VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)

2019. gada 4. aprīlī (*)

REACH – Regula (EK) Nr. 1907/2006 – Bis(2‑etilheksil)ftalāts (DEHP) – Pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu lēmumam par licences laišanai tirgū piešķiršanu noraidījums tādēļ, ka šis pieprasījums ir atzīts par nepamatotu – Kļūda tiesību piemērošanā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Regulas (EK) Nr. 1367/2006 10. pants

Lietā T‑108/17

ClientEarth, Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv A. Jones, barrister,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Gattinara, R. Lindenthal un K. Mifsud‑Bonnici, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA), ko pārstāv M. Heikkilä un W. Broere, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek lūgts atcelt Komisijas 2016. gada 7. decembra vēstuli, ar kuru šī iestāde ir noraidījusi prasītājas 2016. gada 2. augusta pieprasījumu pārskatīt Komisijas Īstenošanas lēmumu C(2016) 3549 final (2016. gada 16. jūnijs) par licenci, ar ko atļauj lietot bis(2‑etilheksil)ftalātu (DEHP) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1907/2006,

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Gracijs [D. Gratsias], tiesneši A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents) un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio],

sekretārs: F. Ollers [F. Oller], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2018. gada 6. septembra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Pieņemdama Komisijas Regulu (ES) Nr. 143/2011 (2011. gada 17. februāris), ar ko groza XIV pielikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1907/2006, kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH) (OV 2011, L 44, 2. lpp.), Eiropas Komisija iekļāva bis(2‑etilheksil)ftalātu (DEHP) – organisku savienojumu, kas galvenokārt tiek izmantots, lai mīkstinātu plastmasu, kuras pamatā ir polivinilhlorīds (PVH), XIV pielikumā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (EK) Nr. 1907/2006 (2006. gada 18. decembris), kas attiecas uz ķimikāliju reģistrēšanu, vērtēšanu, licencēšanu un ierobežošanu (REACH), un ar kuru izveido Eiropas Ķimikāliju aģentūru, groza Direktīvu 1999/45/EK un atceļ Padomes Regulu (EEK) Nr. 793/93 un Komisijas Regulu (EK) Nr. 1488/94, kā arī Padomes Direktīvu 76/769/EEK un Komisijas Direktīvu 91/155/EEK, Direktīvu 93/67/EEK, Direktīvu 93/105/EK un Direktīvu 2000/21/EK (OV 2006, L 396, 1. lpp., labojums – OV 2007, L 136, 3. lpp.), kā reproduktīvai funkcijai toksisku vielu šīs regulas 57. panta c) punkta izpratnē.

2        2013. gada 13. augustā trīs atkritumu pārstrādes uzņēmumi (turpmāk tekstā – “pieteikuma iesniedzēji”) iesniedza kopēju licences pieteikumu atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam, to aplūkojot kopā ar šīs regulas 60. panta 2. punktu (turpmāk tekstā – “licences pieteikums”), lai laistu tirgū DEHP šādiem “lietošanas veidiem”:

–        “pārstrādāta plastificēta poli(vinilhlorīd[a]) (PVH), kura sastāvā kompozītu un sauso maisījumu veidā ir DEHP, izstrāde;

–        pārstrādāta plastificēta PVH, kura sastāvā ir DEHP, rūpnieciska izmantošana polimēru pārstrādē, lai ar kalandrēšanas, ekstrūzijas, kompresijas un inžektorliešanas metodi ražotu PVH izstrādājumus”.

3        Licences pieteikumam pievienotajā alternatīvu risinājumu analīzē pieteikuma iesniedzēji ir norādījuši šādu informāciju:

“DEHP ir plastifikators, kurš jau vairākus gadu desmitus tiek izmantots, lai mīkstinātu PVH nolūkā ražot plastificētu vai elastīgu PVH. [..]

Tādējādi DEHP pievieno PVH pirms plastmasa tiek pārveidota plastmasas izstrādājumos un pirms šie plastmasas izstrādājumi tiek uzskatīti par atkritumiem, proti, [pieteikuma] iesniedzējiem šis produkts ir potenciāli vērtīgs. Aplūkojot šaurā kontekstā, DEHP nav nekādas īpašas funkcionālas nozīmes attiecībā uz [pieteikuma] iesniedzējiem; tas vienkārši ir (lielākoties nevēlams) piemaisījums atkritumiem, kuri tiek savākti, šķiroti un pārveidoti, un pēc tam laisti reciklēta materiāla tirgū. Tomēr neliels DEHP (vai citu plastifikatoru) piemaisījums reciklētajā produktā teorētiski varētu sniegt zināmas priekšrocības turpmākajiem lietotājiem (PVH pārveidotājiem):

–        tas var atvieglot sākotnējā pārstrādājamā materiāla pārveidošanu jaunos PVH izstrādājumos un

–        ar to PVH pārveidotāji var samazināt tīra (vai “neapstrādāta”) DEHP (vai cita plastifikatora) daudzumu, kas tiek pievienots savienojumiem, lai ražotu jaunus elastīga PVH izstrādājumus.”

4        Licences pieteikumā tā iesniedzēji arī ir precizējuši, ka “DEHP [neesot] nekādas īpašas funkcionālas nozīmes attiecībā uz [viņiem]”. Šī viela vienkārši esot (lielākoties nevēlams) piemaisījums atkritumiem, kuri tiek savākti, šķiroti un pārveidoti, un pēc tam laisti reciklēta materiāla tirgū. No šī licences pieteikuma arī izriet, ka neliels DEHP piemaisījums reciklētā materiālā var atvieglot tā pārveidošanu jaunos PVH izstrādājumos un samazināt tīra vai neapstrādāta DEHP vai cita plastifikatora daudzumu, ko var pievienot savienojumiem pirms jaunu elastīga PVH izstrādājumu ražošanas.

5        2014. gada 10. oktobrī Eiropas Ķimikāliju aģentūras (ECHA) Risku novērtēšanas komiteja un Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja sniedza savus atzinumus par licences pieteikumu. Riska novērtēšanas komiteja uzskatīja, ka pieteikuma iesniedzēji neesot pierādījuši, ka no abiem “lietošanas veidiem” izrietošais risks darba ņēmēju veselībai tiekot pietiekami kontrolēts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkta izpratnē. Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja savukārt ir secinājusi, ka, pirmkārt, neņemot vērā atsevišķus trūkumus licences pieteikuma iesniedzēju analīzē, kurā tie ir norādījuši uz sociālajām un ekonomiskajām priekšrocībām, ko sniedz licences pieteikumā norādītie lietošanas veidi, un, otrkārt, balstoties uz “kvalitatīvu analīzi”, kurā ir ietvertas attiecīgas neskaidrības, konkrētajā gadījumā licence varētu tikt piešķirta.

6        2014. gada 22. oktobrī ECHA Risku novērtēšanas komiteja un Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja sagatavoja dokumentu, kurā tika ietverta kopēja un konsolidēta abu atzinumu redakcija. Šo dokumentu ar atsauci “ECHA/CER/CASE atzinums Nr. AFA‑0‑0000004151‑87‑17/D” sauca “Atzinums par licences pieteikumu attiecībā uz bis(2‑etilheksil)ftalātu (DEHP) izmantošanu: pārstrādāta plastificēta poli(vinilhlorīd[a]) (PVH), kura sastāvā kompozītu un sauso maisījumu veidā ir DEHP, izstrāde”. 2014. gada 24. oktobrī ECHA šo kopējo konsolidēto atzinumu nosūtīja Komisijai.

7        2014. gada 12. decembrī ECHA atjaunināja un papildināja jau esošo ierakstu par DEHP Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 1. punktā paredzētajā “sarakstā ar vielām, kuras ar laiku tiks iekļautas XIV pielikumā” (turpmāk tekstā – ”kandidātvielu saraksts”), šo vielu apzinot kā vielu, kas noārda endokrīno sistēmu un attiecībā uz kuru ir zinātniski pierādīts, ka tai var būt nopietna ietekme uz vidi, kas izraisa tāda mēroga bažas, kuras ir līdzvērtīgas tām, kādas rada citu Regulas Nr. 1907/2006 57. panta a)–e) punktā uzskaitīto vielu izmantošana šīs pašas regulas 57. panta f) punkta izpratnē.

8        Licences pieteikums arī tika apspriests Regulas Nr. 1907/2006 133. pantā paredzētajā komitejā.

9        2016. gada 16. jūnijā Komisija pieņēma Īstenošanas lēmumu C(2016) 3549 final, piešķirot bis(2‑etilheksil)ftalātu (DEHP) izmantošanas licenci saskaņā ar Regulu Nr. 1907/2006 (turpmāk tekstā – “lēmums par licences piešķiršanu”) Saskaņā ar šī lēmuma 1. pantu Komisija ir piešķīrusi licenci šādiem “lietošanas veidiem”:

–        “[pārstrādāta plastificēta poli(vinilhlorīd[a]) (PVH), kura sastāvā kompozītu un sauso maisījumu veidā ir DEHP, izstrāde];

–        pārstrādāta plastificēta PVH, kura sastāvā ir DEHP, rūpnieciska izmantošana polimēru pārstrādē, lai ar kalandrēšanas, ekstrūzijas, kompresijas un inžektorliešanas metodi ražotu PVH izstrādājumus, izņemot šādus: rotaļlietas un bērnu aprūpes preces; dzēšgumijas; pieaugušo rotaļlietas (seksa rotaļlietas un citas pieaugušajiem paredzētas preces, kuras izmanto intensīvā saskarē ar gļotādām); mājsaimniecības priekšmeti, kas mazāki par 10 cm un kurus mazi bērni var košļāt vai sūkāt; patēriņa tekstilizstrādājumi/apģērbi, ko paredzēts valkāt uz kailas miesas; izstrādājumi, ko reglamentē Savienības konkrētās nozares tiesību akti – kosmētikas līdzekļi un materiāli, kas paredzēti saskarei ar pārtiku”.

10      Kā norādīts lēmuma par licences piešķiršanu 1. pantā, būtībā licence ir tikusi piešķirta atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktam, ar nosacījumu, pirmkārt, ka saskaņā ar šīs pašas regulas 62. panta 4. punkta d) apakšpunktu iesniegtajā ķīmiskās drošības pārskatā aprakstītie riska pārvaldības un izmantošanas nosacījumu pasākumi tiek pilnā apmērā piemēroti katram attiecīgajam lietošanas veidam un, otrkārt, ka DEHP īpatsvars kompozītu un sauso maisījumu veidā pārstrādātā plastificētā PVH nepārsniedz 20 % no masas.

11      Lēmuma par licences piešķiršanu 2. pantā Komisija ir noteikusi, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 9. punkta e) apakšpunktā paredzētais licences pārskatīšanas termiņš ir četri gadi, sākot no Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā noteiktā termiņa beigām, proti, pārskatīšanas termiņš beidzas 2019. gada 21. februārī. Lēmuma par licences piešķiršanu 3. pantā Komisija ir piemērojusi pārraudzības mehānismu Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 9. punkta f) apakšpunkta izpratnē.

12      Lēmuma par licences piešķiršanu 4. pantā Komisija ir precizējusi, ka šī lēmuma adresāti ir pieteikuma iesniedzēji.

13      Lēmuma par licences piešķiršanu 8. apsvērumā Komisija ir apgalvojusi, ka Regula Nr. 1907/2006 “neattiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2008/98/EK definētajiem atkritumiem” un ka tādējādi “atļauja laist tirgū un izmantot pārstrādātas plastificētas PVH kompozītu un sauso maisījumu, kura sastāvā ir DEHP, atbilstoši [Regulas Nr. 1907/2006] 64. pantam ir piemērojama tiktāl, ciktāl šie kompozīti un sausie maisījumi vairs netiek uzskatīti par atkritumiem saskaņā ar šīs direktīvas 6. pantu”.

14      Ar 2016. gada 2. augusta vēstuli (turpmāk tekstā – “iekšējas pārskatīšanas pieprasījums”) prasītāja ClientEarth – bezpeļņas organizācijas, kuras viens no mērķiem ir vides aizsardzība, lūdza Komisiju veikt lēmuma par licences piešķiršanu iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.), 10. pantu.

15      Ar 2016. gada 7. decembra Lēmumu C(2016) 8454 final (turpmāk tekstā – “Lēmums par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu”) Komisija noraidīja iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, būtībā balstīdamās uz argumentu, ka šis pieprasījums ir nepamatots.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

16      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 17. februārī, prasītāja cēla šo prasību.

17      Iebildumu raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 4. maijā.

18      Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2017. gada 29. maijā, ECHA lūdza atļauju iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Ar 2017. gada 29. jūnija lēmumu Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumu iestāties lietā.

19      Replika un atbilde uz repliku Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegtas attiecīgi 2017. gada 22. jūnijā un 21. augustā.

20      2017. gada 21. augustā ECHA iesniedza savu iestāšanās rakstu Vispārējās tiesas kancelejā.

21      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atzīt šo prasības pieteikumu par pieņemamu un pamatotu;

–        atcelt lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu;

–        atcelt lēmumu par licences piešķiršanu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–        “uzdot veikt visus citus pasākumus, kurus tiesa atzīst par atbilstošiem”.

22      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

23      ECHA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

 Par prasījumu atcelt lēmumu par licences piešķiršanu

24      Formāli neizvirzīdama iebildi par nepieņemamību atbilstoši Vispārējas tiesas Reglamenta 130. pantam, Komisija, kuru atbalsta ECHA, apgalvo, ka šī prasība esot nepieņemama daļā, kurā prasītāja ar savu trešo prasījumu lūdz atcelt lēmumu par licences piešķiršanu.

25      Būtībā, pirmkārt, saskaņā ar Komisijas apgalvoto lēmums par licences piešķiršanu neesot šīs prasības atcelt tiesību aktu priekšmets. Otrkārt, prasītājai neesot tiesību celt prasību, lai apstrīdētu lēmumu par licences piešķiršanu, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

26      Tiesas sēdē prasītāja precizēja, ka tā tieši neapstrīdot lēmumu par licences piešķiršanu, jo, tāsprāt, tai nepiemītot tiesības saskaņā ar LESD 263. pantu celt prasību, lai vērstos pret šo lēmumu. Tādēļ ir jākonstatē, ka lēmums par licences piešķiršanu nav uzskatāms par šīs prasības priekšmetu, ciktāl prasība ir pamatota ar LESD 263. pantu.

27      Tomēr, prasītājas ieskatos, pirmkārt, ja lēmums par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, iespējams, tiek atcelts, tad tā rezultātā būtu loģiski atcelt lēmumu par licences piešķiršanu.

28      Šajā ziņā ir jānorāda, ka Līgumos paredzētā tiesas kontroles sistēma neparedz iespēju Vispārējai tiesai atcelt lēmumu, kurš nav tādas tiešas prasības atcelt tiesību aktu priekšmets, kura ir celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu.

29      Otrkārt, prasītāja ir piebildusi, ka saskaņā ar LESD 266. panta pirmo daļu Vispārējās tiesas kompetencē katrā ziņā esot šīs tiesvedības rezultātā pasludinātā sprieduma izpildes ietvaros uzdot Komisijai “atsaukt” lēmumu par licences piešķiršanu. Balstoties uz šo argumentu, prasītāja tiesas sēdē norādīja, ka vēlas uzturēt savu trešo prasījumu.

30      Ciktāl prasītāja atsaucas uz to, ka LESD 266. panta pirmajā daļā it kā esot noteikta Vispārējās tiesas kompetence uzdot Komisijai “atsaukt” lēmumu par licences piešķiršanu, ir jānorāda, ka prasītāja šo normu ir kļūdaini interpretējusi. Pirmkārt, prasītājas trešajā prasījumā ietvertajam lūgumam, saskaņā ar kuru tā vēlas, lai Vispārējā tiesa atceļ lēmumu par licences piešķiršanu, nav nekādas saistības ar iespējamību, ka Komisija varētu šo lēmumu atsaukt. Otrkārt, ar šo normu Vispārējai tiesai piešķirtās pilnvaras nepārsniedz Līgumos tai tieši paredzēto tiesas spriešanas kompetenci. Pretēji tam, ko šķietami apgalvo prasītāja, LESD 266. panta pirmā daļa tieši attiecas uz iestādes vai struktūras, kuras pieņemtais akts ar Eiropas Savienības Tiesas spriedumu ir atcelts, pienākumu veikt vajadzīgos pasākumus, lai pildītu atceļošo spriedumu. Atbilstoši judikatūrai Savienības tiesai, īstenojot tiesiskuma pārbaudi, nav jāizdod rīkojumi Savienības iestādēm vai tās jāaizstāj (skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Omnis Group/Komisija, T‑74/11, nav publicēts, EU:T:2013:283, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi šajā lietā Vispārējai tiesai nav nedz jāizdod rīkojums Komisijai gadījumā, ja lēmums par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu tiek atcelts, ne jāatsauc lēmums par licences piešķiršanu.

31      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jākonstatē, ka trešais prasījums ir acīmredzami nepieņemams un līdz ar to tas ir jānoraida.

 Par prasību atcelt lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu

32      Attiecībā uz to prasības daļu, kas, kā izriet no otrā prasījuma, ir vērsta uz lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu atcelšanu, prasītāja ir izvirzījusi četrus pamatus.

33      Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot pieļautas gan kļūdas tiesību piemērošanā, gan acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz licences pieteikuma atbilstību Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam un 60. panta 7. punktam. Otrajā pamatā prasītāja apgalvo, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot pieļautas gan kļūdas tiesību piemērošanā, gan acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz sociālo un ekonomisko aspektu novērtējumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu. Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz alternatīvu risinājumu analīzi saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punktu. Izvirzīdama ceturto pamatu, prasītāja uzskata, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot pieļautas gan kļūdas tiesību piemērošanā, gan acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz piesardzības principa piemērošanu Regulā Nr. 1907/2006 paredzētās licencēšanas procedūras ietvaros.

 Par pirmo pamatu – kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz licences pieteikuma atbilstību Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam un 60. panta 7. punktam

34      Pirmajam pamatam ir četras daļas, kuras ir vērstas uz to, lai pierādītu, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ir pieļautas šādas kļūdas tiesību piemērošanā un acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz licences pieteikuma atbilstību Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam un 60. panta 7. punktam: pirmkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta c) apakšpunktā ietvertā jēdziena “lietošanas veids” interpretāciju; otrkārt, saistībā ar apgalvotajiem trūkumiem ķīmiskās drošības ziņojumā; treškārt, saistībā ar it kā pieļautajiem trūkumiem piemērotu alternatīvu risinājumu analīzē un, ceturtkārt, attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta un 64. panta 3. punkta interpretāciju.

–       Par pirmo daļu – kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 62. panta 4. punkta c) apakšpunktā ietvertā jēdziena “lietošanas veids” interpretāciju

35      Pirmām kārtām prasītāja apgalvo, ka pieteikuma iesniedzēji neesot definējuši “šīs vielas lietošanas veidu vai lietošanas veidus”, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā. Komisija arī esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 62. panta 4. punkta c) apakšpunktā ietverto jēdzienu “lietošanas veids”.

36      Pirmkārt, saskaņā ar prasītājas viedokli šis jēdziens attiecoties uz gadījumiem, kad licenci lūdz izsniegt aktīvai izmantošanai vai ar mērķi kādu vielu sākt izmantot “industriālā procesā”. Jēdzieni “aktīva izmantošana” un “vielu sākt izmantot industriālā procesā” atbilstot jēdzienam “apzināta lietošana”. Pilnīgi pretēja šim “aktīvas izmantošanas” jēdzienam esot situācija, kurā vielas klātbūtne izpaužas kā nejauša sastāvdaļa iepriekšējā procesā. Tomēr prasītāja pauž viedokli, ka vielas noturīga un nejauša klātbūtne iepriekšējā procesā nevarot, strikti raugoties, tikt uzskatīta par “lietošanas veidu”.

37      Konkrētajā lietā licences pieteikums esot iesniegts par “pārstrādātas PVH, kuras sastāvā ir DEHP, lietošanas veidiem”. Ņemot vērā licences pieteikumā ietvertās norādes, kā arī norādes, kas ir ietvertas pieteikuma iesniedzēju sagatavotajā alternatīvu risinājumu analīzē, esot pamats secināt, ka pieteikuma iesniedzēji neesot pieprasījuši izsniegt licenci DEHP aktīvai izmantošanai vai tā izmantošanai pašu īstenotā “industriālā procesā”. Licences pieteikums attiecoties nevis uz “lietošanas veidu” Regulas Nr. 1907/2006 izpratnē, bet gan uz vielas vienkārši nejaušu klātbūtni iepriekšējā procesā. Faktiski pieteikuma iesniedzēji esot norādījuši tikai uz plastmasas, kuras sastāvā noteiktās proporcijās kā piemaisījums ir sastopams DEHP, atkritumu savākšanu, apstrādi un laišanu tirgū. Citiem vārdiem sakot, konkrētajā lietā pārstrādātas PVH, kuras sastāvā ir DEHP, lietošanas veids ir “plastmasas atkritumu apstrāde” – atšķirībā no DEHP apstrādes.

38      Lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu piekrizdama pieteikuma iesniedzēju piedāvātajai jēdziena “lietošanas veids” interpretācijai, Komisija esot pieļāvusi “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā. Tādējādi Komisija faktiski kļūdaini esot atļāvusi “visu procesu kopumā“, proti, “materiālu, kuru saturā ir viela, kas rada ļoti lielas bažas, pārstrādi”, lai gan Regulā Nr. 1907/2006 ir atļauts izsniegt licences tikai attiecībā uz apzinātu tādas vielas, kura rada ļoti lielas bažas Regulas Nr. 1907/2006 57. panta izpratnē, lietošanu industriālā procesā.

