VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2014. gada 21. martā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret personām un organizācijām, kas ir saistītas ar Osamu bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban – Regula (EK) Nr. 881/2002 – Personas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana pēc tās iekļaušanas Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādes izveidotā sarakstā – Sankciju komiteja – Turpmāka iekļaušana Regulas Nr. 881/2002 I pielikumā – Komisijas atteikums atcelt šo iekļaušanu – Prasība sakarā ar bezdarbību – Pamattiesības – Tiesības tikt uzklausītam, tiesības uz efektīvu pārbaudi tiesā un tiesības uz īpašumu
Lieta T‑306/10
Hani El Sayyed Elsebai Yusef, ar dzīvesvietu Londonā (Apvienotā Karaliste), ko sākotnēji pārstāvēja E. Grieves, barrister, un H. Miller, solicitor, vēlāk – E. Grieves, H. Miller un P. Moser, QC, un R. Graham, solicitor,
prasītājs,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv E. Paasivirta, M. Konstantinidis un T. Scharf, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Savienības Padome, ko sākotnēji pārstāvēja E. Finnegan un R. Szostak, vēlāk – E. Finnegan, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atbilstoši LESD 265. pantam atzīt, ka Komisija prettiesiski nav atsaukusi Komisijas 2005. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1629/2005, ar ko 54. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 260, 9. lpp.), ciktāl šis tiesību akts attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs N. Dž. Forvuds [N. J. Forwood] (referents), tiesneši F. Deuss [F. Dehousse] un J. Švarcs [J. Schwarcz],
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 9. oktobra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 2005. gada 29. septembrī komiteja, kas izveidota ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes Rezolūciju 1267 (1999) (turpmāk tekstā attiecīgi – “Sankciju komiteja” un “Drošības padome”), pievienoja prasītāja, Hani El Sayyed Elsebai Yusef [Hani Elsajeda Elsebaja Juzefa] k‑ga, kurš tika identificēts kā persona, kas ir saistīta ar Al‑Qaida organizāciju, uzvārdu savam tādu personu un organizāciju konsolidētajam sarakstam, kuru līdzekļi un citi saimnieciskie resursi ir iesaldējami saskaņā ar dažādām Drošības padomes rezolūcijām (tostarp Rezolūcijām 1333 (2000), 1390 (2002), 1455 (2003), 1562 (2004), 1617 (2005), 1730 (2006), 1735 (2006), 1822 (2008), 1904 (2009) un 1989 (2011)), kas vērstas uz to, lai apkarotu terora aktu radītos draudus starptautiskajam mieram un drošībai (turpmāk tekstā – “Sankciju komitejas saraksts”).
2 Ar Komisijas 2005. gada 5. oktobra Regulu (EK) Nr. 1629/2005, ar ko 54. reizi groza Padomes Regulu (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001 (OV L 260, 9. lpp.), prasītāja uzvārds tika pievienots sarakstam I pielikumā Padomes 2002. gada 27. maija Regulā (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001, ar ko aizliedz eksportēt noteiktas preces un pakalpojumus uz Afganistānu, pastiprina lidojumu aizliegumu un attiecina uz Afganistānas Taliban līdzekļu un citu finanšu resursu iesaldēšanu (OV L 139, 9. lpp.) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais saraksts”). Līdz ar to viņa līdzekļi un citi finanšu resursi Eiropas Kopienā tika iesaldēti atbilstoši Regulas Nr. 881/2002 pamatnoteikumiem.
3 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesas] kancelejā tika iesniegts 2006. gada 6. janvārī un bija vērsts pret Eiropas Savienības Padomi, prasītājs cēla prasību atcelt Regulu Nr. 881/2002 redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 1629/2005, ciktāl šie tiesību akti attiecas uz viņu. Ar Vispārējās tiesas 2006. gada 31. maija rīkojumu lietā T‑2/06 Yusef/Padome (Krājumā nav publicēts) minētā prasība tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama tās novēlotās iesniegšanas dēļ.
4 2008. gada 3. septembrī Tiesa pasludināja spriedumu apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp.; turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums Kadi I lietā”).
5 Ar 2009. gada 7. marta vēstulēm, kas bija adresētas Eiropas Savienības Padomei un Eiropas Kopienu Komisijai, prasītājs lūdza sniegt piekļuvi dokumentiem, ko šīs iestādes izmantojušas, lai pamatotu viņa uzvārda iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā.
6 Ar 2009. gada 23. aprīļa vēstuli Komisija darīja prasītājam zināmus trīs dokumentus, proti: i) Sankciju komitejas 2005. gada 3. oktobra Paziņojumu presei SC/8516 attiecībā uz prasītāja uzvārda – citu personu starpā – iekļaušanu savā sarakstā; ii) Sankciju komitejas 2005. gada 10. oktobra Paziņojumu presei SC/8520 attiecībā uz grozījumiem prasītāja personas datos, kādi tie minēti saistībā ar viņa uzvārdu minētās komitejas sarakstā; iii) Sankciju komitejas 2006. gada 24. augusta Paziņojumu presei SC/8815 attiecībā uz jauniem grozījumiem šajos pašos personas datos.
7 Prasītājs cēla High Court of Justice (England and Wales), Queen’s Bench Division (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), turpmāk tekstā – “High Court”) prasību par valsts pasākumu par viņa līdzekļu iesaldēšanu, ko attiecībā uz viņu bija noteikusi Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes Ārlietu un Sadraudzības lietu ministrija (turpmāk tekstā – “FCO”) līdztekus Regulas Nr. 1629/2005 pieņemšanai. Saistībā ar šo prasību FCO ir vairākkārt lūgusi Sankciju komiteju ļaut prasītājam iepazīties ar viņa iekļaušanas šīs komitejas sarakstā pamatojumu, kā arī uzzināt, kura valsts bija pieprasījusi viņu tajā iekļaut. Neviens no šiem lūgumiem nav ticis apmierināts, bet, 2009. gada 19. jūnijā liecinieka statusā sniedzot liecības tiesvedībā High Court, FCO Sankciju grupas vadītājs, uzstājoties šīs iestādes vārdā, norādīja:
“Rīkojoties saskaņā ar [piemērojamajā tiesiskajā regulējumā] noteikto pārskatīšanas procedūru, FCO apkopoja valdības rīcībā esošo informāciju, lai, ņemot vērā atbilstošajās [Drošības padomes] rezolūcijās paredzētos kritērijus, izskatītu jautājumu par [prasītāja] iekļaušanu sarakstā. Šīs pārskatīšanas procedūras iznākumā FCO ir secinājusi, ka [prasītāja uzvārds] vairs nebūtu jāiekļauj [Sankciju komitejas] sarakstā atbilstoši režīmam, kas [ieviests ar Drošības padomes Rezolūciju 1267 (1999). Valstij, kas bija ierosinājusi [prasītāja] uzvārda iekļaušanu sarakstā, tika lūgts sniegt papildu informāciju, bet tā joprojām to nav sniegusi. Tādēļ Apvienotā Karaliste sazināsies ar [Sankciju] komiteju, lai darītu tai zināmu, ka [prasītājam] vairs nav jābūt sarakstā. Tāpat Apvienotā Karaliste iesniegs lūgumu svītrot [prasītāja uzvārdu] no [Sankciju komitejas] saraksta un pieliks pūles, lai to panāktu.”
8 Ar 2010. gada 27. janvāra spriedumu lietā Her Majesty’s Treasury (Respondent) v Mohammed Jabar Ahmed and Others (Appellants), Her Majesty’s Treasury (Respondent) v Mohammed al‑Ghabra (Appellant) and R (on the application of Hani el Sayed Sabaei Youssef) (Respondent) v Her Majesty’s Treasury (Appellant) ([2010] UKSC 2 & [2010] UKSC 5) United Kingdom Supreme Court (Apvienotās Karalistes Augstākā tiesa) atcēla valsts pasākumu par prasītāja līdzekļu iesaldēšanu, pamatojoties uz to, ka šis pasākums esot ticis noteikts ultra vires.
9 Ar 2010. gada 18. marta vēstuli, kurā ir ietvertas atsauces uz Tiesas spriedumu Kadi I lietā un iepriekš minēto United Kingdom Supreme Court spriedumu, prasītājs aicināja Komisiju svītrot viņa uzvārdu no apstrīdētā saraksta, tostarp pamatojot savu lūgumu ar to, ka:
– viņa uzvārds esot ticis iekļauts šajā sarakstā automātiski saistībā ar tā iekļaušanu Sankciju komitejas sarakstā, Komisijai neveicot neatkarīgu un objektīvu novērtējumu;
– viņam neesot ticis paziņots neviens šīs iekļaušanas iemesls, pārkāpjot viņa pamattiesības un neievērojot principus, kurus noteikusi Tiesa savā spriedumā Kadi I lietā;
– Apvienotā Karaliste pēc tam, kad tā bija izskatījusi pierādījumus, uz kuriem balstīta viņa uzvārda iekļaušana Sankciju komitejas sarakstā, esot secinājusi, ka iekļaušanas kritēriji nav izpildīti.
