VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

2021. gada 15. decembrī (*)

Valsts atbalsts – Atbalsta pasākumi, ko Rumānija veikusi par labu naftas ķīmijas uzņēmumam – Publisko prasījumu izpildes nepieprasīšana, to turpmāka uzkrāšana un norakstīšana – Atcelšanas prasība – Termiņš prasības celšanai – Termiņa sākums – Regulas (ES) 2015/1589 24. panta 1. punkts – Interese celt prasību – Viena vai vairāku pasākumu esamība – Valsts līdzekļi – Attiecināmība uz valsti – Privātā kreditora kritērija piemērojamība – Privātā kreditora kritērija piemērošana – Pienākums norādīt pamatojumu

Lietā T‑565/19

Oltchim SA, Rimnikuvilča [Râmnicu Vâlcea] (Rumānija), ko pārstāv C. Arhold, L.‑A. Bondoc, S.‑E. Petrisor un K. Struckmann, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Bottka un F. Tomat, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts daļēji atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2019/1144 (2018. gada 17. decembris) par valsts atbalstu SA.36086 (2016/C) (ex 2016/NN), ko Rumānija sniegusi Oltchim (OV 2019, L 181, 13. lpp.),

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents), tiesneši E. Butidžidžs [E. Buttigieg], K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk], G. Hese [G. Hesse] un D. Petrlīks [D. Petrlík],

sekretārs: P. Kullens [P. Cullen], administrators,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2021. gada 7. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

I.      Tiesvedības priekšvēsture

A.      Faktiskie apstākļi un administratīvais process

1        Prasītāja Oltchim SA, kura dibināta 1966. gadā un kurā Rumānijai pieder uzņēmuma 54,8 % kapitāla daļu, bija viens no lielākajiem naftas ķīmijas uzņēmumiem Rumānijā un Dienvidaustrumeiropā. Tā ražoja naftas ķīmijas produktus, galvenokārt šķidro kaustisko sodu, propilēnoksīda poliolus, plastifikatorus un oksospirtus.

2        Prasītājas finansiālais stāvoklis laikposmā no 2007. līdz 2012. gadam pasliktinājās, jo tās finanšu konti sistemātiski uzrādīja augošus saimnieciskās darbības zaudējumus, uzkrātus zaudējumus un negatīvus pašu līdzekļus.

3        Lai tam rastu risinājumu, 2009. gada 17. jūlijā Rumānija paziņoja Eiropas Kopienu Komisijai tostarp par atbalsta pasākumu, kas ietvēra Oltchim valsts parāda pārvēršanu akciju kapitālā. 2012. gada 7. marta Lēmumā 2013/246/ES par valsts atbalstu SA.29041 (C 28/2009) (ex N 433/2009) – Oltchim SA Râmnicu Vâlcea paredzētie atbalsta pasākumi (OV 2013, L 148, 33. lpp.; turpmāk tekstā – “2012. gada lēmums”) Komisija uzskatīja, ka prasītājas parāda, kura apmērs ir 1 049 000 000 Rumānijas leju (RON) (kas atbilst aptuveni 231 miljonam EUR), pārvēršana akciju kapitālā nav valsts atbalsts.

4        2012. gada 23. novembrī Rumānijas Finanšu ministrija, Rumānijas Ekonomikas ministrija, Rumānijas Transporta un infrastruktūras ministrija, Oficiul Participațiilor Statului și Privatizării în Industrie (Valsts kapitāldaļu un privatizācijas rūpniecības nozarē birojs, Rumānija) un Autoritatea pentru Valorificarea Activelor Statului (Valsts aktīvu kapitalizācijas iestāde, Rumānija), kura vēlāk tika pārdēvēta par Autoritatea pentru Administrarea Activelor Atatului (Valsts aktīvu pārvaldības iestāde, Rumānija, turpmāk tekstā – “AAAS”), kā arī četri valsts uzņēmumi, kuri bija prasītājas kreditori, proti, Electrica SA, Salrom SA, CFR Marfă SA un CEC Bank SA, divas privātās bankas, kuras bija prasītājas kreditores, proti, Banca Transilvania SA un Banca Comercială Română SA, kura vēlāk kļuva par Erste Bank, no vienas puses, un prasītāja, no otras puses, noslēdza saprašanās memorandu (turpmāk tekstā – “Memorands”), lai sniegtu finansējumu prasītājas ražošanas procesa atjaunošanai.

5        No preses uzzinājusi par Memoranda esamību, Komisija 2013. gada 16. janvārī sāka izmeklēšanu pēc savas ierosmes.

6        Attiecībā uz prasītāju 2013. gada 30. janvārī pēc tās lūguma tika sākta maksātnespējas procedūra. Šajā procedūrā prasītājas maksātnespējas procesa administrators 2015. gada 9. janvārī pabeidza kreditoru galīgo sarakstu, kurā norādīta katra prasījuma summa, prioritāte un statuss, un to nosūtīja kompetentajai valsts tiesu iestādei.

7        Prasītājas kreditori 2015. gada 9. martā apstiprināja uzņēmuma reorganizācijas plānu, kurā būtībā bija paredzēta tā pārdošana jaunam ieguldītājam, kurš pārņems tā aktīvus vai darbību (turpmāk tekstā – “reorganizācijas plāns” vai “plāns”). Apstiprinātajā plānā turklāt bija paredzēta prasītājas parāda daļēja norakstīšana. 2015. gada 22. aprīlī kompetentā valsts tiesu iestāde pieņēma reorganizācijas plānu, apstiprinot prasītājas parāda daļēju norakstīšanu, jaunas vienības (Oltchim SPV) izveidošanu un visu prasītājas rentablo aktīvu pārcelšanu uz šo pēdējo minēto uzņēmumu. Reorganizācijas plāns kļuva galīgs 2015. gada 24. septembrī.

8        2016. gada 8. aprīlī Komisija informēja Rumāniju par lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru, kas paredzēta LESD 108. panta 2. punktā.

9        Prasītājas kreditori 2017. gada 6. martā apstiprināja pārskatīto reorganizācijas plānu, kurā turpmāk bija paredzēta prasītājas aktīvu pakešu pārdošana, nevis vairs pārdošana, izveidojot jaunu vienību. Šo pārskatīto plānu 2017. gada 28. jūnijā apstiprināja kompetentā valsts tiesu iestāde, un tas kļuva galīgs 2017. gada 16. oktobrī. Atbilstoši šim pārskatītajam plānam lielākā daļa prasītājas aktīvu pakešu tika pārdota sabiedrībai Chimcomplex, vēl viena pakete tika pārdota sabiedrībai Dynamic Selling Group, savukārt attiecībā uz atlikušajām akciju paketēm 2018. gada maijā tika izsludināts jauns uzaicinājums iesniegt piedāvājumus.

B.      Apstrīdētais lēmums

10      2018. gada 17. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu (ES) 2019/1144 par valsts atbalstu SA.36086 (2016/C) (ex 2016/NN), ko Rumānija sniegusi Oltchim SA (OV 2019, L 181, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

11      Apstrīdētajā lēmumā Komisija izvērtēja šādu trīs pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu un to saderību ar iekšējo tirgu:

–        prasītājas parādu nepiedzīšana un to turpmāka uzkrāšana no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim, ko veikusi AAAS (turpmāk tekstā – “1. pasākums”);

–        CET Govora un Salrom sniegts atbalsts Oltchim darbības nodrošināšanai, kas izpaužas kā neapmaksātu piegāžu turpināšana laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim (turpmāk tekstā – “2. pasākums”);

–        parāda norakstīšana 2015. gadā saskaņā ar reorganizācijas plānu, ko veikušas AAAS, Administrația Națională Apele Române (Rumānijas Valsts ūdens resursu administrācija, turpmāk tekstā – “ANE”), Salrom, Electrica un CET Govora (turpmāk tekstā – “3. pasākums”).

12      Apstrīdētā lēmuma 6.1. punktā (183.–301. apsvērums) Komisija secināja, ka šī sprieduma 11. punktā minētie pasākumi ir valsts atbalsts, izņemot Salrom atbalstu prasītājas darbības nodrošināšanai saistībā ar 2. pasākumu un parāda norakstīšanu, ko saskaņā ar reorganizācijas plānu 2015. gadā veikusi CET Govora atbilstoši 3. pasākumam. Saskaņā ar minēto lēmumu par valsts atbalstu atzītie pasākumi tika piemēroti, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un tādējādi tie bija nelikumīgi.

13      Apstrīdētā lēmuma 6.2. punktā (302.–310. apsvērums) Komisija secināja, ka valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu.

14      Apstrīdētā lēmuma 6.3. punktā (311.–315. apsvērums) un 6.4. punktā (316.–351. apsvērums) Komisija uzskatīja, ka Rumānijas iestādēm ir jāatgūst summas, kas atbilst attiecīgajiem atbalsta pasākumiem, tomēr šo atgūšanu nevar attiecināt uz prasītājas aktīvu pircējiem, jo nepastāv saimnieciskā pēctecība starp prasītāju un šiem pircējiem.

15      Apstrīdētā lēmuma 1. pants ir formulēts šādi:

“Šie pasākumi, ņemti kopā un atsevišķi, kurus Rumānija ir nelikumīgi īstenojusi, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, un uz kuriem attiecas šis lēmums, ir valsts atbalsts:

a)      parādu nepiedzīšana un uzkrāšana[, ko veikusi AAAS,] laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim;

b)      atbalsts Oltchim darbības nodrošināšanai, kas izpaužas tādējādi, ka CET Govora turpina veikt neapmaksātas piegādes un turpina uzkrāt parādu kopš 2012. gada septembra, neveicot lietderīgus pasākumus, lai aizsargātu savus prasījumus, kuru summa ir jānosaka kopā ar Rumāniju atgūšanas posmā;

c)      parāda norakstīšana saskaņā ar reorganizācijas plānu, ko veikušas AAAS, [ANE], Salrom un Electrica SA, kura apmērs kopā ar 1. panta a) punktā minēto ir 1 516 598 405 RON.”

16      Apstrīdētā lēmuma 2. pants ir formulēts šādi:

“Šajā lēmumā minētie pasākumi, kas nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta nozīmē, ir šādi:

a)      atbalsts, ko sniedzis Salrom uzņēmuma Oltchim darbības nodrošināšanai, turpinot veikt piegādes kopš 2012. gada septembra;

b)      parāda norakstīšana 2015. gadā saskaņā ar reorganizācijas plānu, ko veica CET Govora.”

17      Apstrīdētā lēmuma 3. pants ir formulēts šādi:

“Šā lēmuma 1. panta a) un c) punktā norādītais valsts atbalsts, kura kopējā summa ir 1 516 598 405 RON, kā arī 1. panta b) punktā norādītais valsts atbalsts, ko Rumānija nelikumīgi piešķīrusi uzņēmumam Oltchim, pārkāpdama LESD 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu.”

18      Apstrīdētā lēmuma 4. un 5. pantā Komisija lika Rumānijai nekavējoties atgūt minētā lēmuma 1. pantā norādīto valsts atbalstu no prasītājas, jo apstrīdētais lēmums ir pilnībā jāīsteno sešu mēnešu laikā no tā paziņošanas dienas. Apstrīdētā lēmuma 6. pantā Komisija noteica Rumānijai pienākumu tai sniegt noteiktu informāciju un ziņot par apstrīdētā lēmuma īstenošanai veikto pasākumu norisi. Apstrīdētā lēmuma 7. pantā Komisija precizēja, ka Rumānija ir šī lēmuma adresāte un ka Komisija var publicēt, piemērojot šo lēmumu, atgūtās atbalsta un procentu summas.

II.    Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

19      Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2019. gada 14. augustā, prasītāja cēla šo prasību.

20      Komisija iebildumu rakstu iesniedza 2019. gada 3. decembrī.

21      Prasītāja 2020. gada 21. februārī iesniedza repliku.

22      Komisija atbildi uz repliku iesniedza 2020. gada 25. maijā.

23      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 106. panta 2. punktam prasītāja 2020. gada 19. jūnijā iesniedza motivētu pieteikumu rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

24      Ar kancelejas 2021. gada 19. marta vēstuli Vispārējā tiesa, veicot Reglamenta 89. pantā paredzētos procesa organizatoriskos pasākumus, lietas dalībniekiem uzdeva rakstveida jautājumus, uz kuriem tie atbildēja noteiktajos termiņos.

25      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2021. gada 7. maija tiesas sēdē.

26      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu un 3.–7. pantu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti – noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

III. Juridiskais pamatojums

A.      Par prasības pieņemamību

28      Komisija izvirza divus nepieņemamības pamatus attiecībā uz šo prasību, no kuriem pirmais pamats attiecas uz prasības novēloto raksturu un otrais – uz prasītājas intereses celt prasību neesamību.

1.      Par prasības apgalvoto novēloto raksturu

29      Komisija uzskata, ka prasība ir nepieņemama, jo tā ir celta novēloti. Tā būtībā uzskata, ka termiņš prasības celšanai sākās brīdī, kad apstrīdētais lēmums bija kļuvis zināms prasītājas pārstāvim. Šajā lietā, piemērojot Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus LESD 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 24. panta 1. punktu, Komisija ar ierakstītām 2019. gada 16. maija vēstulēm esot nosūtījusi apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālu versiju rumāņu un angļu valodā prasītājas maksātnespējas procesa administratoriem, proti, Rominsolv S.p.r.l. un BDO – Business Restructuring S.p.r.l. Kā norāda Komisija, BDO – Business Restructuring šo paziņojumu esot saņēmusi 2019. gada 30. maijā, bet Rominsolv to esot saņēmusi 2019. gada 4. jūnijā. Tādējādi termiņš prasības celšanai esot sācies, tiklīdz tas pirmajam no tiem bija kļuvis zināms, kas šajā gadījumā ir 2019. gada 30. maijā, nevis no apstrīdētā lēmuma publicēšanas datuma Oficiālajā Vēstnesī, proti, 2019. gada 5. jūlija, līdz ar to termiņš šīs prasības celšanai esot bijis 2019. gada 12. augusts. Tā kā prasības pieteikums iesniegts 2019. gada 14. augustā, prasība esot nepieņemama novēlotības dēļ.

30      Komisija uzskata, ka atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai apstrīdētā akta publicēšanas datums Oficiālajā Vēstnesī ir termiņa prasības celšanai sākums tikai tad, ja šī publicēšana ir minētā akta stāšanās spēkā vai tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums un ja tā ir paredzēta LESD. Tomēr tādi saskaņā ar Regulas 2015/1589 9. pantu Komisijas pieņemtie lēmumi kā apstrīdētais lēmums stājoties spēkā līdz ar to paziņošanu attiecīgajai dalībvalstij, kas ir to vienīgā adresāte, nevis ar to publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Tādējādi Komisija uzskata, ka šāda lēmuma publicēšana Oficiālajā Vēstnesī saskaņā ar šīs regulas 32. panta 3. punktu ir nevis publicēšana LESD 263. panta sestās daļas izpratnē, bet gan ar šo publikāciju par to vienkārši tiek darīts zināms šīs pēdējās minētās tiesību normas izpratnē. Līdz ar to valsts atbalsta jomā termiņa prasības celšanai sākums esot vai nu datums, kurā apstrīdētais lēmums tiek paziņots dalībvalstij, kas ir tā adresāte, vai datums, kurā minētais lēmums ir kļuvis zināms ieinteresētajām personām. Tādējādi Komisija uzskata, ka tad, ja datums, kurā ieinteresētā persona ir saņēmusi paziņojumu par apstrīdēto lēmumu atbilstoši Regulas 2015/1589 24. panta 1. punktam, ir pirms tā publicēšanas datuma Oficiālajā Vēstnesī, tad prasības celšanas termiņš sākoties pirmajā minētajā datumā.

31      Komisija atzīst, ka tās ieteiktā LESD 263. panta sestās daļas interpretācija ir pretrunā ilggadējai Eiropas Savienības tiesu judikatūrai. Tomēr, kā Komisija to skaidri apstiprinājusi tiesas sēdē, tā apgalvo, ka Vispārējai tiesai ir jāpārskata šī judikatūra, it īpaši ņemot vērā 2017. gada 17. maija spriedumu Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384) un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumus lietā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:120), kuros, pēc tās domām, esot apstiprināta tās piedāvātā interpretācija attiecībā uz šo tiesību normu.

32      Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus.

33      Atbilstoši LESD 263. panta sestajai daļai atcelšanas prasība atkarībā no apstākļiem ir jāceļ divu mēnešu laikā pēc tam, kad tiesību akts ir vai nu publicēts, vai darīts zināms prasītājam, vai, ja tas nenotiek, tad no dienas, kad tas šai personai ir kļuvis zināms.

34      Paziņošana LESD 263. panta sestās daļas izpratnē ir darbība, ar kuru akta izdevējs to paziņo tā adresātam vai adresātiem un tādējādi ļauj tiem iepazīties ar šo aktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

35      Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 7. panta 1. punkta, nav strīda par to, ka Rumānija bija vienīgā apstrīdētā lēmuma adresāte. Līdz ar to, tā kā prasītāja nav šī lēmuma adresāte, ar paziņojumu, kas tai tika nosūtīts par minēto lēmumu saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 1. punktu, šis lēmums tai nav darīts zināms LESD 263. panta sestās daļas izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. jūnijs, Olsen/Komisija, T‑17/02, EU:T:2005:218, 75. un 76. punkts un tajos minētā judikatūra).

36      Šādos apstākļos ir jāizvērtē, vai šīs lietas apstākļos termiņa prasības celšanai sākums attiecībā uz prasītāju ir jānosaka, piemērojot publicēšanas kritēriju vai piemērojot kritēriju par datumu, kurā tiesību akts tai ir kļuvis zināms LESD 263. panta sestās daļas izpratnē.

37      Šajā ziņā no paša LESD 263. panta sestās daļas formulējuma, it īpaši no vārdiem “ja tas nenotiek”, izriet, ka kritērijs par datumu, kurā tiesību akts kļuvis zināms, ir pakārtots publicēšanas kritērijam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome, C‑122/95, EU:C:1998:94, 35. punkts, un 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 33. punkts). Tādējādi publicēšanas datums, ja tāds ir, salīdzinājumā ar datumu, kurā akts ir kļuvis zināms, ir izšķirošais kritērijs, lai noteiktu termiņa prasības celšanai sākumu (rīkojums, 2008. gada 25. novembris, S.A.BA.R./Komisija, C‑501/07 P, nav publicēts, EU:C:2008:652, 22. punkts, un spriedums, 2010. gada 11. novembris, Transportes Evaristo Molina/Komisija, C‑36/09 P, nav publicēts, EU:C:2010:670, 37. punkts).

38      Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja uzsvērt, ka attiecībā uz aktiem, kuri atbilstoši attiecīgās iestādes pastāvīgai praksei tika publicēti Oficiālajā Vēstnesī, kaut arī šāda publikācija nav priekšnoteikums to piemērojamībai, kritērijs attiecībā uz datumu, kurā personai tiesību akts kļuvis zināms, nav piemērojams un ka termiņu prasības celšanai skaita no publicēšanas dienas. Šādos apstākļos ieinteresētā trešā persona var likumīgi paļauties, ka attiecīgais tiesību akts tiks publicēts. Šo risinājumu, kas attiecas uz tiesisko drošību un kas ir piemērojams visām ieinteresētajām trešām personām, cita starpā var izmantot arī tad, ja ieinteresētā trešā persona ceļ prasību, zinot par aktu pirms tā publicēšanas (skat. spriedumu, 2009. gada 11. marts, TF1/Komisija, T‑354/05, EU:T:2009:66, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      Šī sprieduma 38. punktā atgādinātā judikatūra vēl jo vairāk attiecas uz tiesību aktiem, kuru publicēšana Oficiālajā Vēstnesī Savienības tiesībās ir padarīta obligāta. Tā tas ir šajā gadījumā, jo Regulas 2015/1589 32. panta 3. punktā ir prasīts publicēt Oficiālajā Vēstnesī Komisijas lēmumus, kuri pieņemti, it īpaši piemērojot šīs regulas 9. pantu. Atbilstoši šim pienākumam apstrīdētā lēmuma nekonfidenciālā versija pilnībā tika publicēta 2019. gada 5. jūlija Oficiālajā Vēstnesī (OV 2019, L 181, 13. lpp.).

40      Komisija tomēr apgalvo, ka Vispārējai tiesai ir jāpārskata šī judikatūra. Tā uzskata, ka publicēšanas kritērijs LESD 263. panta sestās daļas izpratnē attiecas vienīgi uz gadījumu, kad apstrīdētā akta publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir tā stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums un kad tā ir paredzēta LESD.

41      Lai izvērtētu, vai pastāvošā judikatūra ir jāpārskata veidā, kādu ir ieteikusi Komisija, ir jāņem vērā, pirmkārt, LESD 263. panta sestās daļas interpretācija un, otrkārt, 2017. gada 17. maija sprieduma Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384) un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumu lietā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:120), uz kuriem atsaukusies Komisija, iespējamā ietekme uz šo interpretāciju.

a)      Par LESD 263. panta sestās daļas interpretāciju

42      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācijā ir jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī tās konteksts un tā tiesiskā regulējuma mērķi, kurā tā iekļaujas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 7. marts, SNCF Mobilités/Komisija, C‑127/16 P, EU:C:2018:165, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Pirmām kārtām, attiecībā uz LESD 263. panta sestās daļas formulējumu, pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā tiesību normā ir izmantoti vārdi “tiesību akts publicēts”, neko nepapildinot un nepieprasot, lai šāda publicēšana obligāti būtu šāda akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums vai arī lai tā būtu paredzēta LESD. Tādējādi LESD 263. panta sestās daļas formulējums neliecina par to, ka Līguma autori būtu vēlējušies attiecināt publicēšanas jēdzienu šīs tiesību normas izpratnē tikai uz gadījumu, kad publicēšana ir apstrīdētā akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums vai kad tā ir paredzēta LESD.

44      Otrkārt, vārdu “ja tas nenotiek” izmantošana liecina, ka to, ka ir kļuvis zināms par apstrīdēto aktu, līguma autori apzināti ir norādījuši kā pakārtotu kritēriju, kas ir piemērojams tikai tad, ja apstrīdētais akts nav publicēts.

45      Otrām kārtām, LESD 263. panta sestās daļas sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācija apstiprina šos secinājumus. Šajā ziņā ir jānorāda, ka LESD 263. pantā, kas ietilpst LESD sestās daļas I sadaļas 1. nodaļas “Iestādes” 5. iedaļā “Eiropas Savienības Tiesa”, it īpaši ir reglamentēti nosacījumi, ar kādiem attiecīgās personas var vērsties Savienības tiesā ar prasību atcelt Savienības iestādes vai struktūras aktu.

46      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka LESD normas par personu tiesībām celt prasību nevar tikt interpretētas šauri (spriedums, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann/Komisija, 25/62, EU:C:1963:17, 222. lpp., un rīkojums, 2004. gada 25. maijs, Schmoldt u.c./Komisija, T‑264/03, EU:T:2004:157, 59. punkts).