39      Atbildēdama uz vienu no Komisijas argumentiem, kurā tiek apgalvots, ka lēmums par licences piešķiršanu būtībā attiecoties uz vielu “maisījumā”, prasītāja apgalvo, ka no Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā minētās vārdkopas “maisījumā [izstrādājumā]” izrietot, ka to pareiza interpretācija drīzāk attiektos nevis uz “visa maisījuma” lietošanu, bet gan uz “atsevišķas vielas maisījuma kontekstā” lietošanu. Prasītāja uzskata, ka, pat ja maisījuma lietošanai var būt liela nozīme, lai saprastu vielas pievienoto vērtību un tās iedarbību maisījumā, licences pieteikums esot bijis jāformulē tieši saistībā ar pašas vielas konkrēto lietošanu šajā maisījumā. Tomēr šajā gadījumā tas neesot konstatējams.

40      Turklāt viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ atbilstoši Regulai Nr. 1907/2006 licences pieteikuma iesniedzējam ir jāņem vērā nevis “maisījuma lietošana”, bet gan “vielas, kas rada ļoti lielas bažas, maisījumā” lietošana, esot tas, ka no lietošanas definīcijas ir atkarīga alternatīvu risinājumu analīzes pareizība un sociālo un ekonomisko aspektu novērtējums. Konkrētajā lietā alternatīvu risinājumu analīzes kontekstā pieteikuma iesniedzēji neesot pārbaudījuši vielas vai tehnoloģijas, ar kurām ir iespējams aizvietot DEHP lietošanu maisījumā. Turpretī licences pieteikumā esot ietvertas vienīgi alternatīvas, kā iegūt maisījumu, kurš nesaturētu DEHP, proti, PVH bez DEHP vai nu segregācijas, vai izslēgšanas ceļā, vai arī izmantojot citus līdzekļus.

41      Visbeidzot Komisija esot kļūdījusies, apgalvodama, ka šā sprieduma 36.–38. punktā minētie argumenti neesot ietverti iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā prasītāja esot skaidri norādījusi, ka jēdziens “lietošanas veids” ir jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas uz konkrētās vielas “tehnisku funkciju”, atšķirībā no pieteikuma iesniedzēju apgalvojuma, ka tās “neizmanto vielu [DEHP] kā tādu un [ka tā] vienkārši ir (lielākoties nevēlams) piemaisījums”. Saskaņā ar prasītājas precizēto, pat ja tā šajā ziņā nav lietojusi apzīmētāju “aktīvs”, prasītāja iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 49. punktā ir vērsusi uzmanību, ka ar lēmumu par licences piešķiršanu netiekot atļauts “turpināt izmantot DEHP vienu pašu vai maisījumā”. Citiem vārdiem sakot, tā esot darījusi zināmu, ka ar lēmumu par licences piešķiršanu nav atļauts lietot vai aktīvi izmantot DEHP.

42      Otrkārt, Komisija esot mēģinājusi identificēt Regulai Nr. 1907/2006 atbilstošu DEHP lietošanas veidu, saskatīdama licences pieteikumā norādi uz tādu DEHP funkciju, kas esot grūti savienojama ar Regulu Nr. 1907/2006.

43      Lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija esot paskaidrojusi, ka ir jānodala “DEHP klātbūtne atkritumos [..] un funkcija, kuru šī viela pilda reģenerētā materiālā, kas vairs netiek uzskatīts par atkritumiem”. Saskaņā ar Komisija teikto DEHP pamatfunkcija reģenerētā materiālā esot “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus no pārstrādāta elastīga PVH materiāla”.

44      Tomēr pirmām kārtām šī funkcija kā tāda neesot minēta licences pieteikumā. Tieši pretēji, pieteikuma iesniedzēji esot nepārprotami apgalvojuši, ka “DEHP [neesot] nekādas īpašas funkcionālas nozīmes attiecībā uz [viņiem]”. Tādējādi tā DEHP funkcija, kuru Komisija ir analizējusi, neizrietot no licences pieteikuma.

45      Otrām kārtām – vēl būtiskāk esot – ja neapstrādātas vielas, kas rada ļoti lielas bažas un kuru izmanto kā plastifikatoru, daudzums tiek samazināts, izmantojot tādu pārstrādātu vielu, kas rada ļoti lielas bažas, tad šādu samazināšanu nevarot uzskatīt par “funkciju”, kuru varētu licencēt saskaņā ar Regulu Nr. 1907/2006.

46      Prasītāja uzskata, ka, piemērojot šādu pamatojumu ārpus šīs lietas konteksta, pilnīgi visām vielām, kas rada ļoti lielas bažas un kuru klātbūtne ir konstatējama reciklētā materiālā, būtu piedēvējama šī funkcija, proti, samazināt neapstrādātas vielas, kas rada ļoti lielas bažas, īpatsvaru materiālā. No šāda pamatojuma izrietot, ka reģenerētā materiālā esošas vielas, kas rada ļoti lielas bažas, visa veida lietošana būtu jāatļauj tikai tādēļ vien, ka ir ticis lietots reciklēts materiāls. Šādos apstākļos nāktos apmierināt visus licences pieteikumus saistībā ar reciklētu materiālu lietošanu. Tomēr atļaut “materiālu, kuru saturā ir viela, kas rada ļoti lielas bažas, pārstrādi”, būtu tieši pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 mērķiem. Faktiski šīs regulas mērķis neesot veicināt materiālu, kuru saturā ir vielas, kas rada ļoti lielas bažas, pārstrādi, bet gan tieši pretēji šādas vielas aizstāt un pat pakāpeniski izslēgt pavisam, vienalga, kur tās arī būtu sastopamas un cik sena arī būtu to konkrētā izmantošana.

47      Turklāt gadījumā, ja neapstrādāto plastifikatoru daudzuma samazināšana tiek uzskatīta par funkciju “saskaņā ar [Regulas Nr. 1907/2006] 62. pantu”, tad, prasītājas ieskatos, alternatīvu risinājumu analīze esot bijusi jābalsta uz šo funkciju. Līdz ar to esot bijis jānoskaidro, vai pastāv tādas alternatīvas pārstrādāta DEHP izmantošanai, ar kurām būtu iespējams samazināt neapstrādāta DEHP daudzumu, kas ir nepieciešams PVH izstrādājumu ražošanai. Citiem vārdiem sakot, pieņemot, ka Komisija ir pareizi definējusi jēdzienus “lietošanas veids” un “funkcija”, pieteikuma iesniedzēju piedāvātajā alternatīvu risinājumu analīzē esot bijuši jāparedz citi veidi, kā samazināt plastifikatoru daudzumu neapstrādātā PVH, tomēr tie šajā analīzē neesot ietverti.

48      Vēl jo vairāk, Komisija esot pieļāvusi vēl vienu kļūdu, apgalvodama, ka prasītāja tikai prasības celšanas posmā ir izvirzījusi argumentus, ka licence esot piešķirta attiecībā uz “visu procesu kopumā”, proti, PVH atkritumu, kuru sastāvā ir DEHP, maisījuma pārstrādi, nevis attiecībā uz konkrētu DEHP lietošanas veidu šajā procesā vai maisījumā. Pretēji Komisijas apgalvotajam, prasītāja jau iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā esot norādījusi, ka faktiski tās “uzmanība ir vērsta uz atkritumu plūsmas aizstāšanu”. Komisija esot analizējusi alternatīvus risinājumus pārstrādātajiem atkritumiem visā to “kopumā”, un prasītāja esot kritizējusi Komisiju par to, ka tā nav aplūkojusi alternatīvas vielas, ar kurām faktiski būtu iespējams aizstāt DEHP funkciju.

49      Otrām kārtām tas, kā Komisija konkrētajā lietā ir interpretējusi jēdzienu “lietošanas veids”, varot kļūdaini ietekmēt atkritumu regulēšanas sistēmu.

50      Nepastāvot kritērijiem, kas ļauj noteikt, kurā brīdī kāda viela sasniedz stadiju, kurā “atkritumi vairs nav atkritumi”, esot pamats bažām, ka gadījumā, kad saskaņā ar Regulu Nr. 1907/2006 izsniegtā licence attiecas uz kādu atkritumu veidu, uzņēmumi varētu atsaukties uz šo licenci kā pierādījumu par pozitīvu ietekmes uz vidi un cilvēku veselību novērtējumu, mēģinot pierādīt, ka atkritumi esot stadijā, kurā “atkritumi vairs nav atkritumi”. Tādējādi esot iespējams, ka atkritumu apstrādes uzņēmumi varētu izmantot licenci, kas saskaņā ar Regula Nr. 1907/2006 ir tikusi piešķirta kādiem iepriekšējiem atkritumu materiāliem, lai sasniegtu stadiju, kurā “atkritumi vairs nav atkritumi” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/98/EK (2008. gada 19. novembris) par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Atkritumu pamatdirektīva”) izpratnē.

51      Visbeidzot, pretēji Komisijas apgalvotajam, šā sprieduma 49. un 50. punktā minētie prasītājas argumenti esot jau pēc būtības tikuši ietverti iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Faktiski minētā dokumenta 117. un 118. punktā prasītāja esot skaidri norādījusi, ka nedrīkstot traucēt Regulas Nr. 1907/2006 un Atkritumu pamatdirektīvas savstarpējās attiecības.

52      Komisija apstrīd šos argumentus.

53      Iesākumā ir jāuzsver, ka atšķirībā no tā, ko atsevišķos prasības pieteikuma punktos, šķiet, apgalvo prasītāja, šī prasība var attiekties nevis uz jautājumu, cik pilnīgs vai nepilnīgs ir licences pieteikums, bet gan vienīgi uz lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu tiesiskumu. Tādējādi prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem ir jābūt vērstiem uz to, lai pierādītu nevis pieteikuma iesniedzēju varbūtēji pieļautās kļūdas, bet gan kļūdas tiesību piemērošanā vai vērtējumā, kuras lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, iespējams, ir pieļāvusi Komisija.

54      Līdz ar to argumentiem, ar kuriem ir apgalvots, pirmkārt, ka pieteikuma iesniedzēji paši neesot pareizi definējuši “šīs vielas lietošanas veidu vai lietošanas veidus” Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē (skat. šā sprieduma 35. punktu), ka, otrkārt, ņemot vērā licences pieteikumā ietvertās norādes, pieteikuma iesniedzēji neesot pieprasījuši licenci DEHP aktīvai izmantošanai vai tā izmantošanai “industriālā procesā”, bet licences pieteikums drīzāk attiecoties uz vielas vienkārši nejaušu klātbūtni maisījumā (skat. šā sprieduma 37. punktu) un, treškārt, ka pieteikuma iesniedzēji esot norādījuši tikai uz plastmasas, kuras sastāvā ir DEHP, atkritumu savākšanu, apstrādi un laišanu tirgū (skat. šā sprieduma 37. punktu), var būt nozīme šajā prasībā vienīgi gadījumā, ja lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija ir pārņēmusi licences pieteikumā ietverto informāciju. Tas pats attiecas uz argumentu, ar kuru tiek apgalvots, ka licences pieteikumā neesot norādīts, kuru DEHP funkciju lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija ir atbalstījusi (skat. šā sprieduma 44. punktu).

55      Tāpat arī iesākumā ir jānorāda, ka pamatus un argumentus, kuri ir izvirzīti Vispārējā tiesā celtā prasībā atcelt lēmumu, ar kuru ir noraidīts iekšējas pārskatīšanas pieprasījums, var atzīt par pieņemamiem vienīgi tad, ja šos pamatus un argumentus prasītājs ir ietvēris jau iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā tādējādi, ka Komisijai ir bijusi iespēja uz tiem atbildēt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2016:736, 68. punkts).

56      Šāds secinājums ir jāizdara saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 1. punktu. Faktiski no šī noteikuma izriet, ka Savienības iestādes pieņemta administratīva akta vides tiesību jomā iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā ir tieši jānorāda akts, uz kuru šis pieprasījums tiek vērsts, un ir jāprecizē pārskatīšanas pamatojums. No šī pienākuma var secināt, ka iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma iesniedzējam ir tiesības vienīgi uz to, lai Komisija formulētu savu viedokli par pieprasījumā izvirzītajiem motīviem. Turpretī šādam iesniedzējam nav tiesību prasīt, lai Komisija formulētu viedokli par jautājumiem, kuri nav izvirzīti vispār vai arī nav izvirzīti tā, lai tos šādā pieprasījumā varētu saprast.

57      Šajā ziņā arī ir jāuzsver, ka, lai pārskatīšanas motīvi būtu pietiekami precīzi, vides tiesību jomā pieņemta administratīva akta iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma iesniedzējam ir pienākums minēt visus faktus un pierādījumus vai visus juridiskos argumentus, kuri var būt pamats nopietnām šaubām par Savienības iestādes vai struktūras veiktā novērtējuma tvērumu attiecīgajā aktā. Trešajai personai, kura apstrīd atļauju laist tirgū, ir jāiesniedz būtiski pierādījumi, kuri būtu pamats nopietnām šaubām par šādas atļaujas piešķiršanas tiesiskumu (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2015. gada 21. maijs, Schräder/CPVO, C‑546/12 P, EU:C:2015:332, 57. punkts, un 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2016:736, 66. un 67. punkts).

58      Šā sprieduma 55. punktā minētais secinājums izriet arī no Regulas Nr. 1367/2006 10. panta 2. punkta pirmā teikuma. Saskaņā ar šo noteikumu iestāde, kurā ir ticis iesniegts iekšējas pārskatīšanas pieprasījums, izskata ikvienu šādu pieprasījumu, ja vien tas nav acīmredzami nepamatots. Atbilstoši šim noteikumam Komisijai tātad ir pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visu informāciju, kas ir ietverta iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā, ja vien šī informācija nav acīmredzami nepamatota. Pirmkārt, Komisijai nav pienākuma pārbaudīt citus motīvus, kā vien tos, kuri ir tikuši izvirzīti iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Otrkārt, lai Komisija spētu pietiekami precīzi reaģēt uz iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, tam ir jābūt tādam, lai Komisijai būtu iespējams pietiekami precīzi saprast pret apstrīdēto administratīvo aktu vērsto kritiku (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, apelācijas tiesvedība turpinās, EU:T:2016:736, 262.–264. punkts).

59      Konkrētajā lietā Komisija apgalvo, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru jēdziens “lietošanas veids” ir jāsaprot kā kādas konkrētas vielas “aktīva” izmantošana vai ieviešana industriālā procesā, esot uzskatāms par jaunu argumentu, kurš neesot bijis ietverts iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā.

60      No iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 49. punkta izriet, ka, prasītājas ieskatos, pirmkārt, strīdus licence esot saistīta ar tāda materiāla izmantošanu, kurš “satur DEHP un kurš tiek ieviests kā sastāvdaļa plastmasas atkritumu plūsmā, kurā DEHP nepilda tehnisku funkciju”. Otrkārt, no šī iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma punkta arī izriet, ka atbilstoši prasītājas viedoklim “ar [šajā lietā izsniegto] licenci tās pieteikuma iesniedzējam netiekot ļauts lietot DEHP kā tādu nedz maisījumā, nedz arī [šo vielu] sākt izmantot kādā izstrādājumā”.

61      Tādējādi ir jākonstatē, ka, ciktāl šajā prasībā prasītāja ir apgalvojusi, ka ar jēdzienu “lietošanas veids” esot jāsaprot kādas vielas “aktīva” izmantošana vai ieviešana “industriālā procesā”, iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā formulētais iebildums nav nedz skaidrs un specifisks, nedz Komisijai saprātīgi saprotams. Piekrist šajā prasībā prasītājas apgalvotajam, ka DEHP tiek lietots “kā plastmasas atkritumu plūsmas sastāvdaļa”, vai prasīt, lai šī viela tiktu lietota “maisījumā” vai pat sākta izmantot “izstrādājumā”, no vienas puses, un uzskatīt, ka jēdzienam “lietošanas veids” atbilst vienīgi vielas aktīva ieviešana vai izmantošana “industriālā procesā”, no otras puses, ir divas dažādas lietas.

62      Tādējādi ir jāsecina, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru jēdziens “lietošanas veids” esot jāsaprot kā kādas konkrētas vielas “aktīva” izmantošana vai ieviešana “industriālā procesā”, netika darīts zināms Komisijai iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma kontekstā un tādēļ tas ir nepieņemams.

63      Pakārtoti saistībā ar šī argumenta būtību, proti, saistībā ar jautājumu, kā ir jāinterpretē Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 62. panta 4. punkta c) apakšpunktā minētais jēdziens “lietošanas veids”, ir jānorāda, ka šis jēdziens ir definēts šīs pašas regulas 3. panta 24. punktā. Saskaņā ar šo noteikumu lietošanas veids ir “jebkāda pārstrāde, ražošana saskaņā ar formulu, patērēšana, uzglabāšana, glabāšana, apstrāde, iepilde konteineros, pārvietošana no viena konteinera uz citu, iejaukšana, izstrādājumu ražošana vai jebkāds citāds izmantošanas veids”.

64      Atšķirībā no tā, ko būtībā apgalvo prasītāja (skat. šā sprieduma 36. punktu), Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punktā minētais jēdziens “lietošanas veids” neaprobežojas vienīgi ar vielas aktīvu ieviešanu “industriālā procesā”. Turklāt nekas šajā noteikumā neliecina, ka, lai secinātu, ka viela tiek “lietota”, šai vielai apzināti ir jābūt ieviestai šādā procesā.

65      Tieši pretēji – Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punkta formulējums ļauj secināt, ka par vielas “lietošanas veidu” var uzskatīt arī gadījumu, kad šī viela tiek pievienota vairāku vielu maisījumam, uz kuru savukārt attiecas kāda no Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punktā minētajām darbībām. Citiem vārdiem sakot, gadījumā, kad kāda no maisījuma sastāvdaļām tiek, piemēram, pārstrādāta, ražota saskaņā ar formulu, patērēta vai uzglabāta, Regulas Nr. 1907/2006 izpratnē visas šī maisījuma sastāvdaļas tiek “lietotas”.

66      Arguments par labu šai interpretācijai pirmām kārtām izriet no Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punktā sastopamās vārdkopas “jebkāds citāds izmantošanas veids”. No šī formulējuma, pirmkārt, izriet, ka jēdziens “lietošanas veids” aptver arī tādas darbības, kuras nav tieši minētas šajā noteikumā. Otrkārt, no šī formulējuma arī izriet, ka likumdevējs ir pieņēmis plašu interpretāciju, atbilstoši kurai kāda vielu maisījuma aktīva izmantošana vienlaikus nozīmē, ka aktīvi tiek izmantotas maisījumā ietilpstošās vielas.

67      Arguments par labu šādai interpretācijai otrām kārtām izriet no Regula Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunkta. Saskaņā ar šo noteikumu licence ir nepieciešama, ne vien lai kādu vielu lietotu vienu pašu, bet arī lai lietotu “maisījumā” ietilpstošu vielu. No šīs pašas regulas 3. panta 2. punkta izriet, ka šīs regulas izpratnē “maisījums” ir “maisījums vai šķīdums, kas sastāv no divām vai vairākām vielām”.

68      Visbeidzot, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, arī no Regula Nr. 1907/2006 56. panta 6. punkta, ar kuru licencēšanas pienākums neattiecas uz “vielu lietošanas veidu, ja tās ir preparātos [maisījumos]”, kuros to koncentrācija nesasniedz noteiktu robežvērtību, netieši izriet, ka attiecībā uz šās regulas XIV pielikumā minēto vielu, kuras ietilpst “maisījumos”, izmantošanu ir nepieciešama licence. Šī noteikuma pamatā jau atkal ir arguments, ka kāda maisījumā ietilpstoša viela tiek lietota ikreiz, kad tiek lietots šis maisījums.

69      Atšķirībā no prasītājas apgalvotā (skat. šā sprieduma 39. punktu) ir jāuzskata, ka maisījumā ietilpstoša viela tiek lietota ne vien tad, kad tiek pierādīts, ka vielai piemīt specifiska funkcija “maisījuma kontekstā” atšķirībā no “visa maisījuma” lietošanas.

70      Šajā ziņā ir jānorāda, ka maisījumā var tostarp ietilpt gan tādas vielas, kurām šajā maisījumā ir specifiskas funkcijas, gan vielas, kuru funkcijas izpaužas, vienīgi izmantojot pašu maisījumu. Turpinot – var būt arī tādi maisījumi, kuros visas sastāvdaļas savas funkcijas pilda vienīgi tādēļ, ka tiek lietots pats maisījums. Tomēr Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punktā ietvertais formulējums “jebkāds citāds izmantošanas veids” ļauj secināt, ka abos gadījumos maisījuma lietošana nozīmē, ka tiek lietotas visas tajā ietilpstošās vielas.

71      Šajā gadījumā, lai pamatotu secinājumu, saskaņā ar kuru lēmums par licences piešķiršanu attiecās uz DEHP “lietošanas veidu”, Komisija lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ir norādījusi, pirmkārt, ka licence ir pieprasīta attiecībā uz DEHP, kurš kā viela ir “(lielākoties nevēlams) piemaisījums atkritumiem, kuri tiek savākti, šķiroti un pārveidoti, un pēc tam laisti reciklēta materiāla tirgū”. Otrkārt, atbilstoši šai pieejai un saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 2. panta 2. punktu Komisija ir norādījusi, ka, tā kā atkritumi nav viela, Regulā Nr. 1907/2006 paredzētās prasības šajā gadījumā ir piemērojams vienīgi gadījumā, kad DEHP saturošie atkritumi vairs nav uzskatāmi par atkritumiem. Šajā ziņā tas ir papildu precizējums, ar kuru tiek uzsvērta atšķirība starp, no vienas puses, PVH atkritumiem un, no otras puses, reciklēto PVH materiālu, proti, PVH atkritumiem, kas vairs nav uzskatāmi par atkritumiem un līdz ar to var tikt laisti tirgū. No lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu izriet, ka licence tiek attiecināta vienīgi uz pēdējo minēto gadījumu. Treškārt, no šī pēdējā minētā lēmuma nepārprotami izriet, ka gadījumos, kad DEHP ietilpst pārstrādājamā materiālā, tam piemīt konkrēta “tehniska” funkcija, proti, “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus no pārstrādāta elastīga PVH materiāla”. Ceturtkārt, ir jākonstatē, ka visos DEHP funkciju aprakstos Komisija ir balstījusies uz pieņēmumu, kurš jau ir bijis norādīts licences pieteikumā, saskaņā ar kuru DEHP parasti piemīt plastifikatora funkcija (skat. šā sprieduma 3. punktu). Īsumā saskaņā ar lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu licence ir tikusi piešķirta DEHP kā plastifikatoram, kurš ietilpst reciklētā PVH materiālā, kas tiek laists tirgū pēc tam, kad PVH vairs netiek uzskatīts par atkritumiem. Citiem vārdiem sakot – Komisija ir identificējusi atsevišķas DEHP funkcijas, kuras aktivizējas vēlāk – brīdī, kad tiek lietots šo vielu saturošais reciklētais PVH materiāls.

