Language of document :

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2013. gada 12. jūlijā iesniedza Satakunnan käräjäoikeus (Somija) – Sähköalojen ammattiliitto ry/Elektrobudowa Spolka Akcyjna

(lieta C-396/13)

Tiesvedības valoda – somu

Iesniedzējtiesa

Satakunnan käräjäoikeus

Lietas dalībnieki pamata procesā

Prasītājs: Sähköalojen ammattiliitto ry

Atbildētājs: Elektrobudowa Spolka Akcyjna

Prejudiciālie jautājumi

Vai arodbiedrība, kas darbojas darba ņēmēju interesēs, var tieši atsaukties uz Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu kā tiešu tiesību avotu pret pakalpojumu sniedzēju no citas dalībvalsts, ja tiesību norma (Polijas Darba likumu kodeksa 84. pants), kas tiek apgalvots, ka ir pretēja 47. pantam, ir vienīgi valsts tiesību norma?

Vai tiesvedībā par prasījumiem, kam ir iestājies termiņš, Direktīvas 96/71/EK 1 izpratnē nodarbinātības valstī no Savienības tiesībām, it īpaši no Eiropas Savienības pamattiesību hartas 47. panta, kā arī no minētās direktīvas 5. panta 2. punkta un 6. panta izrietošā efektīvas tiesību aizsardzības principa, kas interpretēts saistībā ar Pamattiesību hartas 12. pantā garantēto biedrošanās arodbiedrību jomā (biedrošanās brīvības) brīvību, izriet, ka valsts tiesām ir jāatstāj nepiemērota darba ņēmēja izcelsmes valsts Darba likumu kodeksa norma, kas liedz piedziņai cedēt darba samaksas prasījumu nodarbinātības valsts arodbiedrībai, ja atbilstošā nodarbinātības valsts tiesību norma pieļauj darba samaksas prasījuma, kam ir iestājies termiņš, un līdz ar to prasītāja statusa cedēšanu piedziņai arodbiedrībai, kuras biedri ir visi darba ņēmēji, kas ir cedējuši savu prasījumu piedziņai?

Vai Lisabonas līguma 30. protokola noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka arī citām tiesām, kas nav Polijas vai Apvienotās Karalistes tiesas, tie ir jāņem vērā, ja izskatāmais strīds ir cieši saistīts ar Poliju un it īpaši ja darba līgumiem ir piemērojamas Polijas tiesības? Citiem vārdiem sakot, vai Polijas – Lielbritānijas protokols liedz Somijas tiesai konstatēt, ka Polijas tiesību vai administratīvās normas, administratīvā prakse vai administratīvie pasākumi pārkāpj Eiropas Savienības Pamattiesību hartā pasludinātās tiesības, brīvības un principus?

Vai Regulas “Roma I” 14. panta 2. punkts, ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tas liedz piemērot dalībvalsts tiesību normu, atbilstoši kurai ir aizliegts cedēt prasības un tiesības, kas izriet no darba attiecībām?

Vai Regulas “Roma I” 14. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka prasījumu no darba līgumiem cedēšanai ir piemērojamas tās tiesības, kas atbilstoši Regulai “Roma I” ir piemērojamas attiecīgajam darba līgumam, neatkarīgi no tā, vai uz atsevišķa prasījuma saturu iedarbojas arī citu tiesību normas?

Vai Direktīvas 96/71 3. pants, ievērojot LESD 56. un 57. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka minimālās algas likmes jēdziens ietver pamata stundu algu atkarībā no darba samaksas grupas, akorda garantēto algu, atvaļinājuma naudu, iepriekš noteiktu dienas naudu un kompensāciju par ikdienas ceļu uz darbu (kompensācija par ceļā pavadīto laiku) atbilstoši tam, kā šie darba nosacījumi ir noteikti darba koplīgumā, kas atzīts par vispārsaistošu un kam ir piemērojams direktīvas pielikums?

Vai LESD 56. [un 57.] pants un/vai Direktīvas 96/71/EK 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz dalībvalstīm kā tā dēvētajām uzņēmējām valstīm savās valsts tiesību normās (vispārsaistošā darba koplīgumā) paredzēt pakalpojumu sniedzējiem no citas dalībvalsts pienākumu darba ņēmējam, kas ir norīkots darbā uz tās teritoriju, maksāt kompensāciju par ceļā pavadīto laiku un dienas naudu, ja ņem vērā, ka atbilstoši attiecīgajām valsts tiesību normām darba ņēmējs, kas norīkots darbā, visa norīkojuma laikā tiek uzskatīts par tādu, kas atrodas komandējumā, līdz ar to viņam ir tiesības uz kompensāciju par ceļā pavadīto laiku un dienas nauda?

Vai LESD 56. un 57. pants un/vai Direktīvas 96/71/EK 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tie liedz valsts tiesai atteikties atzīt varbūtēju uzņēmuma no citas dalībvalsts tā izcelsmes valstī radītu un piemērotu darba samaksas grupu sadalījumu?

Vai LESD 56. un 57. pants un/vai Direktīvas 96/71/EK 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos ir atļauts darba devējam no citas dalībvalsts spēkā esoši un nodarbinātības valsts tiesai saistošā viedā noteikt darba ņēmēju iedalījumu algas grupās, ja nodarbinātības valsts vispārsaistošā darba koplīgumā ir paredzēts pēc rezultāta atšķirīgs iedalījums darba samaksas grupās, vai arī uzņēmēja dalībvalsts, uz kuru tiek norīkots no citas dalībvalsts nākoša pakalpojumu sniedzēja darba ņēmējs, var noteikt pakalpojumu sniedzējam, kādi noteikumi viņam ir jāņem vērā, iedalot darba ņēmējus darba samaksas grupās?

Vai interpretējot Direktīvas 96/71/EK 3. pantu, ievērojot LESD 56. un 57. pantu, izmitināšana, kuras izmaksas darba devējam ir jāsedz, pamatojoties uz 6. jautājumā minēto darba koplīgumu, un ēdināšanas taloni, ko nodrošina no citas dalībvalsts nākošs pakalpojumu sniedzējs saskaņā ar darba līgumu, ir jāuzskata par kompensāciju par izmaksām, kas radušās norīkošanas dēļ, vai tie ietilpst minimālās algas likmes jēdzienā 3. panta 1. punkta izpratnē?

Vai Direktīvas 96/71/EK 3. pants, skatīts kopā ar LESD 56. un 57. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka nodarbinātības valsts vispārsaistošs darba koplīgums, interpretējot jautājumu par akorda algu, kompensāciju par ceļā pavadīto laiku un dienas naudām, ir jāuzskata par pamatotu ar sabiedriskās kārtības prasībām?

____________

1      Eiropas Parlamenta un Padomes 1996. gada 16. decembra Direktīva 96/71/EK par darba ņēmēju norīkošanu darbā pakalpojumu sniegšanas jomā (OV L 18, 1. lpp.).