Language of document : ECLI:EU:C:2021:734

ĢENERĀLADVOKĀTA ATANASIJA RANTA [ATHANASIOS RANTOS]

SECINĀJUMI,

sniegti 2021. gada 9. septembrī (1)

Lieta C234/20

SIA “SātiņiS”

pret

Lauku atbalsta dienestu

(Augstākās tiesas (Latvija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Eiropas Lauksaimniecības fonds lauku attīstībai (ELFLA) – Regula (ES) Nr. 1305/2013 – Atbalsts lauku attīstībai – 30. pants – Natura 2000 tīkla maksājumi – Kompensācija par neiegūtajiem ienākumiem lauksaimniecības un meža teritorijās – Kompensācijas par purva zemēm ierobežošana vai izslēgšana – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – 17. pants – Tiesības uz īpašumu – Kompensācija par saimnieciskās darbības ierobežojumiem, kas pastāvēja pirms nekustamā īpašuma iegādes un kas saņēmējam bija zināmi






I.      Ievads

1.        Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iesniegts strīdā starp Latvijas uzņēmumu SIA “Sātiņi‑S” (turpmāk tekstā – “SātiņiS”) un Lauku atbalsta dienestu (Latvija).

2.        Šis lūgums ir par to, kā interpretēt Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2) 30. panta 1. punktu un 6. punkta a) apakšpunktu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 17. pantu, un galvenokārt attiecas uz:

–        “purvu” kvalifikāciju Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punkta un 6. punkta a) apakšpunkta piemērošanas mērķiem;

–        to, vai dalībvalsts var izslēgt vai ierobežot Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā un 6. punkta a) apakšpunktā paredzētos maksājumus, attiecinot tos tikai uz atsevišķām teritorijām vai darbībām;

–        to, vai ir pamats izmaksāt kompensāciju par neiegūtajiem ienākumiem saimnieciskās darbības ierobežojumu nekustamajā īpašumā dēļ, par kuriem īpašnieks zināja tā iegādes laikā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

1.      Harta

3.        Hartas 17. panta “Tiesības uz īpašumu” 1. punktā ir paredzēts:

“Ikvienai personai ir tiesības uz īpašumu, kas iegūts likumīgi, tiesības to lietot un atsavināt, kā arī tiesības attiecībā uz to dot rīkojumu savas nāves gadījumam. Nevienam nedrīkst atņemt īpašumu, ja vien tas nav jādara sabiedrības interesēs, kā arī gadījumos un apstākļos, kuri ir paredzēti tiesību aktos, ar noteikumu, ka par zaudējumiem laikus izmaksā taisnīgu kompensāciju. Īpašuma izmantošanu var noteikt ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs.”

2.      Dzīvotņu direktīva

4.        Direktīvas 92/43/EEK (3) 3. panta 1. punktā ir noteikts:

“Izveido saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu, kurā apvienotas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas un kura nosaukums ir Natura 2000. Šo tīklu, ko veido I pielikumā uzskaitīto dabisko dzīvotņu veidu un II pielikumā uzskaitīto sugu dzīvotņu teritorijas, izmanto, lai minētos dabisko dzīvotņu veidus un sugu dzīvotnes saglabātu vai attiecīgā gadījumā atjaunotu to labvēlīgo aizsardzības statusu dabiskās izplatības areālā.

Natura 2000 tīkls iekļauj īpaši aizsargājamās teritorijas, ko dalībvalstis klasificējušas, ievērojot Direktīvu 79/409/EEK [(4)].”

5.        Saskaņā ar Dzīvotņu direktīvas 6. pantu:

“1.      Attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.

2.      Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai īpaši aizsargājamās dabas teritorijās novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.

[..]”

3.      Regula Nr. 1305/2013

6.        Regulas Nr. 1305/2013 7., 9. un 24. apsvērumā ir noteikts:

“(7)      Lai nodrošinātu lauku attīstības programmu tūlītēju uzsākšanu un efektīvu īstenošanu, ELFLA atbalstam būtu jābalstās uz racionālu administratīvo pamatnosacījumu izpildi. Tāpēc dalībvalstīm būtu jānovērtē dažu ex ante nosacījumu piemērojamība un izpilde. Katrai dalībvalstij būtu jāsagatavo vai nu valsts lauku attīstības programma visai tās teritorijai, vai arī reģionālu programmu kopums, vai gan valsts programma, gan reģionālo programmu kopums. Katrā programmā būtu jānosaka ar Savienības lauku attīstības prioritātēm saistītu mērķu sasniegšanas stratēģija un veicamie pasākumi. Plānošanai būtu jāatbilst Savienības lauku attīstības prioritātēm, vienlaikus pielāgojoties valsts specifikai un papildinot citus Savienības politikas virzienus, jo īpaši lauksaimniecības tirgus politiku, kohēzijas politiku un kopēj[o] zivsaimniecības politiku. Dalībvalstīm, kuras izvēlas izstrādāt reģionālu programmu kopumu, būtu arī jāspēj bez atsevišķa budžeta piešķīruma sagatavot arī valsts sistēmu, lai atvieglotu darba koordināciju starp reģioniem valsts mēroga problēmu risināšanā.

[..]

(9)      Lauku attīstības programmās būtu jānorāda attiecīgā apgabala vajadzības un jāizklāsta saskaņota stratēģija to apmierināšanai, ņemot vērā Savienības lauku attīstības prioritātes. Minētajai stratēģijai būtu jābalstās uz mērķu izvirzīšanu. Būtu jānorāda saistība starp apzinātajām vajadzībām, izvirzītajiem mērķiem un to sasniegšanai izvēlētajiem pasākumiem. Lauku attīstības programmās būtu jāiekļauj arī visa informācija, kas vajadzīga, lai novērtētu to atbilstību šīs regulas prasībām.

[..]

(24)      Lai veicinātu Natura 2000 teritoriju efektīvu apsaimniekošanu, būtu jāturpina piešķirt atbalstu lauksaimniekiem un meža tiesiskajiem valdītājiem, lai palīdzētu pārvarēt konkrētas grūtības attiecīgajos apvidos, kur[o]s tās radušās, īstenojot [Direktīvu 2009/147/EK (5)] un [Dzīvotņu direktīvu]. Lauksaimniekiem būtu jādara pieejams atbalsts arī tam, lai palīdzētu pārvarēt grūtības upju baseinu apgabalos, kas rodas, [lai īstenotu] [Direktīvu 2000/60/EK (6)]. Atbalsts būtu jāsaista ar konkrētām prasībām, kas izklāstītas lauku attīstības programmā un pārsniedz attiecīgos obligātos standartus un prasības. Dalībvalstīm būtu arī jānodrošina, ka maksājumi lauksaimniekiem nerada divkāršu finansējumu saskaņā ar šo regulu un Regulu (ES) Nr. 1307/2013 [(7)]. Turklāt dalībvalstīm lauku attīstības programmu vispārējā koncepcijā būtu jāņem vērā Natura 2000 teritoriju īpašās vajadzības.”

7.        Regulas Nr. 1305/2013 2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts:

“[..]

Turklāt piemēro šādas definīcijas:

[..]

c)      “pasākums” ir darbību kopums, kas palīdz sasniegt vienu vai vairākas Savienības lauku attīstības prioritātes;

[..]

f)      “lauksaimniecības platība” ir jebkura platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgie zālāji un pastāvīgas ganības vai ilggadīgie stādījumi, kā definēts [Regulas Nr. 1307/2013] 4. pantā;

[..]

r)      “mežs” ir zemes gabals, kura platība ir vairāk nekā 0,5 hektāri un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un vainaga projekcija ir vairāk nekā 10 %, vai kurā augošie koki ir spējīgi sasniegt minētās robežvērtības in situ, un ar to neapzīmē teritoriju, kuru galvenokārt izmanto kā lauksaimniecības vai pilsētas zemi, ievērojot 2. punktu[.]

2.      Dalībvalsts vai reģions var izvēlēties piemērot citu “meža” definīciju, nevis to, kas dota 1. punkta r) apakšpunktā, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai uzskaites sistēmu. Dalībvalstis vai reģioni minēto terminu definē lauku attīstības programmā.

[..]”

8.        Saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 4. pantu “Mērķi”:

“[Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP)] vispārējā satvarā atbalsts lauku attīstībai, tostarp pasākumiem pārtikas un nepārtikas nozarē un mežsaimniecībā, palīdz sasniegt šādus mērķus:

a)      veicināt lauksaimniecības konkurētspēju;

b)      nodrošināt dabas resursu ilgtspējīgu apsaimniekošanu un rīcību klimata politikas jomā;

c)      panākt lauku ekonomikas un kopienu līdzsvarotu teritoriālo attīstību, tostarp radot un saglabājot nodarbinātību.”

9.        Šīs regulas 6. panta “Lauku attīstības programmas” 1. punktā ir noteikts:

“ELFLA dalībvalstīs darbojas ar lauku attīstības programmu starpniecību. Ar minētajām programmām īsteno stratēģiju, lai ar III sadaļā minēto pasākumu kopumu īstenotu Savienības lauku attīstības prioritātes. Minēto Savienības prioritāšu sasniegšanai prasa atbalstu no ELFLA.”

10.      Minētās regulas 10. pants “Lauku attīstības programmu apstiprināšana” ir formulēts šādi:

“1.      Dalībvalstis iesniedz Komisijai priekšlikumu par katru lauku attīstības programmu, kas satur 8. pantā minēto informāciju.

2.      Komisija ar īstenošanas aktu apstiprina katru lauku attīstības programmu.”

11.      Šīs pašas regulas 30. pantā “Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas maksājumi” ir paredzēts:

“1.      Atbalstu saskaņā ar šo pasākumu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu] direktīvas, [Putnu] direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu.

[..]

6.      Maksājumus var saņemt par šādām teritorijām:

a)      Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijas, kas noteiktas saskaņā ar [Dzīvotņu] direktīvu un [Putnu] direktīvu;

[..].”

4.      Īstenošanas regula Nr. 808/2014

12.      Īstenošanas regulas (ES) Nr. 808/2014 (8) 10. panta “Standarta pieņēmumi par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem” 1. punktā ir paredzēts:

“Dalībvalstis var noteikt maksājumu summu par pasākumiem vai darbību veidiem, kas minēti [Regulas Nr. 1305/2013] 28.–31., 33. un 34. pantā, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.”

13.      Šīs īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas 8. sadaļa “Izvēlēto pasākumu apraksts” ir formulēta šādi:

“[..]

11.      Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas [..] maksājumi (Regulas [..] Nr. 1305/2013 30. pants)

[..]

–        norādīti ierobežojumi/trūkumi, uz kuriem pamatojoties var piešķirt maksājumus, un norādīta obligāta prakse;

–        tādas metodikas un tādu agronomisko apsvērumu un parametru apraksts (ieskaitot tādu bāzes līnijas prasību aprakstu, kuras minētas [Regulas Nr. 1305/2013] 30. panta 3. punktā attiecībā uz [Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu] un minētās regulas 30. panta 4. punktā attiecībā uz [Ūdens pamatdirektīvu]), kuri tiek izmantoti kā atsauce aprēķiniem, ar ko pamato papildu izmaksas un negūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem apstākļiem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu direktīvas], [Putnu direktīvas] un [Ūdens pamatdirektīvas] īstenošanu; attiecīgā gadījumā, lai nepieļautu divkāršu finansēšanu, minētajā metodikā ņem vērā tādu maksājumu par klimatam un videi labvēlīgu lauksaimniecības praksi, kurš tiek piešķirts saskaņā ar [Regulu Nr. 1307/2013].

[..]”

14.      Ar minētās īstenošanas regulas I pielikuma 5. daļas 12. pasākumu ir noteikti Natura 2000 un Ūdens pamatdirektīvas maksājumi atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantam un ir paredzēti šādi maksājumu veidi:

“Kompensācijas maksājums par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām [kods 12.1]

Kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām [kods 12.2]

Kompensācijas maksājums par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upes baseina apsaimniekošanas plānos [kods 12.3].”

B.      Latvijas tiesības

15.      Ministru kabineta 2010. gada 16. marta noteikumos Nr. 264 “Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 264”) (9) ir paredzēti īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi.

16.      Šo noteikumu 5. nodaļas “Dabas liegumi” 16. punktā ir noteikts:

“Dabas lieguma teritorijā aizliegts:

[..]

16.12.      ierīkot purvos dzērveņu plantācijas;

[..].”

17.      Ministru kabineta 2015. gada 7. aprīļa noteikumu Nr. 171 “Noteikumi par valsts un Eiropas Savienības atbalsta piešķiršanu, administrēšanu un uzraudzību vides, klimata un lauku ainavas uzlabošanai 2014.–2020. gada plānošanas periodā” (turpmāk tekstā – “Noteikumi Nr. 171”) (10) 56.–58. punktā ir noteikts:

“56.      Aktivitātes atbalsttiesīgā platība ir meža zeme (izņemot purvu):

56.1.      kas iekļauta [Natura 2000 teritoriju] sarakstā atbilstoši regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta “a” apakšpunktam un noteikta atbilstoši likumam “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”;

[..]

58.      Atbalstu var saņemt, ja atbalstam pieteiktā atbalsttiesīgā platība ir vismaz viens hektārs, ko veido vismaz 0,1 hektāru lieli lauki un viena ierobežojuma veida minimālā platība vienā laukā ir vismaz 0,1 hektārs, un minētie lauki ir kartogrāfiski identificējami un iekļauti Lauku atbalsta dienesta elektroniskajā pieteikšanās sistēmā un tajos saskaņā ar normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu vai sugu un biotopu aizsardzību pēc stāvokļa kārtējā gada 1. martā ir spēkā kāds no šādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem:

58.1.      aizliegta mežsaimnieciskā darbība;

58.2.      aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte;

58.3.      aizliegta galvenā cirte;

58.4.      aizliegta kailcirte (11).”

18.      Lauku attīstības programmā 2014.–2020. gadam (12), ko Eiropas Komisija ir apstiprinājusi atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 10. panta 2. punktam, ir norādīts, ka atbalstu var saņemt, ja Natura 2000 teritorijās vai mikroliegumos meža zemēs (izņemot purvus) ir noteikti mežsaimniecības darbības ierobežojumi.

III. Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

19.      2002. gadā SātiņiS iegādājās 7,7 hektārus purva zemes, kas atrodas dabas lieguma teritorijā un Eiropas nozīmes aizsargājamā dabas teritorijā Natura 2000 (turpmāk tekstā – “Natura 2000 teritorija”) Latvijā.

20.      2017. gada 2. februārī SātiņiS Lauku atbalsta dienestam iesniedza iesniegumu, lūdzot par 2015. un 2016. gadu izmaksāt kompensāciju par aizliegumu šajā purva zemē ierīkot dzērveņu plantācijas. Ar 2017. gada 28. februāra lēmumu šis dienests šo iesniegumu noraidīja, jo piemērojamajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēta šādas kompensācijas izmaksa.

21.      SātiņiS par šo lēmumu iesniedza pieteikumu Administratīvajā apgabaltiesā (Latvija), kas ar 2018. gada 26. marta spriedumu šo pieteikumu noraidīja.

22.      SātiņiS par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību Augstākajā tiesā (Senātā) (Latvija), kas nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Regulas Nr. 1305/2013] 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka no Natura 2000 maksājuma ir pilnībā izslēgtas purvu zemes?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai purva zemes ietilpst lauksaimniecības teritorijā vai meža teritorijā?

3)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts ir tiesīga pilnībā izslēgt purva zemi no Natura 2000 maksājuma un šādas valsts tiesību normas ir saderīgas ar Regulā Nr. 1305/2013 noteikto Natura 2000 maksājumu kompensējošo mērķi?

4)      Vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants ir interpretējams tādējādi, ka dalībvalsts var ierobežot atbalsta maksājumus Natura 2000 teritorijām, atbalstu paredzot tikai par konkrēta saimnieciskās darbības veida ierobežojumu, piemēram, meža teritorijā – tikai mežsaimniecības darbību?

5)      Vai Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punkts kopsakarā ar [Hartas] 17. pantu ir interpretējams tādējādi, ka personai, atsaucoties uz jaunu saimnieciskās darbības ieceri, ir tiesības uz Natura 2000 maksājumu arī tādā gadījumā, ja, iegādājoties īpašumu, tā zināja par tajā noteiktajiem ierobežojumiem?”

23.      Rakstveida apsvērumus iesniedza SātiņiS, Latvijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

24.      Tiesas sēdē, kas norisinājās 2021. gada 3. jūnijā, mutvārdu apsvērumus sniedza Latvijas un Īrijas valdības, kā arī Komisija.

IV.    Analīze

A.      Par pirmo un otro prejudiciālo jautājumu

25.      Ar pirmajiem diviem jautājumiem, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka purva zemes ir pilnībā izslēgtas no Natura 2000 tīkla maksājumiem, un – noliedzošas atbildes uz šo jautājumu gadījumā – vai šīs zemes ietilpst lauksaimniecības teritorijā vai meža teritorijā šīs tiesību normas izpratnē.

26.      Saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktu atbalstu piešķir katru gadu par lauksaimniecības platības hektāru vai meža hektāru, lai saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri ir saistīti ar Dzīvotņu direktīvas, Putnu direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu. Šīs regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā ir precizēts, ka ar attiecīgo atbalstu saistītos maksājumus var saņemt par Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, kas noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu.

27.      Šajā gadījumā Lauku atbalsta dienests atteicās SātiņiS piešķirt kompensāciju par saimnieciskās darbības, ko veido dzērveņu plantāciju ierīkošana purvos, ierobežojumu, pamatojoties uz Latvijas tiesisko regulējumu, kurā šādi maksājumi ir izslēgti attiecībā uz purviem.

28.      Iesniedzējtiesa vispirms norāda, ka par Natura 2000 paredzēto maksājumu sistēmas mērķis ir palīdzēt saņēmējiem pārvarēt grūtības, kas radušās, īstenojot Dzīvotņu direktīvu, Putnu direktīvu un Ūdens pamatdirektīvu, un ka dalībvalstu noteiktie ierobežojumi nedrīkst iznīcināt šīs sistēmas kompensējošo mērķi, ņemot vērā, ka purvi veido būtisku Latvijas teritorijas daļu un ir liela daļa no šīs valsts Natura 2000 teritorijām. Pēc tam šī tiesa konstatē, ka Dzīvotņu direktīvas I pielikumā, kurā ir noteiktas šīs teritorijas, kā viens no Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu veidiem, kuru aizsardzībai ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, ir ietverti purvi. Visbeidzot minētā tiesa norāda, pirmkārt, ka, lai gan Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā maksājumi ir ierobežoti, attiecinot tos tikai uz atsevišķām teritorijām, proti, lauksaimniecības un meža teritorijām, maksājumi tajā tomēr nav ierobežoti, attiecinot tos tikai uz atsevišķiem saimnieciskās darbības veidiem, un, otrkārt, ka Noteikumu Nr. 171 58. punktā atbalstu atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktam ir paredzēts piešķirt tikai par mežsaimniecības darbības ierobežojumiem, lai gan meža zemēs esošajos purvos ir iespējams veikt saimniecisko darbību, ierīkojot tajos dzērveņu plantācijas.

29.      SātiņiS norāda, ka kompensācija, kas valsts tiesiskajā regulējumā ir piešķirta tikai par meža teritorijām, izņemot purvus, ir “netaisnīga” un ka šīs sabiedrības saimnieciskā darbība un zemes robežu noteikšana dabā tika uzsākta, pirms teritorijai tika noteikts īpaši aizsargājamas dabas teritorijas dabas lieguma statuss.

30.      Latvijas valdība attiecībā uz pirmo prejudiciālo jautājumu norāda, ka kompensāciju piešķiršanas ierobežojums tieši izriet no Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta, kurā Natura 2000 maksājumi ir paredzēti tikai par lauksaimniecības un meža teritorijām, un ka purva zeme neietilpst meža teritorijās, par kurām valsts ir paredzējusi maksājumu piešķiršanu, jo tā neietilpst šīs regulas 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā definētajā “meža” jēdzienā. Ņemot vērā šīs valdības apstiprinošo atbildi uz šo jautājumu, tā apgalvo, ka nav jālemj par otro prejudiciālo jautājumu, vienlaikus precizējot, ka saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu zemes platība tiek kvalificēta atkarībā no zemes lietošanas veida, saskaņā ar šīs zemes dabiskajām īpašībām un zemes pašreizējo saimniecisko izmantošanu un ka atkarībā no zemes gabalu specifiskajām īpašībām “lauksaimniecībā izmantojamā zeme”, “mežs” un “purvs” ir trīs atsevišķas zemes iedalījuma kategorijas.

31.      Komisija uzskata – tā kā Regulā Nr. 1305/2013 “purvs” vai “purva zeme” nav ne minēti, ne definēti, ne aprakstīti, uz attiecīgajām purva zemēm varētu attiekties šīs regulas 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts atkarībā no to īpašībām, ja tās attiecīgā gadījumā ietilpst “lauksaimniecības platības” definīcijā atbilstoši minētās regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktam vai “meža” definīcijā atbilstoši šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta r) apakšpunktam.

32.      Lai atbildētu uz diviem pirmajiem prejudiciālajiem jautājumiem, izskatīšu jautājumu par purvu klasifikāciju Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, lai noskaidrotu, vai ar šo tiesību normu purvi pilnībā ir izslēgti no Natura 2000 tīkla maksājumiem.

33.      Runājot par purvu klasifikāciju Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tā kā Savienības tiesībās nav “purvu” vai “purva zemju” definīcijas, norādīšu, ka purvs būtībā ir mitrājs, kam ir raksturīga “kūdras” esamība, t.i., augsne, kurai ir raksturīgs ļoti augsts augu izcelsmes organisko vielu saturs un organiskā oglekļa krājumi (13). Protams, ir vairāki purvu veidi, bet šie elementi, cik man zināms, ir šo teritoriju galvenās iezīmes.

34.      Ņemot vērā šīs iezīmes, pirmkārt, “purva” definīcija pilnībā neatbilst “lauksaimniecības platības” definīcijai Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta f) apakšpunkta izpratnē (14), saskaņā ar kuru ar “lauksaimniecības platība” ir “jebkura platība, ko aizņem aramzeme, ilggadīgie zālāji un pastāvīgas ganības vai ilggadīgie stādījumi, kā definēts [Regulas Nr. 1307/2013] 4. pantā”. Tomēr purvu vismaz daļēji varētu veidot “ilggadīgie zālāji” (15), kas ir ietverti “lauksaimniecības platības” definīcijā (16).

35.      Otrkārt, “purva” definīcija pilnībā neatbilst arī “meža” definīcijai Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunkta izpratnē, saskaņā ar kuru “mežs” ir “zemes gabals, kura platība ir vairāk nekā 0,5 hektāri un kurā koku augstums pārsniedz piecus metrus un vainaga projekcija ir vairāk nekā 10 %, vai kurā augošie koki ir spējīgi sasniegt minētās robežvērtības in situ, un ar to neapzīmē teritoriju, kuru galvenokārt izmanto kā lauksaimniecības vai pilsētas zemi, ievērojot 2. punktu” (17). Tomēr purvu atkarībā no tajā sastopamās veģetācijas vismaz daļēji varētu veidot meži (18).

36.      Tātad sliecos secināt, ka, lai gan purvi kā tādi nav paredzēti Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā, tie šīs tiesību normas piemērošanas nolūkā nav arī tertium genus [trešais veids] salīdzinājumā ar minētajā tiesību normā paredzētajām lauksaimniecības vai meža teritorijām. Citiem vārdiem sakot, tas, ka “purvi” zinātniski ir definēti kā zemes, kurām piemīt konkrētas šo secinājumu 33. punktā aprakstītās iezīmes, neizslēdz, ka šīs pašas zemes atkarībā no to sastāva var ietilpt “lauksamniecības” vai “meža” teritorijas juridiskajā definīcijā šīs pašas tiesību normas izpratnē, ciktāl purvi ietver it īpaši zālājus, kas ir iekļauti “lauksaimniecības teritorijas” definīcijā, vai veģetāciju, kura atbilst tai, kas veido “meža teritoriju” (19).

37.      Tādējādi uzskatu, ka purva teritorijas vismaz daļēji var ietilpt “lauksaimniecības” vai “meža” teritoriju jēdzienā, par kurām var saņemt maksājumus, pamatojoties uz Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu.

38.      Šajā gadījumā, tā kā Latvijas likumdevējs Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā paredzētos maksājumus ir paredzējis piešķirt tikai par meža teritorijām, izslēdzot lauksaimniecības teritorijas, iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai pamatlietā aplūkotie purvi, kas ir definēti Latvijas tiesību aktos, ietilpst “meža teritorijas” jēdzienā atbilstoši šai tiesību normai (20).

39.      Turklāt, tā kā šajā gadījumā aizliegtā darbība ir lauksaimniecības darbība (dzērveņu plantāciju ierīkošana), iesniedzējtiesa arī jautā, vai atbalsts, kas tiek piešķirts saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu, lai zemju īpašniekiem kompensētu grūtības, kuras ir radušās meža teritorijās, ļauj šiem īpašniekiem izmaksāt kompensāciju par aizliegumu veikt ne tikai mežsaimniecības darbību (21), bet arī lauksaimniecības darbību, piemēram, dzērveņu plantācijas ierīkošanu. Tā uzskata, ka Natura 2000 maksājumu ierobežošana, attiecinot tos tikai uz atsevišķām teritorijām (lauksaimniecības un meža teritorijām), neskar šajās teritorijās veikto saimniecisko darbību.

40.      Taču jākonstatē, ka maksājumi, kas tiek piešķirti saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu, ir paredzēti, lai “saņēmējiem kompensētu papildu izmaksas un neiegūtos ienākumus, kas attiecīgajās teritorijās izriet no nelabvēlīgiem faktoriem, kuri saistīti ar [Dzīvotņu] direktīvas, [Putnu] direktīvas un Ūdens pamatdirektīvas īstenošanu”.

41.      No tekstuālā viedokļa ne Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktā, ne šajā regulā kopumā nav precizēts, kāds ir šo “nelabvēlīgo faktoru/grūtību” iemesls, ne arī, vai tie/tās izriet no aizlieguma veikt lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību. Tomēr Īstenošanas regulas Nr. 808/2014 I pielikuma 1. daļas 8. sadaļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums norādīt ierobežojumus vai trūkumus/grūtības, uz kuriem pamatojoties var piešķirt maksājumus, kas paredzēti lauku attīstības plānos. Tādējādi šķiet, ka dalībvalstis var brīvi identificēt trūkumu/grūtību veidus, par kādiem ir tiesības saņemt kompensācijas.

42.      No kontekstuālā viedokļa, lai gan Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktā tikai ir norādīts, ka maksājumi var attiekties uz Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, kas ir noteiktas saskaņā ar Dzīvotņu direktīvu un Putnu direktīvu, šīs regulas 30. panta 6. punkta b) apakšpunktā šie maksājumi ar zināmiem nosacījumiem ir attiecināti arī uz “citām norobežotām dabas aizsardzības teritorijām ar vides radītiem ierobežojumiem, kuri attiecas uz lauksaimniecību, vai meži [kuri attiecas uz lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbību] (22) [..]”. Tādējādi uzskatu, ka abas šīs darbības tiek uzskatītas par tādām, par kurām vienādi un bez atšķirībām ir tiesības saņemt maksājumus.

43.      No teleoloģiskā viedokļa no Regulas Nr. 1305/2013 piemērošanas jomas un pašiem tās mērķiem, kā tie ir izklāstīti tās 4. pantā, izriet, ka tā atbalsta lauku attīstību un it īpaši darbības, kuras ietilpst lauksaimniecības pārtikas nozarē, kā arī nepārtikas produktu un mežsaimniecības nozarē. No tā, manuprāt, izriet, ka darbības, kas ir ņemtas vērā saistībā ar Natura 2000 tīkla maksājumiem, var būt tikai lauksaimniecības vai mežsaimniecības darbības, izņemot, piemēram, kādu no tipiskajām purva izmantošanas darbībām, it īpaši ogļu ieguvi, kas ir rūpnieciska darbība, kura neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā (23).

44.      Tādēļ, manuprāt, maksājumu piešķiršana, lai kompensētu lauksaimniecības darbību aizliegumu meža teritorijā, principā ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunktu nav izslēgta. Dalībvalstīm ir jānosaka darbības, kuru ierobežojumi dod tiesības uz iepriekš minētajiem maksājumiem.

45.      Līdz ar to uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem iesaku atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā neizslēdz purvus no maksājumiem atbilstoši šīs regulas 30. panta 1. punktam, ciktāl tos attiecīgā gadījumā var veidot lauksaimniecības vai meža teritorijas, par kurām var saņemt maksājumus šīs tiesību normas izpratnē. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai tā tas ir pamatlietā.

B.      Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu

46.      Ar trešo un ceturto jautājumu, kas ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants dalībvalstij ļauj izslēgt purvus no Natura 2000 tīkla maksājumu saņemšanas vai atbalstu ierobežot, paredzot to piešķirt tikai saistībā ar ierobežojumiem, kuri ir noteikti kādam konkrētam saimnieciskās darbības veidam, it īpaši mežsaimniecības darbībai meža teritorijā.

47.      Šī tiesa it īpaši uzsver – lai gan dalībvalstīm ir jālemj par šīs regulas īstenošanu, to noteiktie ierobežojumi nedrīkst iznīcināt Natura 2000 maksājumu sistēmas “kompensējošo mērķi” (24).

48.      Latvijas valdība norāda, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants ļauj dalībvalstīm no Natura 2000 tīkla maksājumiem pilnībā izslēgt purvu zemes vai ierobežot atbalsta piešķiršanu Natura 2000 teritorijām, paredzot atbalstu tikai par ierobežojumu, kas ir noteikts konkrētam saimnieciskās darbības veidam. Saskaņā ar šīs regulas 5. un 8. pantu dalībvalstis var ne tikai brīvi izvēlēties lauku attīstības programmas pasākumus, bet arī brīvi noteikt to īstenošanas nosacījumus, un tām nav pienākuma piešķirt visus minētajā regulā paredzētos atbalsta pasākumus. Šajā gadījumā Komisijas apstiprinātās Latvijas lauku attīstības programmas pasākumi atbilstot Savienības tiesiskā regulējuma mērķiem un tajos esot ievērota rīcības brīvība, kas ar šo pašu regulu ir piešķirta dalībvalstīm, jo valsts likumdevējs atbalstu ir mērķtiecīgi virzījis uz to, lai veicinātu mērķi nostiprināt bioloģisko daudzveidību meža zemēs, novēršot finansējuma sadrumstalotību.

49.      Komisija, atgādinājusi, ka purva zemes var būt vai nu lauksaimniecības teritorija, vai meža teritorija atkarībā no to īpašībām (25), un ņemot vērā Latvijas likumdevēja izvēli kompensāciju piešķirt tikai par ierobežojumiem, kas ir noteikti meža teritorijās, apgalvo, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 2. punktu dalībvalsts var izvēlēties piemērot citu jēdziena “mežs” definīciju, nevis to, kas ietverta šī panta 1. punkta r) apakšpunktā, un tādējādi no Natura 2000 maksājumu saņemšanas var pilnībā izslēgt purva zemes, ar nosacījumu, ka šī definīcija nav diskriminējoša. Turklāt tā uzskata, ka dalībvalstis ar pašas Komisijas apstiprinātajām lauku atbalsta programmām var izvēlēties pasākumus, kam ir jāsaņem ELFLA finansējums, un ka šīs regulas 30. pants nerada nekādu pienākumu finansēt kompensācijas par ierobežojumiem saistībā ar Natura 2000. Tādējādi tā uzskata, ka dalībvalsts var ierobežot atbalsta piešķiršanu par Natura 2000 teritorijām, atbalstu paredzot tikai par dažiem konkrētiem saimnieciskās darbības ierobežojuma veidiem.

50.      Vispirms vēlos norādīt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants nenosaka nekādu pienākumu veikt maksājumu, kā tas skaidri izriet no tā 6. punkta formulējuma, kurā ir paredzēts, ka par tajā minētajām teritorijām, it īpaši Natura 2000 lauksaimniecības un meža teritorijām, ir tiesības saņemt maksājumus. Šī pieeja turklāt atbilst Savienības tiesiskā regulējuma lauku attīstības jomā būtībai, ļaujot dalībvalstīm savās lauku attīstības programmās brīvi noteikt šī tiesiskā regulējuma īstenošanas pasākumus, ievērojot Savienības prioritātes un ņemot vērā valsts specifiku (26).

51.      Turklāt vispirms ir jākonstatē, ka Īstenošanas regulas Nr. 808/2014 I pielikuma 5. daļas 12. pasākumā ir paredzēti trīs maksājumu veidi, no kuriem dalībvalstis var izvēlēties atbilstoši Regulas Nr. 1305/2013 30. pantam, proti, kompensācijas maksājums par Natura 2000 lauksaimniecības teritorijām, kompensācijas maksājums par Natura 2000 meža teritorijām un kompensācijas maksājums par lauksaimniecības teritorijām, kas iekļautas upju baseinu apsaimniekošanas plānos. Pēc tam šīs īstenošanas regulas I pielikuma 1. daļas 8. sadaļas 2. punkta e) apakšpunkta 11. punktā dalībvalstīm ir it īpaši noteikts pienākums noteikt ierobežojumus vai trūkumus/grūtības, kuru dēļ var tikt piešķirti lauku attīstības plānos paredzētie maksājumi. Visbeidzot, minētās īstenošanas regulas 10. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis var noteikt maksājumu summu, pamatojoties uz standarta pieņēmumiem par papildu izmaksām un negūtajiem ienākumiem.

52.      Tādējādi Savienības tiesiskais regulējums principā dalībvalstīm piešķir rīcības brīvību saistībā, pirmkārt, ar to pasākumu izvēli, kurus tās ir paredzējušas īstenot, izvēloties no Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētajiem pasākumiem, un, otrkārt, to ierobežojumu vai trūkumu/grūtību noteikšanu, kuru dēļ maksājumi tiek piešķirti. Tādējādi uzskatu, ka Latvijas likumdevējs, pieņemot Regulas Nr. 1305/2013 30. panta īstenošanas pasākumus, izmantodams tam šajā regulā piešķirto rīcības brīvību, pamatoti ir izvēlējies tikai kompensācijas par meža zemēm un maksājumus ir attiecinājis tikai uz dažiem ierobežojumiem, proti, Noteikumu Nr. 171 58. punktā paredzēto mežsaimniecības darbību aizliegumiem.

53.      Šo secinājumu nevar atspēkot ar Natura 2000 maksājumu sistēmas “kompensējošo mērķi”, uz kuru iesniedzējtiesa ir atsaukusies, pamatojoties uz spriedumu Lingurár (27). Proti, minētais spriedums attiecās uz situāciju, kurā attiecīgā dalībvalsts par labu privātpersonām bija īstenojusi atbalstu atbilstoši Natura 2000 tīklam, ņemot vērā mežu un citas meža zemes lietošanas ierobežojumus, un no atbalsta bija pilnībā izslēgusi meža teritorijas, kurās ietilpa valstij piederoša platība, neatkarīgi no tās lieluma, kas attiecīgā gadījumā izraisīja to, ka par meža platību, no kuras 0,182 % piederēja valstij, nebija tiesību saņemt attiecīgo atbalstu. Tiesa uzskatīja, ka tieši šis ierobežojums apdraudēja maksājumu sistēmas kompensējošo mērķi un bija nesamērīgs pasākums (28). Situācija pamatlietā ir atšķirīga, jo Latvijas likumdevējs purvus ir pilnībā izslēdzis no meža zemēm, par kurām tiek piešķirts atbalsts, izdarot izvēli, kas principā ir tā kompetencē.