47      Taču ar Komisijas ieteikto LESD 263. panta sestās daļas interpretāciju publicēšanas kritērijs šīs tiesību normas izpratnē būtībā tiek saprasts šaurāk nekā tas, kas izriet no tās formulējuma, pievienojot tam papildu nosacījumu, saskaņā ar kuru publicēšanai ir jābūt apstrīdētā akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījumam un tai ir jābūt paredzētai LESD. Šāds papildu nosacījums ne tikai neizriet no LESD 263. panta sestās daļas formulējuma (skat. šī sprieduma 43. punktu), bet arī ir pretrunā mērķim, uz kuru ir balstīta šī tiesību norma.

48      Proti, LESD 263. panta sestās daļas mērķis ir saglabāt tiesisko drošību, novēršot Savienības tiesību aktu, kuri rada tiesiskas sekas, bezgalīgu apstrīdēšanu (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 5. septembris, Fryč/Komisija, C‑230/19 P, nav publicēts, EU:C:2019:685, 18. punkts un tajā minētā judikatūra). Atbilstoši tiesiskās drošības principam termiņi prasību celšanai un to sākums ir jānosaka pietiekami precīzi, skaidri, paredzami un viegli pārbaudāmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 28. janvāris, Uniplex (UK), C‑406/08, EU:C:2010:45, 39. punkts un tajā minētā judikatūra). Proti, tiesiskās drošības un, vispārīgāk, Savienības tiesību sistēmas stabilitātes interesēs ir spēt nešaubīgi noteikt datumu, no kura Savienības tiesību akti kļūst galīgi, ja attiecībā uz tiem nav celta prasība.

49      Tieši īstenojot tiesiskās drošības mērķi, LESD autori ir paredzējuši dot priekšroku akta publicēšanas datumam kā termiņa prasības celšanai sākumam, jo šo datumu jebkura ieinteresētā persona var noteikt ar vajadzīgo precizitāti un bez iespējamām šaubām, nevis datumam, kurā apstrīdētais akts ir kļuvis zināms.

50      Pirmām kārtām, šis pēdējais minētais datums var atšķirties atkarībā no tā, kad katrai attiecīgajai personai individuāli akts ir kļuvis zināms, un tādējādi termiņa prasības celšanai sākums un līdz ar to tā beigu datums nevar tikt noteikti vienādi. Otrām kārtām, atsevišķos gadījumos var būt grūti noteikt datumu, kurā apstrīdētais akts ir kļuvis zināms, un attiecībā uz to var rasties domstarpības, jo pierādījums par uzzināšanu ir augstākā mērā fakta jautājums un atkarīgs no apstākļiem.

51      Tādējādi atbilstoši tiesiskās drošības prasībām, nosakot termiņa prasības celšanai sākumu, ir jādod priekšroka Savienības tiesību akta publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī precīzam, paredzamam un viegli pārbaudāmam raksturam neatkarīgi no tā, vai šī publicēšana ir vai nav šī tiesību akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums un vai tā ir paredzēta LESD vai atvasināto tiesību aktos.

52      Turklāt ir jāatgādina, ka tiesai noteikumi par termiņiem prasības celšanai ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu ne tikai tiesisko drošību, bet arī indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (skat. spriedumu, 2019. gada 19. jūnijs, RF/Komisija, C‑660/17 P, EU:C:2019:509, 58. punkts un tajā minētā judikatūra).

53      Attiecībā uz pēdējo minēto aspektu, protams, nav izslēgts, ka faktiski, kā pamatoti uzsver Komisija, ieinteresētā persona saņem paziņojumu par apstrīdēto aktu saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 1. punktu vairākas nedēļas vai pat vairākus mēnešus pirms tā publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, un līdz ar to šādos apstākļos termiņš, lai sagatavotu prasību, tai varētu būt ilgāks nekā divi mēneši, kas tātad ir ilgāks par termiņu, kāds ir attiecīgās dalībvalsts rīcībā.

54      Tomēr jebkura iespējamā starpība laika ziņā starp lēmuma paziņošanu ieinteresētajām personām atbilstoši Regulas 2015/1589 24. panta 1. punktam un tā publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī lielā mērā ir atkarīga no ātruma, ar kādu Komisijas dienesti sagatavo attiecīgā lēmuma versiju publicēšanai, kā arī no iespējamiem kavējumiem saistībā ar tā publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī. Šīs starpības izcelsme tātad ir administratīva vai pat atkarīga no apstākļiem, un tādējādi tā nekādā ziņā nav attiecināma uz ieinteresēto pusi. Līdz ar to Komisijai ir jānodrošina vienlīdzīgas attieksmes principa ievērošana, cik vien iespējams izvairoties no šādas starpības, īstenojot atbilstošus administratīvos pasākumus, nevis piedāvāto LESD 263. panta sestās daļas šauro interpretāciju.

55      Tāpat Komisija nevar balstīt argumentu uz faktu, ka, pēc tās domām, LESD 263. panta sestās daļas interpretācijas dēļ, kas izmantota šī sprieduma 37. un 38. punktā atgādinātajā judikatūrā, Regulas 2015/1589 24. panta 1. punktam zūd jebkāda lietderīgā iedarbība. Šajā ziņā pietiek norādīt, ka šīs pēdējās minētās tiesību normas mērķis nav regulēt termiņa prasības celšanai sākumu un katrā ziņā tā nevar ietekmēt primāro tiesību normas interpretāciju.

56      Līdz ar to no LESD 263. panta sestās daļas gramatiskās, sistēmiskās un teleoloģiskās interpretācijas izriet, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apstrīdētā akta publicēšanas jēdziens kā termiņa sākums, lai prasītājs, kurš nav šī akta adresāts, celtu atcelšanas prasību, nav jāinterpretē tādējādi, ka tas attiecas vienīgi uz gadījumu, kad publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir minētā tiesību akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums un ir paredzēta LESD.

b)      Par 2017. gada 17. maija sprieduma Portugāle/Komisija (C‑339/16 P) un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumu lietā “Georgsmarienhütte” u.c. (C‑135/16) ietekmi

57      Ir jāpārbauda, vai, kā apgalvo Komisija, ar 2017. gada 17. maija spriedumu Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384) un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumiem lietā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:120) judikatūra ir tikusi attīstīta tādā nozīmē, kādu ir paredzējusi Komisija.

58      Pirmkārt, ir jānorāda, ka lieta, kurā tika pasludināts 2017. gada 17. maija spriedums Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384), attiecās uz gadījumu, kas pilnīgi atšķiras no izskatāmajā lietā aplūkojamā gadījuma, jo minētā lieta bija par saistību starp publicēšanas kritēriju un paziņošanas kritēriju attiecībā uz prasītāju, kurš bija apstrīdētā akta adresāts un kuram tas bija paziņots.

59      Tieši šajā kontekstā Tiesa uzskatīja, ka no LESD 263. panta sestās daļas kopsakarā ar tā 297. panta 2. punkta trešo daļu izriet, ka atcelšanas prasības gadījumā datums, kas jāņem vērā, lai noteiktu termiņa prasības celšanai sākumu, ir vai nu publicēšanas datums – ja šāda publicēšana, kura ir attiecīgā tiesību akta stāšanās spēkā priekšnosacījums, ir paredzēta šajā Līgumā –, vai paziņošanas datums – pārējos LESD 297. panta 2. punkta trešajā daļā paredzētajos gadījumos, tostarp arī konkrētam adresātam adresētu lēmumu gadījumā. Tiesa norāda, ka tiesību akta paziņošana nav pakārtota attiecībā pret tā publicēšanu Oficiālajā Vēstnesī, lai noteiktu šā akta adresātam piemērojamā prasības celšanas termiņa sākumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑337/16 P, EU:C:2017:381, 36., 38. un 40. punkts; 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑338/16 P, EU:C:2017:382, 36., 38. un 40. punkts, un 2017. gada 17. maijs, Portugāle/Komisija, C‑339/16 P, EU:C:2017:384, 36., 38. un 40. punkts).

60      Tādējādi Tiesa ir atsaukusies uz LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu, lai izskaidrotu saistību starp publicēšanas kritēriju un kritēriju par paziņošanu dalībvalstij, kura ir apstrīdētā akta adresāte. Ņemot vērā, ka LESD 263. panta sestajā daļā nav norādīts, vai kāds no šiem kritērijiem ir pārāks par otru, Tiesa ir balstījusies uz LESD 297. panta 2. punkta trešo daļu, lai tos norobežotu.

61      Savukārt izskatāmā lieta attiecas uz saistību starp publicēšanas kritēriju un kritēriju par datumu, kurā tiesību akts ir kļuvis zināms prasītājam, kas nav apstrīdētā akta adresāts. Taču šādā gadījumā pašā LESD 263. panta sestajā daļā ir paredzēts kritērija par datumu, kurā tiesību akts ir kļuvis zināms, pakārtotais raksturs salīdzinājumā ar publicēšanas kritēriju.

62      Turklāt nekas neliecina par to, ka 2017. gada 17. maija spriedumā Portugāle/Komisija (C‑339/16 P, EU:C:2017:384) Tiesa būtu vēlējusies atteikties no savas judikatūras, kas ir atgādināta šī sprieduma 37. punktā. Gluži pretēji, minētā sprieduma 39. punktā Tiesa ir apstiprinājusi atziņas, kuras izriet no 1998. gada 10. marta sprieduma Vācija/Padome (C‑122/95, EU:C:1998:94) 35. punkta, saskaņā ar kuru no paša LESD 263. panta sestās daļas formulējuma izriet, ka kritērijs par datumu, kurā tiesību akts ir kļuvis zināms, kā termiņa prasības celšanai sākumu ir pakārtots salīdzinājumā ar tiesību akta publicēšanas vai paziņošanas kritēriju.

63      Lietā, kurā tika pasludināts 1998. gada 10. marta spriedums Vācija/Padome (C‑122/95, EU:C:1998:94), būtībā tika izvirzīts tas pats jautājums, kas tiek aplūkots šajā lietā, par termiņa prasības celšanai sākumu. Minētajā lietā tika aplūkota tādas prasības pieņemamība, ko dalībvalsts cēlusi par Eiropas Savienības Padomes lēmumu, kas attiecās uz Savienībai saistoša starptautiska nolīguma noslēgšanu, kura saturs bija zināms šai dalībvalstij kopš tā pieņemšanas dienas, jo tā piedalījās tā pieņemšanā Padomē. Pēc tam minētais lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī, lai gan šī publicēšana nebija tā stāšanās spēkā priekšnosacījums. Tiesā Padome būtībā to pašu iemeslu dēļ, kurus Komisija ir izvirzījusi izskatāmajā lietā, bija apgalvojusi, ka prasība ir nepieņemama, norādot, ka publicēšanas datums Oficiālajā Vēstnesī par termiņa prasības celšanai sākumu var tikt uzskatīts tikai saistībā ar aktiem, attiecībā uz kuriem tā bija priekšnosacījums to piemērojamībai.

64      Tomēr Tiesa nav piemērojusi Padomes ieteikto interpretāciju, jo no 1998. gada 10. marta sprieduma Vācija/Padome (C‑122/95, EU:C:1998:94) 34.–40. punkta netieši, bet noteikti izriet, ka tad, ja apstrīdētajā aktā nav norādīts tā adresāts vai ja adresāts ir norādīts, bet prasītājs nav šī akta adresāts, minētā akta publicēšana Oficiālajā Vēstnesī ir termiņa prasības celšanai sākums, pat ja minētā publicēšana nav akta stāšanās spēkā vai tā tiesisko seku iestāšanās priekšnosacījums un pat ja prasītājam akts ir kļuvis zināms pirms tā publicēšanas datuma, izmantojot citus tikpat uzticamus līdzekļus.

65      Otrkārt, attiecībā uz ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas secinājumiem lietā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:120, 63. punkts) pietiek norādīt, ka 2018. gada 25. jūlija spriedumā Georgsmarienhütte u.c. (C‑135/16, EU:C:2018:582) Tiesa nav pārņēmusi apgalvojumu, kas izteikts šo secinājumu 63. punktā.

66      Treškārt, Komisijas norādītajam faktam, ka judikatūra, kas minēta šī sprieduma 37. un 38. punktā, ir bijusi piemērojama pirms Regulas 2015/1589 stāšanās spēkā, nav nozīmes, jo LESD 263. panta sestā daļa ir palikusi nemainīga un grozījumu dēļ, kas veikti Savienības atvasinātajās tiesībās, acīmredzami nevar tikt mainīta Līguma noteikumu interpretācija. Turklāt ir jākonstatē, ka Regulas 2015/1589 24. panta 1. punkts, uz kuru balstoties Komisija ir veidojusi savas argumentācijas daļu, kā arī šīs regulas 32. panta 3. punkts būtībā ir palikuši nemainīgi salīdzinājumā ar analoģiskiem noteikumiem Padomes Regulā (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.).

c)      Secinājumi

67      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāuzskata, ka termiņa atcelšanas prasības celšanai sākums attiecībā uz Komisijas lēmumu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas 2015/1589 9. pantu, prasītāja gadījumā, kurš nav tā adresāts, ir šī lēmuma publicēšanas datums Oficiālajā Vēstnesī.

68      Tā kā apstrīdētais lēmums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2019. gada 5. jūlijā un prasības pieteikums tika iesniegts 2019. gada 14. augustā, ir konstatējams, ka šī prasība ir celta LESD 263. panta sestajā daļā paredzētajā divu mēnešu termiņā, kam atbilstoši Reglamenta 59. un 60. pantam ir pieskaitīts attiecīgi četrpadsmit un desmit dienu termiņš.

69      Līdz ar to ir jānoraida pirmais nepieņemamības pamats, kuru Komisija ir izvirzījusi saistībā ar to, ka prasība esot celta novēloti.

2.      Par prasītājas intereses celt prasību apgalvoto neesamību

70      Komisija apgalvo, ka prasītājai neesot intereses celt prasību tādēļ, ka, pirmām kārtām, tā visdrīzāk beigšot pastāvēt pirms šīs tiesvedības beigām tās gaidāmās galīgās likvidācijas dēļ un, otrām kārtām, šī prasība kalpojot tikai atsevišķu prasītājas nodrošināto privāto kreditoru interesēm, nevis pašas prasītājas interesēm.

71      Prasītāja apstrīd Komisijas argumentus.

72      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atcelšanas prasība, ko ir cēlusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šādai personai ir interese, lai apstrīdētais akts tiktu atcelts. Šāda interese nozīmē, ka apstrīdētā akta atcelšanai pašai par sevi var būt tiesiskas sekas un tādējādi prasības rezultātā var rasties priekšrocības lietas dalībniekam, kurš to ir cēlis (skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c./Komisija, C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 55. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītāja interesei celt prasību, ņemot vērā prasības priekšmetu, ir jāpastāv prasības celšanas brīdī, jo pretējā gadījumā prasība būtu nepieņemama, un tai ir jāturpina pastāvēt līdz tiesas nolēmuma pasludināšanai, pretējā gadījumā tiesvedība ir jāizbeidz pirms sprieduma pasludināšanas (skat. spriedumu, 2013. gada 20. jūnijs, Cañas/Komisija, C‑269/12 P, nav publicēts, EU:C:2013:415, 15. punkts un tajā minētā judikatūra).

73      Pirmkārt, šajā lietā netiek apstrīdēts, ka šīs prasības celšanas brīdī prasītāja pastāvēja kā juridiska persona. Komisijas arguments, ka prasītāja varētu beigt pastāvēt pirms šīs tiesvedības beigām, ir tīri hipotētisks, jo neviens lietas materiālos esošs pierādījums neļauj droši konstatēt, vai un kad prasītāja varētu beigt pastāvēt.

74      Otrkārt, ir jāatgādina, ka viens no ikvienas maksātnespējas procedūras mērķiem ir palielināt maksātnespējīgā uzņēmuma aktīvu kopsummu, tostarp ceļot prasību, lai apstrīdētu parādus, kas samazina šo kopsummu. Taču, ja Vispārējā tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu un it īpaši attiecīgā atbalsta atgūšanas pienākumu, šī atcelšana varētu ietekmēt prasītājas atlikušo aktīvu kopsummu. No tā izriet, ka šajā tiesvedībā prasītāja rīkojas savās interesēs.

75      Turklāt apstāklis, ka šī interese var sakrist ar citu personu interesēm, nav šķērslis prasības pieņemamībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 17. septembris, Mory u.c., C‑33/14 P, EU:C:2015:609, 84. punkts).

76      Līdz ar to ir jānoraida otrais nepieņemamības pamats, kuru Komisija ir izvirzījusi saistībā ar prasītājas intereses celt prasību neesamību.

B.      Par lietas būtību

77      Prasītāja izvirza deviņus pamatus, kuri būtībā attiecas uz katra no trim pasākumiem, kuri minēti šī sprieduma 11. punktā, kvalificēšanu par valsts atbalstu. Konkrētāk, saistībā ar 1. un 2. pasākumu tā uzskata, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā attiecībā uz ekonomiskas priekšrocības esamību, kā arī pamatojuma neesamība vai nepietiekamība. Attiecībā uz 3. pasākumu tā izvirza trīs pamatus par acīmredzamām kļūdām vērtējumā, kuras saistītas attiecīgi ar valsts līdzekļu nodošanas faktu attiecībā uz Electrica, šī pasākuma attiecināmību uz valsti un ekonomiskas priekšrocības esamību, kā arī pamatu par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi un arī pamatu par atgūstamā atbalsta summas aprēķinu.

78      Iesākumā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 6.1.1. punktā un 6.1.2.1.–6.1.2.3. punktā Komisija atsevišķi ir izvērtējusi katru no trim pasākumiem, kuri uzskaitīti šī sprieduma 11. punktā, un minētā lēmuma 298. apsvērumā tos katru atsevišķi ir kvalificējusi par valsts atbalstu. Turpinot – apstrīdētā lēmuma 6.1.2.4. punktā Komisija uzskatīja, ka 1., 2. un 3. pasākums ir savstarpēji saistīti un ka tiem ir viens un tas pats mērķis, un minētā lēmuma 299. apsvērumā tā secināja, ka “visi trīs pasākumi kopā [bija] valsts atbalsts”. Visbeidzot Komisija, apstrīdētā lēmuma 1. panta a)–c) punktā uzskaitījusi katru no šiem trim pasākumiem, minētajā pantā secināja, ka tie, “ņemti kopā vai atsevišķi”, ir uzskatāmi par valsts atbalstu.

79      Tātad vispirms ir jāpārbauda, vai 1., 2. un 3. pasākums ir trīs atsevišķi iejaukšanās pasākumi vai arī viens iejaukšanās pasākums.

1.      Par jautājumu, vai 1., 2. un 3. pasākums ir trīs atsevišķi iejaukšanās pasākumi vai arī viens iejaukšanās pasākums

80      Neizvirzot atsevišķu pamatu, kas attiecas uz 1., 2. un 3. pasākuma kvalificēšanu par atsevišķiem iejaukšanās pasākumiem vai par vienu iejaukšanās pasākumu, prasītāja būtībā apgalvo, ka valsts atbalsta esamību šajā lietā varēja konstatēt tikai individuāli, aplūkojot katru pasākumu un katru kreditoru atsevišķi.

81      Tādējādi prasības pieteikumā prasītāja, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 6.1.2.4. punktu, uzsver, ka Komisijai “bija [..] jāpierāda, ka Memoranda noslēgšana bija attiecināma uz valsti saistībā ar katru valsts kreditoru individuāli” un ka “katra valsts kreditora veiktie pasākumi bija [..] jāizvērtē atsevišķi”. Turklāt prasības pieteikuma daļā ar nosaukumu “Attiecināmība uz valsti ir jāizvērtē individuāli saistībā ar visiem attiecīgajiem valsts kreditoriem” tā būtībā apgalvo, ka “Komisijai ir jāpierāda attiecināmība saistībā ar katru valsts uzņēmumu atsevišķi”.

82      Turklāt, pēc prasītājas domām, kad Komisija piemēroja privātā kreditora kritēriju, lai noteiktu, vai pastāv ekonomiska priekšrocība LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tai attiecībā uz “katru pasākumu” esot bijis jāveic “katra attiecīgā valsts uzņēmuma individuāls novērtējums”.

83      Replikā prasītāja turklāt apgalvo, ka “attiecināmība uz valsti (kā arī visi pārējie valsts atbalsta jēdzienu veidojošie elementi, piemēram, ekonomiskā priekšrocība) ir individuāli jāizvērtē attiecībā uz katra valsts kreditora katru pasākumu”.

84      Atbildē uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu prasītāja būtībā ir piebildusi, ka, ņemot vērā 1., 2. un 3. pasākuma priekšmetu, raksturu, hronoloģiju, mērķi un kontekstu, kā arī katra šo pasākumu veicēja atšķirīgo identitāti un prasītājas atšķirīgo stāvokli laikā, kad šie pasākumi tika noteikti, tie ir trīs atsevišķi iejaukšanās pasākumi, nevis tikai viens iejaukšanās pasākums 2013. gada 19. marta sprieduma Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c. (C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 103. un 104. punkts.) izpratnē.

85      Atbildē uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu Komisija būtībā apgalvo, ka prasības pieteikumā prasītāja nav apstrīdējusi ekonomiskas priekšrocības esamību, kas izriet no attiecīgo pasākumu savstarpēji saistītā rakstura, un ka tādējādi jebkurš jauns pamats, ko prasītāja šajā ziņā ir izvirzījusi, pat atbildot uz minēto procesa organizatorisko pasākumu, ir novēlots un nepieņemams. Attiecībā uz lietas būtību Komisija atkārto dažus konstatējumus, kuri ir ietverti apstrīdētā lēmuma 6.1.2.4. punktā, un uzskata, ka šajā lēmumā tā ir pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi bija savstarpēji saistīti un ka tiem bija viens un tas pats mērķis, proti, atbalstīt un uzturēt prasītāju tirgū, kā arī aizsargāt tās darbiniekus, un ka tādējādi ar tiem kopumā prasītājai tika piešķirta ekonomiska priekšrocība un tie bija uzskatāmi par valsts atbalstu.

a)      Par prasītājas izvirzīto argumentu pieņemamību

86      Komisija būtībā uzskata, ka argumenti, kurus prasītāja izvirzījusi atbildē uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu attiecībā uz 1., 2. un 3. pasākuma kvalificēšanu par vienu iejaukšanās pasākumu vai par atsevišķiem iejaukšanās pasākumiem, ir jauns pamats, kas ir nepieņemams.

87      Jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 84. panta 1. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Tomēr pamats vai arguments, ar kuru tiek izvērsts kāds sākotnēji pieteikumā par lietas ierosināšanu tieši vai netieši norādīts pamats un kurš ir cieši ar to saistīts, ir jāatzīst par pieņemamu (skat. spriedumu, 2020. gada 11. marts, Komisija/Gmina Miasto Gdynia un Port Lotniczy Gdynia Kosakowo, C‑56/18 P, EU:C:2020:192, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

88      Šajā lietā, kā izriet no šī sprieduma 81. un 82. punkta, visi pamati un argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi prasības pieteikumā, ir balstīti uz pieņēmumu, pirmkārt, ka katrs šis 1., 2. un 3. pasākums ir jāizvērtē atsevišķi un, otrkārt, ka šis vērtējums ir jāveic individuāli attiecībā uz katru kreditoru, uz kuru attiecās šie pasākumi. Turklāt prasītāja prasības pieteikumā un replikā vairākkārt uzsver, ka Komisijai bija jāpierāda, ka katrs no šiem pasākumiem, aplūkojot tos atsevišķi, un līdz ar to ikviena kreditora rīcība katra no šiem pasākumiem kontekstā bija attiecināmi uz valsti un sniedza tai priekšrocību.