10 Tāpat prasītājs aicināja Komisiju steidzami sniegt viņam papildu informāciju par pamata iemesliem, kas attaisnotu viņa uzvārda iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā.
Tiesvedība un izmaiņas tās laikā
11 Tā kā Komisija neko nebija izdarījusi saistībā ar prasītāja 2010. gada 18. marta vēstuli LESD 265. pantā paredzētajā divu mēnešu termiņā, prasītājs cēla šo prasību ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 23. jūlijā.
12 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts tajā pašā dienā, prasītājs iesniedza pieteikumu par juridisko palīdzību atbilstoši Vispārējās tiesas reglamenta 94. pantam. Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētaja 2010. gada 22. oktobra rīkojumu šis pieteikums tika apmierināts.
13 2010. gada 29. jūlijā Sankciju komiteja pārskatīja jautājumu par prasītāja uzvārda iekļaušanu savā sarakstā atbilstoši Drošības padomes Rezolūcijas 1822 (2008) 25. punktā paredzētajai pārskatīšanas procedūrai. Šīs pārskatīšanas mērķis bija pārliecināties, ka minētais saraksts ir cik vien iespējams precīzs un aktuāls, un apstiprināt, ka attiecīgās personas uzvārda esamība sarakstā joprojām ir attaisnota. Šīs pārskatīšanas rezultātā prasītāja uzvārds tika saglabāts Sankciju komitejas sarakstā.
14 2010. gada 31. augustā Komisija kā atbildi uz tās 2010. gada 26. janvāra lūgumu saņēma no Sankciju komitejas izklāstu par pamatojumu vairāku personu, tostarp prasītāja, iekļaušanai šīs komitejas sarakstā.
15 Ar 2010. gada 10. septembra vēstuli Komisija darīja zināmu prasītājam attiecīgo pamatojuma izklāstu, norādot, ka šis pamatojuma izklāsts bija pamats viņa iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā (turpmāk tekstā – “pamatojuma izklāsts”), un aicinot prasītāju sniegt savus apsvērumus līdz 2010. gada 10. decembrim.
16 Šā pamatojuma izklāsta teksts ir šāds:
“[Prasītājs] ir bijis Ēģiptes Islāma džihāda loceklis [..]. [Prasītājs] un daži citi Ēģiptes Islāma džihāda locekļi ir pievienojušies Al‑Qaida [..] 1990. gadu sākumā.
Ēģiptes Islāma džihāds, kuru vadīja viens no Oussama ben Laden palīgiem, Aiman al‑Zawahiri [..], ir atbildīgs par Ēģiptes vēstniecības Islamabadā spridzināšanu 1995. gadā. Kopš 1998. gada grupa lielāko savu līdzekļu daļu saņēma no Al‑Qaida, un 2001. gadā tā ir apvienojusies ar Al‑Qaida.
[Prasītājs] sniedza materiālo atbalstu Al‑Qaida un piedalījās sazvērestībā terora aktu veikšanas nolūkā. Viņš ceļoja starp valstīm, izmantojot viltotus dokumentus, saņēma militāro apmācību un piederēja pie šūniņām un grupām, kas īstenojušas terora operācijas, pielietojot spēku un vardarbību, tostarp iebiedēšanu, draudus un kaitējumu publiskajam un privātajam īpašumam, kā arī traucējot valsts iestāžu darbības. [Prasītājs] deva norādījumus citām personām doties uz Afganistānu, lai tur piedalītos kaujās. Viņš izmantoja kādu interneta vietni, lai atbalstītu Al‑Qaida veiktos terora aktus, kā arī lai uzturētu kontaktus ar noteiktiem sekotājiem visā pasaulē.
[Prasītāju] meklē Ēģiptes iestādes saistībā ar viņa dalību Ēģiptē un ārpus tās izdarītajos terorisma noziegumos, tostarp noziedzīgu vienošanos ar mērķi izdarīt tīšu slepkavību, mantas iznīcināšanu, šaujamieroču, šaujamieroču munīcijas un sprāgstvielu neatļautu turēšanu, dalību teroristu grupā, oficiālo un citu dokumentu viltošanu un zādzību.”
17 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2010. gada 8. oktobrī, Komisija izvirzīja iebildi par šīs prasības nepieņemamību atbilstoši reglamenta 114. pantam.
18 2010. gada 30. septembrī Vispārējā tiesa pasludināja savu spriedumu lietā T‑85/09 Kadi/Komisija (Krājums, II‑5177. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums Kadi II lietā”).
19 Ar Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja 2010. gada 19. novembra rīkojumu Padomei tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
20 2010. gada 30. novembrī Sankciju komiteja atteicās apmierināt Apvienotās Karalistes lūgumu svītrot prasītāja uzvārdu no sava saraksta. No Komisijai adresētās Sankciju komitejas priekšsēdētāja 2011. gada 2. decembra vēstules izriet, ka “vismaz viena valsts, kas ir [Sankciju komitejas] dalībniece, norādīja, ka tā nepiekrīt apgalvojumam, ka [prasītājs] vairs neatbilst kritērijiem iekļaušanai [minētās komitejas] sarakstā”.
21 Ar 2010. gada 9. decembra vēstuli prasītājs, atbildot uz pamatojuma izklāstu, iesniedza Komisijai savus apsvērumus.
22 Saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Padomes 2009. gada 22. decembra Regulu (ES) Nr. 1286/2009 (OV L 346, 42. lpp.), 7.c panta 3. punktu Komisija tātad, ņemot vērā prasītāja sniegtos apsvērumus un ievērojot Regulas Nr. 881/2002 7.b panta 2. punktā noteikto procedūru, uzsāka sava lēmuma pārskatīšanu par prasītāja uzvārda iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā. Tāpat Komisija ir pārsūtījusi attiecīgos apsvērumus Sankciju komitejai.
23 Ar Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2011. gada 14. marta rīkojumu lēmuma attiecībā uz iebildi par nepieņemamību pieņemšana tika atlikta līdz galīgajam nolēmumam.
24 Ar 2011. gada 17. novembra procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesa (otra palāta) aicināja lietas dalībniekus to informēt par stadiju, kādā atrodas šajā gadījumā saskaņā ar Regulu Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, uzsāktā pārskatīšanas procedūra (turpmāk tekstā – “pārskatīšanas procedūra”), un – ja lēmums sakarā ar pārskatīšanu vēl nav pieņemts – aicināja Komisiju norādīt, kādēļ tas vēl nav pieņemts, un paziņot Vispārējai tiesai aptuvenu datumu, kurā Komisija plāno to pieņemt.
25 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 8. decembrī, prasītājs informēja Vispārējo tiesu, ka viņš nevarot atbildēt uz šo aicinājumu, jo kopš viņa 2010. gada 9. decembra vēstules nosūtīšanas viņš neesot saņēmis no Komisijas nekādu informāciju vai sūtījumus.
26 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 6. decembrī, Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka tā ir aicinājusi Sankciju komiteju atbildēt uz prasītāja 2010. gada 9. decembra apsvērumiem, kamēr Komisija vēl nav pabeigusi savu pārskatīšanu. Komisija norādīja, ka pēc tam, kad tā bija vairākkārt vērsusies šajā komitejā, tā visbeidzot 2011. gada 2. decembrī saņēma no tās paziņojumu par to, ka šī komiteja “aktīvi izmeklē” šo lietu. Komisija apgalvoja, ka būtu lietderīgi gaidīt Sankciju komitejas veiktās izmeklēšanas iznākumu. Tomēr tā ir paziņojusi, ka esot gatava rīkoties “cik vien nepieciešams ātri”, un paudusi cerību, ka tai izdosies pabeigt pārskatīšanas procedūru “2012. gada pirmajā ceturksnī”.
27 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 6. decembrī, Padome apstiprināja Komisijas sniegto informāciju.
