Prasība, kas celta 2024. gada 23. februārī – Lattanzio KIBS u.c./Komisija

(Lieta T-113/24)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāji: Lattanzio KIBS SpA (Milāna, Itālija), CY, CV un CW (pārstāvji: B. O’Connor un M. Hommé, advokāti)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasījumi

Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

atcelt Komisijas 2023. gada 13. decembra lēmumu par pirmā prasītāja izslēgšanu no dalības publiskā iepirkuma un dotāciju piešķiršanas procedūrām, ko nosaka Regula (ES, Euratom) 2018/1046 (“Finanšu regula”) ¹ un Regula (ES) 2018/1877 ² vai atlase to pārvaldīto līdzekļu īstenošanai (Ref. Ares (2023) 8545235);

piespriest Eiropas Komisijai (un iespējamai personai, kas iestājusies lietā) atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāji izvirza astoņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu un tiesību vērtējumā, klasificējot Milānas Krimināltiesas 2021. gada 13. jūlija spriedumu (turpmāk tekstā – “Milānas nolēmums”) kā galīgo spriedumu, kurā atzīts, ka otrais un trešais prasītājs ir vainīgi korupcijā.

Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā, kas esot pamats kļūdainam secinājumam, saskaņā ar kuru Milānas nolēmums esot galīgais spriedums saistībā ar vainas atzīšanu.

Prasītājas arī apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi būtiskas acīmredzamas kļūdas vērtējumā attiecībā uz Itālijas tiesībām.

Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Finanšu regulas 136. panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) punktu, konstatējot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ka Milānas nolēmums ir juridisks pamats, lai izslēgtu pirmo prasītāju no dalības piešķiršanas procedūrās, ko nosaka Regula 2018/1046 un Regula 2018/1877.

Finanšu regulas 136. panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) punkts nosaka, ka izslēgšanai ir vajadzīgs galīgais spriedums par vainu, kurā konstatēts, ka subjekts vai persona ir vainīgi korupcijā.

Milānas nolēmumu nevarot uzskatīt par galīgo spriedumu saistībā ar vainas atzīšanu un neesot notiesāts otrais un trešais prasītājs korupcijā; līdz ar to Komisija nevarēja juridiski izslēgt pirmo prasītāju saskaņā ar Finanšu regulas 136. panta 1. punkta d) apakšpunkta ii) punktu.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav izpildījusi savus pienākumus izvērtēt valsts tiesību saturu un raksturu.

Komisija apstrīdētajā lēmumā apgalvoja, ka jēdzienam “galīgais spriedums saistībā ar vainas atzīšanu” Savienības tiesībās ir autonoma nozīme, un tomēr Komisija nav sniegusi definīciju vai norādījusi juridisko pamatu šim vērtējumam.

Turklāt Komisija Milānas nolēmumā neesot ņēmusi vērā klasifikāciju Itālijas tiesībās.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Finanšu regulas 136. panta 4. punktu, izslēdzot pirmo prasītāju, pamatojoties uz konstatējumu, kurā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā, ka otrajam un trešajam prasītājam bija lēmumu pieņemšanas vai kontroles pilnvaras pār to.

Prasītāji uzskata, ka elementi, kurus Komisija izvērtēja saskaņā ar Finanšu regulas 136. panta 4. punktu, nebija pietiekami, lai pierādītu, ka ir izpildīti šā noteikuma nosacījumi, un Komisija kļūdaini interpretējusi Milānas nolēmumu.

Ar piekto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija nav pamatojusi apstrīdētajā lēmumā izdarītos secinājumus.

Prasītāji apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi LESD 296. pantu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu.

Tiek arī apgalvots, ka Komisija nav pamatojusi abus secinājumus, kuriem bija izšķiroša ietekme uz galīgo lēmumu.

Ar sesto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija, pieņemot apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pantu, ir pārkāpusi samērīguma principu, kas atzīts Finanšu regulas 136. panta 3. punktā, un kā ES tiesību vispārējo principu saskaņā ar LES 5. panta 4. punktu.

Prasītāju ieskatā lēmums publicēt lēmumu par izslēgšanu DG NEAR tīmekļa vietnē un reģistrēt otrā un trešā prasītāja vārdus un personas datus agrīnās atklāšanas un izslēgšanas sistēmas datubāzē, esot acīmredzami nesamērīgs.

Komisija neesot ņēmusi vērā arī faktorus atbilstoši Finanšu regulas 136. panta 3. punktam.

Ar septīto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi Finanšu regulas 136. panta 6. punktu, neņemot vērā pirmā prasītāja iesniegtos korektīvos pasākumus.

Tiek apgalvots, ka Komisija nav izskatījusi prasītāju lūgumus uz sacīkstes principa balstītā procedūrā, lūdzot paskaidrojumus par iespējamiem to rīcībā esošiem korektīvajiem pasākumiem.

Komisija neesot ņēmusi vērā pietiekamus pierādījumus, ko tai sniegušas prasītājas un ko varētu uzskatīt par korektīviem pasākumiem.

Ar astoto pamatu tiek apgalvots, ka Komisija ir pārkāpusi ceturtā prasītāja tiesības tikt uzklausītam, kas garantētas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā.

Tādējādi Komisija esot pārkāpusi Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktu, neinformējot ceturto prasītāju, ka Komisija veikusi viņa personas novērtējumu, nenodrošinot viņam tiesības uz aizstāvību.

____________

¹ Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES, Euratom) Nr. 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu (ES, Euratom) Nr. 966/2012 (OV 2018 L 193, 1. lpp.).

¹ Padomes Regula (ES) 2018/1877 (2018. gada 26. novembris) par finanšu regulējumu, ko piemēro 11. Eiropas Attīstības fondam, un ar ko atceļ Regulu (ES) 2015/323 (OV 2018, L 307, 1. lpp.).