Language of document : ECLI:EU:F:2015:115

EIROPAS SAVIENĪBAS CIVILDIENESTA TIESAS SPRIEDUMS
(pirmā palāta)

2015. gada 6. oktobrī *(1)

Civildienests – Akreditēti deputātu palīgi – LESD 266. pants – Vispārējās tiesas atceļoša sprieduma izpildes pasākumi – Lēmuma par atlaišanu atcelšana – Lēmuma noraidīt atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam iesniegtu lūgumu sniegt palīdzību atcelšana – Pienākuma sniegt palīdzību apjoms prima facie pierādījumu par psiholoģisku vardarbību gadījumā – Institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pienākums veikt administratīvu izmeklēšanu – Ierēdņa vai darbinieka tiesības uzsākt tiesvedību valsts tiesā – Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvā komiteja, kas izskata akreditēto deputātu palīgu sūdzības pret Parlamenta locekļiem – Loma un prerogatīvas – Mantisks un morāls kaitējums

Lieta F‑132/14

par prasību, kas celta atbilstoši LESD 270. pantam, kurš piemērojams EAEK līgumam saskaņā ar tā 106.a pantu,

CH, bijusī Eiropas Parlamenta akreditētā deputāta palīdze, ar dzīvesvietu Briselē (Beļģija), ko pārstāv L. Levi, C. Bernard‑Glanz un A. Tymen, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Parlamentu, ko pārstāv E. Taneva un M. Dean, pārstāves,

atbildētājs.

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Barentss [R. Barents], tiesneši E. Perillo [E. Perillo] un J. Svenningsens [J. Svenningsen] (referents),

sekretāre V. Hakenberga [W. Hakenberg],

ņemot vērā rakstveida procesu,

ņemot vērā ar lietas dalībnieku piekrišanu pieņemto lēmumu pieņemt nolēmumu bez tiesas sēdes saskaņā ar Reglamenta 59. panta 2. punktu,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 17. novembrī, prasītāja cēla šo prasību, lūdzot:

–        atcelt Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. marta lēmumu, ciktāl šī iestāde tajā atbilstoši pasākumiem, kuri ietilpa Civildienesta tiesas 2013. gada 12. decembra sprieduma CH/Parlaments (F‑129/12, EU:F:2013:203; turpmāk tekstā – “spriedums CH”) izpildē, ir atteikusies saskaņā ar LESD 266. pantu uzsākt administratīvu izmeklēšanu, lai pierādītu to faktu patiesumu, kuros tiek apsūdzēts Parlamenta loceklis un par kuriem [prasītāja] sūdzējusies savā 2011. gada 22. decembrī iesniegtajā lūgumā sniegt palīdzību;

–        atcelt Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa lēmumu, ciktāl ar šo lēmumu Parlaments ir atteicies samaksāt viņai summu EUR 5686 apmērā, kas atbilst starpībai ar atalgojumu, uz kādu prasītājai, viņasprāt, bija tiesības atbilstoši pasākumiem, kas ietilpa sprieduma CH izpildē saskaņā ar LESD 266. pantu;

–        atcelt Parlamenta 2014. gada 4. augusta lēmumu, ar ko Parlaments ir noraidījis sūdzību, kuru prasītāja iesniegusi par abiem iepriekš minētajiem – 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa – lēmumiem;

–        piespriest Parlamentam samaksāt prasītājai summas attiecīgi EUR 144 000 un EUR 60 000 apmērā kā viņai nodarītā mantiskā un morālā kaitējuma atlīdzību.

 Atbilstošās tiesību normas

1.     Līgums par Eiropas Savienības darbību

2        Saskaņā ar LESD 266. pantu “iestādei vai struktūrai, kuras pieņemt[os] akt[us] [Savienības tiesa] ir pasludinā[jusi] par spēkā neesošiem vai kuras bezdarbība ir atzīta par tādu, kas ir pretrunā Līgumiem, ir jāveic vajadzīgie pasākumi, lai [iz]pildītu [..] spriedumu[, ar kuru tiek atcelts tiesību akts]”. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka “šis pienākums neiespaido tos pienākumus, kas izriet no [LESD] 340. panta otrās daļas piemērošanas”, kurā ir paredzēts, ka “ārpuslīgumiskās atbildības gadījumā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko radījušas Savienības iestādes vai to darbinieki, pildot savus pienākumus”.

2.     Eiropas Savienības Civildienesta noteikumi

3        Eiropas Savienības Civildienesta noteikumu – redakcijā, kas piemērojama šajā lietā (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”), – 12.a panta 3. punktā ir noteikts:

““Psiholoģiska uzmākšanās [vardarbība]” [..] ir jebkāda nepiedienīga rīcība, kas notiek kādā laika posmā, tā atkārtojas un ir sistemātiska un ietver fizisku rīcību, mutisku vai rakstu valodu, žestus vai citu tīšu rīcību un kas varētu radīt kaitējumu jebkuras personas personībai, cieņai vai fiziskai [..] vai psiholoģiskai integritātei.”

4        Civildienesta noteikumu 24. pantā ir noteikts:

“[Savienība] palīdz visiem ierēdņiem, jo sevišķi tiesvedībā pret jebkuru personu, kura izsaka draudus, apvainojumus vai veic apmelojošas darbības vai izteikumus, vai uzbrūk personai vai īpašumam, kuru ierēdnis vai viņa ģimenes loceklis guvis sava amata vai pienākumu dēļ.