72      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu būtībā uzskatīdama, ka lēmums par licences piešķiršanu ir ticis pieņemts attiecībā uz DEHP “lietošanas veidu” Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punkta, 56. panta 1. punkta a) apakšpunkta, 60. panta un 62. panta 4. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

73      Ar pārējiem prasītājas argumentiem nevar tikt atspēkots šis secinājums.

74      Pirmām kārtām ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru tā apgalvo, ka Komisija patiesībā esot izsniegusi licenci par “visu procesu kopumā”, proti, “materiālu, kuru saturā ir viela, kas rada ļoti lielas bažas, pārstrādi” (skat. šā sprieduma 38. un 48. punktu).

75      Pirmkārt, kā to arī pamatoti ir uzskatījusi Komisija, šis arguments nekādā veidā nebija ietverts iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā, un tas tāpēc ir nepieņemams.

76      Otrkārt, katrā ziņā būtībā, kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 71. punktā, Komisija lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ir paskaidrojusi, ka licence ir tikusi piešķirta attiecībā uz maisījumā ietilpstošas vielas – DEHP lietošanas veidu, proti, attiecībā uz DEHP kā tādu, kurš atrodas pārstrādāta PVH sastāvā, nevis attiecībā uz “materiālu, kuru saturā ir viela, kas rada ļoti lielas bažas, pārstrādi” vai “visu procesu kopumā”. Turklāt DEHP saturoša maisījuma lietošanas veids ir skaidri ticis aprakstīts licences pieteikumā. Līdz ar to, kā to pamatoti ir norādījusi Komisija, tomēr tas nozīmē, ka licence attiecas nevis uz maisījumu, bet gan uz maisījumā ietilpstošu vielu.

77      Otrām kārtām saistībā ar prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, norāde uz to, ka DEHP funkcija “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus no pārstrādāta elastīga PVH materiāla” (proti, funkcija, kuru Komisija ir identificējusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu), pirmo reizi esot minēta nevis licences pieteikumā, bet gan šajā lēmumā un saskaņā ar kuru, otrkārt, šī funkcija esot pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 mērķim pakāpeniski aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas (skat. šā sprieduma 44. un 46. punktu), ir jānorāda turpmākais.

78      Pirmkārt, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija šo funkciju nav attiecinājusi uz DEHP. Šajā ziņā pirmā pamata pirmā daļa ir balstīta uz prasītājas kļūdainu izpratni par dokumentiem, kurus pieteikuma iesniedzēji ir nodevuši Komisijai. Faktiski jau licences pieteikumā tā iesniedzēji bija norādījuši, ka DEHP piemītošajai plastifikatora funkcijai ir liela nozīme attiecībā uz pārstrādāta elastīga PVH materiālu, jo šīs vielas klātbūtne minētajā materiālā padara to elastīgu, kas attiecīgi samazina pievienojamā plastifikatora daudzumu, kad no šī materiāla tiek ražots elastīga PVH izstrādājums (skat. šā sprieduma 3. un 4. punktu). Turklāt no iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 51. punkta izriet, ka prasītāja bija informēta, ka licences pieteikumā tā iesniedzēji bija pieminējuši šo DEHP funkciju.

79      Otrkārt, Komisijas lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu minētā DEHP funkcija nav pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 70. apsvērumā un 55. pantā paredzētajam mērķim pakāpeniski aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka minēto noteikumu mērķis ir “pakāpeniski” aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas, ar piemērotām vielām. Šajā kontekstā būtiska nozīme ir jēdzienam “pakāpeniski”. Tas, ka tiek lietots pārstrādājamā PVH jau esošais DEHP, ļauj izvairīties no jauna DEHP apjoma ražošanas. Līdz ar to pasākums, kurš tostarp ir vērsts uz to, lai soli pa solim samazinātu neapstrādāta DEHP ražošanu, nevar būt pretrunā mērķim “pakāpeniski” aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas.

80      Turklāt prasītāja nav pierādījusi, ar kādām “piemērotām” vielām vai tehnoloģijām Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkta, kopsakarā ar šīs regulas 73. apsvērumu, izpratnē PVH sastāvā esošais DEHP varētu tikt aizstāts, lietojot PVH šā sprieduma 9. punktā minētajos veidos.

81      Trešām kārtām nepārliecina prasītājas apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisijas arguments par tādu [vielas] funkciju, kādu šī iestāde ir pārbaudījusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, radīšot sekas, kuru rezultātā reģenerētā materiālā esošas vielas, kas rada ļoti lielas bažas, visa veida lietošana būšot jāatļauj tikai tādēļ vien, ka ir ticis lietots reciklēts materiāls un ka šādos apstākļos nākšoties apmierināt visus licences pieteikumus saistībā ar reciklētu materiālu lietošanu (skat. šā sprieduma 46. punktu).

82      Šajā ziņā ir jānorāda, līdzīgi kā to pamatoti ir apgalvojusi Komisija, ka no šādas Regulā Nr. 1907/2006 ietvertā jēdziena “lietošanas veids” interpretācijas neizriet, ka nāksies apmierināt visus licences pieteikumus saistībā ar reciklētu materiālu lietošanu. Lai tiktu piešķirta licence, ir nepieciešams izpildīt visus Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. vai 4. punktā paredzētos nosacījumus.

83      Ceturtām kārtām attiecībā kopumā uz visiem prasītājas argumentiem gan saistībā ar to, ka konkrētajā lietā licence it kā esot piešķirta “atkritumu apstrādei”, gan saistībā ar apgalvoto pretrunu, kas pastāvot starp šo licenci un Savienības tiesisko regulējumu atkritumu jomā (skat. šā sprieduma 37. un 50. punktu), ir jānorāda šādi konstatējumi.

84      Pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, kurā tā būtībā apgalvo, ka licence esot tikusi piešķirta “plastmasas atkritumu apstrādei”, kas tādējādi neatbilstot tiesību aktiem (skat. šā sprieduma 37. punktu).

85      Ir taisnība, ka iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 117. un 118. punktā prasītāja samērā neprecīzi ir norādījusi uz it kā pastāvošo pretrunu starp lēmumu par licences piešķiršanu un tiesību aktiem atkritumu jomā, līdz ar to nevar uzskatīt, ka šis arguments ir pirmoreiz izvirzīts tikai šajā prasībā un ka tādējādi tas būtu nepieņemams.

86      Tomēr šis arguments ir nepamatots. Faktiski, no vienas puses, kā to arī Komisija būtībā ir uzsvērusi lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 1.1. punktā, no Regulas Nr. 1907/2006 2. panta 2. punkta izriet, ka Atkritumu pamatdirektīvā definētie atkritumi nav uzskatāmi par vielu, maisījumu vai izstrādājumu šīs regulas izpratnē. No otras puses, kā tas arī būtībā izriet no minētā lēmuma tā paša punkta, ja DEHP saturošs PVH maisījums tiek lietots tādējādi, ka šis maisījums joprojām ir uzskatāms par atkritumiem, minētā licence uz šādu maisījumu neattiecas. Tādējādi nepastāv nekāda pretruna starp lēmumu par licences piešķiršanu un atkritumu jomu regulējošajiem tiesību aktiem.

87      Otrkārt, ciktāl prasītāja ir norādījusi uz posmu, kurā “atkritumi vairs nav atkritumi” (skat. šā sprieduma 50. punktu), turpretī ir jākonstatē, ka šis iebildums iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā nav ticis izvirzīts nedz specifiski, nedz Komisijai saprātīgi saprotami. Līdz ar to šis arguments pirmo reizi ir izvirzīts tikai prasībā. Tādējādi, ņemot vērā šā sprieduma 55.–58. punktā minētos apsvērumus, tas ir jānoraida kā nepieņemams.

88      Katrā ziņā pēc būtības, kā to arī pamatoti ir norādījusi Komisija, nav pamata prasītājas bažām, ka tādēļ vien, ka Savienības līmenī nepastāv tiesību akti vai prakse, kas ļauj noteikt, kad “atkritumi vairs nav atkritumi”, licences piešķiršana “atkritumiem” it kā būtu šķērslis, lai elastīgs pārstrādāts PVH, kuras sastāvā ir DEHP, vairs nebūtu uzskatāms par “atkritumu”.

89      Šajā ziņā, pat ignorējot faktu, ka šis arguments ir spekulatīvs, jo tā pamatā ir scenāriji, attiecībā uz kuriem nav skaidrības, vai tie dalībvalstīs jau ir realizējušies vai arī nākotnē varētu realizēties, ir jānorāda, kā tas arī izriet no Atkritumu pamatdirektīvas 6. panta 4. punkta, ka tiesības lemt par to, vai konkrētie atkritumi vairs nav atkritumi, piemīt dalībvalstīm. Šis lēmums ir jāpieņem katrā atsevišķā gadījumā, ņemot vērā šajā jomā piemērojamo Savienības judikatūru. Pat ja nolūkā pieņemt šādu lēmumu jautājumā par to, vai “atkritumi vairs nav atkritumi”, dalībvalsts ņem vērā Regulas Nr. 1907/2006 kontekstā pieņemtu lēmumu par licences piešķiršanu, kāds ir minēts pamatlietā, tas nav arguments, lai varētu atteikties pieņemt lēmumu par licences piešķiršanu. Faktiski lēmums par to, vai “atkritumi vairs nav atkritumi”, neizriet nedz no Regulas Nr. 1907/2006, nedz no lēmuma par licences piešķiršanu.

90      Piektām kārtām nepārliecina arī tas prasītājas arguments, kurā tā apgalvo, ka gadījumā, ja neapstrādātu plastifikatoru daudzuma samazināšana tiek uzskatīta par funkciju “saskaņā ar [Regulas Nr. 1907/2006] 62. pantu”, tad Komisijas veiktajai alternatīvu risinājumu analīzei esot bijis jābalstās uz šo funkciju (skat. šā sprieduma 47. punktu).

91      Ir taisnība, ka jautājums par jēdziena “lietošanas veids” interpretāciju var ietekmēt Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. un 4. punktā minēto dažādo nosacījumu analīzes tvērumu. Katrā ziņā, kā tas izriet no iepriekš minētajiem apsvērumiem, “lietošanas veids” var tikt konstatēts arī tad, kad, līdzīgi kā šajā lietā, tas attiecas uz vielu maisījumā, kurā vielas īpašības pilda konkrētu funkciju (konkrētajā gadījumā – plastifikatora funkciju), kā arī šī funkcija izpaužas vienīgi tad, kad tiek lietots maisījums (konkrētajā gadījumā – funkcija, kas izpaužas kā neapstrādāta DEHP ražošanas pakāpeniska samazināšana). Šādā kontekstā nav nepareizi kā iespējamos alternatīvos risinājumus ņemt vērā citus maisījumus, kuros šī viela vispār neietilpst, vai arī citus procesus, kuros vielas funkcija tiek pildīta citos veidos. It īpaši Komisijai katrā ziņā nebija pienākuma pārbaudīt, tieši cik lielā mērā licencētais lietošanas veids ļautu samazināt vielas, kas rada ļoti lielas bažas, klātbūtni tirgū.

92      Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā kā nepamatota.

–       Par otro daļu – kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā saistībā ar trūkumiem ķīmiskās drošības ziņojumā

93      Prasītāja uzskata, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ietvertajos Komisijas vērtējumos par ķīmiskās drošības ziņojumu esot pieļautas gan kļūdas tiesību piemērošanā, gan acīmredzamas kļūdas vērtējumā.

94      Pirmkārt, licences pieteikums neatbilstot Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta d) apakšpunktam. Neatbilstība šim noteikumam esot uzskatāma ne vien par kļūdu šīs regulas 60. panta 7. punkta piemērošanā attiecībā uz lēmumu par licences piešķiršanu, bet arī par kļūdu vērtējumā attiecībā uz lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ietverto Komisijas vērtējumu par iepriekš minētā noteikuma piemērošanu.

95      Faktiski licences pieteikumam pievienotajā ķīmiskās drošības ziņojumā neesot pienācīgi novērtēti riski, kas apdraud veselību veselai personu kategorijai, proti, darba ņēmējiem, kuri ir pakļauti DEHP iedarbībai. Licences pieteikumā ietvertā informācija saistībā ar apdraudējuma ietekmi uz darba ņēmējiem esot atspoguļojusi vienīgi minimālo biouzraudzību un gaisa rādījumus. Tomēr ar šo informāciju nepietiekot, lai pareizi novērtētu riskus, kas apdraud darba ņēmēju veselību. Gan Risku novērtēšanas komiteja, gan Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja šajā ziņā esot konstatējusi ķīmiskās drošības ziņojuma trūkumus. Konkrēti, Risku novērtēšanas komiteja esot uzskatījusi, ka šajā ziņojumā sniegtajai informācijai ir “ierobežota informatīva vērtība” un ka iesniegtais riskam pakļauto darba ņēmēju kopuma novērtējums licences pieteikuma kontekstā nevarot tikt uzskatīts par reprezentatīvu. Tāpat arī lēmumā par licences piešķiršanu Komisija esot norādījusi, ka Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja “ir atzinusi trūkumus novērtējumā, kas attiecās uz Risku novērtēšanas komitejas identificētajiem riskiem darbvietā, un to, ka sociālajā un ekonomiskajā analīzē trūkst novērtējuma par ietekmi uz veselību”.

96      Atbildē uz iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā ietvertajiem prasītājas iebildumiem, kuros tā ir apgalvojusi, pirmkārt, ka licences pieteikumā neesot ietverts ķīmiskās drošības ziņojums, kurā būtu pienācīgi pārbaudīti riski veselībai vai videi, un, otrkārt, līdz ar to lēmums par licences piešķiršanu esot nepareizs, Komisija lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot vienīgi norādījusi, ka Risku novērtēšanas komiteja ir konstatējusi trūkumus ar DEHP saistīto risku novērtējumā, tomēr Komisija pati nav padziļināti vērtējusi pretrunīgos pierādījumus, lai pēc tam formulētu motivētu viedokli par ķīmiskās drošības ziņojuma atbilstību.

97      Komisija pat neesot norādījusi uz nekonsekvenci Risku novērtēšanas komitejas atzinumā, kurā ir secināts, no vienas puses, ka licences pieteikums atbilst Regulas Nr. 1907/2006 prasībām, vienlaikus skaidri atzīstot, ka, no otras puses, iesniegtajā informācijā ir konstatēti trūkumi.

98      Tā vietā, lai kompensētu ķīmiskās drošības ziņojuma acīmredzamos trūkumus, Komisija lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 1.2. punktā esot konstatējusi, ka visbeidzot, “lai arī [Risku novērtēšanas komiteja] savā atzinumā faktiski ir konstatējusi, ka riska novērtējumā esot zināmi trūkumi, tā ir uzskatījusi, ka pieteikumā ir ietverta nepieciešamā informācija [..], un Komisija ir secinājusi, ka pieteikums atbilst [Regulas Nr. 1907/2006] 62. pantam”.

99      Tomēr prasītāja uzskata, ka šis pamatojums ir acīmredzami kļūdains. Prasītājas ieskatā, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Risku novērtēšanas komitejas atzinums tiekot ņemts vērā tā, it kā šis atzinums būtu pārliecinošs pierādījums. Tomēr Komisijai neesot saistoši tas vien, ka Risku novērtēšanas komiteja savā atzinumā licences pieteikumu ir atzinusi par atbilstošu. Katrā ziņā nevarot uzskatīt par pietiekamu šīs iestādes pamatojumu, kurā tā kā pārliecinošu pierādījumu izmanto vienīgi Risku novērtēšanas komitejas secinājumu par licences pieteikuma atbilstību, proti, tā tiesiskumu. Turklāt lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu izmantodama to pašu pamatojumu, Komisija esot demonstrējusi, ka tā ir balstījusies uz faktu, ka lēmumā par licences piešķiršanu licences pieteikums ir atzīts par atbilstošu Regulai Nr. 1907/2006. Citiem vārdiem sakot, Komisija esot atsaukusies uz lēmumu par licences piešķiršanu kā uz pierādījumu par tā faktisko atbilstību. Tādējādi ar lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu šajā gadījumā tiekot pierādīts šajā lietā būtiskākais – licencēšanas lēmuma pieņemšanas procesa atbilstība, kas Komisijai bija jāpārbauda iekšējas pārskatīšanas gaitā.

100    Otrkārt, esot jākonstatē “acīmredzamas” kļūdas tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1907/2006 61. pantu saistībā ar licences pārskatīšanu, šo normu aplūkojot kopsakarā ar šīs regulas 60. panta 7. punktu. Lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija esot norādījusi, ka Risku novērtēšanas komitejas secinājumu par licences pieteikumā pieļautajiem trūkumiem tā esot ņēmusi vērā, pirmkārt, nosakot ļoti īsu licences pārskatīšanas termiņu, kurš beidzās 2019. gada 21. februārī, un, otrkārt, piemērojot licences saņēmējiem uzraudzību. Šis pamatojums liekot domāt, ka licences pieteikumā pieļautos trūkumus, pat ja tie ir tik būtiski, kā Risku novērtēšanas komitejas identificētie trūkumi, varot labot, nosakot “ļoti īsu pārskatīšanas termiņu”. Tomēr prasītāja uzskata, ka ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktu Komisijai netiekot piešķirtas “trūkumu novēršanas pilnvaras”, kas tai dotu tiesības – vai nu nosakot īsus pārskatīšanas termiņus, vai kādā citā veidā – apmierināt pieteikumu, kurš neatbilst stigriem nosacījumiem. Pārskatīšanas mērķis esot nevis sniegt uzņēmumam iespēju novērst iepriekšējā licences pieteikumā pieļautos trūkumus, bet gan dot uzņēmumam iespēju “aktualizēt” savu sākotnējo licences pieteikumu, ņemot vērā apstākļu izmaiņas un it īpaši informāciju par pieejamajiem alternatīviem risinājumiem.

101    Visbeidzot attiecībā uz šo pamatojumu prasītāja uzskata, ka Komisija, norādīdama, ka licences beigu termiņš ir 2019. gada 21. februāris, esot kļūdaini interpretējusi tiesiskās sekas, kādas izriet no īsa pārskatīšanas termiņa noteikšanas. Faktiski Regulas Nr. 1907/2006 61. pantā ir noteikts, ka licences “uzskata par derīgām tikmēr, kamēr Komisija pieņem lēmumu, veicot pārskatīšanu, grozīt vai atsaukt licenci”. Uzskatīdama, ka licences pieteikuma trūkumi ir tikuši pietiekoši ņemti vērā, nosakot ļoti īsu pārskatīšanas periodu, Komisija esot pieļāvusi “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā, kas tās secinājumam atņemot jebkādu ticamību.

102    Komisija apstrīd šos argumentus.

103    Iesākumā ir jānorāda, ka pirmā pamata otrajā daļā izvirzītie prasītājas argumenti attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras, prasītājas ieskatā, ir pieļautas Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta piemērošanā, pamatojoties uz argumentiem, kuri ir saistīti ar šī panta interpretāciju kopsakarā ar divām citām normām. Precīzāk, šīs daļas pirmais iebildums ir vērsts uz to, lai pierādītu kļūdu, piemērojot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktu kopsakarā ar Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta d) apakšpunktu, savukārt šīs daļas otrais iebildums ir saistīts ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta interpretāciju kopsakarā ar šīs regulas 61. pantu.

104    Saistībā ar šā sprieduma 103. punktā minēto pirmo iebildumu ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkts ir vērsts uz to, lai ļautu Komisijai pārbaudīt, vai licences pieteikums no formālā viedokļa atbilst šīs regulas 62. panta priekšnoteikumiem. Precīzāk, Komisijai ir pienākums pārbaudīt, vai licences pieteikumā tik tiešām ir ietverta Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta a)–f) apakšpunktā minētā informācija. Protams, ka dokumenti, kurus ir iesnieguši pieteikuma iesniedzēji, lai nodrošinātu atbilstību Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktam, ir jāpakļauj pārbaudei. It īpaši ķīmiskās drošības ziņojumam ir jābūt izstrādātam atbilstoši šīs pašas regulas I pielikumā norādītajai kārtībai. Tomēr Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktā Komisijai uzliktajam pienākumam ir formāls un procesuāls raksturs; tas nav pienākums pārbaudīt Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktā norādītās informācijas pamatotību.

105    Tāpat arī Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktā ir minēta informācija, kura pieteikuma iesniedzējam ir jānorāda brīdī, kad tiek iesniegts licences pieteikums. Saskaņā ar šo noteikumu licences pieteikumiem, kuri turklāt, kā tas izriet no šīs pašas regulas 62. panta 1. punkta, tiek iesniegti ECHA, tostarp tiek pievienots ķīmiskās drošības ziņojums un alternatīvu risinājumu analīze. Arī Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktam ir formāls un procesuāls raksturs.

106    Turpretī ne Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktā, ne šīs pašas regulas 62. pantā nav ietverti licences piešķiršanas materiāltiesiskie nosacījumi vai pienākumi, kas Komisijai būtu saistoši, izvērtējot faktus un pierādījumus, uz kuru pamata var izsniegt atļauju. It īpaši no šiem noteikumiem Komisijai neizriet pienākums pārbaudīt, tostarp ne to, vai kādas vielas ķīmiskās drošības ziņojumā ir izdarīti pareizi secinājumi saistībā ar vielas ķīmiskajām īpašībām, ne arī to, vai Risku novērtēšanas komiteja, sagatavodama Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā un 64. panta 4. punkta a) apakšpunktā minēto atzinumu, ir kļūdījusies šī ziņojuma pārbaudē.

