PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2007. gada 12. decembrī (*)
Kopienas preču zīme – Iebildumu process – Grafiskas preču zīmes “CORPO LIVRE” reģistrācijas pieteikums – Valsts un starptautiskas vārdiskas preču zīmes “LIVRE” – Agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumu novēlota iesniegšana
Lieta T‑86/05
K & L Ruppert Stiftung & Co. Handels-KG, Veilheima [Weilheim] (Vācija), ko pārstāv D. Špons [D. Spohn] un A. Kokleiners [A. Kockläuner], advokāti,
prasītāja,
pret
Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB), ko pārstāv G. Šneiders [G. Schneider], pārstāvis,
atbildētājs,
citas procesa ITSB Apelāciju padomē dalībnieces –
Natália Cristina Lopes de Almeida Cunha, ar dzīvesvietu Vilanovā di Gajā [Vila Nova de Gaia] (Portugāle),
Cláudia Couto Simões, ar dzīvesvietu Vilanovā di Gajā,
Marly Lima Jatobá, ar dzīvesvietu Vilanovā di Gajā,
par prasību par ITSB Apelāciju pirmās padomes 2004. gada 7. decembra lēmumu (lieta R 328/2004‑1) attiecībā uz iebildumu procesu starp K & L Ruppert Stiftung & Co. Handels‑KG un Natalju Kristinu Lopešu di Almeidu Kunju [Natália Cristina Lopes de Almeida Cunha], Klaudju Koto Simoišu [Cláudia Couto Simões] un Marli Limu Žatobu [Marly Lima Jatobá].
EIROPAS KOPIENU PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši A. V. H. Meijs [A. W. H. Meij], kas pilda priekšsēdētāja pienākumus, I. Pelikānova [I. Pelikánová] un S. Papasavs [S. Papasavvas],
sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,
ņemot vērā prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 22. februārī,
ņemot vērā atbildes rakstu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 23. jūnijā,
pēc tiesas sēdes 2007. gada 12. jūnijā
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Prāvas priekšvēsture
1 2000. gada 16. augustā Natalja Kristina Lopeša di Almeida Kunja, Klaudja Koto Simoiša un Marli Lima Žatoba, pamatojoties uz grozīto Padomes 1993. gada 20. decembra Regulu (EK) Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi (OV 1994, L 11, 1. lpp.), Iekšējā tirgus saskaņošanas birojam (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB) iesniedza Kopienas grafiskas preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, kas ir attēlota šādi:
2 Preces, attiecībā uz kurām tika pieteikta reģistrācija, ietilpst 18. un 25. klasē atbilstoši pārskatītajam un grozītajam 1957. gada 15. jūnija Nicas Nolīgumam par preču un pakalpojumu starptautisko klasifikāciju preču zīmju reģistrācijas vajadzībām un attiecībā uz katru no klasēm atbilst šādam aprakstam:
– “ceļasomas; rokassomiņas; pludmales somas; ceļojuma somas; ādas vai ādas kartona (ādas imitācijas) portfeļi; ceļojuma komplekti (ādas izstrādājumi); atslēgu maciņi (ādas izstrādājumi); portfeļi; naudasmaki, kas nav izgatavoti no dārgmetāliem”, kas ietilpst 18. klasē;
– “apģērbi, it īpaši pludmales un sporta apģērbi; kurpes, it īpaši pludmales un sporta kurpes; galvassegas”, kas ietilpst 25. klasē.
3 2001. gada 9. aprīlī preču zīmes reģistrācijas pieteikums tika publicēts Bulletin des marques communautaires [Kopienas Preču Zīmju Biļetenā] Nr. 33/2001.
4 2001. gada 4. jūlijā prasītāja, pamatojoties uz Regulas Nr. 40/94 8. panta 1. punkta b) apakšpunktu, iesniedza iebildumus pret pieteiktās preču zīmes reģistrāciju. Iebildumi bija vērsti pret 25. klasē ietilpstošajām precēm.
