ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2016. gada 8. septembrī (1)
Lieta C‑339/15
Openbaar Ministerie
pret
Luc Vanderborght
(Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts tiesību akti, ar kuriem zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts sabiedrībai reklamēt savus pakalpojumus – Valsts tiesību akti, ar kuriem ir noteiktas diskrētuma prasības, kādām ir jāatbilst zobārstniecības kabineta izkārtnei – Saderība – LESD 49. un 56. pants – Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Pakalpojumu sniegšanas brīvība – Pārrobežu elementa esamība – Ierobežojums – Sabiedrības veselības aizsardzība – Samērīgums – Direktīva 2000/31/EK – Elektroniskā tirdzniecība – Piemērošanas joma – 3. panta 3. punkts – Valsts tiesību normu saistībā ar veselību izslēgšana – 3. panta 8. punkts – Valsts tiesību normu, kas regulē reglamentētās profesijas, izslēgšana – Direktīva 2005/29/EK – Negodīga komercprakse – 3. panta 1. punkts – Iekšējā tirgus klauzula – Pakalpojumu sniedzēja reģistrācijas dalībvalsts tiesību sistēmas piemērojamība – 8. pants – Informācijas sabiedrības pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežošana, lai garantētu profesionālo noteikumu ievērošanu
I – Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesai dod iespēju vēlreiz spriest par Beļģijas tiesību aktu, ar kuriem ļoti stingri tiek ierobežota reklāma zobārstniecības jomā, saderību gan ar primārām tiesībām, it īpaši noteikumiem par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, gan ar atvasinātām tiesībām, kas piemērojamas attiecībā uz negodīgu komercpraksi un elektronisko tirdzniecību.
2. Tiesa savā 2008. gada 13. marta spriedumā Doulamis (2) jau ir lēmusi par noteiktu šo tiesību aktu normu saderību, ņemot vērā konkurences tiesību normas, kas nepieļauj aizliegtas vienošanās un saskaņotas darbības starp uzņēmumiem.
3. Šīs lietas pamatā ir kriminālprocess, kas Beļģijā uzsākts pret vispārējās prakses zobārstu Luc Vanderborght, kuram tiek pārmests, ka viņš laikā no 2003. gada 1. marta līdz 2014. gada 24. janvārim, pārkāpjot Beļģijas tiesību aktos noteikto, ir reklamējis viņa sniegtos zobārstniecības pakalpojumus.
4. 1934. gada 1. jūnija Koninklijk besluit houdende reglement op de beoefening der tandheelkunde (Karaļa dekrēts par zobārstniecības regulējumu) (3) 8.d pantā, tā redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad risinājās pamatlietā aplūkotie fakti (4), ir sīki uzskaitītas diskrētuma prasības, kas jāievēro zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem, kad tie pie ēkas, kurā tie sniedz savus pakalpojumus, ieejas izvieto plāksni vai uzrakstu, un tas ir paredzēts, lai aizsargātu profesijas cieņu.
5. Šajā tiesību normā ir paredzēts šādi:
“Sabiedrības informēšanas nolūkā uz ēkas, kurā [..] kvalificēta persona sniedz zobārstniecības pakalpojumus, var tikt izvietots tikai viens neliela izmēra un atturīga izskata uzraksts vai plāksne, kurā ir norādīts speciālista vārds un, iespējams, viņa likumā noteiktā kvalifikācija, viņa darba dienas un laiki, uzņēmuma vai ārstniecības iestādes, kurā speciālists veic savu profesionālo darbību, nosaukums; tāpat tajā var tikt norādīta zobārstniecības nozare, kurā speciālists galvenokārt veic savu darbību: operatīvā zobārstniecība, mutes dobuma protēzes, ortodontija, zobu ķirurģija.
[..]”
6. Šajā gadījumā L. Vanderborght tiek pārmests, ka viņš pie sava kabineta ieejas ir izvietojis sabiedrībai adresētu lielu reklāmas stendu, kuras izmēri un izskats nav uzskatāmi par atturīgiem. Šim stendam bija trīs apdrukātas skaldnes, katra no tām 47 centimetri augsta un 75 centimetri plata, uz kurām norādīts speciālista vārds, minēta zobārsta profesija, kā arī norādīta interneta vietne un zobārstniecības kabineta tālruņa numuri.
7. Savukārt saskaņā ar 1958. gada 15. aprīļa Wet bettreffende de publiciteit inzake tandverzorging (Likums par reklāmu zobārstniecības jomā) (5) 1. pantu, tā redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad risinājās pamatlietā aplūkotie fakti (6), zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros tieši vai netieši sabiedrībai izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu.
8. Šī tiesību norma ir formulēta šādi:
“Nevienam nav tiesību tieši vai netieši veikt reklāmu, piedāvājot mutes dobuma un zobu slimību, ievainojumu vai patoloģiju ārstēšanu vai ārstēšanas nodrošināšanu, ko veic kvalificēta vai nekvalificēta persona, Beļģijā vai ārvalstīs, it īpaši izvietojot skatlogu uzskates materiālus, izkārtnes, uzrakstus vai plāksnes, kuras, ievērojot norādītās darbības likumības aspektu, var būt maldinošas, izplatot prospektus, apkārtrakstus, brošūras, skrejlapas, [reklāmu izvietojot] presē, radio vai kino [..].”
9. Šajā gadījumā L. Vanderborght tiek pārmests, ka viņš ir izvietojis reklāmas sludinājumus vietējās avīzēs, un savā interneta vietnē ir ieteicis savas prasmes zobārstniecībā, šim nolūkam izmantojot fotoattēlus “pirms un pēc”, kā arī pacientu liecības, kurās tika uzsvērta atšķirība starp viņa sniegtajiem pakalpojumiem un citu zobārstu piedāvātajiem pakalpojumiem.
10. Šajā lietā Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija), izskatot krimināllietu, jautā par tiesību normu, ar kurām tiek pamatots šis kriminālprocess, saderību ar Savienības tiesībām par, pirmkārt, negodīgu komercpraksi, kas paredzētas Direktīvā 2005/29/EK (7), otrkārt, elektronisko tirdzniecību, ko nosaka Direktīva 2000/31/EK (8), un, treškārt, brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, kas attiecīgi ir paredzētas LESD 49. un 56. pantā.
11. Šajos secinājumos es vispirms norādīšu, ka pamatlietā aplūkotie tiesību akti neietilpst Negodīgas komercprakses direktīvas piemērošanas jomā, jo šās direktīvas 3. panta 3. un 8. punktā Savienības likumdevējs skaidri ir paredzējis ierobežojumus.
12. Taču norādīšu, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts saskaņā ar 1958. gada likuma 1. pantu, ar kuru tiek aizliegta jebkāda zobārstniecības pakalpojumu reklāma internetā, ietilpst direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā. Tomēr es paskaidrošu, ka, ņemot vērā tās 3. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu, nešķiet, ka šī direktīva būtu pretrunā šādam regulējumam, jo tās mērķis ir nodrošināt reglamentētās profesijas noteikumu ievērošanu un tā ir piemērojama pakalpojumu sniedzējam, kurš ir reģistrēts valsts teritorijā.
13. Visbeidzot es pārbaudīšu minētā regulējuma saderību ar LESD 49. un 56. pantu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Pirmkārt, es pierādīšu, ka pamatlietā pastāv pārrobežu elements, ciktāl reklāma, kuras izvietošana tiek pārmesta ieinteresētajai personai, ir tikusi izvietota interneta vietnē, proti, nesējā, kas paredzēts globālai izplatīšanai, tādējādi ļaujot sasniegt sabiedrību un attiecīgi piesaistīt pacientus, kuri atrodas citā dalībvalstī, nevis dalībvalstī, kurā uzņēmējdarbību veic ieinteresētā persona.
14. Otrkārt, es izklāstīšu iemeslus, kādēļ jebkāda veida sabiedrībai adresētas reklāmas aizliegums zobārstniecības jomā ir uzskatāms par ierobežojumu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, lielā mērā aizgūstot pamatojumu, kuru pakārtoti esmu ierosinājis savos secinājumos lietā Doulamis (C‑446/05, EU:C:2007:701). Es paskaidrošu, kādā veidā šo ierobežojumu, manuprāt, var pamatot ar sabiedrības veselības aizsardzību, jo pamatlietā aplūkotie valsts tiesību akti neliedz zobārstniecības pakalpojumu sniedzējam tālruņu katalogā vai citos sabiedrībai pieejamos līdzekļos vienkāršā, nevis piesaistošā vai interaktīvā veidā izvietot norādes, kas ļauj uzzināt par viņa kā speciālista esamību.