89      Tas vien, ka prasītāja nav izvirzījusi šo argumentāciju kā atsevišķu pamatu savas prasības pamatojumam, nav noteicošs. Proti, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasības pieteikums ir jāinterpretē tā, lai tam tiktu piešķirta lietderīga iedarbība, veicot tā visaptverošo vērtējumu (skat. spriedumu, 2020. gada 29. aprīlis, Intercontact Budapest/CdT, T‑640/18, nav publicēts, EU:T:2020:167, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

90      Šādos apstākļos argumenti, kurus prasītāja ir izvirzījusi atbildē uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu un kuri ir apkopoti šī sprieduma 84. punktā, papildina un tālāk attīsta prasības pieteikumā, kā arī replikā jau izklāstīto argumentāciju, un tādējādi ar tiem tiek izvērsta šī argumentācija un tie ir cieši ar to saistīti. Līdz ar to šādi argumenti nevar tikt kvalificēti par jaunu pamatu Reglamenta 84. panta 1. punkta izpratnē.

91      Turklāt jautājums, vai 1., 2. un 3. pasākums ir trīs atsevišķi iejaukšanās pasākumi vai arī viens iejaukšanās pasākums, ir nepieciešams priekšnosacījums apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudei tiesā. Proti, lai pārbaudītu, vai Komisijai ir izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka attiecīgie pasākumi bija attiecināmi uz valsti un piešķīra selektīvu ekonomisku priekšrocību, vispirms ir jānosaka, vai šiem kritērijiem ir jābūt izpildītiem attiecībā uz katru pasākumu atsevišķi vai attiecībā uz visiem pasākumiem, kuri ir uzskatāmi par vienu iejaukšanās pasākumu.

92      No tā izriet, ka nepieņemamības pamats, kuru ir izvirzījusi Komisija, ir jānoraida.

b)      Par 1., 2. un 3. pasākuma kvalificēšanu par trim atsevišķiem iejaukšanās pasākumiem vai par vienu iejaukšanās pasākumu

93      Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka 1., 2. un 3. pasākums ir savstarpēji saistīti un tiem ir viens galvenais mērķis, kā tas bija izskaidrots Memorandā un Rumānijas iestāžu publiskajos paziņojumos (turpmāk tekstā – “publiskie paziņojumi”), proti, atbalstīt un uzturēt prasītāju tirgū un nodrošināt tās darbiniekiem darbvietas, ņemot vērā to, ka pasākumu veicēji ir vieni un tie paši, pasākumu hronoloģiju, to mērķi un prasītājas stāvokli laikā, kad tika pieņemts lēmums par katru no pasākumiem. Komisija ir secinājusi, ka 3. pasākumu nevar nošķirt no 1. un 2. pasākuma un visi šie pasākumi ir savstarpēji saistītu iejaukšanās pasākumu virkne, kura ir attiecināma uz valsti un ar kuru ir piešķirta priekšrocība prasītājai, kā esot noteikts Memorandā (apstrīdētā lēmuma 6.1.2.4. punkts).

94      Saskaņā ar judikatūru nevar tikt izslēgts, ka vairāki secīgi valsts iejaukšanās pasākumi LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem ir jāuzskata par vienu iejaukšanās pasākumu. Tā tas it īpaši var būt gadījumā, ja starp secīgiem valsts iejaukšanās pasākumiem, ievērojot tostarp to hronoloģiju, mērķi un uzņēmuma stāvokli šīs iejaukšanās laikā, ir tik cieša saikne, ka nav iespējams tos nodalīt (spriedums, 2013. gada 19. marts, Bouygues un Bouygues Télécom/Komisija u.c. un Komisija/Francija u.c., C‑399/10 P un C‑401/10 P, EU:C:2013:175, 103. un 104. punkts).

95      Šajā nolūkā Komisijai ir jāpamatojas uz visiem atbilstošajiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, piemēram, papildu kritērijiem, kuri minēti šī sprieduma 94. punktā, attiecīgo iejaukšanās pasākumu priekšmetu, raksturu un kontekstu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 13. septembris, Grieķija u.c./Komisija, T‑415/05, T‑416/05 un T‑423/05, EU:T:2010:386, 176. un 178. punkts, un 2015. gada 15. janvāris, Francija/Komisija, T‑1/12, EU:T:2015:17, 45.–48. punkts), to veicēju vai saņēmēju identitāti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 15. janvāris, Francija/Komisija, T‑1/12, EU:T:2015:17, 38., 47. un 48. punkts) un uz jautājumu, vai attiecīgie dažādie iejaukšanās pasākumi bija paredzēti vai paredzami pirmā iejaukšanās pasākuma laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 12. marts, Valencia Club de Fútbol/Komisija, T‑732/16, pārsūdzēts, EU:T:2020:98, 169. punkts).

96      Tādēļ ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šī sprieduma 94. un 95. punktā atgādinātos kritērijus, Komisija, nepieļaujot kļūdu vērtējumā, varēja uzskatīt, ka 1., 2. un 3. pasākums kopā ir uzskatāmi par vienu valsts iejaukšanās pasākumu.

1)      Par 1., 2. un 3. pasākuma priekšmetu un raksturu

97      Apstrīdētajā lēmumā Komisija vismaz tieši nav pievērsusies 1., 2. un 3. pasākuma priekšmeta un rakstura atšķirībām vai līdzībām.

98      Prasītāja būtībā apgalvo, ka attiecīgo triju pasākumu priekšmets un raksturs ir atšķirīgi. Tā, 1. pasākumu esot veikusi AAAS, rīkojoties kā “klasisks” kreditors, bet 2. pasākumam esot bijusi raksturīga tehnoloģiskas savstarpējas atkarības situācijas pastāvēšana starp tā veicēju CET Govora un saņēmēju, proti, prasītāju. Savukārt 3. pasākums esot uzskatāms par maksātnespējas procedūras, kas sākta pret prasītāju, kulmināciju.

99      Ir jānorāda, tāpat kā to dara prasītāja, ka 1., 2. un 3. pasākuma priekšmets un raksturs nav vieni un tie paši. 1. pasākums izpaužas kā parādu nepiedzīšana un to turpmāka uzkrāšana, ko veikusi AAAS. Būtībā tā ir AAAS pasīvā rīcība, ar kuru tā relatīvi īsā četru mēnešu laikposmā ir atturējusies pieprasīt savu prasījumu izpildi no prasītājas. Turklāt parādu uzkrāšana šajā laikposmā, ko esot veikusi AAAS, esot izpaudusies nevis kā jauni prasījumi, kuri radušies šajā laikposmā, bet gan tikai kā procentu, kas bija saistīti ar iepriekšējiem parādiem, uzkrāšana. Savukārt 2. pasākums izpaužas kā izejmateriālu neapmaksātu piegāžu turpināšana un parādu uzkrāšana, neveicot attiecīgus pasākumus, lai aizsargātu CET Govora prasījumus. Turpretī 3. pasākumu veido AAAS, ANE, Salrom un Electrica aktīvā rīcība, ar kuru tie ir norakstījuši daļu no saviem prasījumiem saskaņā ar reorganizācijas plānu.

100    Tādējādi katram no šiem pasākumiem ir raksturīgs īpašs priekšmets un raksturs. Turklāt, kā to norāda prasītāja un kā tas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 246., 248. un 251. apsvēruma, CET Govora ir noteikusi 2. pasākumu ļoti īpašā kontekstā, ko raksturoja tehnoloģiskā savstarpējā atkarība, kas pastāvēja starp CET Govora un prasītāju, jo, pirmkārt, prasītāja bija CET Govora piegādātā rūpnieciskā tvaika nozīmīga pircēja un, otrkārt, CET Govora darbība bija atkarīga no prasītājas rūpnieciskā ūdens piegādēm. Savukārt 3. pasākums pēc priekšmeta un rakstura arī atšķiras no 1. un 2. pasākuma, jo ar to daļēji tika norakstīti atsevišķu kreditoru prasījumi saskaņā ar reorganizācijas plānu, kas tā nav 1. un 2. pasākuma gadījumā.

2)      Par 1., 2. un 3. pasākuma veicējiem

101    Apstrīdētā lēmuma 286. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka “pasākumu piešķīrēji ir vieni un tie paši”.

102    Prasītāja būtībā apgalvo, ka 1., 2. un 3. pasākuma veicēji bija atšķirīgi un ka tie, nosakot šos pasākumus, atradās atšķirīgās situācijās.

103    Ir jānorāda, tāpat kā to dara prasītāja, ka AAAS ir atbalsta piešķīrēja saistībā ar 1. pasākumu, ka CET Govora ir atbalsta piešķīrēja 2. pasākuma ietvaros un ka AAAS, ANE, Salrom un Electrica ir atbalsta piešķīrējas saistībā ar 3. pasākumu. Tātad runa ir par dažādiem piešķīrējiem, izņemot AAAS, kas parādās gan saistībā ar 1. pasākumu, gan saistībā ar 3. pasākumu.

104    Turklāt šie dažādie piešķīrēji ir dažāda juridiska rakstura subjekti. Proti, AAAS ir valsts pārvaldes iestāde, savukārt ANE, Salrom un CET Govora ir valsts uzņēmumi un Electrica ir uzņēmums, kura akciju daļu vairākums kopš 2014. gada jūlija pieder privātpersonām.

3)      Par 1., 2. un 3. pasākuma hronoloģiju

105    Apstrīdētā lēmuma 286. apsvērumā Komisija ir pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru attiecīgie trīs pasākumi ir uzskatāmi par vienu valsts iejaukšanās pasākumu, tostarp ar “aplūkoto pasākumu hronoloģiju”, sīkāk neizvēršot šī kritērija vērtējumu.

106    Prasītāja apgalvo, ka starp 1. un 2. pasākuma noteikšanu, no vienas puses, un 3. pasākuma noteikšanu, no otras puses, pagāja gandrīz trīs gadi.

107    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 1. un 2. pasākums attiecas uz vienu un to pašu laikposmu, proti, laikposmu no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim. Savukārt prasītājas parādu daļēja norakstīšana, kas ir 3. pasākuma priekšmets, ir notikusi 2015. gadā (skat. šī sprieduma 7. punktu). Tādējādi 1. un 2. pasākums ir notikuši vienlaikus, bet 3. pasākums tika veikts vairāk nekā divus gadus vēlāk.

108    Turklāt neviens no apstrīdētā lēmuma vai Vispārējās tiesas rīcībā esošo lietas materiālu elementiem neliecina, ka 1. un 2. pasākuma noteikšanas laikā 3. pasākums būtu bijis paredzēts vai paredzams, precizējot, ka šis kritērijs ir viens no būtiskajiem apstākļiem, kuri Komisijai ir jāņem vērā saskaņā ar šī sprieduma 95. punktā minēto judikatūru.

4)      Par 1., 2. un 3. pasākuma mērķi

109    Apstrīdētā lēmuma 285. un 286. apsvērumā Komisija ir apstiprinājusi, ka 1., 2. un 3. pasākumam ir viens galvenais mērķis, proti, atbalstīt un uzturēt prasītāju tirgū un nodrošināt tās darbiniekiem darbvietas.

110    Prasītāja apgalvo, ka attiecīgo pasākumu mērķis nebija viens un tas pats. Tā uzskata, ka AAAS veiktā 1. pasākuma mērķis bija “iegūt laiku”, lai novērtētu tās situāciju. Ar 2. pasākumu CET Govora esot centusies aizsargāt savas ekonomiskās intereses, ņemot vērā tās tehnoloģisko savstarpējo atkarību no prasītājas. Ar 3. pasākumu tā veicēju mērķis esot bijis piedzīt savus prasījumus, vienlaikus norakstot daļu no tiem, lai palielinātu to atgūšanu maksātnespējas procedūras ietvaros.

111    Attiecībā uz 1. pasākumu ir jānorāda, ka, pārbaudot šo pasākumu, Komisija būtībā pārmet AAAS zināmu pasivitāti relatīvi īsā četru mēnešu laikposmā, kurā AAAS neesot pieprasījusi savu prasījumu izpildi no prasītājas. Tā uzskata, ka Rumānijas tiesības tomēr liedza AAAS veikt šādu piedziņu. Šādos apstākļos šķiet grūti šim pasākumam piešķirt skaidru mērķi.

112    Attiecībā uz 2. pasākumu pietiek norādīt, ka nav apstrīdēts, ka tā mērķis it īpaši bija aizsargāt pašas CET Govora ekonomiskās intereses un pat nodrošināt tās izdzīvošanu tirgū apstākļos, kurus raksturoja tehnoloģiskā savstarpējā atkarība, kas pastāvēja starp CET Govora un prasītāju, kā tas ir norādīts šī sprieduma 100. punktā.

113    Attiecībā uz 3. pasākuma mērķi ir jāatgādina, ka tas iekļaujas maksātnespējas procedūrā, kurā gan valsts kreditori, gan privātie kreditori balsoja par reorganizācijas plānu, kas ietvēra to, ka šie kreditori daļēji norakstīja pret prasītāju vērstos prasījumus. Tomēr ar šādu norakstīšanu šie kreditori īstenoja divkāršu mērķi – pārstrukturēt prasītāju un atgūt atlikušos prasījumus vai to daļu. Tādējādi 3. pasākuma mērķis nesakrita ar 1. un 2. pasākuma mērķi.

5)      Par prasītājas stāvokli laikā, kad tika pieņemts lēmums par 1., 2. un 3. pasākumu

114    Apstrīdētā lēmuma 286. apsvērumā Komisija ir pamatojusi savu secinājumu, saskaņā ar kuru attiecīgie trīs pasākumi ir tikai viens iejaukšanās pasākums, atsaucoties uz “uzņēmuma (finanšu un riska) stāvokli laikā, kad tika pieņemts lēmums par katru no pasākumiem, proti, ka[d] Oltchim [bija] tuvu maksātnespējai”.

115    Prasītāja tomēr uzsver, ka tās stāvoklis 3. pasākuma noteikšanas brīdī atšķīrās no tās stāvokļa 1. un 2. pasākuma noteikšanas brīdī, jo 3. pasākums tika veikts saistībā ar maksātnespējas procedūru, kas sākta pret to.

116    Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka laikposmā, uz kuru attiecas 1. un 2. pasākums, pret prasītāju nav bijusi sākta maksātnespējas procedūra. Savukārt 3. pasākums iekļaujas maksātnespējas procedūrā, kas pret to sākta 2013. gada 30. janvārī. Tiesiskais stāvoklis, kādā prasītāja atradās brīdī, kad tika noteikts 3. pasākums, tādējādi atšķīrās no tās stāvokļa, kāds tas bija 1. un 2. pasākuma īstenošanas laikā.

117    Otrkārt, no apstrīdētā lēmuma 77. un 78. apsvēruma izriet, ka prasītājas finansiālais stāvoklis arī bija mainījies starp laikposmu, uz kuru attiecas 1. un 2. pasākums, un brīdi, kad tika noteikts 3. pasākums. Proti, maksātnespējas procedūras laikā pirms reorganizācijas plāna apstiprināšanas prasītāja veica pasākumus, lai mazinātu savas izmaksas, it īpaši nolemjot atlaist darbiniekus, nomainīt elektrolīzeru galvenajā ražošanas iekārtā un atsākt darbību oksospirtu ražotnē. Šie pasākumi esot ļāvuši prasītājai uzlabot tās ekonomiskos un finanšu rādītājus, jo tās apgrozījums 2015. gadā esot palielinājies par 31 % salīdzinājumā ar 2014. gadu un par 59 % salīdzinājumā ar 2013. gadu un arī tās peļņa pirms procentu maksājumiem, nodokļiem, nolietojuma un amortizācijas (EBITDA) uzlabojās.

6)      Par kontekstu, kurā iekļaujas 1., 2. un 3. pasākums

118    Apstrīdētā lēmuma 285., 288. un 290. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgie trīs pasākumi ir savstarpēji saistīti un nenodalāmi arī saistībā ar kontekstu, kurā tie iekļāvās un kuru it īpaši raksturoja Memoranda un Rumānijas iestāžu atsevišķu publisko paziņojumu esamība.

119    Prasītāja apgalvo, ka ne Memorands, ne publiskie paziņojumi neļauj uzskatīt, ka attiecīgie pasākumi bija savstarpēji saistīti un nenodalāmi, ņemot vērā, ka būtībā starp Memorandu un minētajiem pasākumiem neesot bijusi nekāda saikne. Prasītāja uzsver, ka Memorandā esot noteikts tikai sadarbības satvars starp tās galvenajiem – gan valsts, gan privātajiem – kreditoriem un akcionāriem un ka tajā nebija ietverts nekāds valsts vai citu valsts struktūrvienību pienākums tai piešķirt valsts atbalstu. Memorandā neesot ietvertas arī līgumiskas saistības, kuru mērķis būtu atteikties no prasījumu piedziņas. Savukārt publiskie paziņojumi arī nepierādot, ka attiecībā uz to valsts būtu uzņēmusies obligātas saistības.

i)      Par Memorandu

120    Pirmkārt, iesākumā ir konstatējams, ka Komisija nav kvalificējusi Memorandu kā pasākumu, kas ir valsts atbalsts. Tātad runa ir tikai par konteksta elementu, kurā iekļāvās attiecīgie pasākumi.

121    Otrkārt, ir jānorāda, ka Memorandu ir parakstījuši ne tikai administrācijas pārstāvji, bet arī valsts uzņēmumi un divas privātās bankas, kuras bija prasītājas galveno kreditoru vidū. Komisija neapgalvo, ka valsts būtu likusi šiem kreditoriem noslēgt minēto Memorandu. Apstāklis, ka gan valsts kreditori, gan privātie kreditori nolēma to noslēgt, liecina par to, ka vismaz daži Memoranda parakstītāji, noslēdzot Memorandu, varētu būt rīkojušies, lai aizsargātu savas ekonomiskās intereses, nevis lai sasniegtu apgalvoto mērķi atbalstīt un uzturēt prasītāju tirgū.

122    Treškārt, ir jānorāda, ka daži apgalvoto atbalsta pasākumu piešķīrēji, proti, CET Govora 2. pasākuma ietvaros un ANE 3. pasākuma ietvaros, nav minētā Memoranda parakstītāji.

123    Ceturtkārt, Memoranda saturā savukārt būtībā bija paredzēts, ka tā parakstītāji apņemas sadarboties, lai izstrādātu stratēģiju, kas garantē prasītājas ilgtermiņa dzīvotspēju un ļauj tai sasniegt ilgtspējīgu rentabilitātes, maksātspējas un likviditātes līmeni, lai it īpaši aizsargātu tās kreditorus un nodrošinātu tās reorganizāciju. Memorandā bija ietvertas banku, kuras bija tā parakstītājas, valsts un prasītājas saistības, lai nodrošinātu šādas stratēģijas īstenošanu.

124    Tomēr nevienā Memoranda klauzulā ne tieši, ne netieši nav minēts 1., 2. un 3. pasākums. Konkrētāk, nevienā tā klauzulā AAAS nav noteikts pienākums nepieprasīt savu prasījumu izpildi no prasītājas vai neveikt citus pasākumus attiecībā uz to, lai aizsargātu savus prasījumus, kas ir 1. pasākuma priekšmets. Tāpat nevienā tā klauzulā AAAS, ANE, Salrom vai Electrica nav noteikts pienākums piekrist jebkādai prasījumu norakstīšanai, kā arī apstiprināt konkrētu reorganizācijas plānu, kas ir 3. pasākuma priekšmets. Attiecībā uz 2. pasākumu – ir pietiekami norādīt, ka tā vienīgais piešķīrējs, proti, CET Govora, nebija minētā Memoranda parakstītājs.

125    Turklāt Memoranda 8.1. klauzulā bija paredzēts:

“Nevienu no šīs vienošanās noteikumiem nedrīkst interpretēt kā atteikšanos, ierobežojumu, ierobežošanu vai apturēšanu attiecībā uz puses tiesībām, prerogatīvām vai interesēm saskaņā vai saistībā ar līgumu, kurā tā ir līgumslēdzēja puse vai kurš varētu izrietēt no jebkādiem piemērojamiem tiesību aktiem. Lai izvairītos no jebkādām neskaidrībām, puses vienojas, ka šī vienošanās nevar tikt interpretēta ne kā moratorijs maksājumu apturēšanai vai pārstrukturēšanai, ne arī kā banku, Electrica vai [AAAS] pienākums vienoties par parāda pārveidošanu vai par jebkādu citu pārstrukturēšanas pasākumu vai par finansējuma sniegšanu, parādu dzēšanu vai maksājumu apturēšanu, vai par citiem līdzīgiem pasākumiem saistībā ar Oltchim.”

126    Tādējādi šajā Memorandā ir skaidri noteikts, ka, “lai izvairītos no jebkādām neskaidrībām”, tajā tā parakstītājiem nav uzlikts pienākums ne atteikties no saviem prasījumiem pret prasītāju, ne pieņemt jebkādu reorganizācijas plānu, ne arī, vispārīgāk, atteikties no jebkādām līgumtiesībām vai citām tiesībām attiecībā pret prasītāju.

127    Piektkārt, no Komisijas veiktajiem konstatējumiem apstrīdētajā lēmumā izriet, ka patiesībā Memoranda iespējamā ietekme ir bijusi atšķirīga katram no attiecīgajiem trim pasākumiem un katram apgalvotā atbalsta piešķīrējam. Par to liecina turpmāk minētie piemēri. Attiecībā uz 1. pasākumu: kā izriet no apstrīdētā lēmuma 231. apsvēruma, tas, ka Electrica ir parakstījusi Memorandu, neliedza tai no 2012. gada novembra veikt pasākumus, lai atgūtu savus prasījumus, atšķirībā no AAAS, kura arī bija parakstījusi Memorandu. Attiecībā uz 2. pasākumu: kā to norāda prasītāja un kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 255.–257. un 263. apsvēruma, tas, ka Salrom ir parakstījusi Memorandu, neliedza tai rīkoties kā privātajam kreditoram, kas lika Komisijai secināt, ka Salrom nebija piešķīrusi prasītājai valsts atbalstu 2. pasākuma ietvaros. Attiecībā uz 3. pasākumu pietiek norādīt, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 84. zemsvītras piezīmes, ka CFR Marfă, kas ir valsts uzņēmums un kas ir Memoranda parakstītājs, balsoja pret reorganizācijas plāna apstiprināšanu.

128    Līdz ar to, ņemot vērā Memoranda saturu un tā dažādo parakstītāju rīcību saistībā ar 1., 2. un 3. pasākumu, ir konstatējams, pirmkārt, ka Memorandam ir bijusi tikai ierobežota ietekme uz šo pasākumu piemērojamību, un, otrkārt, ka tā iespējamā ietekme uz katru no šiem pasākumiem nav bijusi vienāda.