Šādos gadījumos [Savienība] kopīgi un katra atsevišķi [solidāri] atlīdzina ierēdnim radušos zaudējumus tiktāl, ciktāl ierēdnis neradīja zaudējumus ne apzināti, ne arī aiz nopietnas nolaidības un tas nav saņēmis atlīdzību no personas, kura nodarīja zaudējumus.”

3.     Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība

5        Eiropas Savienības Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtība (turpmāk tekstā – “PDNK”), redakcijā, kas piemērojama šajā lietā, atbilstoši tās 1. pantam attiecas uz “darbiniekiem, kurus [Savienība] pieņēm[usi] darbā saskaņā ar līgumu”, it īpaši uz darbinieku, kuram ir akreditēta deputāta palīga (turpmāk tekstā – “ADP”) statuss. Šajā ziņā Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 5.a pantā ir precizēts:

“Šajā [PDNK] “[ADP]” ir personas, kurus viens vai vairāki deputāti ir pieņēmuši darbā un kuriem ir tiešs līgums ar [..] Parlamentu, lai deputātam vai deputātiem sniegtu palīdzību [..] Parlamenta telpās vienā no trijām Parlamenta darba vietām viņu kā [..] Parlamenta deputātu pienākumu izpildē, viņu vadībā un pakļautībā un savstarpējas uzticības gaisotnē, saskaņā ar izvēles brīvību, kas paredzēta 21. pantā [..] Parlamenta 2005. gada 28. septembra Lēmumā 2005/684/EK, Euratom, ar ko pieņem Eiropas Parlamenta deputātu nolikumu [..] [(OV L 262, 1. lpp.)].”

6        PDNK ir ietverta VII sadaļa ar nosaukumu “Deputātu palīgi”, kura veltīta ADP, kurā ir 125.–139. pants un kurai saskaņā ar 125. panta 1. punktu “[..] Parlaments ar iekšēju lēmumu pieņem īstenošanas noteikumus”.

7        PDNK 127. pantā ir noteikts:

“Pēc analoģijas piemēro Civildienesta noteikumu 11. līdz 26.a pantu. Jo īpaši stingri ņemot vērā [ADP] darbību un pienākumu īpašo raksturu un savstarpējo uzticēšanos, uz kuru jābalstās darba attiecībām starp [ADP] un [..] Parlamenta deputātu vai deputātiem, kam tie palīdz, īstenošanas noteikumos attiecībā uz šo jomu, kurus pieņem saskaņā ar 125. panta 1. punktu, ņem vērā deputātu un viņu [ADP] īpašās darba attiecības.”

8        PDNK 128. panta 2. punkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka “[ADP] izvēlas tas(tie) [..] Parlamenta deputāts(‑ti), kam viņš palīdzēs”.

9        Saskaņā ar Parlamenta biroja 2014. gada 14. aprīļa lēmuma, kas pieņemts atbilstoši PDNK 125. panta 1. punktam, 13. panta 1. punktu – kurš šajā ziņā ir identisks iepriekšējā, Parlamenta biroja 2009. gada 9. marta lēmuma, ar grozījumiem, 13. panta 1. punktam – Parlaments pieņem ADP darbā, ja šīs iestādes loceklis vai locekļi, kam viņš palīdzēs, skaidri izsaka šādu lūgumu.

4.     Iekšējais regulējums par psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvajām komitejām

10      Parlaments 2006. gada 21. februārī pieņēma “iekšējos noteikumus par konsultatīvo komiteju, kas izskata jautājumus par vardarbību un tās novēršanu darba vietā [..]”, lai īstenotu Civildienesta noteikumu 12.a pantu (turpmāk tekstā – “Iekšējie noteikumi vardarbības jomā”). No šo iekšējo noteikumu 9. panta izriet, ka ikviens šīs iestādes darbinieks, kurš saskaras ar problēmu, ko varētu uzskatīt par psiholoģisko vardarbību, vai kurš uzskata, ka viņa darbavietā pastāv šāda veida problēma, var iesniegt savu jautājumu konsultatīvajai komitejai, kas izskata jautājumus par vardarbību un tās novēršanu darbavietā (turpmāk tekstā – “Vispārējā konsultatīvā komiteja”), kura sastāv no Parlamenta ģenerālsekretāra ieceltiem sešiem locekļiem, no kuriem divus izraugās šīs iestādes Personāla komiteja un vienu – Medicīnas dienests. Iekšējo noteikumu vardarbības jomā 11. pantā ir paredzēts, ka Vispārējai konsultatīvajai komitejai darbinieks, kurš uzskata, ka ir cietis no psiholoģiskas vardarbības, ir jāuzklausa desmit darbdienu laikā pēc viņa pieteikuma saņemšanas. Saskaņā ar Iekšējo noteikumu vardarbības jomā 12.–14. pantu, ja Vispārējā konsultatīvā komiteja to uzskata par vēlamu, tā var sniegt ieteikumus vadības darbiniekiem, lai atrisinātu šo problēmu; lai nodrošinātu lietas virzību, tai ir jāturpina sazināties ar attiecīgo darbinieku un, ja ir nepieciešams, ar viņa priekšniekiem; visbeidzot, ja problēma turpinās, minētā komiteja nosūta konfidenciālu ziņojumu Parlamenta ģenerālsekretāram, kurā ietver ieteikumus par īstenojamo darbību vai darbībām, un, kad tas šķiet piemēroti, tā var lūgt Parlamentam norādījumus par sīkākas izmeklēšanas veikšanu.