28 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2011. gada 20. decembrī, Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka tā ir saņēmusi no Sankciju komitejas priekšsēdētāja jaunu rakstveida paziņojumu, kas datēts ar 2011. gada 15. decembri un pievienots minētās vēstules pielikumā, attiecībā uz prasītāja gadījumu, un atkārtoti pauda cerību, ka tai izdosies pabeigt pārskatīšanu 2012. gada pirmajā ceturksnī. Minētajā paziņojumā tostarp ir norādīts:
“Runājot par apgalvojumu, ka ar šo lietu saistītie pierādījumi esot bijuši iegūti spīdzināšanas rezultātā, [prasītāja] dzīvesvietas valsts savu viedokli darīja zināmu [Sankciju komitejai] šim paziņojumam pievienotajā vēstulē, kas datēta ar 2011. gada 7. decembri. Viens cits [Sankciju komitejas] loceklis norādīja, ka esot zināms, ka [prasītājs] ir vadījis “Al‑Maqreze Center for Historical Studies”, kura mītne ir Apvienotajā Karalistē. Šī centra tīmekļa vietnē (www.almaqreze.net) ir pieejami radikāla satura materiāli.”
29 Apvienotās Karalistes pastāvīgās pārstāvniecības Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) 2011. gada 7. decembra vēstulē Sankciju komitejas priekšsēdētājam, kas bija pievienota minētajam paziņojumam, tostarp ir norādīts:
“Šobrīd [prasītājs] apstrīd Apvienotās Karalistes tiesās Apvienotās Karalistes lēmumu atbalstīt viņa iekļaušanu sarakstā saskaņā ar Drošības padomes Rezolūciju 1989 (2011). Saistībā ar šo apstrīdēšanu [prasītājs] apgalvo, ka pierādījumi par labu viņa apsūdzībai “vai nu tikuši iegūti viņa kolēģu spīdzināšanas rezultātā, vai arī tos safabricējušas Ēģiptes iestādes”. Līdz ar to [prasītājs] nevis apgalvo, ka viņš zina, ka pret viņu izmantotie pierādījumi tikuši iegūti spīdzināšanas rezultātā, bet drīzāk to, ka, pēc viņa domām, šie pierādījumi nav uzticami kāda no šiem diviem iespējamajiem iemesliem dēļ.
Apvienotā Karaliste vēlas uzsvērt, ka tās ieskatā nav nekāda pamata uzskatīt, ka informācija, ko tā bija ņēmusi vērā, nolemjot ļaut iekļaut [prasītāju] sarakstā, būtu iegūta spīdzināšanas rezultātā vai ka to būtu safabricējušas Ēģiptes iestādes, kā to apgalvo [prasītājs].
[Prasītājam] ir iespēja vērsties tieši [Sankciju komitejā], lai viņš tiktu svītrots no saraksta. Kopš 2010. gada 3. jūnija viņam ir tiesības iesniegt lūgumu par svītrošanu no saraksta Ombuda birojam.
Apvienotā Karaliste šobrīd pārskata jautājumu par [prasītāja] iekļaušanu sarakstā un atkārtoti vērsīsies [Sankciju komitejā], tiklīdz šis process tiks pabeigts.”
30 Ar 2012. gada 11. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka viņa lieta joprojām ir pārskatīšanas procesā, un paziņoja viņam papildu apsūdzošus pierādījumus, kas bija ietverti minētajā Sankciju komitejas priekšsēdētāja 2011. gada 15. decembra vēstulē, aicinot prasītāju iesniegt Komisijai šajā ziņā savus apsvērumus līdz 2012. gada 1. februārim.
31 Ar 2012. gada 1. februāra vēstuli prasītājs Komisijai iesniedza savus apsvērumus.
32 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 1. maijā, prasītājs nosūtīja Vispārējai tiesai šā sprieduma 30. un 31. punktā minēto vēstuļu kopijas.
33 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (otrā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
34 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 14. septembrī, prasītājs iesniedza pieteikumu par procesa organizatorisko pasākumu, lūdzot uzdot Komisijai noteiktus jautājumus. Šai vēstulei bija pievienota prasītāja 2012. gada 13. septembra vēstule Komisijai, kā arī daži deklasificēti dokumenti, ko viņš nesen bija saņēmis no UK Security Services (Apvienotās Karalistes drošības dienesti).
35 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2012. gada 24. septembrī, Komisija informēja Vispārējo tiesu, ka tā ir saņēmusi no Sankciju komitejas priekšsēdētāja vēl vienu paziņojumu attiecībā uz prasītāja situāciju, kas datēts ar 2012. gada 21. martu un pievienots minētās vēstules pielikumā, un norādīja, ka atbilstoši neoficiālajai informācijai, ko paziņojusi tās delegācija Ņujorkā (Amerikas Savienotās Valstis), Sankciju komitejas veiktajā prasītāja lietas pārskatīšanas procesā lēmums varētu tikt pieņemts 2012. gada 23. decembrī. Minētajā paziņojumā tostarp ir norādīts:
“Papildus manām iepriekšējām 2011. gada 2. un 15. decembra vēstulēm vēlos Jūs informēt, ka valsts, kas ierosinājusi iekļaušanu sarakstā, paziņoja [Sankciju] komitejai, ka tā iebilst pret tās kā ierosinātājas valsts identitātes atklāšanu. Turklāt minētās valsts iestādes ir apstiprinājušas, ka, “nesen veicot [prasītāja] lietas pārskatīšanu, tās ir nonākušas pie secinājuma, ka starp [prasītāju] un Al‑Qaida joprojām pastāv saiknes un saistība, ņemot vērā, ka viņš ir Al‑jihad grupas, kura ir saistīta ar Al‑Qaida organizāciju, loceklis”.”
36 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausīti 2012. gada 9. oktobra tiesas sēdē, pēc kuras beigām tika sākta lietas apspriede.
37 2013. gada 18. jūlijā Tiesa pasludināja spriedumu apvienotajās lietās C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P Komisija u.c./Kadi (turpmāk tekstā – “Tiesas spriedums Kadi II lietā”).
Lietas dalībnieku prasījumi
38 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atzīt, ka Komisijas atturēšanās svītrot viņa uzvārdu no apstrīdētā saraksta ir prettiesiska;
– uzdot Komisijai svītrot viņa uzvārdu no minētā saraksta;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tostarp summas, ko Vispārējās tiesas kase izmaksājusi avansā kā juridisko palīdzību.
39 Komisijas, ko atbalsta Padome, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu un/vai kā nepamatotu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Tiesas sēdē prasītājs atteicās no sava prasījuma uzdot Komisijai svītrot viņa uzvārdu no apstrīdētā saraksta, kā arī no sava pieteikuma par procesa organizatorisko pasākumu, un tas tika norādīts tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
41 Komisija un Padome norāda, pirmkārt, ka šī prasība sakarā ar bezdarbību būtībā veido prasību atcelt Regulu Nr. 1629/2005, kas esot celta acīmredzami novēloti un līdz ar to esot nepieņemama.
42 Turklāt prasītāja prasība sakarā ar bezdarbību, kurā viņš norāda uz Regulas Nr. 1629/2005 neatsaukšanu, neesot pieņemama, jo viņš neesot cēlis prasību par minētās regulas atcelšanu tad, kad tā tika pieņemta – 2005. gadā. Tādējādi prasītājs esot mēģinājis apiet EKL 230. pantā (tagad – LESD 263. pants) paredzētā absolūtā termiņa, kurā būtu jāceļ prasība atcelt tiesību aktu, izbeigšanos, un tas esot aizliegts saskaņā ar klasisko un pastāvīgo judikatūru. Padomes ieskatā pareizas tiesvedības intereses prasot, lai attiecīgajām personām netiktu piešķirts faktiski neierobežots termiņš tādas prasības celšanai, kuras dēļ var tikt atcelts – ar atpakaļejošu spēku vai bez tā – līdzekļu iesaldēšanas pasākums.
43 Otrkārt, Komisija un Padome norāda, ka šī prasība esot katrā ziņā nepieņemama, jo nav pierādīts, ka brīdī, kad Komisija bija aicināta pieņemt lēmumu [rīkoties] LESD 265. panta otrās daļas izpratnē, t.i., 2010. gada 18. martā, tai atbilstoši Eiropas Savienības tiesībām būtu bijis pienākums atsaukt Regulu Nr. 1629/2005, ciktāl tā attiecas uz prasītāju.
44 Regulā Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, neesot paredzēts nekāds pienākums rīkoties pēc attiecīgās personas lūguma. Komisijai esot vienīgi pienākums saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, 7.c panta 2. punktu paziņot attiecīgajai personai viņas uzvārda iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā pamatojumu, “tiklīdz Sankciju komiteja ir iesniegusi [pieprasīto] pamatojumu [pamatojuma izklāstu]”, un pēc tam saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002 7.c panta 3. punktu pārskatīt savu lēmumu, “ja ir iesniegtas” attiecīgās personas “piezīmes [apsvērumi]”. Komisija uzskata, ka tai neesot pienākuma uzsākt pārskatīšanas procedūru, kamēr tā nav saņēmusi pamatojuma izklāstu no Sankciju komitejas un kamēr nav pabeigti Regulas Nr. 881/2002 7.c panta 2. punktā paredzētie posmi.