129    Šo secinājumu neatspēko Komisijas uzsvērtais fakts, ka Memorandu ir parakstījuši triju ministriju pārstāvji un to ir apstiprinājis premjerministrs. Kā norāda prasītāja, faktu rašanās laikā tās akciju daļu vairākums piederēja valstij un tā pati bija Memoranda parakstītāja, un tādējādi tas, ka Memorandu ir parakstījušas valsts augstas amatpersonas, šķiet, izriet no atbilstošajām tiesību normām, kas reglamentē tās galveno valsts akcionāru organizāciju un darbību. Katrā ziņā šis apstāklis nekādi nemaina Memoranda saturu un arī nav liedzis dažādiem tā parakstītājiem rīkoties atšķirīgi un nekoordinēti saistībā ar katru no attiecīgajiem pasākumiem, kā tas ir norādīts šī sprieduma 127. punktā.

ii)    Par publiskiem paziņojumiem

130    Apstrīdētā lēmuma 285. apsvērumā Komisija, norādot uz citiem tā apsvērumiem, ir atsaukusies arī uz vairākiem Rumānijas iestāžu publiskiem paziņojumiem, lai pierādītu, ka attiecīgie trīs pasākumi iekļāvās kopējā stratēģijā, kuras mērķis bija saglabāt prasītājas darbību un novērst tās likvidāciju.

131    Uzreiz ir jānorāda, ka publiskos paziņojumus Komisija nav kvalificējusi kā pasākumus, kuri ir valsts atbalsts.

132    Tādējādi ir jāpārbauda, vai ar publiskajiem paziņojumiem kā konteksta elementiem var pierādīt, ka starp 1., 2. un 3. pasākumu bija tik cieša saikne, ka nebija iespējams tos nodalīt, un līdz ar to tie bija jāuzskata par vienu valsts atbalstu.

133    Komisija ir atsaukusies uz šādiem paziņojumiem:

–        Rumānijas premjerministra paziņojums 2012. gada 1. oktobra preses rakstā, kurā viņš it īpaši esot norādījis, ka “šodien ir jāizskaidro rezerves plāns, lai atsāktu darbības, saglabātu darbvietas un sagatavotu jaunu privatizācijas procedūru uz ļoti atšķirīgiem, būtiski uzlabotiem nosacījumiem”, ka “Oltchim darbības atsākšanas plāns” tikšot prezentēts drīzumā, ka šajā nolūkā iestādes sākšot oficiālas sarunas ar visiem galvenajiem tās kreditoriem (apstrīdētā lēmuma 27. apsvērums). Šis paziņojums liecina par sarunu sākumu, kuru rezultātā aptuveni pusotru mēnesi vēlāk tika pieņemts Memorands. Tātad tam nav autonoma satura salīdzinājumā ar pašu Memorandu;

–        Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra 2012. gada 17. oktobra paziņojums, kurā viņš esot informējis par to, ka prasītājas daļas tiks atkārtoti atvērtas un ka valdība gatavojas tai piešķirt glābšanas atbalstu (apstrīdētā lēmuma 28. apsvērums). Tomēr minētais “glābšanas atbalsts” netika piešķirts, un uz to katrā ziņā neattiecas apstrīdētais lēmums;

–        Ekonomikas ministra 2012. gada 15. novembra paziņojums, kurā viņš būtībā esot norādījis, ka “doma par maksātnespēju vairs netiek uzturēta, jo [..] varētu [tikt] noslēgt[s] darījum[s] ar galvenajiem [Oltchim] kreditoriem”, un paziņojis par Memoranda pieņemšanu, kurš tika parakstīts astoņas dienas vēlāk un kura mērķis saskaņā ar šo paziņojumu esot “nodrošināt Oltchim darbības atsākšanu, glābšanu un pārstrukturēšanu kontrolētā veidā, noslēdzot vienošanos ar kreditoriem” (apstrīdētā lēmuma 30. apsvērums). Pirmkārt, šī paziņojuma ietekme ir ierobežota, jo, pretēji tam, ko minētais ministrs bija paziņojis aptuveni divus mēnešus vēlāk, maksātnespējas procedūra tika sākta. Otrkārt, šajā paziņojumā ir tikai sniegta informācija par Memoranda parakstīšanu, un tādējādi tam nav autonoma satura salīdzinājumā ar pašu Memorandu;

–        prasītājas darbinieku arodbiedrības vadītāju paziņojumi (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma b) punkts un 72. zemsvītras piezīme). Tomēr, tā kā šie paziņojumi nav valsts pārstāvju paziņojumi, tiem nav nozīmes;

–        2013. gada 26. janvāra preses raksts, kurā ir minēts, ka bijušais ekonomikas ministrs esot apspriedis prasītājas privatizācijas neizdošanās sekas, tostarp norādot, ka “Oltchim maksātnespēja [maksātnespējas procedūras uzsākšana pret] [..] [esot] iespēja pārstrukturēt un atdzīvināt dzīvotspējīgās daļas” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma c) punkts). Šis paziņojums neietver nekādu valsts apņemšanos;

–        2013. gada 29. marta preses raksts, kurā Rumānijas premjerministrs būtībā esot norādījis, ka Komisija neapstiprina valsts atbalsta piešķiršanu prasītājai, ka šī iemesla dēļ tai būšot jāiegūst finansējums no bankām un tirgotājiem un ka valdība ir ieinteresēta “saglabāt darbvietas” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma d) punkts). Šajā paziņojumā, pretēji tam, ko norāda Komisija, ir minēts, ka attiecīgajai dalībvalstij nebija nekāda nodoma piešķirt prasītājai valsts atbalstu. Attiecībā uz to, ka valdība “ir ieinteresēta” saglabāt darbvietas, Vispārējā tiesa nesaskata nevienu iespējamu pārmetumu vai norādi par valsts vēlmi piešķirt prasītājai atbalstu;

–        ekonomikas ministra 2013. gada marta paziņojums, kurā viņš ir norādījis, ka viņš dod priekšroku tam, lai tiktu atrasts stratēģisks ieguldītājs prasītājas kapitālā, kas būtu bijis būtiskāk nekā pārdošanas cena (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma e) punkts). Šajā paziņojumā nav ietverta nekāda apņemšanās no Rumānijas iestāžu puses;

–        ekonomikas ministra 2013. gada 30. maija paziņojums, kurā viņš esot norādījis, ka “papildus zīmolam Oltchim pieder nozīmīgs skaits patentu, kas ir miljoniem euro vērti”, un ka “šī uzņēmuma iznīcināšana līdzinās intelektuālā īpašuma dārgumu iznīcināšanai” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma f) punkts). Taču šim paziņojumam nav nekādas saistības ar attiecīgajiem pasākumiem;

–        ekonomikas ministra 2013. gada 9. jūlija paziņojums, kurā viņš it īpaši esot apliecinājis, ka “var atrast risinājumus, lai glābtu uzņēmumu”, ka prasītāja ir “valsts goda un cieņas jautājums” un ka to “[būtu] vērts saglabāt” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma g) punkts). Lai gan, protams, šis paziņojums ļauj saprast, ka Rumānijas iestādes esot vēlējušās “glābt” prasītāju, runa ir par vienkāršu politiska rakstura paziņojumu, kura mērķis ir nomierināt darbiniekus un, vispārīgāk, sabiedrību. Turklāt šajā paziņojumā nav ietverta nekāda skaidra, precīza, konkrēta un stingra apņemšanās no Rumānijas iestāžu puses likt pieņemt reorganizācijas plānu, kura kontūras šī paziņojuma laikā vēl nebija zināmas;

–        ekonomikas ministra 2013. gada septembra paziņojums, kurā viņš būtībā esot norādījis, ka prasītājas kreditori drīzumā apstiprinās “finansējumu”, ka tā saņemšot privāto banku kredītus un ka “septembra beigās” “Oltchim Nr. 2” vairs nebūšot parādu (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma h) punkts). Šķiet, ka šis paziņojums attiecas uz privātu finansējumu un neietver nekādu skaidru, precīzu, konkrētu un stingru valsts apņemšanos. Turklāt tas, ka minētais ministrs ir izteicies “pret lielo valsts uzņēmumu likvidāciju”, arī ir vienkāršs politiska rakstura paziņojums, kas neietver nekādu skaidru valsts apņemšanos;

–        Rumānijas premjerministra 2014. gada 19. februāra paziņojums, kurā viņš esot mudinājis jauniecelto ekonomikas ministru pārņemt “Oltchim problēmu”, piebilstot, ka “negribētu, lai situācija “uzsprāgst” [..] politiskās nespējas dēļ” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma i) punkts). Šis paziņojums ir ļoti vispārīgs;

–        ekonomikas ministra 2014. gada paziņojumi, saskaņā ar kuriem prasītāja “ir valsts un stratēģisko interešu uzņēmums”, “ieguldītāji [vēlas] pārņemt arī rafinēšanas uzņēmumu Arpeshim” un “Oltchim nekad netik[šot] slēgts” (apstrīdētā lēmuma 204. apsvēruma j) punkts). Lai gan šis pēdējais minētais apgalvojums varētu likt domāt, ka Rumānijas iestādes vēlējās izvairīties no prasītājas slēgšanas, tomēr minētais paziņojums nav pietiekami specifisks un konkrēts.

134    Jāpiebilst, ka ar to vien, ka valsts un privātie kreditori ņem vērā atbildīgo personu publiskos paziņojumus, lai noteiktu savu rīcību tirgū, nepietiek, lai pierādītu, ka starp 1., 2. un 3. pasākumu bija tik cieša saikne, ka nebija iespējams tos nodalīt.

135    Turklāt, runājot konkrētāk par 3. pasākumu, kas noteikts 2015. gada 9. martā, šie dažādie publiskie paziņojumi ir izteikti aptuveni vienu vai divus gadus pirms tā, jo šī pasākuma datumam vistuvākā paziņojuma datums ir 2014. gada 3. jūnijs, proti, aptuveni deviņi mēneši pirms minētā pasākuma noteikšanas. Līdz ar to, lai gan šie paziņojumi var tikt ņemti vērā kā konteksta elements, ņemot vērā laiku, kas pagājis starp tiem un 3. pasākuma noteikšanas datumu, nav ticis pierādīts, ka starp tiem un minēto pasākumu bija pietiekami cieša saikne.

136    Tādējādi, lai gan Komisija varēja pamatoti ņemt vērā minētos paziņojumus kā konteksta elementu, kurā iekļāvās 1., 2. un 3. pasākums, to saturs neliecina par to, ka starp 1., 2. un 3. pasākumu būtu tik cieša saikne, ka nebija iespējams tos nodalīt, un tādējādi tie būtu jāuzskata par vienu valsts atbalstu.

7)      Secinājumi

137    Ņemot vērā visus kritērijus, kuri paredzēti šī sprieduma 94. un 95. punktā minētajā judikatūrā, it īpaši 1., 2. un 3. pasākuma priekšmetu un raksturu, to piešķīrēju atšķirīgo identitāti, šo pasākumu hronoloģiju, to, ka tie nebija paredzēti vai paredzami pirmā iejaukšanās pasākuma laikā, to mērķi, prasītājas stāvokli laikā, kad katrs no tiem tika īstenots, kā arī kontekstu, kurā tie iekļāvās, ir jāsecina, ka, pretēji tam, ko apstrīdētā lēmuma 6.1.2.4. punktā ir uzskatījusi Komisija, starp attiecīgajiem pasākumiem nebija tik ciešas saiknes, ka nebūtu bijis iespējams tos nodalīt. Līdz ar to LESD 107. panta 1. punkta piemērošanas mērķiem 1., 2. un 3. pasākums ir jāuzskata par trim atsevišķiem iejaukšanās pasākumiem.

2.      Par attiecīgo pasākumu kvalificēšanu par valsts atbalstu

138    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē tiek prasīts, lai tiktu izpildīti visi turpmāk uzskaitītie nosacījumi. Pirmkārt, pasākumam jābūt saistītam ar valsts intervenci vai valsts līdzekļu izmantošanu. Otrkārt, šai intervencei jābūt tādai, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Treškārt, ar to ir jāsniedz selektīva priekšrocība tā saņēmējam. Ceturtkārt, tai ir jābūt tādai, ar ko tiek izkropļota konkurence vai arī tiek radīti draudi to izkropļot (skat. spriedumu, 2020. gada 21. oktobris, Eco TLC, C‑556/19, EU:C:2020:844, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Valsts atbalsta kontroles ietvaros principā Komisijai apstrīdētajā lēmumā ir jāsniedz pierādījumi par šāda atbalsta esamību. Proti, Komisijai ir jāpierāda, ka valsts atbalsta esamības nosacījumi LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir izpildīti (skat. spriedumu, 2019. gada 24. septembris, Nīderlande u.c./Komisija, T‑760/15 un T‑636/16, EU:T:2019:669, 194. un 196. punkts un tajos minētā judikatūra).

140    Šajā lietā prasītāja neapstrīd, ka 1. un 2. pasākums ietver valsts līdzekļus un tie ir attiecināmi uz valsti. Turpretī tā apstrīd, ka šis nosacījums ir izpildīts attiecībā uz 3. pasākumu. Turklāt prasītāja uzskata, ka ne ar vienu no attiecīgajiem pasākumiem tai nav piešķirta priekšrocība.

a)      Par valsts līdzekļu nodošanu 3. pasākuma ietvaros un par tā attiecināmību uz valsti

141    Apstrīdētā lēmuma 6.1.1.3. punktā Komisija ir norādījusi, ka tas, ka AAAS, Electrica, Salrom, CET Govora un ANE saskaņā ar reorganizācijas plānu ir norakstījušas savu attiecīgo prasījumu daļu, ietver valsts līdzekļu nodošanu un ir attiecināms uz valsti.

142    Prasītāja būtībā apgalvo, pirmkārt, ka Electrica prasījumu daļēja norakstīšana 3. pasākuma ietvaros nebija saistīta ar valsts līdzekļu nodošanu un, otrkārt, ka 3. pasākums kopumā nebija attiecināms uz valsti.

1)      Par jautājumu, vai “Electrica” prasījumu daļēja norakstīšana saskaņā ar reorganizācijas plānu ietvēra valsts līdzekļu nodošanu

143    Prasītāja norāda, ka 2014. gada jūlijā Electrica, kas līdz tam laikam bija valsts uzņēmums, tika privatizēts un tādējādi no šī datuma tas vairs nebija valsts uzņēmums, kas atradās valsts noteicošā ietekmē. Līdz ar to Electrica līdzekļi neesot bijuši valsts līdzekļi, un tādējādi daļas no šī uzņēmuma prasījumiem pret prasītāju norakstīšana neietvēra nekādu valsts līdzekļu nodošanu.

144    Komisija būtībā apgalvo, ka jautājumam, vai Electrica ir valsts uzņēmums, šajā lietā nav nozīmes, jo Rumānijai ir bijusi būtiska loma 3. pasākuma īstenošanā un tā finansēšanas kārtības izvēlē.

145    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir norādījusi, ka kopš 2014. gada jūlija vairākums Electrica akciju daļu bija privātā īpašumā, savukārt valstij piederēja tikai 48,78 % akciju.

146    Apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens cits iemesls attiecībā uz Electrica situāciju, kāda tā bija pēc tās privatizācijas, kas varētu izskaidrot iemeslus, kuru dēļ Komisija uzskatīja, ka tā prasījumu daļēja norakstīšana saistībā ar 3. pasākumu ietver valsts līdzekļu nodošanu.

147    Saskaņā ar judikatūru, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām ir jābūt tieši vai netieši piešķirtām no valsts līdzekļiem (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Jēdziens iejaukšanās, “izmantojot valsts līdzekļus”, šīs tiesību normas izpratnē papildus priekšrocībām, ko kāda valsts ir piešķīrusi tieši, paredz ietvert tās, kuras ir piešķirtas ar tādas valsts vai privātas struktūras starpniecību, kuru šī valsts ir izraudzījusies vai izveidojusi atbalsta pārvaldīšanai (skat. spriedumu, 2017. gada 9. novembris, Viasat Broadcasting UK/TV2/Danmark, C‑657/15 P, EU:C:2017:837, 36. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi LESD 107. panta 1. punkts aptver visus finanšu līdzekļus, ko valsts iestādes var izmantot, lai atbalstītu uzņēmumus, un nav nozīmes tam, vai šādi līdzekļi pastāvīgi ir vai nav valsts īpašumā. Pat ja summas, kas atbilst attiecīgajam atbalsta pasākumam, pastāvīgi nav valsts īpašumā, ar to, ka tās pastāvīgi ir valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā, pietiek, lai tās varētu tikt kvalificētas kā “valsts līdzekļi” (skat. spriedumus, 2019. gada 15. maijs, Achema u.c., C‑706/17, EU:C:2019:407, 53. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Essent Netwerk Noord u.c., C‑206/06, EU:C:2008:413, 70. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

148    Šajā lietā Komisija neapstrīd prasītājas apgalvojumu, ka no 2014. gada jūlija Rumānija vairs nekontrolēja balsstiesību vairākumu Electrica, tā nevarēja iecelt šī uzņēmuma pārvaldes, vadības vai uzraudzības struktūru locekļu vairākumu un tai nebija nekādu īpašu tiesību saskaņā ar šī uzņēmuma statūtiem, kas tai ļautu kontrolēt tā lēmumus.

149    Neviens no lietas materiālos, kas ir Vispārējās tiesas rīcībā, esošajiem pierādījumiem neļauj secināt, ka 3. pasākuma ietvaros izmantotie Electrica līdzekļi pastāvīgi bija valsts kontrolē un tādējādi valsts kompetento iestāžu rīcībā šī sprieduma 147. punktā minētās judikatūras izpratnē.

150    Tas vien, ka tāds uzņēmums kā Electrica 2012. gadā bija parakstījis Memorandu (apstrīdētā lēmuma 203. apsvērums), nenozīmē, ka tā līdzekļi bija valsts kontrolē. Katrā ziņā, 2015. gadā īstenojot 3. pasākumu, valsts vairs nekontrolēja Electrica līdzekļus.

151    Tāpat tas, ka privāts uzņēmums varētu ņemt vērā iestāžu publiskos paziņojumus (apstrīdētā lēmuma 205. apsvērums), kad tas pieņem lēmumu par savu rīcību tirgū, nekādi nenozīmē, ka tā līdzekļi būtu valsts kontrolē vai tās rīcībā, ja šajā ziņā nav nekādu citu konkrētu pierādījumu.

152    Turklāt Komisijas uzsvērtajam faktam, ka attiecīgie Electrica prasījumi 3. pasākuma ietvaros esot radušies pirms tās privatizācijas, nav nozīmes, jo, pirmkārt, pirms uzņēmuma privatizācijas esošie parādi un prasījumi parasti tiek atspoguļoti tā pārdošanas cenā un, otrkārt, Electrica lēmums apstiprināt reorganizācijas plānu tika pieņemts 2015. gadā, proti, pēc tās privatizācijas.

153    Tāpat fakts, ka pēc Electrica privatizācijas valstij piederēja 48,78 % no tās akcijām un ka tādējādi, pēc Komisijas domām, valsts saglabāja “augstu ietekmes līmeni” uz Electrica tirdzniecības politiku, ja šajā ziņā nav citu konkrētu pierādījumu, nenozīmē, ka tās līdzekļi pastāvīgi bija valsts kontrolē vai tās rīcībā šī sprieduma 147. punktā minētās judikatūras izpratnē. Gluži pretēji, no šī sprieduma 148.–152. punktā ietvertās analīzes izriet, ka, neraugoties uz valsts līdzdalību, lai gan tā bija nozīmīga, bet kļuvusi par mazākuma līdzdalību Electrica kapitālā, valsts rīcībā nebija neviena mehānisma, kas tai ļautu kontrolēt veidu, kādā šis uzņēmums pārvaldīja savus līdzekļus saistībā ar 3. pasākumu.

154    Visbeidzot, Komisija nevar arī izvirzīt argumentu, pamatojoties uz 2012. gada 27. septembra spriedumu Francija/Komisija (T‑139/09, EU:T:2012:496). Šajā spriedumā Vispārējā tiesa secināja, ka atbalsta pasākumi, kuri pieņemti par labu atsevišķām lauksaimniecības produktu ražotāju organizācijām un kuri daļēji tiek finansēti no fakultatīvām privātajām iemaksām, rada valsts līdzekļu nodošanu, pamatojoties būtībā uz to, ka Francijas iestādes vienpusēji nolēma par atbalsta shēmas finansētajiem pasākumiem, kā arī to īstenošanas kārtību, turpretī minēto pasākumu saņēmējiem bija tikai tiesības izvēlēties piedalīties vai nepiedalīties šādi izveidotajā valsts sistēmā, piekrītot vai atsakoties maksāt tās noteiktās iemaksas. Taču, atšķirībā no minētās lietas, izskatāmajā lietā Komisija nav pierādījusi, ka Rumānijas iestādes vienpusēji bija nolēmušas par veidu, kā Electrica līdzekļi ir jāizmanto 3. pasākuma ietvaros.

155    Attiecībā uz Electrica Furnizare – citu prasītājas kreditoru, kura lielākā daļa akciju laikposmā no 2011. līdz 2017. gadam piederēja Electrica, – pietiek konstatēt, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav kvalificējusi šī uzņēmuma rīcību kā pasākumu, kas ir valsts atbalsts, un līdz ar to lietas dalībnieku argumenti šajā ziņā neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

156    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt nedz to, ka 3. pasākums ietvēra valsts līdzekļu nodošanu saistībā ar Electrica prasījumu daļēju norakstīšanu, nedz arī to, ka tas ir uzskatāms par valsts atbalstu, jo tas tika piešķirts ar šī uzņēmuma starpniecību.

2)      Par atlikušās 3. pasākuma daļas attiecināmību uz valsti

157    Prasītāja apgalvo, ka atlikusī 3. pasākuma daļa, proti, AAAS, Salrom, CET Govora un ANE prasījumu daļēja norakstīšana saskaņā ar reorganizācijas plānu, nebija attiecināma uz valsti.

158    Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka 3. pasākums bija attiecināms uz valsti.

159    Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir secinājusi, ka 3. pasākums ir attiecināms uz valsti, jo, pirmkārt, saskaņā ar Rumānijas tiesībām maksātnespējas jomā reorganizācijas plānu nevarēja apstiprināt bez AAAS vai CET Govora piekrišanas (apstrīdētā lēmuma 201. apsvērums). Otrkārt, šo plānu esot izstrādājis maksātnespējas procesa administrators, proti, valsts pārstāvis (apstrīdētā lēmuma 202. apsvērums). Treškārt, minētais plāns ir ticis apstiprināts, pateicoties privātajiem un valsts kreditoriem, kuri 2012. gada novembrī bija parakstījuši Memorandu, jo tas esot bijis līdzeklis, ko izmantojusi valsts, lai saglabātu prasītāju tirgū un lai nodrošinātu kreditoru pilnsapulces nepieciešamo vairākumu, lai garantētu minētā plāna pieņemšanu (apstrīdētā lēmuma 202., 203. un 205.–210. apsvērums). Ceturtkārt, valsts nodoms saglabāt prasītāju tirgū esot bijis apstiprināts publiskajos paziņojumos (apstrīdētā lēmuma 204. apsvērums). Piektkārt, Komisija ir norādījusi dažus daudz precīzākus apstākļus, kuri pierāda ANE rīcības attiecināmību uz valsti saistībā ar 3. pasākumu (apstrīdētā lēmuma 212.–217. apsvērums).

