Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojums
2004. gada 21. septembrī (*)
Pagaidu noregulējums – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Personas, kas iestājusies lietā, pieteikuma pieņemamība
Lieta T‑310/03 R
Kreuzer Medien GmbH, Leipciga (Vācija), kuru pārstāv M. Lencs [M. Lenz], advokāts,
prasītāja,
ko atbalsta
Falstaff Verlags GmbH, Klosterneuburga (Austrija), ko pārstāv V. G. Šērfs [W. G. Schärf], advokāts,
persona, kas iestājusies lietā,
pret
Eiropas Parlamentu, kuru pārstāv E. Valdhere [E. Waldherr] un U. Rēslains [U. Rösslein], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Eiropas Savienības Padomi, kuru pārstāv E. Karlsone [E. Karlsson], pārstāve,
atbildētājas,
ko atbalsta:
Eiropas Kopienu Komisija, kuru pārstāv M. Ž. Žonsī [M.‑J. Jonczy], L. Pinjataro Nolins [L. Pignataro‑Nolin] un F. Hofmeisters [F. Hoffmeister], pārstāvji, kuri norādīja adresi Luksemburgā,
Spānijas Karaliste, kuru pārstāv L. Fragasa Gadeja [L. Fraguas Gadea], pārstāve, kas norādīja adresi Luksemburgā,
un
Somijas Republika, kuru pārstāv A. Gimaraeša‑Purokoski [A. Guimaraes‑Purokoski] un T. Pinna [T. Pynnä], pārstāves, kas norādīja adresi Luksemburgā,
personas, kas iestājušās lietā,
par pieteikumu, kuru iesniedza Falstaff Verlags GmbH, pamatojoties uz EKL 243. pantu, lai apturētu Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvas 2003/33/EKL par dalībvalstu administratīvo un normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību (OV L 152, 16. lpp.), piemērošanu.
Eiropas KOpienu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Prāvas rašanās fakti un process
1 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2003. gada 11. septembrī, prasītāja cēla prasību atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 26. maija Direktīvu 2003/33/EK par dalībvalstu administratīvo un normatīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz tabakas izstrādājumu reklāmu un ar to saistīto sponsordarbību (OV L 152, 16. lpp., turpmāk tekstā – “Apstrīdētā direktīva”).
2 Ar 2004. gada 12. marta rīkojumu Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs atļāva Komisijai, Spānijas Karalistei un Somijas Republikai iestāties lietā atbildētājas prasījumu atbalstam. Viņš arī atļāva iestāties lietā sabiedrībai Falstaff Verlags prasītājas prasījumu atbalstam.
3 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā reģistrēts 2004. gada 10. jūnijā, Falstaff Verlags GmbH (turpmāk tekstā – “Sabiedrība, kas iestājusies lietā”), pamatojoties uz EKL 243. pantu, iesniedza pieteikumu, ar ko lūdz “apturēt “Apstrīdētās direktīvas” iedarbību”.
4 Padome un Parlaments iesniedza savus apsvērumus attiecībā uz pieteikumu par pagaidu noregulējumu, attiecīgi, 2004. gada 29. un 30. jūnijā. Komisija iesniedza savus apsvērumus par šo pieteikumu 2004. gada 1. jūlijā. Prasītāja un Spānijas Karaliste iesniedza savus apsvērumus 2004. gada 2. jūlijā.
Juridiskais pamatojums
5 Atbilstoši EKL 242. un 243. panta, no vienas puses, un EKL 225. panta 1. punkta, no otras puses, noteikumiem Pirmās instances tiesa, uzskatot, ka attiecīgos apstākļos tas ir nepieciešams, var izdot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta izpildi vai pieprasīt veikt vajadzīgos pagaidu pasākumus.
6 Ievērojot pašreizējos lietas apstākļos, tiesnesis pagaidu noregulējuma tiesvedībā uzskata, ka viņa rīcībā ir visas nepieciešamās ziņas, lai lemtu par šo pieteikumu, neuzklausot lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
7 Tiesnesis pagaidu noregulējuma tiesvedībā uzskata, ka vispirms ir jāizvērtē minētā pieteikuma pieņemamība.
Lietas dalībnieku argumenti
8 Sabiedrība, kas iestājusies lietā, apgalvo, ka tās pieteikums, lai apturētu Apstrīdētās direktīvas iedarbību, pamatojoties uz EKL 243. pantu, ir pieņemams.
9 Tā norāda, ka visiem tiesas procesa dalībniekiem ir tiesības iesniegt šādu pieteikumu to interešu aizsardzībai. Atsaucoties uz Tiesas 1993. gada 22. decembra spriedumu lietā C‑244/91 P Pincherle/Komisija, Recueil, I‑6965. lpp., 14. punkts un turpmākie punkti, tā uzsver, ka persona, kas iestājusies lietā, ir jāuzskata par “lietas dalībnieku” un attiecīgi tai ir jābūt tiesībām iesniegt pieteikumu, pamatojoties uz EKL 243. pantu. Tā kā sabiedrībai, kas iestājusies lietā, tika atļauts iestāties pamata lietā, tātad, tai ir jābūt tiesīgai iesniegt šo pieteikumu.
10 Padome, Parlaments, Komisija un Spānijas Karaliste uzskata, ka šis pieteikums par pagaidu noregulējuma noteikšanu nav pieņemams.
11 Padome un Parlaments uzskata, ka persona, kas iestājusies lietā, nevar prasīt ne EKL 242. pantā paredzēto piemērošanas apturēšanu, ne arī citu EKL 243. pantā paredzēto pagaidu pasākumu noteikšanu. Šādu tiesību atzīšana personai, kas iestājusies lietā, būtu pretrunā ar Eiropas Kopienu Tiesas Statūtu 40. panta ceturtās daļas un Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 3. punkta noteikumiem, saskaņā ar kuriem personas, kas iestājušās lietā, var atbalstīt tikai tā lietas dalībnieka prasījumus, kuru atbalstam tās iestājas. Turklāt atļaut personai, kas iestājusies lietā, iesniegt pieteikumu par pagaidu noregulējuma noteikšanu būtu grūti saskaņot ar citiem Reglamenta noteikumiem, kas tieši min personas, kas iestājušās lietā, noteikumos, kuri tās skar (skat. jo īpaši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešo daļu, 115. pantu, 116. pantu un 134. panta 2. punktu).
12 Komisija uzsver, ka atbilstoši Reglamenta 104. panta 1. punktam, ir jānošķir, no vienas puses, pieteikums par piemērošanas apturēšanu, pamatojoties uz EKL 242. pantu, kuru var iesniegt tikai prasītājs pamata lietā, un, no otras puses, pieteikums par citu pagaidu pasākumu noteikšanu, pamatojoties uz EKL 243. pantu, kuru var iesniegt visi pamata lietas dalībnieki. Šajā gadījumā pieteikums par apturēšanu, kas pamatots ar EKL 243. pantu, faktiski ir pieteikums par piemērošanas apturēšanu EKL 242. panta izpratnē. Tomēr, ņemot vērā, ka Sabiedrība, kas iestājusies lietā, nav iesniegusi pieteikumu pamata lietā pret Apstrīdēto direktīvu, tās pieteikums ir jānoraida kā nepieņemams, pamatojoties uz Reglamenta 104. panta 1. punkta pirmo daļu.
13 Spānijas Karaliste, jo īpaši, uzskata, ka tāpat kā persona, kas iestājusies lietā, nav tiesīga izvirzīt iebildi par nepieņemamību (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedumu lietā T‑174/95 Svenska Journalistförbundet/Padome, Recueil, II‑2289. lpp., 77.–79. punkts), tā nav tiesīga iesniegt pieteikumu par akta piemērošanas apturēšanu.
14 Prasītāja nav iesniegusi iebildumus attiecībā uz šī pieteikuma par pagaidu noregulējumu pieņemamību.
Tiesneša pagaidu noregulējuma tiesvedībā vērtējums
15 Reglamenta 104. panta 1. punkta pirmā daļa paredz, ka, “[s]askaņā ar [EKL 242. pantu] iesniegts pieteikums apturēt kādas iestādes pieņemta akta piemērošanu ir pieņemams vienīgi tad, ja pieteikuma iesniedzējs šo aktu apstrīd Pirmās instances tiesā.”
16 Atbilstoši Reglamenta 104. panta 1. punkta otrajai daļai, “[p]ieteikums par kāda cita pagaidu pasākuma noteikšanu, kas minēts [EKL 243. pantā] ir pieņemams tikai tad, ja to iesniedz kāda no Pirmās instances tiesā izskatāmās lietas pusēm un ja pieteikums attiecas uz šo lietu.”
17 Šajā gadījumā Sabiedrība, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi “pieteikumu par apturēšanu atbilstoši EKL 243. pantam”. Ar šo pieteikumu tā lūdz tiesnesi pagaidu noregulējuma tiesvedībā apturēt “[Apstrīdētās] direktīvas iedarbību gan attiecībā uz sevi, gan arī attiecībā uz prasītāju līdz [Pirmās instances tiesa] būs pieņēmusi lēmumu [pēc būtības]”.
18 Lai gan pamatots ar EKL 243. pantu, šā pieteikuma nolūks ir noteikt pasākumus, kas paredzēti EKL 242. pantā. Tādējādi atbilstošais tiesiskais pamats šim pieteikumam ir EKL 242. pants. Šajā ziņā jāuzsver, ka lietas dalībnieks nevar apiet noteikumus, kas ietverti Reglamentā, mākslīgi pamatojot pieteikumu ar citiem noteikumiem, kas paredzēti minētajā reglamentā.
19 No tā izriet, ka šā pieteikuma pieņemamība ir jāizvērtē, ievērojot Reglamenta 104. panta 1. punkta pirmo daļu.
20 No šā pēdējā noteikuma izriet, ka visi pieteikumi par Kopienas iestādes akta izpildes apturēšanu ir pieņemami tikai tad, ja pieteicējs šo aktu apstrīd, iesniedzot prasību Pirmās instances tiesā.
21 Šajā gadījumā nav šaubu par to, ka Sabiedrība, kas iestājusies lietā, nav apstrīdējusi Apstrīdēto direktīvu Pirmās instances tiesā. Šādos apstākļos tā nav tiesīga iesniegt šādu pieteikumu.
22 Tādējādi šis pieteikums ir jānoraida kā nepieņemams.
Ar šādu pamatojumu
Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs
izdod rīkojumu:
1) noraidīt pieteikumu par pagaidu noregulējumu;
2) lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tiek atlikta.
Luksemburgā 2004. gada 21. septembrī.