45 Taču, tā kā aplūkojamajā lietā prasības celšanas datumā Sankciju komiteja vēl nebija nosūtījusi Komisijai pamatojuma izklāstu, nevarot tikt uzskatīts, ka šī iestāde nav veikusi pasākumus, kas tai bija jāveic.
46 Turklāt prasītājam esot pienācīgi sniegtas procesuālās garantijas, kas paredzētas Regulā Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, un jautājuma par viņa iekļaušanu sarakstā pārskatīšanas process joprojām neesot pabeigts.
47 Treškārt, Padome un Komisija norāda, ka, šo prasību noraidot kā nepieņemamu, prasītājam netiktu liegta iespēja administratīvā vai tiesas ceļā pārsūdzēt viņa līdzekļu iesaldēšanas pasākumu.
48 Šajā ziņā šīs iestādes norāda, pirmām kārtām, ka Sankciju komitejas sarakstā iekļauto personu un organizāciju tiesības uz aizstāvību tagad jau ir regulētas ar Regulu Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009. Saskaņā ar Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, 7.c pantu personas, kas tika iekļautas apstrīdētajā sarakstā pirms 2008. gada 3. septembra un kas joprojām ir šajā sarakstā, var iesniegt Komisijai pieprasījumu sniegt to iekļaušanas pamatojumu un Komisijai ir jāpaziņo šīm personām pamatojums, ko tā saņem no Sankciju komitejas, dodot tām iespēju paust šajā ziņā savus apsvērumus. Tātad Komisijai esot pienākums pārskatīt savu lēmumu iesaldēt attiecīgo personu līdzekļus, un lēmums, ko tā pieņem šīs pārskatīšanas rezultātā, esot akts, kas rada tiesiskas sekas LESD 263. panta izpratnē un par ko var celt prasību Savienības tiesā.
49 Aplūkojamajā lietā pamatojuma izklāsts, ko Sankciju komiteja sagatavojusi 2010. gada 7. septembrī, esot ticis paziņots prasītājam 2010. gada 10. septembrī, un Komisija to esot aicinājusi iesniegt savus apsvērumus līdz 2010. gada 10. decembrim. Pēc tam Komisija minētos apsvērumus esot pārsūtījusi Sankciju komitejai.
50 Turklāt, pat ja Vispārējā tiesa apmierinātu šo prasību, reālais strīda iznākums – attiecībā uz prasītāja līdzekļu iesaldēšanas pasākuma uzturēšanu – esot atkarīgs no administratīvā pārskatīšanas procesa, kas pašlaik notiekot, rezultāta.
51 Otrām kārtām, Padome un Komisija norāda uz iespējām vērsties Ombuda birojā, kas izveidots ar Drošības padomes Rezolūciju 1904 (2009).
52 Prasītājs apstrīd šo argumentāciju un apgalvo, ka šī prasība sakarā ar bezdarbību esot pieņemama.
Vispārējās tiesas vērtējums
53 Saistībā ar argumentiem, ko Komisija un Padome ir izvirzījušas pirmām kārtām, vispirms ir jānorāda, ka ar šo prasību vienīgi tiek lūgts “atzīt, ka Komisijas atturēšanās svītrot [prasītāja] uzvārdu no apstrīdētā saraksta ir prettiesiska”, un ka tā nav vērsta uz minētā tiesību akta atcelšanu. Tātad šāda prasība formāli ir iesniegta kā prasība sakarā ar bezdarbību atbilstoši LESD 265. pantam, nevis kā prasība atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 263. pantu.
54 Ir tiesa, kā to pareizi atgādina Komisija un Padome, ka prasītājam nav ļauts apiet termiņa, kas atbilstoši LESD 263. pantam paredzēts prasības celšanai par kādas iestādes pieņemtu aktu, izbeigšanos, izmantojot “procesuālo triku”, proti, saskaņā ar LESD 265. pantu ceļot prasību sakarā ar bezdarbību, kas vērsta pret šīs iestādes atteikumu atcelt vai atsaukt minēto tiesību aktu (Tiesas 1962. gada 6. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no 21/61 līdz 26/61 Meroni u.c./Augstā iestāde, Recueil, 143. un 155. lpp.).
55 Konkrēti, nepietiek ar apgalvojumu, ka šāds tiesību akts esot pieņemts, pārkāpjot Līgumu par Eiropas Savienības darbību, jo minētajā Līgumā, tostarp tā 263. pantā, ir paredzēti citi līdzekļi, ar kuriem var tikt apstrīdēts un eventuāli atcelts iespējami prettiesisks Savienības akts, pienācīgi kvalificētai personai ceļot prasību. Ja tiktu atzīts, ka attiecīgās personas var lūgt tiesību akta izdevēju iestādi to atsaukt un, ja tā to nedara, apstrīdēt šo faktu Savienības tiesā kā prettiesisku bezdarbību, šīm personām tiktu dota iespēja izmantot tiesību aizsardzības līdzekli, kas būtu paralēls LESD 263. pantā noteiktajam un kas nebūtu pakļauts Līgumā paredzētajiem nosacījumiem. Līdz ar to šāda prasība neatbilstu LESD 265. panta prasībām, un tātad tā būtu jāatzīst par nepieņemamu (Tiesas 1969. gada 10. decembra spriedums apvienotajās lietās 10/68 un 18/68 Eridania u.c./Komisija, Recueil, 459. lpp., 16.–18. punkts).
56 Aplūkojamajā lietā termiņš tādas prasības celšanai, kas būtu vērsta uz Regulas Nr. 1629/2005, ar kuru sākotnēji tikusi noteikta prasītāja līdzekļu iesaldēšana, atcelšanu, ir beidzies 2005. gada 30. decembrī, un tieši Komisijas atteikums atsaukt šo regulu tiek dēvēts par bezdarbību šajā prasībā.
57 Turklāt prasītājs bija cēlis prasību atcelt Regulu Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1629/2005, ar prasības pieteikumu, kura kopija uz Vispārējās tiesas kanceleju tika nosūtīta pa faksu 2005. gada 23. decembrī. Tomēr šī prasības pieteikuma oriģināleksemplārs Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts tikai 2006. gada 6. janvārī, jo jaunās sekretāres pieredzes trūkuma dēļ un sakarā ar Ziemassvētku laiku advokātu birojs, kas pārstāvēja prasītāju, bija pieļāvis kļūdu, un šī prasība tās novēlotās iesniegšanas dēļ tika noraidīta kā acīmredzami nepieņemama ar iepriekš minēto rīkojumu lietā Yusef/Padome.
58 Ievērojot minēto, no tīri subjektīva viedokļa šis pēdējais apstāklis drīzāk liecina par to, ka prasītājs nemēģina apiet prasības atcelt tiesību aktu iesniegšanas termiņa izbeigšanos, ceļot prasību sakarā ar bezdarbību, jo pēc tam viņš vērsās Komisijā tikai 2009. gada 7. martā, t.i., trīs gadus pēc tam, kad viņa prasība tikusi noraidīta kā nepieņemama.
59 Īstenībā tie bija jauni, daudz vēlāk pēc Regulas Nr. 1629/2005 pieņemšanas un prasības atcelt minēto regulu noraidīšanas iestājušies apstākļi, kas – kā tas tiks izklāstīts tālāk – ir likuši prasītājam, pirmkārt, 2009. gada 7. martā lūgt piekļuvi dokumentiem, ko Komisija bija izmantojusi, lai pamatotu viņa līdzekļu iesaldēšanu (skat. šā sprieduma 5. punktu), otrkārt, 2010. gada 18. martā aicināt Komisiju svītrot viņa uzvārdu no apstrīdētā saraksta (skat. šā sprieduma 9. punktu) un, treškārt, 2010. gada 23. jūlijā, tā kā Komisija nebija reaģējusi uz šo aicinājumu LESD 265. pantā paredzētajā divu mēnešu termiņā, iesniegt šo prasību sakarā ar bezdarbību.
60 Taču saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jaunu būtisku faktu pastāvēšana var attaisnot tāda lūguma iesniegšanu, ar kuru tiek lūgts pārskatīt lēmumu, kas nav ticis apstrīdēts noteiktajos termiņos (Tiesas 1985. gada 15. maija spriedums lietā 127/84 Esly/Komisija, Recueil, 1437. lpp., 10. punkts, un 1988. gada 14. jūnija spriedums lietā 161/87 Muysers un Tülp/Revīzijas palāta, Recueil, 3037. lpp., 11. punkts; Vispārējās tiesas 1997. gada 11. jūlija rīkojums lietā T‑16/97 Chauvin/Komisija, Recueil FP, I‑A‑237. un II‑681. lpp., 37. punkts).