107    Faktiski šādas prasības Komisijai izriet no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2., 4. un 5. punkta.

108    Tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku viedokļi par šā sprieduma 104.–107. punktā izklāstīto Vispārējās tiesas izvērtējumu. Atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem, prasītāja apgalvoja, ka, tāsprāt, saskaņā ar “Regulas [Nr. 1907/2006] uzbūvi” tik tiešām, pirmkārt, esot posms, kurā Komisija pārbauda licences pieteikuma atbilstību regulā noteiktajām prasībām, un, otrkārt, posms, kurā pēc būtības tiek pārbaudīti licences piešķiršanas nosacījumi. Tomēr pirmais posms nevarot būt aprobežots vienīgi ar “ķeksīšu ievilkšanu ailēs”, jo pastāvot konkrētas obligātas prasības attiecībā uz iesniegto dokumentu saturu, piemēram, prasības, kuras izriet no Regulas Nr. 1907/2006 I pielikuma. Tajā esot norādīta, piemēram, ķīmiskās drošības ziņojumā ietveramā informācija.

109    Tomēr šis arguments ir jānoraida kā nepamatots. Regulas Nr. 1907/2006 I pielikumā ir norādīta informācija, kurai obligāti ir jābūt ietvertai atsevišķos pieteikuma iesniedzēju iesniegtajos dokumentos, tādā kā, piemēram, ķīmiskās drošības ziņojumā. Tomēr, lai gan tajā licences pieteikuma iesniedzējam ir noteikts pienākums licences pieteikumā un tam pievienotajos dokumentos ietvert atsevišķu konkrētu informāciju, no šī pielikuma formulējuma neizriet, ka Komisijai pārbaudē, kuru tā veic saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktu kopsakarā ar šīs regulas 62. pantu, būtu pienākums šo informāciju pārbaudīt pēc būtības.

110    Visbeidzot tiesas sēdē prasītāja būtībā uzsvēra, ka, tās ieskatā, katrā ziņā licences pieteikumā bija pieļauti tādi trūkumi, ar kuriem tika pārkāptas ne vien prasības par novērtējumu, kuras Komisijai bija jāizpilda saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2.–5. punktu, bet arī šīs regulas 62. pantā noteiktie licences pieteikuma atbilstības pārbaudes priekšnoteikumi. Tādējādi prasītāja, šķiet, atzīst, ka šīs regulas 62. panta 4. punktā ir uzskaitīti licences piešķiršanas formālie nosacījumi.

111    Tomēr arī šis arguments ir jānoraida kā nepamatots. Faktiski, pirmkārt, prasītāja, šķiet, balstās uz premisu, ka ir jāveic iepriekšēja novērtēšana, lai noskaidrotu, vai licences pieteikumā, kurā ir ietverta visa Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktā un šīs regulas I pielikumā minētā informācija, ir pieļauti tādi trūkumi attiecībā uz šo pieteikumu pēc būtības, lai būtu pamats secināt, ka jau no formālā viedokļa šis pieteikums neatbilst Regulai Nr. 1907/2006. Tomēr Regulā Nr. 1907/2006 šāda iepriekšēja novērtēšana nav paredzēta. Otrkārt, gadījumā, ja prasītāja balstītos nevis uz šo premisu, bet drīzāk izmantotu pieņēmumu par Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktā paredzēto pārbaudi, ir jākonstatē, ka tā nav minējusi, kāds varētu būt objektīvais kritērijs, kas ļautu precīzi vai vismaz pienācīgi un pārliecinoši noteikt licences pieteikumā pieļauto trūkumu robežvērtību, kuru sasniedzot tiktu pārkāpti šajā noteikumā minētie formālie nosacījumi.

112    Šajā lietā nav strīda, ka licences pieteikumam bija pievienota visa Regulas Nr. 1907/2006 62. pantā minētā informācija un ka bija izpildīts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktā minētais formālais nosacījums attiecībā uz ķīmiskās drošības ziņojuma iesniegšanu. Tāpat arī šajā lietā bija izpildīts nosacījums, saskaņā ar kuru Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktā minētajiem dokumentiem ir jābūt pārbaudāmiem. Faktiski ne ECHA komitejas, ne Komisija neapgalvo, ka pieteikuma iesniedzēju iesniegtie dokumenti nebūtu pārbaudāmi. Prasītāja tāpat arī nav konkrēti un ar pierādījumiem uzturējusi argumentu, ka licences pieteikumam pievienotie dokumenti būtu nepārbaudāmi. Turklāt lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka attiecībā uz ķīmiskās drošības ziņojumu pieteikuma iesniedzēji ir izpildījuši Regulas Nr. 1907/2006 I pielikuma prasības. Neviena no iesaistītajām personām nav apgalvojusi, ka šis ziņojums neatbilstu Regulas Nr. 1907/2006 I pielikuma prasībām. Turklāt arī iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā prasītāja nav sniegusi nekādus pierādījumus, kuru dēļ šajā ziņā būtu jāizdara cits secinājums.

113    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, pirmkārt, ka Risku novērtēšanas komitejas atzinumā esot pieļauti trūkumi un tie šajā lietā ir ietekmējuši attiecīgās licences piešķiršanu, un, otrkārt, ka Komisija esot nevis kompensējusi šos trūkumus, bet gan minētās komitejas atzinumu, gan lēmumu par licences piešķiršanu ir izmantojusi kā pārliecinošus pierādījumus, nekādi neietekmē atbildi uz jautājumu, vai Komisija ir vai nav izpildījusi pienākumu, kas tai izriet no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 62. pantu. Faktiski šie argumenti skar jautājumus par to, kā tiek vērtēti sarežģīti fakti, uz kuriem ir balstīta Risku novērtēšanas komitejas atzinuma izstrāde, kā arī par Komisijas pilnvarām vērtēt šos sarežģītos faktus un līdz ar to – par licences piešķiršanas lēmuma materiāltiesiskumu.

114    Tādējādi, ciktāl prasītāja apstrīd lēmuma par licences piešķiršanu formālo tiesiskumu, pamatodamās uz argumentiem, kuri skar šī lēmuma pieņemšanas materiāltiesiskos nosacījumus, ir jāizdara starpsecinājums, konstatējot, ka šie argumenti nav pamatoti.

115    Attiecībā uz pirmā pamata otrajā daļā izvirzīto otro iebildumu (skat. šā sprieduma 103. punktu) ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktā nav atsauces uz šīs regulas 61. pantu un tie abi nav saistīti.

116    Līdz ar to ir jāizdara otrais starpsecinājums, konstatējot, ka šis prasītājas arguments, kurā abi attiecīgie noteikumi tiek aplūkoti kopā, lai pierādītu Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta pārkāpumu, arī nav pamatots.

117    Turklāt arguments, kas ir saistīts ar “īsa pārskatīšanas termiņa” noteikšanu un ar mērķi veikt “pārskatīšanu” Regulas Nr. 1907/2006 61. panta nozīmē (skat. šā sprieduma 100. punktu), šķiet, drīzāk ir izmantots, lai pierādītu trūkumus lēmuma par licences piešķiršanu materiāltiesiskumā. Tas pats attiecas uz prasītājas argumentu, ar kuru tā apgalvo, ka Komisijai it kā nepiemītot “trūkumu novēršanas pilnvaras”, lai licences pieteikuma satura nepilnības kompensētu ar īsa pārskatīšanas termiņa noteikšanu. Tomēr, kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 104. un 106. punktā, Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkts neattiecas uz lēmuma par licences piešķiršanu materiāltiesiskumu.

118    Izdarot trešo starpsecinājumu, ir jākonstatē, ka argumentam, ar kuru tiek apgalvots, ka “īsa pārskatīšanas termiņa” noteikšana esot pretrunā “pārskatīšanai” Regulas Nr. 1907/2006 61. panta izpratnē, nav nozīmes, lai noskaidrotu, vai Komisija ir vai nav pārkāpusi šīs regulas 60. panta 7. punkta formālos priekšnoteikumus. Līdz ar to arī šis arguments nav pamatots.

119    Ar šā sprieduma 114., 116. un 118. punktā minētajiem trim starpsecinājumiem principā pietiek, lai noraidītu pirmā pamata otro daļu.

120    Tomēr ir jānoskaidro, vai ar šā sprieduma 94.–101., 113. un 117. punktā minētajiem prasītājas argumentiem var pamatot iebildumus, ka papildus Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktam ir pārkāpti vēl citi noteikumi, proti, pirmkārt, šīs regulas 60. panta 4. punkts un, otrkārt, šīs pašas regulas 60. panta 8. un 9. punkts, tos lasot kopsakarā ar šīs regulas 61. panta 1. punkta pirmo teikumu.

121    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka licence Regulas Nr. 1907/2006 izpratnē var tikt piešķirta vai nu saskaņā ar tā saucamo “atbilstošas kontroles” procedūru, kas ir norādīta Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punktā, vai arī alternatīvi saskaņā ar tā saucamo “sociālo un ekonomisko aspektu” procedūru, kas ir norādīta Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā. “Atbilstošas kontroles” procedūra no “sociālo un ekonomisko aspektu” procedūras atšķiras ar to, ka pēdējo minēto procedūru piemēro vienīgi gadījumā, kad netiek pierādīts, ka Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā norādīto vielas raksturīgo īpašību dēļ vielas lietošanas veida radītais risks cilvēku veselībai vai apkārtējai videi tiek pietiekami kontrolēts saskaņā ar šīs regulas 60. panta 2. punktu.

122    Turklāt ir jānorāda, ka, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, situācijā, kad prasītāja ir izvirzījusi faktus un argumentus, lai pierādītu tādas tiesību normas pārkāpumu, kura izrādās nebūtiska, bet ka ar šiem pierādījumiem un argumentiem var pamatot kādas citas tiesību normas pārkāpumu, Vispārējai tiesai nav nekādu šķēršļu minētos faktiskos apstākļus un argumentus piemērot lietai būtiskā juridiskā kontekstā. Citiem vārdiem sakot – Vispārējai tiesai nav šķēršļu šos faktiskos apstākļus un argumentus ņemt vērā kā tādus, kas attiecas uz lietā būtisku tiesību normu. Faktiski netiek prasīts, lai lietas dalībnieks tieši norādītu normas, saskaņā ar kurām tas ir tiesīgs celt prasību tiesā, vai vispārēji – ar kurām tas pamato savas sūdzības (skat. spriedumu, 2012. gada 13. jūnijs, XXXLutz Marken/ITSB – Meyer Manufacturing (“CIRCON”), T‑542/10, nav publicēts, EU:T:2012:294, 21. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Tomēr saistībā ar prasību, kas attiecas tādu lēmumu, kāds ir lēmums par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1367/2006 10. pantu, interpretāciju, ar kuru atsevišķi prasītājas minētie faktiskie apstākļi un argumenti tiek pārnesti uz lietai būtisko juridisko kontekstu, var piemērot, ciktāl netiek pārkāpti šā sprieduma 55.–58. punktā minētie ierobežojumi, kuri Vispārējai tiesai izriet no šī 10. panta.

124    Visbeidzot, šādi interpretēt var vienīgi gadījumā, ja prasītāja kaut vai netieši tam ir piekritusi.

125    Šajā lietā tiesas sēdes laikā Vispārējā tiesa uzklausīja lietas dalībniekus saistībā ar šā sprieduma 94.–101., 113. un 117. punktā minēto prasītājas argumentu nepamatotību. It īpaši Vispārējā tiesa uzdeva prasītājai jautājumu, lai noskaidrotu, uz kuru no pārējiem prasības pamatiem šie argumenti varētu attiekties.

126    Atbildēdama uz šo jautājumu, prasītāja atgādināja, ka ar otro un trešo pamatu tā ir apgalvojusi, ka esot pieļautas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas līdzinoties materiālo tiesību pārkāpumam, proti, it īpaši Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkta pārkāpumam. Turklāt prasītāja pēc būtības ir norādījusi, ka gadījumā, ja pirmā pamata otrajā daļā izvirzītie argumenti neizraisītu rezultātu šīs daļas kontekstā, šie argumenti esot jāņem vērā otrā un trešā pamata kontekstā.

127    Šādos apstākļos prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru tā būtībā apgalvo, pirmkārt, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija pēc padziļināta pretrunīgo pierādījumu vērtējuma pati nav formulējusi motivētu viedokli par to, vai var uzskatīt par atbilstīgu tādu ķīmiskās drošības ziņojumu, kurā ietverto informāciju Risku novērtēšanas komiteja ir atzinusi par nepilnīgu, ciktāl tā attiecās uz DEHP riska ietekmi uz darba ņēmējiem (skat. šā sprieduma 94.–97. punktu), un saskaņā ar kuru, otrkārt, šajā lēmumā tā vietā, lai minēto izmantotu kā pārliecinošu pierādījumu, Komisija esot aprobežojusies tikai ar vienkāršu norādi, ka šī komiteja ir konstatējusi “trūkumus” ar DEHP saistīto risku novērtējumā (skat. šā sprieduma 98. un 99. punktu), var interpretēt kā iebildumu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta pārkāpumu.

128    Tāpat arī argumentu saistībā ar “īsa pārskatīšanas termiņa” noteikšanu var interpretēt kā iebildumu, kas attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. un 9. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 61. panta 1. punkta pirmo teikumu, pārkāpumu (skat. šā sprieduma 100. un 101. punktu).

129    Pirmām kārtām šā sprieduma 94.–99. punktā minētie prasītājas argumenti, pat pēc tam, kad tie ir tikuši interpretēti kā argumenti, kas attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu, tomēr ir jānoraida.

130    Faktiski situācijā, kad ķīmiskās drošības ziņojumā ietvertā novērtējumā par risku, ko kādas vielas lietošana rada cilvēku veselībai vai videi, ir neskaidrības vai trūkumi, var secināt, ka nav pierādīts, ka šis risks tiek pietiekami kontrolēts. Šādā gadījumā licence nevar tikt izsniegta saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punktā paredzēto “atbilstošas kontroles procedūru”.

131    Toties šis apstāklis var būt pamats, lai noskaidrotu, vai, balstoties uz Komisijas rīcībā esošajiem faktiskajiem apstākļiem un pierādījumiem, licenci var izsniegt, piemērojot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu, proti, saskaņā ar “sociālo un ekonomisko aspektu procedūru”.

132    Šajā lietā pēc būtības apgalvojot, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija pēc padziļināta pretrunīgo pierādījumu vērtējuma pati nav formulējusi motivētu viedokli par to, vai ķīmiskās drošības ziņojums atbilst Regulas Nr. 1907/2006 noteikumiem (skat. šā sprieduma 94.–97. punktu), prasītāja apšauba nevis Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta piemērošanu, bet gan vienu no pierādījumiem, kam varētu būt nozīme attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkta piemērošanu.

133    Tas pats attiecas uz argumentu, ar kuru tiek apgalvots, ka savos lēmumos Komisija kā pārliecinošu pierādījumu esot tikai norādījusi, ka Risku novērtēšanas komiteja ir konstatējusi trūkumus ar DEHP saistīto risku novērtējumā (skat. šā sprieduma 98. un 99. punktu).

134    Ciktāl šā sprieduma 94.–99. punktā minētie argumenti būtībā ir balstīti uz pieņēmumu, ka tas vien, ka pastāv neskaidrības par DEHP lietošanas radīto risku pietiekamu kontroli, jau pats par sevi ir šķērslis Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta piemērošanai, šie argumenti nav uzskatāmi par pamatotiem.

135    Turklāt ir jānorāda, kā to arī ir minējusi Komisija un ko šajā ziņā prasītāja nav apstrīdējusi, ka ķīmiskās drošības ziņojumā bija ietverta informācija par divās dalībvalstīs veiktu bioloģisko uzraudzību un par gaisa mērījumiem, kas atbilst pētījumiem par tādu darba ņēmēju apdraudējuma risku, kuri ir nodarbināti nevis pārstrādāta PVH sektorā, bet tādā PVH sektorā, kurā tiek izmantots neapstrādāts PVH un DEHP. Šajos pētījumos ietvertie dati attiecās uz darba ņēmējiem divās dalībvalstīs, aptverot informāciju par bioloģisko uzraudzību, kā arī no Vācijas, Francijas, Nīderlandes un Somijas iegūtos datus saistībā ar gaisa piesārņojuma kontroli. Uzņēmumi, uz kuriem šie dati attiecās, aktīvi darbojas PVH izstrādāšanas un pārveidošanas jomā. Lai gan sniegtā informācija tieši neattiecās uz pārstrādāta PVH, kuras sastāvā ir DEHP, lietošanu, šī informācija skāra gan darbības, kurās tiek lietots neapstrādāts PVH ar neapstrādāta DEHP piemaisījumu, gan šīs vielas vēlāku pārveidošanu. Turklāt pieteikuma iesniedzēji darba ņēmēju apdraudējuma risku bija modelējuši, atsaucoties uz pārstrādāta elastīga PVH transportēšanu mazos vai lielos iepakojumos, kas ir uzskatāma par atsevišķu pārstrādāta PVH lietošanas veidu, kurš neietilpa pasākumos, uz kuriem attiecās ar neapstrādātu PVH saistītie pētījumi.

136    Tomēr, kā Komisija pareizi apgalvo, tas, ka Risku novērtēšanas komiteja bija secinājusi, ka pastāv neskaidrības darba ņēmēju apdraudējuma riska novērtējumā un ka sniegtā informācija nepārstāv visus licences pieteikumā ietvertos lietošanas veidus, nenozīmē, ka attiecībā uz darba ņēmēju apdraudējuma risku nebūtu sniegta nekāda informācija un ka no tās nevarētu izdarīt nekādus secinājumus.

137    Prasītāja nav argumentēti apstrīdējusi šo Komisijas konstatējumu. Izņemot to, ka prasītāja vispārīgi apstrīd ķīmiskās drošības ziņojumu, viņa nav pierādījusi, ka no šī ziņojuma nav iespējams izdarīt nekādus derīgus secinājumus.

138    Neceļot šādu iebildumu, ar prasītājas argumentu, kurā tiek pārmests, ka Komisija pēc padziļināta dažādu pierādījumu vērtējuma nav formulējusi motivētu viedokli par ķīmiskās drošības ziņojumu, nepietiek, lai pierādītu, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkts. Tādējādi šis arguments ir jānoraida. Tas pats attiecas uz pārējiem šā sprieduma 97.–99. punktā minētajiem argumentiem.

139    Otrām kārtām ir pamats uzskatīt, ka ar argumentu par “īsa pārskatīšanas termiņa” noteikšanu, ar kuru, prasītājas ieskatā, Komisija esot mēģinājumu kompensēt ķīmiskās drošības ziņojumā pieļautos trūkumus (skat. šā sprieduma 100. un 101. punktu), var pamatot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. un 9. punkta, lasot tos kopsakarā ar šīs regulas 61. panta 1. punkta pirmo teikumu, pārkāpumu. Lai pārbaudītu tā pamatotību, ir jānorāda šāda informācija.

140    Saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. punkta pirmo teikumu uz licenci attiecas “pārskatīšanas termiņš, neskarot nevienu lēmumu par iespējamu pārskatīšanu nākotnē”. Saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 9. punkta e) apakšpunktu licencē ir jānorāda “pārskatīšanas termiņš”. Visbeidzot atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 61. panta 1. punkta pirmajam teikumam saskaņā ar šo 60. pantu piešķirtās licences uzskata par derīgām “tikmēr, kamēr Komisija pieņem lēmumu, veicot pārskatīšanu, grozīt vai atsaukt licenci, ar nosacījumu, ka licences īpašnieks iesniedz pārskata ziņojumu vismaz 18 mēnešus pirms pārskatīšanas termiņa beigām”.

141    Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, kā tas izriet, piemēram, gan no Regulas Nr. 1907/2006 versijām angļu un vācu valodā, gan arī no šo noteikumu konteksta, ka visos trīs šā sprieduma 140. punktā minētajos noteikumos franču valodas redakcijā jēdzieni “pārbaude” un “pārskatīšana” (“réexamen” un “révision”) ir lietoti kā sinonīmi.

142    Tālāk ir jāuzsver, ka principā nosacījumi, kas tiek piemēroti atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. punktam un 9. punkta d) un e) apakšpunktam – lai kā arī šie nosacījumi būtu formulēti –, tik tiešām nav paredzēti, lai ar tiem kompensētu kādas varbūtējas nepilnības, kas ir pieļautas pieteikuma iesniedzēju iesniegtajā licences pieteikumā vai alternatīvu risinājumu analīzē, vai arī kādus varbūtējus trūkumus Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzēto nosacījumu pārbaudē, kuru ir veikusi Komisija.

143    Citiem vārdiem sakot, iespēju licenci papildināt ar atsevišķiem nosacījumiem, kas ir paredzēta Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. punktā un 9. punkta d) apakšpunktā, nevar interpretēt tādējādi, ka Komisijai būtu atļauts atstāt atklātu atbildi uz jautājumu, vai Regulas Nr. 1907/2006 60. panta nosacījumi ir izpildīti, un ka šādā situācijā tā varētu papildināt licenci ar nosacījumiem, ar kuriem tiek kompensētas kādas varbūtējas nepilnības vai trūkumi pārbaudē, kuru saskaņā ar šo noteikumu tai ir pienākums veikt.

144    Faktiski, veicot Regulas Nr. 1907/2006 60. pantā paredzēto nosacījumu pārbaudi, Komisijai ir jāpārliecinās, vai visi būtiskie fakti un ar to saistītie tehniskie un ekonomiskie izvērtējumi ļauj secināt, ka šajā noteikumā minētie nosacījumi tik tiešām ir izpildīti. Ja tas tā nav, Komisijai nav tiesību piešķirt licenci, pat ne ar nosacījumiem.

145    Tomēr šajā lietā, pretēji tam, ko būtībā apgalvo prasītāja, nevar konstatēt, ka lēmumā par licences piešķiršanu noteiktais pārskatīšanas termiņš būtu bijis līdzeklis, lai Komisija, izmantodama “trūkumu novēršanas pilnvaras”, mazinātu pieteikuma iesniedzēju iesniegtajā ķīmiskās drošības ziņojumā ietvertos trūkumus.