5 Iebildumi tika balstīti uz šādām agrākajām preču zīmēm (turpmāk tekstā – “agrākās preču zīmes”):
– Vācijas vārdiska preču zīme Nr. 1 173 609 “LIVRE”, kuras reģistrācijas pieteikums tika iesniegts 1990. gada 23. martā, kura tika reģistrēta 1991. gada 5. martā un kura tika atjaunota ar saistošo spēku no 2000. gada 24. marta, lai apzīmētu “apģērbus un apavus”, kas ietilpst 25. klasē;
– starptautiska vārdiska preču zīme Nr. 568 850 “LIVRE”, kuras reģistrācijas pieteikums tika iesniegts 1991. gada 27. martā, kura tika reģistrēta 1991. gada 3. jūnijā un kura ir spēkā Austrijā, Francijā un Itālijā, lai apzīmētu “apģērbus un apavus”, kas ietilpst 25. klasē.
6 Saskaņā ar preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzējas 2002. gada 19. aprīļa lūgumu ITSB ar 2002. gada 8. maija vēstuli piešķīra prasītājai termiņu, kas beidzās 2002. gada 9. jūlijā, lai atbilstoši Regulas Nr. 40/94 43. panta 2. punktam, kā arī Komisijas 1995. gada 13. decembra Regulas (EK) Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 (OV L 303, 1. lpp.), šīs lietas apstākļiem piemērojamā redakcijā, 20. noteikuma 4. punktam un 22. noteikumam pierādītu agrāko preču zīmju izmantošanu.
7 2002. gada 9. jūlijā ar pulksten 16.56 nosūtīto faksu prasītājas pārstāvis iesniedza lūgumu pagarināt termiņu līdz 2002. gada 9. septembrim. Lūgums bija pamatots šādi:
“Diemžēl mēs vēl neesam saņēmuši dokumentus, kas ir vajadzīgi, lai pierādītu agrākās preču zīmes izmantošanu, tomēr mēs atgādināsim prasītajai nodot tos mūsu rīcībā bez kavēšanas. Šī iemesla dēļ lūdzam piešķirt mums šo pagarinājumu.”
8 Ar 2002. gada 15. jūlija vēstuli ITSB prasītajai norādīja, ka, ņemot vērā, ka tās sniegtajā pamatojumā nebija uzrādīti izņēmuma un neparedzamie apstākļi, prasītājas lūgumu par termiņa pagarinājumu nevar apmierināt.
9 2002. gada 6. septembrī prasītāja tomēr iesniedza ITSB dažādus dokumentus, lai pierādītu agrāko preču zīmju izmantošanu. 2002. gada 9. septembrī tā protestēja pret atteikumu pagarināt termiņu un pieprasīja, lai dokumenti, kas tika iesniegti, neraugoties uz sākotnējā termiņa izbeigšanos, tiku ņemti vērā.
10 2002. gada 11. oktobrī ITSB lietas dalībniekus informēja, ka nedz 2002. gada 6. septembrī iesniegtie dokumenti, nedz arī 2002. gada 9. septembra apsvērumi netiks ņemti vērā.
11 Ar 2004. gada 2. marta lēmumu Iebildumu nodaļa prasītājas iebildumus noraidīja agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumu neesamības dēļ.
12 2004. gada 29. aprīlī prasītāja pret šo lēmumu iesniedza apelācijas sūdzību. Šajā sūdzībā tā norādīja, ka, ņemot vērā ITSB praksi saistībā ar termiņa pagarināšanas atļauju, tā varēja leģitīmi uzskatīt, ka pirmais pagarinājums šajā procesā tai tiks piešķirts. Turklāt tā norādīja, ka persona, kas sabiedrībā bija kompetenta parakstīt ar godavārdu apliecinātu deklarāciju, kura ir viens no agrāko preču zīmju izmantošanas pierādīšanas elementiem, termiņa izbeigšanās brīdī atradās atvaļinājumā.