54.      Protams, kad dalībvalsts izvēlas veicamos pasākumus, tai ir jāievēro vispārējie Savienības principi, piemēram, diskriminācijas aizlieguma un samērīguma principi (29). Kā to ir norādījusi Komisija, ja attiecīgie purvi atbilstoši to īpašībām ietilptu “mežos” saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunktā ietverto definīciju vai saskaņā ar definīciju, kas, iespējams, ir ietverta tās lauku attīstības programmā atbilstoši šīs regulas 2. panta 2. punktam (30), šo teritoriju izslēgšana no atbalsta saņemšanas atbilstoši minētās regulas 30. pantam izrādītos pretrunā Savienības tiesiskā regulējuma sistēmai raksturīgajam vispārējam diskriminācijas aizlieguma principam.

55.      Tādējādi iesaku uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij, ievērojot vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, vai nu izslēgt purvus no Natura 2000 tīkla maksājumu saņemšanas, ja vien šī izslēgšana neapdraud šo maksājumu kompensējošo mērķi, vai arī ierobežot par šīm teritorijām piešķiramo atbalstu, attiecinot to tikai uz ierobežojumiem, kuri ir noteikti kādam konkrētam saimnieciskās darbības veidam, it īpaši mežsaimniecības darbībai.

C.      Par piekto prejudiciālo jautājumu

56.      Ar piekto un pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka nekustamā īpašuma īpašniekam ir tiesības uz maksājumiem saistībā ar saimnieciskās darbības ierobežojumu šajā nekustamajā īpašumā, ja brīdī, kad tas minēto īpašumu iegādājās, tas zināja par šādu ierobežojumu.

57.      Latvijas valdība piedāvā uz šo jautājumu atbildēt noliedzoši, pamatojot ar to, ka Hartas 17. pantā vispārējās interesēs, ievērojot samērīguma principu, ir atļauti īpašuma izmantošanas ierobežojumi, ka SātiņiS attiecīgo nekustamo īpašumu bija iegādājusies tad, kad jau pastāvēja likumiskie ierobežojumi tās saimnieciskās darbības veikšanai, kuru tā vēlējās veikt, un ka nav nekādu pierādījumu, ka tā būtu saņēmusi leģitīmus apliecinājumus, ka valsts pasākumi, kas attiecas uz Natura 2000 tīkla maksājumu piešķiršanu, varētu tikt mainīti tai par labu.

58.      Īrijas valdība, kas savus apsvērumus ir paudusi tikai par šo jautājumu, uz minēto jautājumu piedāvā atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punkts kopsakarā ar Hartas 17. pantu nedod tiesības uz Natura 2000 tīkla maksājumu saistībā ar personas ieceri uzsākt jaunu saimniecisko darbību īpašumā, ja brīdī, kad tā iegādājās šo īpašumu, tā jau zināja par minētajam īpašumam noteiktajiem ierobežojumiem.

59.      Komisija norāda, ka šajā gadījumā runa ir nevis par īpašuma ekspropriāciju, bet gan par īpašuma izmantošanas regulējumu, kas ir atļauts, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs, atbilstoši Hartas 17. panta 1. punkta pēdējam teikumam, jo vides aizsardzība ir vispārējo interešu mērķis un aizliegums ierīkot dzērveņu plantāciju šajā ziņā nav nesamērīgs. Tā apgalvo, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā nav noteikts ne pienākums, ne arī sniegts solījums samaksāt kompensācijas fiziskām personām par ikvienu ierobežojumu, kas ir noteikts atbilstoši Natura 2000 tīklam, un ka arī Dzīvotņu direktīvā un Putnu direktīvā nav ietverti noteikumi par kompensācijas mehānisma ieviešanu. Tā izvirza arī jautājumu par Tiesas kompetenci lemt par tādu tiesību uz īpašumu ierobežojumu kā šajā lietā aplūkotais, kas neattiecas uz Savienības tiesību īstenošanu.

60.      Vispirms, runājot par Tiesas kompetenci lemt par piekto prejudiciālo jautājumu, jāatgādina, ka saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punktu, kas reglamentē tās piemērošanas jomu, tās tiesību normas attiecas uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Šī tiesību norma apstiprina Tiesas pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru Savienības tiesību sistēmā garantētās pamattiesības ir jāpiemēro visās situācijās, kuras tiek regulētas ar Savienības tiesībām, bet tās nevar būt piemērojamas ārpus šādām situācijām. Ja tiesiskā situācija neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, tad tās izskatīšana nav Tiesas kompetencē, un Hartas tiesību normas, uz kurām ir izdarīta atsauce, nevar pašas pamatot šo kompetenci (31).

61.      Taču šajā gadījumā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu par to, kā interpretēt Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 1. punktu kopsakarā ar Hartas 17. pantu. Tātad šis jautājums galvenokārt attiecas uz šīs regulas 30. panta piemērošanu.

62.      Šajā ziņā pietiek norādīt, kā tas izriet no piedāvātajām atbildēm uz iepriekš minētajiem jautājumiem, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pantā nav paredzēts ne pienākums veikt maksājumu, ne arī tiesības uz kompensāciju saistībā ar ierobežojumiem, kas ir noteikti atbilstoši Natura 2000. Proti, kā tas ir izklāstīts šo secinājumu 50. un 51. punktā, lai gan dalībvalstis atbilstoši šai tiesību normai var veikt pasākumus, tām nekādā ziņā nav pienākuma to darīt, turklāt tām ir rīcības brīvība saistībā ar pasākumiem, kurus tās uzskata par atbilstošiem šīs regulas īstenošanai.

63.      Šo secinājumu nevar atspēkot ne ar Regulas Nr. 1305/2013 30. panta, kas aplūkots kopsakarā ar Hartas 17. pantu, interpretāciju – jo pēdējai minētajai tiesību normai nav nekādas ietekmes uz Regulas Nr. 1305/2013 30. panta piemērošanas jomu –, ne ar iespējamu minētā 17. panta autonomu piemērošanu, kas ietvertu šīs tiesību normas piemērošanu pilnībā iekšējai situācijai un nebūtu saistīta ar Savienības tiesību aktu īstenošanu Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē.

64.      Konkrētāk, runājot par Dzīvotņu direktīvas 6. pantu, uz ko Īrijas valdība ir atsaukusies kā uz dalībvalstu pienākuma avotu, nākas konstatēt, ka būtībā šīs tiesību normas 1. punktā ir paredzēts, ka attiecībā uz īpaši aizsargājamām dabas teritorijām dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, un tās 2. punktā ir paredzēts, ka šīs dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai tajās pašās teritorijās novērstu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī būtiskus traucējumus, kas skar sugas, kuru dēļ ir noteiktas attiecīgās teritorijas. Man šķiet, ka, lai gan minētajā tiesību normā dalībvalstīm ir noteikts pienākums pieņemt pasākumus attiecīgo teritoriju aizsardzībai, tajā nekādā ziņā nav paredzēts, ka ir jāveic tādi kompensējoši pasākumi, kādi ir aplūkoti pamatlietā.

65.      Pakārtoti man ir jānorāda, ka pamatlietā aplūkotie Latvijas likumdevēja ieviestie ierobežojumi skar nevis tiesību uz īpašumu būtību, bet tikai to izmantošanu, kas Hartas 17. panta 1. punkta pēdējā teikuma izpratnē var tikt noteikta ar tiesību aktiem, ciktāl tas nepieciešams vispārējās interesēs. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību uz īpašumu izmantošana var tikt ierobežota ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (32). Šajā gadījumā vides aizsardzība ir viens no šiem mērķiem un tātad tā var attaisnot tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu (33), līdz ar to tāds aizliegums ierīkot dzērveņu plantāciju, kāds ir aplūkots pamatlietā, atbilst vispārējo interešu mērķim un nav nesamērīgs ar vēlamo mērķi, jo ekosistēmu aizsardzības nepieciešamība noteikti ir saistīta ar aizliegumu pārveidot teritoriju stāvokli (34).

66.      Līdz ar to ierosinu uz piekto prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nekustamā īpašuma kā purvi īpašniekam tas nepiešķir tiesības uz Natura 2000 tīkla maksājumiem saistībā ar saimnieciskās darbības veikšanas ierobežojumu šajā īpašumā.

V.      Secinājumi

67.      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Augstākās tiesas (Latvija) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

1)      Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) Nr. 1305/2013 (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005, 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas principā neizslēdz purvus no kompensācijas maksājumiem atbilstoši šīs regulas 30. panta 1. punktam, ciktāl tos attiecīgā gadījumā var veidot lauksaimniecības vai meža teritorijas, par kurām var saņemt maksājumus šīs tiesību normas izpratnē.

2)      Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij, ievērojot vispārējo diskriminācijas aizlieguma principu, vai nu izslēgt purvus no Natura 2000 tīkla maksājumu saņemšanas, ja vien šī izslēgšana neapdraud šo maksājumu kompensējošo mērķi, vai arī ierobežot par šīm teritorijām piešķiramo atbalstu, attiecinot to tikai uz ierobežojumiem, kuri ir noteikti kādam konkrētam saimnieciskās darbības veidam, it īpaši mežsaimniecības darbībai.

3)      Regulas Nr. 1305/2013 30. pants kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tāda nekustamā īpašuma kā purvi īpašniekam tas nepiešķir tiesības uz Natura 2000 tīkla maksājumiem saistībā ar saimnieciskās darbības veikšanas ierobežojumu šajā īpašumā.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 17. decembris) par atbalstu lauku attīstībai no Eiropas Lauksaimniecības fonda lauku attīstībai (ELFLA) un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1698/2005 (OV 2013, L 347, 487. lpp., un labojums OV 2016, L 130, 1. lpp.).


3      Padomes Direktīva (1992. gada 21. maijs) par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV 1992, L 206, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Dzīvotņu direktīva”).


4      Padomes Direktīva (1979. gada 2. aprīlis) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 1979, L 103, 1. lpp.).


5      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2009. gada 30. novembris) par savvaļas putnu aizsardzību (OV 2010, L 20, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Putnu direktīva”).


6      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2000. gada 23. oktobris), ar ko izveido sistēmu Kopienas rīcībai ūdens resursu politikas jomā (OV 2000, L 327, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Ūdens pamatdirektīva”).


7      Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2013. gada 17. decembris), ar ko izveido noteikumus par lauksaimniekiem paredzētiem tiešajiem maksājumiem, kurus veic saskaņā ar kopējās lauksaimniecības politikas atbalsta shēmām, un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 637/2008 un Padomes Regulu (EK) Nr. 73/2009 (OV 2013, L 347, 608. lpp.).


8      Komisijas Īstenošanas regula (2014. gada 17. jūlijs), ar kuru paredz noteikumus, kā piemērot [Regulu Nr. 1305/2013] (OV 2014, L 227, 18. lpp.).


9      Latvijas Vēstnesis, 2010, Nr. 58.


10      Latvijas Vēstnesis, 2015, Nr. 76.


11      Komisija rakstveida apsvērumos uzsver, ka iesniedzējtiesas nolēmumā citētajā šo noteikumu versijā ir izdarīti grozījumi, kas tika pieņemti 2017. gada 14. martā un kas ratione temporis nav piemērojami pamatlietas faktiskajiem apstākļiem. Noteikumu 58. punkta teksts pirms šiem grozījumiem bija šāds: “Atbalstu var saņemt, ja atbalstam pieteiktā atbalsttiesīgā platība ir vismaz viens hektārs, ko veido vismaz 0,5 hektārus lieli lauki, kuru robežas sakrīt ar meža nogabalu robežām un kuri ir identificējami dabā, un kuros saskaņā ar normatīvajiem aktiem par īpaši aizsargājamo dabas teritoriju aizsardzību un izmantošanu vai sugu un biotopu aizsardzību pēc stāvokļa kārtējā gada 1. aprīlī ir spēkā kāds no šādiem saimnieciskās darbības ierobežojumiem: [..] aizliegta mežsaimnieciskā darbība; [..] aizliegta galvenā cirte un kopšanas cirte; [..] aizliegta galvenā cirte; [..] aizliegta kailcirte.”


12      Šī programma ir pieejama Latvijas valdības tīmekļvietnē šādā adresē: https://www.zm.gov.lv/public/files/CMS_Static_Page_Doc/00/00/01/81/03/Programme_2014LV06RDNP001_9_0_lv.pdf


13      Dažās starptautiskajās tiesību normās par purviem ir sniegta ļoti elastīga to definīcija. Purvi tiek uzskatīti par “mitrājiem” 1971. gada 2. februārī Ramsārē (Irāna) parakstītās Konvencijas par starptautiskas nozīmes mitrājiem, īpaši kā ūdensputnu dzīves vidi (Recueil des traités des Nations unies, 996. sēj., 245. lpp., Nr. 14583), izpratnē, un “mitrāja” definīcija saskaņā ar šo konvenciju ir ļoti plaša. Runājot it īpaši par purviem, Ramsāres konvencijas Biroja dokumenta “Ramsāres teritoriju iekļaušana: Stratēģiskais satvars un pamatnostādnes Konvencijas par mitrājiem starptautiskas nozīmes mitrāju saraksta turpmākai izstrādei” (4. izd., 17. sēj., 2010) 136. un 137. punktā ir precizēts, ka purviem ir raksturīga kūdras substrāta esamība (jo “kūdra” veidojas no atmirušo un daļēji sadalījušos augu paliekām, kas ir uzkrājušās in situ augsnēs, kurās ir liels mitrums), un tie ir ekosistēmas, kurās kūdras nogulumus dažreiz sedz veģetācija (kas pārveidojas vai nepārveidojas par kūdru), bet dažreiz nesedz veģetācija. Kūdras vai tādas veģetācijas, kas spēj radīt kūdru, esamība saskaņā ar šo dokumentu ir galvenā purvu iezīme.


14      Man šķiet lietderīgi norādīt – lai gan Regulas Nr. 1305/2013 30. panta 6 punkta a) apakšpunktā ir minētas lauksaimniecības “teritorijas”, šīs regulas 2. panta 1. punkta f) apakšpunktā ir definēta lauksaimniecības “platība”. Man tomēr šķiet, ka abi vārdi ir savstarpēji aizstājami.


15      Regulas Nr. 1307/2013 4. panta 1. punkta h) apakšpunktā “ilggadīgie zālāji un pastāvīgās ganības” (kopā sauktas par “ilggadīgajiem zālājiem”) ir definētas šādi: “zeme, ko izmanto, lai audzētu dabīgi veidojušās (pašiesējušās) vai kultivētas (sētas) stiebrzāles vai citus lopbarības zālaugus, un kas piecus gadus vai ilgāk nav iekļauta saimniecības augsekas sistēmā; tās var būt arī citas sugas, piemēram, krūmi un/vai koki, ko var izmantot noganīšanai, ar noteikumu, ka pārsvaru saglabā stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi, kā arī, ja dalībvalstis tā nolemj – zeme, ko var izmantot noganīšanai un kas veido daļu no izveidotās vietējās prakses, ja stiebrzāles un citi lopbarības zālaugi tradicionāli nav dominējoši ganību teritorijās”.


16      Regulas Nr. 1307/2013 45. panta “Ilggadīgie zālāji” 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka “dalībvalstis teritorijās, uz kurām attiecas [Dzīvotņu direktīva] vai [Putnu direktīva], tostarp šajās teritorijās esošajos kūdrājos un mitrājos, nosaka ilggadīgos zālājus, kas ir ekoloģiski jutīgi un kas ir stingri jāaizsargā, lai īstenotu minētajās direktīvās noteiktos mērķus” (mans izcēlums).


17      Saskaņā ar Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 2. punktu dalībvalsts vai reģions var izvēlēties (lauku attīstības programmā) piemērot citu definīciju, nevis to, kas ir ietverta šīs regulas [2. panta] 1. punkta r) apakšpunktā, pamatojoties uz spēkā esošajiem valsts tiesību aktiem vai uzskaites sistēmu.


18      Piemēram, jākonstatē, ka Dzīvotņu direktīvas I pielikumā, ar ko ir ieviests Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu veidu, kuru aizsardzībai jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, saraksts, pirmkārt, “purvi”, kuri ir klasificēti ar kodu 7, ir nošķirti no “mežiem”, kas ir klasificēti ar kodu 9, un, otrkārt, daži purvu veidi, proti, “purvaina mežu zeme”, ir ietverti pie “Eiropas mērenās joslas mežiem” ar kodu 91D0.


19      Turklāt jānorāda, ka šādu teritoriju klasifikācija, kas veikta saskaņā ar Savienības vai valsts tiesisko regulējumu, nav “galīga”, jo zemes morfoloģija var mainīties it īpaši cilvēka iesaistīšanās rezultātā. Piemēram minēšu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2018/2001 (2018. gada 11. decembris) par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (OV 2018, L 328, 82. lpp.) 81. apsvērumu, kurā ir skaidri paredzēta iespēja, ka purvi tiek pārveidoti par lauksaimniecības teritorijām. Runājot par netiešu zemes izmantošanas maiņu, šajā apsvērumā ir precizēts, ka “netieša zemes izmantošanas maiņa notiek tad, kad tradicionālo pārtikas un dzīvnieku barības kultūraugu audzēšanu aizstāj ar tādu kultūraugu audzēšanu, kas paredzēti biodegvielām, bioloģiskajiem šķidrajiem kurināmajiem un biomasas degvielām. Šāds papildu pieprasījums palielina spiedienu uz zemes platībām, un tā rezultātā lauksaimniecības zemes platības var izplesties platībās ar augstu oglekļa koncentrāciju – tādās kā meži, mitrāji un kūdrāji [..]” (mans izcēlums).


20      Nevēlos iejaukties iesniedzējtiesas kompetencē saistībā ar valsts tiesību interpretāciju, tāpēc tikai konstatēšu, ka šķiet, ka šīs tiesas minētajā valsts tiesiskajā regulējumā vismaz netieši ir uzskatīts, ka purvi ietilpst meža zemēs, jo Noteikumu Nr. 171 56. punktā ir noteikts, ka “aktivitātes atbalsttiesīgā platība ir meža zeme (izņemot purvu)” (mans izcēlums). Tomēr saskaņā ar apsvērumiem, ko Latvijas valdība pauda tiesas sēdē, šķiet, ka Latvijas tiesību aktos ir ietverta “purva” definīcija, kura nav saderīga ar “meža” definīciju, un to Komisija ir apstrīdējusi.


21      Jānorāda, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 171 58. punktu Latvijas likumdevējs maksājumus ir ierobežojis, attiecinot tos tikai uz dažiem mežsaimniecības darbības ierobežojumiem, proti, uz aizliegumu veikt mežsaimniecības darbību un aizliegumu veikt atsevišķas cirtes.


22      Mans izcēlums.


23      Jānorāda, piemēram, ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.) II pielikumā ir nošķirti, pirmkārt, projekti, kas ir saistīti ar purvu izmantošanu “ieguves rūpniecībā”, un, otrkārt, projekti, kas ir saistīti ar zemkopību, mežkopību un akvakultūru.


24      Iesniedzējtiesa šajā jautājumā atsaucas uz 2017. gada 30. marta spriedumu Lingurár (C‑315/16, EU:C:2017:244).


25      Skat. šo secinājumu 31. punktu.


26      Skat. it īpaši Regulas Nr. 1305/2013 6. panta 1. punktu un 7. apsvērumu. Turklāt saskaņā ar šīs regulas 10. pantu Komisija tikai apstiprina programmas, ko tai ir iesniegušas dalībvalstis.


27      Spriedums, 2017. gada 30. marts (C‑315/16, EU:C:2017:244).


28      Skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár (C‑315/16, EU:C:2017:244, 26.–30. punkts).


29      Saistībā ar samērīguma principu skat. spriedumu, 2017. gada 30. marts, Lingurár (C‑315/16, EU:C:2017:244, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).


30      Skat. šo secinājumu 20. zemsvītras piezīmi. Tiesas sēdē Komisija izslēdza, ka Latvijas likumdevējs būtu pieņēmis “meža” definīciju Regulas Nr. 1305/2013 2. panta 1. punkta r) apakšpunkta izpratnē, savukārt saskaņā ar Latvijas valdības apsvērumiem šķiet, ka Latvijas tiesību aktos ir pieņemta “purva” definīcija, kas nav saderīga ar “meža” definīciju.


31      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. aprīlis, Profi Credit Slovakia (C‑485/19, EU:C:2021:313, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).


32      Skat. spriedumu, 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 113. punkts un tajā minētā judikatūra).


33      Skat. spriedumu, 2013. gada 15. janvāris, Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 114. punkts un tajā minētā judikatūra).


34      Turklāt šaubos, ka SātiņiS, kas šo īpašumu iegādājās, zinot par iepriekš esošajiem ierobežojumiem, varētu atsaukties uz pašu tās tiesību uz īpašumu skārumu.