146    Brīdī, kad Komisija šajā lietā noteica īso pārskatīšanas periodu, nebija pamata kompensēt Risku novērtēšanas komitejas norādītos trūkumus.

147    Pirmkārt, ar ķīmiskās drošības ziņojumu saistīto neskaidrību vienīgās sekas ir tās, ka lēmuma par licences piešķiršanu juridiskais pamats bija nevis Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkts, bet gan šīs pašas regulas 60. panta 4. punkts. Līdz ar to no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkta viedokļa nebija nepieciešams kompensēt trūkumus ķīmiskās drošības ziņojumā.

148    Otrkārt, ir jāatgādina, ka, veikdama kvalitatīvo analīzi, kas aptvēra Risku novērtēšanas komitejas minētās neskaidrības, Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja ir norādījusi, ka, tās ieskatos, konkrētajā gadījumā licenci var piešķirt; tas norāda, ka ar ķīmiskās drošības ziņojumu saistītās neskaidrības galu galā ir tikušas novērstas.

149    Tādējādi prasītāja nevar celt iebildumus vienīgi par ķīmiskās drošības ziņojuma trūkumiem, vienlaikus pamatoti neapstrīdot Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas vērtējumu.

150    Ar pirmā pamata otrās daļas argumentiem prasītāja nav pierādījusi, ka ķīmiskās drošības ziņojumā ietvertie trūkumi būtu ietekmējuši Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta nosacījumu piemērošanu, un attiecīgi nav pamata uzskatīt, ka Komisija, nosacīdama pārskatīšanas termiņu, tādējādi būtu mēģinājusi šos trūkumus kompensēt. Līdz ar to nevar piekrist, ka būtu pārkāpts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 8. punkts un 9. punkta e) apakšpunkts.

151    Ņemot vērā iepriekš minēto, [pirmā pamata] otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par trešo daļu – kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām novērtējumā attiecībā uz saistību ar trūkumiem piemērotu alternatīvu risinājumu analīzes novērtējumā

152    Prasītāja uzskata, ka Komisija, interpretējot Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta e) apakšpunktā paredzēto jēdzienu “alternatīvi risinājumi”, esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un līdz ar to “acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz licences pieteikuma atbilstību šīs pašas regulas 60. panta 7. punktam”. Šo kļūdu dēļ Komisijas secinājumiem, kas ir ietverti lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, zūdot “jebkāda ticamība”.

153    Faktiski, ievērojot Regulas Nr. 1907/2006 74. apsvēruma formulējumu un ņemot vērā alternatīvu risinājumu analīzes lomu, kā arī jēdziena “alternatīvi risinājumi” parasto nozīmi, esot jāuzskata, ka licences pieteikumā ir jāietver analīze par alternatīvām vielām vai tehnoloģijām, ar kurām vielu, kas rada ļoti lielas bažas, var aizstāt “procesā [..] vai lietošanas veidā”, attiecībā uz kuru vai kuriem tiek lūgts piešķirt licenci. Prasītāja uzskata, ka “alternatīvu risinājumu” analīze faktiski esot domāta tam, lai varētu pārbaudīt, vai viela, kas rada ļoti lielas bažas, “paredzētajā procesā” var tikt aizstāta ar kādu citu vielu vai tehnoloģiju. Turklāt alternatīvi risinājumi esot jānovērtē, ņemot vērā funkciju, attiecībā uz kuru tiek lūgts piešķirt licenci. Konkrēti, alternatīvs risinājums esot jāizstrādā atbilstoši vielas funkcijai “procesā”, kā arī salīdzinājumā ar mazāk bīstamu vielu vai tehnoloģiju.

154    Šajā lietā licences pieteikumā piedāvātā alternatīvu risinājumu analīze neesot bijusi pietiekama. Tādēļ, ka šajā pieteikumā nav precizēta DEHP funkcija, tajā neesot norādīti risinājumi, kas ļautu šo vielu šajā funkcijā aizstāt.

155    Neesot apstrīdams, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija ir norādījusi, ka DEHP funkcija ir “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu PVH izstrādājumus”. Turklāt lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija esot atzinusi, ka licences pieteikumā faktiski esot ietverta alternatīvu risinājumu analīze “no pieteikuma iesniedzēju viedokļa”, proti, risinājums, kurā tiek lietots neapstrādāts PVH.

156    Tomēr tas, ka neapstrādāta PVH lietošana var tikt uzskatīta par “alternatīvu risinājumu”, lai gan neapstrādāta PVH ražošanā arī tiek izmantota viela, kas rada ļoti lielas bažas, nozīmējot, ka, interpretējot jēdzienu “alternatīvs risinājums”, ir pieļauta “acīmredzama” kļūda tiesību piemērošanā.

157    Katrā ziņā prasītāja norāda, ka gadījumā, ja, kā to Komisija ir norādījusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, DEHP pildīja funkciju “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu PVH izstrādājumus”, un ja šī funkcija tik tiešām bija saderīga ar Regulu Nr. 1907/2006, šai iestādei esot bijuši jāpārbauda tādi alternatīvi risinājumi, kas ļautu samazināt izmantotā DEHP daudzumu PVH izstrādājumu ražošanā. Šajā pārbaudē esot bijis jāņem vērā daudz lielāks skaits risinājumu, kā PVH izstrādājumu ražošanas procesā aizstāt DEHP, tostarp, piemēram, tādu plastifikatoru lietošana, kuri nav uzskatāmi par vielām, kas rada ļoti lielas bažas.

158    Savukārt šajā lietā licences pieteikumam pievienotā alternatīvu risinājumu analīze pat neatbilstot tai DEHP “funkcijai”, kuru Komisija ir atbalstījusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu. Tā vietā, lai norādītu risinājumu, kas ļautu “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu PVH izstrādājumus”, licences pieteikumā esot sniegta informācija par trīs citiem procesiem, kuri ļauj pārstrādāt PVH, proti, risinājums, kurā no pārstrādes procesa tiek atdalīti un izslēgti tie sadzīves atkritumi, kuros DEHP daudzums pārsniedz zināmu koncentrācijas līmeni (0,3 % no masas); risinājums, kurā PVH atkritumos tiek likvidēts DEHP, un risinājums, kas attiecas uz cita veida rūpniecisko PVH atkritumu lietošanu.

159    Komisija apstrīd šos argumentus.

160    Iesākumā ir jāatgādina, kā tas jau ir norādīts šā sprieduma 104.–106. punktā, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkts un 62. panta 4. punkts attiecas uz jautājumu, vai licences pieteikums ir pamatots ar prasītajiem dokumentiem. Šie noteikumi attiecas uz licencēšanas procedūras formālajiem aspektiem.

161    Šajā gadījumā nav strīda, ka licences pieteikumam ir bijis pievienots alternatīvu risinājumu izklāsts. Ciktāl arī ir nepieciešams, lai dokumenti, kuri pieteikuma iesniedzējiem ir jānodrošina, lai izpildītu Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punktu, būtu pārbaudāmi, ir jāuzsver, ka prasītāja nav konkrēti un ar pierādījumiem demonstrējusi, ka pieteikuma iesniedzēju sarūpētie dokumenti neatbilstu šim kritērijam (skat. šā sprieduma 111. punktu).

162    Aplūkojot tuvāk, prasītājas argumenti, ar kuriem tā apgalvo, ka alternatīvos risinājumos esot pieļauti trūkumi, skar lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu pamatotību pēc būtības. Līdz ar to šie argumenti ir jāuzskata par nepamatotiem, ciktāl tie ir izvirzīti ar mērķi pierādīt kļūdas tiesību piemērošanā vai vērtējumā saistībā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punkta un 62. panta 4. punkta piemērošanu.

163    Ir taisnība, ka to pašu iemeslu dēļ, kas jau tika norādīti šā sprieduma 122.–124. punktā, šos argumentus var interpretēt kā tādus, uz kuriem ir balstīts prasības pamats par Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkta pārkāpumu saistībā ar to, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi alternatīvos risinājumus.

164    Faktiski prasības trešajā pamatā prasītāja ir atsaukusies tieši uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkta pārkāpumu, izvirzot argumentus, kas ir vērsti uz alternatīvu risinājumu it kā kļūdainu izvērtējumu. Gan šī pirmā pamata daļa, gan trešais pamats būtība ir vērsti uz it kā pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā saistībā ar jēdziena “alternatīvi risinājumi” interpretāciju. Turklāt argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi prasības šajā – pirmā pamata trešajā daļā, un tie, kurus tā ir izvirzījusi trešā pamata pirmajā iebildumā, daļēji pārklājas.

165    Šajā ziņā ir jāuzsver, ka ar trešā pamata pirmo iebildumu prasītāja apgalvo, ka ir pieļauts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punkta pārkāpums, kas attiecas uz alternatīvu risinājumu analīzi saistībā ar šādiem diviem aspektiem. Pirmkārt, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija, tāpat kā pieteikuma iesniedzēji savā licences pieteikumā, esot koncentrējusies uz kļūdainu “atsauces sistēmu”, proti, uz “atkritumu plūsmas aizstāšanu, pretēji [vielas, kas rada ļoti lielas bažas,] aizstāšanai (PVH izstrādājumu ražošanas) procesā”. Otrkārt, Komisija esot atkārtojusi, ka DEHP pilda funkciju samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu PVH izstrādājumus (skat. šā sprieduma 226. punktu). Tomēr jautājums saistībā ar kļūdainu “atsauces sistēmu” un jautājums par to, vai alternatīvu risinājumu analīzei ir jākoncentrējas uz vielu, kas rada ļoti lielas bažas, tādā “procesā”, kādu prasītāja ir minējusi šajā – pirmā pamata trešajā daļā, pārklājas. Pārklājas arī, no vienas puses, tā iebilduma daļa, kas attiecas uz pieļautajām kļūdām alternatīvu risinājumu vērtējumā saistībā ar DEHP funkcijas nepareizu interpretāciju (skat. šā sprieduma 233. punktu), un, no otras puses, šā sprieduma 155.–158. punktā norādītajā prasītājas argumentācijā paustie pārmetumi.

166    Turklāt ir izpildīti arī nosacījumi, kas Vispārējai tiesai ļauj interpretēt argumentus, lai piešķirtu tiem lietderību (skat. šā sprieduma 122.–124. punktu). It īpaši tostarp ir jānorāda, ka tiesas sēdē sniegtie prasītājas precizējumi par tās argumentu lietderību attiecībā uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punktu – pretēji to lietderībai attiecībā uz Regula Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktu un 62. panta 4. punktu – ietvēra arī argumentus, kas tika izvirzīti, lai pamatotu šo pirmā pamata daļu. Visbeidzot šajā ziņā arī Komisija tika uzklausīta.

167    Šādos apstākļos šā sprieduma 152.–158. punktā minētie argumenti ir jāuzskata par papildinājumu trešā pamata kontekstā celtajiem argumentiem.

–       Par ceturto daļu – kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 7. punktu un 64. panta 3. punktu

168    Pamatodama pirmā pamata ceturto daļu, prasītāja ir norādījusi, ka ECHA Risku novērtēšanas komiteja pieteikuma iesniedzējiem esot pieprasījusi papildu informāciju brīdī, kad, šīs komitejas ieskatā, licences pieteikums jau atbilda Regulas Nr. 1907/2006 62. panta priekšnoteikumiem. Līdz ar to, šādi rīkojoties, šī komiteja esot pieļāvusi “acīmredzamu” kļūdu tiesību piemērošanā, proti, Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punktā paredzētās procedūras pārkāpumu. Tā kā lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija esot apstiprinājuši šo pieeju, līdz ar to arī šajā lēmumā esot pieļauta “acīmredzama” kļūda tiesību piemērošanā. Visbeidzot Komisija pati esot pārkāpusi ne vien Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punktu, bet arī šīs pašas regulas 60. panta 7. punktu.

169    Prasītāja uzskata, ka atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punktam brīdī, kad ir konstatēts, ka licences pieteikums atbilst Regulas Nr. 1907/2006 62. panta priekšnoteikumiem, vienīgi Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejai ir tiesības pieprasīt papildu informāciju un tā to var darīt tikai attiecībā uz alternatīviem risinājumiem. Turpretī no šī noteikuma izrietot, ka Risku novērtēšanas komitejai nav tiesību prasīt papildu informāciju par pieteikumu, kurš jau ir ticis atzīts par atbilstošu Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam.

170    Komisija apstrīd šos argumentus.

171    Iesākumā ir jānorāda, kā tas arī izriet no Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta pirmā teikuma, ka lūgumi, kurus, pamatojoties uz šo noteikumu, Risku novērtēšanas komiteja un Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja var adresēt pieteikuma iesniedzējam, attiecas uz jautājumu, vai šajā licences pieteikumā ir ietverta visa Regulas Nr. 1907/2006 62. pantā norādītā būtiskā informācija, kurai ir jābūt šo komiteju rīcībā, lai tās spētu pildīt savu uzdevumu sagatavot Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 1. punktā minētos atzinumus. Saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta otro teikumu vajadzības gadījumā šīs komitejas, savā starpā konsultējoties, iesniedz pieteikuma iesniedzējam kopīgu lūgumu pēc papildu informācijas, lai pieteikums atbilstu Regulas Nr. 1907/2006 62. pantā ietvertajām prasībām. Tādējādi no Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta pirmajiem diviem teikumiem izriet, ka šo komiteju kopīgajam lūgumam ir jāattiecas uz jautājumu, vai licences pieteikums atbilst Regulas Nr. 1907/2006 62. pantam no formālā viedokļa, proti, vai šim pieteikumam ir pievienoti visi šajā pēdējā minētajā noteikumā prasītie dokumenti un informācija. Turklāt minēto komiteju kopējā lūgumā pieteikuma iesniedzējam var tikt lūgts iesniegt pārbaudāmus dokumentus.

172    Papildus Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta pirmajā teikumā piešķirtajām pilnvarām Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja vajadzības gadījumā, pamatojoties uz šīs regulas 64. panta 3. punkta trešo teikumu var prasīt pieteikuma iesniedzējam vai trešajām personām konkrētā termiņā iesniegt papildu informāciju par iespējamām alternatīvām vielām vai tehnoloģijām.

173    Atšķirībā no Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta otrajā teikumā minētā lūguma šīs pašas regulas 64. panta 3. punkta trešajā teikumā minētais lūgums neattiecas uz jautājumu, vai Regulas Nr. 1907/2006 62. pantā noteiktā informācija, kuru ir iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, ir pilnīga vai pārbaudāma. Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta trešajā teikumā minētais lūgums tādējādi neattiecas uz attiecīgā licences pieteikuma formālo aspektu. Turpretī šī lūguma mērķis ir iegūt papildus informāciju, kas ir nepieciešama, lai Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja varētu pēc būtības izvērtēt attiecīgo vielu un novērtēt alternatīvus risinājumus. Šādu lūgumu varētu būt lietderīgi sniegt tad, kad Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja izstrādā atzinumu, kurā ir ietverta Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 4. punkta b) apakšpunktā precizētā informācija. It īpaši, ja, piemēram, pieteikuma iesniedzēja iesniegtajā alternatīvu risinājumu analīzē tiek konstatēti trūkumi vai nepilnības, kuras tas var novērst, saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punkta trešo teikumu formulēts lūgums var ļaut izvairīties no tā, ka gadījumā, ja pieteikuma iesniedzējs vēlas iesniegt 64. panta 5. punkta pirmajā daļā minētos komentārus, Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja ir spiesta gaidīt, ka pieteikuma iesniedzējs tos iesniedz atbilstoši šīs pašas regulas 64. panta 5. punkta trešās daļas otrajam teikumam.

174    Regulā Nr. 1907/2006 nav analoga noteikuma, saskaņā ar kuru Risku novērtēšanas komitejai būtu tiesības uzdot pieteikuma iesniedzējam papildus jautājumus, lai saņemtu informāciju, kas ir nepieciešama, lai pēc būtības vērtētu datus, kas ir jāietver Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 1. punktā minētajā atzinumā.

175    Tomēr, sagatavojot ziņojumu, Risku novērtēšanas komitejai arī var rasties nepieciešamība lūgt pieteikuma iesniedzējam papildu informāciju, lai novērstu varbūtējos trūkumus vai nepilnības, kas attiecībā uz kādu vielu ir konstatētas ķīmiskās drošības ziņojumā. Risku novērtēšanas komitejai ir jābūt iespējai uzdot licences pieteikuma iesniedzējam jautājumus kaut vai tādēļ vien, lai paātrinātu sava atzinuma izstrādāšanas gaitu, kā arī lai nebūtu jāgaida uz pieteikuma iesniedzēja sniegtajiem komentāriem, kas ir paredzēti Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 5. punkta trešajā daļā.

176    Rūpības pienākuma vadīta un pareizas tajā iesniegtās lietas administrēšanas labad Risku novērtēšanas komiteja jebkurā brīdī var informēt pieteikuma iesniedzēju par trūkumiem, kas attiecībā uz kādu vielu ir pieļauti ķīmiskās drošības ziņojumā. Turklāt šī komiteja arī var nolemt dot pieteikuma iesniedzējam iespēju sniegt jebkādu nepieciešamo informāciju, kas tai ļautu papildināt vai uzlabot izvērtējumus, kuri tai ir jāveic, pildot sev uzticēto uzdevumu novērtēt attiecīgās vielas riskus, pat ja šāda iespēja nav tieši paredzēta Regulā Nr. 1907/2006.

177    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, pretēji prasītājas apgalvotajam, kas izriet no visiem šā sprieduma 168. un 169. punktā minētajiem prasītājas argumentiem, nevar secināt, ka Risku novērtēšanas komiteja būtu pārkāpusi Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 3. punktu, uzdodama papildu jautājumus par licences pieteikuma būtību pēc tam, kad bija secināts, ka licences pieteikums atbilst tās pašas regulas 62. panta priekšnoteikumiem.

178    Tādējādi, pieņemdama lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, Komisija nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā, kas nozīmē, ka ir jānoraida pirmā pamata ceturtā daļa. Tādējādi ir jānoraida kopumā viss pirmais pamats.

 Par otro pamatu – acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kas ir pieļautas Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzētajā sociālo un ekonomisko aspektu novērtējumā

179    Prasītājas celtais otrais pamats ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzētajā sociālo un ekonomisko aspektu novērtējumā, uz kuru Komisija ir pamatojusies, lai piešķirtu licenci, kā arī lai pēc tam noraidītu iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, ir pieļautas acīmredzamas kļūdām vērtējumā. Šim pamatam ir trīs daļas.

–       Par pirmo daļu – acīmredzamām kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā, kas ir pieļautas sociālo un ekonomisko aspektu novērtējuma atsauces sistēmā

180    Prasītāja uzskata, ka lēmumā par licences piešķiršanu “atsauces sistēma” esot bijusi DEHP lietošanas veids, kuru pieteikuma iesniedzēji bija minējuši savā licences pieteikumā.

181    Šajā lietā apgalvotā kļūda tiesību piemērošanā, kas ir pieļauta “atsauces sistēmā”, proti, kļūda, ko esot izraisījis veids, kā pieteikuma iesniedzēji ir interpretējuši Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā minēto jēdzienu “lietošanas veids”, un uz kuru jau ir norādīts pirmā pamata pirmās daļas kontekstā, esot pieļauta arī Komisijas vērtējumā attiecībā uz apgalvotajām priekšrocībām, ko sniedz tas “lietošanas veida”, uz kuru attiecas licences pieteikums. Kā prasītāja jau ir norādījusi iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā, nekādas sociālas un ekonomiskas priekšrocības nevar rasties no vielas, kas rada ļoti lielas bažas, “lietošana” bez jebkādas funkcijas. Atbildot uz šo argumentu, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija kārtējo reizi esot atzinusi, ka DEHP pamatfunkcija esot “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus”. Tomēr, prasītājas ieskatā, tas, ka tiek “samazināt[s] to plastifikatoru daudzum[s], kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus”, neesot uzskatāms par Regulas Nr. 1907/2006 prasībām atbilstošu “funkciju”.

182    Turklāt, izmantodama “to pašu informāciju”, lai aprakstītu, no vienas puses, gan “lietošanas viedu”, uz ko attiecas Regulas Nr. 1907/2006 56. panta 1. punkta a) apakšpunkts, gan, no otras puses, sociālās un ekonomiskās “priekšrocības”, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta b) apakšpunkts, Komisija esot arī pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā attiecībā uz jēdziena “priekšrocības” interpretāciju.

183    Komisija apstrīd šos argumentus.

184    Iesākumā ir jāuzsver, ka visi prasītājas argumenti, ar kuriem tā ir pamatojusi otrā pamata pirmo daļu, balstās uz pieņēmumu, kuru prasītāja ir izklāstījusi pirmā pamata pirmās daļas kontekstā, apgalvodama, ka tas, kā Komisija ir interpretējusi Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punktā, 56. panta 1. punkta a) apakšpunktā un 60. pantā minēto jēdzienu “lietošanas veids”, esot uzskatāms par kļūdu tiesību piemērošanā.

185    Tomēr, kā tas ir norādīts šā sprieduma 63.–91. punktā, šajā ziņā šī iestāde nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

186    Turklāt attiecībā uz argumentu saistībā ar “to pašu informāciju”, kuru Komisija it kā esot izmantojusi, lai aprakstītu gan attiecīgo lietošanas veidu šajā lietā, gan sociālās un ekonomiskās priekšrocības (skat. šā sprieduma 182. punktu), ir jānorāda turpmākais.

187    Ciktāl prasītāja ar šo argumentu atkārtoti izvirza savu motivāciju, kas ir balstīta uz pieņēmumu, ka no tā, kā Komisija ir interpretējusi jēdzienu “lietošanas veids”, izrietot kļūda tiesību piemērošanā arī attiecībā uz jēdzienu “priekšrocība”, šis arguments ir jānoraida, pat nesniedzot jēdziena “priekšrocība” definīciju. Faktiski, kā tas ir norādīts šā sprieduma 185. punktā, šajā ziņā šī iestāde nav pieļāvusi nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.