13 Ar 2004. gada 7. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) ITSB Apelāciju pirmā padome apelācijas sūdzību noraidīja. Būtībā tā uzskatīja, ka:
– atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 71. noteikumam ITSB var noraidīt lūgumu pagarināt termiņu, ja apstākļi pagarinājumu neattaisno; šajā lietā lūgums par termiņa pagarinājumu tika iesniegts tikai dažas stundas pirms termiņa beigām un tajā nav bijuši norādīti īpaši iemesli;
– turklāt pēc termiņa beigām sniegtais pamatojums (prombūtne atvaļinājuma dēļ) nav uzskatāms par izņēmuma apstākli un bija paredzams pirms termiņa beigām;
– ņemot vērā Regulas Nr. 2868/95 šīs lietas apstākļiem piemērojamā redakcijā 22. noteikumu un ar to saistīto judikatūru, dokumentu, kas ir iesniegti pēc termiņa beigām, ņemšana vērā Apelāciju padomē nav pamatota (Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑388/00 Institut für Lernsysteme/ITSB – Educational Services (“ELS”), Recueil, II‑4301. lpp., un 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑334/01 MFE Marienfelde/ITSB – Vétoquinol (“HIPOVITON”), Krājums, II‑2787. lpp.).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
14 Ar 2006. gada 24. aprīļa rīkojumu Pirmās instances tiesas otrās palātas priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, izdeva rīkojumu apturēt procesu līdz galīgā lēmuma pieņemšanai lietā, kurā tika taisīts Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums C‑29/05 P ITSB/Kaul (Krājums, I‑2213. lpp.). Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros lietas dalībnieki tiesas sēdē tika aicināti izteikt viedokli par secinājumiem, kas, atbilstoši to izpratnei, attiecībā uz šo lietu būtu jāizdara, ievērojot iepriekš minēto spriedumu lietā ITSB/Kaul.
15 Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2007. gada 21. marta lēmumu A. V. H. Meijs, aizstājot J. Pirungu [J. Pirrung], kurš nevarēja piedalīties lietas izskatīšanā, tika iecelts par palātas priekšsēdētaja pienākumu izpildītāju un S. Papasavs tika iecelts, lai papildinātu tiesas sastāvu.
16 Prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ITSB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 ITSB prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
18 Lai pamatotu savus prasījumus, prasītāja norāda piecus pamatus, kas attiecīgi saistīti ar Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 22. noteikumu, kļūdainu piemērošanu, pienākuma norādīt pamatojumu atbilstoši Regulas Nr. 40/94 73. pantam neizpildi, šīs pašas regulas 74. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu un, visbeidzot, dispozitivitātes principa pārkāpumu un noteiktu vispārēju normu, kas izriet no inter partes procesa būtības, pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 22. noteikumu, kļūdainu piemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
19 Prasītāja uzskata, ka Iebildumu nodaļai tā esot iesniegusi tādu lūgumu pagarināt termiņu agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumu sniegšanai, kas atbilst Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma prasībām. Šis lūgums esot bijis pirmais procesa laikā iesniegtais lūgums pagarināt termiņu un tas esot bijis pamatots ar to, ka pierādīšanas elementi piešķirtajā termiņā nevarēja tikt savākti. Turklāt ITSB tas esot bijis iesniegts pirms termiņa beigām, tas ir, tā pēdējā dienā, un neviens noteikums neaizliedzot lūgt pagarinājumu termiņa pēdējā dienā. Lūguma pamatojumu prasītāja uzskata par pietiekamu, ja runa ir par pirmo lūgumu pagarināt termiņu, it īpaši tiktāl, ciktāl lūgums tika iesniegts brīvdienu laikā. Tā norāda, ka persona, kas uzņēmumā ir atbildīga par ar preču zīmēm saistītajām lietām, esot atradusies ilgtermiņa ceļojumā un tādējādi neesot varējusi savākt dokumentus, kas pamato agrāko preču zīmju izmantošanu. Turklāt prasītāja norāda, ka atbilstoši ITSB praksei pirmie lūgumi pagarināt termiņu tiekot apmierināti pat tad, ja tie nav detalizēti pamatoti.
20 Pamatojoties uz Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma redakciju, ITSB uzskata, ka, lai apstākļi, ko norāda, lai pamatotu lūgumu pagarināt termiņu, varētu pagarinājumu attaisnot, tiem esot jābūt īpašiem. Šajā sakarā tas norāda uz pamatnostādnēm attiecībā uz procedūrām ITSB, kas ir publicētas tā interneta mājas lapā, kā arī uz dažādām 71. noteikuma valodu redakcijām. ITSB uzskata, ka pamatojums, kuru šajā lietā ir sniegusi prasītāja un saskaņā ar kuru pierādījumi vēl nevarēja tikt iegūti, esot vienīgi apstiprinājums, ka termiņu nebija iespējams ievērot, un tādējādi ar to nevarot pamatot šī termiņa pagarinājumu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
21 Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 1. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka “[ITSB] atbilstoši apstākļiem var piešķirt termiņa pagarinājumu, ja šādu pagarinājumu lūdz attiecīgā puse un lūgums ir iesniegts pirms sākotnējā termiņa beigām”. No tā izriet, ka termiņa pagarinājums notiek nevis automātiski, bet ir atkarīgs no katrā konkrētā gadījumā esošiem apstākļiem, ar ko pagarinājumu var attaisnot, kā arī no lūguma pagarināt termiņu iesniegšanas. Tas it īpaši ir piemērojams inter partes procesā, kurā vienam lietas dalībniekam piešķirta priekšrocība rada neizdevīgāku stāvokli citam lietas dalībniekam. Šādā gadījumā ITSB ir jārūpējas, lai attiecībā pret lietas dalībniekiem saglabātu neatkarību.