11      2014. gada 14. aprīlī, ņemot vērā ADP īpašo situāciju, kas uzsvērta spriedumā CH, Parlamenta birojs pieņēma iekšējo regulējumu, kura mērķis bija izveidot Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvo komiteju, kuras kompetencē būtu izskatīt strīdus starp ADP un Parlamenta locekļiem (turpmāk tekstā – “ADP iekšējie noteikumi vardarbības jomā”). Psiholoģiskās vardarbības un tās novēršanas darba vietā konsultatīvā komiteja, kuras kompetencē ir izskatīt strīdus starp ADP un Parlamenta locekļiem (turpmāk tekstā – “Īpašā ADP konsultatīvā komiteja”), sastāv no pieciem locekļiem, kurus ieceļ Parlamenta priekšsēdētājs: trijiem šīs iestādes kvestoriem; pieciem Parlamenta kvestoriem, kuri apvienojas kolēģijā – tie ir Parlamenta locekļi, kurus ievēl viņu līdzinieki administratīvu un finansiālu uzdevumu veikšanai, kas tieši attiecas uz Parlamenta locekļiem; viena locekļa, kuru ieceļ ADP komiteja, kura minēta Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 126. panta 2. punkta otrajā daļā, bet pēdējais minētais – Vispārējās konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs – pārstāv Parlamenta administrāciju. Īpašās ADP konsultatīvās komitejas, kuru vada viens no kvestoriem, galvenais uzdevums ir “novērst un/vai likt izbeigt jebkādu vardarbību pret ADP” un “pildīt mediācijas un informēšanas lomu”.

12      Šajā ziņā saskaņā ar ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā 10. pantu Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai pēc iespējamo ieinteresēto personu, cietušā un vardarbības izdarītāja uzklausīšanas ir jānosūta kvestoru kolēģijai konfidenciāls ziņojums. Šajā konfidenciālajā ziņojumā ir jābūt ietvertam apsūdzību izklāstam, sīkām ziņām par procedūru, Īpašās ADP konsultatīvās komitejas secinājumiem un ieteikumiem par nepieciešamo rīcību, attiecīgā gadījumā lūdzot kvestoru kolēģijai uzdot Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai veikt izsmeļošu izmeklēšanu. ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā 11. pantā ir paredzēts, ka tad, “ja tai tiek uzdots veikt šādu izmeklēšanu, [Īpašā ADP konsultatīvā] komiteja nosūta savus secinājumus un eventuālos ieteikumus kvestoriem”, turpretim to pašu iekšējo noteikumu 12. pantā it īpaši ir paredzēts, ka kvestori “rakstveidā norāda [Īpašajai ADP konsultatīvajai] komitejai pasākumus, ko tie ir paredzējuši veikt, tostarp attiecīgā gadījumā to, vai tie iesaka [Parlamenta] priekšsēdētājam piemērot attiecīgajam deputātam kādu sankciju saskaņā ar [..] Parlamenta Reglamenta 9. un 153. pantu”.

 Tiesvedības priekšvēsture

1.     Fakti, par kuriem pieņemts spriedums CH

13      2004. gada 1. oktobrī prasītāja tika pieņemta darbā par ADP, lai palīdzētu Parlamenta loceklim B., ar darba līguma termiņu līdz Parlamenta 2004.–2009. gada sasaukuma pilnvaru termiņa beigām.

14      Pēc tam, kad B. nolika deputāta mandātu, Parlaments no 2007. gada 1. decembra līdz minētā sasaukuma pilnvaru termiņa beigām pieņēma prasītāju darbā par ADP, lai viņa palīdzētu jaunajai Parlamenta loceklei P., kura pārņēma B. mandātu uz atlikušo šī sasaukuma pilnvaru termiņu.

15      No 2009. gada 1. augusta Parlaments pieņēma prasītāju darbā par ADP, lai viņa Parlamenta 2009.–2014. gada sasaukuma pilnvaru termiņā palīdzētu P. Viņa tika klasificēta II funkciju grupas 14. pakāpē. Tomēr ar jaunu līgumu, kas noslēgts 2010. gada 1. septembrī un ar ko tika izbeigts iepriekšējais līgums, prasītāja tika pieņemta darbā, lai pildītu tos pašus pienākumus, bet šoreiz II funkciju grupas 11. pakāpē (turpmāk tekstā – “darba līgums” vai “ADP līgums”).

16      No 2011. gada 27. septembra prasītāja atradās slimības atvaļinājumā, kas ilga līdz 2012. gada 19. aprīlim.

17      2011. gada 28. novembrī prasītāja informēja Vispārējo konsultatīvo komiteju par savām grūtībām darbā, ko saskaņā ar viņas apgalvojumiem ir izraisījusi P. izturēšanās pret viņu.

18      2011. gada 6. decembra elektroniskā pasta vēstulē prasītāja vērsās pie Vispārējās konsultatīvās komitejas locekļiem, interesējoties par veicamajām darbībām, lai “iesniegtu sūdzību”. Pēc tam ar 2011. gada 12. decembra elektroniskā pasta vēstuli, lai ilustrētu vardarbības, kāda pret to, viņasprāt, vērsta ar Parlamenta locekles, kurai viņa palīdzēja, rīcību, prasītāja pārsūtīja katram minētās komitejas loceklim, kā arī Parlamenta ģenerālsekretāram elektroniskā pasta vēstuli, kuru viņa tajā pašā dienā bija sūtījusi P., kurā prasītāja šīs Parlamenta locekles zināšanai raksturoja savu veselības stāvokli. Visbeidzot ar 2011. gada 21. decembra elektroniskā pasta vēstuli prasītāja vērsās pie Vispārējās konsultatīvās komitejas priekšsēdētāja, lai vienotos par tikšanos.

19      2011. gada 22. decembrī prasītāja iesniedza Parlamenta ģenerālsekretāram lūgumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam (turpmāk tekstā – “lūgums sniegt palīdzību”), kurā viņa apgalvoja, ka ir cietusi no P. īstenotas psiholoģiskas vardarbības, un lūdza veikt pārcelšanas pasākumus, kā arī uzsākt administratīvu izmeklēšanu.

20      2012. gada 6. janvārī P. nosūtīja Parlamenta Personāla ģenerāldirektorāta Cilvēkresursu attīstības direkcijas Personāla atlases un pārcelšanas nodaļai rakstveida lūgumu izbeigt prasītājas ADP līgumu (turpmāk tekstā – “izbeigšanas lūgums”). 2012. gada 18. janvārī P. apstiprināja izbeigšanas lūgumu.

21      Ar Parlamenta institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus (turpmāk tekstā – “institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus”), 2012. gada 19. janvāra lēmumu prasītājas ADP līgums tika izbeigts ar 2012. gada 19. martu, kā iemeslu norādot uzticības zaudēšanu (turpmāk tekstā – “lēmums par atlaišanu”). Prasītāja tika atbrīvota no pienākuma nostrādāt iepriekšējā uzteikuma termiņu, kura ilgums bija divi mēneši, proti, no 2012. gada 19. janvāra līdz 19. martam. Pamatodama iemeslu par uzticības zaudēšanu, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, norādīja, ka P. to ir informējusi, ka prasītājai nav nepieciešamo kompetenču, lai turpinātu darbu parlamentārajās komisijās, kurās P. darbojas, un ka P. arī ir sūdzējusies par prasītājas nepieņemamu izturēšanos gan pret P., gan pret citiem Parlamenta locekļiem un viņu ADP.

22      Ar 2012. gada 15. marta vēstuli Personāla ģenerāldirektorāta ģenerāldirektors, rīkodamies institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja lūgumu sniegt palīdzību, pamatojoties uz to, ka neatkarīgi no tā, vai ADP var saņemt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, prasītājas lūgumam sniegt palīdzību par pārcelšanas pasākumu veikšanu un administratīvas izmeklēšanas veikšanu vairs nav priekšmeta, jo saistībā ar tikmēr pieņemto lēmumu par atlaišanu prasītāja vairs neveic profesionālo darbību Parlamentā (turpmāk tekstā – “lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību”).

23      2012. gada 30. martā prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza Parlamenta ģenerālsekretāram sūdzību par lēmumu par atlaišanu. 2012. gada 22. jūnijā prasītāja atbilstoši tai pašai Civildienesta noteikumu normai arī iesniedza sūdzību par lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību.

24      Ar 2012. gada 20. jūlija lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs daļēji apmierināja sūdzību, kas iesniegta par lēmumu par atlaišanu, nolemdams par prasītājas ADP līguma izbeigšanās brīdi noteikt 2012. gada 20. jūniju, pamatojoties uz viņas attaisnoto slimības atvaļinājumu līdz 2012. gada 19. aprīlim. Toties viņš apstiprināja lēmuma par atlaišanu pamatotību, norādot, ka atbilstoši tam, kas atzīts judikatūrā, it īpaši 2010. gada 7. jūlija sprieduma Tomas/Parlaments (F‑116/07, F‑13/08 un F‑31/08, EU:F:2010:77) 149. punktā, nav iespējams pārbaudīt uzticības saiknes esamību vai tās zaudēšanu, jo šī nespēja to pārbaudīt daļēji ir saistīta ar pārbaudi par pamatiem, kas izvirzīti, lai attaisnotu šīs uzticības neesamību vai zaudēšanu.

25      Katrā ziņā Parlamenta ģenerālsekretārs uzskatīja, ka prasītāja nav sniegusi pierādījumus par acīmredzamām kļūdām, kas būtu pieļautas saistībā ar faktiem, kuri norādīti, lai pamatotu uzticības saiknes zaudēšanu, lai gan Parlamentam bija zināms par vairākiem prasītājas profesionālo pienākumu neizpildes gadījumiem, it īpaši saistībā ar iespēju sagatavot tiesību aktu grozījumus, kuri var tikt iekļauti lietas materiālos, nepieklājību, ar kādu tā izturējusies pret Parlamenta locekli no citas dalībvalsts, nevis no P. dalībvalsts, kā arī prasītājas bezkaunīgo izturēšanos pret jauno ADP, kura pieņemta darbā, lai palīdzētu P., un nepieklājību, kādu prasītāja izrādījusi P. kāda uzņēmuma vadītāja klātbūtnē. Pasniedzējs, kurš pavadījis studentu grupu apmeklējuma laikā iestādes telpās, arī esot sūdzējies par prasītājas nepieklājību.

26      Visbeidzot saskaņā ar Parlamenta ģenerālsekretāra viedokli apstāklis, ka prasītāja ir iesniegusi lūgumu sniegt palīdzību, neradīja šķēršļus lēmumam par atlaišanu, kurš kļuva nenovēršams, jo attiecības starp P. un prasītāju bija acīmredzami sabojājušās.

27      Turklāt ar 2012. gada 8. oktobra lēmumu Parlamenta ģenerālsekretārs institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā noraidīja sūdzību, kas celta par lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, uzsvērdams, ka, lai gan viņš, “pamatodams institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lēmumu par atlaišanu, ir paziņojis [prasītājai] par [viņas] nepieņemamo izturēšanos [..] un precīzus, pārbaudāmus faktus, kuri notikuši liecinieku klātbūtnē, [prasītāja] [ir] pau[dusi] apgalvojumus, kas nav pamatoti ne ar kādiem pierādījumiem”. Tāpat prasītājai tika atbildēts, ka pasākumi, ko tā lūdz, vispār “katrā ziņā [nav] saderīgi ar specifisko raksturu, kāds ir tuvajām un uzticības pilnajām attiecībām, kādas noteikti pastāv starp deputātu un viņa [ADP]”, ka it īpaši pārcelšanas pasākumam nav nekādas jēgas, jo tas traucētu jebkādām faktiskām darba attiecībām starp Parlamenta locekli un viņas ADP, un ka no praktiskā viedokļa Parlaments nevar prasītāju no jauna norīkot darbā pie cita šīs iestādes locekļa, jo tikai šīs iestādes loceklis var lūgt institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pieņemt darbā viņa izvēlētu ADP. Parlamenta ģenerālsekretārs attiecībā uz lūgumu uzsākt administratīvu izmeklēšanu arī uzsvēra, ka 2011. gada 8. februāra spriedums Skareby/Komisija (F‑95/09, EU:F:2011:9), uz kuru prasītāja šajā ziņā norādījusi, nav attiecināms uz šo gadījumu, jo uz Parlamenta locekļiem neattiecas Civildienesta noteikumi, tātad tostarp šo noteikumu 12.a pants, un ka viņiem nevar tikt piemērots disciplinārsods, vai institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nevar piespiest viņus piedalīties administratīvā izmeklēšanā, pat ja šāda dalība būtu svarīga.

28      Ar prasības pieteikumu, kas Civildienesta tiesas kancelejā saņemts 2012. gada 31. oktobrī un reģistrēts ar numuru F‑129/12, prasītāja būtībā lūdza atcelt lēmumu par atlaišanu un lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kā arī piespriest Parlamentam samaksāt viņai summu EUR 120 000 apmērā kā zaudējumu atlīdzību.

29      2013. gada 12. decembrī ar spriedumu CH, par kuru netika iesniegta apelācijas sūdzība un kurš tātad ir galīgs, Civildienesta tiesa atcēla lēmumu par atlaišanu un lēmumu noraidīt lūgumu sniegt palīdzību. Turklāt, “ņemot vērā lielā mērā kritizējamos apstākļus, kādos ir pieņemts atlaišanas lēmums un lēmums, ar kuru ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību”, Vispārējā tiesa piesprieda Parlamentam samaksāt prasītājai summu EUR 50 000 apmērā kā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību (spriedums CH, 65. punkts).

2.     Par Parlamenta veiktajiem sprieduma CH izpildes pasākumiem

30      Pēc lēmuma par atlaišanu, kas tika atcelts ar spriedumu CH, prasītāja saņēma bezdarbnieka pabalstus kopš dienas, kad stājās spēkā lēmums par atlaišanu, līdz 2013. gada 23. janvārim – dienai, kad viņu pieņēma darbā privāts Beļģijas darba devējs (turpmāk tekstā – “privātais darba devējs”), kurš vēlāk ekonomisku iemeslu dēļ bija spiests viņu atlaist. Tādējādi prasītāja saņēma algu no privātā darba devēja no 2013. gada 23. janvāra līdz 2014. gada 12. martam.

31      Ar 2014. gada 15. janvāra vēstuli prasītāja lūdza Parlamentam veikt šādus pasākumus, lai saskaņā ar LESD 266. pantu nodrošinātu sprieduma CH izpildi:

–        samaksāt viņai atalgojumu kopš 2012. gada 20. jūnija – dienas, kad stājās spēkā prettiesiskais lēmums par atlaišanu, – līdz 2014. gada 12. martam. Šajā ziņā viņa precizēja, ka, lai nosegtu starpību starp atalgojumu, kādu viņai vajadzēja saņemt, ja viņa nebūtu atlaista, un algu, kādu viņa bija saņēmusi no privātā darba devēja līdz 2014. gada 12. martam, esot jāizmaksā viņai summa EUR 7402,41 apmērā;

–        atjaunot viņu pastāvīgā darbā Parlamentā;

–        uzsākt administratīvu izmeklēšanu, lai pierādītu to faktu patiesumu, pret kuriem iebilsts lūgumā sniegt palīdzību. Šajā saistībā viņa norādīja Parlamentam, ka paziņojumi, ko P. sniegusi Grieķijas un Vācijas presē, ilustrē vardarbību, ar kādu P. pret viņu turpina izturēties;

–        nodrošināt, ka negatīvā informācija, kas izriet no izbeigšanas lūguma, vairs nebūtu ietverta viņas personas lietā;

–        tiesības uz pensiju, ko viņa iepriekš ieguvusi valsts [pensiju] programmā, pārnest uz Eiropas Savienības pensiju programmu.

32      2014. gada 12. februārī notika sanāksme starp prasītājas advokātiem un Parlamenta Juridiskā dienesta pārstāvjiem, lai noteiktu apjomu sprieduma CH izpildes pasākumiem, kādi Parlamentam jāveic atbilstoši LESD 266. pantam.