II – Prejudiciālie jautājumi
15. Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles pirmās holandiešu valodas tiesa) tajā izskatītās lietas ietvaros nolēma Tiesai uzdot šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Negodīgas komercprakses direktīva] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pretrunā valsts likumam, ar kuru reklāma attiecībā uz mutes dobuma un zobu ārstēšanu ir pilnībā aizliegta neatkarīgi no tā, kas veic šo reklāmu, kā tas ir paredzēts 1958. gada [..] likuma 1. pantā?
2) Vai mutes dobuma un zobu ārstēšanas reklāmas aizliegums ir pielīdzināms “noteikumam par produktu veselīguma un drošības aspektiem” [Negodīgas komercprakses] direktīvas 3. panta 3. punkta izpratnē?
3) Vai [Negodīgas komercprakses] direktīva ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pretrunā tādai valsts tiesību normai, kurā ir detalizēti aprakstīts, kādām diskrētuma prasībām ir jāatbilst sabiedrībai paredzētai zobārsta prakses vietas izkārtnei, kā Karaļa 1934. gada [..] Dekrēta par zobārstniecības regulējumu 8.d pants?
4) Vai [Direktīva par elektronisko tirdzniecību] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir pretrunā tādam valsts likumam, ar kuru reklāma attiecībā uz mutes dobuma un zobu ārstēšanu ir aizliegta pilnībā neatkarīgi no tā, kas veic šo reklāmu, ieskaitot komerciālas reklāmas elektroniskā formā (interneta vietne) aizliegumu, kā 1958. gada [..] likuma 1. pants?
5) Kā ir jāinterpretē jēdziens “informācijas sabiedrības pakalpojumi”, kā tas ir definēts [Direktīvas par elektronisko tirdzniecību] 2. panta a) punktā, atsaucoties uz Direktīvas 98/34/EK [(9)], kura ir grozīta ar [Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 20. jūlija] Direktīvu 98/48/EK [(10)], 1. panta 2. punktu?
6) Vai LESD 49. un 56. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie ir pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru nolūkā aizsargāt sabiedrības veselību ir piemērots pilnīgs zobārstniecības pakalpojumu reklāmas aizliegums?”
III – Savienības tiesību normas
A – Negodīgas komercprakses direktīva
16. Negodīgas komercprakses direktīvas preambulas 6., 8. un 9. apsvērumā ir noteikts šādi:
“(6) [..] ar šo direktīvu tuvina dalībvalstu tiesību aktus par negodīgu komercpraksi, tostarp negodīgu reklāmu, kas rada tiešu kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm, tādējādi radot netiešu kaitējumu likumīgu konkurentu ekonomiskajām interesēm. [..]
[..]
(8) Ar šo direktīvu patērētāju ekonomiskās intereses ir tieši aizsargātas no negodīgas uzņēmēju komercprakses pret patērētājiem. [..]
(9) Šī direktīva [..] arī neskar Kopienas un valsts tiesību aktus, kas attiecas uz [..] produktu veselīguma un drošuma aspektiem [..]. Dalībvalstis savā teritorijā, kur darbojas tirgotājs, tādējādi varēs saglabāt vai ieviest komercprakses ierobežojumus un aizliegumus attiecībā uz, piemēram, alkoholu, tabaku vai medikamentiem, balstoties uz rūpēm par patērētāju veselības aizsardzību un drošību. [..]”
17. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. pantu tās mērķis ir “dot ieguldījumu iekšējā tirgus pareizā darbībā un sasniegt augsta līmeņa patērētāju tiesību aizsardzību, tuvinot dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kas attiecas uz negodīgu komercpraksi, kura rada kaitējumu patērētāju ekonomiskajām interesēm”.
18. Minētās direktīvas 2. panta d) punktā “komercprakse” ir definēta, kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība [mārketings], kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (11).
19. Saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvas 3. pantu, kurā ir noteikta tās piemērošanas joma, ir noteikts šādi:
“1. Šī direktīva attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem, kā izklāstīts 5. pantā, pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.
[..]
3. Šī direktīva neskar Kopienas vai valsts noteikumus par produktu veselīguma un drošības aspektiem.
[..]
8. Šī direktīva neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas vai atļauju izsniegšanas sistēmu nosacījumus vai ētikas kodeksus, vai citus konkrētus noteikumus, ar ko reglamentē reglamentētas profesijas, lai uzturētu augstus profesionāla godīguma standartus, ko dalībvalstis atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem var noteikt profesionāļiem.
[..]”
20. Saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. punktu komercprakse ir negodīga, ja tā ir pretrunā profesionālās rūpības prasībām un ja tā attiecībā uz produktu būtiski kropļo vai var būtiski kropļot tā vidusmēra patērētāja saimniecisko rīcību, kuru produkts sasniedz vai kuram tas adresēts, vai vidusmēra grupas pārstāvja saimniecisko rīcību attiecībā uz produktu, ja komercprakse ir vērsta uz īpašu patērētāju grupu.
B – Direktīva par elektronisko tirdzniecību
21. Direktīvas par elektronisko tirdzniecību preambulas 7., 17., 18., 22., 32. un 33. apsvērumā ir noteikts šādi:
“(7) Lai nodrošinātu juridisko [tiesisko] noteiktību un patērētāju uzticību, šai direktīvai ir jānosaka skaidra un vispārēja struktūra, kas ietvertu noteiktus elektroniskās tirdzniecības juridiskos aspektus iekšējā tirgū.
[..]
(17) Informācijas sabiedrības pakalpojumu definīcija [..] ietver jebkuru pakalpojumu, kas parasti tiek sniegts pret atlīdzību no attāluma ar elektroniskām iekārtām datu apstrādei (tostarp ar ciparsignālu kompresiju) [un uzglabāšanai] pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma [..].
(18) Informācijas sabiedrības pakalpojumi ietver plašu tiešsaistē notiekošu ekonomisko darbību spektru; [..] [tie] nav ierobežoti līdz pakalpojumiem, kas rada iespēju tiešsaistē slēgt līgumus, bet ietver arī pakalpojumus, ciktāl tie ir saimnieciska darbība, par kuriem saņēmēji nemaksā, piemēram, pakalpojumi, kas piedāvā tiešsaistes informāciju vai komercziņojumus [..].
[..]
(22) Informācijas sabiedrības pakalpojumus vajadzētu pārraudzīt darbības avotā, lai nodrošinātu sabiedrības interešu mērķu efektīvu aizsardzību; [..] vēl jo vairāk, lai efektīvi garantētu brīvību piedāvāt pakalpojumus un juridisko noteiktību pakalpojumu sniedzējiem un saņēmējiem, šādiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem principā vajadzētu būt pakļautiem tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā reģistrēts pakalpojuma sniedzējs.
[..]
(32) Lai likvidētu šķēršļus starpvalstu pakalpojumu attīstībai Kopienā, ko var piedāvāt regulēto profesiju pārstāvji internetā, ir nepieciešams, lai Kopienas līmenī būtu garantēta atbilstība profesionāliem noteikumiem, kas jo īpaši mērķēti uz patērētāju vai sabiedrības veselības aizsardzību [..].
(33) Šī direktīva papildina Kopienas tiesības un valstu likumus attiecībā uz regulētām profesijām, uzturot saskaņotu piemērojamo noteikumu kopumu šajā jomā.”
22. Saskaņā ar direktīvas par elektronisko tirdzniecību 1. panta 1. punktu tās mērķis ir “veicināt pienācīgu iekšējā tirgus darbību, nodrošinot brīvu informācijas sabiedrības pakalpojumu apriti starp dalībvalstīm”.
23. Saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu tā “saskaņo konkrētus valsts noteikumus par informācijas sabiedrības pakalpojumiem attiecībā uz iekšējo tirgu, pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas vietu, komercziņojumiem, elektroniskajiem kontraktiem, starpnieku saistībām, rīcības kodeksiem, strīdu noregulējumu bez tiesas, sūdzību ierosināšanu tiesā un sadarbību starp dalībvalstīm”.
24. Minētās direktīvas 2. panta a) punktā, atsaucoties uz Direktīvas 98/34 1. panta 2. punktu ar grozījumiem, “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti kā “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma”.
25. Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta f) punktā “komercziņojums” ir definēts kā “jebkāds ziņojuma veids, kas ir paredzēts tiešai vai netiešai preču, pakalpojumu reklamēšanai vai arī tāda uzņēmuma, organizācijas vai personas tēla reklamēšanai, kas veic komerciālu, rūpniecisku darbību vai nodarbojas ar amatniecību vai regulētu profesiju”.