22 Tieši lietas dalībniekam, kas lūdz pagarinājumu, ir jānorāda apstākļi, ar kuriem to var pamatot, jo šo pagarinājumu lūdz un attiecīgajā gadījumā piešķir šī lietas dalībnieka interesēs. Turklāt gadījumā, ja šie apstākļi, kā tas ir šajā lietā, ir zināmi lietas dalībniekam, kas lūdz pagarinājumu, šis pēdējais ir vienīgais, kas par tiem var lietderīgi informēt ITSB. Tādējādi, lai Iebildumu nodaļa varētu novērtēt, vai apstākļi, ar ko var pamatot iespējamu pagarinājumu, pastāv, tie ir jānorāda lūgumā pagarināt termiņu.
23 Šajā lietā lūgumu pagarināt termiņu prasītāja pamatoja ar formulējumiem, kas ir norādīti iepriekš 7. punktā. Prasītājas pārstāvis paskaidroja, ka tā viņam vēl nebija iesniegusi vajadzīgos dokumentus un ka viņš tai atgādināja, ka tas ir steidzīgi jādara. Tādējādi viņš ir norādījis iemeslu, kādēļ dokumentus, kas pamato agrāko preču zīmju izmantošanu, viņš pats nevarēja iesniegt ITSB noteiktajos termiņos. Turpretim viņš nav norādījis iemeslus, kādēļ prasītāja šos dokumentus nevarēja iesniegt viņam. Taču tieši šī informācija būtu bijusi jāiesniedz Iebildumu nodaļai, lai tā varētu novērtēt, vai pastāv apstākļi, kas pamato iespējamu termiņa pagarināšanu. Lai gan 2002. gada 9. septembra vēstulē prasītāja paskaidroja, ka persona, kas sabiedrībā bija atbildīga par šo lietu, termiņa izbeigšanās brīdī atradās ceļojumā, tad tomēr neatkarīgi no jautājuma, vai šis fakts pats par sevi bija pietiekams, lai lūgto pagarinājumu pamatotu, ir jāatzīmē, ka šis paskaidrojums ITSB tika iesniegts divus mēnešus pēc lūguma pagarināt termiņu, kurš tika iesniegts termiņa izbeigšanās dienā. Tādējādi ir jākonstatē, ka savā lūgumā pagarināt termiņu prasītāja nav norādījusi iemeslus, kādēļ pagarinājums bija vajadzīgs. Tādēļ prasītājas lūgumā pagarināt termiņu norādītais pamatojums neatbilst Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 1. punkta otrajā teikumā paredzētajām un iepriekš atgādinātajām prasībām.
24 Attiecībā uz prasītājas norādīto, ka atbilstoši pastāvīgajai ITSB praksei pirmo termiņa pagarinājumu piešķir automātiski pēc vienkārša lūguma, kurā nav iekļauts pamatojums, ir pietiekami atzīmēt, ka prasītāja nav iesniegusi nevienu piemērotu elementu, lai pierādītu šādas prakses esamību.
25 Tādējādi ir jāsecina, ka, atsakoties pagarināt piešķirto termiņu, Iebildumu nodaļa pareizi piemēroja Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 1. punkta otro teikumu. No tā izriet, ka prasītājas pirmais pamats ir jānoraida.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 40/94 73. panta paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
Lietas dalībnieku argumenti
26 Prasītāja norāda, ka nedz pirmā, nedz arī otrā ITSB instance neesot norādījusi pamatojumu, kas prasītājai ļautu saprast iemeslu, kādēļ tās lūgums pagarināt agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumu iesniegšanai noteikto termiņu tika noraidīts, un ka ITSB tātad esot pārkāpis Regulas Nr. 40/94 73. pantu. 73. pantā esot paredzēts, ka ir jāprecizē iemesli, kādēļ lūgumā iekļautās norādes neatbilst likuma nosacījumiem. Vienkāršs apliecinājums, ka prasītājas lūguma pagarināt termiņu pamatojumam norādītie iemesli nav pietiekami, šo prasību neizpildot.