188    Ja tomēr iebildumi par “to pašu informāciju”, ko Komisija it kā esot izmantojusi, lai aprakstītu gan attiecīgo lietošanas veidu šajā lietā, gan sociāli ekonomiskās priekšrocības (skat. šā sprieduma 182. punktu), ir jāsaprot kā papildu arguments, nākas konstatēt, ka prasītāja nav pamatoti precizējusi, kas ir jāsaprot ar šo “to pašu informāciju”.

189    Šādos apstākļos otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

–       Par otro daļu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas ir pieļauta, izsverot riskus un priekšrocības

190    Atbilstoši prasītājas uzskatam to, ka lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā saistībā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu, pierādot šādi elementi.

191    Vispirms, ņemot vērā apstākli, ka, Risku novērtēšanas komitejas ieskatā, risku darba ņēmēju veselībai nav iespējams kvantitatīvi novērtēt, ne Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas, ne attiecīgi Komisijas rīcībā neesot bijis nepieciešamās informācijas, lai lemtu par sociālo un ekonomisko aspektu novērtējumu. Tā kā darba ņēmēju veselībai radīto risku nevar kvantitatīvi noteikt, uz tā balstīto risku un priekšrocību samērošanu, kas ir minēta Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā, neesot iespējams pareizi īstenot. Tādēļ lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu ietvertais Komisijas apgalvojums, saskaņā ar kuru, pirmkārt, būtībā esot jāpiekrīt Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejai, kura savukārt, “balstoties uz pieejamās informācijas kvalitatīvo analīzi, ir secinājusi, ka lietošanas veida sniegtās priekšrocības pārsniegšot tās radītos riskus”, un, otrkārt, ka šis sociālo un ekonomisko aspektu novērtējums līdz ar to ir apmierinošs, esot uzskatāms par absurdu. Ir taisnība, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā nav precizēts, vai riskiem ir jābūt kvantitatīvi nosakāmiem. Tomēr saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 I pielikuma 6.1.–6.5. punktu ķīmiskās drošības ziņojumā tiekot prasīts, lai risks, kas apdraud cilvēku veselību, tiktu novērtēts kvantitatīvi, ja vien nav iespējams konstatēt atvasinātu beziedarbības līmeni (“Derived no‑effect level”, turpmāk tekstā – “DNEL”) un koncentrāciju, pie kuras nenovēro nelabvēlīgu ietekmi (“Predicted no effect concentration”, turpmāk tekstā – “PNEC”). Tomēr šajā lietā licences pieteikumā ir norādīts, ka DEHP ir “robežvērtības viela”, un tas nozīmējot, ka ir iespējams noteikt gan DNEL, gan PNEC.

192    Ar tādu pašu domu prasītāja ir norādījusi, ka Risku novērtēšanas komiteja kvantitatīvi noteikt riskus neesot varējusi nevis tādēļ, ka tā to būtu uzskatījusi par neiespējamu jaunāko zinātnes atziņu dēļ, piemēram, tāpēc, ka nav iespējams noteikt DNEL, bet gan tāpēc, ka trūka pietiekamas informācijas par darba ņēmēju pakļautību riskam. Tādējādi “šāda situācija ir pretrunā licences pamatprincipam”, saskaņā ar kuru tiekot prasīts, lai licences pieteikuma iesniedzējs pierāda, ka risks, kas ir saistīts ar vielas lietošanas veidu, ir pietiekami kontrolēts atbilstoši Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punktam, vai arī gadījumā, ja tas nevar pierādīt pietiekamu kontroli, pieteikuma iesniedzējam esot jāpierāda, ka vielas lietošanas veida sniegtās priekšrocības ir lielākas par tās radītajiem riskiem, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā. Šajā lietā katrā ziņā pieteikuma iesniedzēji neesot snieguši visus datus, kas vajadzīgi, lai īstenotu vērtējumu.

193    Atbildēdama Komisijai, prasītāja apgalvo, ka tā šo argumentu pirmo reizi esot izvirzījusi nevis šīs prasības ietvaros, bet gan iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Faktiski iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā esot tieši citēti tie Risku novērtēšanas komitejas un Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas secinājumi, kuros ir norādīts uz trūkumiem, kas izriet no tā, ka trūkst pilnīgas sociālo un ekonomisko aspektu analīzes un vērtējuma par ietekmi uz cilvēku veselību.

194    Komisija apstrīd šos argumentus.

195    Iesākumā ir jānorāda, ka, pretēji prasītājas teiktajam, arguments, ar kuru tiek apgalvots, ka, piemērojot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu, Komisija esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu šī iestāde esot piekritusi Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejai, kura ir “secinājusi, balstoties uz pieejamās informācijas kvalitatīvo analīzi, ka lietošanas veida sniegtās priekšrocības pārsniegšot tās radītos riskus”, netika kā tāds izvirzīts iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā.

196    Iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 93.–100. punktā minētie argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi saistībā ar priekšrocībām un to samērošanu ar riskiem, ko DEHP rada cilvēku veselībai, tik tiešām attiecās uz dažiem ar šo problēmu saistītiem aspektiem. Šos elementus prasītāja ir atkārtojusi iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 99. punktā. Saskaņā ar šo punktu “kopumā pieteikuma iesniedzējiem nav izdevies pierādīt, ka DEHP turpmākās lietošanas sociālās un ekonomiskās priekšrocības būtu lielākas par riskiem [Regulas Nr. 1907/2006] 60. panta [4. punkta] izpratnē, jo 1) vielai nav savas funkcijas; 2) pieteikuma iesniedzēji nepareizi ir uzskatījuši, ka DEHP lietošana nerada riskus, un 3) sociālā un ekonomiskā analīze pamatā ir balstīta uz ietekmi, kāda rastos gadījumā, ja licence netiktu izsniegta”.

197    Turpretī iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā vispār nav minēts arguments, kas attiecas uz jautājumu, kādas sekas ir iestājušās vai ir varējušas iestāties tādēļ, ka darba ņēmējiem radītais risks nav kvantitatīvi noteikts, kā to Risku novērtēšanas komiteja ir konstatējusi atzinumā, kas ir izstrādāts saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta otro teikumu, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 64. panta 1. punktu, attiecībā uz DEHP lietošanas radīto risku un sociālo un ekonomisko priekšrocību samērošanu.

198    Šajā ziņā pilnīgam kopskatam ir jāuzsver, ka lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu fragments, kuru prasītāja ir izmantojusi, lai pierādītu, ka Komisija faktiski esot atbildējusi uz prasītājas argumentu par to, kā risku un sociālo un ekonomisko priekšrocību samērošanu ietekmē apstāklis, ka darba ņēmējiem radītais risks nav kvantitatīvi noteikts, proti, fragments, kurā ir teikts, ka Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja, “balstoties uz pieejamās informācijas kvalitatīvo analīzi, ir secinājusi, ka lietošanas veida sniegtās priekšrocības pārsniedz tās radītos riskus”, ir saīsināts un izņemts no konteksta.

199    Faktiski šajā lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu fragmentā Komisija nav sniegusi atbildi uz argumentu par DEHP ķīmiskās drošības ziņojuma trūkumiem, kas esot piepļauti tādējādi, ka apdraudējums šai vielai pakļauto darba ņēmēju veselībai nav kvantitatīvi noteikts. Patiesībā ar šā sprieduma 193. punktā minēto teikuma daļu Komisija ir atbildējusi uz iekšējas pārskatīšanas pieprasījuma 95. un 99. punktā izvirzīto prasītājas argumentu, kurā ir apgalvots, ka pieteikuma iesniedzēju iesniegtā sociālo un ekonomisko aspektu analīze nepierādot, ka DEHP sociālās un ekonomiskās priekšrocības būtu lielākas par šīs vielas radītajiem riskiem, jo šī analīze balstoties uz kļūdainu pieņēmumu, ka šī viela nerada nekādu risku.

200    Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka šā sprieduma 190.–192. punktā minētais arguments nav bijis ietverts iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Tādēļ ar to pašu pamatojumu, kas ir minēts šā sprieduma 55.–58. punktā, šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

201    Turklāt katrā ziņā šis arguments nav pamatots pēc būtības.

202    Faktiski prasītāja būtībā uzskata, ka sociālo un ekonomisko priekšrocību un risku, ko DEHP lietošana rada cilvēku veselībai, samērošana, kuru Komisija ir īstenojusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, esot nekorekta tādēļ, ka vienu no rādītājiem, proti, risku, ko DEHP lietošana rada darba ņēmējiem, nav bijis iespējams “kvantitatīvi” noteikt, lai gan Komisija, kura turklāt neesot noliegusi šo aspektu, ir uzsvērusi, ka tā pievienojas Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas viedoklim, kura šajā ziņā ir veikusi “kvalitatīvu” analīzi.

203    Uz šo argumentu ir jāatbild, ka risku, ko DEHP lietošana rada cilvēku veselībai, un sociālo un ekonomisko priekšrocību samērošanai ir jābalstās ne tikai uz kvantitatīviem rādītājiem. Turklāt situācijā, kad trūkst informācijas, kas ļautu “kvantitatīvi” noteikt risku, tas nenozīmē, ka šo risku varētu novērtēt, izmantojot arī kvalitatīvus rādītājus.

204    No iepriekš izklāstītā izriet, ka otrā pamata otrā daļa ir jānoraida kā nepieņemama un katrā ziņā kā nepamatota.

–       Par trešo daļu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā saistībā ar to, ka sociālo un ekonomisko aspektu novērtējuma gaitā nav ņemta vērā informācija

205    Prasītājas ieskatā, tas, ka, piemērodama Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunktu, Komisija neesot ņēmusi vērā informāciju par DEHP piemītošajām endokrīnā disruptora īpašībām, šī iestāde esot pieļāvusi “acīmredzamu kļūdu tiesību piemērošanā un vērtējumā”.

206    Faktiski šajā noteikumā ietvertais vārdu savienojums “pieejamā informācija” esot jāsaprot tādējādi, ka tā aptver visu informācijas kopumu, kas faktiski bija Komisijas rīcībā licences pieteikuma izvērtēšanas brīdī. Tas, ka 2014. gada decembrī ECHA bija atzinusi, ka bažas radoša endokrīnā disruptora īpašību dēļ DEHP ir viela, kas rada ļoti lielas bažas, Regulas Nr. 1907/2006 57. panta f) punkta izpratnē (skat. šā sprieduma 7. punktu), saistībā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunktu Komisijai šajā lietā esot bijusi jāņem vērā informācija par šai vielai piemītošajām endokrīnā disruptora īpašībām. Katrā ziņā šī noteikuma formulējumā neesot precizēts, ka pārbaudīt var vienīgi “pieteikuma iesniedzēju rīcībā” esošo informāciju.

207    Prasītāja uzskata, ka Komisija tik tiešām esot mēģinājusi rast attaisnojumu šai pieejai, lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 3.2. punktā atzīdama, ka “nevar sagaidīt, lai 2012.–2013. gadā, kad pieteikuma iesniedzēji sagatavoja licences pieteikumu, tie būtu paredzējuši, ka DEHP tiks identificēta vēl kāda papildu bīstama īpašība, jo šī īpašība tika identificēta vienīgi 2014. gada decembrī, proti, 15 mēnešus vēlāk”. Tomēr Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunkta formulējumā neesot nevienas normas, kurās būtu precizēts, ka pārbaudīt var tikai pieteikuma iesniedzēju rīcībā esošu informāciju. Faktiski saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu Komisijai uzdotajam vērtēšanas pienākumam neesot nekādu ierobežojumu atkarībā no tā, kāda veida apdraudējums cilvēku veselībai un videi ir jāpārbauda, un uz to neattiecoties ierobežojums, ka vērā ir jāņem vienīgi tie pierādījumi, kuri ir saņemti no pieteikuma iesniedzējiem.

208    Šajā lietā esot jānorāda, ka sociālo un ekonomisko aspektu novērtējuma kontekstā noteicošie esot Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 5. punkta a) apakšpunkts un XVI pielikums. Tomēr šis pielikums neaprobežojoties vienīgi ar “priekšrocībām cilvēka veselībai un videi”, ko rada tādas licences piešķiršanas atteikums, kurš ir balstīts uz šīs pašas regulas XIV pielikumā minēto bīstamību. Šī iemesla dēļ esot jāsecina, ka informācija par bīstamām īpašībām, kuras nav minētas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā, esot jāņem vērā jau sociālo un ekonomisko aspektu novērtējuma izstrādāšanas posmā šīs pašas regulas 60. panta 4. punkta izpratnē.

209    Prasītāju nepārliecinot arī Komisijas iebildumu rakstā izvirzītais arguments, kurā tā norāda, ka, prasot pieteikuma iesniedzējiem iesniegt informāciju par tādu lielas bažas radošu risku, kurš licences pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nav bijis identificēts, pilnībā tiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips. Faktiski šis arguments esot pretrunā ar tiesisko paļāvību saistītajai judikatūrai, kurā ir nodibināts, ka uzņēmējiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pastāvošā situācija, kas var tikt grozīta, Savienības iestādēm īstenojot savu rīcības brīvību. Līdz ar to licences pieteikuma iesniedzējiem neesot tiesiska pamata paļauties, ka vielas, kuras tie lieto vai ražo, nerada “ļoti lielas bažas” papildus tām, kuru dēļ tās jau ir iekļautas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā paredzētajā sarakstā.

210    Komisija apstrīd šos argumentus.

211    Iesākumā ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunktu lēmumu par licences piešķiršanu Komisija ir pieņēmusi pēc tam, kad ir ņemta vērā “pieejamā informācija par jebkuras citas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas radītiem riskiem cilvēku veselībai vai videi”.

212    Turpretī pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītāja (skat. šā sprieduma 205. un 206. punktu), Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunktā nav nedz tieši, nedz netieši minētas attiecīgajai vielai, kas rada ļoti lielas bažas, piemītošās raksturīgās īpašības.

213    Tas pats secinājums izriet ne vien no šī noteikuma formulējuma, bet arī no šo noteikumu aptverošā konteksta. Faktiski Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta kontekstā vielu, kas rada ļoti lielas bažas, raksturīgās īpašības netieši ir minētas gan šī noteikuma pirmā teikuma, gan arī otrā teikuma a) apakšpunktā.

214    Tādējādi fakts, ka Komisija nav ņēmusi vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, varētu, augstākais, tikt uzskatīts par Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta pirmā un otrā teikuma a) apakšpunkta pārkāpumu.

215    Turpretī nevar piekrist, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta d) apakšpunkts.

216    Turklāt pakārtoti ir jānorāda, ka, sniedzot atbildi uz jautājumu, vai ir pierādīts, ka vielas[, kas rada ļoti lielas bažas,] lietošanas veida radītās sociālās un ekonomiskās priekšrocības ir lielākas par tiem riskiem cilvēku veselībai vai apkārtējai videi, kuri ir tieši minēti Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta pirmajā teikumā un uz kuriem netieši attiecas minētās regulas 60. panta 4. punkta otrā teikuma a) apakšpunkts, Komisijai tik tiešām pēc savas iniciatīvas ir jāpārbauda visa būtiskā informācija, kas ir tās rīcībā lēmuma par licences piešķiršanu pieņemšanas brīdī, un risku novērtēšana neaprobežojas vienīgi ar licences pieteikumā ietvertās informācijas pārbaudi. Faktiski, novērtējot riskus, Komisija nepilda tiesneša lomu, kura kompetencē būtu lemt, vienīgi balstoties uz informāciju un pierādījumiem, kurus ir sniedzis pieteikuma iesniedzējs.

217    Ir taisnība, ka no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta pirmā teikuma formulējuma tieši neizriet, vai risku novērtēšana, ko veic Komisija, būtu jābalsta vienīgi uz informāciju par tām pārbaudāmās vielas raksturīgajām īpašībām, kuras ir minētas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā, vai arī šajā ziņā Komisijai drīzāk ir jāņem vērā arī tās vielas īpašības, kuras ir iekļautas nevis šajā pielikumā, bet kandidātvielu sarakstā.

218    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punktu licence tiek piešķirta, ja “[minētās regulas] XIV pielikumā norādīto vielas raksturīgo īpašību dēļ” vielas lietošanas veida radītais risks cilvēku veselībai vai apkārtējai videi tiek pietiekami kontrolēts saskaņā ar šīs pašas regulas I pielikuma 6.4. iedaļu, kā to pierāda pieteikuma iesniedzēja [iesniegtais] ķīmiskās drošības ziņojums.

219    Saskaņojoties ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punktu, Regulas Nr. 1907/2006 62. panta 4. punkta d) apakšpunktā ir noteikts, ka licences pieteikumā tostarp tiek ietverts ķīmiskās drošības pārskats – ja vien tas jau nav iesniegts pieteikuma reģistrācijas gaitā –, kas ir izstrādāts saskaņā ar šīs regulas I pielikumu, raksturojot tādus vielas “[šīs pašas regulas] XIV pielikumā norādīto raksturīgo īpašību” izraisītos riskus cilvēku veselībai vai apkārtējai videi, kas izriet no vielas(‑u) lietošanas veida.

220    Šādos apstākļos Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkta un 62. panta 4. punkta d) apakšpunkta izpratnē ir jāsecina, ka, veicot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta pirmajā teikumā paredzēto risku novērtējumu, nozīme ir tikai datiem, kas skar tās vielai raksturīgās īpašības, kuras ir iekļautas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā.

221    Turpretī novērtējumā nav jāņem vērā varbūtējā informācija par tām vielai raksturīgajām īpašībām, kuras šajā XIV pielikumā nav iekļautas, un tas pats attiecas arī uz situāciju, kad šīs raksturīgās īpašības jau ir iekļautas Regulas Nr. 1907/2006 59. panta 1. punktā paredzētajā kandidātvielu sarakstā.

222    Faktiski vielas iekļaušana kandidātvielu sarakstā, no vienas puses, un tās iekļaušana Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā, no otras puses, ir uzskatāma par diviem dažādiem Regulā Nr. 1907/2006 noteiktās licencēšanas procedūras posmiem, uz kuriem attiecas savs regulējums, atšķirīgi mērķi, kuri tikai daļēji pārklājas un kuriem daļēji piemēro dažādus vērtējuma kritērijus.

223    Turklāt, kā tas izriet no Regulas Nr. 1907/2006 57. pantā minētā jēdziena “var”, tas, ka vielas atsevišķas raksturīgas īpašības tiek tikai iekļautas kandidātvielu sarakstā, obligāti vai automātiski nenozīmē, ka šīs īpašības tiek iekļautas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā. Turpretī, kā tas arī izriet no Regulas Nr. 1907/2006 58. panta, turklāt šajā ziņā ir nepieciešams pieņemt lēmumu, ievērojot visus šajā pēdējā minētajā noteikumā minētos nosacījumus. Lēmumu iekļaut kādu vielu Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā Komisija pieņem, pamatojoties uz ECHA izstrādātajiem ieteikumiem, kuros ir ņemts vērā tās dalībvalstu komitejas iepriekšējs atzinums un komentāri tostarp par lietošanas veidiem, kas būtu jāatbrīvo no licencēšanas prasības atbilstoši tās pašas regulas 58. panta 2. punktam, ko ieinteresētās personas ir iesniegušas pēc sabiedriskās apspriešanas, kas paredzēta minētās regulas 58. panta 4. punkta otrajā daļā (spriedums, 2015. gada 25. septembris, VECCO u.c./Komisija, T‑360/13, EU:T:2015:695, 30. punkts).

224    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi, lai pamatotu otrā pamata trešo daļu, un kuri ir minēti šā sprieduma 205.–209. punktā, ir jānoraida kā nepamatoti. Līdz ar to, noraidot otrā pamata trīs daļas, kopumā ir jānoraida viss otrais pamats.

 Par trešo pamatu – acīmredzamām kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā saistībā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punktu attiecībā uz alternatīvu risinājumu analīzi

225    Trešo pamatu, kuru veido divi iebildumi, prasītāja ir izvirzījusi, lai pierādītu, ka, šajā lietā piemērodama Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. un 5. punktu, Komisija ir pieļāvusi acīmredzamas kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā, konkrēti, saistībā ar Komisijas vērtējumu par DEHP alternatīvu risinājumu ekonomisko iespējamību attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem.

226    Pirmām kārtām pieteikuma iesniedzēju sniegtā analīze esot koncentrēta uz kļūdainu “atsauces sistēmu”, proti, atkritumu plūsmas aizstāšanu, pretēji DEHP aizstāšanai industriālā procesā, kā rezultātā pieteikuma iesniedzēji esot kļūdaini interpretējuši jēdzienus “lietošanas veids” un “alternatīvi risinājumi”, un šī kļūdainā interpretācija esot pārņemta lēmumā par licences piešķiršanu. Atbildēdama uz šo prasītājas argumentu, kuru tā ir izvirzījusi iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā, Komisija lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu esot atkārtojusi savu vērtējumu par DEHP kā vielu, kurai piemītot funkcija “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu PVH izstrādājumus”. Šīs kļūdas tiesību piemērošanā esot pārnestas uz lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, ciktāl tas attiecas uz alternatīvu risinājumu analīzi, un tā rezultātā šajā pēdējā minētajā lēmumā esot pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

227    Otrām kārtām prasītāja apgalvo, ka alternatīvu risinājumu “vērtēšanas” jēdziena interpretācija, kas ir nostiprināta lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, esot pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punktam.

228    Pirmkārt, atbilstoši prasītājas norādītajam, ņemot vērā, ka pieteikuma iesniedzēji ir iesnieguši ātru aprēķinu, kas aptver konfidenciālu informāciju par izmaksām, un tā kā Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja nav varējusi iegūt adekvātu publiski pieejamu informāciju, šī komiteja nav varējusi pārbaudīt “šīs atkritumu plūsmas cenu diapazonu”. Tādēļ Komisija to esot norādījusi lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu. Šajā ziņā Komisija ir minējusi, ka, “sabiedriskās apspriešanas rezultātā neiegūstot informāciju, kas būtu pretrunā [pieteikuma iesniedzēju] minētajiem aprēķiniem, Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja ir secinājusi, ka tie ir reāli”.