26. Šīs direktīvas 2. panta h) punkts, kurā ir definēta “koordinēta joma”, ir formulēts šādi:
““koordinēta joma”: prasības, kas noteiktas dalībvalstu juridiskajās sistēmās un kas piemērojamas informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem vai informācijas sabiedrības pakalpojumiem, neatkarīgi no tā, vai tās ir vispārējas, vai arī tās ir īpaši izveidotas šiem pakalpojumiem vai pakalpojumu sniedzējiem.
i) Koordinētā joma attiecas uz prasībām, kuras pakalpojuma sniedzējam jāievēro attiecībā uz:
– informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības sākšanu, prasībām, kas saistītas ar kvalifikāciju, atļauju saņemšanu vai paziņošanu,
– informācijas sabiedrības pakalpojuma darbības veikšanu, piemēram, prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja uzvedību, prasībām attiecībā uz pakalpojumu kvalitāti vai saturu, tostarp tā[m], kas piemērojamas reklamēšanai un kontraktiem, vai prasībām, kas saistītas ar pakalpojuma sniedzēja saistībām.
[..]”
27. Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:
“1. Katra dalībvalsts nodrošina, ka informācijas sabiedrības pakalpojumi, ko piedāvā pakalpojumu sniedzējs, kurš reģistrēts tās teritorijā, atbilst valsts noteikumiem, kas piemērojami attiecīgajā dalībvalstī un ko ietver koordinētā joma.
2. Dalībvalstis koordinētajā jomā noteiktu iemeslu dēļ nedrīkst ierobežot brīvību piedāvāt informācijas sabiedrības pakalpojumus no citas dalībvalsts.
[..]
4. Dalībvalstis var pieņemt pasākumus, lai atkāptos no 2. punkta attiecībā uz noteiktu informācijas sabiedrības pakalpojumu, ja tiek ievēroti šādi noteikumi:
a) pasākumi ir:
i) nepieciešami viena no šādiem iemesliem dēļ:
[..]
– sabiedrības veselības aizsardzība,
[..]
– patērētāju aizsardzība [..];
ii) pieņemti pret noteiktiem informācijas sabiedrības pakalpojumiem, kas ierobežo i) punktā minētos mērķus vai kas rada nopietnas aizdomas, ka tie varētu ierobežot šos mērķus;
iii) samērīgi ar šiem mērķiem;
[..].”
28. Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 8. panta ar nosaukumu “Regulētās profesijas” 1. punktā ir noteikts šādi:
“Dalībvalstis nodrošina, ka komercziņojumu lietošanu, kas veido informācijas sabiedrības pakalpojumu vai ir daļa no tā un ko piedāvā regulētās profesijas pārstāvis, atļauj saskaņā ar atbilstību profesionālajiem noteikumiem attiecībā jo īpaši uz profesijas neatkarību, cieņu un godu, profesionāliem noslēpumiem un godīgumu pret klientiem un citiem profesijas pārstāvjiem.”
IV – Mana analīze
A – Par 1958. gada likuma un Karaļa 1934. gada dekrēta strīdīgo tiesību normu saderību ar Negodīgas komercprakses direktīvu
29. Savos pirmajos trīs jautājumos iesniedzējtiesa pēc būtības vaicā Tiesai, vai uz tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds ir paredzēts attiecīgi 1958. gada likuma un Karaļa 1934. gada dekrēta strīdīgajās tiesību normās, varētu attiekties Negodīgas komercprakses direktīva un, ja tā ir, vai pēdējā minētā ir pretrunā šādam tiesiskajam regulējumam.
30. Jautājums tiek uzdots, ciktāl ar Negodīgas komercprakses direktīvu tiek pilnībā saskaņoti valstu noteikumi, kas saistīti ar negodīgu komercpraksi, līdz ar to dalībvalstīm nav atļauts savos tiesību aktos saglabāt vai ieviest valsts noteikumus, kas ir stingrāki par direktīvā noteiktajiem, aizvien nodrošinot pēc iespējas augstāku patērētāju aizsardzības līmeni (12).
31. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka Negodīgas komercprakses direktīvai ir raksturīga ļoti plaša piemērošanas joma, jo Tiesa ir nospriedusi, ka tā “attiecas uz jebkuru komercpraksi, kura ir tieši saistīta ar preces popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (13). Jēdziens “uzņēmēja komercprakse attiecībā pret patērētājiem” šīs direktīvas 2. panta d) punktā ir definēts kā “jebkura tirgotāja veikta darbība, noklusējums, uzvedība vai apgalvojums, komerciāls paziņojums, tostarp reklāma un tirgdarbība [mārketings], kas ir tieši saistīta ar produkta popularizēšanu, pārdošanu vai piegādi patērētājiem” (14). Savukārt, saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta c) punktu jēdziens “produkts” attiecas uz jebkuru preci vai pakalpojumu.
32. Turklāt Negodīgas komercprakses direktīvas 3. panta 1. punktā Savienības likumdevējs pozitīvā veidā ir noteicis šīs direktīvas piemērošanas jomu, paredzot, ka tā attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi attiecībā pret patērētājiem pirms komercdarījuma, kas attiecas uz kādu produktu, pēc tā un tā laikā.
33. Tātad Negodīgas komercprakses direktīva a priori ir piemērojama visiem darījumiem starp uzņēmumiem un patērētājiem visās darbības nozarēs.
34. Tomēr Savienības likumdevējs ir paredzējis konkrētus ierobežojumus tās piemērošanai.
35. No vienas puses, saskaņā ar Negodīgas komercprakses direktīvas 3. panta 3. punktu tā “neskar Kopienas vai valsts noteikumus par produktu veselīguma [..] aspektiem” (15). Šīs direktīvas preambulas 9. apsvērumā Savienības likumdevējs tādējādi ir precizējis, ka “dalībvalstis savā teritorijā [..] varēs saglabāt vai ieviest komercprakses ierobežojumus un aizliegumus [..], balstoties uz rūpēm par patērētāju veselības aizsardzību [..]”.
36. Tādējādi, lai gan Negodīgas komercprakses direktīvas mērķis ir veikt pilnīgu valsts noteikumu saistībā ar šādu praksi saskaņošanu, dalībvalstis tomēr drīkst īstenot stingrākus pasākumus saistībā ar tādu reklāmas praksi, kas varētu apdraudēt patērētāju veselību. Šajā gadījumā valsts pasākumi ir paredzēti, lai aizsargātu intereses, kuras ir ievērojami pārākas par patērētāju ekonomisko interešu aizsardzību vien, kas minēta šīs direktīvas preambulas 6. un 8. apsvērumā, kā arī tās 1. pantā.
37. Savos norādījumos par Negodīgas komercprakses direktīvas īstenošanu un piemērošanu (16), kā arī savā pirmajā ziņojumā par tās piemērošanu (17) Eiropas Komisija tādējādi ir uzsvērusi, ka tad, ja dalībvalstu pieņemtie pasākumi ir paredzēti, lai aizsargātu intereses, kas nav ekonomiska rakstura, tie neietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Tādējādi Komisija uzskata, ka šī direktīva neapšauba dalībvalstu tiesības pieņemt stingrākus noteikumus, kas pārvalda komercpraksi, lai aizsargātu patērētāju veselību (18).
38. No otras puses, Negodīgas komercprakses direktīvas 3. panta 8. punktā ir paredzēts, ka “[tā] neskar nekādus uzņēmējdarbības veikšanas [..] nosacījumus vai ētikas kodeksus, vai citus konkrētus noteikumus, ar ko reglamentē reglamentētas profesijas, lai uzturētu augstus profesionāla godīguma standartus, ko dalībvalstis atbilstīgi Kopienas tiesību aktiem var noteikt profesionāļiem”.
39. Tādēļ dalībvalstis drīkst pieņemt arī stingrākus noteikumus attiecībā uz praksi, kas saistīta ar reglamentēto profesiju pārstāvjiem, tostarp zobārstiem, no kuriem viena šajā gadījumā ir ieinteresētā persona.
40. No tā izriet, ka, lai uz to attiektos Negodīgas komercprakses direktīva, attiecīgajam produktam, pirmkārt, ir jāatbilst šīs direktīvas 3. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem un, otrkārt, uz to nedrīkst attiekties neviens no ierobežojumiem, kurus Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis tās 3. panta 3. un 8. punktā.
41. Lai gan ir skaidrs, ka pamatlietā aplūkotais pakalpojums atbilstoši minētās direktīvas 2. panta d) punktam ir uzskatāms par uzņēmuma komercpraksi attiecībā uz patērētāju, ciktāl runa ir par zobārstniecības pakalpojumu reklāmu, iesniedzējtiesa norāda, ka 1958. gada likuma un Karaļa 1934. gada dekrēta strīdīgie noteikumi ir paredzēti, lai aizsargātu attiecīgi sabiedrības veselību un zobārsta profesijas cieņu, tādējādi, manuprāt, uz tiem attiecas Negodīgas komercprakses direktīvas 3. panta 3. un 8. punktā paredzētie ierobežojumi.