27 ITSB norāda, ka gadījumā, ja ieinteresēta persona nenorāda īpašus apstākļus un tādējādi savu lūgumu pagarināt termiņu nepamato, atteikuma motivācijai pietiek ar jebkāda pamatojuma trūkuma konstatējumu.
Pirmās instances tiesas vērtējums
28 Vispirms ir jākonstatē, ka, tā kā apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome aprobežojusies ar Iebildumu nodaļas atteikuma pagarināt agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumu sniegšanai noteikto termiņu atstāšanu spēkā, otrais pamats ir jāpārbauda, ņemot vērā Iebildumu nodaļas sniegto šī atteikuma pamatojumu.
29 Saistībā ar pienākumu norādīt pamatojumu ir jāatgādina, ka atbilstoši Regulas Nr. 40/94 73. panta pirmajam teikumam ITSB lēmumos norāda to pamatojumu. Šim pienākumam ir tāda pati piemērošanas joma kā tā, kas ir paredzēta EKL 253. pantam. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka pienākuma norādīt individuālu lēmumu pamatojumu divējādais mērķis ir, pirmkārt, ļaut ieinteresētajai personai noskaidrot īstenotā pasākuma pamatojumu, dodot tai iespēju aizstāvēt savas tiesības, un, otrkārt, ļaut Kopienu tiesu iestādēm veikt lēmuma tiesiskuma kontroli (Tiesas 1990. gada 14. februāra spriedums lietā C‑350/88 Delacre u.c./Komisija, Recueil, I‑395. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. aprīļa spriedums apvienotajās lietās T‑124/02 un T‑156/02 Sunrider/ITSB – Vitakraft-Werke Wührmann un Friesland Brands (“VITATASTE” un “METABALANCE 44”), Recueil, II‑1149. lpp., 72. punkts).
30 Šajā lietā ar 2002. gada 15. jūlija vēstuli Iebildumu nodaļa savu atteikumu pamatoja šādi:
“Jūsu 2002. gada 9. jūlijā iesniegto lūgumu pagarināt termiņu ITSB nav akceptējis, jo Jūsu norādītais pamatojums termiņa pagarināšanai nav uzskatāms par derīgu.
Atbilstoši Regulas [Nr. 2868/95] 71. noteikuma [1. punktam] termiņa pagarinājumus piešķir tikai tad, ja apstākļi to attaisno. Jums ir bijušas tiesības nosūtīt pieprasītos izmantošanas pierādījumus divu mēnešu laikā, un ITSB uzskata, ka šis termiņš ir bijis pietiekams. Pagarinājums ir pieļaujams tikai tad, ja ir notikuši izņēmuma un neparedzami apstākļi.”
31 No šīs vēstules izriet, ka Iebildumu nodaļa uzskatīja, ka pamatojumā, ko prasītāja sniedza, lai atbalstītu lūgumu pagarināt termiņu, nav atrodami termiņa pagarināšanu attaisnojošie apstākļi un ka šādu apstākļu neesamības gadījumā pagarināšana nav iespējama.
32 Ievērojot iepriekš 23. punktā konstatēto faktu, ka lūgumā pagarināt termiņu nebija iekļauts pietiekams pamatojums, kas atbilstu Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 1. punkta otrajam teikumam, prasītāja nevar pārmest ITSB, ka tas nav paskaidrojis, kādēļ lietas apstākļi, kurus prasītāja nebija norādījusi, neattaisno pagarinājumu. Tādējādi atteikuma lēmumā [ITSB] varēja aprobežoties ar atbilstoša pamatojuma, kas attaisnotu pagarinājumu, neesamības konstatējumu, kas bija pietiekami, lai ļautu prasītājai saprast iemeslus, kādēļ tās lūgums tika noraidīts.