61 Šajā kontekstā ir jāņem vērā arī aplūkojamā tiesību akta īpašā dimensija laika ziņā, jo tas atšķiras no aktiem, uz kuriem attiecas šā sprieduma 54. punktā minētā judikatūra.
62 Proti, atšķirībā no šādiem aktiem, kas rada galīgas sekas, atbilstoši Regulai Nr. 881/2002 veiktais līdzekļu iesaldēšanas pasākums ir pagaidu preventīvs drošības pasākums, kura mērķis nav atņemt attiecīgajām personām to īpašumu (Tiesas spriedums Kadi I lietā, 358. punkts). Tātad šāda pasākuma spēkā esamība vienmēr ir atkarīga no tā, vai tā veikšanas pamatā esošie faktiskie un tiesiskie apstākļi joprojām pastāv, kā arī no tā, vai tas būtu jāturpina, lai sasniegtu attiecīgos mērķus.
63 Līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pēc definīcijas pagaidu raksturs ir pamats nepiemērot šā sprieduma 54. punktā minētajā judikatūrā noteikto risinājumu aplūkojamajā gadījumā. Atšķirībā no tiesību akta, kas rada ilgstošas sekas, ir jābūt iespējai jebkurā laikā pārskatīt atbilstoši Regulai Nr. 881/2002 veikto līdzekļu iesaldēšanas pasākumu, lai pārbaudītu, vai tā saglabāšana spēkā ir attaisnota, un ir jābūt iespējai celt prasību sakarā ar bezdarbību, ja Komisija atturas no šāda lūguma apmierināšanas.
64 Šajā ziņā ir jānorāda, kā to izdarījusi Tiesa sava sprieduma Kadi I lietā 365. punktā, ka Drošības padomes rezolūcijās, kuras tiek īstenotas ar Regulu Nr. 881/2002, pašās ir paredzēts periodiskas pārskatīšanas mehānisms attiecībā uz tajās noteikto pasākumu vispārējo režīmu, kā arī procedūra, kas ļauj ieinteresētajām personām “jebkurā laikā” iesniegt pārskatīšanai savu lietu Sankciju komitejai (skat. arī šā sprieduma 13. punktu).
65 Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka, ja tiktu pieņemta iestāžu – atbildētājas un personas, kas iestājusies lietā, – argumentācija, tad Komisijai, tiklīdz beigtos termiņš prasības atcelt līdzekļu iesaldēšanas pasākumu celšanai, tiktu piešķirtas pārmērīgas pilnvaras neierobežoti iesaldēt kādas personas līdzekļus, nepastāvot iespējai to pārbaudīt tiesā, neatkarīgi no apstākļu, kas sākotnēji ir bijuši pamatā šā pasākuma veikšanai, izmaiņām vai pat izzušanas (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedumu lietā T‑341/07 Sison/Padome, Krājums, II‑3625. lpp., 116. punkts).
66 Turklāt savos secinājumos saistībā ar iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Eridania u.c./Komisija (Recueil, 484. un 494. lpp.) ģenerāladvokāts K. Rēmers [K. Roemer] jau bija izteicis viedokli, ka prasītājs, kas nokavē termiņus prasības atcelt tiesību aktu celšanai, nevar “lūgt tā atcelšanu” (sic) saskaņā ar LESD 265. pantā paredzēto procedūru, “ja vien tas nepierāda jaunu faktu iestāšanos”. Tāpat precīzais sprieduma apvienotajās lietās Eridania u.c./Komisija 16. punkta formulējums liecina par to, ka spriedums varētu būt Eridania labvēlīgs, ja tai izdotos pierādīt, ka Komisijai ir tiesisks pienākums atsaukt apstrīdētos lēmumus, piemēram, tad, ja iestājas jauni fakti, uz ko bija norādījis ģenerāladvokāts K. Rēmers.
67 Procesuālie soļi, ko spēris prasītājs, kurš ir balstījies tieši uz noteiktiem jauniem faktiem, tātad ir pilnībā saderīgi ar “klasisko un pastāvīgo” judikatūru, uz kuru Komisija un Padome atsaucas pret prasītāju.
68 Vēl jo vairāk, šie procesuālie soļi ir tieši paredzēti tiesiskajā regulējumā, kas bija spēkā datumā, kurā izteikts aicinājums rīkoties (2010. gada 18. marts), proti, Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi – no 2009. gada 26. decembra – ir izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, 7.c pantā. Pirmkārt, minētās tiesību normas pirmajos trīs punktos ir paredzēta pārskatīšanas procedūra konkrēti par labu personām, kas, kā tas ir prasītāja gadījumā, tikuši iekļauti apstrīdētajā sarakstā pirms 2008. gada 3. septembra (jeb – pirms tika pasludināts Tiesas spriedums Kadi I lietā). Šīs personas var iesniegt Komisijai pieprasījumu paziņot viņām viņu iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā pamatojumu un pēc tam var sniegt šajā sakarā savus apsvērumus, un Komisijai tad ir jāpārskata savs lēmums par šo personu iekļaušanu attiecīgajā sarakstā, ņemot vērā šos apsvērumus. Otrkārt, minētās tiesību normas 4. punktā ir paredzēta pārskatīšanas procedūra par labu ikvienai apstrīdētajā sarakstā iekļautajai personai, kas iesniedz jaunu pieprasījumu par svītrošanu, “kura pamatā ir būtiski jauni pierādījumi”. Abos gadījumos tātad ir jābūt iespējai celt prasību sakarā ar bezdarbību saskaņā ar LESD 265. pantu, kā tas ir interpretēts judikatūrā, ja Komisija atturas veikt Regulas Nr. 881/2002 7.c pantā paredzēto pārskatīšanu.
69 Aplūkojamajā lietā ir divu veidu jauni pierādījumi, uz kuriem prasītājs konkrēti norādījis savā 2010. gada 18. marta vēstulē Komisijai, proti, fakts, ka 2008. gada 3. septembrī Tiesa ir pasludinājusi spriedumu Kadi I lietā, kurā ir paredzēti formāli un materiāli nosacījumi, ar kādiem var tikt noteikts līdzekļu iesaldēšanas pasākums, kā arī procesuālas garantijas par labu attiecīgajām personām, un, otrkārt, apstāklis, ka Apvienotās Karalistes valdība – pēc tam, kad tā valsts procedūrā bija pārbaudījusi pierādījumus, ar kuriem pamatota viņa uzvārda iekļaušana Sankciju komitejas sarakstā, – aptuveni 2009. gada jūnijā secināja, ka viņš neatbilst kritērijiem par iekļaušanu šajā sarakstā, un darīja zināmu savu nodomu vērsties minētajā komitejā ar ierosinājumu svītrot viņa uzvārdu no minētā saraksta (skat. šā sprieduma 7. un 9. punktu).
70 Runājot par Apvienotās Karalistes iestāžu nostāju par labu prasītājam, tā izriet no liecībām, ko liecinieka statusā tiesvedībā High Court 2009. gada 19. jūnijā sniedzis FCO Sankciju grupas vadītājs (skat. šā sprieduma 7. punktu), kuram bija pilnvaras uzstāties šīs ministrijas vārdā. Tas neapstrīdami ir uzskatāms par jaunu pierādījumu, jo sākotnēji Apvienotā Karaliste nebija iebildusi pret prasītāja līdzekļu iesaldēšanu, par ko Sankciju komiteja nolēmusi 2005. gada 29. septembrī (skat. šā sprieduma 1. punktu). Proti, saskaņā ar tolaik spēkā esošajiem Sankciju komitejas iekšējiem darbības noteikumiem lēmumi par līdzekļu iesaldēšanas pasākumiem tika pieņemti ar konsensu, t.i., vienprātīgi. Tātad Apvienotā Karaliste, kas ir Drošības padomes un ipso facto Sankciju komitejas pastāvīgā locekle, noteikti bija piekritusi prasītāja līdzekļu iesaldēšanai 2005. gada septembrī, bet 2009. gadā mainīja savu nostāju. Prasītājs norāda, ka viņš par šo nostājas maiņu ir uzzinājis tāpat 2009. gada jūnijā saistībā ar tiesvedību High Court, un to, šķiet, apliecina lietas materiāli un katrā ziņā neapstrīd Komisija. Šis jaunais pierādījums var arī tikt kvalificēts kā būtisks, kaut vai tikai tādēļ, ka šī dalībvalsts, kas turklāt ir attiecīgās personas dzīvesvietas valsts, ir Drošības padomes pastāvīgā locekle.