229    Tomēr, šādi rīkodamās, Komisija faktiski ir uzskatījusi, ka Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejai bija pamats pieņemt, ka pieteikuma iesniedzēju sniegtā informācija ir uzticama līdz pat brīdim, kad šī informācija nonāk tiešā pretrunā trešo personu iesniegtajiem paskaidrojumiem. Šī pieeja tomēr esot pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā un 60. panta 5. punkta b) apakšpunktā noteiktajam Komisijas pienākumam vērtēt visus alternatīvu risinājumu attiecīgos aspektus, ieskaitot ekonomisko iespējamību. Šajā ziņā esot pieļauta acīmredzama kļūda, kurai neesot nekāda pamatota attaisnojuma. Prasītājas ieskatā, pienākumam apsvērt alternatīvu risinājumu “visus attiecīgos aspektus”, tostarp “ekonomisko iespējamību”, jēga būšot vienīgi tad, ja ar to saprot tādas informācijas faktisku kontroli, kura var tikt neatkarīgi pārbaudīta. “Procesuāla noteikuma”, ar kuru tiek prezumēta informācijas ticamība, piemērošana esot uzskatāma par īsceļu, ar kuru šī novērtēšana tiek apieta. Tādējādi tā itin nemaz neesot uzskatāma par ekonomisko novērtējumu.

230    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka tāda pieeja, saskaņā ar kuru līdz brīdim, kad trešās personas nepierāda pretējo, tiek prezumēts, ka pieteikuma iesniedzēju sniegtā informācija ir uzticama, kompromitējot licencēšanas procedūras efektivitāti, jo ar to pieteikuma iesniedzēji tiekot stimulēti slēpt informāciju, kura neatbilst viņu interesēm. Turklāt, ņemot vērā, ka uz ekonomiska rakstura informāciju var attiekties komercnoslēpuma ierobežojumi, nav saprātīgi paļauties, ka šādu informāciju konsultāciju procedūras laikā varētu atklāt un paziņot trešās personas.

231    Treškārt, prasītāja apstiprina, ka lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 5.2. punktā Komisija es mēģinājusi rast attaisnojumu šai pieejamai, norādīdama, ka “prasība, lai [Sociālās un ekonomiskās analīzes] komiteja veic šo specifisko datu neatkarīgu pētījumu, radot procedūrai nesamērīgu slogu”. Tomēr šis pamatojums esot acīmredzami kļūdains. Tādā gadījumā kā šis “acīmredzams risinājums” būtu vienkārši prasīt, lai pieteikuma iesniedzēji sagādā pietiekamu kopumu ar ticamiem un pārbaudāmiem pierādījumiem.

232    Komisija apstrīd šos argumentus.

233    Iesākumā ir jāatgādina, kā tas arī ir norādīts šā sprieduma 167. punktā, ka ir jāuzskata, ka pirmā pamata trešajā daļā attīstītie prasītājas argumenti (skat. šā sprieduma 152.–158. punktu) ir celti, lai uzturētu šo pamatu, un šie argumenti tiks izskatīti, pārbaudot šo trešo pamatu. Faktiski, ciktāl tie ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka, interpretēdama jēdzienu “alternatīvi risinājumi”, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā (skat. šā sprieduma 153.–156. punktus), ar šiem argumentiem būtībā tiek papildināts šā pamata pirmais iebildums. Turpretī ar pārējiem argumentiem, kurus prasītāja ir formulējusi, uzturēdama pirmā pamata trešo daļu, tiek pamatots apgalvojums par acīmredzamajām kļūdām vērtējumā (skat. šā sprieduma 157. un 158. punktu).

234    Pirmām kārtām vispirms kā nepieņemams ir jānoraida prasītājas arguments, saskaņā ar kuru licences pieteikumā piedāvātā alternatīvu risinājumu analīze esot nepietiekama, jo atbilstoši prasītājas viedoklim šajā pieteikumā neesot precizēta DEHP funkcija (skat. šā sprieduma 154. punktu).

235    Šī prasība var attiekties nevis uz jautājumu, cik pilnīgs vai nepilnīgs ir licences pieteikums, bet gan vienīgi uz lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu tiesiskumu. Tādējādi prasības trešajam pamatam kopumā ir jābūt vērstam uz to, lai pierādītu, ka varbūtējās kļūdas ir pieļāvusi Komisija, nevis pieteikuma iesniedzēji savā licences pieteikumā.

236    Turpretī, ciktāl ar šo prasību tiek mēģināts parādīt, ka kļūdas ir pieļautas lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu, proti, gadījumā, ja tiek secināts, ka šajā lēmumā ir izmantota un pārņemta licences pieteikumā ietvertā informācija, šā sprieduma 233. punktā minētais arguments ir jānoraida kā nepamatots. Neatkarīgi no tā, ko licences pieteikumā ir vai nav norādījuši pieteikuma iesniedzēji, Komisija ir tieši identificējusi DEHP funkciju, kura attiecas uz šajā lietā izsniedzamu licenci.

237    Otrām kārtām attiecībā uz argumentu, kuru prasītāja ir attīstījusi, lai pierādītu, ka alternatīvu risinājumu analīzei ir jābūt novērtējumam par vielām vai tehnoloģijām, ar kurām var aizstāt vielu, kas rada ļoti lielas bažas, “procesā”, kuru tiek lūgts licencēt (skat. šā sprieduma 165. punktu), ir jākonstatē, ka šis pamatojums ir saistīts ar šajā pamatā minēto argumentu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēju sniegtā analīze esot koncentrēta uz kļūdainu “atsauces sistēmu”, proti, “atkritumu plūsmas aizstāšanu, pretēji DEHP aizstāšanai industriālā procesā”, kā rezultātā pieteikuma iesniedzēji licences pieteikumā esot kļūdaini interpretējuši jēdzienus “lietošanas veids” un “alternatīvi risinājumi”, un šī kļūdainā interpretācija esot atspoguļojusies lēmumā par licences piešķiršanu (skat. šā sprieduma 226. punktu). Turklāt šis pamatojums ir saistīts ar argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot apgalvojusi, ka DEHP piemīt funkcija, kas ir pretrunā Regulai Nr. 1907/2006, kā rezultātā, visbeidzot, jēdzienu “lietošanas veids” un “alternatīvi risinājumi” kļūdainā interpretācija, kura parādās gan licences pieteikumā, gan lēmumā par licences piešķiršanu, esot kā kļūda tiesību piemērošanā pārnesta uz lēmumu par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu (skat. šā sprieduma 226. punktu).

238    Tomēr, kā tas tika norādīts pirmā pamata pirmās daļas vērtējumā, šā sprieduma 63.–91. punktā norādītā pamatojuma dēļ par vielas “lietošanas veidu” var uzskatīt arī gadījumu, kad viela netiek aktīvi ieviesta “industriālā procesā”. Tādējādi Komisija nav pieļāvusi kļūdu, secinādama, ka šajā gadījumā ir jārunā par “maisījumā” ietilpstošas attiecīgās vielas “lietošanas veidu”. Šajā kontekstā Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, apgalvodama, ka viena no DEHP funkcijām ir “samazināt to plastifikatoru daudzumu, kuri ir jāpievieno, lai ražotu elastīga PVH izstrādājumus no pārstrādāta elastīga PVH materiāla”. Komisija arī nav pieļāvusi kļūdu, balstoties uz jau licences pieteikumā norādīto apsvērumu, atbilstoši kuram DEHP vispārēji piemīt plastifikatora funkcija. Šīs funkcijas, kuras aktivizējas vēlāk – brīdī, kad tiek lietots šo vielu saturošais reciklētais PVH materiāls (skat. šā sprieduma 71. punktu), ir ļāvušas secināt, ka ir iespējams pieņemt lēmumu par licences piešķiršanu attiecībā uz “lietošanas veidu” Regulas Nr. 1907/2006 3. panta 24. punkta, 56. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 60. panta izpratnē.

239    Šādos apstākļos, kā to pamatoti norāda Komisija, alternatīvu risinājumu novērtējums šajā lietā varēja koncentrēties drīzāk uz maisījumu, nevis uz tajā ietilpstošu vielu. Turpretī, pretēji prasītājas apgalvotajam, alternatīvu risinājumu analīzei nav jābūt novērtējumam par vielām vai tehnoloģijām, ar kurām var aizstāt DEHP “industriālā procesā”.

240    Tādējādi arguments par alternatīvu risinājumu analīzi attiecībā uz vielām vai tehnoloģijām, ar kurām var aizstāt vielu, kas rada ļoti lielas bažas, “industriālā procesā”, ir jānoraida, tāpat kā arī ir jānoraida pārmetumi saistībā ar Komisijas identificēto DEHP funkciju.

241    Trešām kārtām ir jānoraida arī arguments, atbilstoši kuram esot kļūda uzskatīt, ka neapstrādāta PVH lietošana var tikt uzskatīta par “alternatīvu risinājumu”, jo neapstrādāta PVH ražošanā arī tiekot izmantota viela, kas rada ļoti lielas bažas (skat. šā sprieduma 156. punktu).

242    Pirmkārt, no lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu būtībā izriet, ka, Komisijas ieskatā, faktu, ka neapstrādātas vielas, kas rada ļoti lielas bažas un kuru izmanto kā plastifikatoru, daudzums tiek samazināts, izmantojot pārstrādātu vielu, kas rada ļoti lielas bažas, varot uzskatīt par Regulai Nr. 1907/2006 atbilstošu funkciju. Tādējādi alternatīvus risinājumus Komisija pārbaudīja, ievērojot šo funkciju. Savukārt pretēji tam, ko šķietami ierosina prasītāja, lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu Komisija ne tieši, ne netieši nav uzskatījusi, ka neapstrādāta PVH izmantošana pati par sevi būtu uzskatāma par alternatīvu risinājumu.

243    Otrkārt, lietošanas veids, kas ļauj samazināt tīra vai neapstrādāta DEHP daudzumu, kāds ir jāpievieno savienojumiem, lai ražotu jaunus elastīga PVH izstrādājumus, nav pretrunā ne tieši formulētām Regulas Nr. 1907/2006 prasībām, ne tās mērķiem.

244    Faktiski tas netiek aizliegts ar Regulas Nr. 1907/2006 55. panta mērķi. Šī noteikuma mērķis nav beznosacījuma kārtā, vienpusēji un nekavējoties ar piemērotām alternatīvām vielām vai tehnoloģijām aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas. Turpretī, kā tas izriet no šā panta formulējuma, tā mērķis ir “pakāpeniski” aizvietot vielas, kas rada ļoti lielas bažas, ar piemērotām alternatīvām vielām vai tehnoloģijām, “ja to darīt ir pamatoti no ekonomikas un tehnoloģiju viedokļa”. Turklāt gandrīz identiski šis mērķis ir formulēts Regulas Nr. 1907/2006 70. apsvērumā.

245    Ceturtām kārtām saistībā ar argumentiem par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kura esot pieļauta tādējādi, ka, pat pieņemot Komisijas apgalvoto funkciju, šī iestāde katrā ziņā neesot pārbaudījusi alternatīvus risinājumus, kas ļautu samazināt DEHP daudzumu PVH izstrādājumu ražošanā, ņemot vērā daudzus risinājumus, tostarp tādu plastifikatoru lietošanu, kuri nav vielas, kas rada ļoti lielas bažas (skat. šā sprieduma 157. punktu), ir jānorāda šāda informācija.

246    Atbilstoši judikatūrai, lai pierādītu, ka iestāde ir pieļāvusi tādu acīmredzamu kļūdu, novērtējot sarežģītus faktus, ar kuru varētu pamatot kāda akta atcelšanu, prasītāja iesniegtajiem pierādījumiem ir jābūt pietiekamiem, lai šī akta ietvaros veiktu faktu vērtējuma ticamību. Izņemot šīs ticamības pārbaudes veikšanu, Vispārējā tiesa nevar šī lēmuma autora veiktu sarežģītu faktu vērtējumu aizstāt ar savu vērtējumu (skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Francija/Komisija, T‑257/07, EU:T:2011:444, 86. punkts un tajā minētā judikatūra). Līdz ar to pamats saistībā ar acīmredzamu kļūdu ir jānoraida, ja, neraugoties uz prasītāja sniegto informāciju, var tikt pieņemts, ka apstrīdētais vērtējums ir patiess vai pamatots. It īpaši tas tā ir tad, kad attiecīgajā lēmumā ir pieļautas kļūdas, kuras, kopumā aplūkojot, ir tik nebūtiskas, ka nevarēja ietekmēt iestādi drīzāk vienā nekā citā virzienā (skat. spriedumu, 2011. gada 9. septembris, Francija/Komisija, T‑257/07, EU:T:2011:444, 87. punkts un tajā minētā judikatūra).

247    Šajā lietā ir jākonstatē, ka pieteikuma iesniedzēji savā licences pieteikumā ir apgalvojuši, ka nepastāv alternatīvi risinājumi. Šajā ziņā ar to saprot alternatīvus risinājumus – tādus kā plastifikatoru, kas nav ļoti lielas bažas izraisoša viela, saturoša neapstrādāta PVH lietošana – pārstrādāta elastīga PVH materiāla turpmākajiem pārveidotājiem. Lai arī licences pieteikumā šo iespēju pieteikuma iesniedzēji netika minējuši kā alternatīvu risinājumu, Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja minēto risinājumu ir uzskatījusi par nepiemērotu, it īpaši kā ekonomiski neizdevīgu turpmākajiem pieteikuma iesniedzēju produktu lietotājiem vai vismaz daļai no tiem.

248    Pretēji tam, ka prasītājai, kura apgalvo, ka esot pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā saskaņā ar Savienības tiesas nostiprinātajiem noteikumiem, kuri ir izklāstīti šā sprieduma 246. punktā, ir pienākums pierādīt, prasītāja nav norādījusi nekādu informāciju, lai atspēkotu lēmumā par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu veiktā faktu vērtējuma ticamību attiecībā uz alternatīvu risinājumu nepieejamību.

249    Pirmkārt, prasītāja nav paskaidrojusi, uz kādas informācijas pamata, izņemot to informāciju, kuru ir snieguši pieteikuma iesniedzēji, trešās personas Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 2. punktā minētās sabiedriskās apspriešanas laikā un dalībvalstis, kuras ir izteikušās par licences pieteikumu šīs pašas regulas 133. pantā minētās komitejas diskusijās, Komisija būtu varējusi lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu pieņemšanas posmā izdarīt secinājumu, kurš atšķirtos no tā, kurš ir ietverts Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas atzinumā attiecībā uz alternatīviem risinājumiem, kuru pamatā ir plastifikatori, kas nav uzskatāmi par vielām, kuras rada ļoti lielas bažas. Faktiski prasītāja nav norādījusi, kuras citas vielas, kas nav vielas, kuras rada ļoti lielas bažas, Komisija būtu varējusi ņemt vērā.

250    Otrkārt, katrā ziņā prasītāja iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā nav konkrēti apstrīdējusi Komisijas vispārējo secinājumu par to, ka alternatīvi risinājumi nav pieejami.

251    Turklāt ir jāuzsver, ka šā sprieduma 249. un 250. punktā minētais prasītājas pienākums precizēt informāciju, ar kuru tiktu atspēkots Komisijas secinājums attiecībā uz alternatīvu risinājumu nepieejamību vai nu šajā prasībā, vai iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā, neapvērš pierādīšanas pienākumu, kurš gulstas uz licences pieteikuma iesniedzēju un kurš izriet no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 69. apsvērumu. Tieši pretēji, tas attiecas, pirmkārt, uz pienākumiem, kas ir saistīti ar nepieciešamību, lai prasības atcelt tiesību aktu kontekstā prasības argumenti un pamati tiktu skaidri izklāstīti tādējādi, lai Vispārējā tiesa spētu tos pienācīgi analizēt, un tai nebūtu ne jāizdara pieņēmumi attiecībā uz prasītāja vēlmēm, ne jāaizstāj tā sniegtais pamatojums. Otrkārt, tas attiecas uz precizitātes pienākumu, kurš izriet no Regulas Nr. 1367/2006 10. panta (skat. šā sprieduma 56. un 57. punktu).

252    Šādos apstākļos šā sprieduma 244. punktā minētais arguments ir jānoraida kā nepamatots.

253    Piektām kārtām kā nepamatots ir jānoraida arī tas prasītājas arguments, kurā tā būtībā apgalvo, ka Komisija esot pieņēmusi, ka informācija par cenām, kuru pieteikuma iesniedzēji ir norādījuši alternatīvu risinājumu analīzē un kuru ir pieņēmusi Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja, ir uzticama, lai gan Komisija pati nav neatkarīgi pārbaudījusi šīs informācijas uzticamību, kas līdz ar to rezultātā esot izraisījis tādu alternatīvu risinājumu “vērtēšanas” jēdziena interpretāciju, kas esot pretrunā Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punktam.

254    Šajā ziņā ir jānorāda, pirmkārt, ka, pretēji prasītājas ierosinātajam, saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punkta b) apakšpunktu veicot pieteikuma iesniedzēju piedāvāto alternatīvu risinājumu ekonomiskās iespējamības pārbaudi, Komisija nebija “pieņēmusi”, ka viņu iesniegtā informācija par cenām ir pareiza.

255    Faktiski, atbildēdama uz šo prasītājas argumentu un pēdējai minētajai neiebilstot tās teiktajam šajā ziņā, lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 5.2. punktā Komisija ir norādījusi, ka pieteikuma iesniedzēji ir iesnieguši publiski nepieejamas cenas attiecībā uz postindustriālajiem atkritumiem. Savukārt Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja savu vērtējumu attiecībā uz licences pieteikumā norādīto informāciju par cenām ir veikusi, cenzdamās iegūt papildu publiski pieejamu informāciju un pārbaudīdama visu būtisko informāciju, kas ir tikusi sniegta Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 2. punktā minētajā sabiedriskajā apspriešanā.

256    Šī pieeja, kurā tiek iegūta papildu informācija, norāda uz to, ka Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja ir faktiski pārbaudījusi pieteikuma iesniedzēju sniegto informāciju.

257    Pievienodamās šai Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas pārbaudei, līdz ar to arī Komisija nav izdarījusi pieņēmumu par minētās informācijas pareizību. Turklāt Komisija šīs komitejas novērtējumu attiecībā uz postindustriālo atkritumu cenām ir pieņēmusi it īpaši tādēļ, ka nepastāvēja nekādi pierādījumi, ar kuriem tiktu apšaubīta pieteikuma iesniedzēju iesniegtās informācijas pareizība.

258    Otrkārt, precizitātes labad ir jānorāda, ka pārmetums, ar kuru prasītāja apgalvo, ka Komisija esot “pieņēmusi”, ka pieteikuma iesniedzēju norādītā ekonomiskas dabas informācija ir precīza, neskar tiesību jautājumu.

259    Faktiski saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punktu, apsverot to, vai ir pieejamas piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas, Komisijai ir jāņem vērā visi attiecīgie aspekti, tostarp, kā norādīts minētā 60. panta 5. punkta b) apakšpunktā, alternatīvu risinājumu tehniskā un ekonomiskā iespējamība pieteikuma iesniedzējam. Tomēr Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punktā nav definēta kāda īpaša metode, kas ļautu īstenot šajā noteikumā minēto “vērtēšanu” un kas būtu jāuzskata par likumā noteiktu metodi, kura tostarp būtu juridiskā jēdziena “vērtēšana” neatņemama sastāvdaļa.

260    Toties Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punktā paredzētā atbilstošu alternatīvu vielu vai tehnoloģiju pieejamības vērtēšana attiecas gan uz tehniskas, ekonomiskas un zinātniskas dabas jautājumu, gan sarežģītu faktu izvērtēšanas procesu, kura mērķis ir pārbaudīt visus būtiskos aspektus šajā lietā, un it īpaši 60. panta 5. punkta a) un b) apakšpunktā minētos aspektus, balstoties uz informāciju, kura varēja būt Komisijas rīcībā brīdī, kad tā pieņēma lēmumu par licences piešķiršanu.

261    No šāda viedokļa raugoties, prasītājas pārmetums, atbilstoši kuram Komisija esot “pieņēmusi”, ka atsevišķa pieteikuma iesniedzēju norādītā informācija ir precīza, faktiski drīzāk attiecas uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 5. punkta b) apakšpunkta pārkāpumu saistībā ar varbūtēju (acīmredzamu) kļūdu vērtējumā, nevis uz jēdziena “vērtēšana” kā tiesiskā apstākļa pārkāpumu, kā to uzskata prasītāja.

262    Šajā ziņā neatkarīgi no tā, ka Komisija šajā lietā ir nevis “pieņēmusi” atsevišķu informāciju, bet gan pārņēmusi Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejas pārbaudes rezultātus, pirms tam norādīdama, ka nepastāv pierādījumi, kas būtu pretrunā pieteikuma iesniedzēju sniegtajai informācijai (skat. šā sprieduma 257. punktu), ir jāatzīmē, ka šajā lietā prasītāja neizvirza nevienu argumentu, ar kuru varētu tikt demonstrēti tie fakti vai pierādījumi, kurus Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja vai Komisija būtu varējusi ņemt vērā, lai pārbaudītu vai pat šādas pārbaudes beigās atspēkotu licences pieteikumā norādītās informācijas ticamību. Turklāt prasītāja nav konkretizējusi īpašo tehnisko, ekonomisko vai zinātnisko metodi, ar ko būtu iespējams novērst varbūtējās šaubas par pieteikuma iesniedzēju sniegtās informācijas ticamību attiecībā uz postindustriālo atkritumu cenām.

263    Turklāt, kā ir norādīts šā sprieduma 251. punktā attiecībā uz alternatīvu risinājumu nepieejamību, ir jāuzsver, ka prasītājas pienākums precizēt informāciju, ar kuru tiktu atspēkoti Komisijas secinājumi par licences pieteikumā minētās informācijas ticamību, neapvērš pierādīšanas pienākumu, kurš gultas uz licences pieteikuma iesniedzēju un kurš izriet no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 69. apsvērumu. Tieši pretēji, tas attiecas uz prasībām, kuras izriet no šā sprieduma 246. punktā minētās judikatūras.