33      Ar 2014. gada 3. marta vēstuli Parlaments oficiāli atbildēja uz dažādajiem lūgumiem par sprieduma CH izpildes pasākumiem, ko prasītāja iesniegusi ar iepriekš minēto 2014. gada 15. janvāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2014. gada 3. marta lēmums”).

34      Attiecībā uz prasītājas lūgumu viņu atjaunot pastāvīgā darbā Parlamentā šī iestāde norādīja, ka šāds pasākums acīmredzami pārsniegtu to, kas nepieciešams sprieduma CH izpildei, it īpaši tādēļ, ka saskaņā ar preambulas 7. apsvērumu Padomes 2009. gada 23. februāra Regulā (EK) Nr. 160/2009, ar ko groza [Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtību] (OV L 55, 1. lpp.), “nevienu šīs regulas noteikumu nedrīkstētu interpretēt kā tādu, kas [ADP] nodrošina privileģētu vai tiešu piekļuvi [Eiropas Savienības] ierēdņu vai pārējo darbinieku amatiem”.

35      Šādos apstākļos, ņemot vērā darba attiecību, kas saista deputātus un viņu ADP, personisko raksturu, Parlaments ir darījis prasītājai zināmu, ka viņas faktiska atjaunošana amatā nav iespējama. Tādējādi Parlaments precizēja, ka “vienīgā iespēja ir atjaunot [prasītāju] darbā tajā amatā, kuru tā ieņēma pirms lēmuma par atlaišanu[, kas atzīts par prettiesisku], bet atbrīvojot viņu no atbilstošā darba veikšanas, līdz viņas [darba līguma] beigām [..] 2014. gada 1. jūlijā[; šis] atbrīvojums no darba, šķiet, atbilst arī rūpības pienākumam”. Šajā ziņā Parlaments apņēmās samaksāt prasītājai atalgojumu, kas tai pienācās kopš 2012. gada 21. jūnija, dienas, kad stājās spēkā lēmums par atlaišanu, līdz viņas darba līguma beigām, proti, 2014. gada 1. jūlijam, atskaitot atalgojumu un bezdarbnieka pabalstus, kurus viņai turklāt vajadzēja saņemt šajā laika posmā.

36      Turklāt Parlaments ir apstiprinājis, ka izbeigšanas lūgums, kurš savulaik bija iesniegts, nav ietverts prasītājas personas lietā un ka lēmums par atlaišanu, ko Vispārējā tiesa atzinusi par prettiesisku, no tās esot izņemts. Attiecībā uz lūgumu pārnest uz Savienības pensiju programmu tiesības uz pensiju, kas iepriekš iegūtas valsts programmā, Parlaments ir norādījis, ka prasītāja, kura nostrādājusi par ADP nepilnus piecus gadus, nav izpildījusi nosacījumu, ka, lai varētu pieprasīt izdienas pensiju no Savienības budžeta, ir jāapliecina, ka Savienības dienestā ir nostrādāti vismaz desmit gadi.

37      Visbeidzot attiecībā uz lūgumu uzsākt administratīvu izmeklēšanu, kas pausts jau lūgumā sniegt palīdzību, Parlaments ir norādījis, ka “šajā ziņā, [..] ja [prasītāja] izlems saskaņā ar valsts tiesībām celt prasību pret [P.], Parlaments pārskatīs situāciju, ņemot vērā judikatūru, kura izriet no sprieduma [CH] [57. punkta]”.

38      Ar 2014. gada 26. marta vēstuli, paziņojot savu nodomu vēlāk iesniegt sūdzību par 2014. gada 3. marta lēmumu, prasītāja vienlaikus izvirzīja apsvērumus, lai trijos konkrētos jautājumos labotu savu 2014. gada 15. janvāra lūgumu par izpildes pasākumiem, kam, viņasprāt, nevajadzētu radīt Parlamentam problēmas.

39      Divi pirmie jautājumi attiecās uz summas EUR 7402,41 apmērā, kuru prasītāja pieprasīja, lai segtu atalgojumu, kas tai pienākas par laika posmu no 2012. gada 20. jūnija – viņas prettiesiskās atlaišanas dienas – līdz 2014. gada 12. martam – dienai, kad viņa vairs nesaņēma atalgojumu no privātā darba devēja (turpmāk tekstā – “dubulto ienākumu laika posms”), augšupejošu atkārtotu izvērtēšanu. Šajā ziņā, pirmkārt, viņa norādīja, ka, aprēķinot no privātā darba devēja saņemtās summas, trīspadsmitā mēneša prēmija EUR 5686 apmērā ir iekļauta kļūdaini. Šī prēmija neesot viņas atalgojuma daļa. Tā, gluži pretēji, atbilstot priekšlaicīgai kompensācijai par mēnesi ilgu atvaļinājumu, kuru viņai nācies paņemt saistībā ar nākamajām darba attiecībām ar jaunu privātu Beļģijas darba devēju, bet par kuru šis darba devējs neesot maksājis atalgojumu. Otrkārt, prasītāja precizēja, ka, “[piespiedu kārtā] dodoties projām no Parlamenta 2012. gada februārī”, viņa bija saņēmusi iepriekšējo uzteikumu, kura ilgums bija divi mēneši. Tā kā lēmums par atlaišanu bija atcelts, prasītāja uzskatīja, ka turpmāk viņai ir jānodrošina ilgākas darba tiesiskās attiecības, kas dotu viņai tiesības uz iepriekšēju uzteikumu trīs mēnešus iepriekš. Tādējādi, pēc prasītājas uzskatiem, pieprasītā summa EUR 5686 apmērā saistībā ar dubulto ienākumu laika posmu arī būtu jāpalielina par EUR 3977,43, kas atbilst algai, kāda pienākas par vienu iepriekšējā uzteikuma papildu mēnesi, kāda viņai pienācās no Parlamenta.