71 Runājot par Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanu, ir taisnība, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesas spriedums, kas pasludināts tiesvedībā par tiesību akta atcelšanu, tiesiskas sekas papildus lietas dalībniekiem rada tikai attiecībā uz personām, kuras pats atceltais akts skar tieši, un ka šāds spriedums var veidot jaunu faktu vienīgi attiecībā uz šīm personām (Tiesas 1965. gada 17. jūnija spriedums lietā 43/64 Müller/EEK, EAEK un EOTK Padomes, Recueil, 499. un 515. lpp.; 1965. gada 14. decembra spriedums lietā 52/64 Pfloeschner/Komisija, Recueil, 1211. un 1219. lpp., un 1988. gada 8. marta spriedums lietā 125/87 Brown/Tiesa, Recueil, 1619. lpp., 13. punkts; Vispārējās tiesas 1995. gada 15. decembra rīkojums lietā T‑131/95 Progoulis/Komisija, Recueil FP, I‑A‑297. un II‑907. lpp., 41. punkts).
72 Aplūkojamajā gadījumā tomēr ir jāņem vērā ne tikai Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas fakts, bet arī un it īpaši pārmaiņas Komisijas attieksmē un rīcībā, kuras noteikti izraisījis šis spriedums un kuras pašas par sevi veido jaunu un būtisku faktu. Proti, pirms minētā sprieduma pasludināšanas Komisija uzskatīja, pirmkārt, ka Sankciju komitejas lēmumi ir tai stingri saistoši un tai nav nekādas autonomas novērtējuma brīvības un, otrkārt, ka parastās tiesību uz aizstāvību garantijas nav piemērojamas saistībā ar atbilstoši Regulai Nr. 881/2002 veiktā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pieņemšanu vai apstrīdēšanu. Šo viedokli turklāt ir apstiprinājusi Vispārējā tiesa savā 2005. gada 21. septembra spriedumā lietā T‑315/01 Kadi/Padome un Komisija (Krājums, II‑3649. lpp.; turpmāk tekstā – “Vispārējās tiesas spriedums Kadi I lietā”). Turpretim tūlīt pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā, ar ko tika atcelts Vispārējās tiesas spriedums Kadi I lietā, pasludināšanas un tieši tālab, lai pildītu šo spriedumu, kā tas paredzēts LESD 266. pantā, Komisija pilnībā mainīja savu nostāju, nodrošinot sev iespēju vai nu pēc savas ierosmes, vai arī vismaz pēc tieša attiecīgo personu pieprasījuma pārskatīt visus pārējos saskaņā ar Regulu Nr. 881/2002 veiktās līdzekļu iesaldēšanas gadījumus.
73 Šajā kontekstā ir jānorāda, ka saskaņā ar datubāzi Prelex Komisijas priekšlikumu Padomei pieņemt regulu par grozījumiem Regulā Nr. 881/2002, lai izpildītu Tiesas spriedumu Kadi I lietā, Komisija formāli ir pieņēmusi 2009. gada 22. aprīlī (skat. tostarp tā preambulas 4., 5. un 8. apsvērumu un 1. pantu, ar kuru tostarp bija paredzēts pievienot Regulai Nr. 881/2002 7.c pantu un 7.a panta 3. punktu).
74 Protams, šīm jaunajām normām, kādas tās vēlāk tikušas grozītas leģislatīvajā procesā, nebija likumīga spēka, pirms tās oficiāli pieņēma Padome, un tās stājās spēkā trešajā dienā pēc to publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī, kas notika 2009. gada 23. decembrī. Tomēr šīs normas tāpat atspoguļo to, ka Komisija ir atzinusi, ka to personu pamattiesības, kuras bija iekļautas apstrīdētajā sarakstā pirms Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas, ir tikušas pārkāptas, un it īpaši to, ka Komisija tagad ir apņēmības pilna izlabot šo situāciju attiecībā uz nākotni. Vispārējā tiesa uzskata, ka tie ir jauni un būtiski fakti, salīdzinot ar situāciju, kādā bija apstrīdētajā sarakstā iekļautās personas pirms Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas.
75 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Komisijas un Padomes pamata argumentācija ir jānoraida kā nepamatota (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 1. septembra rīkojumu lietā T‑102/09 Elosta/Komisija, Krājumā nav publicēts, 39. punkts).
76 Runājot par Komisijas un Padomes otrām kārtām izvirzīto argumentāciju, kas balstīta uz pienākuma rīkoties neesamību, ir jānorāda, ka tā attiecas nevis uz prasības pieņemamību, bet gan uz prasības būtību. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tieši tālab, lai lemtu par prasījumu sakarā ar bezdarbību pamatotību, ir jāpārbauda, vai Komisijas aicināšanas brīdī LESD 265. panta nozīmē iestādei bija pienākums rīkoties (skat. Vispārējās tiesas 2011. gada 20. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑400/04 un no T‑402/04 līdz T‑404/04 Arch Chemicals un Arch Timber Protection/Komisija, Krājumā nav publicēts, 57. punkts, un 2011. gada 29. septembra spriedumu lietā T‑442/07 Ryanair/Komisija, Krājumā nav publicēts, 27. un 28. punkts un tajos minētā judikatūra).
77 Visbeidzot, argumentācijai, ko Komisija un Padome izvirzījušas trešām kārtām un kas balstīta uz to, ka Savienības tiesībās esot paredzēti alternatīvi tiesību aizsardzības līdzekļi, piemēram, vēršanās pie Sankciju komitejas ombuda, nav nozīmes, izskatot jautājumu par šīs prasības pieņemamību. Proti, tās pieņemamība nav atkarīga no tā, vai Savienībā vai citās tiesību sistēmās pastāv kādi citi tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļautu prasītājam apstrīdēt viņa līdzekļu iesaldēšanas pasākuma saglabāšanas tiesiskumu.
78 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Komisijas iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par lietas būtību
Lietas dalībnieku argumenti
79 Prasītājs savas prasības atbalstam formāli izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par to, ka Komisija neesot īstenojusi neatkarīgu kontroli attiecībā uz pamatojumu viņa uzvārda iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā. Otrais pamats ir par viņa pamattiesību pārkāpumu. Trešais prasības pamats ir par viņa uzvārda saglabāšanas minētajā sarakstā “iracionalitāti”.
80 Savā pirmajā prasības pamatā prasītājs norāda, ka Komisijai esot pienākums pašai izvērtēt elementus, kas ir personas iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā pamatā, lai pārliecinātos, ka šī iekļaušana ir attaisnota. Taču aplūkojamajā lietā Komisija acīmredzami neesot ievērojusi šo pienākumu – pat pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas.
81 Komisija atbild, ka pirmais prasības pamats attiecoties nevis uz apgalvoto bezdarbību, bet gan drīzāk esot saistīts ar tās pienākumu pārbaudīt attiecīgās personas uzvārda iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā pamatojumu saskaņā ar Regulu Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, kas pieņemta pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā. Komisijas ieskatā šāds prasības pamats varētu tikt apmierināts tikai saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu. Turklāt, apgalvojot, ka Komisija nav pārskatījusi viņa lietu, prasītājs neesot pierādījis, ka pastāv šīs iestādes pienākums svītrot viņa uzvārdu no apstrīdētā saraksta.
82 Ar savu otro pamatu prasītājs apgalvo, ka, tā kā viņam nekādi netika paziņots pamatojums viņa uzvārda iekļaušanai apstrīdētajā sarakstā, kā arī apsūdzošie pierādījumi, esot tikušas pārkāptas viņa pamattiesības, tostarp viņa tiesības uz aizstāvību, tiesības efektīvi vērsties tiesā un tiesības uz īpašumu, tādā pašā veidā, kā tikušas pārkāptas to personu tiesības, kas bija prasītāji lietās, kurās pieņemti Tiesas spriedums Kadi I lietā un Vispārējās tiesas 2009. gada 11. jūnija spriedums lietā T‑318/01 Othman/Padome un Komisija (Krājums, II‑1627. lpp.). Ciktāl šāda paziņošana varētu būt pretrunā valsts drošības interesēm, prasītājs atsaucas uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 19. februāra spriedumu (skat. ECT spriedumu lietā A. u.c. pret Apvienoto Karalisti [GC], Nr. 3455/05, 220. punkts, ECT 2009).
83 Komisija atbild, ka no Tiesas sprieduma Kadi I lietā neizrietot nekāds pienākums svītrot prasītāja uzvārdu no apstrīdētā saraksta. Pat atzīstot, ka Komisijai ir bijis jārīkojas attiecībā uz prasītāju pēc minētā sprieduma pasludināšanas, Komisijas ieskatā tai neesot pienākuma vienkārši svītrot attiecīgās personas uzvārdu no minētā saraksta, bet gan pienākums sniegt atbilstošas juridiskas garantijas. Tomēr Komisija esot izpildījusi šo pienākumu, iesniedzot Padomei priekšlikumu pieņemt Regulu Nr. 1286/2009 un sniedzot prasītājam minētajā regulā paredzētās garantijas, tiklīdz regula tika pieņemta. Proti, prasītājs esot saņēmis viņa iekļaušanas apstrīdētajā sarakstā pamatojuma izklāstu, viņš esot sniedzis šajā ziņā savus apsvērumus un jautājums par viņa iekļaušanu sarakstā esot pārskatīšanas procesā.
