Prasība, kas celta 2007. gada 19. aprīlī - Aughinish Alumina/Komisija

(lieta T-130/07)

Tiesvedības valoda - angļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aughinish Alumina Ltd, Askeaton (Īrija) (pārstāvji - J. Handoll, C. Waterson, solicitors)

Atbildētāja: Eiropas Kopienu Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt Komisijas 2007. gada 7. janvāra lēmumu attiecībā uz atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par minerāleļļām, ko Gardannā, Šenonas apgabalā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, ciktāl šis lēmums attiecas uz AAL;

piespriest Komisijai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus, kas radušies AAL šajā tiesvedībā.

Pamati un galvenie argumenti

Ar šo prasību prasītāja lūdz daļēji atcelt Komisijas 2007. gada 7. janvāra Lēmumu C(2007)286, galīgā redakcija, attiecībā uz Francijas, Īrijas un Itālijas noteikto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa par minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas apgabalā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā, ciktāl šis lēmums attiecas uz Aughinish Alumina Ltd (turpmāk tekstā - "AAL").

Savas prasības atbalstam AAL izvirza astoņus atcelšanas pamatus.

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija neievēroja to, ka atbrīvojums atbilst Īrijas nodokļu sistēmas būtībai un loģikai un līdz ar to nav atbalsts.

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pienācīgi izanalizējusi attiecīgos tirgus un konkurences struktūru tajos. Ņemot vērā to, ka Komisija pati iepriekš apstiprināja, ka nepastāv konkurences traucējumi, un to, ka Padome atļāva piemērot atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim, prasītāja uzskata, ka Komisijai bija pienākums pierādīt, ka tā veikusi rūpīgu ekonomisku analīzi, kas skaidri liecinātu par to, ka pastāvēja konkurences traucējumi vai to draudi. Tātad prasītāja apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi, ka attiecīgais atbrīvojums ir atbalsts.

Treškārt, pat ja atbrīvojums tomēr būtu uzskatāms par atbalstu, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neuzskatīja attiecīgo atbalstu par pastāvošu atbalstu, uz kuru attiecas EKL 88. panta 1. punkts. Atbalsts bija saistību, kuras tika uzņemtas pirms Īrijas pievienošanās Eiropas Kopienām, priekšmets un tika paziņots 1983. gada janvārī. Tā kā Komisija nebija rīkojusies līdz 2000. gada 17. jūlijam, 10 gadu noilguma periods ir beidzies un atgūšana tātad nebija pieļaujama. Prasītāja tātad apgalvo, ka attiecīgo atbalstu nevar uzskatīt par atbalsta shēmu.

Ceturtkārt, prasītāja norāda, ka Komisijai būtu bijis jāievēro viss acquis akcīzes nodokļu saskaņošanas jomā, lai noteiktu, vai un kādā veidā izmantot savas pilnvaras atbilstoši EK līguma noteikumiem par valsts atbalstu. Apstrīdētajā lēmumā ir būtiski pārkāpts tiesiskās drošības princips, jo tas ignorējot atļaujas, ko izsniedza Padome saskaņā ar EKL 93. pantu, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu. Turklāt tiek apgalvots, ka Komisija nav izvērtējusi apsvērumu, ka atbilstoši EKL 93. pantam Padomes pieņemtie noteikumi bija lex specialis, kam bija jādod priekšroka pār jebkādu tam neatbilstošu valsts atbalsta noteikumu interpretāciju. Turklāt prasītāja apgalvo, ka Komisija nav izmantojusi procedūras, kas tai ir pieejamas saskaņā ar Direktīvu 92/81/EEK, lai atrisinātu jautājumu par valsts atbalstu vai citas bažas, un nav mēģinājusi panākt attiecīgo Padomes lēmumu atcelšanu, tādējādi samazinot Padomes pasākumu lietderīgo iedarbību.

Piektkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija, pieņemot apstrīdēto lēmumu, nav ņēmusi vērā EKL 3. un 157. panta pamatprasības, proti, stiprināt Kopienas rūpniecības konkurētspēju un nodrošināt vajadzīgos apstākļus Kopienas rūpniecības konkurētspējai.

Sestkārt, konstatējot, ka 20 % no atbrīvojuma summas bija valsts atbalsts, Komisija neesot ņēmusi vērā apstākli, ka prasītājai bija jāpilda vairāki pienākumi vides aizsardzības jomā, un neesot apsvērusi pasākumus, kuriem būtu tāda pati stimulējoša iedarbība kā prasībai maksāt ievērojamu daļu no valsts nodokļa summas.

Septītkārt, prasītāja apgalvo, ka ar apstrīdēto lēmumu tika pārkāpts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips un tiesiskās drošības princips.

Astotkārt, EKL 88. panta 2. punktā paredzētās procedūras pārmērīgs ilgums ir pretrunā labas pārvaldības principam un tiesiskās drošības principam, un prasītāja apgalvo, ka tas ir īpaši būtiski, ņemot vērā, ka Komisija pirms procedūras sākšanas jau bija pieļāvusi bezdarbību attiecībā uz 1983. gada paziņojumu.

____________