33 No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas otrais pamats ir jānoraida.
Par trešo un ceturto pamatu – Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. un 2. punkta pārkāpumu
34 Tā kā tiesību normas, kuru pārkāpums ir norādīts trešā un ceturtā pamata ietvaros, ir cieši saistītas, šie divi pamati jāpārbauda kopā.
Lietas dalībnieku argumenti
35 Prasītāja savos rakstos norāda, ka atbilstoši funkcionālās kontinuitātes principam, ko Pirmās instances tiesa attīstīja Regulas Nr. 40/94 74. panta 1. punkta piemērošanas ietvaros, prasītājas 2002. gada 6. septembrī iesniegtie agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumi ITSB esot bijuši jāņem vērā. Tā uzskata, ka Apelāciju padomei savs lēmums esot jābalsta uz visiem pamatiem un lūgumiem, ko prasītāja norādījusi un izteikusi gan procesā Iebildumu nodaļā, gan arī Apelācijas procesā.
36 Tiesas sēdē prasītāja atzina, ka Regulas Nr. 40/94 74. pants tai nepiešķir nekādas tiesības uz to, lai 2002. gada 6. septembrī iesniegtie dokumenti tiktu ņemti vērā, bet tomēr savu trešo pamatu formāli neatsauca.
37 Turklāt prasītāja norāda, ka atbilstoši Tiesas iepriekš minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul izmantotajai Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta interpretācijai Apelāciju padomei attiecībā uz minēto dokumentu ņemšanu vērā esot rīcības brīvība. Tā uzskata, ka, neņemot vērā agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumus, kas tika iesniegti pēc termiņa beigām, tas ir, 2002. gada 6. septembrī, ITSB neesot ievērojis savu pienākumu īstenot no šīs tiesību normas izrietošās vērtēšanas pilnvaras. Prasītāja uzskata, ka no apstrīdētā lēmuma neizrietot, ka Apelāciju padome šīs pilnvaras ir izmantojusi, bet tajā esot iekļauti tikai apsvērumi par neapdomību un modrības trūkumu, ko esot uzrādījusi prasītāja. Tādējādi Apelāciju padome esot pārkāpusi Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu.
38 Turklāt, ņemot vērā, ka no 2002. gada 11. oktobra paziņojuma, ar ko noraida prasītājas pierādījumus, līdz Iebildumu nodaļas lēmuma pieņemšanai pagāja vairāk nekā pusotrs gads, atteikums ņemt vērā pēc termiņa beigām iesniegtos agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumus pretēji tam, ko Apelāciju otrā padome 2000. gada 15. decembrī bija nolēmusi lietā R 714/1999‑2 SAINCO/SAINCOSA, esot nepamatots.
39 ITSB noraida prasītājas argumentus attiecībā uz iespējamo pienākumu ņemt vērā ar nokavējumu iesniegtos dokumentus.
40 Attiecībā uz ITSB piešķirto rīcības brīvību tiesas sēdē tas norādīja, ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 1. punkta otrais teikums šīs lietas faktiem piemērojamā redakcijā skaidri nosakot, ka, ja iebildumu iesniedzējs nesniedz izmantošanas pierādījumu noteiktajā termiņā, ITSB iebildumus noraida. Iepriekš minētajā spriedumā lietā “HIPOVITON” (56. punkts) Pirmās instances tiesa esot jau nospriedusi, ka šis noteikums nav jāinterpretē tādējādi, ka tad, kad termiņš ir beidzies, jaunu elementu iesniegšana ir pilnībā izslēgta. ITSB uzskata, ka šī pieeja esot apstiprināta iepriekš minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul (43. punkts), kur Tiesa, spriežot par Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, esot uzskatījusi, ka attiecībā uz novēloti iesniegto elementu ņemšanu vērā ITSB ir plaša rīcības brīvība.
41 Šajā kontekstā ITSB norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru gadījumā, ja administrācijai ir plaša rīcības brīvība, tiesas kontrole pār administrācijas veikto faktu vērtējumu aprobežojoties ar acīmredzamas kļūdas vērtējumā un pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamības kontroli.