84 Savā trešajā pamatā prasītājs norāda, ka viņa uzvārda saglabāšana apstrīdētajā sarakstā esot iracionāla, jo neviens fakts neļauj secināt, ka iekļaušanas kritēriji, kas šajā ziņā ir paredzēti Regulā Nr. 881/2002, ir izpildīti aplūkojamajā lietā, un – gluži pretēji – FCO uzskata, ka viņš vairs neatbilst šiem kritērijiem.
85 Komisija atbild, ka vienkāršs apgalvojums, ka prasītāja uzvārda saglabāšana apstrīdētajā sarakstā ir “iracionāla”, nevarot pamatot Komisijas pienākumu to svītrot. Turklāt Komisija atgādina, ka pašlaik tiekot īstenota pārskatīšanas procedūra, kāda tā paredzēta Regulas Nr. 881/2002 7.c pantā.
Vispārējās tiesas vērtējums
86 Šā sprieduma mērķiem trīs prasības pamati nav jāizskata atsevišķi, jo to pamatā esošā kopīgā argumentācija pilnībā ir balstīta uz apgalvojumu, ka Komisija joprojām neievēro principus, kas tika noteikti Tiesas spriedumā Kadi I lietā.
87 Šajā ziņā ir jāatgādina pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, lai lemtu par prasījumu sakarā ar bezdarbību pamatotību, ir jāpārbauda, vai Komisijas aicināšanas brīdī LESD 265. panta nozīmē, kas aplūkojamajā lietā ir 2010. gada 18. marts, šai iestādei bija pienākums rīkoties (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Ryanair/Komisija, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).
88 Minētajā datumā nosacījumi, ar kādiem Komisijai bija jārīkojas pēc tās personas pieprasījuma, kuras līdzekļi ir tikuši iesaldēti pirms 2008. gada 3. septembra un kura lūgusi svītrot to no apstrīdētā saraksta, bija reglamentēti, no vienas puses, Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, kas stājās spēkā 2009. gada 26. decembrī, 7.c pantā un, no otras puses, judikatūras principos, ko Tiesa noteikusi savā spriedumā Kadi I lietā.
89 Regulas Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, 7.c pantā ir noteikts:
“1. Personas, organizācijas, iestādes un grupas, kas ir iekļautas [apstrīdētajā sarakstā] pirms 2008. gada 3. septembra un joprojām ir sarakstā, var Komisijai iesniegt pieprasījumu sniegt [to iekļaušanas] pamatojumu. [..]
2. Tiklīdz Sankciju komiteja ir iesniegusi pamatojumu, Komisija to nosūta attiecīgajai personai, organizācijai, iestādei vai grupai, dodot tai iespēju paust savus apsvērumus.
3. Ja ir iesniegtas piezīmes, Komisija saskaņā ar 7.b panta 2. punktā minēto procedūru pārskata lēmumu iekļaut attiecīgo personu, organizāciju, iestādi vai grupu [apstrīdētajā] sarakstā, ņemot vērā šīs piezīmes. Šīs piezīmes pārsūta Sankciju komitejai. Komisija par pārskatīšanas rezultātiem informē attiecīgo personu, organizāciju, iestādi vai grupu. Pārskatīšanas rezultātus pārsūta arī Sankciju komitejai.
4. Ja ir iesniegts turpmāks [jauns] pieprasījums, kura pamatā ir būtiski jauni pierādījumi, lai no [apstrīdētā] saraksta svītrotu personu, organizāciju, iestādi vai grupu, Komisija saskaņā ar 7.b panta 2. punktā minēto procedūru veic turpmāku [jaunu] pārskatīšanu saskaņā ar 3. punktu.”
90 Savukārt no Tiesas sprieduma Kadi I lietā, tostarp no tā 348. un 349. punkta, izriet, ka, pieņemot lēmumu par kādas personas līdzekļu iesaldēšanu atbilstoši Regulai Nr. 881/2002, attiecīgajai Savienības iestādei, lai ievērotu šīs personas tiesības uz aizstāvību, it īpaši tiesības tikt uzklausītam un tiesības efektīvi vērsties tiesā, ir jāpaziņo attiecīgajai personai elementi, kas pret to izvirzīti, vai jāļauj tai iepazīties ar šiem elementiem saprātīgā laika posmā pēc šī pasākuma pasludināšanas un jādod tai iespēja lietderīgi darīt zināmu savu viedokli šajā ziņā.
91 Turklāt no Tiesas sprieduma Kadi I lietā, konkrētāk, no Vispārējās tiesas sprieduma Kadi II lietā (171. un 172. punkts), kas nav apšaubīts ar Tiesas spriedumu Kadi II lietā, vispārējās struktūras izriet, ka Komisijai ne tikai nav jāuzskata, ka Sankciju komitejas vērtējumi ir tai stingri saistoši, bet – gluži pretēji – ir jāparedz pārbaudīt šos vērtējumus, ņemot vērā attiecīgās personas sniegtos apsvērumus, un ka, ja tas netiek izdarīts, šīs personas tiesības uz aizstāvību ir tikušas ievērotas tikai formāli un šķietami.
92 Savā spriedumā Kadi II lietā (114.–116. punkts) Tiesa apstiprināja, ka, ja attiecīgā persona iesniedz apsvērumus par pamatojuma izklāstu, kompetentajai Savienības iestādei ir pienākums, ņemot vērā šos apsvērumus un tiem pievienotos iespējamos attaisnojošos pierādījumus, rūpīgi un objektīvi izvērtēt izvirzītā pamatojuma pamatotību. Šajā ziņā šai iestādei, tostarp ņemot vērā šo iespējamo apsvērumu saturu, ir jāizvērtē, vai ir jālūdz sadarboties Sankciju komiteju un – ar tās starpniecību – ANO dalībvalsti, kas ir ierosinājusi iekļaut attiecīgo personu minētās komitejas sarakstā, lai lietderīgā sadarbībā, kurai atbilstoši LESD 220. panta 1. punktam būtu jānotiek Savienības attiecībās ar Apvienoto Nāciju Organizācijas iestādēm starptautiskā terorisma apkarošanas jomā, panāktu – konfidenciālas vai nekonfidenciālas – informācijas vai pierādījumu paziņošanu, kas tai ļauj izpildīt savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi. Visbeidzot, lai arī, izpildot LESD 296. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu, nav sīki jāatbild uz attiecīgās personas iesniegtajiem apsvērumiem, šis pienākums jebkādos apstākļos, tostarp tad, ja Savienības tiesību akta pamatojums atbilst starptautiskās iestādes pamatojuma izklāstam, nozīmē, ka šajā pamatojumā tiek norādīti individuālie, īpašie un konkrētie iemesli, kādēļ kompetentās iestādes uzskata, ka attiecīgajai personai būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi.
93 Tajā pašā spriedumā Kadi II lietā (135. punkts) Tiesa no šīs analīzes secināja, ka tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanai ir vajadzīgs, pirmkārt, lai kompetentā Savienības iestāde paziņotu attiecīgajai personai Sankciju komitejas iesniegto pamatojuma izklāstu, uz kuru ir balstīts lēmums par minētās personas uzvārda iekļaušanu vai saglabāšanu apstrīdētajā sarakstā, lai tā ļautu viņai lietderīgi paziņot savus apsvērumus šajā jautājumā un lai tā rūpīgi un objektīvi izvērtētu, vai, ņemot vērā iesniegtos apsvērumus un iespējamos šīs personas iesniegtos attaisnojošos pierādījumus, norādītais pamatojums ir pamatots.
94 Aplūkojamajā lietā nav strīda par to, ka neviens no šiem principiem un neviena no šīm garantijām nav tikuši piemēroti prasītājam ne saistībā ar Regulas Nr. 1629/2005 pieņemšanu, ne pat pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas – līdz diviem datumiem, kuros prasītājs vispirms pieprasīja piekļuvi dokumentiem, ko Komisija izmantojusi, lai pamatotu viņa uzvārda iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā, un pēc tam aicināja šo iestādi svītrot viņa uzvārdu no minētā saraksta.
95 Konkrētāk, no Komisijas 2009. gada 23. aprīļa vēstules, kas tātad ir nosūtīta pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas, izriet, ka tā, lai pieņemtu Regulu Nr. 1629/2005, ir pamatojusies vienīgi uz vienkārša Sankciju komitejas paziņojuma presei, kurā nav sniegts nekāds pamatojums, esamību. Komisija nebija saņēmusi no Sankciju komitejas nevienu citu atbilstošu dokumentu pirms 2010. gada 31. augusta, t.i., datuma, kurā tā saņēma minētās komitejas sniegto pamatojuma izklāstu.
