Prasība, kas celta 2014. gada 25. jūlijā – Igaunija/Komisija
(lieta T-555/14)
Tiesvedības valoda – igauņu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Igaunijas Republika (pārstāvis – N. Grünberg)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasītājas prasījumi:
atcelt Eiropas Komisijas 2014. gada 14. maija lēmumu C(2014) 3271, galīgā redakcija, par starpmaksājumu, kas Igaunijai no Eiropas Zivsaimniecības fonda (EZF) tiek izmaksāti saistībā ar darbības programmu attiecībā uz atbalstu laikposmam no 2007. gada līdz 2013. gadam, apturēšanu;
piespriest atbildētajai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Prasības pamatošanai prasītāja izvirza piecus pamatus.
Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 1198/2006 1 25. panta 2. punktu un 89. pantu.
Komisijas veiktā 25. panta interpretācija, atbilstoši kurai ieguldījumu atbalstīšana ir pamatota tikai tad, ja ar attiecīgo ieguldījumu palīdzību zvejas kuģu attiecīgie tehniskie rādītāji tiek uzlaboti tādā mērā, kas pārsniedz attiecīgā transportlīdzekļa sākotnējā stāvokļa atjaunošanu, neatbilstot šīs tiesību normas tekstam, jēgai un mērķim. 25. panta 2. punktā esot piešķirta plaša rīcības brīvība saistībā ar lēmuma pieņemšanu par to, kādi ieguldījumi EZF ietvaros drīkst tikt atbalstīti. Tā kā prasītāja ir ievērojusi 25. panta 2. punkta noteikumus, arī nebūtu piemērojams 89. pants un nebūtu apturama tādu starpmaksājumu veikšana, kas pieder pie darbības programmas attiecībā uz atbalstu pirmā prioritārā virziena.
Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Regulas Nr. 1198/2006 88. pantu.
Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā sešu mēnešu laikā pēc paziņošanas par starpmaksājuma veikšanas pārtraukšanu nebija pieņēmusi nekādu lēmumu par maksājumu apturēšanu. Tādējādi tā esot pārkāpusi Regulas Nr. 1198/2006 88. pantu un savas pamatnostādnes par maksājumu pārtraukšanu, apturēšanu un finansiālajiem labojumiem tajos.
Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi labas pārvaldības principu.
Pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, jo tā, pirmkārt, nebija rūpīgi izvērtējusi un ņēmusi vērā visus prasītājas norādītos datus, otrkārt, nebija pārbaudījusi, vai ir izpildīti visi tās lēmuma pieņemšanai vajadzīgie nosacījumi, treškārt, visi ieguldījumi, kas tikuši veikti, lai uzlabotu nolietoto zvejas kuģu stāvokli, automātiski esot tikuši iekļauti parastās uzturēšanas maksājumos un, ceturtkārt, esot kļūdaini pieņēmusi, ka šie ieguldījumi nav tikuši veikti 25. panta 2. punktā noteiktā mērķa sasniegšanai.Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu.Lai arī savā dokumentā Komisija ir skaidri un precīzi norādījusi savu nostāju un tādējādi radījusi tiesisko paļāvību, ka izdevumiem par motora atjaunošanu/remontu varētu būt piemērojams Regulas Nr. 1198/2006 25. panta 2. punkts, ja tādējādi netiek uzlabota zvejas kuģa spēja zvejot zivis, vēlāk Komisija nolēma, ka šāda veida izdevumi ir saistāmi nevis ar transportlīdzekļa tehnisko rādītāju uzlabošanu, bet gan drīzāk ar sākotnējā stāvokļa atjaunošanu vai uzturēšanu un tādēļ nav atbilstoši izdevumi. Prasītājai par šo pieeju nekas nebija zināms; to neesot bijis iespējams izsecināt no Regulas Nr. 1198/2006 25. panta 2. punkta, nedz arī no Komisijas atbildes raksta uz attiecīgu prasītājas jautājumu.Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi tiesiskās noteiktības principu.Ar to, ka Komisija pieņem galīgu lēmumu par starpmaksājumu apturēšanu vairāk ka trīs gadus pēc tam, kad ticis apturēts pirmais starpmaksājums un tādējādi neievēro Regulas Nr. 1198/2006 88. panta 1. punktā paredzēto sešu mēnešu termiņu, tiekot skaidri pārkāpts tiesiskās noteiktības princips. Šāda Komisijas rīcība nekādi neesot bijusi paredzama EZF atbalsta saņēmējiem.
________________________1 Padomes 2006. gada 27. jūlija Regula (EK) Nr. 1198/200