42. Jebkādas zobārstniecības pakalpojumu reklāmas aizliegums, kāds ir noteikts saskaņā ar 1958. gada likuma 1. pantu, un diskrētuma prasības, kādas ir noteiktas saskaņā ar Karaļa 1934. gada dekrēta 8.d pantu, vispirms ir saistīti ar veselības un tikai tad ar ekonomikas jautājumiem. Tie, kā to savos apsvērumos norāda Beļģijas valdība, ir saistīti ar profesijas cieņu, nodrošinot to, lai pakalpojumu kvalitāti, speciālistu godīgumu un uzticēšanos, kādai ir jāpastāv starp zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju un viņa pacientu, neapdraudētu tāda veida reklāmas prakse, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kuras mērķis ir piesaistīt pacientus, izmantojot propagandu.
43. Ņemot vērā šos faktus, es tātad ierosinu Tiesai nospriest, ka Negodīgas komercprakses direktīva šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka sakarā ar ierobežojumiem, kurus Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis tās 3. panta 3. un 8. punktā, tā nav piemērojama ne tādam valsts regulējumam, kāds ir noteikts 1958. gada likuma 1. pantā, kas aizliedz jebkādu ar zobārstniecības pakalpojumiem saistītu reklāmu, ne valsts regulējumam, kāds ir paredzēts Karaļa 1934. gada dekrēta 8.d pantā, ar kuru ir paredzētas diskrētuma prasības, kurām ir jāatbilst zobārstniecības kabineta izkārtnei.
B – Par 1958. gada likuma strīdīgo tiesību normu saderību ar direktīvu par elektronisko tirdzniecību
44. Savā ceturtajā un piektajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai tāds valsts regulējums, kāds ir noteikts 1958. gada likuma 1. pantā, ar kuru ir aizliegta jebkāda zobārstniecības pakalpojumu reklāma, tostarp izmantojot elektroniskos līdzekļus, ir uzskatāms par tādu, uz kuru attiecas direktīva par elektronisko tirdzniecību, un, ja tā ir, vai šis regulējums minētās direktīvas izpratnē ir uzskatāms par ierobežojumu elektroniskās tirdzniecības pakalpojumu sniegšanas brīvībai.
45. Direktīva par elektronisko tirdzniecību ir paredzēta, lai veicinātu “informācijas sabiedrības pakalpojumu” attīstību un uzlabotu iespējas, kādas elektroniskajai tirdzniecībai piedāvā iekšējais tirgus, nolūkā stiprināt ekonomisko izaugsmi un Eiropas uzņēmumu konkurētspēju (19).
46. Minētā direktīva attiecas vien uz dažiem elektroniskās tirdzniecības juridiskajiem aspektiem (20). Kā Tiesa ir norādījusi savā 2011. gada 25. oktobra spriedumā eDate Advertising u.c. (21), tajā ir paredzēta nevis materiālo tiesību normu saskaņošana, bet gan tajā ir noteikta “koordinēta joma”, kas saistīta ar prasībām, kuras ir jāizpilda pakalpojuma sniedzējam (22).
47. Saskaņā ar direktīvas par elektronisko tirdzniecību 2. panta h) punktu, “koordinēta joma” attiecas uz visām prasībām, kas paredzētas dalībvalstu tiesību aktos, kas pakalpojumu sniedzējiem ir jāievēro un kas attiecas gan uz informācijas sabiedrības piekļuvi pakalpojumu sniegšanas darbībai, gan uz tās veikšanu, piemēram, prasībām, kas attiecas uz pakalpojumu sniedzēja rīcību, pakalpojuma kvalitāti vai saturu, tostarp saistībā ar reklāmu un līgumu, vai pakalpojumu sniedzēja atbildību.
48. Šīs direktīvas 2. panta a) punktā “informācijas sabiedrības pakalpojumi” ir definēti kā “jebkāds pakalpojums, ko parasti sniedz par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma” (23). No direktīvas par elektronisko tirdzniecību preambulas 18. apsvēruma un Tiesas judikatūras (24) izriet, ka šie pakalpojumi ietver pakalpojumus, kurus nodrošina attālināti, izmantojot elektronisko aprīkojumu datu apstrādei un uzglabāšanai, un attiecas arī uz pakalpojumiem, par kuriem to saņēmēji nemaksā atlīdzību, piemēram, pakalpojumiem, nodrošinot informāciju tiešsaistē vai komerciālu komunikāciju (25).
49. Šajā lietā zobārstniecības pakalpojumu reklāma, kuru L. Vanderborght izplatīja paša izveidotajā interneta vietnē, manuprāt, ietilpst direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanas jomā.
50. Šāda reklāma ne vien ir uzskatāma par “komercziņojumu” tiešsaistē šīs direktīvas 2. panta f) punkta izpratnē, bet to arī ir izplatījis reglamentētas profesijas pārstāvis, ko Savienības likumdevējs ir skaidri atļāvis saskaņā ar minētās direktīvas 8. panta 1. punktu. Proti, saskaņā ar šo tiesību normu ir noteikts princips, pēc kāda dalībvalstīm ir jānodrošina, lai reglamentētas profesijas pārstāvji varētu izvietot reklāmu internetā, ievērojot profesijas noteikumus.
51. Līdz ar to tādu valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, var aplūkot, ņemot vērā tiesību normas, kuras Savienības likumdevējs ir paredzējis direktīvā par elektronisko tirdzniecību.
52. Šobrīd izvērtēšu šīs direktīvas materiālās tiesību normas.
53. Es uzskatu, ka pamatlietā aplūkotā regulējuma saderība ar Savienības tiesībām ir jāvērtē, ņemot vērā minētās direktīvas 3. panta 1. punktu un 8. panta 1. punktu.
54. Direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. pants ar nosaukumu “Iekšējais tirgus” patiesībā ir uzskatāms par šīs direktīvas “stūrakmeni” (26).
55. Ar šīs direktīvas 3. panta 1. punktu tiek noteikts princips, atbilstoši kuram informācijas sabiedrības pakalpojumi ir pakļauti tās dalībvalsts tiesību sistēmai, kurā ir reģistrēts pakalpojuma sniedzējs (27).
56. Tādējādi ar minēto tiesību normu katrai dalībvalstij ir noteikts pienākums raudzīties, lai pakalpojumi, kurus nodrošina tās teritorijā reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, atbilstu valsts tiesību aktiem, kas piemērojami šajā dalībvalstī un ko ietver “koordinēta joma”. Savienības likumdevējs norāda, ka šādam mehānismam vajadzētu ļaut pārraudzīt informācijas sabiedrības pakalpojumus darbības avotā, lai nodrošinātu vispārējo interešu mērķu efektīvu aizsardzību (28).
57. Savā 2011. gada 25. oktobra spriedumā eDate Advertising u.c. (29) Tiesa tādējādi saistībā ar “koordinēt[o] jomu”, kas paredzēta direktīvā par elektronisko tirdzniecību, ir konstatējusi, ka no tās dalībvalsts tiesību sistēmas, kurā ir reģistrēts pakalpojuma sniedzējs, izriet civiltiesību noteikumi, kā arī noteikumi saistībā ar pakalpojumu sniedzēju atbildību. Tā kā nepastāv Eiropas Savienības līmenī saskaņoti noteikumi, Tiesa ir secinājusi, ka šiem materiālo tiesību noteikumiem, kurus likumdevējs ir nolēmis piemērot pakalpojumu sniedzējiem un to pakalpojumiem, ir saistošs raksturs (30).
58. Šis pamatojums, manuprāt, pēc analoģijas ir piemērojams saistībā ar komercziņojumu, kas veikts internetā, ciktāl direktīvā par elektronisko tirdzniecību paredzētā “koordinēt[ā] joma” ietver arī, kā ir paredzēts tās 2. panta h) punkta i) apakšpunkta otrajā ievilkumā, prasības, kas saistītas ar pakalpojumu sniedzēja rīcību, kā arī reklāmas kvalitāti un saturu.
59. Šādos apstākļos man šķiet, ka mehānisms, kāds ir paredzēts šīs direktīvas 3. panta 1. punktā, saistībā ar reklāmu internetā paredz dalībvalstī, kurā ir reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, spēkā esošo materiālo tiesību piemērošanu.