96 Komisijai tomēr bija skaidrs pienākums rīkoties attiecībā uz prasītāju, lai novērstu šos procesuālos un materiālos trūkumus, ja ne uzreiz pēc tam, kad Tiesa bija pasludinājusi savu spriedumu Kadi I lietā, vai arī atbildot uz prasītāja 2009. gada 7. marta vēstuli, tad – vismaz un vēlākais – atbildot uz prasītāja 2010. gada 18. marta brīdinājumu.
97 Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka prasītājs bija norādījis uz jauniem un būtiskiem elementiem, kuri Komisijai bija vismaz jāizskata, lai izvērtētu, vai šie elementi liecina par apstākļu izmaiņām, kas attiecīgā gadījumā varētu attaisnot Regulas Nr. 1629/2005 atsaukšanu bez atpakaļejoša spēka.
98 No tā izriet, ka, pat ja Komisija uzskatīja, ka Regulā Nr. 881/2002, kāda tā tika īstenota ar Regulu Nr. 1629/2005, paredzēto ierobežojošo pasākumu piemērošana prasītājam bija un palika attaisnota pēc būtības, ņemot vērā attiecīgās personas personīgo situāciju, kāda tā izriet no lietas materiāliem, tostarp Komisijai paziņotajiem jauniem faktiskajiem apstākļiem, Komisijai katrā ziņā bija pienākums pēc iespējas ātrāk novērst Regulas Nr. 1629/2005 pieņemšanas procesā pieļauto acīmredzamo piemērojamo principu pārkāpumu pēc tam, kad tā bija konstatējusi, ka šis pārkāpums būtībā ir vienāds ar to pašu principu pārkāpumu, ko Tiesa un Vispārējā tiesa ir konstatējušas attiecīgi spriedumos Kadi I lietā un Kadi II lietā (šajā ziņā skat. Tiesas spriedumu Kadi I lietā, 373.–376. punkts).
99 Tā kā ir skaidrs, ka Komisija nav lietderīgi un atbilstoši reaģējusi uz prasītāja 2010. gada 18. marta vēstuli, ar kuru viņš, konkrēti atsaucoties uz Tiesas spriedumu Kadi I lietā, bija pieprasījis ievērot šos principus, ir jāsecina, ka pēc stāvokļa 2010. gada 18. maijā, t.i., beidzoties divu mēnešu laikposmam pēc minētajā vēstulē ietvertā aicinājuma rīkoties, ir konstatējama Komisijas bezdarbība.
100 Lai gan Komisija vēlāk, 2010. gada 10. septembrī, nosūtīja prasītājam no Sankciju komitejas 2010. gada 31. augustā saņemto pamatojuma izklāstu, aicinot viņu sniegt šajā sakarā savus apsvērumus, un pēc tam pārsūtīja šos apsvērumus Sankciju komitejai 2010. gada decembrī, vienlaikus uzsākot Regulā Nr. 881/2002, kurā grozījumi izdarīti ar Regulu Nr. 1286/2009, paredzēto sava lēmuma iekļaut prasītāja uzvārdu apstrīdētajā sarakstā pārskatīšanu, ir jāsecina, ka šī bezdarbības situācija saglabājās vēl pat mutvārdu procesa pabeigšanas datumā, jo šā pārskatīšanas procesa ietvaros joprojām nebija atbilstoši novērsts šā sprieduma 96. punktā minētais pārkāpums.
101 Šajā ziņā ir jānoraida Komisijas arguments par to, ka tā esot uzsākusi pārskatīšanas procedūru, kas vēl neesot pabeigta, un paziņojusi prasītājam pamatojuma izklāstu, ko tai nosūtījusi Sankciju komiteja. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iestādes vēstule, kurā ir teikts, ka attiecīgo jautājumu izvērtēšana turpinās, nav uzskatāma par nostājas ieņemšanu, ar ko tiktu izbeigta bezdarbība (skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 26. februāra spriedumu apvienotajās lietās T‑344/00 un T‑345/00 CEVA un Pharmacia Entreprises/Komisija, Recueil, II‑229. lpp., 80. punkts un tajā minētā judikatūra).
102 Konkrētāk, nav pieļaujama situācija, kurā – vairāk nekā četrus gadus pēc Tiesas sprieduma Kadi I lietā pasludināšanas – Komisija joprojām nespēj izpildīt savu pienākumu rūpīgi un objektīvi izskatīt prasītāja lietu (Tiesas spriedums Kadi II lietā, 114. un 135. punkts), nepieciešamības gadījumā “lietderīgā sadarbībā” ar Sankciju komiteju (Tiesas spriedums Kadi II lietā, 115. punkts).
103 Turklāt, ņemot vērā Komisijas teikto tiesas sēdē, ir jākonstatē, ka tā joprojām uzstāj, ka Sankciju komitejas sniegtie vērtējumi tai ir stingri saistoši un ka tai šajā ziņā nav nekādas autonomas novērtējuma brīvības – pretēji principiem, ko Tiesa noteikusi savos spriedumos Kadi I lietā un Kadi II lietā (it īpaši 114., 115. un 135. punktā) un Vispārējā tiesa – savā spriedumā Kadi II lietā.
104 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka Komisijas mēģinājums pierādīt, ka, veicot prasītāja lietas pārskatīšanas procedūru, tā novērš pārkāpumus, kuriem ir tāds pats raksturs kā Tiesas spriedumā Kadi I lietā konstatētajiem, ir tīri formāls un mākslīgs.
105 Ņemot vērā iepriekš minēto, divi pirmie prasības pamati, kas saistīti attiecīgi ar Komisijas bezdarbību attiecībā uz tās veicamo kontroli pār Sankciju komitejas sniegtajiem vērtējumiem un šīs pašas iestādes bezdarbību attiecībā uz prasītāja pamattiesību ievērošanu viņa līdzekļu iesaldēšanas procedūrā, ir jāatzīst par pamatotiem.
106 Tomēr būtu jāprecizē šīs bezdarbības tvērums.
107 Kā Tiesa nospriedusi sprieduma Kadi I lietā 374. punktā, nav izslēdzams, ka pēc būtības prasītāja uzvārda saglabāšana apstrīdētajā sarakstā var tomēr izrādīties pamatota, pat ņemot vērā jaunos elementus, kas Komisijai ir jāņem vērā. Līdz ar to konstatētā bezdarbība – pretēji tam, ko apgalvo prasītājs, – ir nevis atturēšanās atsaukt Regulu Nr. 1629/2005, bet gan ierobežotāka rakstura atturēšanās – t.i., ievērot piemērojamos principus procedūrā, kas tiek īstenota, veicot pieprasīto prasītāja situācijas pārskatīšanu.
108 Tādēļ prasītāja pirmais prasījums ir jāapmierina tikai daļēji, konstatējot, ka Komisijas atturēšanās novērst procesuālo normu pārkāpumus un materiālos pārkāpumus, kas pieļauti saistībā ar viņa līdzekļu iesaldēšanu, ir prettiesiska.
109 Šajos apstākļos trešais prasības pamats ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
110 Atbilstoši reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāja prasījumiem.
111 Saskaņā ar šī paša reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo daļu iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
112 Saskaņā ar minētā reglamenta 97. panta 3. punktu, tā kā prasītājam ir piešķirta juridiskā palīdzība un Vispārējā tiesa ir piespriedusi Komisijai atlīdzināt prasītāja tiesāšanās izdevumus, Komisijai Vispārējās tiesas kasē ir jāatmaksā summa, kas tika izmaksāta avansā juridiskās palīdzības mērķiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Eiropas Komisija, atturoties novērst procesuālo normu pārkāpumus un materiālos pārkāpumus, kas pieļauti saistībā ar Hani El Sayyed Elsebai Yusef k‑ga līdzekļu iesaldēšanu, nav izpildījusi savus pienākumus, kas paredzēti Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Padomes 2002. gada 27. maija Regulā (EK) Nr. 881/2002, ar kuru paredz īpašus ierobežojošus pasākumus, kas vērsti pret konkrētām personām un organizācijām, kas saistītas ar Osamu Bin Ladenu, Al‑Qaida tīklu un Taliban, un ar kuru atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 467/2001;
2) pārējā daļā prasību noraidīt;
3) Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Yusef k‑ga tiesāšanās izdevumus, kā arī summas, ko Vispārējās tiesas kase ir izmaksājusi juridiskās palīdzības mērķiem.
4) Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 21. martā.
[Paraksti]