaubas, tā var vērsties pie šīs tiesas, lūdzot, lai tā precīzāk pamato to, ka ar lūgumu par EAO izsniegšanu ir ievēroti šie principi (14). Turpinājumā Lietuvas valdība zināmā mērā neviennozīmīgi izskaidro, ka gadījumā, ja tiek saņemta “tiesas noliedzoša atbilde par [EAO] izsniegšanas atbilstību samērīguma un procesuālās ekonomijas principiem [..]”, tas netiek izsniegts. Savukārt tad, ja tiek saņemta “atbilde, saskaņā ar kuru ar [EAO] izsniegšanu” šie principi tiek ievēroti, tas tiek izsniegts (15).
40. To, ka Lietuvas valdības apgalvojums ir zināmā mērā neviennozīmīgs, es uzskatu tāpēc, ka no tās paskaidrojumiem varētu secināt, ka samērīguma novērtēšana ir vienīgi tiesas iestādes ziņā. Tomēr noteicošā ir ne tik daudz tiesneša “atbilde”, cik vērtējums, kādu attiecībā uz to veic Tieslietu ministrija. Nav iespējams citādi izprast to, kā tiesu iestāde varētu sniegt “noliedzošu atbildi par [EAO] izsniegšanas atbilstību samērīguma un procesuālās ekonomijas principiem [..]”. Šis [atbildes] noliedzošais raksturs drīzāk ir tā vērtējuma rezultāts, kādu attiecībā uz šo atbildi ir izdarījusi Tieslietu ministrija, kura, kā izriet no Noteikumu par EAO 12. punkta, galu galā izlemj par to, vai ir jāizsniedz EAO.
41. Šādos apstākļos nav izpildīts nosacījums, kuru esmu minējis savu secinājumu lietā Poltorak 66. punktā, proti, ka EAO izsniedzēja iestāde darbojas “pēc patiesas tiesu iestādes, kas to uzrauga, rīkojuma un tās kontrolē” (16).
42. To bildis, es nevaru neminēt apstākli, kas šo lietu atšķir no lietas Poltorak. Ir runa par apstākli, kas nav saistīts ar EAO izsniegušās iestādes “īpašo dimensiju” – tās politisko raksturu, bet gan ar faktu, kā norādījusi pati iesniedzējtiesa (17) un ko apstiprinājusi Lietuvas valdība, ka 2014. gada 6. februārī Lietuvas Republika Padomei paziņoja, ka turpmāk EAO varēs izsniegt tikai noteiktas tiesas un tādējādi Tieslietu ministrija ne.
43. Lai gan šis apstāklis pats par sevi nenozīmē, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu zaudējis priekšmetu (jo tiesvedībā a quo aplūkojamais EAO ir ticis izsniegts atbilstošo iepriekšējai sistēmai un nešķiet, ka Lietuvas iestādes būtu izsniegušas citu EAO, lai to aizstātu), tam katrā ziņā ir nozīme, jo izmaiņas tiesiskajā regulējumā: a) padara nevajadzīgu jebkādu iejaukšanos dalībvalsts procesuālajā autonomijā atšķirībā no tā, kas, manuprāt, bija nepieciešams lietā Poltorak, un b) pati Lietuvas Republika ir nolēmusi pielāgot savu sistēmu no Pamatlēmuma izrietošajām prasībām.
44. Visbeidzot, kas attiecas uz lūgumu, ko izteikusi Lietuvas valdība (18) un ko tiesas sēdē atbalstījušas Nīderlandes valdība un Komisija, ierobežot laikā Tiesas sprieduma iedarbību gadījumā, ja tiktu nospriests, ka Tieslietu ministrijas izsniegts EAO nav tiesas nolēmums, es atsaucos uz manu secinājumu lietā Poltorak 68.–70. punktu, kuros es izskaidroju iemeslus, kuru dēļ es uzskatu, ka šāda ierobežošana nav jāveic.
V – Secinājumi
45. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Amsterdam (Amsterdamas tiesa, Nīderlande) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) jēdzieni “tiesas nolēmums” un “tiesu iestāde”, kas ietverti Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 2009. gada 26. februāra Pamatlēmumu 2009/299/TI, attiecīgi 1. panta 1. punkta un 6. panta 1. punktā ir autonomi Savienības tiesību jēdzieni un visā Eiropas Savienībā ir jāinterpretē vienveidīgi;
2) iestāde, kuras pilnvaras ir tādas kā Lietuvas Republikas Tieslietu ministrijai, neatbilst nosacījumiem, lai tā tiktu atzīta par “tiesu iestādi” Pamatlēmuma 2002/584/TI 6. panta 1. punkta izpratnē, un šajā lietā izsniegtais Eiropas apcietināšanas orderis nav “tiesas nolēmums” šī Pamatlēmuma 1. panta 1. punkta izpratnē.