60. Tādējādi šajā lietā, manuprāt, nekas neliedz piemērot Beļģijas tiesību normas, jo pamatlietā aplūkotais pakalpojums nav cēlies no citas dalībvalsts, kas nav Beļģijas Karaliste, un L. Vanderborght ir reģistrēts Beļģijas teritorijā.
61. Tādēļ šajā gadījumā netiek aplūkota direktīvas par elektronisko tirdzniecību 3. panta 2. punktā paredzētā situācija (31).
62. Tādējādi šobrīd ir jāņem vērā noteikumi, kurus Savienības likumdevējs ir skaidri noteicis minētās direktīvas 8. panta 1. punktā, kas attiecas uz komercziņojumiem, kurus izplata tieši reglamentēto profesiju pārstāvji.
63. Proti, no šīs tiesību normas pirmās daļas izriet, ka dalībvalstīm principā ir jāatļauj reglamentēto profesiju pārstāvjiem, izmantojot elektroniskās tirdzniecības līdzekļus, izplatīt komercziņojumus. Kā Komisija ir uzsvērusi savā pirmajā ziņojumā par direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanu, tas nozīmē, ka reglamentēto profesiju pārstāvji var informēt savus klientus, izmantojot interneta vietnes, kas, kā izrādās, iepriekš dažās dalībvalstīs nebija iespējams (32).
64. Taču šim principam ir arī izņēmums, kas saistīts ar profesionālās ētikas ievērošanu.
65. Proti, minētās tiesību normas otrajā daļā Savienības likumdevējs ir atļāvis dalībvalstīm pieņemt īpašus ierobežojumus, lai garantētu to, ka tiek ievēroti profesionālie noteikumi, “jo īpaši” saistībā ar profesijas neatkarību, cieņu un godu, kā arī dienesta noslēpumu un lojalitāti pret klientu un citiem profesijas pārstāvjiem. Šajā ziņā ir labi redzams, ka atbilstoši direktīvas par elektronisko tirdzniecību preambulas 33. apsvērumam tā “papildina” valsts tiesības saistībā ar reglamentētajām profesijām.
66. Atļaujot šādus ierobežojumus, Savienības likumdevējs nošķir pakalpojumus, kurus sniedz reglamentēto profesiju pārstāvji, no tiem, ko piedāvā visi pārējie pakalpojumu sniedzēji, jo medicīna, medicīniskie vai arī juridiskie pakalpojumi un notariālo aktu sagatavošana nav tirdzniecība kā citas darbības. Šo darbību būtība nepieļauj reklāmu ar tādiem pašiem noteikumiem, kādi ir reklāmai, kuru izvieto cits pakalpojumu sniedzējs, jo pēdējam minētajam ir tiesības veicināt savus pakalpojumus, izmantojot jebkādus komunikācijas veidus, tādējādi mudinot patērētāju izmantot šos pakalpojumus.
67. Iemesli, kas pamato šos ierobežojumus, nav izsmeļoši, kā to pierāda direktīvas par elektronisko tirdzniecību 8. panta 1. punktā izmantotais apstākļa vārds “jo īpaši”. Nav šaubu, ka veselības aprūpes profesiju noteikumu ievērošana ietver sabiedrības, it īpaši pacienta, veselības aizsardzību, kas ir galvenais zobārstniecības ķirurgu uzdevums, kā tas izriet gan no šīs profesijas, gan no ārsta profesijas ētikas kodeksa (33). Tādi valsts tiesību akti kā pamatlietā aplūkotie ir jāinterpretē kā tādi, kas acīmredzami veicina zobārsta profesiju pārvaldošā ētikas kodeksa noteikumu ievērošanu. Aizliedzot jebkāda veida reklāmu saistībā ar zobārstniecības pakalpojumiem, Beļģijas Karaliste cenšas panākt, lai netiktu apdraudēta pacientu uzticēšanās zobārstiem, aizskarot profesijas cieņu, un lai galu galā netiktu apdraudēta aprūpes kvalitāte, kaitējot pacientu veselībai. Tāpat tā ļauj izvairīties no tā, ka propagandas dēļ varētu tikt ietekmēts zobārstu godīgums un, lai tāda rīcība, kādu ir īstenojis L. Vanderborght, kurš savā tīmekļa vietnē izplatīja pacientu liecības, uzsverot viņa sniegto pakalpojumu atšķirību no citu zobārstniecības speciālistu piedāvātajiem pakalpojumiem, neapdraudētu pēdējo minēto reputāciju.
68. Tādējādi 1958. gada likuma 1. pantā iekļautie ierobežojumi, manuprāt, direktīvas par elektronisko tirdzniecību 8. panta 1. punkta izpratnē var tikt pamatoti ar to, ka ir jāievēro zobārsta profesijas ētikas kodeksa noteikumi.
69. Ņemot vērā šos elementus, es uzskatu, ka direktīva par elektronisko tirdzniecību, it īpaši tās 3. panta 1. punkts un tās 8. panta 1. punkts, šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka tie nav pretrunā tādam valsts regulējumam, kāds izveidots ar 1958. gada likuma 1. pantu, ar ko zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros internetā izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu, jo šis regulējums ir paredzēts, lai nodrošinātu profesijas noteikumu ievērošanu, un ir piemērojams pakalpojumu sniedzējam, kurš ir reģistrēts valsts teritorijā.
70. Tagad ir jāvērtē minētā regulējuma saderība ar Savienības tiesībām, ņemot vērā primārās tiesības.
C – Par 1958. gada likuma strīdīgo tiesību normu saderību ar brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību
71. Savā sestajā jautājumā iesniedzējtiesa pēc būtības jautā Tiesai, vai LESD 49. un 56. pants šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka tie ir pretrunā tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, ar kuriem zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros gan publiski, gan tieši vai netieši izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu.
72. Kā tas izriet no pastāvīgās judikatūras, medicīniskās un paramedicīniskās darbības, it īpaši tādas, kas saistītas ar zobārstniecību, ietilpst līguma noteikumu, kuri garantē pārvietošanās brīvību, piemērošanas jomā (34).
73. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīs tiesību normas nav piemērojamas situācijām, kurās visi fakti risinās vienas dalībvalsts iekšienē (35). Tādējādi līguma tiesību normu par brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību piemērošana ir pakļauta noteikumam par pārrobežu elementa pastāvēšanu.
74. Šajā lietā L. Vanderborght savu darbību īsteno Beļģijā, kur viņš ir reģistrēts, un tur pret viņu ir uzsākts kriminālprocess. Tas ir uzsākts ne tikai tādēļ, ka ieinteresētā persona pie sava kabineta ieejas ir uzstādījusi izkārtni, kas neatbilst valsts tiesību aktos noteiktajām diskrētuma prasībām, bet arī tāpēc, ka viņš ir izvietojis reklāmu vietējā avīzē un savā interneta vietnē.
75. Atšķirībā no I. Doulamis lietā, kurā pasludināts 2008. gada 13. marta spriedums Doulamis (C‑446/05, EU:C:2008:157), kurš bija vienīgi izvietojis reklāmas sludinājumus ikgadējā valsts katalogā, L. Vanderborght reklāmu izvietoja nesējā, kuram pēc savas būtības nav nekādu robežu.
76. Savā 2011. gada 25. oktobra spriedumā eDate Advertising u.c. (36) saistībā ar iespējamu personisko tiesību aizskārumu, izmantojot tiešsaistē interneta vietnē izvietotu saturu, Tiesa ir atzinusi, ka “informācijas ievietošana interneta vietnē atšķiras no šāda iespiesta plašsaziņas līdzekļa teritoriālas izplatīšanas, jo tā principā nozīmē, ka šī informācija ir pieejama visur. Ar to nekavējoties var iepazīties neierobežots skaits interneta lietotāju visā pasaulē neatkarīgi no jebkāda izdevēja nodoma ļaut iepazīties ar to ārpus dalībvalsts, kurā tas ir reģistrēts, un bez tā kontroles” (37). Tiesa secināja, ka, “šķiet, ka internets samazina ar izplatīšanu saistītā kritērija lietderību, jo internetā izplatīta informācija principā ir pieejama visā pasaulē” (38).
77. Interneta kontekstā komerciāla reklāma elektroniskos līdzekļos, kādu ir izmantojis L. Vanderborght, ir pietiekama, lai, manuprāt, būtu izpildīts pārrobežu kritērijs, ciktāl ir paredzams, ka tā var sasniegt sabiedrību un tādējādi piesaistīt pacientus, kuri atrodas citā dalībvalstī, nevis tajā, kurā ir reģistrēta ieinteresētā persona.