42 Iepriekš minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul 44. punktā Tiesa atvērta saraksta veidā esot norādījusi dažus aspektus, kas ITSB, īstenojot rīcības brīvību saistībā ar Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, ir jāņem vērā, tas ir, it īpaši procesa stadija, kurā notikusi novēlota [pierādījumu] iesniegšana. ITSB uzskata, ka vērā esot jāņem arī tas, ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 1. punktā minētais termiņš šīs lietas faktiem piemērojamā redakcijā esot paredzēts kā noilguma termiņš. ITSB uzskata, ka, jo stingrāk ir piemērojami noteikumi, uz kuriem attiecas 74. panta 2. punkts, jo šaurāk šis punkts ir jāinterpretē. Iepriekš minētajā spriedumā lietā ITSB/Kaul Tiesa esot arī uzskatījusi, ka noteikumu par termiņiem lietderīgā iedarbība ir jāsaglabā. Tātad šajā lietā, lai saglabātu 22. noteikuma 1. punkta lietderīgo iedarbību, 74. panta 2. punkts esot jāinterpretē sašaurināti.
43 ITSB uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā Apelāciju padome esot īstenojusi savas vērtējuma pilnvaras. Proti, tā esot precizējusi, ka, lai attaisnotu termiņa pagarināšanu, prasītājas sniegtās norādes nebija pietiekamas un ka Regulas Nr. 2868/95 22. noteikuma 1. punkts paredz noilguma termiņu, kurš prasa striktu Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta interpretāciju.
Pirmās instances tiesas vērtējums
44 Pirmkārt, kā Tiesa ir nospriedusi, no Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punkta formulējuma izriet, ka, atbilstoši vispārējam noteikumam un ja vien nav noteikts pretējais, faktu un pierādījumu iesniegšana, ko veic lietas dalībnieki, ir iespējama pēc termiņa beigām, kas šādai iesniegšanai ir noteikts Regulā Nr. 40/94, un ka ITSB nekādā veidā nav liegts ņemt vērā faktus un pierādījumus, kas ir izvirzīti vai iesniegti novēloti (iepriekš minētais spriedums lietā ITSB/Kaul, 42. punkts).
45 Tomēr no minētā formulējuma pavisam noteikti izriet arī tas, ka šāda novēlota faktu un pierādījumu izvirzīšana vai iesniegšana attiecīgajam lietas dalībniekam nepiešķir beznosacījuma tiesības pieprasīt ITSB, lai tas šos faktus vai pierādījumus ņemtu vērā (iepriekš minētais spriedums lietā ITSB/Kaul, 43. punkts).
46 No tā izriet, ka ITSB katrā ziņā nebija beznosacījuma pienākums ņemt vērā dokumentus, ko prasītāja iesniedza novēloti 2002. gada 6. septembrī.
47 Otrkārt, procesa ITSB lietas dalībniekiem paredzētā iespēja norādīt faktus un pierādījumus pēc šim nolūkam paredzētā termiņa beigām pastāv nevis beznosacījuma veidā, bet gan, kā tas izriet no iepriekš minētā sprieduma lietā ITSB/Kaul 42. punkta, ir pakļauta nosacījumam, ka nepastāv pretēji noteikumi. Vērtējuma pilnvaras attiecībā uz novēloti norādīto faktu un pierādījumu ņemšanu vērā, ko Tiesa attiecībā uz ITSB ir atzinusi, interpretējot Regulas Nr. 40/94 74. panta 2. punktu, ITSB ir tikai tad, ja šis nosacījums ir izpildīts.
48 Šajā lietā pastāv noteikums, kas nepieļauj ņemt vērā prasītājas ITSB 2002. gada 6. septembrī iesniegtos elementus, tas ir, Regulas Nr. 40/94 43. punkta 2. un 3. punkts, ko īsteno ar Regulas Nr. 40/94 22. noteikuma 1. punktu šīs lietas apstākļiem piemērojamā redakcijā. Šajā pēdējā tiesību normā ir paredzēts:
“Ja, ievērojot Regulas [Nr. 40/94] 43. panta 2. vai 3. punktu, oponējošai pusei jāsniedz lietošanas [izmantošanas] pierādījums vai jāparāda, ka ir pienācīgi iemesli nelietošanai [neizmantošanai], [ITSB] uzaicina viņu sniegt nepieciešamo pierādījumu termiņā, kādu nosaka [ITSB]. Ja oponējošā puse nesniedz šādu pierādījumu norādītajā termiņā, [ITSB] iebildumu noraida.”