40      Treškārt, prasītāja precizēja, ka, tā kā viņa ADP statusā ir līgumiski saistīta ar Parlamentu līdz līguma izbeigšanās brīdim sasaukuma pilnvaru termiņa beigās, proti, 2014. gada 1. jūlijam, tad šai iestādei ir pienākums viņai atjaunot ADP caurlaidi un piekļuves Parlamenta auto stāvlaukumiem uzlīmi.

41      Ar 2014. gada 2. aprīļa vēstuli (turpmāk tekstā – “2014. gada 2. aprīļa lēmums”) Parlaments, atbildot uz papildu lūgumiem par izpildes pasākumiem, ko prasītāja iesniegusi 2014. gada 26. martā, vispirms norādīja, ka, tā kā judikatūrā ir ļoti atšķirīgi noteiktas summas, kas jāatskaita no atalgojuma, kurš a posteriori pienākas personai, kura izrādās atlaista no darba prettiesiski, tam ir jāatskaita trīspadsmitā mēneša prēmija, kas ietilpst jēdzienā “citi pabalsti” saskaņā ar 71. punktu 2011. gada 13. aprīļa spriedumā Scheefer/Parlaments (F‑105/09, EU:F:2011:41). Attiecībā uz otro jautājumu, ko prasītāja izvirzījusi savā 2014. gada 26. marta vēstulē, Parlaments ir paskaidrojis – ņemot vērā, ka tas nav pieņēmis jaunu lēmumu par atlaišanu, jautājums par tiesībām uz iepriekšēju uzteikumu vairs nerodas. Darba līgums tika turpmāk atstāts spēkā līdz sasaukuma pilnvaru termiņa beigām 2014. gada 1. jūlijā, un tātad vairs nebija jautājuma par atlaišanu. Visbeidzot attiecībā uz trešo jautājumu, kas izvirzīts 2014. gada 26. marta vēstulē, Parlaments ir paskaidrojis, ka “piekļuve Parlamenta telpām un auto stāvlaukumiem papildina pienākumu izpildi, no kuriem [prasītāja] ir atbrīvota līdz viņas [darba] līguma beigām”. Tomēr Parlaments ir nolēmis nosūtīt viņas lūgumu Parlamenta Ģenerālsekretariāta Drošības ģenerāldirektorāta Akreditācijas nodaļai.

42      2014. gada 16. aprīlī prasītāja atbilstoši Civildienesta noteikumu 90. panta 2. punktam iesniedza sūdzību par 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumiem. Pirmām kārtām attiecībā tieši uz trīspadsmitā mēneša prēmiju, ko viņa bija kļūdaini iekļāvusi savā no privātā darba devēja saņemtās summas aprēķinā, prasītāja precizēja, ka jautājums ir par “dubultiem brīvdienu uzkrājumiem, kuras tiek apmaksātas tikai iepriekš, no turpmākajiem apmaksātajiem atvaļinājumiem”. Otrām kārtām attiecībā uz sekām, kādas rada lēmuma par atlaišanu atcelšana, prasītāja norādīja, ka viņai “jāsaņem visas priekšrocības, kas saistītas ar [viņas] [darba] līgumu” līdz tā izbeigšanās brīdim. Tādēļ Parlamentam bija ne tikai jāatjauno viņai ADP caurlaide un piekļuves Parlamenta auto stāvlaukumiem uzlīme, bet arī jāatjauno viņai tiesības izmantot savu darba elektronisko pastu un lasīt Parlamenta intranetu. Šajā ziņā viņa norādīja, ka ar to, ka viņa nav tikusi faktiski atjaunota ADP amatā, viņa ir zaudējusi kontaktinformāciju, kas ir būtiska turpmākajai karjerai, un viņai ir nodarīts kaitējums, kas novērtēts EUR 15 000 apmērā. Trešām kārtām attiecībā uz sekām, kādas rada lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšana, spriedums CH, viņasprāt, nevar tikt saprasts tādējādi, ka Vispārējā tiesa būtu vēlējusies palīdzības piešķiršanai atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam izvirzīt nosacījumu par prasības celšanu valsts tiesā pret iespējamo vardarbības izdarītāju. Saskaņā ar prasītājas viedokli Parlaments esot tikai daļēji izpildījis spriedumu CH, tādējādi nodarot viņai morālu kaitējumu, kuru viņa šajā stadijā ex æquo et bono vērtējot EUR 60 000 apmērā.

43      Ar 2014. gada 6. jūnija vēstuli Parlamenta Juridiskais dienests saistībā ar sprieduma CH izpildes pasākumiem informēja prasītāju, ka pastāv ADP iekšējie noteikumi vardarbības jomā un ka ir izveidota Īpašā ADP konsultatīvā komiteja. Tādējādi viņai tika paskaidrots, ka turpmāk minētā komiteja ir “institūcija, kuras kompetencē ir izskatīt iespējamo [prasītājas] sūdzību par vardarbību”, un viņai tika “ieteikt[s] [..] vērsties [Īpašajā ADP konsultatīvajā] [k]omitejā ar tās sekretariāta starpniecību”.