78. Tiesa turklāt ir atzinusi, ka šis pārrobežu elements var būt atkarīgs ne tikai no paša pakalpojumu sniedzēja, bet arī no viņa adresāta. Savā 2015. gada 11. jūnija spriedumā Berlington Hungary u.c. (39) tā ir secinājusi, ka pastāv pārrobežu interese, ciktāl vienu daļu komerciālas sabiedrības, kura pārvalda azartspēļu automātus, klientu veidoja tādi Savienības pilsoņi, kuri Ungārijā pavadīja brīvdienas, precizējot, ka “pakalpojums, kuru dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, neatstājot savu [reģistrācijas dalīb]valsti, ir sniedzis citā dalībvalstī reģistrētam pakalpojumu saņēmējam, ir uzskatāms par pārrobežu pakalpojumu sniegšanu LESD 56. panta izpratnē” (40).
79. Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, es uzskatu, ka pamatlietā ir konstatējami pietiekami saistības ar Savienības tiesībām elementi, lai Tiesa varētu vērtēt pamatlietā aplūkoto tiesību aktu saderību ar pārvietošanās brīvībām, kas garantētas LESD.
1) Par piemērojamām primārajām tiesībām
80. Pirmkārt, ir jāizvērtē, vai valsts tiesības, kas tiek aplūkotas pamatlietā, ir jāvērtē, ņemot vērā brīvību veikt uzņēmējdarbību vai pakalpojumu sniegšanas brīvību.
81. Faktiski no Tiesas judikatūras izriet, ka, ja valsts pasākums ir saistīts ar divām līgumā garantētām pamatbrīvībām, Tiesa to principā izskata tikai attiecībā pret vienu no šīm brīvībām, ja izrādās, ka pamatlietas apstākļos viena no tām ir pilnībā sekundāra salīdzinājumā ar otru un var tai tikt piesaistīta (41).
82. Manuprāt, šajā gadījumā tā ir. Šajā lietā es sliecos domāt, ka svaru kausi drīzāk nosveras par labu pakalpojumu sniegšanas brīvībai, ņemot vērā mērķi, kāds L. Vanderborght bija, ne vien izvietojot reklāmu vietējās avīzēs, bet arī izveidojot interneta vietni. Īstenojot šādu reklāmas praksi, viņa mērķis bija iegūt aizvien jaunus klientus neatkarīgi no tā, vai viņi atrodas dalībvalstī, kurā viņš ir reģistrēts, vai citā dalībvalstī (42).
83. Lai gan aizliegums, kāds tiek aplūkots pamatlietā, var ietekmēt arī brīvību veikt uzņēmējdarbību, ciktāl tas speciālistiem, kuri ir reģistrēti vienā valstī, var radīt nopietnu šķērsli iekļūšanai zobārstniecības pakalpojumu tirgū un tādējādi to darbības veikšanai (43), šī brīvība te šķiet sekundāra, salīdzinot ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, tāpēc tā, manuprāt, ir tai piesaistāma.
84. Šajos apstākļos es ierosinu Tiesai pamatlietā aplūkoto valsts tiesību aktu saderību vērtēt, ņemot vērā LESD 56. pantu.
2) Par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojuma esamību
85. Saskaņā ar Tiesas judikatūru par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumiem ir jāuzskata visi pasākumi, kas aizliedz, traucē vai padara mazāk pievilcīgu LESD 56. pantā garantēto brīvību īstenošanu (44).
86. Starp šiem pasākumiem ir tie, kas ir piemērojami visiem un ierobežo dalībvalstī reģistrēto uzņēmēju tiesības piedāvāt pakalpojumus potenciālām ieinteresētajām personām, kuras atrodas citās dalībvalstīs.
87. Savā 1995. gada 10. maija spriedumā Alpine Investments (45) Tiesa nosprieda, ka dalībvalsts tiesiskais regulējums, ar kuru uzņēmumam, kas reģistrēts tās teritorijā, ir aizliegts pa tālruni sazināties ar personām, kas reģistrētas citās dalībvalstīs, lai piedāvātu tām dažādus finanšu pakalpojumus, ir uzskatāms par pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Vispirms tiesa nosprieda, ka fakts, ka šie pakalpojumi ir uzskatāmi par vienkāršiem piedāvājumiem, kurus pakalpojumu sniedzējs, kurš ir reģistrēts vienā dalībvalstī, adresē saņēmējam, kurš ir reģistrēts citā dalībvalstī un kurš vēl nav noteikts, nerada šķērsli LESD 56. panta piemērošanai. Tiesa uzskata, ka tad, ja saskaņā ar valsts tiesisko regulējumu varētu brīvi ierobežot pakalpojumu piedāvājumus, pakalpojumu sniegšanas brīvība faktiski beigtu pastāvēt (46). Vēl Tiesa ir lēmusi, ka, tā kā šāds aizliegums attiecīgajiem uzņēmējiem liedz īstenot ātru un tiešu reklāmu un sazināties ar potenciālajiem klientiem, kuri atrodas citā dalībvalstī, tas ierobežo LESD 56. pantā garantēto brīvību pat tad, ja attiecīgais aizliegums ir cēlies no dalībvalsts, kurā pakalpojumu sniedzējs ir reģistrēts. Tādējādi Tiesa atgādina savu pastāvīgo judikatūru. Uzņēmums var atsaukties uz tiesībām uz pakalpojumu sniegšanas brīvību attiecībā uz valsti, kurā tas ir reģistrēts, ja pakalpojumi tiek sniegti saņēmējiem, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī (47).
88. Manuprāt, šis pamatojums ir transponējams uz valsts tiesisko regulējumu, kāds tiek aplūkots pamatlietā, ar kuru ir aizliegta jebkāda reklāma saistībā ar zobārstniecības pakalpojumiem.
89. Šķiet, ka reklāma (48) presē vai internetā ir būtisks instruments, kas dažāda lieluma uzņēmējiem ļauj iepazīstināt ar sevi un informēt patērētāju par pakalpojumiem, kurus tie piedāvā. Tādējādi tai ir noteicoša loma pakalpojuma sniedzēja iespējā paplašināt savu klientu loku. Šajā ziņā reklāma internetā mūsdienās ir ārkārtīgi efektīvs līdzeklis, kas var sasniegt ļoti lielu sabiedrības daļu un ieinteresēt klientus, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs. Reklāma veicina arī konkurenci, ciktāl tā ir līdzeklis, ar kuru uzņēmēji cenšas pārliecināt patērētājus izmantot viņu, nevis konkurentu sniegtos pakalpojumus. Visbeidzot, kā Komisija ir uzsvērusi savā pirmajā ziņojumā par direktīvas par elektronisko tirdzniecību piemērošanu, reklāma internetā nodrošina būtisku ieņēmumu avotu lielai daļai informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzēju (49).
90. Tādējādi tāds jebkādas reklāmas aizliegums zobārstniecības jomā, kāds ir paredzēts 1958. gada likumā, tādiem speciālistiem kā L. Vanderborght atņem līdzekli citās dalībvalstīs reģistrēto potenciālo klientu efektīvai informēšanai par viņa sniegtajiem pakalpojumiem. Tādējādi šis aizliegums ir tāds, kas traucē zobārstniecības pakalpojumus piedāvāt pacientiem, kuri ir reģistrēti citās dalībvalstīs. Turklāt, kā esmu uzsvēris savos secinājumos lietā Doulamis (C‑446/05, EU:C:2007:701), tāds reklāmas režīms atņem reklāmdevējiem, kas ir reģistrēti nevis Beļģijas Karalistē, bet citās dalībvalstīs, iespēju piedāvāt savus pakalpojumus Beļģijā reģistrētiem speciālistiem un kavē šos speciālistus vērsties pie šādiem pakalpojumu sniedzējiem (50).
91. Šādos apstākļos man šķiet, ka šāds aizliegums ir uzskatāms par LESD 56. pantā garantēto brīvību ierobežojumu.
92. Tagad ir jāvērtē, vai šāds ierobežojums ir pamatojams.
3) Ierobežojuma pamatojums
93. Lietā, kurā tika pasludināts 2008. gada 13. marta spriedums Doulamis (C‑446/05, EU:C:2008:157), Beļģijas valdība ir izklāstījusi pamatus, kuru dēļ ir ticis pieņemts zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju jebkāda veida reklāmas aizliegums. Šī valdība norāda, ka reklāmas prakse, kuras mērķis ir iegūt pacientus, veicot propagandu, neesot saderīga ar sabiedrības veselības aizsardzības un profesijas cieņas prasībām. Patiesībā šāda prakse varētu apdraudēt uzticēšanos, kādai būtu jāpastāv starp zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju un viņa pacientu, kā arī zobārstu darba kvalitāti un godīgumu.
