VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2023. gada 20. decembrī (*)

Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojošie pasākumi saistībā ar darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība – Līdzekļu iesaldēšana – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemērojama līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Ierobežojumi attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā – To personu, vienību un struktūru saraksts, kurām piemēro ierobežojumus attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā – Prasītāja vārda iekļaušana un saglabāšana sarakstos – Jēdziens “ietekmīgi uzņēmēji” – Lēmuma 2014/145/KĀDP 2. panta 1. punkta g) apakšpunkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Kļūda vērtējumā – Samērīgums – Vienlīdzīga attieksme – Tiesības uz īpašumu – Darījumdarbības brīvība – Tiesības uz privāto dzīvi – Ierobežojumu attiecībā uz ieceļošanu piemērošana dalībvalsts pilsonim – Savienības pilsoņu brīva pārvietošanās

Lietā T‑313/22

Roman Arkadyevich Abramovich, ar dzīvesvietu Ņemčinovo [Nemchinovo] (Krievija), ko pārstāv T. Bontinck, A. Guillerme, S. Bonifassi, M. Brésart, L. Burguin, J. Goffin, J. Bastien, R. Lööf, advokāti, un C. Zatschler, SC,

prasītājs,

pret

Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv M. Bishop un M.‑C. Cadilhac, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Eiropas Komisija, ko pārstāv J.‑F. Brakeland, C. Giolito, L. Puccio un M. Carpus Carcea, pārstāvji,

persona, kas iestājusies lietā,

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs D. Špīlmans [D. Spielmann], tiesneši V. Valančus [V. Valančius], R. Mastrojāni [R. Mastroianni] (referents), M. Brkana [M. Brkan] un J. Gilja [I. Gâlea],

sekretāre: H. Eriksone [H. Eriksson], administratore,

ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu, konkrēti:

–        prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 25. maijā;

–        2022. gada 16. augusta lēmumu, ar ko Komisijai ir atļauts iestāties lietā Padomes atbalstam;

–        grozījumu rakstus, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2022. gada 24. novembrī, 2023. gada 23. martā un 2023. gada 17. maijā;

pēc 2023. gada 12. jūlija tiesas sēdes,

pēc tiesneša V. Valančus pilnvaru termiņa beigām 2023. gada 26. septembrī, ņemot vērā Vispārējas tiesas Reglamenta 22. pantu un 24. panta 1. punktu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savu prasību prasītājs Roman Arkadyevich Abramovich, lūdz, pirmām kārtām, pamatojoties uz LESD 263. pantu, atcelt, pirmkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/429 (2022. gada 15. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 87 I, 44. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/427 (2022. gada 15. marts), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 87 I, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “sākotnējie akti”), otrkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2022/1530 (2022. gada 14. septembris), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 239, 149. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2022/1529 (2022. gada 14. septembris), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2022, L 239, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2022. gada septembra akti par saglabāšanu sarakstos”), treškārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2023/572 (2023. gada 13. marts), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 75 I, 134. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2023/571 (2023. gada 13. marts), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 75 I, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2023. gada marta akti par saglabāšanu sarakstos”), un, ceturtkārt, Padomes Lēmumu (KĀDP) 2023/811 (2023. gada 13. aprīlis), ar kuru groza Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 101, 67. lpp.), un Padomes Īstenošanas regulu (ES) 2023/806 (2023. gada 13. aprīlis), ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2023, L 101, 1. lpp.) (turpmāk tekstā kopā – “2023. gada aprīļa akti par saglabāšanu sarakstos” un kopā ar 2022. gada septembra aktiem par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktiem par saglabāšanu sarakstos – “akti par saglabāšanu sarakstos”), ciktāl šie akti (turpmāk tekstā kopā – “apstrīdētie akti”) attiecas uz viņu, un, otrām kārtām, pamatojoties uz LESD 268. pantu, atlīdzināt kaitējumu, kas tam esot nodarīts, pieņemot sākotnējos aktus.

 Tiesvedības priekšvēsture

2        Prasītājs ir uzņēmējs, kuram ir Krievijas, Izraēlas un Portugāles pilsonība.

3        Eiropas Savienības Padome 2014. gada 17. martā, pamatojoties uz LES 29. pantu, pieņēma Lēmumu 2014/145/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 16. lpp.). Tajā pašā dienā tā, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu, pieņēma Regulu (ES) Nr. 269/2014 par ierobežojošiem pasākumiem attiecībā uz darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība (OV 2014, L 78, 6. lpp.).

4        2022. gada 21. februārī Krievijas Federācijas prezidents parakstīja dekrētu, atzīstot pašpasludinātās “Doneckas Tautas Republikas” un pašpasludinātās “Luganskas Tautas Republikas” neatkarību un suverenitāti, un deva rīkojumu šajās teritorijās izvietot Krievijas bruņotos spēkus.

5        2022. gada 22. februārī Eiropas Savienības Augstais pārstāvis ārlietās un drošības politikas jautājumos Eiropas Savienības vārdā publicēja deklarāciju, kurā nosodīja šīs darbības, jo tās ir smags starptautisko tiesību pārkāpums. Viņš paziņoja, ka Savienība reaģēs uz šiem pēdējiem Krievijas Federācijas pārkāpumiem, steidzami pieņemdama papildu ierobežojošus pasākumus.

6        2022. gada 23. februārī Padome pieņēma pirmo ierobežojošo pasākumu virkni. Tie attiecās, pirmkārt, uz ierobežojumiem, kas piemērojami ekonomiskajām attiecībām ar reģioniem, kurus nekontrolē Doneckas un Luganskas valdība, otrkārt, uz piekļuves kapitāla tirgiem ierobežojumiem, it īpaši aizliedzot Krievijas Federācijas, tās valdības un tās centrālās bankas finansējumu, un, treškārt, uz valdības locekļu, banku, uzņēmēju, ģenerāļu un 336 Gosudarstvennaya Duma Federal'nogo Sobrania Rossiskoï Federatsii (Krievijas Federācijas Federālās asamblejas Valsts dome) locekļu iekļaušanu to personu, vienību un struktūru sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus.

7        2022. gada 24. februārī Krievijas Federācijas prezidents paziņoja par militāru operāciju Ukrainā, un tajā pašā dienā Krievijas bruņotie spēki uzbruka Ukrainai vairākās valsts daļās.

8        2022. gada 25. februārī Padome pieņēma otru ierobežojošo pasākumu virkni. Pirmkārt, jautājums bija par individuāliem pasākumiem, kas vērsti pret politiķiem un uzņēmējiem, kuri ir iesaistīti Ukrainas teritorijas integritātes pārkāpšanā. Otrkārt, jautājums bija par ierobežojošiem pasākumiem, kas ir piemērojami finanšu, aizsardzības, enerģētikas, aviācijas un kosmosa rūpniecības jomā. Treškārt, jautājums bija par pasākumiem, ar kuriem tiek apturēta dažu tādu nolīguma normu piemērošana, kurās paredzēti pasākumi vīzu izsniegšanas atvieglošanai attiecībā uz atsevišķām Krievijas Federācijas pilsoņu kategorijām, kuri iesniedz pieteikumu īstermiņa vīzas saņemšanai.

9        Tajā pašā dienā, ņemot vērā situācijas Ukrainā nopietnību, Padome pieņēma, pirmkārt, Lēmumu (KĀDP) 2022/329, ar ko groza Lēmumu 2014/145 (OV 2022, L 50, 1. lpp.), un, otrkārt, Regulu (ES) 2022/330, ar ko groza Regulu Nr. 269/2014 (OV 2022, L 51, 1. lpp.), lai cita starpā grozītu kritērijus, saskaņā ar kuriem uz fiziskām vai juridiskām personām, vienībām vai struktūrām var attiekties attiecīgie ierobežojošie pasākumi. Saskaņā ar Lēmuma 2022/329 11. apsvērumu Padome uzskatīja, ka sarakstā iekļaušanas kritēriji būtu jāgroza, lai iekļautu personas un vienības, kas atbalsta Krievijas valdību un gūst no tās labumu, kā arī personas un vienības, kas tai nodrošina būtisku ieņēmumu avotu, un fiziskas vai juridiskas personas, kas saistītas ar sarakstā iekļautajām personām vai vienībām.

10      Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Lēmumu 2022/329, 2. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:

“1.      Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir šādu personu īpašumā vai valdījumā, turējumā vai kontrolē:

[..]

d)      fiziskas vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kuras sniedz materiālu vai finansiālu atbalstu Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, vai kuras gūst labumu no tiem;

[..]

g)      ietekmīgi uzņēmēji vai juridiskas personas, vienības vai struktūras, kuras darbojas ekonomikas nozarēs, kas nodrošina svarīgu ienākumu avotu [būtisku ieņēmumu avotu] Krievijas Federācijas valdībai, kura ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju,

[..].

2.      Pielikumā uzskaitītajām fiziskajām vai juridiskajām personām, vienībām vai struktūrām vai to labā nedara pieejamus, ne tieši, ne netieši, nekādus līdzekļus vai saimnieciskos resursus.”

11      Šīs līdzekļu iesaldēšanas noteikumi ir paredzēti Lēmuma 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, 2. panta 3.–6. punktā.

12      Ar Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 1. panta 1. punkta b) un e) apakšpunktu ir aizliegts ieceļot dalībvalstu teritorijā vai šķērsot to fiziskām personām, kuras atbilst kritērijiem, kas būtībā ir identiski kritērijiem, kuri noteikti minētā lēmuma 2. panta 1. punkta d) un g) apakšpunktā.

13      Regulā Nr. 269/2014, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu 2022/330, ir prasīts veikt līdzekļu iesaldēšanas pasākumus, un šīs iesaldēšanas noteikumi ir paredzēti tādā formulējumā, kas būtībā ir identisks Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, formulējumam. Proti, šīs regulas, redakcijā ar grozījumiem, 3. panta 1. punkta a)–g) apakšpunktā galvenokārt ir pārņemts minētā lēmuma 2. panta 1. punkta a)–g) apakšpunkts.

14      Šajā saistībā Padome ar sākotnējiem aktiem iekļāva prasītāja vārdu to personu, vienību un struktūru sarakstos, kurām piemēro ierobežojošos pasākumus, kas ietverti Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, pielikumā un Regulas Nr. 269/2014, ar grozījumiem, I pielikumā (turpmāk tekstā – “attiecīgie saraksti”).

15      Prasītāja vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos pamatojums ir šāds:

“[Prasītājs] ir Krievijas oligarhs, kuram ir ciešas un ilgstošas saites ar Vladimir Putin. Viņam ir bijusi privileģēta piekļuve prezidentam, un viņš ir uzturējis ar viņu ļoti labas attiecības. Šī saikne ar Krievijas vadītāju palīdzēja viņam saglabāt savu ievērojamo īpašumu. Viņš ir galvenais akcionārs tērauda ražošanas grupā [Evraz], kas ir viens no lielākajiem Krievijas nodokļu maksātājiem.

Tādējādi viņš [guva labumu no] Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju. Viņš ir arī viens no vadošajiem Krievijas uzņēmējiem, kas ir iesaistīti ekonomikas nozarēs, kuras nodrošina nozīmīgu ienākumu avotu [būtisku ieņēmumu avotu] Krievijas Federācijas valdībai, kura ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.”

16      Padome 2022. gada 16. martā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu to personu, vienību un struktūru ievērībai, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas paredzēti Lēmumā 2014/145, redakcijā ar grozījumiem, un Regulā Nr. 269/2014, ko īsteno ar Īstenošanas regulu 2022/427 (OV 2022, C 121 I, 1. lpp.). Šajā paziņojumā it īpaši bija norādīts, ka attiecīgās personas var iesniegt Padomei pieteikumu pārskatīt lēmumu, ar kuru viņu vārdi ir tikuši iekļauti attiecīgajos sarakstos, pievienojot apliecinošus dokumentus.

17      Padome 2022. gada 13. aprīļa vēstulē nosūtīja prasītājam informāciju, kas bija ietverta 2022. gada 12. marta pierādījumu materiālos ar atsauces numuru WK 3624/2022 (turpmāk tekstā – “pirmā WK lieta”), uz kuru tā bija balstījusi savu lēmumu.

18      Prasītājs 2022. gada 25. maijā iesniedza pieteikumu par sākotnējo aktu pārskatīšanu.

 Fakti pēc šīs prasības celšanas

19      Padome 2022. gada 14. septembrī pieņēma 2022. gada septembra aktus par saglabāšanu sarakstos, ar kuriem ierobežojošie pasākumi pret prasītāju tika pagarināti līdz 2023. gada 15. martam. Šajos aktos Padome pamatoja minēto pasākumu pagarināšanu, atkārtojot visus sākotnējos aktos minētos iemeslus.

20      Ar 2022. gada 22. decembra vēstuli, kurai bija pievienoti 2022. gada 15. decembra pierādījumu materiāli ar atsauces numuru WK 17693/2022 (turpmāk tekstā – “otrā WK lieta”), Padome norādīja prasītājam, ka tā apsver iespēju pagarināt pret viņu vērsto ierobežojošo pasākumu termiņu, un aicināja viņu iesniegt savus apsvērumus.

21      Ar 2023. gada 19. janvāra vēstuli prasītājs iesniedza savus apsvērumus par jaunajiem pierādījumiem.

22      Ar 2023. gada marta aktiem par saglabāšanu sarakstos pret prasītāju veiktie ierobežojošie pasākumi tika pagarināti līdz 2023. gada 15. septembrim. Ar 2023. gada 14. marta vēstuli Padome informēja prasītāju par savu lēmumu.

23      Ar 2023. gada aprīļa aktiem par saglabāšanu sarakstos tika izdarīti grozījumi dažās paskaidrojuma raksta valodu versijās attiecībā uz prasītāju, kā arī sadaļā “identifikācijas informācija” attiecībā uz viņu.

24      2023. gada aprīļa aktos par saglabāšanu sarakstos pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai attiecīgajos sarakstos tika grozīts šādi:

“[Prasītājs] ir Krievijas oligarhs, kuram ir ilglaicīgas un ciešas saites ar Vladimir Putin. Viņam ir bijusi privileģēta piekļuve prezidentam un ļoti labas attiecības ar viņu. Šī saikne ar Krievijas vadītāju ļāva viņam uzkrāt ievērojamu bagātību [ir palīdzējusi viņam saglabāt ievērojamu bagātību]. Viņš ir [viens no] galven[ajiem] akcionār[iem] tērauda ražošanas grupā Evraz, kas ir vien[a] no lielākajiem Krievijas nodokļu maksātājiem.

Tādējādi viņš ir guvis labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju. Viņš ir arī viens no vadošajiem [ietekmīgajiem] Krievijas uzņēmējiem, kurš ir iesaistīts ekonomikas nozarēs, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas Federācijas valdībai, kura ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju.”

25      Padome 2023. gada 11. maija vēstulē, atbildot uz prasītāja 2023. gada 4. maija vēstuli, norādīja prasītājam minēto grozījumu iemeslus.

 Lietas dalībnieku prasījumi

26      Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdētos aktus, ciktāl tie attiecas uz viņu;

–        piespriest Padomei provizoriski samaksāt summu 1 miljona EUR apmērā labdarības fondam, kas šobrīd tiek dibināts saistībā ar Chelsea FC pārdošanu, no kura labumu gūs konfliktos cietušie, atlīdzinot nodarīto morālo kaitējumu;

–        piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Padomes, ko atbalsta Eiropas Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

28      Pamatojot savu atcelšanas prasību, prasītājs izvirza četrus pamatus, no kuriem – formāli – pirmais attiecas uz “tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu”, otrais – uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, trešais – uz “vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu” un ceturtais – uz “pamattiesību pārkāpumu”. Viņš turklāt apgalvo, ka Padomes prettiesiskās rīcības dēļ viņam ir nodarīts kaitējums, kas ir jāatlīdzina. Savos pirmajos divos grozījumu rakstos prasītājs izvirza arī argumentus par “tiesību uz aizstāvību pārkāpumu” un “Padomes pienākuma veikt pārskatīšanu neizpildi, pieņemot 2022. gada septembra aktus par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktus par saglabāšanu sarakstos”, kas būtībā ir saistīti ar pirmo pamatu; tādēļ tie tiks analizēti kā šī pamata daļa.

 Par atcelšanas prasību

 Par pirmo pamatu

29      Pirmo pamatu pēc būtības var iedalīt divās daļās, no kurām pirmā attiecas uz “tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu” un otro daļu veido argumenti, kurus prasītājs izvirzījis saistībā ar pirmajiem diviem grozījumu rakstiem, kuri konkrēti ir vērsti pret 2022. gada septembra aktiem par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktiem par saglabāšanu sarakstos.

–       Par pirmo daļu, kas attiecas uz “tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu”

30      Prasītājs apgalvo, ka Padomes sniegtā informācija neļauj viņam sevi pienācīgi aizstāvēt. It īpaši viņš pārmet Padomei, ka tā nav precizējusi ar prezidentu Putinu uzturēto “saikņu” vai “attiecību” raksturu un apjomu.

31      Kā norāda prasītājs, Padome neesot sniegusi viņam uzticamu un ticamu informāciju, kas ļautu viņam pārbaudīt iemeslus, kuru dēļ viņa vārds ir iekļauts un saglabāts attiecīgajos sarakstos, kā arī individuālos, īpašos un konkrētos iemeslus, kuru dēļ tā ir uzskatījusi, ka apstrīdētie akti ir pamatoti.

32      Šajā ziņā prasītājs uzsver, ka lietā ietvertie pierādījumi, kas sastāv tikai no preses rakstiem vai izrakstiem un ekrāna uzņēmumiem no tīmekļa vietnēm, neļauj identificēt nevienu no prezidenta Putina saņemtu atbalsta aktu vai labumu.

33      Turklāt prasītājs pārmet Padomei, ka tā nav identificējusi Krievijas lēmumu pieņēmējus, no kuriem viņš būtu guvis labumu.

34      Turklāt prasītājs apliecina, ka Padomes apgalvojumi radot viņam pienākumu iesniegt negatīvus pierādījumus, tādējādi apvēršot pierādīšanas pienākumu.

35      Replikā prasītājs norāda uz to, ka nav faktiskā pamata, kāds pastāvēja laikā, kad tika pieņemti attiecīgie ierobežojošie pasākumi. Turklāt viņš pārmet Padomei, ka tā neesot ņēmusi vērā lietas kontekstu un apstākļus, jo tā nav sniegusi pietiekami konkrētu, precīzu un saskanīgu pierādījumu kopumu, kuri ļautu konstatēt pietiekamu saikni starp viņu un “apkarotajām situācijām”, proti, darbībām, ar ko tiek grauta vai apdraudēta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

36      Grozījumu rakstos prasītājs apgalvo, ka nekas neļaujot secināt, ka attiecībā uz tērauda ražošanas grupu Evraz (turpmāk tekstā – “Evraz”) viņa kā mātesuzņēmuma akcionāra statuss ļautu viņam ietekmēt situācijas, kuras tiek apkarotas ar ierobežojošajiem pasākumiem. Šajā ziņā viņš uzsver, ka Padome vairs nebalstās uz 2022. gada 22. decembra vēstulei pievienotajiem pierādījumiem, kas vispārīgi attiecas uz Evraz tirdzniecības attiecībām un it īpaši uz līgumiem, kādus tās meitasuzņēmumi esot noslēguši ar Krievijas Federācijas Nacionālo gvardi. Turklāt otrajā WK lietā ietvertie pierādījumi – lai gan lielā daļā bija iesniegti pirms 2022. gada septembra aktiem par saglabāšanu sarakstos – šo aktu pieņemšanas laikā neesot tikuši norādīti.

37      Padome, kuru atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

38      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā noteiktās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā paredz, ka ieinteresētajai personai ir jāvar uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma, vai no paziņojuma par tā pamatojumu, kuru šī persona saņem, iesniedzot pieprasījumu (skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

39      LESD 296. panta otrajā daļā paredzētā pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir pamatots vai arī tajā acīmredzami ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli pār šī akta tiesiskumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 49. un 50. punkts, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 47. punkts un tajā minētā judikatūra).

40      LESD 296. pantā un Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā paredzētajam pamatojumam jābūt atbilstošam attiecīgā akta būtībai un kontekstam, kādā tas ticis pieņemts. Prasība norādīt pamatojumu ir izvērtējama, ievērojot attiecīgās lietas apstākļus, it īpaši šī akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un intereses saņemt paskaidrojumus – kāda var būt akta adresātiem vai citām personām, kuras tas skar tieši un individuāli – raksturu. Tostarp netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu uzskaitīti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie elementi, nedz arī lai tajā būtu sīki atbildēts uz ieinteresētās personas formulētajiem apsvērumiem apspriežu laikā pirms šī akta pieņemšanas, ciktāl jautājums par to, vai akta pamatojums ir pietiekams, ir jānovērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī kontekstu, kā arī visu juridisko noteikumu kopumu, kas reglamentē attiecīgo jomu (skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 22. aprīlis, Padome/PKK, C‑46/19 P, EU:C:2021:316, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

41      Tādējādi, pirmkārt, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmos apstākļos, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma apmēru. Otrkārt, akta pamatojuma precizitātes pakāpei ir jābūt samērīgai ar materiālajām iespējām un tehniskajiem nosacījumiem vai termiņu, kurā tas jāsniedz (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Turklāt judikatūrā ir precizēts, ka Padomes tiesību akta, ar ko ir noteikts ierobežojošs pasākums, pamatojumā ir jānorāda ne tikai šī pasākuma juridiskais pamats, bet arī īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

43      Visbeidzot, ir jāatgādina, ka pienākums norādīt pamatojumu ir būtisks formas noteikums, kas ir jānošķir no pamatu pamatotības, kura attiecas uz apstrīdētā akta tiesiskumu pēc būtības. Akta pamatojumu veido formāla to pamatu izklāstīšana, uz kuriem šis tiesību akts balstīts. Ja šajos pamatos ir pieļautas kļūdas, tās skar tiesību akta tiesiskumu pēc būtības, nevis tā pamatojumu, kas var būt pietiekams, pat izklāstot kļūdainus pamatus (skat. spriedumu, 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 96. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz atšķirību starp jautājumu par pamatojumu un jautājumu par pierādījumiem par apgalvoto rīcību, kas arī ir jautājums par attiecīgā akta tiesiskumu pēc būtības un nozīmē šajā aktā minēto faktu patiesuma pārbaudi un šo faktu kvalifikāciju par elementiem, kas pamato ierobežojošo pasākumu piemērošanu pret attiecīgo personu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 6. oktobris, Chyzh u.c./Padome, T‑276/12, nav publicēts, EU:T:2015:748, 111. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Iesākumā, kā prasītājs ir atzinis tiesas sēdē, ir jākonstatē, ka viņa argumenti par iekļaušanas sarakstos pamatojumā ietverto apgalvojumu pareizību un vienlaicīguma neesamību, kā arī par otrās WK lietas saturu attiecas uz apstrīdēto aktu pamatotību, nevis uz to, vai ir pamatojums un vai tas ir pietiekams. Tas pats attiecas uz viņa argumentu saistībā ar varbūtējo pierādīšanas pienākuma maiņu, kas attiecas uz jautājumu par pamatojuma pamatotību.

45      Šajā lietā, pirmām kārtām, ir jānorāda, ka vispārējais konteksts, kas lika Padomei pieņemt attiecīgos ierobežojošos pasākumus, ir skaidri izklāstīts apstrīdēto aktu apsvērumos, kuros cita starpā ir norādīts uz Krievijas Federācijas militāro agresiju pret Ukrainu, kas ir neizprovocēta un nepamatota. Tāpat ir skaidri norādīts juridiskais pamats, uz kuru balstoties minētie akti tika pieņemti, proti, LES 29. pants un LESD 215. pants. Apstrīdēto aktu pamatojums ir pamatojums, kas izklāstīts šī sprieduma 14. un 24. punktā. Tādējādi konteksts un apstākļi, ar kuriem saistīta minēto aktu pieņemšana, prasītājam bija labi zināmi.

46      Otrām kārtām, lasot apstrīdēto aktu pamatojumu, ir pietiekami skaidri redzams, ka Padome prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos iekļāva, balstīdamās uz diviem kritērijiem, kas ir skaidri minēti iekļaušanas pamatojumā, proti, kritērijiem, kuri minēti Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 2. panta 1. punkta d) un g) apakšpunktā (turpmāk tekstā, attiecīgi, “d) kritērijs” un “g) kritērijs”) (skat. šī sprieduma 10. punktu), un to prasītājs turklāt neapstrīd.

47      Trešām kārtām, šī sprieduma 15. un 24. punktā minētie iekļaušanas iemesli ļāva prasītājam saprast, ka viņa vārds ir iekļauts un saglabāts attiecīgajos sarakstos konkrēti tādēļ, ka viņš ir uzturējis ciešas un ilglaicīgas saiknes ar prezidentu Vladimiru Putinu, kuras, neatkarīgi no to rakstura, ir palīdzējušas viņam saglabāt ievērojamu bagātību, tādējādi viņš esot guvis labumu no Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kas ir atbildīgi par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju. Turklāt prasītājs ir identificēts kā viens no galvenajiem akcionāriem Evraz mātesuzņēmumā, kas ir viens no Krievijas lielākajiem nodokļu maksātājiem, tādējādi viņš ir identificēts kā ietekmīgs uzņēmējs, kurš ir iesaistīts ekonomikas nozarē, kura veido vai nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas Federācijas valdībai.

48      Šajā ziņā, it īpaši attiecībā uz, iespējams, neskaidro un vispārīgo norādi uz Krievijas lēmumu pieņēmējiem, ir jānorāda – kā to ir izdarījusi Padome –, ka, atsaucoties uz “Krievijas vadītāju” vienskaitlī – kas ļauj viegli identificēt prezidentu Putinu kā Krievijas lēmumu pieņēmēju, no kura prasītājs ir guvis labumu –, pamatojuma izklāsts ir pietiekami precīzs.

49      Visbeidzot, tā kā nav mainījušies iemesli prasītāja vārda iekļaušanai un saglabāšanai attiecīgajos sarakstos, prasītājs nevar pārmest Padomei, ka tā aktu par saglabāšanu sarakstos pamatojuma izklāstā nav atsaukusies uz pierādījumiem, kurus tā viņam bija nosūtījusi ar 2022. gada 22. decembra vēstuli.

50      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka apstrīdētajos aktos ir juridiski pietiekami izklāstīti tiesiskie un faktiskie elementi, kas, pēc Padomes uzskatiem, veido šo aktu pamatojumu.

51      Tātad šī [pamata] daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu, kas attiecas uz “tiesību uz aizstāvību pārkāpumu” un “Padomes pienākuma veikt pārskatīšanu neizpildi, pieņemot 2022. gada septembra aktus par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktus par saglabāšanu sarakstos”

52      Prasītājs būtībā pārmet Padomei, ka tā neesot devusi viņam iespēju tikt uzklausītam pirms 2022. gada septembra aktu par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas un ka tā neesot sniegusi atbildi pēc būtības attiecībā uz vairākiem viņa norādītajiem elementiem un izvirzītajiem argumentiem.

53      Turklāt prasītājs pārmet Padomei, ka tā neesot atkārtoti izvērtējusi nepieciešamību attiecībā uz viņu saglabāt konkrētos ierobežojošos pasākumus, ka tā esot norādījusi uz neaktuāliem elementiem un ka tā neesot ņēmusi vērā apstākļu izmaiņas, kādas notikušas kopš viņa vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos, it īpaši attiecībā uz lomu, kāda viņam esot bijusi dažādos humānās palīdzības centienos un mediācijā starp pusēm, kā arī viņa attiecībām ar prezidentu Putinu.

54      Tādējādi prasītājs uzskata, ka 2022. gada septembra akti par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta akti par saglabāšanu sarakstos nebūtu pieņemti, ja Padome būtu pārskatījusi viņa situāciju un viņu uzklausījusi.

55      Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

56      Hartas 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās tiesības tikt uzklausītam jebkurā procedūrā, kas ir tiesību uz aizstāvību ievērošanas neatņemama sastāvdaļa, ikvienai personai garantē iespēju administratīvajā procesā un pirms ikviena lēmuma, kas var nelabvēlīgi ietekmēt tās intereses, pieņemšanas izteikt savu viedokli lietderīgi un efektīvi (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Procedūrā, kas attiecas uz lēmuma pieņemšanu, konkrēti, par personas vārda saglabāšanu sarakstā, kurš pievienots tiesību aktam, ar ko paredz ierobežojošus pasākumus, tiesību uz aizstāvību un tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā ievērošana nozīmē, ka Savienības kompetentajai iestādei ir jāpaziņo attiecīgajai personai šīs iestādes rīcībā esošie pret šo personu vērstie elementi šī lēmuma pamatojumam, lai šī persona varētu aizstāvēt savas tiesības iespējami labākajos apstākļos un, pilnībā zinādama faktus, izlemt, vai ir lietderīgi vērsties Savienības tiesā. To paziņojot, Savienības kompetentajai iestādei ir jāļauj šai personai lietderīgi paust savu viedokli par pamatojumu, kas pret viņu ir vērsts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 111. un 112. punkts, un 2006. gada 12. decembris, Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, T‑228/02, EU:T:2006:384, 93. punkts).

58      Tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību, ir jāizvērtē atbilstoši katra gadījuma konkrētajiem apstākļiem, tostarp ņemot vērā attiecīgā akta būtību un apstākļus, kādos tas ir pieņemts, kā arī juridiskos noteikumus, kas reglamentē attiecīgo jomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 102. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Tiesības tikt uzklausītam pirms tādu aktu pieņemšanas, ar kuriem personas vārds vai vienības nosaukums tiek saglabāts to personu vai vienību sarakstā, uz kurām attiecas ierobežojoši pasākumi, ir jāievēro, ja lēmumā, par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanas sarakstā saglabāšanu spēkā Padome attiecībā uz to ir konstatējusi jaunus apstākļus, proti, apstākļus, kuri nebija ietverti sākotnējā lēmumā par tās vārda vai nosaukuma iekļaušanu šajā sarakstā (skat. spriedumu, 2020. gada 12. februāris, Amisi Kumba/Padome, T‑163/18, EU:T:2020:57, 54. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 7. aprīlis, Central Bank of Iran/Padome, C‑266/15 P, EU:C:2016:208, 33. punkts).

60      Iesākumā jāatgādina, ka nedz attiecīgais tiesiskais regulējums, nedz vispārējais princips par tiesību uz aizstāvību ievērošanu nepiešķir ieinteresētajām personām tiesības tikt uzklausītām, jo pietiek ar iespēju sniegt savus apsvērumus rakstveidā (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 23. oktobris, People's Mojahedin Organization of Iran/Padome, T‑256/07, EU:T:2008:461, 93. punkts, un 2013. gada 6. septembris, Bank Melli Iran/Padome, T‑35/10 un T‑7/11, EU:T:2013:397, 105. punkts).

61      Tādējādi, ja attiecīgā persona ir paudusi apsvērumus par pamatojuma izklāstu, Savienības kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt varbūtējā pamatojuma pamatotību, ņemot vērā šos apsvērumus un iespējamos tiem pievienotos attaisnojošos elementus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 114. punkts).

62      Šajā lietā attiecībā uz 2022. gada septembra aktiem par saglabāšanu sarakstos Padome 2022. gada 16. martā publicēja paziņojumu (skat. šī sprieduma 16. punktu) attiecīgo personu un vienību ievērībai, ar kuru tās tika informētas par iespēju līdz 2022. gada 1. jūnijam iesniegt pieteikumu par pārskatīšanu. Tādējādi prasītājs savu pirmo pieteikumu par pārskatīšanu varēja iesniegt 2022. gada 25. maijā, tātad viņam bija iespēja darīt zināmu savu viedokli pirms minēto aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas.

63      Attiecībā uz vērtējumu par nepieciešamību saglabāt pasākumus, kas vērsti pret prasītāju, Padome 2022. gada 15. septembra vēstulē ne tikai atgādināja argumentus, kas bija izvirzīti iebildumu rakstā, jo apsvērumi, kuri iekļauti prasītāja pieteikumā par pārskatīšanu, bija līdzīgi prasības pieteikumā izvirzītajiem pamatiem, bet arī sniedza dažus papildu precizējumus par saitēm, kādas prasītājs uzturējis ar prezidentu Putinu, kā arī viņa kā Evraz lielākā akcionāra statusu, kas pamatoja attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanu attiecībā pret viņu. Turklāt Padome varēja norādīt, ka apstākļi nav mainījušies, par ko, konkrēti, liecina 2022. gada septembra aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšana, pamatojoties uz tiem pašiem sākotnējo aktu pierādījumiem. Šajā ziņā, prasītāja iesaistīšanās labdarībā, humānās palīdzības centienos un mediācijā nevar tikt uzskatīta par apstākļu izmaiņām, ņemot vērā iepriekš minēto.

64      Tādējādi Padome nav pārkāpusi pienākumu pārskatīt prasītāja situāciju pirms 2022. gada septembra aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas.

65      Attiecībā uz 2023. gada marta aktiem par saglabāšanu sarakstos ir jānorāda, ka Padome ar 2022. gada 22. decembra vēstuli informēja prasītāju, ka ir paredzējusi saglabāt viņa vārdu attiecīgajos sarakstos, balstīdamās uz to pašu pamatojumu, un aicināja viņu iesniegt apsvērumus, ko viņš izdarīja ar 2023. gada 19. janvāra vēstuli.

66      Tādējādi prasītājs varēja iesniegt savus apsvērumus par jaunajiem pierādījumiem, ko Padome viņam bija nosūtījusi ar 2022. gada 22. decembra vēstuli, kam pievienota otrā WK lieta.

67      No tā izriet, ka Padome nosūtīja prasītājam jaunos elementus pirms 2023. gada marta aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas un ka viņš varēja panākt, ka tiek uzklausīts viņa viedoklis par tiem pirms attiecīgo ierobežojošo pasākumu saglabāšanas attiecībā pret viņu.

68      Turklāt jānorāda, ka, lai gan Padome ir noraidījusi otro pieteikumu par pārskatīšanu un ir nolēmusi saglabāt šos attiecīgos pasākumus, kas vērsti pret prasītāju, tas nevar pierādīt to, ka Padome nebūtu izpildījusi savu pienākumu veikt pārskatīšanu. Proti, pirmkārt, nenotika nekādas apstākļu izmaiņas, raugoties no sākotnējo aktu pieņemšanas viedokļa, un, otrkārt, nekas neliedza prasītājam iesniegt jaunus pierādījumus, kad viņš iesniedza otro pieteikumu par pārskatīšanu, lai pamatotu argumentu par apstākļu izmaiņām, kādas, iespējams, notikušas kopš viņa vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos. Turklāt 2023. gada 14. marta vēstulē Padome ir precizējusi iemeslus, kas pamato prasītāja vārda saglabāšanu minētajos sarakstos, kuri ir, pirmkārt, viņa kā ietekmīga uzņēmēja darbība un, otrkārt, viņa saites ar prezidentu Putinu.

69      Attiecībā uz to, ka uz atsevišķiem prasītāja argumentiem, iespējams, nav sniegta atbilde pēc būtības, ir jānorāda, ka, lai arī tiesību uz aizstāvību un tiesību tikt uzklausītam ievērošana prasa, lai Savienības iestādes ļautu personai, uz kuru attiecas nelabvēlīgs akts, lietderīgi paust savu viedokli, tā minētajām iestādēm nevar uzlikt pienākumu piekrist šim viedoklim (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 7. jūlijs, Arbuzov/Padome, T‑221/15, nav publicēts, EU:T:2017:478, 84. punkts, un 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 330. punkts).

70      Tādējādi tas vien, ka Padome nav nedz konstatējusi, ka ierobežojošo pasākumu pagarināšana ir nepamatota, nedz arī, ņemot vērā prasītāja iesniegtos apsvērumus, uzskatījusi par vajadzīgu veikt pārbaudes, nevar nozīmēt, ka tā nebūtu iepazinusies ar šiem apsvērumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 27. septembris, Ezz u.c./Padome, T‑288/15, EU:T:2018:619, 330. un 331. punkts).

71      Visbeidzot attiecībā uz prasītāja argumentu par jauno pierādījumu neaktualitāti ir jāuzskata, ka tiktāl, ciktāl tas attiecas uz kļūdu vērtējumā, šo argumentu nevar lietderīgi izvirzīt, lai pamatotu šo [prasības pamata] daļu.

72      Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ir jāsecina, ka Padome ir izpildījusi savus pienākumus, ciktāl tie attiecās uz prasītāja tiesību tikt uzklausītam tās procedūras gaitā, kuras rezultātā tika pieņemti 2022. gada septembra akti par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta akti par saglabāšanu sarakstos, ievērošanu. Tātad ir jānoraida šī [pamata] daļa un tādējādi pirmais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par otro pamatu, kas attiecas uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”

73      Prasītājs būtībā apgalvo, ka Padome nesniedz konkrētus, precīzus un saskanīgus elementus, kas ļautu izveidot pietiekami drošu faktisko pamatu, lai pamatotu viņa vārda iekļaušanu un saglabāšanu attiecīgajos sarakstos saskaņā ar d) kritēriju un g) kritēriju.

74      Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

–       Ievada apsvērumi

75      Ievadā ir jānorāda – ir uzskatāms, ka otrais pamats attiecas uz kļūdu vērtējumā, nevis uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Proti, lai gan Padomei patiešām piemīt zināma novērtējuma brīvība, lai katrā atsevišķā gadījumā noteiktu, vai juridiskie kritēriji, ar kādiem ir pamatoti attiecīgie ierobežojošie pasākumi, ir izpildīti, tomēr Savienības tiesām principā ir jānodrošina pilna kontrole attiecībā uz visu Savienības tiesību aktu tiesiskumu (skat. spriedumu, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

76      Hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte, konkrēti, nozīmē – Savienības tiesai ir jānodrošina, ka lēmums, ar ko ir pieņemti vai saglabāti ierobežojošie pasākumi – kuram attiecībā uz šo personu vai vienību ir individuāla piemērojamība –, ir balstīts uz pietiekami drošu faktisko pamatu. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš pats par sevi tiek uzskatīts par pietiekamu šī paša lēmuma pamatojumam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 119. punkts, un 2014. gada 5. novembris, Mayaleh/Padome, T‑307/12 un T‑408/13, EU:T:2014:926, 128. punkts).

77      Šāds vērtējums ir jāveic, pārbaudot pierādījumus un informāciju nevis izolēti, bet gan kontekstā, kurā tie iekļaujas. Padome ir izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu, ja Savienības tiesā tā sniedz pietiekami konkrētu, precīzu un saskaņotu norāžu kopumu, kas ļauj konstatēt, ka pastāv pietiekama saikne starp personu vai vienību, uz kuru attiecas līdzekļu iesaldēšanas pasākums, un šo režīmu vai – vispārīgi – apkarotajām situācijām (skat. spriedumu, 2017. gada 20. jūlijs, Badica un Kardiam/Padome, T‑619/15, EU:T:2017:532, 99. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 63. un 66. punkts).

78      Tieši Savienības kompetentajai iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vai vienību vērstā pamatojuma pamatotība, nevis šai personai vai vienībai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētais pamatojums nav pamatots. Šajā nolūkā Padomei nav jāiesniedz Savienības tiesā visa informācija un pierādījumi, kas saistīti ar pamatojumu, kas sniegts tiesību aktā, kura atcelšana tiek prasīta. Ir būtiski, lai iesniegtā informācija vai pierādījumi pamatotu sniegto pamatojumu, kas vērsts pret attiecīgo personu vai vienību (spriedumi, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 121. un 122. punkts, un 2013. gada 28. novembris, Padome/Fulmen un Mahmoudian, C‑280/12 P, EU:C:2013:775, 67. punkts; skat. arī spriedumu, 2022. gada 1. jūnijs, Prigozhin/Padome, T‑723/20, nav publicēts, EU:T:2022:317, 73. punkts un tajā minētā judikatūra).

79      Šajā gadījumā Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā šo informāciju vai pierādījumus, norādītie fakti atbilst patiesībai, un atkarībā no attiecīgās lietas apstākļiem un ņemot vērā iespējamos apsvērumus, ko par tiem iesniegusi tostarp attiecīgā persona vai vienība, jāizvērtē to pierādījuma spēks (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 18. jūlijs, Komisija u.c./Kadi, C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P, EU:C:2013:518, 124. punkts).

80      Attiecībā, konkrēti, uz tiesiskuma pārbaudi, kāda tiek īstenota attiecībā uz aktiem par attiecīgās personas vārda saglabāšanu attiecīgajos sarakstos, ir jāatgādina, ka ierobežojošiem pasākumiem piemīt nodrošināšanas un pēc definīcijas arī provizorisks raksturs un to spēkā esamība vienmēr ir atkarīga no tā, vai to noteikšanas pamatā esošie faktiskie un tiesiskie apstākļi joprojām pastāv, kā arī no tā, vai tie būtu jāsaglabā spēkā, lai sasniegtu ar tiem saistītos mērķus. No tā izriet, ka, periodiski pārskatot šos pasākumus, Padomei ir jāveic situācijas atjaunināts vērtējums un jāizstrādā šādu pasākumu iedarbības bilance, lai noskaidrotu, vai tie ir ļāvuši sasniegt mērķus, kas izvirzīti ar attiecīgo personu vārdu un vienību nosaukumu sākotnējo iekļaušanu apstrīdētajā sarakstā, un vai attiecībā uz minētajām personām un vienībām vēl arvien var izdarīt to pašu secinājumu (skat. spriedumu, 2022. gada 27. aprīlis, Ilunga Luyoyo/Padome, T‑108/21, EU:T:2022:253, 55. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 67. punkts).

81      No tā izriet, ka, lai pamatotu personas vārda saglabāšanu to personu un vienību sarakstā, kurām piemēro ierobežojošus pasākumus, Padomei nav aizliegts pamatoties uz tiem pašiem pierādījumiem, kas pamatojuši prasītāja vārda sākotnējo iekļaušanu, atkārtotu iekļaušanu vai iepriekšējo saglabāšanu minētajā sarakstā, ja vien, pirmkārt, iekļaušanas iemesli nav mainījušies un, otrkārt, konteksts nav mainījies tādējādi, ka šie pierādījumi ir novecojuši (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 23. septembris, Kaddour/Padome, T‑510/18, EU:T:2020:436, 99. punkts). Šajā ziņā konteksta izmaiņas ietver to, ka tiek ņemta vērā, pirmkārt, situācija tajā valstī, attiecībā uz kuru ierobežojošo pasākumu sistēma ir tikusi noteikta, kā arī attiecīgās personas konkrētā situācija (spriedums, 2022. gada 26. oktobris, Ovsyannikov/Padome, T‑714/20, nav publicēts, EU:T:2022:674, 78. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2020. gada 23. septembris, Kaddour/Padome, T‑510/18, EU:T:2020:436, 101. punkts), un, otrkārt, visi atbilstošie apstākļi un it īpaši ar ierobežojošajiem pasākumiem izvirzīto mērķu sasniegšana (spriedums, 2022. gada 27. aprīlis, Ilunga Luyoyo/Padome, T‑108/21, EU:T:2022:253, 56. punkts; šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 12. februāris, Amisi Kumba/Padome, T‑163/18, EU:T:2020:57, 82.–84. punkts un tajos minētā judikatūra).

82      Tas, vai Padome, nolemdama iekļaut un pēc tam saglabāt prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos, ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, ir jāpārbauda, ņemot vērā šos principus, sākot ar pārbaudi attiecībā uz g) kritērija piemērošanu prasītājam.

–       Par g) kritērija piemērošanu prasītājam

83      Prasītājs vispārīgi apstrīd to, ka fakts, ka viņš ir Evraz lielākais akcionārs, varētu nozīmēt vai nu ievērojamus maksājumus Krievijas Federācijas nodokļu ieņēmumos saistībā ar Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju, vai arī ciešu saikni ar Krievijas valdību.

84      Pirmām kārtām, prasītājs precizē, ka Evraz nav būtisks ieņēmumu avots Krievijas Federācijai tādēļ, ka tās veiktie nodokļu maksājumi tiekot piešķirti reģionālajam budžetam, kas esot neatkarīgs no federālā budžeta.

85      Otrām kārtām, prasītājs norāda uz negatīvajām sekām, kādas Krievijas valdības darbības Ukrainā ir radījušas Evraz.

86      Trešām kārtām, prasītājs norāda, ka viņam pieder tikai 28,64 % no Evraz mātesuzņēmuma pamatkapitāla, un tas nedodot viņam nedz vairākuma akcionāra statusu, nedz iespēju noteikt tās darījumus.

87      Ceturtām kārtām, prasītājs norāda, ka Evraz darbības neaprobežojas tikai ar Krieviju, bet tiek veiktas arī Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, kā arī Čehijas Republikā un Kazahstānā.

88      Piektām kārtām, prasītājs vērš uzmanību uz to, ka viņa personiskie nodokļu maksājumi Krievijā nav ievērojami un ka tādēļ viņu nevar uzskatīt par lielu nodokļu maksātāju Krievijas Federācijai. Šajā ziņā viņš apstrīd “darbības nozares” kritērija piemērošanu, kas esot diskriminējošs, nosakot būtisko ieņēmumu avotu. Viņš piebilst, ka fakts, ka Evraz ir tērauda piegādātāja valsts dzelzceļa uzņēmumam, nevarot būt noteicošais, pierādot būtiska ieņēmumu avota nodrošināšanu Krievijas valdībai.

89      Sestām kārtām un visbeidzot, prasītājs apstrīd viņa kvalifikāciju par “svarīgu uzņēmēju” Krievijā un atgādina, ka liela daļa viņa īpašuma ir ieguldīta ārpus minētās valsts, proti, konkrēti, Izraēlā, Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā, un ka turklāt viņš esot bijis atzīts filantrops, kura labdarības darbības attiecas uz visām valstīm, kurās viņš darbojas.

90      Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

91      Šajā lietā attiecībā uz prasītāju minētais iemesls saistībā ar g) kritēriju ir saistīts ar faktu, ka, tā kā viņš ir Evraz – kas ir viena no lielākajiem nodokļu maksātājiem Krievijā – lielākais akcionārs vai viens no galvenajiem akcionāriem, tad viņš ir ietekmīgs uzņēmējs, kurš ir iesaistīts ekonomikas nozarēs, kuras nodrošina vai veido būtisku ieņēmumu avotu Krievijas Federācijas valdībai.