160    No judikatūras izriet, ka, lai priekšrocības varētu kvalificēt kā “atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, tām ir jābūt attiecināmām uz valsti (skat. spriedumu, 2017. gada 13. septembris, ENEA, C‑329/15, EU:C:2017:671, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jānorāda – kad valsts iestāde piešķir priekšrocību, tā pēc definīcijas ir attiecināma uz valsti, pat ja attiecīgā iestāde ir juridiski autonoma no citām valsts iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 12. decembris, Air France/Komisija, T‑358/94, EU:T:1996:194, 62. punkts).

161    Šajā lietā, tā kā apstrīdētā lēmuma 1. panta c) punktā 3. pasākums ir definēts kā parāda dzēšana “saskaņā ar reorganizācijas plānu”, ko veikuši daži kreditori, ir jāpārbauda, vai minētais plāns, kura apstiprināšana, ko veikuši prasītājas kreditori, ir izraisījusi daļēju tās parāda dzēšanu, kopumā bija attiecināms uz valsti LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.

162    Proti, ir konstatējams, ka atsevišķu parādu daļēja dzēšana 3. pasākuma ietvaros bija nevis vienpusēja dzēšana, par kuru katrs no attiecīgajiem kreditoriem ir nolēmis atsevišķi, bet gan kolektīva dzēšana, kas notikusi maksātnespējas procedūras ietvaros, uz kuru attiecas īpašas tiesību normas, kas konkrēti saistītas ar kreditoru pilnsapulces nepieciešamo vairākumu, lai apstiprinātu reorganizācijas plānu. Citiem vārdiem, konkrēta kreditora individuāls balsojums par plānu nevarēja izraisīt minētā plāna apstiprināšanu, ja vien tā prasījumi paši par sevi neatbilst likumiskām prasībām attiecībā uz šim nolūkam nepieciešamo vairākumu.

163    Tāpat ir jākonstatē, ka kreditoru sarakstā bija ietverti vairāki gan valsts, gan privātie kreditori un ka par šo plānu balsojuši gan valsts kreditori, gan privātie kreditori.

164    Šādos apstākļos, lai pārbaudītu, vai Komisija pamatoti ir uzskatījusi, ka reorganizācijas plāns bija attiecināms uz valsti, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu, ko veikuši AAAS, ANE, Salrom un CET Govora, bija attiecināms uz valsti. Otrām kārtām, būs jānosaka, vai kreditori, kuru balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti, kopumā veidoja nepieciešamo vairākumu saskaņā ar valsts tiesībām, lai apstiprinātu šo plānu.

i)      Par “AAAS”, “Salrom”, “CET Govora” un “ANE” balsojumu attiecināmību uz valsti

–       Par “AAAS” balsojuma attiecināmību uz valsti

165    No apstrīdētā lēmuma 186., 187. un 201. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka AAAS balsojums bija attiecināms uz valsti, it īpaši tādēļ, ka tā ir valsts pārvaldes iestāde un ir valdības pakļautībā.

166    Šo secinājumu prasītāja neapstrīd.

–       Par “Salrom” balsojuma attiecināmību uz valsti

167    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts nekāds vērtējums par to, vai Salrom balsojums par reorganizācijas plānu bija attiecināms uz valsti. Ar to, ka valstij piederēja lielākā daļa Salrom akciju, ka tā iecēla pārstāvjus tā valdē un ka Salrom ikgadējais budžets bija jāapstiprina valstij, gan esot pietiekami, lai pierādītu, ka Salrom bija valsts uzņēmums, nevis to, ka tā balsojums par minētā plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti.

168    Komisija būtībā apgalvo, ka Salrom balsojuma attiecināmība uz valsti izriet no “valsts augstās iejaukšanās pakāpes, nosakot pasākumu un tā finansēšanas kārtību”, it īpaši no Memoranda un publiskajiem paziņojumiem.

169    Pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētā lēmuma 6.1.1.3. punktā (201.–218. apsvērums), kas veltīts 3. pasākuma attiecināmībai uz valsti, Komisija nav pārbaudījusi, vai Salrom, kas ir prasītājas kreditors un konkrēti sāls šķīduma piegādātājs prasītājai, balsojums bija attiecināms uz valsti. Proti, šajā punktā ir ietvertas tikai divas atsauces uz Salrom – viena atsauce ir minēta apstrīdētā lēmuma 70. zemsvītras piezīmē, kurā ir tikai norādīts, ka Salrom bija viens no Memoranda parakstītājiem, un otra atsauce ir norādīta minētā lēmuma 218. apsvērumā, kurš ir šī apstrīdētā lēmuma punkta noslēdzošais apsvērums un kurā Komisija ir secinājusi, ka 3. pasākums, ko tostarp piešķīra izmantojot Salrom, bija attiecināms uz valsti. Šajā pašā punktā Komisija vispārīgi, konkrēti neminot Salrom, ir atsaukusies uz Memoranda parakstīšanu, ko veikuši daži prasītājas kreditori, un publiskajiem paziņojumiem, lai pamatotu 3. pasākuma attiecināmību uz valsti.

170    Šajā ziņā nav apstrīdēts, ka Salrom bija valsts uzņēmums 3. pasākuma pieņemšanas laikā. Tomēr saskaņā ar judikatūru pasākuma attiecināmību uz valsti nevar secināt tikai no apstākļa, ka to ir veicis valsts uzņēmums. Proti, pat ja valsts var kontrolēt valsts uzņēmumu un īstenot noteicošu ietekmi attiecībā uz tā darījumiem, automātiski nevar pieņemt, ka šī kontrole konkrētajā gadījumā tiešām ir notikusi, precizējot, ka nevar prasīt, lai, pamatojoties uz precīzām instrukcijām, tiktu pierādīts, ka valsts iestādes praktiski ir mudinājušas valsts uzņēmumu veikt attiecīgos atbalsta pasākumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 51.–53. punkts).

171    Valsts uzņēmumu piešķirto priekšrocību gadījumā ir jāpārbauda, vai ir jāuzskata, ka valsts iestādes tādā vai citādā veidā ir bijušas iesaistītas attiecīgā pasākuma noteikšanā, jo attiecināmību uz valsti var secināt no netiešu pierādījumu kopuma, kas izriet no lietas apstākļiem un konteksta, kādā šis pasākums ir īstenots. Šajā ziņā Tiesa jau ir ņēmusi vērā faktu, ka attiecīgā struktūra nevarēja pieņemt apstrīdēto lēmumu, neņemot vērā valsts varas iestāžu prasības, vai ka papildus dabiskajiem apstākļiem, kuri saista valsts uzņēmumus ar valsti, tiem, izmantojot starpnieku, ar kura palīdzību tika piešķirts atbalsts, bija jāņem vērā valsts struktūras sniegtie norādījumi. Attiecīgā gadījumā, lai izsecinātu valsts uzņēmuma veikta atbalsta pasākuma attiecināmību uz valsti, varētu būt nozīme arī citām norādēm, piemēram, tā integrācijai valsts administrācijas struktūrās, uzņēmuma darbības raksturam un darbībai tirgū parastos konkurences ar citiem privātajiem uzņēmējiem apstākļos, uzņēmuma juridiskajam statusam – vai uz to attiecas publiskās tiesības vai vispārējās komerctiesības, tam, kādā mērā valsts iestādes uzrauga uzņēmuma pārvaldību, vai jebkurai citai norādei, kas konkrētā gadījumā norāda uz valsts iestāžu iesaistīšanos vai neiespējamību, ka tās varētu nebūt iesaistītas pasākuma veikšanā, ņemot vērā arī tā apmēru, tā saturu vai tā nosacījumus (spriedums, 2002. gada 16. maijs, Francija/Komisija, C‑482/99, EU:C:2002:294, 52., 55. un 56. punkts).

172    Tomēr ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 6.1.1.3. punktā, ja neņem vērā to, ka tajā ir konstatēta Memoranda un publisko paziņojumu esamība, Komisija nav minējusi tādu norāžu esamību kā tās, kuras minētas šī sprieduma 171. punktā un kuras ļautu pierādīt Salrom rīcības attiecināmību uz valsti 3. pasākuma ietvaros.

173    Attiecībā uz faktu, ka Salrom ir parakstījusi Memorandu, ir jākonstatē, tāpat kā to dara prasītāja, pirmām kārtām, ka tajā skaidri bija paredzēts, ka tā parakstītājiem nav nekāda pienākuma atteikties no saviem prasījumiem pret prasītāju, piekrist konkrētam reorganizācijas plānam vai, vispārīgāk, atteikties no jebkādām līgumtiesībām vai citām tiesībām attiecībā pret prasītāju, un tādējādi šajā Memorandā Salrom nebija noteikts nekāds pienākums saistībā ar reorganizācijas plānu.

174    Otrām kārtām, neviens apstrīdētā lēmuma elements nenorāda uz iemesliem, kuru dēļ Memorandam būtu bijusi izšķiroša nozīme saistībā ar Salrom rīcību 3. pasākuma ietvaros. Gluži pretēji, ar šī uzņēmuma rīcību 2. pasākuma ietvaros ir mēģināts pierādīt, ka tas tā nav bijis, kā izriet no šī sprieduma 127. punkta.

175    Tas pats attiecas uz publiskajiem paziņojumiem, kā tas ir norādīts šī sprieduma 134. un 136. punktā.

176    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 6.1.12. punktā (188.–200. apsvērums), kas veltīts 2. pasākuma attiecināmībai uz valsti, Komisija gan ir norādījusi, ka Rumānijai piederēja 51 % Salrom akciju, tā iecēla savus pārstāvjus uzņēmuma valdē un ka Salrom ikgadējais budžets bija jāapstiprina valstij, un šis iepriekšējais apstiprinājums cita starpā attiecās arī uz summām, kas ir tādu pircēju kā prasītāja parādi (apstrīdētā lēmuma 191. un 192. apsvērums). Tomēr Komisija ir uzsvērusi, ka nav nepieciešams secināt, ka Salrom rīcība saistībā ar 2. pasākumu bija attiecināma uz valsti, jo šis pasākums nebija uzņēmuma Salrom piešķirts atbalsts, pamatojoties būtībā uz to, ka tas bija rīkojies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors (apstrīdētā lēmuma 193. un 263. apsvērums).

177    Tomēr, ņemot vērā, ka 2. pasākums attiecas uz laikposmu no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim, var tikai norādīt, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens elements, kas varētu pierādīt, ka šie apstākļi joprojām bija aktuāli 2015. gadā, kad tika noteikts 3. pasākums. Tomēr, lai izvērtētu, vai kritērijs par attiecināmību uz valsti ir izpildīts, ir jāaplūko situācija, kas pastāvēja laikā, kad pasākums tika noteikts (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 2. jūlijs, Francija un Orange/Komisija, T‑425/04 RENV un T‑444/04 RENV, EU:T:2015:450, 221. un 229. punkts).

178    Pat pieņemot, ka visi šie apstākļi joprojām bija aktuāli 2015. gadā, tomēr ir konstatējams, ka Komisija nav secinājusi, ka Salrom rīcība saistībā ar 2. pasākumu bija attiecināma uz valsti. Šādos apstākļos nav iespējams uzzināt Komisijas vērtējumu par minētajiem apstākļiem un it īpaši noskaidrot, vai ar tiem būtu bijis pietiekami, lai 2. pasākumu, ciktāl tas attiecās uz Salrom, attiecinātu uz valsti. Līdz ar to, pat pieņemot, ka šie apstākļi joprojām bija aktuāli 2015. gadā, Vispārējā tiesa nevar aizstāt trūkstošo Komisijas vērtējumu ar savējo.

179    Tādēļ ir jāsecina, tāpat kā to dara prasītāja, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka Salrom balsojums par pārstrukturēšanas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti.

–       Par “CET Govora” balsojuma attiecināmību uz valsti

180    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts nekāds vērtējums par to, vai CET Govora balsojums saistībā ar reorganizācijas plānu bija attiecināms uz valsti. Tomēr CET Govora neesot parakstījusi Memorandu un līdz ar to esot maz ticams, ka tā būtu varējusi ietekmēt balsojumu par to. Turklāt prasītāja uzskata, ka šī lēmuma 195. apsvērumā  minētie  Vilčas [Vâlcea] pašvaldības padomes lēmumi, kas ir valsts iestāde, kura, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 194. apsvēruma, ir vienīgais CET Govora akcionārs, neattiecās uz 3. pasākumu.

181    Komisija būtībā apgalvo, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 196. apsvēruma, ka saistībā ar plašāku kontekstu, kurā iekļaujas CET Govora rīcība, “būtu neiedomājami uzskatīt”, ka šis uzņēmums ir brīvs no valsts ietekmes, ņemot vērā it īpaši Memorandu un publiskos paziņojumus.

182    Apstrīdētā lēmuma 201. un 205. apsvērumā Komisija ir tieši atsaukusies uz savu analīzi par 2. pasākuma attiecināmību uz valsti, ciktāl tā attiecās uz CET Govora, prasītājas kreditoru un tostarp elektroenerģijas un siltuma piegādātāju, lai pamatotu savu secinājumu, ka CET Govora balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 201. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz tā 200. apsvērumu, kurš ir 2. pasākuma attiecināmības uz valsti analīzes noslēdzošais apsvērums, un tādējādi šī vispārējā atsauce ir jāsaprot kā atsauce uz visiem faktoriem, kuri šajā ziņā ir norādīti, analizējot 2. pasākuma attiecināmību uz valsti. Šajā ziņā Komisija būtībā vispirms ir norādījusi, ka CET Govora bija valstij pilnībā piederošs uzņēmums, pēc tam – ka neapmaksātās elektroenerģijas piegādes prasītājai, kas bija 2. pasākuma priekšmets, ir tikušas īstenotas, izpildot vairākus Vilčas pašvaldības padomes lēmumus, un visbeidzot – ka “plašāks konteksts” pierādot, ka “būtu neiedomājami uzskatīt, ka CET Govora ir brīvs no valsts ietekmes” (apstrīdētā lēmuma 194.–198. apsvērums). Turklāt apstrīdētā lēmuma 6.1.1.3. punktā Komisija vispārīgi ir atsaukusies uz Memoranda parakstīšanu, ko veikuši daži prasītājas kreditori, un uz publiskajiem paziņojumiem, lai pamatotu 3. pasākuma attiecināmību uz valsti.

183    Šajā ziņā ir jānorāda, ka nav apstrīdēts, ka CET Govora ir bijis valsts uzņēmums 3. pasākuma noteikšanas laikā. Tomēr, kā ir norādīts šī sprieduma 170. punktā, saskaņā ar judikatūru nav iespējams prezumēt, ka pasākums ir attiecināms uz valsti, pamatojoties tikai uz apstākli, ka to ir veicis valsts uzņēmums.

184    Saskaņā ar šī sprieduma 171. punktā atgādināto judikatūru Komisijai ir jāņem vērā visi atbilstošie netiešie pierādījumi, lai noteiktu, vai CET Govora rīcība saistībā ar 3. pasākumu bija attiecināma uz valsti.

185    Šajā ziņā Komisija nevar pamatoti atsaukties uz Memorandu, jo CET Govora to pat nav parakstījusi. Turklāt, pat pieņemot, ka CET Govora to būtu ņēmusi vērā savā balsojumā 3. pasākuma ietvaros, tomēr, kā tas ir norādīts šī sprieduma 173. punktā, Memorandā skaidri bija paredzēts, ka tā parakstītājiem nav nekāda pienākuma atteikties no saviem prasījumiem pret prasītāju, piekrist konkrētam reorganizācijas plānam vai, vispārīgāk, atteikties no jebkādām līgumtiesībām vai citām tiesībām attiecībā pret prasītāju. Attiecībā uz publiskajiem paziņojumiem pietiek norādīt uz šī sprieduma 136. punktu.

186    Attiecībā uz norādēm, kuras apstrīdētajā lēmumā ir minētas saistībā ar 2. pasākumu un uz kurām ir atsaukusies Komisija, ir jākonstatē, ka tās attiecas uz laikposmu no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim un ka apstrīdētajā lēmumā nav ietverts neviens pierādījums tam, ka šie apstākļi joprojām bija aktuāli 2015. gadā, kad tika noteikts 3. pasākums, precizējot, ka saskaņā ar šī sprieduma 177. punktā minēto judikatūru, lai izvērtētu, vai attiecināmības kritērijs ir izpildīts, ir jāaplūko situācija, kas pastāvēja laikā, kad pasākums tika noteikts.

187    Turklāt dažiem faktoriem, kuri attiecas uz CET Govora rīcību un kuri norādīti saistībā ar 2. pasākumu, nav nozīmes, lai izvērtētu CET Govora balsojuma par reorganizācijas plānu attiecināmību uz valsti. Tādējādi, kā norāda prasītāja, Vilčas pašvaldības padomes lēmumi, kuri minēti apstrīdētā lēmuma 29., 85. un 195. apsvērumā, attiecās vienīgi uz 2. pasākumu un tiem nebija saistības ar reorganizācijas plāna apstiprināšanu, kas notika vairāk nekā divus gadus vēlāk.

188    Savukārt apstrīdētā lēmuma 196. un 197. apsvērumā minētie “plašāka konteksta” elementi tieši neattiecas uz jautājumu par to, vai CET Govora balsojums par reorganizācijas plānu bija attiecināms uz valsti. Proti, Komisija skaidri nedefinē saikni, ko tā ir konstatējusi starp faktu, ka valsts krimināltiesas ir notiesājušas CET Govora izpilddirektoru par ļaunprātīgu varas izmantošanu un tirgošanos ar ietekmi, kas notikusi laikposmā no 2011. gada oktobra līdz 2014. gada jūlijam, no vienas puses, un CET Govora balsojumu par reorganizācijas plānu, no otras puses. Tāpat nav nozīmes tam, ka CET Govora izpilddirektors vēlāk – no 2012. gada oktobra līdz 2013. gada februārim – bija prasītājas izpilddirektors un ka pēc 2013. gada februāra viņš atkārtoti kļuvis par CET Govora izpilddirektoru. Proti, papildus tam, ka arī šis apstāklis ir saistīts ar laikposmu pirms laikposma, uz kuru attiecas uz 3. pasākumu, tas vien, ka konkrētā fiziskā persona dažādos laikos ir tikusi iecelta divu valsts uzņēmumu izpilddirektora amatā, pats par sevi nenozīmē, ka darbības, ko divus gadus vēlāk veicis kāds no šiem uzņēmumiem, būtu attiecināmas uz valsti.

189    Līdz ar to, tā kā apstrīdētajā lēmumā nav citu atbilstošu un ar atbilstošo laikposmu saistītu norāžu, ir jāsecina, tāpat kā to dara prasītāja, ka Komisijai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka CET Govora balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti.

–       Par “ANE” balsojuma attiecināmību uz valsti

190    Apstrīdētajā lēmumā Komisija secinājumu, ka ANE balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti, it īpaši ir pamatojusi ar to, ka ANE ir valsts nozīmes publiska iestāde, kurai ir tiesībspēja un rīcībspēja un kuru koordinē valsts ūdens resursu centrālā iestāde; ka tās mērķis it īpaši ir piemērot valsts stratēģiju un politiku ūdens resursu pārvaldības jomā un nodrošināt noteikumu ievērošanu šajā jomā, administrēt un ekspluatēt valsts ūdens apsaimniekošanas sistēmas infrastruktūru un nodrošināt vairāku valsts un sociālās nozīmes darbību izpildi; ka tās valdes locekļi tiek iecelti ar valsts ūdens resursu centrālās iestādes vadītāja rīkojumu un tajā ir jābūt vienam Valsts finanšu ministrijas pārstāvim un vienam pārstāvim no ūdens resursu centrālās iestādes, un ka ANE ģenerāldirektors tiek iecelts, atstādināts un atbrīvots no amata ar ūdens resursu centrālās iestādes vadītāja rīkojumu, un tās ienākumu un izdevumu budžetu apstiprina valde ar ūdens resursu centrālās iestādes vadītāja piekrišanu.

191    Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot sajaukusi divas dažādas iestādes. Konkrētāk, atsauce uz ANE, kas veikta 1. tabulas, kura ietverta apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā, kategorijā “Nenodrošinātie kreditori saskaņā ar [Rumānijas] Maksātnespējas likuma 96. pantu”, esot kļūdaina, jo šis prasījums piederot citai publiskai iestādei, proti, Valsts ūdens resursu administrācijai – Oltas upes baseina administrācijai (turpmāk tekstā – “ANE‑ABO”). Prasītāja uzskata, ka ANE‑ABO esot balsojusi par reorganizācijas plānu, savukārt ANE neesot balsojusi ne par minēto plānu, ne pret to. Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā Komisija neesot analizējusi ANE‑ABO balsojuma attiecināmību uz valsti.

192    Komisija norāda, ka ANE‑ABO ir viena no vienpadsmit ANE reģionālajām filiālēm. Apstrīdētā lēmuma 212.–217. apsvērumā izklāstītie apsvērumi par ANE esot piemērojami arī attiecībā uz šo filiāli.

193    Prasītāja būtībā tikai apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini atsaukusies uz iestādi, kurai nav prasījumu pret to. Tomēr tā neapstrīd ne Komisijas iebildumu rakstā norādīto faktu, ka ANE‑ABO ir ANE filiāle, ne Komisijas secinājumu, ka būtībā apstrīdētā lēmuma 212.–217. apsvērumā izklāstītie apsvērumi attiecībā uz ANE mutatis mutandis esot piemērojami tās filiālei. Tā kā nav nekādu pierādījumu par pretējo, apstrīdētajā lēmumā norādītie faktori saistībā ar ANE attiecas arī uz tās filiālēm.

194    Šādos apstākļos, lai gan, protams, ir nožēlojami, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir sajaukusi ANE ar tās filiāli, tā ir tikai formāla kļūda, kas neietekmē apstrīdētā lēmuma pamatotību.

195    Līdz ar to prasītājas šajā ziņā izvirzītie argumenti ir jānoraida.

–       Starpsecinājumi

196    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijai ir izdevies pierādīt, ka AAAS balsojums un ANE balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināmi uz valsti. Turpretī tai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt Salrom balsojuma un CET Govora balsojuma saistībā ar šo plānu attiecināmību uz valsti.

ii)    Par reorganizācijas plāna attiecināmību uz valsti

197    Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 201. apsvērumā Komisija būtībā ir apstiprinājusi, ka 3. pasākums ir attiecināms uz valsti, jo reorganizācijas plāns nevarēja tikt apstiprināts bez AAAS vai CET Govora piekrišanas.

198    Šis secinājums tomēr ir kļūdains.

199    Pirmkārt, kā izriet no šī sprieduma 180.–189. punkta, Komisijai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka CET Govora balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu bija attiecināms uz valsti.

200    Otrkārt, pat pieņemot, ka CET Govora balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu būtu attiecināms uz valsti, ir jānorāda, tāpat kā to dara prasītāja, ka Komisijas secinājums apstrīdētā lēmuma 201. apsvērumā nav saderīgs ar valsts tiesību normu, kuras piemērojamas maksātnespējas jomā, aprakstu, kas ietverts apstrīdētajā lēmumā.