94. Es uzskatu, ka dalībvalstīm ir tiesības aizliegt zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem reklamēt sabiedrībai savus pakalpojumus, ja šis aizliegums faktiski attiecas tikai uz šo pakalpojumu veicināšanu. Šo analīzi es pamatoju ar turpmāk izklāstītajiem apsvērumiem.
95. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ierobežojumu īstenot pārvietošanās brīvību var pamatot, ja ir izpildīti četri nosacījumi, proti, šim aizliegumam ir jābūt piemērotam nediskriminējoši, tam jābūt pamatotam ar primāru vispārējo interešu apsvērumu, tam jābūt tādam, lai garantētu paredzētā mērķa sasniegšanu, un tas nedrīkst pārsniegt to, kas nepieciešams, lai īstenotu šo mērķi, ņemot vērā, ka atbilstoši Tiesas viedoklim šāds tiesību akts šo nosacījumu izpilda vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt saskanīgā un sistemātiskā veidā (51).
96. Pirmais no minētajiem nosacījumiem ir izpildīts, jo pamatlietā aplūkotais reklāmas režīms ir piemērojams neatkarīgi no dalībvalsts, kurā ir reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, kas to izmanto.
97. Tāpat nav apstrīdams, ka otrais nosacījums ir izpildīts.
98. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka personu veselības un dzīvības aizsardzība, kā arī patērētāju aizsardzība ir starp tiem mērķiem, kuri ir uzskatāmi par primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas varētu pamatot pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu (52). Turklāt Tiesa šajā ziņā piebilst, ka personu veselība un dzīvība ir viena no pirmajām interesēm, kas tiek aizsargātas saskaņā ar līguma noteikumiem (53), paredzot iespējamās atkāpes pārvietošanās brīvību ierobežojuma aizliegumam.
99. Manuprāt, arī trešais judikatūrā paredzētais nosacījums ir izpildīts.
100. Nav šaubu, ka sabiedrības informēšana veselības aprūpes jomā ir jāveic, izmantojot objektīvus avotus, un ka reklāma, kuru īsteno paši pakalpojumu sniedzēji, ne vienmēr atbilst šim nosacījumam par objektivitāti. Šādos apstākļos aizliegums pakalpojumu sniedzējiem īstenot jebkādu savu pakalpojumu reklamēšanu sabiedrībai ir atbilstošs, lai neļautu viņiem izmantot propagandas darbības, kas varētu apdraudēt viņu pacientu uzticēšanos savam zobārstam, apdraudot viņu profesijas cieņu un tādējādi kompromitējot sniegtās aprūpes kvalitāti.
101. Tādējādi šīs lietas centrā esošais jautājums patiesībā attiecas uz to, vai šāds aizliegums nav nesamērīgs ar šiem mērķiem, vai, citiem vārdiem sakot, šos mērķus ir iespējams sasniegt tikpat efektīvi, izmantojot mazāk ierobežojošus līdzekļus (54).
102. Šādu tiesību aktu pastāvēšana man liek izvērtēt, vai ar sabiedrības veselības un profesijas cieņas aizsardzību var pamatot to, ka zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem tiek aizliegts izvietot reklāmu ar tādiem pašiem nosacījumiem kā jebkuram citam pakalpojumu sniedzējam, proti, veicinot savu pakalpojumu sniegšanu, izmantojot jebkādu komunikācijas formu, mudinot patērētājus izmantot šos pakalpojumus. Tāpat ir jānoskaidro, vai šie pamati var attaisnot jebkāda veida reklāmas sabiedrībai aizliegumu.
103. To pašu iemeslu dēļ, kādi ir izklāstīti manos secinājumos lietā Doulamis (C‑446/05, EU:C:2007:701), es uzskatu, ka turpmāk izklāstīto pamatu dēļ sabiedrības veselības aizsardzība var būt par pamatu jebkāda veida piesaistoša vai pamudinoša paziņojuma, kas vērsts uz sabiedrību, aizliegumam.
104. Pirmkārt, aprūpes pakalpojumi nav uzskatāmi par tādiem pašiem pakalpojumiem kā citi. Tie ietekmē saņēmēja fizisko integritāti un garīgo līdzsvaru. Turklāt pacients, kurš to izmanto, to dara reālas vajadzības atgūt veselību vai pat saglabāt dzīvību dēļ. Ņemot vērtā to, cik tas ir būtiski, lemjot par to, vai izmantot vai neizmantot aprūpes pakalpojumus, pacientam nav tikpat plaša izvēles brīvība, kā lemjot par citiem pakalpojumiem. Ja pacients izmanto aprūpes pakalpojumus, tas neapmierina iegribu, bet gan vajadzību.
105. Otrkārt, zobārstniecības joma, tāpat kā darbības visā veselības aprūpes jomā, ir viena no tām, kurās, manuprāt, “informētības asimetrijas” starp pakalpojuma sniedzēju un pakalpojuma saņēmēju līmenis saskaņā ar apzīmējumu, kuru Komisija ir izmantojusi savā ziņojumā par konkurenci liberālo profesiju nozarē (55), ir visaugstākais. Tas nozīmē, ka pakalpojumu sniedzējam viņa darbības jomā ir ievērojami augstāks zināšanu līmenis nekā pakalpojuma saņēmējam, tāpēc pēdējais minētais nav spējīgs reāli novērtēt piedāvātā pakalpojuma kvalitāti.
106. Tādēļ, ņemot vērā šo zināšanu līmeņa asimetriju un apdraudējumu, kādu pacientam rada lēmums izmantot vai neizmantot aprūpes pakalpojumu, es uzskatu, ka uzticības attiecībām starp pacientu un veselības aprūpes speciālistu ir ļoti būtiska nozīme. Citiem vārdiem sakot, pacientam ir jābūt iespējai būt pārliecinātam, ka tad, ja speciālists viņam iesaka vai rekomendē izmantot kādu veselības aprūpes pakalpojumu, šī ieteikuma vai rekomendācijas pamatā ir vienīgi rūpes par viņa veselības aizsardzību, nevis vēlme nopelnīt.
107. Tāpēc es domāju, ka šīs uzticības attiecības noteikti tiktu apdraudētas, ja zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem būtu atļauts izvietot reklāmu, kas paredzēta sabiedrībai, lai veicinātu savus pakalpojumus. Šādā gadījumā pacients varētu pamatoti bažīties, ka tad, ja speciālists viņam iesaka vai rekomendē izmantot kādu aprūpes pakalpojumu, šī ieteikuma vai rekomendācijas pamatā pilnībā vai daļēji būtu speciālista ekonomiskās intereses. Tādējādi pacients minēto padomu vai ieteikumu varētu uzskatīt par relatīvu un tādējādi kaitēt savam veselības stāvoklim, atsakoties no piedāvātā pakalpojuma vai izmantojot citu [pakalpojumu].
108. Arī tarifa norādīšana pati par sevi ir saistīta ar apdraudējumu. Nevar izslēgt, ka speciālisti varētu mēģināt konkurēt cenu ziņā tāpat kā pakalpojumu ziņā, tāpēc varētu pasliktināties pakalpojuma kvalitāte vai pat tehniskais izpildījums, piemēram, saistībā ar implantēto protēzi, ko pacients tehniski nebūtu spējīgs novērtēt.
109. Tāpēc es uzskatu, ka sabiedrības veselības aizsardzība var būt par pamatu aizliegumam zobārstniecības speciālistam izmantot jebkāda veida reklāmu, kas paredzēta sabiedrībai, lai veicinātu savus pakalpojumus.
110. Tā kā Savienības likumdevējs nav pieņēmis nevienu kopīgu vai saskaņotu noteikumu par reklāmu zobārstniecības jomā, Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka dalībvalstīm pašām ir jālemj par līmeni, kādā tās vēlās nodrošināt sabiedrības veselības aizsardzību, un par veidu, kā šo līmeni sasniegt. Tā kā tas dažādās valstīs var atšķirties, Tiesa uzskata, ka dalībvalstīm ir jāatzīst rīcības brīvība (56).
111. Protams, dalībvalstīm šī brīvība ir jāizmanto, nodrošinot piemēroto pasākumu samērīgumu un nepieciešamību (57).
112. Šajā gadījumā es uzskatu, ka 1958. gada likuma 1. pantā paredzētais aizliegums nav pretrunā LESD 56. pantam. Ņemot vērā pamatlietā aplūkoto pakalpojumu īpatnības, apdraudējumu, kādu pacientiem rada lēmums izmantot vai neizmantot zobārstniecības pakalpojumus, un uzticības attiecības, kuras ir nepieciešams saglabāt starp zobārstniecības pakalpojumu sniedzēju un pacientu, šis aizliegums man šķiet pilnībā atbilstīgs.