264    Šādos apstākļos ar to vien, ka Komisijai vienkārši tiek pārmests, ka tā esot “pieņēmusi” par pareizu informāciju, kuru pieteikuma iesniedzēji ir minējuši licences pieteikumā un kuru pēc tam ir akceptējusi Sociālās un ekonomiskās analīzes komiteja, izstrādājot Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 4. punkta b) apakšpunktā minēto atzinumu, nepietiek, lai pamatotu acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

265    Neviens no prasītājas argumentiem nav tāds, kas varētu atspēkot šo secinājumu.

266    Pirmām kārtām ir jānoraida arguments, atbilstoši kuram tāda pieeja, ar kuru pieteikuma iesniedzēju sniegtā informācija tiek pieņemta kā uzticama, “ja vien trešās personas nepierāda pretējo”, kompromitējot licencēšanas procedūras efektivitāti, jo tādā veidā pieteikuma iesniedzēji tiekot stimulēti slēpt informāciju, kura neatbilst viņu interesēm. Tas pats attiecas uz argumentu, atbilstoši kuram, ņemot vērā, ka uz ekonomiska rakstura informāciju var attiekties arī komercnoslēpuma ierobežojumi, neesot saprātīgi paļauties, ka šādu informāciju konsultāciju procedūras laikā varētu atklāt un paziņot trešās personas (skat. šā sprieduma 230. punktu).

267    Šajā ziņā ir jānorāda, ka tik tiešām pastāv interese, lai licences pieteikuma iesniedzēji licencēšanas procedūrā neslēptu būtisku informāciju, ko viņi būtu tendēti darīt, ja šī informācija neatbilstu viņu interesēm.

268    Tomēr atkārtoti ir jānorāda, ka prasītāja nav norādījusi veidu, kā vislabāk novērst risku, ka licences pieteikuma iesniedzējs slēpj būtisku informāciju, kas ir pieejama tikai pašam pieteikuma iesniedzējam. Pirmkārt, ne Komisijai, ne Regulas Nr. 1907/2006 64. panta 1. punktā minētajām ECHA komitejām nepiemīt konkurences iestādēm vai dalībvalsts prokuratūrai līdzvērtīgas pilnvaras, kas ar tādiem piespiedu pasākumiem kā kratīšana un izņemšana ļautu pārbaudīt faktu pareizību. Otrkārt, risinājums, kuru prasītāja dēvē par “acīmredzamu’, proti, vienkārši “prasīt, lai pieteikuma iesniedzēji sagādā pietiekamu kopumu ar ticamiem un pārbaudāmiem pierādījumiem” (skat. šā sprieduma 231. punktu), nebūt tāds nav. Problēma, ko rada konfidenciāla informācija, kas ir zināma vienīgi pieteikuma iesniedzējam, rodas ikreiz, kad pieteikuma iesniedzējam tiek lūgts papildināt vai izvērst informāciju, kas ir tikai viņa rīcībā.

269    Otrām kārtām tāpat arī ir jānoraida prasītājas kritika saistībā ar lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 5.2. punktā norādīto Komisijas argumentu, ka “prasība, lai [Sociālās un ekonomiskās analīzes] komiteja veic šo specifisko datu neatkarīgu pētījumu, radītu procedūrai nesamērīgu slogu” (skat. šā sprieduma 231. punktu).

270    Faktiski, abstrahējoties no Komisijas minētās “procedūrai nesamērīga sloga” problemātikas, prasītāja nav konkrēti pierādījusi, kas tieši Sociālās un ekonomiskās analīzes komitejai papildus būtu bijis jādara, lai atbildētu uz prasītājas izvirzītajām bažām.

271    Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par ceturto pamatu – acīmredzamām kļūdām tiesību piemērošanā un vērtējumā, ņemot vērā piesardzības principa neievērošanu licencēšanas procedūrā

272    Ar ceturto pamatu prasītāja apgalvo, ka esot pārkāpts LESD 191. panta 2. punktā minētais piesardzības princips.

273    Pirmām kārtām atbilstoši prasītājas uzskatam piesardzības principa pareiza piemērošana nozīmējot, ka uz licences pieteikuma iesniedzēju gulstas pienākums pierādīt, ka attiecīgā viela ir licencējama. Gadījumā, ja pat pēc tam, kad pieteikuma iesniedzēji ir snieguši pierādījumus, ir saglabājušās neskaidrības par riskiem, kas tiek radīti cilvēku veselībai vai videi, Komisijai esot jāsecina, ka pierādīšanas pienākums nav izpildīts un ka vielas lietošana nevar tikt licencēta.

274    Šajā lietā, no vienas puses, Risku novērtēšanas komiteja bija secinājusi, ka darba ņēmēju veselībai radītie riski “nav kvantitatīvi nosakāmi”. No otras puses, lēmuma pieņemšanas procesā neesot ņemtas vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības. Tādējādi Komisija, nolemjot piešķirt licenci DEHP lietošanai, neesot ievērojusi piesardzības principu. Šī kļūda esot pārnesta arī uz lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu pamatojumu.

275    Otrkārt, ņemot vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas un kas liecinot, ka šī viela rada tikpat lielas bažas kā tās, uz kuru pamata šī viela ir iekļauta Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā paredzētajā sarakstā, prasītājas ieskatos, Komisijai esot bijis jālūdz pieteikuma iesniedzējus aktualizēt licences pieteikumu, piemērojot piesardzības principu.

276    Treškārt, atbildēdama uz Komisijas iebildumu rakstā izvirzīto argumentu, kurā tā uzskata, ka gadījumā, ja risku novērtēšanā ņemtu vērā īpašības, kas licences pieteikuma iesniegšanas brīdī vēl nav bijušas identificētas, tiktu pārkāpts tiesiskās drošības princips, prasītāja atgādina, ka saskaņā ar Savienības tiesas judikatūru saistībā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, kas ir tiesiskās drošības principa rezultāts, uzņēmējiem nav pamata tiesiski paļauties, ka tiks saglabāta pastāvošā situācija, kas var tikt grozīta, Savienības iestādēm īstenojot savu rīcības brīvību.

277    Otrām kārtām neatkarīgi no iepriekš minētā Komisija neesot nekādi paskaidrojusi, kā tā šajā lietā ir piemērojusi piesardzības principu.

278    Komisija apstrīd šos argumentus.

279    Šajā ziņā pirmām kārtām ir jāatgādina, kā tas izriet no LESD 191. panta 1. un 2. punkta, ka Savienības politika attiecībā uz vidi palīdz sasniegt mērķus aizsargāt cilvēku veselību, un tā tostarp balstās uz piesardzības principu. Šis princips tiek piemērots, kad Savienības iestādes veic vides aizsardzības pasākumus. Turklāt piesardzības princips ir jāpiemēro, Savienības iestādēm pieņemot cilvēka veselības aizsardzības pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços, C‑77/09, EU:C:2010:803, 72. punkts).

280    It īpaši no Regulas Nr. 1907/2006 1. panta 3. punkta izriet, ka šīs regulas noteikumi ir balstīti uz šo principu.

281    Saskaņā ar piesardzības principu, ja par riska esamību vai tā pakāpi attiecībā uz cilvēku veselību turpina pastāvēt neskaidrība, var tikt veikti aizsardzības pasākumi, negaidot, kad šo risku faktiskā esamība un nopietnība tiks pilnībā pierādīta (skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços, C‑77/09, EU:C:2010:803, 73. punkts un tajā minētā judikatūra). Pareizai šī principa piemērošanai ir nepieciešams, pirmkārt, identificēt attiecīgās vielas piedāvātā lietošanas veida iespējami negatīvo ietekmi uz veselību un, otrkārt, samērīgi izvērtēt veselībai radītos riskus, pamatojoties uz uzticamākajiem pieejamiem zinātniskajiem datiem un jaunākajiem starptautisko pētījumu rezultātiem (skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços, C‑77/09, EU:C:2010:803, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

282    No šāda viedokļa raugoties, judikatūrā ir noteikts, ka gadījumā, ja veikto pētījumu rezultātu nepietiekamības, nepārliecinošā rakstura vai neprecizitātes dēļ nav iespējams droši noteikt apgalvotā riska esamību vai pakāpi, bet gadījumā, ja risks iestātos, pastāv iespējamība, ka var rasties faktisks kaitējums sabiedrības veselībai, piesardzības princips attaisno ierobežojošu pasākumu ieviešanu (skat. spriedumu, 2010. gada 22. decembris, Gowan Comércio Internacional e Serviços, C‑77/09, EU:C:2010:803, 76. punkts un tajā minētā judikatūra). Pieņemot ierobežojošu pasākumu, kura mērķis ir vides vai cilvēku veselības aizsardzība, šajā ziņā kompetentajai iestādei ir pienākums līdzsvarot piesardzības un samērīguma principus. Tas izriet no šā sprieduma 281. punktā minētās judikatūras, interpretējot to atbilstoši LES 5. panta 4. punktā minētajam samērīguma principam, kurš ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem. Tādējādi ir jākonstatē, ka piesardzības princips attaisno ierobežojošu pasākumu ieviešanu vienīgi ar nosacījumu, ka šie pasākumi ir ne vien nediskriminējoši un objektīvi, bet arī samērīgi (ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumi lietā Confédération paysanne u.c., C‑528/16, EU:C:2018:20, 51. punkts).

283    Šajā lietā prasītāja būtībā apgalvo, ka saskaņā ar piesardzības principu fakts, ka pastāvēja neskaidrības attiecībā uz Risku novērtēšanas komitejas konstatētajiem riskiem, kas rodas darba ņēmējiem, esot uzskatāms par šķērsli, lai Komisija piešķirtu licenci saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu. Citiem vārdiem sakot, prasītājas ieskatā, Komisijai šajā lietā esot vajadzējis pilnībā noraidīt attiecīgās licences piešķiršanu.

284    Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, ka LESD 191. panta 2. punktā paredzētais piesardzības princips attiecas uz Savienības rīcību, un tas nevar tikt interpretēts tādējādi, ka kādai Savienības iestādei ir pienākums, balstoties uz šo principu, pieņemt tādu konkrētu pasākumu kā nepiešķirt licenci, kā to ir lūgusi prasītāja. Šajā normā tiek definēti tikai Savienības vispārējie mērķi vides jomā, jo ar LESD 192. pantu Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei tiek uzticēts saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru lemt par to, kādas darbības veicamas šo mērķu sasniegšanai. Papildus minētajam, lai arī ir taisnība, ka šis princips var būt kā attaisnojums iestādes pieņemtam ierobežojošam pasākumam, katrā ziņā ar to šāds pienākums netiek uzlikts.

285    Turklāt ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1907/2006 1. panta 3. punkts arī nevar pats par sevi būt pamats prasītājas argumentam, kurā tā apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāatsaka piešķirt attiecīgo licenci.

286    Otrkārt, šajā lietā, pretēji prasītājas ierosinātajam (skat. šā sprieduma 273. punktu), netika konstatētas neskaidrības saistībā ar riskiem, kas rodas cilvēku veselībai. Tieši pretēji – bija pilnīgi skaidrs, ka DEHP rada riskus cilvēku veselībai. Kā tas ir minēts šā sprieduma 1. punktā, šai vielai piemīt reproduktīvai funkcijai toksiskas vielas īpašības šīs pašas regulas 57. panta c) punkta izpratnē. Šajā lietā Risku novērtēšanas komiteja ir vērsusi Komisijas uzmanību uz neskaidrībām attiecībā uz pieteikuma iesniedzēju apgalvojumiem par DEHP radīto risku kontroli situācijā, kad šai vielai ir pakļauti darba ņēmēji. Šīs komitejas ieskatos, pieteikuma iesniedzēji neesot pierādījuši, ka no abiem lietošanas veidiem izrietošais darbinieku veselības apdraudējuma risks tiekot pietiekami kontrolēts Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 2. punkta izpratnē. Būtībā šī iemesla dēļ Komisija ir izvēlējusies Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā noteikto “sociālo un ekonomisko aspektu procedūru”.

287    Tomēr nevar uzskatīt, ka Komisijas izvēle piemērot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā paredzēto “sociālo un ekonomisko aspektu procedūru” ir piesardzības principa pārkāpums. Saskaņā ar šo procedūru licencēšanas procedūra ir izveidota tieši tādēļ, lai ļautu uzņēmējsabiedrībām realizēt vielas, kuras tostarp rada risku cilvēku veselībai, bet kuru sociālās un ekonomiskās priekšrocības gūst pārsvaru.

288    Kā izriet pirmām kārtām no Regulas Nr. 1907/2006 69. apsvēruma un otrām kārtām no šīs regulas 60. panta 4. punkta, gadījumā, kad netiek pierādīts, ka risks, ko kādas vielas lietošana rada cilvēka veselībai vai videi, tiek pietiekami kontrolēts, licenci var piešķirt, ja ir iespējams pierādīt, ka attiecīgās vielas lietošanas sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības ir lielākas par tās lietošanas radītajiem riskiem un ka nepastāv piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas, kuras būtu pamatotas no ekonomikas un tehnoloģiju viedokļa.

289    Šajā lietā ir jāatgādina, kā tas izriet no šā sprieduma 221.–223. punkta, ka prasītājas apgalvojumu, saskaņā ar kuru DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības esot bijušas jāņem vērā, veicot Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktā minēto risku novērtēšanu, ir nācies noraidīt, pamatojoties uz šī panta 2. un 4. punkta sistēmisko interpretāciju. Tādējādi piesardzības princips nevar tikt interpretēts tādējādi, lai tiktu apšaubīta šo Regulas Nr. 1907/2006 60. panta divu punktu savstarpējā saskaņotība.

290    Treškārt, pieņemot ierobežojošu pasākumu, kura mērķis ir vides vai cilvēku veselības aizsardzība, kompetentajai iestādei ir pienākums līdzsvarot piesardzības un samērīguma principus (skat. šā sprieduma 282. punktu).

291    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai samērīguma princips, kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai Savienības iestāžu tiesību akti būtu piemēroti attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteikto leģitīmo mērķu sasniegšanai un tie nepārsniegtu šo mērķu sasniegšanai vajadzīgās robežas, ņemot vērā, ka, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais, un tā radītie traucējumi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem (skat. spriedumu, 2016. gada 4. maijs, Pillbox 38, C‑477/14, EU:C:2016:324, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

292    Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkts abstraktā veidā ir uzskatāms par saikni starp piesardzības principu un samērīguma principu gadījumā, kad nav izpildīts kāds no šīs regulas 60. panta 2. punkta nosacījumiem, šajā lietā – pierādījums par to, ka tiek kontrolēts risks, ko cilvēku veselībai vai videi rada kādas vielas lietošanas veids šīs vielas raksturīgo īpašību dēļ, kuras ir minētas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā.

293    Faktiski, ciktāl Savienības likumdevējs ir atļāvis piešķirt licenci situācijā, kurā visi riski, kas ir saistīti ar kādas vielas, kura rada ļoti lielas bažas, lietošanas veidu, netiek pietiekami kontrolēti, bet tomēr attiecīgās vielas lietošanas veida sniegtās sociālās un ekonomiskās priekšrocības ir lielākas par tās lietošanas radītajiem riskiem un nepastāv piemērotas alternatīvas vielas vai tehnoloģijas, kuras būtu pamatotas no ekonomikas un tehnoloģiju viedokļa, tas ir samērojis, no vienas puses, cilvēku veselības un vides aizsardzību un, no otras puses, gan licences pieteikuma iesniedzēju intereses, gan sociālās un ekonomiskās priekšrocības, kas izriet no attiecīgās vielas lietošanas.

294    Ir taisnība, ka tādā lietā kā šī attiecīgo interešu samērošana praktiski var būt attaisnojums, lai Komisija piemērotu konkrētu uzraudzību un īsu pārskatīšanas termiņu. Tomēr no Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punkta izriet, ka gadījumā, kad šī noteikuma nosacījumi ir izpildīti, Komisijai nevar, nepārkāpdama samērīguma principu, atteikties piešķirt licenci.

295    Šādos apstākļos, pretēji prasītājas apgalvotajam, piesardzības princips nevar tikt interpretēts tādējādi, ar tas dotu tiesības atteikties izsniegt licenci, kura varētu tikt piešķirta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1907/2006 60. panta 4. punktu.

296    Otrām kārtām attiecībā uz prasītājas iebildumu, kurš ir balstīts uz apgalvojumu, ka, ņemot vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas, Komisijai esot bijis jālūdz pieteikuma iesniedzējus aktualizēt licences pieteikumu, piemērojot piesardzības principu (skat. šā sprieduma 275. punktu), ir jānorāda, ka ar šo argumentu prasītāja, šķiet, uzskata, ka pirms lēmuma pieņemšanas Komisija esot varējusi lūgt pieteikuma iesniedzējus tai sniegt papildu informāciju. Tomēr šādu argumentu prasītāja nav izvirzījusi iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā. Faktiski nekur iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā prasītāja nav apgalvojusi, ka saskaņā ar piesardzības principu Komisijai būtu pienākums lūgt pieteikuma iesniedzējus tai sniegt papildu informāciju un tādējādi aktualizēt licences pieteikumu. Turpretī iekšējas pārskatīšanas pieprasījumā prasītāja ir norādījusi, ka minētais princips esot pārkāpts tādēļ, ka Komisija nav ņēmusi vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas.

297    Tādēļ ar to pašu pamatojumu, kas ir minēts šā sprieduma 55. punktā, šis arguments ir jānoraida kā nepieņemams.

298    Turklāt, visbeidzot, pēc būtības nav pamatots prasītājas iebildums saistībā ar pieteikuma iesniedzēju pienākumu aktualizēt licences pieteikumu, ņemot vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas. Tā kā lēmuma par licences piešķiršanu pieņemšanas brīdī DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas, nebija ietvertas Regulas Nr. 1907/2006 XIV pielikumā, Komisijai nebija pienākuma tās ņemt vērā. Šīs īpašības neietilpst Komisijai obligāti vērā ņemamās būtiskās informācijas kopumā, kura ir minēta šā sprieduma 216. punktā.

299    Šādos apstākļos šā sprieduma 275. punktā izklāstītais prasītājas arguments ir jānoraida.

300    Trešām kārtām, ņemot vērā iepriekš minēto, nav pamatots prasītājas iebildums, kurā tā būtībā apgalvo, ka gadījumā, ja pirms licences piešķiršanas Komisija būtu ņēmusi vērā DEHP piemītošās endokrīnā disruptora īpašības, kas rada ļoti lielas bažas, pieteikuma iesniedzēji nebūtu varējuši tiesiski paļauties, ka Komisija tiem nelūdz aktualizēt informāciju, lai ņemtu vērā šīs īpašības.

301    Tas pats ceturtām kārtām attiecas uz šā sprieduma 270. punktā izklāstīto prasītājas argumentu, kurš ir vērsts uz to, lai pierādītu, ka Komisijai neesot bijis pamata balstīties uz tiesiskās drošības principu, lai mazinātu nozīmi faktam, ka licences pieteikuma iesniegšanas brīdī tā iesniedzējiem nebija informācijas par DEHP piemītošajām endokrīnā disruptora īpašībām, kas rada ļoti lielas bažas.

302    Visbeidzot piektām kārtām ir jānoraida šā sprieduma 277. punktā izklāstītais prasītājas arguments par to, ka Komisija neesot paskaidrojusi, kā tā šajā lietā ir piemērojusi piesardzības principu.

303    Ciktāl šis arguments ir jāsaprot kā iebildums, kura mērķis ir pierādīt trūkumus lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu pamatojumā, ir jāatgādina turpmākais.

304    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. panta otrajā daļā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu kontroli. Pamatojuma norādīšanas prasība ir izvērtējama, ņemot vērā visus attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši attiecīgā akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un interesi saņemt paskaidrojumus, kas var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli (skat. spriedumu, 2018. gada 1. februāris, Schenker/Komisija, C‑263/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:58, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

305    Tomēr netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta otrās daļas prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2018. gada 1. februāris, Schenker/Komisija, C‑263/16 P, nav publicēts, EU:C:2018:58, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

306    Turpretim šajā lietā lēmuma par iekšējas pārskatīšanas pieprasījumu 7. punktā Komisija ir norādījusi – “ja, balstoties uz piesardzības principu, visi [Regulas Nr. 1907/2006] XIV pielikumā iekļautas vielas lietošanas veidi būtu jāaizliedz tādēļ vien, ka šī viela ir identificēta kā endokrīnais disruptors, licencēšanas pienākumu mērķis un efektivitāte tiktu samazināti līdz nulles līmenim”. No tā izriet, ka, pretēji prasītājas apgalvojumam, Komisija tik tiešām ir paskaidrojusi, kā tā šajā lietā ir piemērojusi piesardzības principu.

307    Šādos apstākļos, ņemot vērā, ka visi ceturtā pamata uzturēšanai izvirzītie argumenti ir tikuši noraidīti, ir jānoraida viss ceturtais pamats.

308    Ņemot vērā iepriekš minēto, tā kā ir noraidīti gan trešā prasījuma uzturēšanai izvirzītie četri pamati, gan arī otrais prasījums, prasība ir jānoraida kopumā, tostarp arī tās piektais prasījums, kuram nav norādīts pamatojums, bet ar to tiek lūgts uzdot veikt visus atbilstošus pasākumus.

 Par tiesāšanās izdevumiem

309    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.

310    Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Saskaņā ar Reglamenta 1. panta 2. punkta f) apakšpunktu “iestāde” vai “iestādes” ir Savienības iestādes, kas ir minētas LES 13. panta 1. punktā, un struktūras, kas ir izveidotas ar Līgumiem vai ar to īstenošanai pieņemtu aktu un kas var būt lietas dalībnieki Vispārējā tiesā. Saskaņā ar Regulas Nr. 1907/2006 100. pantu ECHA ir Savienības iestāde. Tādējādi ECHA sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      ClientEarth sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Ķimikāliju aģentūra (ECHA) sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Gratsias Dittrich Ulloa Rubio

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2019. gada 4. aprīlī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

*      Tiesvedības valoda – angļu.