201    Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 42. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar 2006. gada 5. aprīļa legea n ^o 85 privind procedura insolvenţei (Likums Nr. 85 par maksātnespējas procedūrām, turpmāk tekstā – “Rumānijas Maksātnespējas likums”; 2006. gada 21. aprīļa Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 359) 100. un 101. pantu uzskata, ka reorganizācijas plāns ir pieņemts, ja kreditoru kategoriju absolūtais vairākums balso par šo plānu ar nosacījumu, ka vismaz viena no neizdevīgā stāvoklī esošajām kategorijām pieņem šo plānu. Uzskata, ka kreditoru kategorija ir pieņēmusi plānu, ja šajā kategorijā plānu pieņem kreditori, kuriem pieder šīs kategorijas prasījumu vērtības absolūtais vairākums.

202    Turklāt no apstrīdētā lēmuma 43. apsvēruma izriet, ka saskaņā ar Rumānijas Maksātnespējas likuma 3. panta 21. punktu “neizdevīgā stāvoklī esoša kategorija” ir prasījumu kategorija, attiecībā uz kuru reorganizācijas plānā konkrēti paredzēta prasījuma summas samazināšana.

203    Šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 67. apsvērumā ietvertās 1. tabulas, prasītājas kreditori tika iedalīti piecās kategorijās, kas nozīmēja, ka, lai apstiprinātu plānu, bija nepieciešams, lai vismaz trīs no šīm kategorijām balsotu par plānu. Netiek apstrīdēts, ka šajā lietā visas šīs kreditoru kategorijas bija neizdevīgā stāvoklī esošas kategorijas Rumānijas Maksātnespējas likuma 3. panta 21. punkta izpratnē, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 42. zemsvītras piezīmes.

204    Turklāt no šīs pašas tabulas izriet, ka AAAS kopā ar CET Govora piederēja prasījumu vērtības absolūtais vairākums tikai divās kategorijās, proti, “budžeta kreditoru” kategorijā un “nenodrošināto kreditoru saskaņā ar [Rumānijas] Maksātnespējas likuma 96. pantu” kategorijā, kā to turklāt apstrīdētā lēmuma 201. apsvērumā atzīst Komisija.

205    Līdz ar to AAAS un CET Govora nepiederēja nepieciešamais vairākums, lai tās pašas par sevi apstiprinātu reorganizācijas plānu.

206    Apstrīdētā lēmuma 205. apsvērumā norādītajam faktam, ka trešā kategorija, proti, darbinieku kategorija, “protams”, deva priekšroku plānam, ņemot vērā, ka tajā nebija paredzēta nekāda darbinieku prasījumu samazināšana, nav nozīmes, jo Komisija nevienā brīdī nav apgalvojusi, ka darbinieku balsojums bija attiecināms uz valsti.

207    Turklāt Komisija nav pierādījusi, ka AAAS kopā ar CET Govora bija pilnvaras bloķēt reorganizācijas plāna pieņemšanu. Gluži pretēji, no informācijas par to, kā dažādi kreditori balsojuši, kura norādīta apstrīdētā lēmuma 74. apsvērumā un Rumānijas 2018. gada maija apsvērumu 75. punktā ietvertajā tabulā, izriet, ka esot bijis pietiekams skaits kreditoru, kuri balsojuši par minēto plānu, lai to uzskatītu par tādu, kuram piekrīt trīs no piecām kreditoru kategorijām, tostarp vismaz viena “neizdevīgā stāvoklī esoša kategorija”, pat gadījumā, ja AAAS un CET Govora būtu balsojušas pret reorganizācijas plānu.

208    Treškārt, AAAS kopā ar ANE filiāli, kuru balsojums bija attiecināms uz valsti, kā to pamatoti varēja konstatēt Komisija, prasījumu absolūtais vairākums piederēja tikai vienā kategorijā, proti, budžeta kreditoru kategorijā. Līdz ar to tās pašas par sevi nevarēja ne likt pieņemt reorganizācijas plānu, ne bloķēt tā apstiprināšanu, ko veic kreditoru pilnsapulce.

209    Ceturtkārt, pat pieņemot, ka CET Govora balsojums par reorganizācijas plāna apstiprināšanu būtu attiecināms uz valsti un ka tas būtu jāpievieno AAAS un ANE filiāles balsojumiem, ir jānorāda, ka tām kopā prasījumu vērtības absolūtais vairākums būtu bijis tikai divās kategorijās, proti, “budžeta kreditoru” kategorijā un “nenodrošināto kreditoru saskaņā ar [Rumānijas] Maksātnespējas likuma 96. pantu” kategorijā. Turklāt pat gadījumā, ja tās būtu balsojušas pret reorganizācijas plānu, būtu bijis pietiekams skaits kreditoru, kuri būtu balsojuši par minēto plānu, lai to uzskatītu par tādu, kuram piekrīt trīs no piecām kreditoru kategorijām, tostarp vismaz viena neizdevīgā stāvoklī esoša kategorija. Līdz ar to tās pašas par sevi nebūtu varējušas ne likt pieņemt reorganizācijas plānu, ne bloķēt tā apstiprināšanu, ko veic kreditoru pilnsapulce.

210    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 202. apsvērumā ietverto apgalvojumu, ka būtībā 3. pasākums esot attiecināms uz valsti, jo reorganizācijas plānu bija “izstrādājis” maksātnespējas procesa administrators, proti, valsts pārstāvis, var tikai noraidīt. Proti, no apstrīdētā lēmuma 41. apsvēruma izriet, ka maksātnespējas procesa administrators “sagatavo” reorganizācijas plānu, kas pēc tam ir jāapspriež un jāapstiprina kreditoriem. Tādējādi maksātnespējas procesa administratoram nav pilnvaru pieņemt reorganizācijas plānu.

211    Trešām kārtām, protams, ir taisnība, kā to uzsver Komisija, ka kompetentajai tiesai, kas ir valsts emanācija, arī ir jāapstiprina plāns saskaņā ar piemērojamām valsts tiesībām. Tomēr šī tiesa nevar apstiprināt plānu, kuru nav pieņēmuši kreditori. Patiesībā Komisijas apgalvojums, ja tas tiktu atbalstīts, nozīmētu uzskatīt, ka ikviens reorganizācijas plāns, kas pieņemts maksātnespējas procesa ietvaros, ir attiecināms uz valsti tikai tāpēc vien, ka maksātnespējas procesa administrators un tiesa ir iesaistījušies procesā.

212    Komisija šajā ziņā nevar izvirzīt nevienu argumentu, pamatojoties uz 2016. gada 26. oktobra spriedumu DEI un Komisija/Alouminion tis Ellados (C‑590/14 P, EU:C:2016:797, 59., 77. un 81. punkts) un 2016. gada 3. marta spriedumu Simet/Komisija (T‑15/14, EU:T:2016:124, 38., 44. un 45. punkts). Proti, ir jākonstatē, ka minētajās lietās aplūkotie atbalsta pasākumi nekādi nebija salīdzināmi ar izskatāmajā lietā aplūkojamo 3. pasākumu. Lieta, kurā tika pasludināts iepriekš minētais pirmais spriedums, attiecās uz valsts atbalstu, kas piešķirts alumīnija ražotājiem un kas tika grozīts ar kompetentās valsts tiesas rīkojumu par pagaidu noregulējumu, pagarinot preferenciālā elektroenerģijas piegādes tarifa piemērošanu. Lieta, kurā tika pasludināts iepriekš minētais otrais spriedums, attiecās uz valsts atbalstu, ko Itālijas iestādes piešķīrušas, izpildot valsts tiesas rīkojumu. Šajās lietās aplūkotie atbalsta pasākumi, kuru raksturs un priekšmets nekādi nav salīdzināmi ar maksātnespējas procesā pieņemta reorganizācijas plāna raksturu un priekšmetu, pamatā bija valsts pasākumi, turpretī izskatāmajā lietā lēmumu dzēst daļu no prasītājas parādiem ir pieņēmuši tās kreditori, nevis maksātnespējas procesa administrators vai kompetentā tiesa, kā ir norādījusi pati Komisija.

213    Ceturtām kārtām, tostarp apstrīdētā lēmuma 203.–205. apsvērumā un 209. apsvērumā ietvertais apgalvojums, ka būtībā Memoranda un publisko paziņojumu pastāvēšana pierādot, ka 3. pasākums kopumā bija attiecināms uz valsti, ir jānoraida to iemeslu dēļ, kuri ir izklāstīti šī sprieduma 128. un 136. punktā.

214    Konkrētāk, nav nozīmes faktam, kas norādīts apstrīdētā lēmuma 205. apsvērumā, ka Memoranda parakstītājiem kopā ar CET Govora bija nepieciešamais vairākums četrās kreditoru kategorijās. Proti, pirmkārt, nevienā brīdī Komisija nav apgalvojusi un vēl jo mazāk pierādījusi, ka Memorandu parakstījušo privāto banku balsojums bija attiecināms uz valsti. Otrkārt, attiecībā uz Electrica un Salrom balsojumiem pietiek norādīt uz šī sprieduma 156. punktu un 167.–179. punktu, savukārt, CET Govora pat nav parakstījusi Memorandu. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 206. apsvērumā Komisija nevarēja secināt, ka Memorands bija nodrošinājis kreditoru pilnsapulces nepieciešamo vairākumu.

215    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka 3. pasākums bija attiecināms uz valsti un ka tādējādi tas bija uzskatāms par valsts atbalstu.

b)      Par pamatiem, kuri attiecas uz 1. un 2. pasākumu un kuri saistīti ar acīmredzamām kļūdām vērtējumā saistībā ar ekonomiskas priekšrocības esamību

216    Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 219. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka atbalsta selektīvais raksturs nerada nekādas grūtības, jo 1. un 2. pasākums tika sniegts tikai prasītājai, savukārt citi naftas ķīmijas nozares vai citu nozaru uzņēmumi salīdzināmā juridiskajā un faktiskajā stāvoklī, ņemot vērā minēto pasākumu mērķi, no tiem nav guvuši labumu.

217    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 221. un 222. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka šajā gadījumā privātā kreditora kritērijs nav piemērojams.

218    Trešām kārtām, apstrīdētā lēmuma 223. apsvērumā Komisija ir paskaidrojusi, ka, “lai nodrošinātu pilnīgumu”, tā tomēr ir pārbaudījusi, vai attiecīgie pasākumi atbilst privātā kreditora kritērijam. Tādējādi apstrīdētā lēmuma 6.1.2.1. punktā (224.–243. apsvērums) un 6.1.2.2. punktā (244.–263. apsvērums) tā ir piemērojusi šo kritēriju attiecīgi 1. un 2. pasākumam un ir secinājusi, ka ar tiem prasītājai tika piešķirta selektīva ekonomiska priekšrocība, izņemot atbalstu, ko Salrom sniedza prasītājas darbību nodrošināšanai 2. pasākuma ietvaros, jo šis uzņēmums, pēc Komisijas domām, bija rīkojies kā privātais kreditors un tādējādi prasītājai nebija piešķīris nekādu ekonomisku priekšrocību.

219    Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumus, saskaņā ar kuriem, pirmkārt, šajā gadījumā privātā kreditora kritērijs nebija piemērojams un, otrkārt, tai ir tikusi piešķirta ekonomiska priekšrocība 1. un 2. pasākuma ietvaros, kā tas ir norādīts šī sprieduma 218. punktā.

220    Uzreiz ir jāprecizē, ka vairs nav jāizvērtē prasītājas izvirzītais pamats, kas attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā par ekonomiskas priekšrocības esamību saistībā ar 3. pasākumu. Proti, kā norādīts šī sprieduma 156. un 215. punktā, Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka šis pasākums ietvēra valsts līdzekļu nodošanu un bija attiecināms uz valsti, un ar to pietiek, lai secinātu, ka 3. pasākums nav valsts atbalsts, ņemot vērā LESD 107. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu kumulatīvo raksturu, kā tas izriet no šī sprieduma 138. punktā minētās judikatūras.

1)      Par privātā kreditora kritērija piemērojamību

221    Apstrīdētā lēmuma 221. un 222. apsvērumā Komisija ir uzskatījusi, ka, pretēji tam, ko administratīvajā procesā apgalvoja Rumānija, šajā gadījumā tirgus ekonomikas dalībnieka kritērijs nav piemērojams, jo Rumānija būtībā pastāvīgi un skaidri esot rīkojusies kā valsts sektora iestāde, lai glābtu prasītāju no bankrota, tostarp ar publiskiem paziņojumiem un noslēdzot Memorandu, nevis kā akcionārs, kas veic ieguldījumus uzņēmumā, vai kā tā kreditors.

222    Apstrīdētā lēmuma 222. apsvērumā šajā ziņā ir atsauce uz šī lēmuma “204. un turpmākajiem” apsvērumiem, 274. un 276. apsvērumu. Taču uzreiz ir jānorāda, ka šīs atsauces, šķiet, nesniedz nekādu elementu papildus apstrīdētā lēmuma 221. un 222. apsvērumā minētajiem iemesliem. Proti, apstrīdētā lēmuma “204. un turpmākajos” apsvērumos konkrēti ir veikta atsauce uz publiskajiem paziņojumiem, kuri jau ir minēti apstrīdētā lēmuma 222. apsvērumā, savukārt šī lēmuma 274. un 276. apsvērums attiecas uz privātā kreditora kritērija piemērošanu, nevis tā piemērojamību īpašajā 3. pasākuma kontekstā.

223    Attiecībā uz šī kritērija piemērojamību prasītāja būtībā apgalvo, ka attiecīgie pasākumi neietver publiskās varas prerogatīvu īstenošanu, ko būtu veikusi valsts, kā to pierādot fakts, ka tos esot varējuši veikt un faktiski esot veikuši privātie kreditori. Turklāt to raksturs, priekšmets, apstākļi, kādos tie tika veikti, to izvirzītie mērķi un tiem piemērojamie noteikumi norādot arī uz to, ka šajā gadījumā minētais kritērijs ir piemērojams. Prasītāja uzskata, ka ne ar Memorandu, ne ar publiskajiem paziņojumiem nevarot izslēgt minētā kritērija piemērojamību.

224    Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā būtībā apgalvo, ka šajā gadījumā privātā kreditora kritērijs nav piemērojams, jo, pieņemot attiecīgos pasākumus, Rumānija esot rīkojusies valsts iestādes vai valsts varas īstenotājas statusā, nevis kā privātais kreditors, kā to pierādot Memorands un publiskie paziņojumi.

225    Ir jāatgādina, ka privātā kreditora kritērija pārbaude un privātā ieguldītāja kritērija pārbaude ir tirgus ekonomikas dalībnieka kritērija specifiskas izpausmes, kuras tiek izmantotas, lai izvērtētu, vai attiecīgi valsts kreditora vai valsts ieguldītāja rīcība var būt pamats valsts atbalstam.

226    Saskaņā ar judikatūru ir jānošķir valsts kā uzņēmuma akcionāres loma, no vienas puses, un valsts loma valsts varas īstenotājas statusā, no otras puses. Tādējādi privātā ieguldītāja kritērijs ir piemērojams tad, ja attiecīgā dalībvalsts piešķir ekonomiskas priekšrocības uzņēmumam akcionāres statusā, nevis valsts varas īstenotājas statusā. Lai izvērtētu, vai pasākumu ir veikusi valsts akcionāres statusā, nevis valsts varas īstenotājas statusā, ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā it īpaši šī pasākuma raksturu un priekšmetu, apstākļus, kādos tas tiek veikts, kā arī izvirzīto mērķi un minētajam pasākumam piemērojamos noteikumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 80., 81. un 86. punkts).

227    Ja dalībvalsts administratīvajā procesā atsaucas uz privātā ieguldītāja kritēriju, tai šaubu gadījumā ir pārliecinoši un ar objektīviem, pārbaudāmiem un attiecīgā laika pierādījumiem jāpierāda, ka īstenotais pasākums izriet no tās kā akcionāres statusa. Ja attiecīgā dalībvalsts Komisijai iesniedz prasītā rakstura pierādījumus, šai pēdējai ir jāveic visaptverošs novērtējums, ņemot vērā ne tikai šīs dalībvalsts iesniegtos pierādījumus, bet arī visus citus atbilstošos pierādījumus. Tomēr Tiesa ir precizējusi, ka privātā ieguldītāja kritērijs nav izņēmums, kas ir piemērojams tikai pēc dalībvalsts lūguma, bet šis kritērijs, kad tas ir piemērojams, ir viens no faktoriem, kas Komisijai ir jāņem vērā, lai konstatētu šāda atbalsta esamību. Tādējādi, tiklīdz šķiet, ka šis kritērijs varētu būt piemērojams, Komisijai ir jālūdz attiecīgā dalībvalsts sniegt tai visu būtisko informāciju, kas tai ļauj pārbaudīt, vai šī kritērija piemērojamības un piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un tā var atteikties pārbaudīt šādu informāciju tikai tad, ja iesniegtie pierādījumi ir savākti pēc lēmuma veikt attiecīgo ieguldījumu pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 5. jūnijs, Komisija/EDF, C‑124/10 P, EU:C:2012:318, 82.–86. punkts, 103. un 104. punkts).

228    Tiesai arī ir bijusi iespēja precizēt, ka tad, ja kreditors, kas ir publisko tiesību subjekts, piešķir maksājuma atbrīvojumus parādam, kuru tam ir parādā uzņēmums, principā ir piemērojams privātā kreditora kritērijs (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 71. punkts).

229    Turklāt Tiesa ir uzsvērusi, ka privātā kreditora kritērija piemērojamības analīzes “atskaites punktam” ir jābūt dalībvalsts darbības saimnieciskajam raksturam un ka Komisijai, tiklīdz šķiet, ka varētu būt piemērojams privātā kreditora kritērijs, ir jāizvērtē šī iespēja neatkarīgi no tā, vai šajā ziņā ir iesniegts kāds pieteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 25. un 27. punkts).

230    Noteiktos gadījumos privātā ieguldītāja kritērija piemērojamība var pat tikt prezumēta attiecīgā pasākuma rakstura dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 11. decembris, BTB Holding Investments un Duferco Participations Holding/Komisija, T‑100/17, nav publicēts, EU:T:2018:900, 53. punkts).

231    Šajā lietā ir jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 221. un 222. apsvērumā Komisija savu secinājumu par privātā kreditora kritērija nepiemērojamību būtībā ir balstījusi uz Memoranda un publisko paziņojumu esamību. Tomēr, tā kā Komisija nav kvalificējusi minēto Memorandu un minētos paziņojumus par valsts atbalstu, tie ir jāuzskata tikai par tā konteksta elementiem, kurā attiecīgie pasākumi iekļaujas.

232    Šādi rīkojoties, Komisija nav veikusi visu atbilstošo faktoru, it īpaši to, kuri attiecas uz pasākuma raksturu un priekšmetu, izvirzīto mērķi un minētajam pasākumam piemērojamiem noteikumiem, visaptverošu vērtējumu, kā tas ir prasīts šī sprieduma 226. un 227. punktā atgādinātajā judikatūrā.

233    Protams, nav izslēgts, ka apstrīdēto lēmumu varētu interpretēt tādējādi, ka tas netieši, bet noteikti norāda uz to, ka, pēc Komisijas domām, konteksta elementiem šajā lietā bija tāda nozīme, ka tie paši par sevi bija pietiekami, lai izdarītu secinājumu par privātā kreditora kritērija nepiemērojamību, neatkarīgi no citiem judikatūrā izklāstītajiem faktoriem.

234    Prasītāja tomēr norāda, ka šie citi faktori pierādot, ka šajā gadījumā bija jāpiemēro privātā kreditora kritērijs.

235    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā visus atbilstošos faktorus, kuri attiecas uz 1. un 2. pasākuma raksturu un priekšmetu, apstākļiem, kādos tie tika veikti, izvirzīto mērķi un tiem piemērojamiem noteikumiem, Komisija, nepieļaujot kļūdu, varēja secināt, ka 1. un 2. pasākumam privātā kreditora kritērijs nav piemērojams.

236    Pirmām kārtām, runājot par 1. un 2. pasākuma priekšmetu un raksturu, no šī sprieduma 99. punkta izriet, ka 1. pasākums būtībā attiecas uz AAAS prasījumu eventuālas izpildes iespējamību, grafiku un kārtību. Jebkurš privātais kreditors arī varētu saskarties ar šādu izvēli.

237    Tāpat 2. pasākums attiecas uz kārtību, kādā būtu jāturpina vai jāpārtrauc izejmateriālu piegādes grūtībās nonākušam uzņēmumam. Jebkurš privātais piegādātājs arī varētu saskarties ar šādu izvēli.

238    Tātad 1. un 2. pasākuma raksturs galvenokārt ir saimniecisks un kā tāds nenozīmē publiskās varas prerogatīvu īstenošanu.

239    Otrām kārtām, attiecībā uz apstākļiem, kādos šie pasākumi tika veikti, pirmkārt, ir jānorāda, kā to atzīmē prasītāja, ka attiecīgais 1. un 2. pasākuma laikposms sākās 2012. gada septembrī, turpretī Memorands tika parakstīts 2012. gada 23. novembrī. Tādējādi 1. un 2. pasākums tika īstenots aptuveni divus mēnešus pirms Memoranda parakstīšanas, un tādēļ tas nevarēja būt šo pasākumu noteikšanas iemesls.

240    Otrkārt, kā to apgalvo prasītāja un kā ir norādīts šī sprieduma 124. punktā, nevienā no Memoranda klauzulām AAAS nebija noteikts pienākums nepieprasīt savu prasījumu izpildi no prasītājas. Savukārt CET Govora, kas ir vienīgā atbalsta piešķīrēja saistībā ar 2. pasākumu, pat nav Memoranda parakstītāja.

241    Treškārt, kā tas ir norādīts šī sprieduma 127. punktā, fakts, ka ir ticis parakstīts Memorands, neliedza dažiem parakstītājiem rīkoties kā privātajiem kreditoriem.

242    Attiecībā uz publiskajiem paziņojumiem pietiek norādīt uz šī sprieduma 130.–136. punktu, no kuriem izriet, ka tajos nebija ietvertas skaidras, precīzas, konkrētas un stingras valsts apņemšanās, ar kurām AAAS un CET Govora būtu noteikts pienākums veikt darbības, kurām raksturīga publiskās varas prerogatīvu īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 2. jūlijs, Francija un Orange/Komisija, T‑425/04 RENV un T‑444/04 RENV, EU:T:2015:450, 235.–245. punkts).

243    Trešām kārtām, runājot par 1. un 2. pasākuma mērķiem, tie ir izklāstīti šī sprieduma 111. un 112. punktā, no kuriem izriet, ka attiecībā uz 1. pasākumu nevar tikt izvirzīts nekāds skaidrs mērķis, savukārt 2. pasākuma mērķis ir saglabāt pašas CET Govora dzīvotspēju.

244    Ceturtām kārtām, runājot par 1. un 2. pasākumam piemērojamiem noteikumiem, arī tie neietver publiskās varas prerogatīvu īstenošanu.

245    Proti, 1. pasākumam piemērojamie noteikumi būtībā ir noteikumi par prasījumu izpildes procedūrām. Lai gan ir taisnība, ka pastāv īpaši tiesību akti, kuri regulē parādu pret valsti atgūšanu un kuros it īpaši ir paredzēta iespēja tieši piedzīt prasījumus bez tiesas nolēmuma, tomēr AAAS, kuras pasīvā rīcība ir 1. pasākuma priekšmets, šajā gadījumā šo iespēju nav īstenojusi (skat. šī sprieduma 266.–275. punktu).