113. No vienas puses, šo prasību līmeni aprūpes jomā jau atspoguļo ļoti stingrais tiesiskais regulējums, kas dažādās dalībvalstīs ir paredzēts veselības aprūpes profesijām. Šī plašā tiesiskā regulējuma dēļ Savienības likumdevējam šajā darbības jomā ir nācies pieņemt pirmās nozares direktīvas saistībā ar diplomu atzīšanu, kas jāveic, lai varētu strādāt šajās specialitātēs, un apmācības saskaņošanu, kas nepieciešama, lai iegūtu šos diplomus (58).
114. No otras puses, attiecības, kas vieno pacientu un aprūpes pakalpojuma sniedzēju, attiecas uz pakalpojumiem, saistībā ar kuriem kvalitātes prasības, protams, ir augstākas nekā citās darbības jomās. Tādējādi veselības aprūpe ir joma, kurā speciālistu brīvu pārvietošanos ierobežo būtiski šķēršļi, un Savienības likumdevējam ir jāveic ļoti plaša saskaņošana, lai nodrošinātu savstarpēju atzīšanu.
115. Taču 1958. gada likuma 1. pantā paredzētais aizliegums nevar būt neierobežots.
116. Lai zobārstniecības pakalpojumu sniedzēji, kā arī citu veselības aprūpes profesiju pārstāvji varētu īstenot savu darbību, protams, ir nepieciešams, lai sabiedrība varētu uzzināt par viņu esamību. Tas nozīmē, ka sabiedrība var zināt pakalpojumu sniedzēja, fiziskas vai juridiskas personas, identitāti, pakalpojumus, kurus tam ir tiesības sniegt, vietu, kur tie tiek sniegti, konsultāciju laikus, kā arī viņa kontaktinformāciju, piemēram, tālruņa un faksa numuru vai interneta adresi.
117. Proti, sabiedrības piekļuve šādām objektīvām ziņām ir nepieciešama, lai varētu īstenot veselības aprūpes speciālistu brīvu pārvietošanos. Tas arī ļauj labāk aizsargāt sabiedrības veselību, jo tiek veicināta pacientu mobilitāte Savienības iekšienē. Tiesas judikatūras attīstība kopš 1998. gada 28. aprīļa spriedumiem Decker (59) un Kohll (60) liecina, ka pacienti aizvien vairāk meklē iespējas ārstēties citās dalībvalstīs (61). Šādai tendencei ir dažādi iemesli. Viņi var vēlēties saņemt ārstēšanu par zemāku cenu vai pakalpojumus, kuri viņu dzīvesvietas dalībvalstī nav pieejami, vai arī saņemt ārstēšanu ātrāk nekā savā valstī. Šī pacientu mobilitāte, ciktāl tā ļauj pacientiem piekļūt daudz plašākam aprūpes pakalpojumu klāstam nekā savā dzīvesvietas dalībvalstī, arī veicina sabiedrības veselības aizsardzību.
118. Valsts likums, ar kuru zobārstniecības pakalpojumu sniedzējam tiek tieši vai netieši aizliegts izvietot sabiedrībai paredzētu savu pakalpojumu reklāmu, nevar būt tāds, kas šādiem pakalpojumu sniedzējiem aizliegtu tālruņu katalogā vai citos sabiedrībai pieejamos informācijas līdzekļos vienkārši minēt, neizmantojot piesaistošu vai pamudinošu noformējumu, norādes, kas ļauj uzzināt par šo speciālistu esamību, piemēram, par viņu identitāti, darbībām, ko viņi drīkst veikt, vietu, kur viņi veic šīs darbības, viņu darbalaikiem un kontaktinformāciju.
119. Šajā lietā, manuprāt, tā nav, ja ņemam vērā 1958. gada likuma 1. panta un Karaļa 1934. gada dekrēta 8.d panta noteikumus.
120. Katrā ziņā tieši valsts tiesai ir jāvērtē, vai šajā gadījumā reklāmas ziņojumi, kurus L. Vanderborght izvietoja vietējā avīzē un savā interneta vietnē, neatbilda šiem ierobežojumiem, ņemot vērā it īpaši šo sludinājumu attēlojumu, fotoattēlu “pirms un pēc” ievietošanu un pacientu liecību atspoguļošanu, uzsverot sniegto pakalpojumu atšķirību no citu zobārstu piedāvātajiem pakalpojumiem.
121. Ņemot vērā šos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu atbildēt, ka valsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts 1958. gada likuma 1. pantā, ar kuru zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros tieši vai netieši publiski izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu, ir uzskatāms par brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu LESD 49. un 56. panta izpratnē.
122. Taču šis ierobežojums ir attaisnojams ar sabiedrības veselības aizsardzību, jo pamatlietā aplūkotais valsts tiesiskais regulējums nav tāds, kas pakalpojumu sniedzējiem aizliegtu tālruņu katalogā vai citos sabiedrībai pieejamos informācijas līdzekļos vienkārši minēt, neizmantojot piesaistošu vai pamudinošu noformējumu, norādes, kas ļauj uzzināt par šo speciālistu esamību, piemēram, par viņu identitāti, darbībām, ko viņi drīkst veikt, vietu, kur viņi veic šīs darbības, viņu darbalaikiem un kontaktinformāciju.
V – Secinājumi
123. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Nederlandstalige rechtbank van eerste aanleg te Brussel (Briseles pirmās instances holandiešu valodas tiesa, Beļģija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 11. maija Direktīva 2005/29/EK, kas attiecas uz uzņēmēju negodīgu komercpraksi iekšējā tirgū attiecībā pret patērētājiem un ar ko groza Padomes Direktīvu 84/450/EEK un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 97/7/EK, 98/27/EK un 2002/65/EK, un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 2006/2004 (“Negodīgas komercprakses direktīva”), ir jāinterpretē tādējādi, ka sakarā ar ierobežojumiem, kurus Savienības likumdevējs ir skaidri paredzējis šīs direktīvas 3. panta 3. un 8. punktā, tā nav piemērojama ne valsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir noteikts ar 1958. gada 15. aprīļa Wet bettreffende de publiciteit inzake tandverzorging (Likums par reklāmu zobārstniecības jomā) 1. pantu tā redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad norisinājās pamatlietā aplūkotie fakti, ar kuru ir aizliegta jebkāda zobārstniecības pakalpojumu reklāma, ne valsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir paredzēts 1934. gada 1. jūnija Koninklijk besluit houdende reglement op de beoefening der tandheelkunde (Karaļa dekrēts par zobārstniecības regulējumu) 8.d pantā tā redakcijā, kas bija spēkā laikā, kad norisinājās pamatlietā aplūkotie fakti, kurā ir paredzētas diskrētuma prasības, kurām ir jāatbilst zobārstniecības kabineta izkārtnei;
2) Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīva 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”), it īpaši tās 3. panta 1. punkts un 8. panta 1. punkts, šajā ziņā ir jāinterpretē tā, ka tie nav pretrunā tādam valsts tiesiskajam regulējumam, kāds ir 1958. gada 15. aprīļa Likuma par reklāmu zobārstniecības jomā, redakcijā, kāda bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu laikā, 1. pants, ar ko zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros internetā izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu, jo šis regulējums ir paredzēts, lai nodrošinātu profesijas noteikumu ievērošanu, un ir piemērojams pakalpojumu sniedzējam, kurš ir reģistrēts valsts teritorijā;
3) tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir noteikts 1958. gada 15. aprīļa Likuma par reklāmu zobārstniecības jomā, redakcijā, kāda bija spēkā pamatlietas faktisko apstākļu laikā, 1. pantā, ar kuru zobārstniecības pakalpojumu sniedzējiem ir aizliegts brīvās profesijas vai zobārsta prakses ietvaros tieši vai netieši publiski izplatīt jebkāda veida savu pakalpojumu reklāmu, ir uzskatāms par brīvības veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu LESD 49. un 56. panta izpratnē.
Šis ierobežojums ir pamatots ar sabiedrības veselības aizsardzību, jo valsts tiesību akts, kas tiek aplūkots pamatlietā, nav tāds, ar ko šādiem pakalpojumu sniedzējiem aizliegtu tālruņu katalogā vai citos sabiedrībai pieejamos informācijas līdzekļos vienkārši minēt, neizmantojot piesaistošu vai pamudinošu noformējumu, norādes, kas ļauj uzzināt par šo speciālistu esamību, piemēram, par viņu identitāti, darbībām, ko viņi drīkst veikt, vietu, kur viņi veic šīs darbības, viņu darbalaikiem un kontaktinformāciju.