92      G) kritērijā ir lietots jēdziens “ietekmīgi uzņēmēji” kopsakarā ar “darb[ošanos] ekonomikas nozarēs, kas nodrošina svarīgu ienākumu avotu [būtisku ieņēmumu avotu] [Krievijas] valdībai”, bez citiem nosacījumiem attiecībā uz tiešu vai netiešu saikni ar minēto valdību. Proti, šī kritērija mērķis ir izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas darbības un politiku, kas destabilizē Ukrainu, kā arī [Krievijas] militāro agresiju.

93      Šajā ziņā pastāv loģiska saikne starp, pirmkārt, vēršanos pret ietekmīgiem uzņēmējiem, kuri darbojas ekonomikas nozarēs, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, un, otrkārt, attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķi, kas, konkrēti, ir palielināt spiedienu uz Krievijas Federāciju, kā arī palielināt tās darbību – kuru mērķis ir graut Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību – dārdzību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Rosneft u.c./Padome, T‑715/14, nav publicēts, EU:T:2018:544, 157. punkts un tajā minētā judikatūra).

94      Tomēr Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, un Regulas Nr. 269/2014, ar grozījumiem, apsvērumos vai normās nekas neļauj secināt, ka Padomei būtu jāpierāda ciešu saikņu vai savstarpējās atkarības attiecību esamība starp personu, kuras vārds tiek iekļauts attiecīgajos sarakstos, un Krievijas valdību vai tās darbībām, ar ko tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība.

95      Šāda interpretācija būtu pretrunā ne tikai g) kritērija formulējumam, bet arī sasniedzamajam mērķim.

96      Proti, pirmkārt, ņemot vērā g) kritērija formulējumu, ir jākonstatē, ka attiecīgās personas ir uzskatāmas par ietekmīgām tās nozīmības dēļ, kas tām ir nozarē, kurā tās darbojas, un šīs nozares nozīmības Krievijas ekonomikā dēļ (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Rosneft u.c./Padome, T‑715/14, nav publicēts, EU:T:2018:544, 157. punkts un tajā minētā judikatūra). Tātad jēdziens “ietekmīgi uzņēmēji” ir jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz šo uzņēmēju nozīmīgumu – atkarībā no konkrētā gadījuma – viņu profesionālā statusa, viņu saimnieciskās darbības nozīmes, viņiem piederošā kapitāla apmēra vai viņu ieņemamā amata vienā vai vairākos uzņēmumos, kuros viņi veic šīs darbības, dēļ.

97      Otrkārt, attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķis ir nevis sodīt atsevišķas personas vai atsevišķas vienības to saiknes ar situāciju Ukrainā vai saiknes ar Krievijas valdību dēļ, bet gan – kā ir atgādināts šī sprieduma 93. punktā – izdarīt maksimālu spiedienu uz Krievijas iestādēm, lai tās izbeigtu savas Ukrainu destabilizējošās darbības un politiku, kā arī palielināt Krievijas Federācijas darbību – ar ko tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība – dārdzību un sekmēt krīzes izbeigšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 163. punkts un tajā minētā judikatūra).

98      Visbeidzot, g) kritērijs ir jāinterpretē tādā veidā, ka, pirmkārt, tas ir piemērojams “ietekmīgiem uzņēmējiem” šī sprieduma 96. punktā izklāstītajā nozīmē un, otrkārt, tieši ekonomikas nozarēm – kurās šīs personas ir iesaistītas –, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai.

99      Tātad apstrīdētajos aktos sniegtā pamatojuma pamatotība ir jāizvērtē, ņemot vērā šo g) kritērija interpretāciju.

100    Šajā lietā, tā kā šis pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai un saglabāšanai attiecīgajos sarakstos ir palicis nemainīgs, nav jānošķir, pirmkārt, sākotnējie akti un, otrkārt, akti par saglabāšanu sarakstos, jo informācijas, kas sniegta paskaidrojuma rakstā, kā arī pierādījumos, kuri ietverti pirmajā WK lietā un otrajā WK lietā, pārbaude būtībā attiecas uz vieniem un tiem pašiem faktiskajiem apstākļiem.

101    Sniegtais pamatojums, kas pret prasītāju vērsts attiecībā uz g) kritēriju, attiecas uz faktu, ka viņš gan sākotnējo aktu, gan aktu par saglabāšanu sarakstos pieņemšanas brīdī bija Evraz – kas ir viena no Krievijas lielākajiem nodokļu maksātājiem – lielākais akcionārs vai viens no galvenajiem akcionāriem un, konkrēti, darbojas ekonomikas nozarē, kura veido vai nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai.

102    No lietas materiālos ietvertās informācijas izriet, ka prasītājam tieši pieder 28,64 % no Evraz mātesuzņēmuma pamatkapitāla un ka tikai trim citiem [šī mātesuzņēmuma] akcionāriem pieder vairāk nekā 5 % kapitāla.

103    Lai gan prasītājs apstrīd savu Evraz lielākā akcionāra statusu, kā arī savu varu noteikt minētās grupas darījumus vai kontrolēt minēto grupu, netiek apstrīdēts ne tikai tas, ka viņš ir viens no Evraz mātesuzņēmuma lielākajiem akcionāriem, bet arī – saskaņā ar tās prospektu, ko prasītājs pievienojis lietas materiāliem – tas, ka viņš ir tās galvenais akcionārs.

104    Proti, Evraz mātesuzņēmumā prasītājam pieder lielākā balsstiesību procentuālā daļa no četriem galvenajiem akcionāriem, ieskaitot viņu pašu, kuriem kopā pieder 63,35 % no šīm tiesībām – pārējā pamatkapitāla daļa ir mainīga –, un tie spēj kontrolēt valdes locekļu ievēlēšanu, dividenžu paziņošanu, vadības iecelšanu un citus minētā mātesuzņēmuma politiskos lēmumus. Šajā ziņā, kā uzsver Padome, ir jānorāda, ka šī mātesuzņēmuma valde sastāv no vienpadsmit locekļiem, no kuriem seši valdes locekļi ir neatkarīgi valdes locekļi bez izpildpilnvarām, un ka prasītājam ir tiesības vienam pašam iecelt līdz trim valdes locekļiem. Katrā ziņā ir jānorāda, ka, lai gan prasītāja kā vienkārša ieguldītāja dalība attiecīgajā mātesuzņēmumā ir mazākuma dalība, kas neļauj viņam veikt nekāda veida kontroli pār to, tomēr šī dalība ir nozīmīga, tostarp ņemot vērā faktu, ka Evraz ir viena no galvenajām Krievijas grupām metalurģijas un raktuvju jomā. No tā izriet, ka prasītājs kā attiecīgā mātesuzņēmuma galvenais akcionārs vairāku gadu garumā var tikt kvalificēts kā ietekmīgs uzņēmējs atbilstoši g) kritērijam.

105    Konkrētāk, attiecībā uz prasītāja “ietekmīgo” raksturu ir jāprecizē, ka, lai viņš ietilptu “ietekmīgu uzņēmēju” kategorijā, kā ir norādīts šī sprieduma 96. un 97. punktā, g) kritērijā nav prasīts, lai pastāvētu ciešas saites vai savstarpējās atkarības attiecības ar Krievijas valdību vai ar Krievijas Federācijas prezidentu. Turklāt tas nav atkarīgs no tā, vai prasītājs ir vainojams lēmumā iebrukt Ukrainā, vai no tiešas vai netiešas saiknes ar Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, tādējādi prasītāja arguments par to, ka viņš nav guvis labumu no Krievijas valdības darbībām Ukrainā, ir jānoraida kā nepamatots.

106    No tā izriet, ka Padome ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītājs ir ietekmīgs uzņēmējs, konkrēti, viņa profesionālā statusa, viņa saimnieciskās darbības nozīmes, viņam piederošā kapitāla apmēra Evraz dēļ un it īpaši viņa kā minētās sabiedrību grupas mātesuzņēmuma galvenā akcionāra statusa dēļ (skat. šī sprieduma 96. punktu).

107    Turklāt prasītājs būtībā apstrīd to, ka viņš darbotos ekonomikas nozarēs, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, g) kritērija izpratnē.

108    Šajā ziņā jānorāda – kā to ir darījusi Padome –, ka pretēji prasītāja apgalvotajam frāze “kas nodrošina svarīgu ienākumu avotu [būtisku ieņēmumu avotu] Krievijas Federācijas valdībai”, kura ietverta g) kritērijā, ņemot vērā tās formulējumu, attiecas uz ieņēmumiem, kas tiek gūti no Krievijas Federācijas lielākajām ekonomikas nozarēm, nevis tikai uz nodokļiem, kurus maksā ietekmīgie uzņēmēji. Proti, lai gan Lēmuma 2022/329 11. apsvēruma formulējumā ir norādīts, ka sarakstā iekļaušanas kritēriji būtu jāgroza, lai iekļautu “personas un vienības, kas [..] nodrošina [Krievijas Federācijas valdībai] būtisku ieņēmumu avotu”, tomēr nevar attaisnot minētā kritērija interpretāciju, kas būtu pretrunā tā formulējumam, kurš ir ļoti skaidrs. Turklāt ir jānorāda, ka prasītāja atbalstītā interpretācija būtu pretrunā attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķim, kas ir vājināt Krievijas Federācijas spēju īstenot savu agresijas karu pret Ukrainu.

109    Turklāt, lai gan nedz Lēmumā 2014/145, ar grozījumiem, nedz Regulā Nr. 269/2014, ar grozījumiem, nav definēts jēdziens “būtisks ieņēmumu avots”, tomēr aprakstošā īpašības vārda “būtisks” lietojums, kas attiecas uz vārdu “avots”, nozīmē, ka šim avotam ir jābūt ievērojamam un tātad – nozīmīgam.

110    Turklāt, ja paši Evraz maksājumi Krievijas Federācijas budžetā var būt noderīgi, lai noteiktu tās ekonomisko nozīmību, tostarp, lai noteiktu uzņēmēja, kurš ir tās mātesuzņēmuma galvenais akcionārs, ietekmīgumu, tie nav noteicošie, lai atbildētu uz jautājumu par to, vai ekonomikas nozare, kurā darbojas prasītājs, nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai.

111    Šajā lietā attiecībā uz jautājumu, vai ekonomikas nozare, kurā prasītājs iesaistās ar Evraz starpniecību, nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, nevar pamatoti apgalvot, ka attiecībā uz tērauda un raktuvju nozari tā nebūtu.

112    Proti, to, ka tērauda un raktuvju nozare nodrošina Krievijas valdībai šādu būtisku ieņēmumu avotu, var secināt no konteksta, kā arī no pirmās WK lietas dokumenta Nr. 2, kurā ir norādīts, ka šī nozare 2016. gadā bija trešā lielākā ekonomikas nozare Krievijā nodokļu ieņēmumu ziņā un ka 50 lielāko nodokļu maksātāju vidū 10, tostarp Evraz, ietilpa minētajā nozarē. No minētā dokumenta arī izriet, ka, lai gan vispārējais nodokļu slogs, kas uzlikts Krievijas ekonomikai, 2016. gadā samazinājās, šiem nodokļu maksātājiem tas palielinājās no 12,4 % līdz 12,9 %.

113    Turklāt no pirmās WK lietas dokumenta Nr. 10, kā arī no pārskata par Evraz vēsturi, ko prasītājs pievienojis lietai, izriet, ka šīs sabiedrību grupas mātesuzņēmums ir viens no lielākajiem tērauda un raktuvju uzņēmumiem, kuri pasaulē ir integrēti vertikāli, un tam ir vairāki meitasuzņēmumi.

114    To apstiprina arī Evraz mātesuzņēmuma gada pārskats par 2021. gadu, kuru prasītājs pievienojis lietai, un tajā ir norādīti ieņēmumi pēc darbības nozarēm. No šī pārskata it īpaši izriet, ka tērauda ražošana ir ienesusi 12,5 miljardus ASV dolāru (USD), ņemot vērā arī šīs nozares ieņēmumus Ziemeļamerikas reģionā (kas atbilst 2,3 miljardiem USD). Precīzāk, lai gan minētais mātesuzņēmums darbojas vairākās Krievijas ekonomikas nozarēs, ieņēmumi tikai no tēraudrūpniecības, kuri Krievijā no 2020. līdz 2021. gadam ir palielinājušies par 48,3 %, atbilst 66,3 % no tās kopējiem ieņēmumiem. Saskaņā ar minēto pārskatu šis mātesuzņēmums ir “līderis dzelzceļa būvniecības un dzelzceļa produktu tirgos Krievijā”. Proti, tam pieder 28 % no Krievijas ceļu un dzelzceļa tirgus daļām, kā arī 97 % no vilcienu tirgus daļām.

115    Turklāt no prospekta par Evraz izriet, ka 2018. gadā tas bija ceturtais lielākais neapstrādāta tērauda ražotājs Krievijā un pēc apjoma lielākais garu pusfabrikātu ražotājs būvniecības nozarei un dzelzceļa rūpniecības nozarei šajā valstī un Neatkarīgo Valstu Sadraudzībā (NVS). Tāpat Evraz mātesuzņēmuma gada pārskatā par 2021. gadu ir norādīts, ka 94,8 % no 71 210 Evraz darbiniekiem tiek nodarbināti Krievijā un NVS.

116    Tādējādi visu šo elementu kopums ļauj konstatēt, ka attiecīgā ekonomikas nozare, proti, tērauda un raktuvju nozare, kurā, konkrēti, darbojas Evraz, nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai.

117    Apstāklim – pieņemot, ka tas ir pierādīts –, ka nodokļu ieņēmumi, kas tiek gūti tērauda un raktuvju nozarē, galvenokārt esot piesaistīti vietējo federālo vienību budžetiem, nav nozīmes. Proti, saistībā ar attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķi, kas atgādināts šī sprieduma 93. punktā, jēdziens “ieņēmumi Krievijas Federācijas valdībai” nevar tikt interpretēts šauri, attiecinot to vienīgi uz nodokļu ieņēmumiem, kuri piesaistīti šīs valsts federālajam budžetam. Turklāt un katrā ziņā, lai gan šis ieņēmumu avots nav nedz paredzēts federālajam budžetam, nedz arī minētā valdība to tieši izmanto savu militāro izdevumu segšanai, tomēr tas ļauj šai valdībai kopumā, nenošķirot to, vai šie ieņēmumi nāk no federālā budžeta vai reģionālajiem budžetiem, mobilizēt vairāk resursu savām darbībām, kuru mērķis ir graut Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību.

118    Turklāt prasītāja argumenti, kas balstīti uz personīgākiem konteksta elementiem, proti, viņa humānās palīdzības darbībām un viņa lomu miera sarunās, ir jānoraida kā neefektīvi. Proti, šādiem elementiem nav nozīmes, izvērtējot to, vai šajā lietā ir izpildīti g) kritērija, kurš precizēts šī sprieduma 92.–97. punktā, nosacījumi.

119    Visbeidzot, iebildumu, ko prasītājs izvirzījis saistībā ar otro grozījumu rakstu, saskaņā ar kuru, pamatojoties uz pierādījumiem, kas ietverti otrajā WK lietā, Padome, pieņemdama aktus par saglabāšanu sarakstos, esot pieļāvusi kļūdas saistībā ar līgumu starp Evraz meitasuzņēmumiem un Krievijas Federācijas Nacionālo gvardi vērtējumu un projekta esamību likumam par kara ekonomiku, ar kuru tādiem uzņēmumiem kā Evraz esot noteikts pienākums piegādāt materiālus un sniegt pakalpojumus armijai, nevar atbalstīt. Proti, jākonstatē, ka Padome tikai pakārtoti ir atsaukusies uz šiem elementiem un ka, tā kā Padome tos nav izmantojusi, lai pamatotu aktus par saglabāšanu sarakstos, jo tie nav tieši saistīti ar g) kritēriju, minētais iebildums ir jānoraida kā neefektīvs.

120    Tātad ir jāsecina, ka Padome ir sniegusi pietiekami konkrētu, precīzu un saskanīgu pierādījumu kopumu, kas var liecināt par to, ka ekonomikas nozare, kurā darbojas prasītājs, nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai.

121    Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, ir jāuzskata, ka pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai attiecīgajos sarakstos, kas balstīts uz tāda ietekmīga uzņēmēja statusu, kas darbojas ekonomikas nozarēs, kuras nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, un kas atbilst g) kritērijam, ir pietiekami pamatots, jo attiecībā uz to Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nolemdama iekļaut un pēc tam saglabāt prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos.

122    Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz lēmuma, ar kuru noteikti ierobežojoši pasākumi, tiesiskuma pārbaudi Tiesa ir nospriedusi, ka, ņemot vērā to preventīvo raksturu, gadījumā, ja Savienības tiesa uzskata, ka vismaz viens no minētajiem apsvērumiem ir pietiekami precīzs un konkrēts, ka tas ir pamatots un pats tādējādi ir pietiekams pamats šī lēmuma pamatojumam, ar to, ka pārējie minētie apsvērumi tādi nav, nevar tikt pamatota minētā lēmuma atcelšana (skat. spriedumu, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).

123    Tādējādi otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un pārējo prasītāja iebildumu, kas izvirzīti nolūkā apstrīdēt Padomes vērtējumu attiecībā uz d) kritēriju, pamatotība nav jāpārbauda.

 Par trešo pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

124    Trešais pamats ir iedalīts divās daļās, kas attiecas, pirmkārt, uz diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu un, otrkārt, uz samērīguma principa pārkāpumu.

–       Par pirmo daļu, kas attiecas uz diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu

125    Prasītājs būtībā apgalvo, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir diskriminējoši. Pēc prasītāja uzskatiem, pirmkārt, Padomes sniegtā g) kritērija interpretācija ir pārāk plaša, jo tā ļauj sodīt visus uzņēmējus, neatkarīgi no viņu izcelsmes, kuri veic vai ir veikuši nozīmīgu saimniecisko darbību Krievijā un ievēro savas nodokļu saistības, tikai šī iemesla dēļ. Otrkārt, Padomes veiktā šī kritērija piemērošana esot diskriminējoša tādā ziņā, ka minētais kritērijs attiecoties uz uzņēmējiem un uzņēmumiem, kam ir Krievijas pilsonība, neņemot vērā ārvalstu uzņēmumus, lai gan tie darbojas arī Krievijas teritorijā un nodokļu un nodevu veidā iemaksā summas Krievijas Federācijas budžetā. Treškārt, prasītājs uzskata, ka ir ticis sodīts par tādiem elementiem, kurus viņš nevar kontrolēt, proti, maksājamo nodokļu summām, nodokļu ieņēmumu sadali starp reģioniem un federālo valdību un tai piešķirtā budžeta izlietojumu. Tā kā viņam nav iespējas ietekmēt Krievijas nodokļu politiku un Evraz darbības ieņēmumu sadali, neviens ierobežojošais pasākums attiecībā uz viņu nevarot mainīt viņa kā Krievijas nodokļu maksātāja saistības.

126    Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

127    Jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips, kas ir tiesību pamatprincips, aizliedz atšķirīgi izturēties pret salīdzināmām situācijām vai vienādi izturēties pret atšķirīgām situācijām, ja vien šāda atšķirība attieksmē nav objektīvi pamatota (skat. spriedumus, 2018. gada 31. maijs, Kaddour/Padome, T‑461/16, EU:T:2018:316, 152. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 13. septembris, Vnesheconombank/Padome, T‑737/14, nav publicēts, EU:T:2018:543, 161. punkts un tajā minētā judikatūra).

128    Šajā lietā, pirmām kārtām, attiecībā uz prasītāja argumentu par to, ka Padomes sniegtā g) kritērija interpretācija ir pārāk plaša, jo tā ļauj – neatkarīgi no viņu izcelsmes – sodīt visus uzņēmējus, kuri veic vai ir veikuši nozīmīgu saimniecisko darbību Krievijā un ievēro savas nodokļu saistības, tikai šī iemesla dēļ, ir jānorāda, ka prasītājs neprecizē, kādā ziņā vai attiecībā pret kurām personām šī minētā kritērija, iespējams, pārāk plašā interpretācija ir diskriminējoša. Pretēji tam, ko norāda prasītājs, šis kritērijs neattiecas uz visiem uzņēmējiem, kuri veic nozīmīgu saimniecisko darbību Krievijā un kuri maksā vai ir maksājuši nodokļus šajā valstī šī iemesla dēļ, jo šis kritērijs var attiekties tikai uz uzņēmējiem, kuri darbojas tādā ekonomikas nozarē, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai. Katrā ziņā pamatojums, uz kādu Padome ir balstījusies, pieņemdama apstrīdētos aktus, ir balstīts uz konstatējumu, ka prasītājs ir Evraz – kas ir viena no Krievijas Federācijas lielākajiem nodokļu maksātājiem – lielākais akcionārs. Tādējādi, pretēji viņa apgalvojumiem, attiecīgie ierobežojošie pasākumi prasītājam tika piemēroti pēc individuāla novērtējuma, kurš balstīts uz konkrētiem pierādījumiem, kas attiecas uz viņu.

129    Turklāt saistībā ar g) kritēriju tieši ekonomikas nozare – nevis paši uzņēmēji, nedz arī sabiedrības, kuru akcionāri viņi ir – ir identificēta kā tāda, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai (skat. šī sprieduma 98. punktu). Tādējādi tas neattiecas uz pašu nodokļu maksājumu, ko veicis prasītājs vai Evraz mātesuzņēmums vai tā meitasuzņēmumi. Minētais kritērijs attiecas uz visiem ieņēmumiem, kurus rada ekonomikas nozare, kurā attiecīgais uzņēmējs ir iesaistīts, un tādējādi iekļauj tostarp, bet ne tikai nodokļu ieņēmumus, ko rada šī nozare.

130    Otrām kārtām, attiecībā uz prasītāja argumentu, ka Padomes veiktā g) kritērija piemērošana ir diskriminējoša tādā ziņā, ka minētais kritērijs attiecas uz uzņēmējiem un uzņēmumiem, kam ir Krievijas pilsonība, neņemot vērā ārvalstu uzņēmumus, pietiek konstatēt – kā ir izdarījusi Padome –, ka šis kritērijs neattiecas uz konkrētu personu pilsonību, bet gan uz jebkuru fizisku personu, kurai ir ietekmīga uzņēmēja statuss minētā kritērija izpratnē. Tādējādi personas, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, var būt ar jebkādu pilsonību, ja tās atbilst minētajam kritērijam.

131    Šajos apstākļos, pat pieņemot, ka Padome nebūtu pieņēmusi līdzekļu iesaldēšanas pasākumus attiecībā uz atsevišķām personām, kuras atbilst g) kritērijam, un būtu rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus atbilstošos elementus, kuri attiecas uz šīm personām, prasītājs nevarot pamatoti norādīt uz šādu apstākli, jo vienlīdzīgas attieksmes un diskriminācijas aizlieguma principi ir jāsaskaņo ar tiesiskuma principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 3. maijs, Post Bank Iran/Padome, T‑68/14, nav publicēts, EU:T:2016:263, 135. punkts un tajā minētā judikatūra). Katrā ziņā ir jānorāda, ka no otrā pamata izvērtējuma izriet, ka Padome nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā saistībā ar novērtējuma brīvību, kāda tai piemīt, lai noteiktu, vai ir izpildīti kritēriji iekļaušanai sarakstā, nolemdama iekļaut un saglabāt prasītāja vārdu attiecīgajos sarakstos.

132    Trešām kārtām, ir jānorāda, ka prasītājs nepaskaidro iemeslus, kuru dēļ viņa iespējamā ietekmes uz Krievijas nodokļu ieņēmumu sadalījumu un uz Evraz darbības ieņēmumu piešķīrumu neesamība varētu veidot vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu; tādēļ šis arguments ir jānoraida kā nepamatots.

133    Tātad šī [pamata] daļa ir jānoraida.

–       Par otro daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

134    Prasītājs apgalvo, ka pret viņu pieņemtie attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir nepiemēroti un nesamērīgi, jo ar tiem netiek izdarīts nekāds spiediens uz Krievijas iestādēm, un tiem arī nevar būt lietderīgas iedarbības, jo viņš nepiedalās nevienā darbībā, kas saistīta ar Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju.

135    Šajā ziņā prasītājs uzskata, pirmkārt, ka pret viņu pieņemtie attiecīgie ierobežojošie pasākumi nav nepieciešami izvirzīto mērķu sasniegšanai, ņemot vērā, ka viņš nav bijis iesaistīts neviena lēmuma pieņemšanā saistībā ar Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju un ar viņu arī saistībā ar to nav notikušas konsultācijas. Turklāt viņš norāda, ka minētie pasākumi ir tāli no sava iespējamā mērķa ietekmēt Krievijas Federācijas politiku Ukrainā, ņemot vērā maksājumus federālajā budžetā, kuri nav ievērojami, bet tiem var būt negatīvas sekas attiecībā uz viņa darbībām ārpus Krievijas. Bez tam viņš norāda, ka šie pasākumi tika veikti viņa Evraz mātesuzņēmuma – uz kuru neattiecas nekādi līdzīgi pasākumi – akcionāra statusa dēļ. Visbeidzot, viņš apgalvo, ka minētie pasākumi ir nesamērīgi, jo tie neļauj viņam efektīvi iesaistīties kā saziņas virzītājspēkam miera sarunās.

136    Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

137    Samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem un kas ir pārņemts LES 5. panta 4. punktā, prasa, lai līdzekļi, kurus pielieto, īstenojot Savienības tiesību normu, ļautu sasniegt attiecīgajā tiesiskajā regulējumā izvirzītos leģitīmos mērķus un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams minēto mērķu sasniegšanai (spriedumi, 2012. gada 15. novembris, Al‑Aqsa/Padome un Nīderlande/Al‑Aqsa, C‑539/10 P un C‑550/10 P, EU:C:2012:711, 122. punkts, un 2022. gada 1. jūnijs, Prigozhin/Padome, T‑723/20, nav publicēts, EU:T:2022:317, 133. punkts).

138    Tādējādi, ja ir iespēja izvēlēties starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, ir jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais un tā radītās neērtības nedrīkst būt nesamērīgas ar sasniedzamajiem mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).

139    Saistībā ar samērīguma principa ievērošanas pārbaudi tiesā Savienības likumdevējam ir jāatzīst plaša rīcības brīvība jomās, kurās tam ir jāizdara politiska, ekonomiska un sociāla rakstura izvēle un kurās tam ir jāveic sarežģīti vērtējumi. No tā izriet, ka šajās jomās veikta pasākuma tiesiskumu var ietekmēt tikai šī pasākuma acīmredzamā nepiemērotība, ņemot vērā mērķi, ko vēlas sasniegt kompetentā iestāde (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 179. punkts un tajā minētā judikatūra).

140    Šajā lietā ir jānorāda, ka, ņemot vērā to, cik ļoti svarīgi ir attiecīgo ierobežojošo pasākumu mērķi – proti, Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības aizsardzība –, kā arī ņemot vērā krīzes šajā valstī noregulējuma mierīgā ceļā sekmēšanu – kas iekļaujas plašākā mērķī uzturēt mieru, novērst konfliktus un uzlabot starptautisko drošību atbilstoši Savienības ārējās darbības mērķiem, kas noteikti LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā –, negatīvās sekas, kādas rada to piemērošana prasītājam, nav acīmredzami nesamērīgas (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 150. punkts).

141    Tāpat ir jānorāda, ka Lēmuma 2022/329 2.–10. apsvērumā Padome ir norādījusi uz nemitīgo situācijas Ukrainā pasliktināšanos, kura 2022. gada 24. februārī beidzās ar Krievijas Federācijas agresiju pret Ukrainu, klaji pārkāpjot šīs valsts teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību. Tādējādi tieši situācijas Ukrainā pasliktināšanās dēļ, kas izpaudās kā Krievijas Federācijas agresijas kara sākšanās, Padome uzskatīja, ka ir jāpaplašina to personu un vienību loks, uz kurām attiecas konkrētie ierobežojošie pasākumi, lai sasniegtu izvirzītos mērķus. No šādas pieejas, kuras pamatā ir tiesību aizskāruma pakāpeniska palielināšanās, ņemot vērā veikto pasākumu efektivitāti, arī izriet, ka šie pasākumi ir samērīgi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2013. gada 28. novembris, Padome/Manufacturing Support & Procurement Kala Naft, C‑348/12 P, EU:C:2013:776, 126. punkts, un 2017. gada 25. janvāris, Almaz‑Antey Air and Space Defence/Padome, T‑255/15, nav publicēts, EU:T:2017:25, 104. punkts).

142    Ņemot vērā situācijas attīstību Ukrainā, arī attiecībā uz uzņēmējiem, kuri darbojas ekonomikas nozarēs, kas nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, Padome varēja leģitīmi cerēt, ka šādas darbības beigsies vai ka tiem, kuri šīs darbības uzsāk, tās sadārdzināsies, lai sekmētu Ukrainas teritoriālās integritātes, suverenitātes un neatkarības klajā pārkāpuma izbeigšanu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 13. septembris, Rosneft u. c./Padome, T‑715/14, nav publicēts, EU:T:2018:544, 157. punkts).

143    Šajā lietā saistībā ar otro pamatu tika konstatēts, ka ierobežojošie pasākumi pret prasītāju ir pamatoti, jo viņa situācija ļauj uzskatīt, ka viņš atbilst g) kritērija piemērošanas nosacījumiem. Proti, iekļaujot prasītāju sarakstā viņa Evraz mātesuzņēmuma galvenā akcionāra statusa dēļ, ir ņemta vērā darbības nozare, kurā šī sabiedrība darbojas, neatkarīgi no tā, vai arī uz šo sabiedrību attiecas individuālās sankcijas kā uz juridisko personu, un no tā, cik lieli ir nodokļu maksājumi, kurus gūst Krievijas valdība.

144    Turklāt faktam, ka prasītājs neesot saistīts ar nevienu lēmumu par Krimas aneksiju vai Ukrainas destabilizāciju, nav nozīmes, jo ierobežojošie pasākumi viņam nav piemēroti šī iemesla dēļ, bet gan tostarp tādēļ, ka viņš ir ietekmīgs uzņēmējs, kas ir iesaistīts ekonomikas nozarēs, kuras nodrošina būtisku ieņēmumu avotu Krievijas valdībai, kas ir atbildīga par Krimas aneksiju un Ukrainas destabilizāciju. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka ar to, cik svarīgi ir Savienības tiesību aktā, ar ko izveidota ierobežojošo pasākumu sistēma, izvirzītie mērķi, var pamatot negatīvās sekas, pat ja tās ir ievērojamas, atsevišķiem uzņēmējiem, tostarp tiem, kuri nav atbildīgi par situāciju, kuras rezultātā ir veikti attiecīgie pasākumi (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 361. punkts, un 2017. gada 28. marts, Rosneft, C‑72/15, EU:C:2017:236, 150. punkts).

145    Attiecībā uz ierobežojošo pasākumu, kas pieņemti attiecībā uz prasītāju, piemērotību ir jānorāda, ka – ņemot vērā vispārējo interešu mērķus, kas starptautiskajai kopienai ir tādi paši pamatmērķi kā šī sprieduma 140. punktā minētie mērķi – paši minētie mērķi nav uzskatāmi par neatbilstošiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 2. decembris, Kalai/Padome, T‑178/19, nav publicēts, EU:T:2020:580, 171. punkts un tajā minētā judikatūra).

146    Jautājumā par attiecīgo ierobežojošo pasākumu nepieciešamību ir jākonstatē, ka citi, mazāk apgrūtinoši pasākumi neļauj tikpat efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus, proti, izdarīt spiedienu uz Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par situāciju Ukrainā, tostarp ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 182. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt prasītājs nav pierādījis to, ka Padome varēja plānot pieņemt mazāk apgrūtinošus pasākumus, bet kas būtu tikpat piemēroti kā paredzētie pasākumi.

147    Attiecībā uz prasītāja argumentu par viņa dalības miera sarunās ietekmi jāatgādina, ka Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 2. panta 3. un 4. punktā, kā arī Regulas Nr. 269/2014, ar grozījumiem, 4. panta 1. punktā, 5. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai atsevišķu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus. Saskaņā ar minētā lēmuma 1. panta 6. punktu dalībvalsts kompetentā iestāde var arī atļaut attiecīgajām personām ieceļot savā teritorijā, tostarp steidzamu humānu iemeslu dēļ vai tāpēc, lai apmeklētu starpvaldību sanāksmes un sanāksmes, kuras atbalsta vai rīko Savienība vai kuras rīko dalībvalsts, kas ir Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) prezidentvalsts, ja tajās noris politiskais dialogs, ar ko tieši sekmē ierobežojošo pasākumu politiskos mērķus, tostarp atbalstot Ukrainas teritoriālo integritāti, suverenitāti un neatkarību.

148    Turklāt, kā pamatoti uzsver Padome, dalība miera sarunās un, vispārīgāk, humānās palīdzības sniegšana nevar ietekmēt Padomes vērtējumu par nepieciešamību pieņemt ierobežojošus pasākumus pret prasītāju vai citiem ietekmīgiem Krievijas uzņēmējiem, lai palielinātu spiedienu uz prezidentu Putinu un viņa valdību.

149    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, jāsecina, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi nav nedz diskriminējoši, nedz nesamērīgi.

150    Tātad ir jānoraida šī [pamata] daļa, un trešais pamats ir jānoraida pilnībā.

 Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamattiesību pārkāpumu

151    Kā norāda prasītājs, viņa vārda iekļaušana un saglabāšana attiecīgajos sarakstos ir nepamatots un nesamērīgs viņa pamattiesību – tostarp, konkrēti, tiesību uz īpašumu, tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un darījumdarbības brīvības, kā arī tiesību uz brīvu pārvietošanos dalībvalstu teritorijā – ierobežojums. Viņš uzskata, ka attiecīgo ierobežojošo pasākumu pieņemšana ir radījusi arī viņa tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu un ir nodarījusi morālu kaitējumu viņa reputācijas aizskāruma dēļ.

152    Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

153    Vispirms jānorāda, ka tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, tiesības uz darījumdarbības brīvību, tiesības uz īpašumu un pārvietošanās un uzturēšanās tiesības ietilpst vispārējos Savienības tiesību principos un ir noteiktas, attiecīgi, Hartas 7., 16., 17. un 45. pantā.

154    Protams, ierobežojošie pasākumi, kas ir ietverti apstrīdētajos aktos, neraugoties uz to aizsardzības raksturu, rada prasītājam ierobežojumus šī sprieduma 153. punktā minēto pamattiesību īstenošanā.

155    Tomēr pamattiesības, uz kurām atsaucas prasītājs, nav absolūtas prerogatīvas un uz to īstenošanu var attiekties ierobežojumi, ar nosacījumiem, kas paredzēti Hartas 52. panta 1. punktā, atbilstoši kuram, pirmkārt, “visiem [..] Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība”, un, otrkārt, “ievērojot proporcionalitātes [samērīguma] principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem [vispārējo interešu mērķiem], ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”.

156    Tādējādi, lai panāktu atbilstību Savienības tiesībām, pamattiesību un pamatbrīvību īstenošanas ierobežojumam ir jāatbilst četriem nosacījumiem. Pirmkārt, tam ir jābūt “noteiktam tiesību aktos” tādā ziņā, ka Savienības iestādei, kas nosaka pasākumus, kuri var ierobežot fiziskas vai juridiskas personas pamattiesības, šajā ziņā ir jābūt juridiskam pamatam. Otrkārt, tajā ir jāievēro šo tiesību būtība. Treškārt, tam ir jābūt vērstam uz Savienības atzītu vispārējo interešu mērķi. Ceturtkārt, tam ir jābūt samērīgam (skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 145. un 222. punkts un tajos minētā judikatūra).

157    Jākonstatē, ka šajā lietā šie četri nosacījumi ir izpildīti.

158    Pirmām kārtām, attiecīgie ierobežojumi ir “noteikti tiesību aktos”, jo tie ir paredzēti aktos, kuri tostarp ir vispārpiemērojami un kuriem Savienības tiesībās ir skaidrs juridiskais pamats, kā arī tie ir pietiekami paredzami, un turklāt prasītājs to neapstrīd.

159    Otrām kārtām, attiecībā uz jautājumu par to, vai ar attiecīgajiem ierobežojumiem ir ievērota prasītāja minēto pamattiesību “būtība”, ir jānorāda, ka attiecīgie ierobežojošie pasākumi ir ierobežoti laikā un ir atgriezeniski. Proti, pirmkārt, tie tiek piemēroti sešus mēnešus un tiek pastāvīgi pārskatīti, kā paredzēts Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 6. panta trešajā daļā, un, otrkārt, ir iespējams noteikt atkāpes gan no piemērojamiem ierobežojošajiem pasākumiem attiecībā uz līdzekļu iesaldēšanu, gan no ierobežojumiem attiecībā uz ieceļošanu dalībvalstu teritorijā (skat. šī sprieduma 147. punktu).

160    Trešām kārtām, attiecīgie ierobežojumi atbilst Savienības atzītam vispārējo interešu mērķim. Proti, tie ir paredzēti, lai tieši vai netieši izdarītu spiedienu uz Krievijas lēmumu pieņēmējiem un valdību, kuri ir atbildīgi par iebrukumu Ukrainā, lai mazinātu šo lēmumu pieņēmēju un valdības spēju turpināt savas darbības, ar ko tiek grauta Ukrainas teritoriālā integritāte, suverenitāte un neatkarība, un izbeigt šīs darbības, lai saglabātu Eiropas un pasaules stabilitāti. Šajā ziņā jautājums ir par mērķi, kas ietilpst mērķos, kuri izvirzīti saistībā ar KĀDP un minēti LES 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, kas ir, konkrēti, miera saglabāšana, konfliktu novēršana, starptautiskās drošības stiprināšana un civiliedzīvotāju aizsardzība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 27. jūlijs, RT France/Padome, T‑125/22, EU:T:2022:483, 226. punkts).

161    Ceturtām kārtām, attiecībā uz minēto ierobežojumu samērīgumu jānorāda, ka, ņemot vērā vispārējo interešu mērķus, kas starptautiskajai kopienai ir tādi paši pamatmērķi kā šī sprieduma 140. punktā minētie mērķi, paši līdzekļu iesaldēšanas pasākumi nevar tikt uzskatīti par neatbilstošiem. Jautājumā par attiecīgo ierobežojošo pasākumu nepieciešamību jākonstatē, ka citi, mazāk apgrūtinoši pasākumi neļautu tikpat efektīvi sasniegt izvirzītos mērķus, proti, izdarīt spiedienu uz Krievijas lēmumu pieņēmējiem, kuri ir atbildīgi par situāciju Ukrainā, tostarp ņemot vērā iespēju apiet uzliktos ierobežojumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 30. novembris, Rotenberg/Padome, T‑720/14, EU:T:2016:689, 182. punkts un tajā minētā judikatūra).

162    Turpinot, jāatgādina, ka Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 2. panta 3. un 4. punktā, kā arī Regulas Nr. 269/2014, ar grozījumiem, 4. panta 1. punktā, 5. panta 1. punktā un 6. panta 1. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai atsevišķu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus.

163    Konkrēti, attiecībā prasītāja kā Portugāles pilsoņa – un tātad Savienības pilsoņa – tiesību brīvi pārvietoties tās teritorijā, kuras ir noteiktas LESD 21. pantā, kā arī Hartas 45. panta 1. punktā, iespējamo pārkāpumu, kas izdarīts ar Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 1. pantu, jānorāda, ka prasītājs neapstrīd to, ka tiesību aktu pieņemšana KĀDP jomā, kas paredzēta Līgumos, var ierobežot Savienības pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos. Proti, prasītājs vienīgi norāda, ka viņa pārvietošanās brīvības ierobežojums neesot samērīgs.

164    Tomēr ir jākonstatē, ka prasītājs nepaskaidro, kādā ziņā šāds ierobežojums būtu nesamērīgs attiecībā pret mērķi. Proti, savos rakstveida dokumentos viņš ir sniedzis tikai vispārīgu atsauci uz saviem argumentiem saistībā ar pamatu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu, neizklāstot iemeslus, kuru dēļ argumenti, kas sniegti saistībā ar minēto pamatu, būtu atbilstoši, lai pamatotu viņa brīvības pārvietoties Savienībā nesamērīgu aizskārumu. Tādējādi prasītāja argumenti, kas attiecas uz Savienības pilsoņu brīvas pārvietošanās nesamērīgu aizskārumu, ir jānoraida kā nepamatoti.

165    Attiecībā uz apgalvojumu, ar kuru prasītājs izsaka šaubas par to, vai Padome var pieņemt brīvas pārvietošanās ierobežojumu, pamatodamās uz LESD 215. pantu – pieņemot, ka šāds apgalvojums ir autonoms arguments –, ir jākonstatē, ka arī tas nav pamatots un tādēļ ir jānoraida. Katrā ziņā ir jānorāda, ka brīvas pārvietošanās ierobežojumi ir paredzēti tikai Lēmuma 2014/145, ar grozījumiem, 1. pantā un ka Regulā Nr. 269/2014, ar grozījumiem, tie nav minēti. Kā izriet no minētā lēmuma pamata norādes, [šis lēmums] tika pieņemts nevis pamatojoties uz LESD 215. pantu, bet gan pamatojoties uz LES 29. pantu.

166    Turklāt jānorāda arī, ka prasītājs nekādi nepamato, kādā veidā ar ierobežojošajiem pasākumiem, kas pret viņu pieņemti, būtu aizskartas tiesības uz viņa privātās dzīves neaizskaramību.

167    Visbeidzot attiecībā uz prasītāja tiesību uz nevainīguma prezumpciju iespējamo pārkāpumu, ko viņš minējis savos rakstveida dokumentos, tomēr nepamatodams to ar konkrētiem argumentiem, jānorāda, ka, tā kā pret viņu pieņemto ierobežojošo pasākumu rezultātā netiek konfiscēts prasītāja īpašums, bet gan tas tiek vienkārši iesaldēts aizsardzības nolūkos, ir uzskatāms, ka šādiem pasākumiem nav krimināltiesiska rakstura un tātad ar tiem netiek aizskartas tiesības uz nevainīguma prezumpciju, kas atzītas Hartas 48. panta 1. punktā, kurā ir noteikts, ka ikviena noziedzīgā nodarījumā apsūdzētā persona ir jāuzskata par nevainīgu, kamēr tās vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu. Attiecībā uz iespējamo morālo kaitējumu viņa reputācijas aizskāruma dēļ, kas arī ir minēts šajā iebildumā, uz to nevar lietderīgi atsaukties, lai pamatotu prasītāja tiesību uz nevainīguma prezumpciju pārkāpumu.

168    Jāsecina, ka attiecīgie ierobežojumi, kas izriet no ierobežojošajiem pasākumiem, kuri apstrīdētajos aktos pieņemti attiecībā uz prasītāju, ir samērīgi un nevar padarīt minētos aktus par prettiesiskiem.

169    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida un tātad atcelšanas prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par prasību par kaitējuma atlīdzību

170    Prasītājs lūdz atlīdzināt viņa reputācijai nodarīto kaitējumu, kas provizoriski tiek lēsts 1 miljona EUR apmērā.

171    Padome, ko atbalsta Komisija, apstrīd prasītāja argumentus.

172    No judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās par tās iestāžu vai organizāciju prettiesisku rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir atkarīga no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, tādas tiesību normas pietiekami būtiska pārkāpuma esamība, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp akta autora pienākuma pārkāpumu un cietušajai personai nodarītajiem zaudējumiem (skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās nosacījumi, kas Savienības tiesai nav jāizskata noteiktā secībā, ir kumulatīvi, tādējādi pietiek, ka nav izpildīts kaut viens no tiem, lai prasību noraidītu pilnībā (spriedums, 2023. gada 1. februāris, Klymenko/Padome, T‑470/21, nav publicēts, EU:T:2023:26, 62. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2018. gada 13. decembris, Eiropas Savienība/Kendrion, C‑150/17 P, EU:C:2018:1014, 118. punkts un tajā minētā judikatūra).

174    No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka argumenti, ko prasītājs ir izvirzījis, lai pierādītu apstrīdēto aktu, ar kuriem viņa vārds tika iekļauts attiecīgajos sarakstos, prettiesiskumu, ir jānoraida, jo nosacījums par Padomei pārmestās rīcības prettiesiskumu šajā lietā nav izpildīts. Tādējādi, tā kā viens no šī sprieduma 172. punktā atgādinātajiem nosacījumiem nav izpildīts, Savienības atbildība nevar iestāties.

175    Tādējādi prasība par kaitējuma atlīdzību ir jānoraida kā nepamatota, un zaudējumu esamība un cēloņsakarība starp šiem zaudējumiem un attiecīgā pienākuma pārkāpumu nav jāizskata. Tātad prasība ir jānoraida pilnībā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

176    Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, viņam ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.

177    Atbilstoši Reglamenta 138. panta 1. punktam dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Roman Arkadyevich Abramovich sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus.

3)      Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.

Spielmann Mastroianni Brkan

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 20. decembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Fakti pēc šīs prasības celšanas

Lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par atcelšanas prasību

Par pirmo pamatu

– Par pirmo daļu, kas attiecas uz “tiesību uz efektīvu aizsardzību tiesā pārkāpumu un pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu”

– Par otro daļu, kas attiecas uz “tiesību uz aizstāvību pārkāpumu” un “Padomes pienākuma veikt pārskatīšanu neizpildi, pieņemot 2022. gada septembra aktus par saglabāšanu sarakstos un 2023. gada marta aktus par saglabāšanu sarakstos”

Par otro pamatu, kas attiecas uz “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”

– Ievada apsvērumi

– Par g) kritērija piemērošanu prasītājam

Par trešo pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

– Par pirmo daļu, kas attiecas uz diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu

– Par otro daļu, kas attiecas uz samērīguma principa pārkāpumu

Par ceturto pamatu, kas attiecas uz pamattiesību pārkāpumu

Par prasību par kaitējuma atlīdzību

Par tiesāšanās izdevumiem

*      Tiesvedības valoda – franču.