49 No šī noteikuma pirmā teikuma izriet, ka agrākas preču zīmes izmantošanas pierādījuma iesniegšana pēc šim nolūkam piešķirtā termiņa beigām principā izraisa iebildumu noraidīšanu un šajā sakarā ITSB nav rīcības brīvības. Agrākas preču zīmes faktiskā izmantošana ir iepriekšējs jautājums, kas tātad ir jāatrisina pirms lemšanas par iebildumiem pēc būtības (Pirmās instances tiesas 2005. gada 16. marta spriedums lietā T‑112/03 L’Oréal/ITSB – Revlon (“FLEXI AIR”), Krājums, II‑949. lpp., 26. punkts).
50 Ir taisnība, kā ir norādījis ITSB, ka Pirmās instances tiesa savā iepriekš minētajā spriedumā lietā “HIPOVITON” (56. punkts) ir nospriedusi, ka 22. noteikuma 1. punkta otrais teikums nevar tikt interpretēts kā tāds, kas aizliedz pieņemt izskatīšanai papildu pierādījumu jaunu faktu rašanās gadījumā, pat ja šāds pierādījums ir iesniegts pēc minētā termiņa beigām. Tomēr šādas pieņemšanas izskatīšanai nosacījumi šajā lietā nav izpildīti. Pirmkārt, prasītājas 2002. gada 6. septembrī iesniegtie pierādījumi bija nevis papildu, bet gan pirmie un vienīgie prasītājas iesniegtie agrāko preču zīmju izmantošanas pierādījumi. Otrkārt, šajā lietā nebija jaunu elementu, kas varētu attaisnot pierādījumu novēlotu iesniegšanu, neatkarīgi no tā, vai tie ir papildu vai nav.
51 No minētā izriet, ka attiecībā uz prasītājas 2002. gada 6. septembrī iesniegto pierādījumu ņemšanu vērā ITSB šajā lietā nebija rīcības brīvības.
52 Tādējādi prasītājas trešais un ceturtais pamats ir jānoraida.
Par piekto pamatu – dispozitivitātes principa pārkāpumu un noteiktu vispārēju normu, kas izriet no inter partes procesa būtības, pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
53 Prasītāja norāda, ka ITSB esot pārkāpis dispozitivitātes principu un noteiktas vispārējas normas, kuras izriet no inter partes procesa un kuras tam uzliek pienākumu nodrošināt vienlīdzīgu attieksmi starp iebildumu iesniedzēju un Kopienas preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniedzēju. It īpaši prasītāja kritizē, ka papildu termiņa jautājumu ITSB neesot nodevis otrā lietas dalībnieka vērtējumam atbilstoši Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 2. punktam.
54 ITSB prasītājas argumentus apstrīd.
Pirmās instances tiesas vērtējums
55 Regulas Nr. 2868/95 71. noteikuma 2. punkts paredz, ka, ja ir divi vai vairāk lietas dalībnieku, ITSB var pagarināt termiņu, ievērojot pārējo lietas dalībnieku vienošanos.
56 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka prasītājas apgalvojums, ka otrā lietas dalībnieka ITSB procesā iespējamā piekrišana termiņa, kas ir piešķirts izmantošanas pierādījumu sniegšanai, pagarināšanai varētu būt pamats, lai Iebildumu nodaļa minēto termiņu pagarinātu, izriet no kļūdainas šī noteikuma izpratnes. No 71. noteikuma kopējās sistēmas izriet, ka tā 2. punkts nevis nosaka vienu un vienīgo termiņa pagarināšanas nosacījumu, bet gan pievieno papildu nosacījumu 1. punktā minētajiem nosacījumiem, tas ir, ka attiecīgajam lietas dalībniekam pagarinājums jālūdz pirms piešķirtā termiņa beigām un ka tas jāattaisno ar attiecīgiem apstākļiem.
57 Tādējādi ITSB pamatoti uzskatīja, ka, tā kā likumiskie pagarinājuma nosacījumi nav izpildīti (skat. iepriekš 23. punktu), jautājums par termiņa pagarinājumu otrajam lietas dalībniekam nav jāiesniedz.
58 No tā izriet, ka prasītājas piektais pamats ir jānoraida.
59 Tā kā visi prasītājas pamati ir noraidīti, prasība ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
60 Atbilstoši Pirmās instances tiesas reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar ITSB prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) prasītāja, K & L Ruppert Stiftung & Co. Handels-KG, atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 12. decembrī.
Sekretārs | | Priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs |