Language of document : ECLI:EU:T:2021:780

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)

2021. gada 10. novembrī (*)

Valsts atbalsts – No atjaunojamiem energoresursiem ražotas elektroenerģijas tirgus, ieskaitot fotoelementu enerģiju – Pienākums saskaņā ar Francijas tiesību aktiem iepirkt elektrību par cenu, kas pārsniedz tirgus cenu – Sūdzības noraidīšana – Regulas (ES) 2015/1589 12. panta 1. punkts un 24. panta 2. punkts – Piemērošanas joma

Lietā T‑678/20

Solar Electric Holding, Lamantēna [Lamentin] (Francija),

Solar Electric Guyane, Lamantēna,

Solar Electric Martinique, Lamantēna,

Société de production d’énergies renouvelables, Lamantēna,

ko pārstāv S. Manna, advokāte,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv B. Stromsky un A. Bouchagiar, pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2020. gada 3. septembra lēmumu, ar kuru ir noraidīta prasītāju 2020. gada 20. jūnija sūdzība par nelikumīgu valsts atbalstu prasītāju fotoelementu iekārtām,

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši R. Barentss [R. Barents] un J. Laitenbergers [J. Laitenberger] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        2000. gada 10. februāra loi n o 2000108 relative à la modernisation et au développement du service public de l’électricité [Likuma Nr. 2000‑108 par elektroenerģijas sabiedriskā pakalpojuma modernizēšanu un attīstīšanu] (2000. gada 11. februāra JORF, 2143. lpp.) mērķis ir veicināt atjaunojamo energoresursu attīstību Francijas teritorijā. Šajā nolūkā ar minēto likumu tika ieviests pirkuma pienākums, kurš tika pārņemts code de l’énergie [Enerģētikas kodeksa] L.314‑1. un nākamajos pantos un saskaņā ar kuru Électricité de France (EDF) un 1946. gada 8. aprīļa loi n o 46628 sur la nationalisation de l’électricité et du gaz [Likuma Nr. 46‑628 par elektrības un gāzes nacionalizāciju] 23. pantā minētajiem nenacionalizētajiem piegādātājiem ir pienākums, ja ieinteresētie ražotāji to pieprasa, noslēgt līgumu uz 20 gadiem par tādas elektrības pirkumu, kura ražota no atjaunojamiem energoresursiem, ieskaitot fotoelementu enerģiju, par cenu, kas ir noteikta ar ministrijas rīkojumu par tarifiem. Līdz 2015. gada 31. decembrim saskaņā ar 2004. gada 28. janvāra décret n o 200490 relatif à la compensation de charges de service public d’électricité [Dekrētu Nr. 2004‑90 par sabiedrisko elektroapgādes pakalpojumu sniedzēju izmaksu kompensēšanu] izmaksas, kas radās EDF un Likuma Nr. 46‑628 23. pantā minētajiem nenacionalizētajiem piegādātājiem pirkuma pienākuma dēļ, bija iekļautas visaptverošā kompensācijas mehānismā, ko finansēja no maksājuma par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu, kurš iekasēts no elektroenerģijas patērētājiem. Kopš 2016. gada 1. janvāra šīs izmaksas kompensē no īpaša konta enerģētikas pārkārtošanai, ko finansē no nodokļiem par energoproduktu patēriņu.

2        Tādi rīkojumi par tarifiem, kādi ir minēti šī sprieduma 1. punktā, tika pieņemti tostarp 2006. gada 10. jūlijā (turpmāk tekstā – “Rīkojums par tarifiem 2006”), 2010. gada 12. janvārī (turpmāk tekstā – “Rīkojums par tarifiem 1/2010”), 2010. gada 31. augustā (turpmāk tekstā – “Rīkojums par tarifiem 8/2010”), 2011. gada 4. martā un 2017. gada 9. maijā. Lai gan joprojām ir spēkā tikai pēdējais minētais rīkojums, citi rīkojumi par tarifiem, kuri pa to laiku ir atcelti, joprojām ir piemērojami, ciktāl elektroenerģijas pirkuma cena, kas samaksāta visā pirkuma līguma darbības laikā, proti, 20 gados, ir tā, kas noteikta rīkojumā par tarifiem, kuri bija spēkā dienā, kad ražotājs iesniedza pilnīgu pieteikumu par pieslēgumu publiskajam tīklam.

3        Solar Electric Holding – holdingsabiedrība, kurai 100 % apmērā pieder meitasuzņēmumi Solar Electric Guyane un Solar Electric Martinique, kam ir uzticēts attīstīt un būvēt no fotoelementu enerģijas iegūtas elektroenerģijas ražošanas projektus attiecīgi Gviānā un Martinikā, kā arī Société de production d’énergies renouvelables (Soproder), kurai ir uzticēts ekspluatēt šīs dažādās fotoelementu iekārtas –, balstoties uz šī sprieduma 1. punktā minētajiem rīkojumiem par tarifiem, noslēdza ar EDF elektroenerģijas pirkuma līgumus. Tā kā Soproder atradās grupā, kuru veido šīs dažādās sabiedrības, tai bija tieši un tūlītēji piemērojami minētajos rīkojumos noteiktie preferenciālie tarifi.

4        2019. gada 18. septembra spriedumā Cour de cassation [Kasācijas tiesa] (Francija), kurā tika celtas prasības par zaudējumu atlīdzību, atzina, ka uz Rīkojumu par tarifiem 2006 un Rīkojumu par tarifiem 1/2010 balstītie pasākumi, ar kuriem tiek īstenots pirkuma pienākuma mehānisms par cenu, kas pārsniedz tirgus cenu, ir nelikumīgs valsts atbalsts, jo par tiem netika paziņots Eiropas Komisijai atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam.

5        Turklāt prasītājām – Solar Electric Holding, Solar Electric Guyane, Solar Electric Martinique un Soproder – adresētajā 2020. gada 26. marta vēstulē Komisija apstiprināja, ka uz Rīkojumu par tarifiem 2006, Rīkojumu par tarifiem 1/2010 un Rīkojumu par tarifiem 8/2010 balstītie pasākumi tai netika paziņoti.

6        2020. gada 20. jūnijā prasītājas iesniedza Komisijai sūdzības iesnieguma obligāto veidlapu par nelikumīgu valsts atbalstu, kā paredzēts Padomes Regulas (ES) 2015/1589 (2015. gada 13. jūlijs), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD] 108. panta piemērošanai (OV 2015, L 248, 9. lpp.), 24. panta 2. punktā. Minētajā veidlapā prasītājas norādīja, ka no Rīkojuma par tarifiem 2006, Rīkojuma par tarifiem 1/2010 un Rīkojuma par tarifiem 8/2010 izrietošās atbalsta shēmas tika īstenotas, lai gan Komisija nekad nav lēmusi par to saderību ar iekšējo tirgu, un ka Komisijas lēmuma neesamība, to ieskatā, ir radījusi juridisko vakuumu, kas kaitē visiem no fotoelementu enerģijas iegūtas elektroenerģijas ražotājiem Francijā, jo ienākumi no līgumiem, kas noslēgti par minētajos rīkojumos paredzēto tarifu, varētu tikt apstrīdēti un kļūt par iemeslu atgūšanas pasākumiem. Tomēr saskaņā ar prasītāju minētajā veidlapā sniegto informāciju no fotoelementu enerģijas avotiem iegūtas elektroenerģijas ražošanas atbalsta mehānismi, kas izriet no Rīkojuma par tarifiem 2006, Rīkojuma par tarifiem 1/2010 un Rīkojuma par tarifiem 8/2010, esot saderīgi ar iekšējo tirgu. Atsaucoties uz LESD 108. panta 1. punktu, kā arī Regulas 2015/1589 12. panta 1. punktu, prasītājas minētajā veidlapā, un it īpaši tās 3.4., 8. un 9.3. iedaļā, ir “lūgušas Komisiju skaidri paust savu viedokli par to atbalsta shēmu saderību, kuras izriet no [minētajiem] rīkojumiem”.

7        2020. gada 1. jūlija vēstulē Komisijas dienesti uzdeva vairākus jautājumus un lūdza sniegt papildu informāciju, uz ko prasītājas atbildēja ar 2020. gada 31. augusta elektroniskā pasta vēstuli.

8        2020. gada 3. septembra vēstulē Komisija noraidīja prasītāju 2020. gada 20. jūnija sūdzību par nelikumīgu valsts atbalstu prasītāju fotoelementu iekārtām (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), tostarp norādot, ka:

“[Konkurences ģenerāldirektorāts] uzskata, ka Jūsu sūdzība ir jānoraida, jo [tās] priekšmets neietilpst [Regulas 2015/1589] 12. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā. [..]

[S]ūdzības iesniedzējas lūdz Komisiju lemt par atbalsta shēmu saderību tā, it kā tās pārstāvētu Franciju iespējamā paziņošanas procedūrā. Tādējādi Jūsu sūdzības priekšmets neietilpst [Regulas 2015/1589] 12. panta 1. punkta un 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā, un tādēļ tas ir jānoraida [..].

Mēs Jums pateicamies par iesniegto informāciju. Komisija reģistrēs to kā vispārīgu informāciju par tirgu.”

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

9        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 12. novembrī, prasītājas cēla šo prasību.

10      Iebildumu raksts Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2021. gada 27. janvārī.

11      2021. gada 2. februāra lēmumā Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 83. panta 1. punktam nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga.

12      2021. gada 15. aprīļa vēstulē prasītājas lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai atbilstoši Reglamenta 106. panta 1. punktam.

13      2021. gada 4. jūnijā Vispārējā tiesa procesa organizatorisko pasākumu ietvaros uzdeva lietas dalībniekiem jautājumu rakstveida atbildes sniegšanai, uz kuru tie atbildēja 2021. gada 21. jūnijā.

14      2021. gada 9. jūlija vēstulē prasītājas informēja Vispārējo tiesu, ka tās atsakās no sava lūguma par tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

15      Prasītājas lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

16      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt šajā tiesvedībā radušos tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

17      Prasības pamatojumam prasītājas izvirza trīs pamatus, pirmkārt, esot pārkāpts Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkts, otrkārt, esot pārkāpts minētās regulas 12. panta 1. punkts, un, treškārt, Komisija neesot ievērojusi pienākumu piemērot LESD.

 Par pirmo pamatu – Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pārkāpums

18      Ar pirmo pamatu, balstoties uz Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta formulējumu, prasītājas apgalvo – lai konstatētu, ka atbalsts ir nelikumīgs, pietiekot ar to, ka tas esot pieņemamas sūdzības priekšmets saskaņā ar šo pantu. Minētās regulas 24. panta 2. punktā nekādi nav paredzēts papildu nosacījums par to, ka šīs sūdzības mērķis ir panākt, lai aplūkotais atbalsts tiktu atzīts par nesaderīgu. Lai gan prasītāju ieskatā praksē tas ir retums vai pat kaut kas nepieredzēts, ka sūdzību par nelikumīgu un saderīgu atbalstu ir iesniegusi ieinteresētā puse, šis izņēmuma raksturs tomēr nav pamats tam, ka uz šo sūdzību neattiecas Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas joma, ja vien netiek pievienots pieņemamības nosacījums, kas nav paredzēts ne LESD, ne minētajā regulā.

19      Turklāt Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini balstījusies uz formālās izmeklēšanas procedūras, kas būtu jāsāk, ja pēc sākotnējās pārbaudes joprojām pastāvētu šaubas par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, sākšanas nosacījumiem. Prasītājas uzskata – pat ja praksē vairuma sūdzību par nelikumīgu atbalstu galīgais mērķis ir formālās izmeklēšanas procedūras sākšana, tiesības iesniegt sūdzību par nelikumīgu atbalstu, kas vispirms noved pie sākotnējās pārbaudes, nedrīkst sajaukt ar gadījumu, kad tiek sākta formāla procedūra.

20      Šādos apstākļos tas, ka prasītājas uzskata, ka nelikumīgais atbalsts, par kuru ir iesniegta to sūdzība, ir saderīgs ar iekšējo tirgu un ka to mērķis ir ar šo sūdzību panākt Komisijas lēmumu necelt iebildumus attiecībā uz šo atbalstu, neizslēdz šo sūdzību no Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas jomas.

21      Komisija šos argumentus apstrīd.

22      Vispirms ir jānorāda, ka prasītāju iesniegtās sūdzības mērķis bija panākt, lai Komisija pieņemtu lēmumu necelt iebildumus par to pasākumu saderību, kurus īstenoja Francijas iestādes un kuri tika pamatoti ar Rīkojumu par tarifiem 2006, Rīkojumu par tarifiem 1/2010 un Rīkojumu par tarifiem 8/2010. Šajā kontekstā ar pirmo pamatu tiek izvirzīts jautājums par to, vai saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu tāda jauna atbalsta saņēmējam, kurš izmaksāts nelikumīgi, kā tas ir šajā lietā, proti – sabiedrībām, kurām ir ekonomiskas intereses sabiedrībā, kura saņem šo atbalstu, jo tās atrodas vienā grupā, tiek piešķirtas subjektīvas tiesības vērsties Komisijā ar sūdzību, lai no tās saņemtu lēmumu, ar kuru tiek atzīts, ka atbalsts, par kuru attiecīgā dalībvalsts nav paziņojusi, ir saderīgs ar iekšējo tirgu.

23      Regulas 2015/1589 24. panta “Ieinteresēto personu tiesības” 2. punktā ir noteikts, ka “jebkura ieinteresētā persona var iesniegt sūdzību, lai informētu Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu vai jebkādu iespējamu atbalsta ļaunprātīgu izmantošanu”. Vienlaikus Regulas 2015/1589 1. panta h) punktā iekļautajā definīcijā ir noteikts, ka ““ieinteresētā persona” ir jebkura dalībvalsts un jebkura persona, uzņēmums vai uzņēmumu apvienība, kuras intereses var ietekmēt atbalsta piešķīrums, jo īpaši attiecīgā atbalsta saņēmējs, konkurējošie uzņēmumi un arodapvienības”.

24      Lai gan iepriekš minēto tiesību normu tekstā tātad ir noteikts, ka nelikumīgi izmaksātā atbalsta saņēmēji var iesniegt sūdzību Komisijā, šāds prasījums tomēr ir jānoraida tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar valsts atbalsta kontroles struktūru, kā arī sūdzību mehānisma sistēmu.

25      Vispirms attiecībā uz valsts atbalsta kontroles struktūru ir jāatgādina, ka paziņošanas pienākums ir viens no tādas valsts atbalsta kontroles sistēmas pamatelementiem, kas ir ieviesta ar LESD, kurā ir noteikta preventīva kontrole pār jauna atbalsta projektiem, kas ir izveidota ar LESD 108. panta 3. punktu un paredz panākt, ka tiek īstenots tikai ar iekšējo tirgu saderīgs atbalsts un tikai pēc tam, kad šaubas par tā saderību ir kliedētas ar Komisijas galīgu lēmumu (spriedums, 2020. gada 24. novembris, Viasat Broadcasting UK, C‑445/19, EU:C:2020:952, 18. un 19. punkts). Šai preventīvās kontroles sistēmai ir pretrunā tas, ka dalībvalstis, kuras izmaksā atbalstu, pārkāpdamas LESD 108. panta 3. punktu, tiek nostādītas labvēlīgākā situācijā nekā tās dalībvalstis, kuras saskaņā ar šo tiesību normu paziņo par atbalstu projekta posmā un atturas to īstenot līdz Komisijas pieņemtajam galīgajam lēmumam (spriedums, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 92. punkts). Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana saskaņā ar LESD 107. panta 3. punktu ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē, kuras darbību kontrolē Eiropas Savienības tiesas (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

26      No paša LESD 108. panta 3. punkta sistēmas, kas izveido divpusējas attiecības starp Komisiju un dalībvalstīm, izriet, ka paziņošanas pienākums ir uzlikts šīm pēdējām minētajām. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka šis pienākums ir izpildīts, kad par šo atbalstu paziņo atbalstu saņemošais uzņēmums. Tiesa jau ir atzinusi, ka ar LESD 108. pantu ieviestā valsts atbalsta kontroles un pārbaudes sistēma neparedz specifisku pienākumu atbalsta saņēmējam. Pirmkārt, paziņošanas pienākums un sākotnējs aizliegums īstenot atbalsta projektus attiecas tikai uz attiecīgo dalībvalsti, kā tas arī izriet no Regulas 2015/1589 10. panta, kurā ir paredzēts, ka attiecīgā dalībvalsts var atsaukt savu paziņojumu, pirms Komisija ir pieņēmusi lēmumu par atbalsta saderību ar iekšējo tirgu. Otrkārt, dalībvalsts ir arī tā lēmuma adresāts, ar kuru Komisija konstatē atbalsta nesaderību un lūdz to apturēt tās noteiktajā termiņā (spriedumi, 1996. gada 11. jūlijs, SFEI u.c., C‑39/94, EU:C:1996:285, 73. punkts, un 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 103. punkts).

27      Tomēr, ja tiktu atzīts, ka nelikumīgi izmaksāta atbalsta saņēmējs var vērsties Komisijā ar sūdzību, lai tā konstatētu šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, tam nebūtu citas sekas kā vien ļaut šim atbalsta saņēmējam aizstāt attiecīgo dalībvalsti, kas ir vienīgā, kuras kompetencē ir paziņot Komisijai par atbalsta pasākumu.

28      Turklāt šādu tiesību vērsties Komisijā atzīšana nelegāli izmaksāta atbalsta saņēmējam, lai konstatētu šī atbalsta saderību ar iekšējo tirgu, apdraudētu atbalsta pasākumu paziņošanas pienākuma un to īstenošanas aizlieguma saskaņā ar LESD 108. panta 3. punktu, kā tas ir atgādināts judikatūrā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 17. septembris, Itālija un Eurallumina/Komisija, T‑119/07 un T‑207/07, nav publicēts, EU:T:2019:613, 113. punkts), kā arī principiālā soda, kas ir it īpaši saistīts ar dalībvalsts iepriekšējas paziņošanas pienākuma neizpildi, proti, ar tā atmaksu, fundamentālo un imperatīvo raksturu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 11. jūlijs, SFEI u.c., C‑39/94, EU:C:1996:285, 70. punkts).

29      Proti, ar to nelikumīgi izmaksātā atbalsta saņēmējam tiekot dota iespēja izmantot attiecīgās dalībvalsts pieļautos trūkumus savā labā, panākot Komisijas lēmumu, kas tam vēlāk ļautu atsaukties uz 2008. gada 12. februāra sprieduma CELF un ministre de la Culture et de la Communication (C‑199/06, EU:C:2008:79) 55. punktu, saskaņā ar kuru valsts tiesai nav pienākuma uzdot atgūt atbalstu, kas īstenots, neievērojot LESD 108. panta 3. punkta pēdējo teikumu, ja Komisija ir pieņēmusi galīgo lēmumu, konstatēdama, ka minētais atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu, un tas ir tieši tas, ko vēlas panākt prasītājas.

30      Turklāt ir jāatgādina – vienmēr raugoties valsts atbalsta kontroles sistēmas struktūras kontekstā –, ka valsts tiesām ir jānodrošina personām tas, ka atbilstoši to valsts tiesībām tiks izdarīti visi secinājumi par pienākumu, kuri izriet no LESD 108. panta 3. punkta, neizpildi gan attiecībā uz atbalsta pasākumu īstenošanas aktu spēkā esamību, gan attiecībā uz finansiālā atbalsta atgūšanu, kas piešķirts, pārkāpjot šo tiesību normu vai iespējamus pagaidu pasākumus (spriedums, 1991. gada 21. novembris, Fédération nationale du commerce extérieur des produits alimentaires un Syndicat national des négociants et transformateurs de saumon, C‑354/90, EU:C:1991:440, 12. punkts). Šim nolūkam ar strīdiem var vērsties valsts tiesās, kas tām uzliek pienākumu interpretēt un piemērot atbalsta jēdzienu, kurš minēts LESD 107. panta 1. punktā, it īpaši, lai noteiktu, vai valsts pasākums bija vai nebija jāpakļauj LESD 108. panta 3. punktā paredzētajai sākotnējās pārbaudes procedūrai. Ja minētās tiesas secina, ka attiecīgais pasākums patiešām bija iepriekš jāpaziņo Komisijai, tām tas jāatzīst par nelikumīgu (spriedums, 2015. gada 19. marts, OTP Bank, C‑672/13, EU:C:2015:185, 37. punkts).

31      No tā izriet, ka nelikumīga atbalsta saņēmēji var vērsties valsts tiesās, lai noteiktu sankcijas valstij, kas piešķir šo atbalstu, par tās tiešu vai netiešu atteikumu izpildīt paziņošanas pienākumu. Līdz ar to tām nav jāatzīst tiesības, izmantojot Komisijai adresētu sūdzību saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktu, sākt atbalsta saderības pārbaudi ar mērķi to atļaut, un tas tā ir konkrētajā gadījumā pretēji attiecīgās dalībvalsts gribai, kas izpaužas kā dalībvalsts neveikta paziņošana.

32      Kā pamatoti norāda Komisija, Savienības tiesībās nav subjektīvu tiesību piešķirt valsts atbalstu. Līdz ar to saņēmējs nevar aizstāt dalībvalsts kompetenci un pēc savas iniciatīvas paziņot dalībvalsts uzdevumā, lai saņemtu lēmumu, ar kuru tiek atļauta nepaziņota atbalsta īstenošana (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 1. jūnijs, P & O European Ferries (Vizcaya) un Diputación Foral de Vizcaya/Komisija, C‑442/03 P un C‑471/03 P, EU:C:2006:356, 103. punkts).

33      Attiecībā uz sūdzību mehānisma sistēmu un tiesībām iesniegt sūdzību Komisijai ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pirmo teikumu tās mērķis ir informēt Komisiju par jebkādu iespējami nelikumīgu atbalstu, kas saskaņā ar minētās regulas 15. panta 1. punkta pirmo teikumu sekmē LESD 108. panta 3. punktā paredzētā sākotnējās pārbaudes posma uzsākšanu, un tas nozīmē, ka Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas 2015/1589 4. panta 2., 3. vai 4. punktu (spriedums, 2021. gada 5. maijs, ITD un Danske Fragtmænd/Komisija, T‑561/18, pārsūdzēts apelācijā, EU:T:2021:240, 47. punkts).

34      Turklāt Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta otrajā daļā ir noteikts, ka Komisija “nodrošina, ka attiecīgā dalībvalsts tiek pilnībā un regulāri informēta par [jebkādas sūdzības] pārbaudes norisi un rezultātiem”. Šī tiesību norma, kuras mērķis ir aizsargāt attiecīgās dalībvalsts tiesības uz aizstāvību, nozīmē, ka sūdzības rezultātā pieņemtais lēmums, visticamāk, būs tai nelabvēlīgs un līdz ar to tiks atzīts, ka atbalsts, par kuru iesniegta sūdzība, nav saderīgs.

35      Sūdzības mehānisma koncepcija, kas ir paredzēta ar iekšējo tirgu nesaderīgā atbalsta identificēšanai, ir arī apstiprināta 8. punktā sūdzības iesnieguma obligātajā veidlapā, kura ir minēta Regulas 2015/1589 24. panta 2. punktā un pievienota Komisijas Regulai (EK) Nr. 794/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko īsteno Padomes Regulu (EK) Nr. 659/1999, ar kuru nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108. panta] piemērošanai (OV 2004, L 140, 1. lpp.), ar grozījumiem, un kurā ir lūgts, lai sūdzības iesniedzējs norādītu “iemeslus [tā ieskatā], kuru dēļ iespējamais valsts atbalsts nav saderīgs ar iekšējo tirgu”.

36      Turklāt no tās pašas veidlapas 3. punkta izriet, ka atbalsta saņēmēji nav to personu vidū, kuras var iesniegt sūdzību. Tāpat norāde uz atbalsta saņēmēja vai saņēmēju konkurentiem, kā arī šajā pašā punktā iekļautais jautājums, kura mērķis ir noskaidrot, kādā veidā un kādā mērā iespējamais valsts atbalsts ietekmē sūdzības iesniedzēja konkurences stāvokli, pierāda, ka sūdzības mehānisma mērķis ir tostarp aizsargāt to personu tiesības, kuru intereses var ietekmēt atbalsta piešķiršana noteiktiem saņēmējiem. To apstiprina arī minētās veidlapas 7. punkts, kurā ir lūgts, lai sūdzības iesniedzējs paskaidro, kādā veidā, tā ieskatā, iespējamais valsts atbalsts rada ekonomisku priekšrocību tā saņēmējam vai saņēmējiem.

37      Līdz ar to, lai gan saskaņā ar Regulas 2015/1589 1. panta h) punktu atbalsta saņēmēji tiek uzskatīti par “ieinteresētajām personām”, sūdzības mehānisma struktūra nepieļauj, ka to izmanto puses, kurām – kā tostarp apstrīdētā atbalsta saņēmējiem – ir interese, lai Komisija konstatētu šī atbalsta saderību.

38      No tā izriet, ka Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas joma attiecas tikai uz sūdzībām, kuru mērķis ir ziņot par nelikumīgu atbalstu, ko sūdzību iesniedzēji uzskata par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Savukārt minētās regulas 24. panta 2. punkta piemērošanas joma neattiecas uz sūdzībām, kurās sūdzību iesniedzēji apgalvo, ka atbalsts ir saderīgs ar iekšējo tirgu un šī iemesla dēļ Komisijai tas būtu jāapstiprina. Līdz ar to nelikumīga atbalsta saņēmēji un sabiedrības, kuras ir ekonomiski ieinteresētas šajā atbalsta saņēmējā sabiedrībā ekonomiskās vienības dēļ, kuru tās veido ar to tāpēc, ka mātesuzņēmumam pieder 100 % sūdzības iesniedzēju kapitāla, nevar atsaukties uz Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pirmo teikumu, lai iesniegtu sūdzību par nelikumīgu atbalstu, ko tie tieši vai netieši saņem, lai liktu Komisijai pieņemt lēmumu, ar kuru tiek konstatēta šī atbalsta saderība.

39      Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītāju 2020. gada 20. jūnijā iesniegtā sūdzība neietilpst Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā.

40      No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka prasītāju iesniegtā sūdzība neietilpst Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Tādējādi pirmais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par otro pamatu – Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta pārkāpums

41      Ar otro pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi tiesību kļūdu, jo tā neesot izpildījusi pienākumu sākt sākotnējās pārbaudes posmu. Šis pienākums esot pamatots ar Regulas 2015/1589 12. panta 1. punktu. Taču prasītājas uzskata, ka tās esot iesniegušas sūdzību atbilstoši šīs regulas 24. panta 2. punktam.

42      Komisija uzskata, ka otrais pamats salīdzinājumā ar pirmo pamatu nav autonoms un ka lēmums par to tādējādi ir pilnībā atkarīgs no pirmā atcelšanas pamata, ar kuru tiek apgalvots Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta pārkāpums. Taču Komisija to noraida kā nepamatotu, vienlaikus ņemot vērā šīs regulas 12. panta tiesību normas. Līdz ar to arī šis otrais atcelšanas pamats ir jānoraida.

43      Atbildot uz šo pamatu, ir jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2015/1589 12. panta 1. punkta otro daļu Komisija izskata jebkuru sūdzību, “ko iesniegusi jebkura ieinteresētā persona saskaņā ar [šīs regulas] 24. panta 2. punktu”. Tādējādi Komisijai ir rūpīgi un objektīvi jāizskata tai iesniegtās sūdzības, ja tās ir balstītas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un nepārprotami un detalizēti ir identificēti pasākumi, kas ir šī pārkāpuma pamatā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Naviera Armas/Komisija, T‑108/16, EU:T:2018:145, 102. punkts). Tā kā prasītāju 2020. gada 20. jūnijā iesniegtā sūdzība neattiecas uz LESD 107. panta 1. punkta pārkāpumu un tādējādi neietilpst minētās regulas 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā, Komisijai nebija pienākuma sākt sākotnējās pārbaudes posmu atbilstoši minētās regulas 12. panta 1. punktam.

44      Šādos apstākļos otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu – Komisijai uzliktais pienākums piemērot LESD

45      Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumus saskaņā ar LESD 107., 108. un 109. pantu un Regulu 2015/1589.

46      Lai gan Komisija esot bijusi informēta par atbalsta shēmu esamību, kas izriet no Rīkojuma par tarifiem 2006, Rīkojuma par tarifiem 1/2010 un Rīkojuma par tarifiem 8/2010, kā arī par to nepaziņošanu, tā neesot rīkojusies, un tādējādi LESD tiesību normas esot zaudējušas savu nozīmi. Noraidot sūdzību par atbalstu, kuru Komisija esot atzinusi par nelikumīgu, tomēr iepriekš nepārbaudīdama, vai tas nav nesaderīgs ar iekšējo tirgu, Komisija neesot izpildījusi Savienības tiesību sargātājas, kā arī personu tiesiskās drošības nodrošinātājas lomu. Tā kā atbalsta saderības izvērtēšana ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē, tai esot bijis jāpārbauda, vai nelikumīgais atbalsts, par kura pastāvēšanu prasītājas tai bija paziņojušas, nav nesaderīgs. Turklāt esot prasītāju iesniegtie pierādījumi, proti, commission de régulation de l’énergie [Enerģētikas regulēšanas komisijas] (Francija) atzinums, kurā esot apšaubīta atbalsta saderība ar iekšējo tirgu.

47      Šādos apstākļos Komisijas nostājas par aplūkotā atbalsta saderību neesamība, prasītāju ieskatā, ir taisnīguma liegšana, jo šī neesamība radot juridisku vakuumu, no kura saskaņā ar LESD 107.–109. pantu, kā arī Regulu 2015/1589 esot paredzēts izvairīties.

48      Komisija apstrīd izvirzītos argumentus.

49      Atbildot uz trešo pamatu, vispirms ir jāatgādina, tāpat kā to dara prasītājas, ka atbalsta pasākumu saderības ar iekšējo tirgu izvērtēšana ir Komisijas ekskluzīvā kompetencē (skat. spriedumu, 2016. gada 19. jūlijs, Kotnik u.c., C‑526/14, EU:C:2016:570, 37. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr Savienības tiesībās Komisijai nav noteikts absolūts pienākums izvērtēt nepaziņota atbalsta saderību, tiklīdz tā ir par to informēta.

50      Proti, Regulā 2015/1589 ir paredzēti tikai divi gadījumi, kad Komisijai faktiski ir jāveic atbalsta pasākuma saderības ar iekšējo tirgu pārbaude. Pirmkārt, šāds pienākums pastāv, ja dalībvalsts, kas piešķir atbalstu, paziņo par atbalstu. Tādējādi minētās regulas 4. panta 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka “Komisija izskata paziņojumu, tiklīdz tas ir saņemts”. Otrkārt, Komisijai saskaņā ar minētās regulas 12. panta 1. punkta otro daļu ir uzlikts pārbaudes pienākums tad, ja runa ir par sūdzību, “ko iesniegusi jebkura ieinteresētā persona saskaņā ar [minētās regulas] 24. panta 2. punktu”.

51      Tomēr šajā gadījumā nav strīda par to, ka Francijas Republika nav paziņojusi Komisijai par atbalstu, kas izriet no Rīkojuma par tarifiem 2006, Rīkojuma par tarifiem 1/2010 un Rīkojuma par tarifiem 8/2010. Turklāt ir jākonstatē, ka prasītāju 2020. gada 20. jūnijā iesniegtā sūdzība neietilpst Regulas 2015/1589 24. panta 2. punkta piemērošanas jomā. Šādos apstākļos Komisijai nebija jāveic iepriekš minēto atbalsta pasākumu pārbaude. Līdz ar to tas, ka tā nav pieņēmusi lēmumu attiecībā uz šiem atbalsta pasākumiem, nevar būt taisnīguma liegšana, kas var radīt juridisku vakuumu. Vēl jo mazāk tas tā ir tāpēc, kā tika norādīts šī sprieduma 29. un 30. punktā, ka prasītājas var vērsties attiecīgās dalībvalsts tiesās, lai šai valstij noteiktu sankcijas par atteikumu paziņot apstrīdētos pasākumus, pieņemot, ka minētās tiesas konstatē, ka tie ir kvalificējami kā jauns valsts atbalsts.

52      Šajā ziņā ir jānorāda, ka LESD 108. panta 3. punkta pēdējā teikumā paredzētajam aizliegumam īstenot atbalsta projektus ir tieša iedarbība. Šajā tiesību normā paredzētā izpildes aizlieguma tūlītēja piemērojamība attiecas uz ikvienu atbalstu, kas ir īstenots bez paziņošanas (skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa,C‑284/12, EU:C:2013:755, 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt valsts iestādēm pašām pēc savas iniciatīvas ir pienākums atgūt nelikumīgi piešķirto atbalstu (spriedums, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 92. punkts).

53      Ņemot vērā šo skaidro tiesisko regulējumu attiecībā uz jauna valsts atbalsta, kas piešķirts bez iepriekšējas paziņošanas, shēmu un subjektīvu tiesību, kuras izriet no Savienības tiesībām, neesamību pašreizējiem un potenciālajiem atbalsta saņēmējiem saņemt atbalstu no dalībvalsts puses, ja šī dalībvalsts nav nosūtījusi paziņojumu, Komisijas lēmuma par šāda nelikumīga atbalsta saderību neesamība nevar apdraudēt tiesiskās drošības principu.

54      Ņemot vērā iepriekš minēto, trešais pamats un līdz ar to visa prasība kopumā ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

55      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām spriedums ir nelabvēlīgs, ir jānolemj, ka tās atlīdzina tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Solar Electric Holding, Solar Electric Guyane, Solar Electric Martinique un Société de production d’énergies renouvelables atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Svenningsen

Barents

Laitenberger

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 10. novembrī

[Paraksti]


*Tiesvedības valoda – franču.