246    Savukārt 2. pasākums būtībā attiecas uz līgumiskajām attiecībām starp CET Govora, Salrom un prasītāju laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim.

247    Līdz ar to no 1. un 2. pasākuma rakstura, priekšmeta, konteksta, mērķa un noteikumiem, kuri bija piemērojami 1. un 2. pasākumam, izriet, ka tie iekļāvās ekonomikas un tirdzniecības jomā un nebija saistīti ar publiskās varas prerogatīvu īstenošanu, ko būtu veikusi valsts.

248    Līdz ar to Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka 1. un 2. pasākumam nav piemērojams privātā kreditora kritērijs.

2)      Par ekonomiskas priekšrocības esamību attiecībā uz 1. pasākumu

249    Apstrīdētā lēmuma 6.1.2.1. punktā (224.–243. apsvērums) Komisija ir uzskatījusi, ka AAAS ir piešķīrusi prasītājai ekonomisku priekšrocību parādu nepiedziņas un to turpmākas uzkrāšanas dēļ laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim, būtībā pamatojot ar to, ka AAAS neesot rīkojusies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors. Proti, lai gan AAAS zināja par prasītājas grūto finansiālo stāvokli, kas pasliktinājās, tā neesot veikusi pasākumus, lai mēģinātu pieprasīt savu prasījumu izpildi vai vismaz iegūtu labāku kreditora stāvokli.

250    Konkrētāk, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pamatojusies uz vairākiem apstākļiem, lai pierādītu, ka 1. pasākuma ietvaros AAAS bija piešķīrusi prasītājai ekonomisku priekšrocību, proti:

–        atšķirībā no apstākļiem, kuri bija saistīti ar 2012. gada lēmuma pieņemšanu, prasījumu izpildes nepieprasīšanu un to turpmāko uzkrāšanu, ko veikusi AAAS attiecīgajā laikposmā, nevarētu pamatot ar drīzumā plānoto privatizācijas projektu;

–        attiecīgais laikposms esot bijis pietiekami ilgs, lai AAAS varētu veikt piespiedu izpildes pasākumus;

–        AAAS būtu varējusi izmantot īpašās tiesības, kuras tai bija kā valsts pārvaldes iestādei, lai piedzītu savus prasījumus;

–        2002. gada 28. marta legea n ^o 137 privind unele măsuri pentru accelerarea privatizării (Likums Nr. 137 par privatizācijas paātrināšanas pasākumiem, turpmāk tekstā – “Rumānijas Privatizācijas likums”; 2002. gada 28. marta Monitorul Oficial al României, I daļa, Nr. 215) neesot liedzis AAAS atgūt savus prasījumus;

–        AAAS neesot iesniegusi nevienu tā laika ziņojumu vai iekšējo dokumentu, kas pierādītu, ka tā bija rīkojusies kā privātais kreditors;

–        atšķirībā no AAAS citi prasītājas kreditori esot veikuši pasākumus, lai atgūtu vai aizsargātu savus prasījumus;

–        Memorands pierāda, ka AAAS esot akceptējusi parādu neatgūšanu un to turpmāku uzkrāšanu;

–        AAAS būtu varējusi atsaukties uz Rumānijas Maksātnespējas likuma noteikumiem, saskaņā ar kuriem tai ir ļauts piedāvāt alternatīvu reorganizācijas plānu;

–        AAAS būtu varējusi piedraudēt prasītājai ar maksātnespējas procedūras ierosināšanu;

–        AAAS būtu varējusi apķīlāt prasītājas kontus vai iegūt galvojumus par nekustamo īpašumu.

251    Prasītāja apstrīd katru no šiem apstākļiem. Tā būtībā apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka 1. pasākums neatbilst privātā kreditora kritērijam. Proti, Komisija neesot pierādījusi, ka tā acīmredzami nebūtu guvusi tādas pašas priekšrocības no privātā kreditora, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā.

252    Komisija apstrīd prasītājas argumentus. Tā norāda, ka apstrīdētajā lēmumā tā ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka AAAS bija piešķīrusi prasītājai ekonomisku priekšrocību savu prasījumu pret to izpildes nepieprasīšanas un to turpmākās uzkrāšanas dēļ.

253    Saskaņā ar judikatūru privātā kreditora kritērijs ļauj pārbaudīt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, acīmredzami nebūtu saņēmis salīdzināmus atvieglojumus no privātā kreditora, kas ir vistuvākā iespējamā situācijā tāda kreditora situācijai, kurš ir publisko tiesību subjekts un kurš vēlas panākt, lai tiktu samaksātas summas, kuras tam ir parādā debitors, kas nonācis finanšu grūtībās, un attiecīgi, vai šis uzņēmums būtu varējis saņemt tādu pašu priekšrocību kā to, kura nodota tā rīcībā no valsts līdzekļiem, apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem (skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

254    Vēl ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, sastopoties ar parādnieku, kura finansiālais stāvoklis ir būtiski pasliktinājies, katram kreditoram ir jāizdara izvēle attiecībā uz viņa prasījumu iespējamās atgūšanas iespējām un kārtību. Kreditora izvēli ietekmē virkne faktoru, piemēram, prioritāra vai parasta hipotekārā kreditora statuss, tā rīcībā esošā iespējamā nodrošinājuma apjoms un raksturs, kreditora veiktais novērtējums par uzņēmuma sanācijas iespējām, kā arī ienākumi, ko tas atgūs likvidācijas gadījumā. No tā izriet, ka Komisijai – saistībā ar katru attiecīgo publisko tiesību subjektu un ņemot vērā iepriekš minētos faktorus – ir jāpārbauda, vai atvieglojumi, kuri ir piešķirti, ir bijuši acīmredzami lielāki nekā tie, kurus būtu piešķīris hipotētisks privātais kreditors, kurš attiecībā pret saņēmēju uzņēmumu ir līdzīgā stāvoklī ar attiecīgo publisko tiesību subjektu un kurš mēģina atgūt summas, kuras tam [attiecīgā persona] ir parādā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 17. maijs, Buczek Automotive/Komisija, T‑1/08, EU:T:2011:216, 84. punkts un tajā minētā judikatūra).

255    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka, nepieprasot savu prasījumu izpildi un uzkrājot citus prasījumus attiecīgajā laikposmā, AAAS bija piešķīrusi prasītājai atvieglojumus, ko tā acīmredzami nebūtu saņēmusi no privāta kreditora, kurš ir vistuvākajā iespējamā situācijā AAAS situācijai, šī sprieduma 253. punktā minētās judikatūras izpratnē.

256    Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka šī pasākuma ļoti īsajā laikposmā AAAS nav pieprasījusi savu prasījumu izpildi, jo tā vēl meklēja labāko iespējamo risinājumu to atgūšanai, par ko liecinot Memorands. Turklāt attiecīgajā laikposmā AAAS vēl varēja balstīties uz Komisijas 2012. gada lēmumā ietvertajiem secinājumiem un ekonomisko analīzi, kuros esot bijis apstiprināts, ka parāda pārvēršana un privatizācija bija izdevīgākas nekā likvidācija. Turklāt, kā ir norādīts šī sprieduma 99. punktā, prasītāja uzsver un Komisija to neapstrīd, ka parādu uzkrāšana, ko veikusi AAAS šajā laikposmā, esot izpaudusies nevis kā jauni prasījumi, kuri radušies šajā laikposmā, bet gan tikai kā procentu, kas bija saistīti ar iepriekšējiem parādiem, uzkrāšana.

257    Šajā ziņā ir jānorāda, ka 2012. gada lēmumā, kas pieņemts aptuveni sešus mēnešus pirms tā laikposma sākuma, uz kuru attiecās 1. pasākums, Komisija it īpaši bija secinājusi, ka prasītājas parādu pārvēršana akciju kapitālā nebija valsts atbalsts un ka privatizācija būtu izdevīgāka nekā likvidācija, precizējot, ka Rumānijas iestādes apņēmās īsā termiņā pilnībā privatizēt prasītāju (2012. gada lēmuma 17., 52., 73., 86., 153., 160. apsvērums un 2. pants).

258    Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka prasītājas privatizācijas mēģinājums 2012. gada 22. septembrī neizdevās, jo daži mazākuma akcionāri esot bloķējuši plānoto parāda pārvēršanu akciju kapitālā.

259    Tādējādi attiecīgais 1. pasākuma laikposms saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 224. apsvērumu sākās pēc šī mēģinājuma neizdošanās. Līdz ar to saskaņā ar apstrīdēto lēmumu AAAS būtu bijusi jāpieprasa savu prasījumu izpilde no prasītājas uzreiz pēc minētās neizdošanās vai ne vairāk kā četru mēnešu laikā pēc tās vai jāveic citi pasākumi, lai iegūtu labāku kreditora stāvokli šajā pašā laikposmā.

260    Tomēr, pirmām kārtām, kā apgalvo prasītāja, Komisija nav pierādījusi, ka privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, šajā brīdī noteikti būtu uzskatījis, ka neviens cits privatizācijas mēģinājums nav paredzams, ņemot vērā, ka tā neizdošanās nebija saistīta nedz ar potenciālo ieguldītāju trūkumu, nedz plānotā ieguldījuma rentabilitāti, nedz arī ar prasītājas finansiālo stāvokli.

261    Lai gan, protams, Komisija ir norādījusi, ka citi mēģinājumi pirms tā arī ir bijuši neveiksmīgi un ka tajā brīdī vairs nebija neviena drīzumā plānota privatizācijas projekta, tā tomēr nav pierādījusi, ka privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, noteikti būtu cerējis, ka prasītājas privatizācija turpmāk būs izslēgta, ņemot vērā ne tikai šīs pēdējās neizdošanās īpašos iemeslus, bet arī to, ka tikko pirms sešiem mēnešiem Komisija pati bija uzskatījusi, ka šāda iespēja bija paredzama īsā termiņā.

262    Otrām kārtām, ir jākonstatē, tāpat kā to dara prasītāja, ka attiecīgais 1. pasākuma laikposms bija relatīvi īss, proti, no 2012. gada 22. septembra līdz 2013. gada 31. janvārim, t.i., aptuveni četri mēneši. Tā kā 2012. gada lēmumā Komisija bija secinājusi, ka privatizācijas scenārijs bija izdevīgāks nekā likvidācijas scenārijs, privātajam kreditoram, kurš ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, būtu bijis likumīgi apsvērt iespējas, kuras bija tā rīcībā noteiktā laikposmā, nevis nekavējoties pieprasīt savu prasījumu izpildi, kas būtu varējis izraisīt prasītājas likvidāciju – scenāriju, kas saskaņā ar minēto lēmumu būtu bijis neizdevīgs.

263    Lai gan nav noteikumu par ātrumu, ar kādu kreditoram ir jārīkojas, lai panāktu savu prasījumu izpildi, nevar gaidīt, lai hipotētiski privātie kreditori pieprasītu uzņēmuma atzīšanu par bankrotējušu pēc pirmās kļūmes, neņemot vērā tā darbības potenciālu ilgākā termiņā, lai gan tomēr nevar būt pieņemami, ka valsts iestādes pasīvā veidā pieļauj parādu uzkrāšanu ilgākos laikposmos bez mazākajām izredzēm uz uzlabojumiem (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumus lietā Spānija/Komisija, C‑480/98, EU:C:2000:305, 36. un 37. punkts).

264    Ar privātā kreditora kritēriju netiek pieprasīts nekavējoties lūgt atzīt par maksātnespējīgu grūtībās nonākušu uzņēmumu, jo varētu būt pilnīgi iespējams, ka privātajam kreditoram, kas piešķīris ievērojamus līdzekļus, ir interese zināmu laiku saglabāt uzņēmuma parādnieka darbību, ja tūlītējas likvidācijas izmaksas ir lielākas nekā atbalsta piešķiršanas izmaksas (ģenerāladvokāta L. M. Pojareša Maduru [L. M. Poiares Maduro] secinājumi lietā Spānija/Komisija, C‑276/02, EU:C:2004:211, 39. punkts).

265    Turklāt apstrīdētā lēmuma 234. apsvērumā norādītais fakts, ka prasītāja bija apturējusi savu ražošanu un tai tuvākajā nākotnē nebija prognozētu pamatdarbības ieņēmumu, kam, pēc Komisijas domām, būtu bijis jāmudina AAAS uzsākt izpildes procedūru, daļēji trūkst faktiskā pamatojuma. Proti, no apstrīdētā lēmuma 29. un 244. apsvēruma izriet, ka 2012. gada 24. oktobrī, proti, tā laikposma sākumā, uz kuru attiecas 1. pasākums, prasītāja atsāka savu ražošanu un tādējādi tā varēja gūt ieņēmumus.

266    Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka AAAS bija likumīgi liegts pieteikt savus prasījumus atbilstoši Rumānijas Privatizācijas likuma 16. panta 5. punkta c) apakšpunktam tik ilgi, kamēr tai tika piemērota ārkārtas administrēšanas procedūra. Taču tā tas bija kopš ekonomikas ministra 2012. gada 2. jūlija rīkojuma.

267    Šajā ziņā netiek apstrīdēts, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 228. apsvēruma, ka ar īpašiem tiesību aktiem, ar kuriem regulē parādu pret valsti atgūšanu, it īpaši ar 1998. gada 15. decembra ordonanță n ^o 51 de urgenţă privind valorificarea unor active ale statului (Ārkārtas rīkojums Nr. 51 par atsevišķu valsts aktīvu atgūšanu; 1998. gada 15. decembra Monitorul Oficial al României,  I daļa, Nr. 482) 50. panta 1. un 2. punktu, AAAS ir piešķirtas īpašas tiesības tieši piedzīt savus prasījumus, izmantojot savus tiesu izpildītājus, bez tiesas nolēmuma.

268    Tomēr Rumānijas Privatizācijas likuma 16. panta 5. punkta c) apakšpunkts liedza budžeta kreditoriem veikt savu prasījumu pret prasītāju piedziņu. Proti, šajā tiesību normā, kas bija piemērojama faktu rašanās laikā, bija paredzēts:

“Sākot no ārkārtas administrēšanas procedūras noteikšanas datuma, privatizācijas laikposmā sabiedrībai tiek piemēroti šādi ārkārtas pasākumi: [..] līdz akciju īpašumtiesību nodošanai budžeta kreditori aptur izpildes pasākumu piemērošanu attiecībā uz sabiedrību un neveic nevienu pasākumu, lai ieviestu šādus pasākumus. Šie paši noteikumi ir piemērojami attiecīgajai valsts iestādei, ja tā ir kreditors.”

269    Netiek apstrīdēts, ka laikposmā, uz kuru attiecās 1. pasākums, prasītājai tika piemērots ārkārtas administrēšanas procedūras režīms. Netiek apstrīdēts arī tas, ka AAAS bija budžeta kreditors Rumānijas Privatizācijas likuma 16. panta 5. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

270    Līdz ar to, kā norāda prasītāja, šī valsts tiesību norma bija piemērojama AAAS.

271    Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 229. apsvērumā Komisija tomēr ir norādījusi, ka Ekonomikas ministrija “neizskaidrotu iemeslu dēļ” attiecībā uz prasītāju bija saglabājusi ārkārtas administrēšanas procedūras režīmu pat pēc nesekmīgā privatizācijas mēģinājuma 2012. gada septembrī.

272    Tomēr šis pārmetums ir neiedarbīgs, jo Komisija par valsts atbalstu ir kvalificējusi nevis ekonomikas ministra lēmumu attiecībā uz prasītāju saglabāt ārkārtas administrēšanas procedūras režīmu, bet tikai AAAS rīcību.

273    Otrām kārtām, apstrīdētā lēmuma 229. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka AAAS būtu varējusi mēģināt apstrīdēt šo “ministrijas lēmumu, ar ko tika paredzēts bez paskaidrojuma pagarināt šo [prasītājas] īpašo statusu”.

274    Tomēr Komisija nav pierādījusi, ka hipotētisks privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, būtu nolēmis uzsākt šādu tiesvedību, it īpaši ņemot vērā tās sagaidāmo ilgumu salīdzinājumā ar ļoti īso laikposmu, uz kuru attiecas 1. pasākums. Tiesvedības ilgums ir faktors, kas var nozīmīgi ietekmēt vidēji piesardzīga un rūpīga privātā kreditora lēmumu pieņemšanas procesu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 24. janvāris, Frucona Košice/Komisija, C‑73/11 P, EU:C:2013:32, 81. punkts).

275    Vispārējā tiesā Komisija apgalvo, ka Rumānija būtu varējusi grozīt Rumānijas Privatizācijas likumu. Šāds apsvērums tomēr nav norādīts apstrīdētajā lēmumā. Komisija nevar papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu tiesvedības laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 24. maijs, Duales System Deutschland/Komisija, T‑289/01, EU:T:2007:155, 132. punkts).

276    Treškārt, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir konstatējusi, ka – pretēji AAAS – atsevišķi valsts un privātie kreditori, tostarp Electrica, Salrom, Polcheme S.A. un Bulrom Gas, bija sākuši izpildes procedūras minētajā laikposmā.

277    Prasītāja apgalvo, ka lielākā daļa privāto kreditoru ir rīkojušies tādā pašā veidā kā AAAS.

278    Šajā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav norādījusi nevienu apstākli, ar kuru varētu tieši vai netieši pierādīt, ka AAAS un trīs no četriem šī sprieduma 276. punktā minētajiem kreditoriem, proti, Salrom, Polcheme un Bulrom Gas, attiecīgajā laikposmā atradās līdzīgā situācijā. Gluži pretēji, no apstrīdētā lēmuma 231. apsvēruma izriet, ka Polcheme un Bulrom Gas bija nodrošināto kreditoru vidū, savukārt gandrīz visi AAAS prasījumi nebija nodrošināti.

279    Attiecībā uz Electrica apstrīdētā lēmuma 231. apsvērumā Komisija patiešām ir norādījusi, ka tai esot bijusi “tāda pati atgūšanas likme” kā AAAS saskaņā ar Raiffeisen bankas 2011. gada pētījumu. Tomēr 2012. gadā, proti, pirms tās privatizācijas, Electrica bija publiskā sektora kreditors. Privātā kreditora kritērija piemērošanas mērķiem nozīme ir tikai tādu privāto kreditoru rīcībai, kuri ir vistuvākajā iespējamā situācijā AAAS situācijai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 28. punkts un tajā minētā judikatūra).

280    Turklāt Komisija nav apstrīdējusi prasītājas argumentu, ka lielākā daļa no tās privātajiem kreditoriem, tāpat kā AAAS, attiecīgajā laikposmā neesot pieprasījuši savu prasījumu izpildi vai veikuši citus izpildes nodrošināšanas pasākumus. Lai gan Komisija pārmet prasītājai, ka tā nav pierādījusi, ka šie citi privātie kreditori bija AAAS situācijai līdzīgā situācijā, šo pašu pārmetumu var izvirzīt pašai Komisijai, jo tā nav pierādījusi, ka četri kreditori, kurus tā ir minējusi apstrīdētajā lēmumā, bija AAAS situācijai līdzīgā situācijā. Taču saskaņā ar judikatūru Komisijai ir jāpierāda, ka kreditora, kas ir publisko tiesību subjekts, rīcība nav saderīga ar privātā kreditora kritēriju un ka tādējādi ar to ir piešķirta priekšrocība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 20. septembris, Komisija/Frucona Košice, C‑300/16 P, EU:C:2017:706, 29. punkts).

281    Pilnības labad vēl ir jānorāda, ka privātā kreditora kritērija piemērošana var tikt pamatota ar hipotētiska privātā kreditora rīcību, kurš ir attiecīgā publiskā sektora kreditora situācijai līdzīgā situācijā (skat. šī sprieduma 254. punktā minēto judikatūru). Tātad šī kritērija piemērošanai nav obligāti nepieciešams, lai tiktu identificēts reāls privātais kreditors, kas atrodas šādā līdzīgā situācijā. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija nav arī pierādījusi, ka hipotētisks privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, būtu pieprasījis savu prasījumu izpildi vai attiecīgajā laikposmā, kura ilgums bija samērā īss, būtu veicis citus izpildes nodrošināšanas pasākumus.

282    Šajā ziņā bija iespējams, un Komisija to nav pamatoti apstrīdējusi, ka, ņemot vērā AAAS prasījumu apmēru, to izpilde būtu izraisījusi maksātnespējas procedūras uzsākšanu.

283    Tomēr ir svarīgi ņemt vērā faktu, ka gandrīz visi AAAS prasījumi nebija nodrošināti. Šajā ziņā Komisija nav pierādījusi, ka privātajam kreditoram, kurš ir AAAS pozīcijai līdzīgā pozīcijā, būtu bijusi ekonomiska interese izraisīt maksātnespējas procedūras uzsākšanu, ņemot vērā, ka atšķirībā no nodrošinātajiem kreditoriem tas šādā procedūrā varētu zaudēt lielāku savu prasījumu daļu. Tādējādi šādam kreditoram iespējamā privatizācija vai cits risinājums tolaik būtu varējis šķist vienlaikus gan apsverams, gan interesantāks to iemeslu dēļ, kuri jau ir izklāstīti šī sprieduma 262. punktā. Vismaz būtu likumīgi, ka šāds kreditors izvērtētu iespējas, kas tam rodas noteiktā laikposmā, nevis steigtos veikt tādas darbības, kādas bija ieteikusi Komisija.

284    Apstrīdētā lēmuma 242. apsvērumā ietvertais pamatojums, saskaņā ar kuru AAAS būtu varējusi izraisīt maksātnespējas procedūras uzsākšanu, lai pēc tam piedāvātu alternatīvu reorganizācijas plānu, nav nedz pietiekami pamatots, nedz pārliecinošs. Proti, pat ja AAAS varētu piedāvāt alternatīvu reorganizācijas plānu maksātnespējas procedūras ietvaros, Komisija nav pierādījusi ne to, ka tā pati par sevi būtu varējusi to likt pieņemt, ne to, ka šis alternatīvais plāns būtu izraisījis AAAS nenodrošināto parādu labāku atgūšanu.

285    Tāpat Komisija nav pierādījusi, ka hipotētisks privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, attiecīgajā laikposmā būtu veicis prasītājas kontu apķīlāšanu vai būtu ieguvis nodrošinājumus attiecībā uz saviem prasījumiem, piemēram, galvojumu par nekustamo īpašumu. Proti, Komisija ir vienīgi minējusi šādu iespēju, neveicot konkrētu un pamatotu pārbaudi šajā nolūkā. Tādējādi, piemēram, Komisija nav pārbaudījusi, vai prasītājas īpašumā ir pietiekama likvīdo līdzekļu vai nekustamā īpašuma pieejamība, ko hipotētisks privātais kreditors, kurš ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, būtu varējis apķīlāt vai saistībā ar ko tas būtu varējis iegūt nodrošinājumu. Tā arī nav izvērtējusi veicamās procedūras un šim nolūkam paredzētos nosacījumus, un to, vai, ņemot vērā šīs procedūras, šāds hipotētisks privātais kreditors būtu rīkojies atbilstoši Komisijas ieteiktajam veidam relatīvi īsā laikposmā no 2012. gada 22. septembra līdz 2013. gada 31. janvārim. Katrā ziņā saskaņā ar šī sprieduma 254. punktā atgādināto judikatūru Komisijai ir jāpierāda, ka bija acīmredzams, ka šāds hipotētisks privātais kreditors būtu rīkojies atbilstoši Komisijas ieteiktajam veidam laikposmā, uz kuru attiecas 1. pasākums. Runājot par konkrētiem piemēriem, kurus Komisija ir sniegusi apstrīdētajā lēmumā, tie neattiecas uz kreditoriem, kuri ir AAAS pozīcijai līdzīgā pozīcijā.

286    Turklāt prasītāja apgalvo, un Komisija šajā ziņā to nav pamatoti apstrīdējusi, ka katrā ziņā saskaņā ar Rumānijas Privatizācijas likuma 16. panta 5. punkta c) apakšpunktu AAAS bija liegts noteikt prasītājai šādus pasākumus.

287    Ceturtkārt, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pārmetusi Rumānijas iestādēm, ka tās nav iesniegušas nevienu atbilstošā laika ziņojumu vai iekšējo dokumentu, kas pierādītu, ka AAAS attiecīgajā laikposmā bija rīkojusies kā privātais kreditors.

288    Prasītāja būtībā apgalvo, ka bija likumīgi, ka AAAS nekavējoties nav sagatavojusi šādus dokumentus, ņemot vērā faktu, ka tā bija parakstījusi Memorandu tieši tādēļ, lai saglabātu atvērtas visas iespējas un novērtētu tās dzīvotspēju.

289    Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka attiecīgajā laikposmā AAAS rīcībā bija Komisijas 2012. gada lēmumā ietvertā ekonomiskā analīze, kas bija attiecīgā laika novērtējums, kurš bija pieejams jebkuram kreditoram un kurš it īpaši attiecās uz likvidācijas scenārija priekšrocībām un trūkumiem salīdzinājumā ar privatizācijas scenāriju. To iemeslu dēļ, kuri jau izklāstīti šī sprieduma 256.–265. punktā, un kā to apgalvo prasītāja, kreditoram bija tiesības uzskatīt, ka šis vērtējums attiecīgajā laikposmā joprojām bija atbilstošs.

290    Turpinot, kreditoru, tostarp AAAS, rīcībā bija arī Raiffeisen bankas 2011. gada oktobra pētījums, ko Komisija kvalificējusi kā “tā laika jaunāko pieejamo pētījumu” (apstrīdētā lēmuma 230. apsvērums). Šajā pētījumā, ko Rumānijas iestādes bija iesniegušas Komisijai tā administratīvā procesa gaitā, kura noslēgumā tika pieņemts 2012. gada lēmums, ieņēmumi no prasītājas likvidācijas bija salīdzināti ar ieņēmumiem no privatizācijas. No apstrīdētā lēmuma izriet, ka saskaņā ar šo pētījumu likvidācijas gadījumā AAAS būtu atguvusi aptuveni 23 000 000 EUR, savukārt parāda pārvēršanas un privatizācijas gadījumā tā būtu atguvusi no 22 900 000 EUR līdz 79 500 000 EUR. Lai gan ir taisnība, ka šis pētījums tika veikts gadu pirms 1. pasākuma noteikšanas, Komisija neapgalvo, ka tajā ietvertie dati vairs nebūtu aktuāli attiecīgajā šī pasākuma laikposmā. Turklāt, ņemot vērā, ka šo pētījumu Komisijai ir iesniegusi Rumānija un tajā ir ietverti īpaši dati par AAAS prasījumu atgūšanu, ir iespējams, ka pēdējai minētajai ir bijusi piekļuve minētajam pētījumam vai ka tā varēja tam piekļūt, ko Komisija neapstrīd.

291    Visbeidzot, Memoranda 1.1.b) klauzulā bija paredzēta pētījuma par dzīvotspēju izstrāde. Šis pētījums tika pasūtīts 2012. gada 23. novembrī, proti, tajā pašā dienā, kad tika parakstīts Memorands, un to izstrādāja Alvarez & Marsal. No tā izriet, ka Memoranda parakstītāji kreditori, tostarp AAAS, ir rīkojušies ātri, pasūtot šādu pētījumu aptuveni divus mēnešus pēc prasītājas pēdējā nesekmīgā privatizācijas mēģinājuma.

292    Šādos apstākļos šķiet likumīgi, ka privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, sagaida minētā pētījuma par parādnieka dzīvotspēju rezultātus, lai, pilnībā apzinoties lietas apstākļus, izlemtu par pasākumiem, kas jāveic, pamatojoties uz šo pētījumu, nevis nekavējoties pieprasa savu prasījumu izpildi, turklāt precizējot, ka parādu uzkrāšana, ko veikusi AAAS attiecībā uz prasītāju attiecīgajā laikposmā, izpaudās nevis kā jauni prasījumi, kuri radušies šajā laikposmā, bet gan tikai kā procentu, kas bija saistīti ar iepriekšējiem parādiem, uzkrāšana.

293    Komisija apgalvo, ka Rumānija neesot konstatējusi ne to, ka šis pētījums būtu bijis veikts AAAS vajadzībām vai tās vārdā, ne pat to, ka AAAS to bija izmantojusi.

294    Tomēr nevienā tiesību normā nav pieprasīts, lai privātais kreditors veiktu savu ekonomisko pētījumu. Proti, kreditori šādus pētījumus var pasūtīt kolektīvi, un tie var tikt nodoti viņu rīcībā, kā tas ir šajā lietā. Katrā ziņā Komisija pat nav apgalvojusi, ka privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, piemēram, noteiktu tam raksturīgu iezīmju dēļ noteikti būtu veicis atsevišķu pētījumu.

295    Piektkārt, attiecībā uz apstrīdētajā lēmumā ietverto apgalvojumu, ka Memorands pierādot, ka AAAS bija akceptējusi parādu neatgūšanu un to turpmāku uzkrāšanu, pietiek norādīt uz šī sprieduma 124. punktu, no kura izriet, ka Memorandā nebija ietverta šāda apņemšanās.

296    Sestkārt, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 231. un 241. apsvērumā ietvertajiem Komisijas apsvērumiem, saskaņā ar kuriem AAAS varēja “draudēt” prasītājai ar maksātnespējas procedūras ierosināšanu, pietiek norādīt, ka šķiet apšaubāmi, ka šādi draudi būtu tikuši uztverti kā ticami šī sprieduma 283. punktā izklāstīto iemeslu dēļ.

297    Līdz ar to ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka, nepiedzenot savus prasījumus un uzkrājot citus prasījumus attiecīgajā laikposmā, AAAS bija piešķīrusi prasītājai atvieglojumus, kurus tā acīmredzami nebūtu guvusi no privātā kreditora, kas ir vistuvākajā iespējamā situācijā AAAS situācijai šī sprieduma 253. punktā minētās judikatūras izpratnē. Proti, Komisija nav pierādījusi ne to, ka hipotētisks privātais kreditors, kas ir AAAS situācijai līdzīgā situācijā, būtu pieprasījis tūlītēju savu prasījumu izpildi vai būtu veicis citus pasākumus, lai tos atgūtu vai aizsargātu relatīvi īsā laikposmā no 2012. gada 22. septembra līdz 2013. gada 31. janvārim, ne arī to, ka šāda izpilde vai šādi pasākumi tai būtu ļāvuši atgūt vai aizsargāt daļu no tā prasījumiem.

298    No iepriekš minētā izriet, ka Komisijai nav izdevies juridiski pietiekami pierādīt, ka ar 1. pasākumu prasītājai tika piešķirta priekšrocība un ka tādējādi tas bija uzskatāms par valsts atbalstu.

3)      Par ekonomiskas priekšrocības esamību attiecībā uz 2. pasākumu

299    Apstrīdētā lēmuma 6.1.2.2. punktā (244.–263. apsvērums) Komisija ir norādījusi, ka starp CET Govora un Salrom, no vienas puses, un prasītāju, no otras puses, pastāv tehnoloģiska savstarpēja atkarība tādā nozīmē, ka katra no tām vienlaikus ir otras piegādātājs un klients. Proti, CET Govora piegādāja prasītājai elektroenerģiju un siltumu, un Salrom tai piegādāja sāls šķīdumu un krītu, savukārt prasītāja piegādāja CET Govora un Salrom rūpniecisko ūdeni, kas nepieciešams to darbībai. Tādējādi šie uzņēmumi bija klienti, kuri saistīti viens ar otru, un līdz ar to viena no tiem izzušana izraisītu citu uzņēmumu izzušanu.

300    Tomēr Komisija ir uzskatījusi, ka CET Govora rīcība neatbilda privātā kreditora rīcībai un ar to prasītājai tika piešķirta priekšrocība, it īpaši tāpēc, ka CET Govora bija nolēmusi turpināt “neapmaksātas” elektroenerģijas un siltuma piegādes prasītājai, nepieprasot veikt ne avansa maksājumus par minēto piegāžu atsākšanu, ne nekustamā īpašuma nodrošinājumu attiecībā uz iepriekšējiem prasītājas parādiem, kuri saistīti ar to. Turklāt, pēc Komisijas domām, lēmumu par minēto piegāžu turpināšanu esot pieņēmusi Vilčas pašvaldības padome, pamatojoties uz politiskiem apsvērumiem, un tā privātais kreditors nekad nebūtu rīkojies.

301    Turpretī, pēc Komisijas domām, Salrom esot rīkojusies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors, un tādējādi tā neesot piešķīrusi prasītājai priekšrocību, jo šis uzņēmums attiecībā uz piegāžu turpināšanu esot izvirzījis nosacījumu par avansa maksājumiem un nekustamā īpašuma nodrošinājumu.

302    Prasītāja apgalvo, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, konstatējot, ka CET Govora rīcība saistībā ar 2. pasākumu neatbilda privātā kreditora kritērijam.

303    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

304    Šajā lietā, pirmkārt, ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija savu apgalvojumu, ka CET Govora neesot rīkojusies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors, būtībā ir balstījusi uz salīdzinājumu starp tās rīcību un Salrom rīcību. Šajā nolūkā Komisija ir norādījusi, ka šie abi uzņēmumi esot turpinājuši veikt piegādes prasītājai laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim, lai gan tā nebija nomaksājusi parādus. Taču, ja Salrom esot pieprasījusi prasītājai veikt avansa maksājumus, kā arī nekustamā īpašuma nodrošinājumu, tad CET Govora neesot noteikusi līdzīgus nosacījumus.

305    Prasītāja būtībā uzskata, ka nepietiek ar to, ka tiek salīdzinātas CET Govora darbības ar Salrom darbībām, lai secinātu, ka CET Govora nav rīkojusies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors.

306    Šajā lietā vispirms ir jākonstatē, ka CET Govora un Salrom attiecīgo rīcību raksturs un mērķis, proti, izejmateriālu piegāžu prasītājai turpināšana, bija salīdzināmi un ka šīs piegādes ir notikušas paralēli vienā un tajā pašā laikposmā, tādējādi iekļaujoties līdzīgā kontekstā.

307    Turpinot – ir arī jākonstatē, ka pastāvēja tehnoloģiska savstarpēja atkarība starp CET Govora un Salrom, no vienas puses, un prasītāju, no otras puses, kā to apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi pati Komisija.

308    Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 7. un 8. tabulā ietvertie dati, kuri nav apstrīdēti, parāda, ka prasītājas parādu pret CET Govora un Salrom izmaiņas kopumā bija salīdzināmas laikposmā, uz kuru attiecas 2. pasākums. Proti, no šīm tabulām izriet, ka šo uzņēmumu prasījumi šajā laikposmā gandrīz divkāršojās atbilstoši līdzīgām trajektorijām.

309    Šādos apstākļos Komisija, nepieļaujot kļūdu, apstrīdētajā lēmumā varēja netieši, bet noteikti uzskatīt, ka  saistībā ar 2. pasākumu CET Govora un Salrom bija līdzīgā situācijā.

310    Ir taisnība, kā tas ir izklāstīts šī sprieduma 279. punktā, ka privātā kreditora kritērija piemērošanas mērķiem ir jāsalīdzina valsts kreditora rīcība ar reāla vai hipotētiska privātā kreditora rīcību, savukārt šajā lietā Komisija ir salīdzinājusi divu valsts uzņēmumu rīcību.

311    Tomēr ir jāuzsver, ka tehnoloģiskās savstarpējās atkarības situācijas ar prasītāju dēļ gan CET Govora, gan Salrom bija ļoti īpašā vai pat unikālā situācijā attiecībā pret prasītāju. Tieši šī ļoti īpašā situācija, kas ir kopīga CET Govora un Salrom, šīs lietas īpašajos apstākļos pamatoja viena uzņēmuma salīdzināšanu ar otru uzņēmumu.

312    Turklāt Komisija ir secinājusi, ka saistībā ar 2. pasākumu Salrom bija rīkojusies kā privātais kreditors. Tādējādi salīdzinājums ar valsts uzņēmumu, kas tomēr bija rīkojies kā privātais kreditors, kā atsauce, lai ilustrētu tāda hipotētiska privātā kreditora rīcību, kas ir CET Govora situācijai līdzīgā situācijā, ir pamatots.

313    Otrkārt, ir jānorāda, ka saistībā ar 2. pasākumu CET Govora un Salrom ir rīkojušās ļoti atšķirīgi, kā to apstrīdētajā lēmumā pamatoti norāda Komisija.

314    Proti, Salrom ir pieprasījusi un saņēmusi avansa maksājumus par savām piegādēm un, cik vien iespējams, nodrošinājusi savus prasījumus, izmantojot nekustamā īpašuma nodrošinājumu, savukārt CET Govora nav veikusi līdzīgus pasākumus.

315    Prasītāja tomēr uzskata, ka CET Govora tomēr esot veikusi noteiktus pasākumus, lai nodrošinātu savus prasījumus pret to.

316    Vispirms prasītāja norāda, ka laikposmā no 2012. gada septembra līdz 2013. gada janvārim CET Govora no tās esot saņēmusi maksājumus 8 miljonu RON apmērā. Tomēr, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 254. apsvēruma, šajā laikposmā CET Govora ir veikusi piegādes prasītājai aptuveni 50 miljonu RON apmērā, un līdz ar to saņemtie maksājumi ir tikai minimāla daļa.

317    Turpinot prasītāja norāda, ka pastāv tās “apņemšanās” samaksāt par CET Govora piegādāto elektroenerģiju, pakāpeniski veicot maksājumus līdz 2013. gada februārim. Tomēr tā nav sniegusi vairāk informācijas par šo pakāpenisko maksājumu apmēru un par to, vai tā tos faktiski ir samaksājusi, kas ļautu izprast šādas apņemšanās tvērumu un atbilstību.

318    Visbeidzot prasītāja apgalvo, ka CET Govora esot pievienojusi soda naudu prasījumiem, kuri tam bija attiecībā pret prasītāju un kuri radušies laikposmā no 2008. gada februāra līdz 2012. gada decembrim. Tomēr šāda pasākuma mērķis nav nodrošināt CET Govora prasījumus.

319    Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 260. apsvēruma izriet, ka lēmumu par to, ka CET Govora ir jāturpina piegādes prasītājai, necenšoties risināt sarunas un veikt pasākumus, lai aizsargātu savus prasījumus, bija pieņēmusi Vilčas pašvaldības padome. Prasītājas apgalvojums, ka šī iestāde esot pieņēmusi šo lēmumu, pamatojoties uz CET Govora priekšlikumiem un pilnīgi ekonomiskiem apsvērumiem, nav pamatots ne ar vienu pierādījumu. Turklāt tas ir pretrunā sabiedriskās kārtības apsvērumiem, uz kuriem atsaucas pašvaldības iestādes, lai pamatotu šī lēmuma pieņemšanu, kuri ir minēti apstrīdētā lēmuma 110. zemsvītras piezīmē un kurus prasītāja nav apstrīdējusi.

320    Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka tad, ja CET Govora nebūtu turpinājusi to apgādāt, tā būtu cietusi zaudējumus un pati būtu bankrotējusi.

321    Šajā ziņā pietiek norādīt, ka Komisija ir pārmetusi CET Govora nevis to, ka tā ir turpinājusi veikt piegādes prasītājai, bet gan to, ka tā šīs piegādes ir turpinājusi, nenosakot nevienu pasākumu, lai aizsargātu savus prasījumus. Līdz ar to prasītājas arguments šajā ziņā ir neiedarbīgs.

322    Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka “daudzi privātie piegādātāji”, tāpat kā CET Govora, esot turpinājuši to apgādāt, lai gan tā nebija samaksājusi parādus. Tomēr šis arguments nav pamatots, jo prasītāja pat nav identificējusi šos citus “daudzos privātos piegādātājus”.

323    Sestkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā ir pamatojusies uz paziņojumiem, ko sniedzis PCC, kas ir viens no tās mazākuma akcionāriem, vai CET Govora maksātnespējas procesa administrators, it īpaši apstrīdētā lēmuma 258., 259., 261. un 262. apsvērumā. Prasītāja uzskata, ka šiem paziņojumiem neesot nozīmes un tie esot pretrunā Rumānijas apsvērumiem, kas sniegti administratīvajā procesā. Turklāt PCC esot tikai “ierobežota ticamība”.

324    Šie argumenti tomēr ir neiedarbīgi. Proti, minētajiem paziņojumiem ir tikai sekundāra nozīme šīs apstrīdētā lēmuma daļas sistēmā, jo Komisijas secinājumi galvenokārt ir balstīti uz CET Govora rīcības salīdzinājumu ar Salrom rīcību un faktu, ka tieši Vilčas pašvaldības padome esot likusi CET Govora turpināt piegādes.

325    Septītkārt, prasītāja uzsver, ka CET Govora ir likumā noteikts pienākums nepārtraukt iedzīvotājiem apkures un siltumenerģijas piegādes pakalpojumu.

326    Šim argumentam tomēr nav nekādas nozīmes, jo prasītāja ir CET Govora rūpnieciskais klients un tādējādi minētais pienākums nav piemērojams līgumiskajās attiecībās starp tām.

327    No tā izriet, ka pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā par ekonomiskas priekšrocības esamību saistībā ar 2. pasākumu ir jānoraida kā nepamatots.

3.      Par pamatu, kas saistīts ar pamatojuma neesamību vai nepietiekamību attiecībā uz 2. pasākumu

328    Prasītāja turklāt apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija būtībā nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jo, pirmām kārtām, nepietiek ar to, ka tiek salīdzināta CET Govora rīcība ar Salrom rīcību, lai secinātu, ka CET Govora nav rīkojusies tā, kā to būtu darījis privātais kreditors, un, otrām kārtām, Komisija esot pamatojusies uz PCC un CET Govora maksātnespējas procesa administratora paziņojumiem, nepaskaidrojot, kāpēc tie bija vairāk ticami nekā Rumānijas iestāžu sniegtie paskaidrojumi.

329    Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

330    Saskaņā ar LESD 296. panta otro daļu Komisijai ir pienākums pamatot savus lēmumus. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai šajā tiesību normā prasītais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami ir jānorāda iestādes, kas ir izdevusi aktu, argumentācija, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un lai kompetentā tiesa varētu īstenot pārbaudi (skat. spriedumu, 2001. gada 22. marts, Francija/Komisija, C‑17/99, EU:C:2001:178, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

331    Šajā lietā, pirmkārt, kā norādīts šī sprieduma 306.–309. punktā, apstrīdētā lēmuma 6.1.2.2. punkta lasījums kopumā skaidri parāda atbilstošos elementus, kuru dēļ CET Govora un Salrom salīdzinājums saistībā ar 2. pasākumu bija pamatots. Apstrīdētā lēmuma pamatojums šajā ziņā ir konsekvents un pietiekams.

332    Otrkārt, runājot par apstrīdētā lēmuma pamatojumu attiecībā uz PCC un CET Govora maksātnespējas procesa administratora paziņojumu ticamību, šis arguments katrā ziņā nevar izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu to iemeslu dēļ, kuri izklāstīti šī sprieduma 324. punktā.

333    No tā izriet, ka pamats par pamatojuma neesamību vai nepietiekamību attiecībā uz 2. pasākumu ir jānoraida kā nepamatots.

4.      Secinājumi

334    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka 1. un 3. pasākums bija valsts atbalsts, un nav jāizvērtē pārējie pamati, kurus ir izvirzījusi prasītāja attiecībā uz šiem pasākumiem.

335    Savukārt visi prasītājas izvirzītie pamati attiecībā uz 2. pasākumu ir jānoraida kā nepamatoti.

336    Līdz ar to ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 1. panta a) un c) punkts, kā arī šī lēmuma 3.–5. pants, ciktāl tie attiecas uz apstrīdētā lēmuma 1. panta a) un c) punktā paredzētajiem pasākumiem.

337    Tāpat ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 6. pants, ciktāl Rumānijas pienākums paziņot Komisijai noteiktu šajā pantā paredzēto informāciju attiecas uz 1. un 3. pasākumu.

338    Prasītāja lūdz atcelt arī apstrīdētā lēmuma 7. pantu. Tomēr tā 7. panta 1. punktā ir vienīgi norādīts, ka Rumānija ir šī lēmuma adresāte saskaņā ar Regulas 2015/1589 31. panta 2. punktu. Tā kā prasītāja šajā ziņā nav izvirzījusi nevienu pamatu vai argumentu, prasījums atcelt apstrīdētā lēmuma 7. panta 1. punktu ir jānoraida.

339    Attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 7. panta 2. punktu – tajā ir paredzēts publicēt atbalsta summu un atgūšanas procentu summu, kas atgūta, piemērojot apstrīdēto lēmumu. Līdz ar to ir jāatceļ arī šī lēmuma 7. panta 2. punkts, ciktāl tas attiecas uz pasākumiem, kuri norādīti minētā lēmuma 1. panta a) un c) punktā.

IV.    Par tiesāšanās izdevumiem

340    Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.

341    Tā kā Vispārējā tiesa ir noraidījusi Komisijas izvirzītos nepieņemamības pamatus un tā kā prasība tika apmierināta attiecībā uz diviem no trim pasākumiem, kuri ir apstrīdētā lēmuma priekšmets, Vispārējā tiesa, taisnīgi izvērtējot lietas apstākļus, nolemj, ka prasītāja sedz vienu ceturtdaļu no saviem tiesāšanās izdevumiem, bet pārējos tās tiesāšanās izdevumus atlīdzina Komisija, turklāt Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Atcelt Komisijas Lēmuma (ES) 2019/1144 (2018. gada 17. decembris) par valsts atbalstu SA.36086 (2016/C) (ex 2016/NN), ko Rumānija sniegusi Oltchim SA, 1. panta a) un c) punktu.

2)      Atcelt Lēmuma 2019/1144 3.–6. pantu un 7. panta 2. punktu, ciktāl tie attiecas uz pasākumiem, kuri minēti šī lēmuma 1. panta a) un c) punktā.

3)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

4)      Oltchim sedz vienu ceturtdaļu savu tiesāšanās izdevumu.

5)      Eiropas Komisija sedz savus, kā arī atlīdzina trīs ceturtdaļas Oltchim tiesāšanās izdevumu.

Kornezov Buttigieg Kowalik‑Bańczyk

Hesse       Petrlík

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. decembrī.

[Paraksti]

*      Tiesvedības valoda – angļu.