44      Ar 2014. gada 20. jūnija vēstuli prasītāja atbildēja, ka pēc lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanas Parlamentā joprojām ir iesniegts šis lūgums, ko izraisījusi P. izturēšanās. Tādēļ prasītāja vēloties noskaidrot “iemeslus, kuru dēļ Parlaments [..] nav uzskatījis par lietderīgu tieši saistībā ar sprieduma [CH] izpildes pasākumiem pašam un tieši vērsties [Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā], ja šī komiteja esot likumīgi izveidota, kas [viņai] joprojām ne[esot apstiprināts”.

45      Ar 2014. gada 4. augusta vēstuli Parlamenta ģenerālsekretārs, rīkodamies institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā, noraidīja tā paša gada 16. aprīļa sūdzību (turpmāk tekstā – “lēmums noraidīt sūdzību”). Atgādinājis, ka prasītāja kopš tā laika ir saņēmusi kopējo summu EUR 9433,20 apmērā, kura nosedz starpību starp, no vienas puses, summām, ko viņa bezdarbnieka pabalstu veidā un kā privātā darba devēja darbiniece bija saņēmusi no 2012. gada 20. jūnija līdz 2014. gada 12. martam, un, no otras puses, algām, ko viņa par to pašu laika posmu bija saņēmusi kā ADP, Parlaments vispirms apgalvoja, ka attiecībā uz dubulto ienākumu laika posmu summa EUR 5686 apmērā, ko prasītāja vēl bija pieprasījusi, bija atskaitīta pamatoti, jo tā “atbild[a] finansiālajai atlīdzībai par apmaksātajiem atvaļinājumiem, ko [prasītāja] nav izmantojusi līdz sava darba līguma [ar privāto darba devēju] beigām”.

46      Attiecībā uz jautājumu par ADP caurlaides un piekļuves auto stāvlaukumiem uzlīmes atjaunošanu Parlaments ir norādījis, ka prasītājai ir bijusi iespēja tos izņemt Akreditācijas nodaļā jau 2014. gada 23. aprīlī. Turklāt Parlaments ir atgādinājis prasītājai, ka ir apmierinājis viņas sūdzībā pausto lūgumu par elektronisko adresi un piekļuvi Parlamenta intranetam, proti, 2014. gada 16. aprīlī piešķirdams viņai elektronisko adresi un piekļuvi Parlamenta intranetam. Uzskatot, ka tādējādi ir apmierinājis visus prasītājas izteiktos lūgumus, nekādi neradīdams šķēršļus viņas saziņai ar šīs iestādes locekļiem, Parlaments ir noraidījis prasītājas izvirzītās prasības par atlīdzību.

47      Visbeidzot attiecībā uz pasākumiem, kas jāveic saistībā ar lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanu, Parlaments ir atkārtojis savu 2014. gada 3. marta lēmumā pausto nostāju, saskaņā ar kuru, ja prasītāja nolemtu iesniegt prasību valsts tiesā pret P., Parlaments būtu gatavs pārskatīt situāciju, ņemot vērā sprieduma CH 57. punktu. Parlaments tomēr nav aplūkojis jautājumu par administratīvas izmeklēšanas uzsākšanu. Toties tas ir lūdzis prasītājai atļauju vērsties ar viņas lietu Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā.

48      2014. gada 25. novembrī Civildienesta tiesas kanceleja paziņoja Parlamentam šo prasību. Īpašā ADP konsultatīvā komiteja rīkoja atklāšanas sanāksmi nākamajā dienā, proti, 2014. gada 26. novembrī. No šīs sanāksmes protokola 2. punkta izriet, ka, “ja nepieciešams, [Parlamenta] juriskonsults varētu tikt uzaicināts piedalīties [..] komitejas sanāksmē, lai konsultētu to juridiskos jautājumos”. No tā paša protokola 4. punkta izriet, ka “juriskonsults [ir] inform[ējis] [Īpašās ADP konsultatīvās komitejas] locekļus par Parlamenta nostāju [..] divās lietās par vardarbības prezumpciju[, lietā par kurām ir taisīts spriedums CH]”.

49      Ar 2014. gada 17. decembra vēstuli Īpašās ADP konsultatīvās komitejas priekšsēdētājs uzaicināja prasītāju uz sanāksmi ar minētās komitejas locekļiem, kura bija paredzēta nākamā gada 28. janvārī.

50      2015. gada 15. janvārī prasītāja iesniedza Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai rakstveida apsvērumus. Prasītājas un P. uzklausīšana šajā komitejā notika 2015. gada 28. janvārī.

 Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība

51      Prasītājas prasījumi Civildienesta tiesai būtībā ir šādi:

–        atcelt 2014. gada 3. marta lēmumu, ciktāl Parlaments ar to ir atteicies uzsākt administratīvu izmeklēšanu, lai pierādītu to faktu patiesumu, pret kuriem iebilsts lūgumā sniegt palīdzību;

–        atcelt 2014. gada 2. aprīļa lēmumu, ciktāl Parlaments ar to ir atteicies samaksāt viņai papildu summu EUR 5686 apmērā, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, kuri aprēķināti pēc likmes, ko Eiropas Centrālā banka (ECB) noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus pamatpunktus;

–        atcelt lēmumu noraidīt sūdzību;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt viņai mantisko kaitējumu, kas novērtēts EUR 144 000 apmērā, kam pieskaitīti nokavējuma procenti, kuri aprēķināti pēc likmes, ko ECB noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus pamatpunktus;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt viņai nodarīto morālo kaitējumu, piešķirot summu, kas ex æquo et bono novērtēta EUR 60 000 apmērā;

–        piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

52      Parlamenta prasījumi Civildienesta tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.

53      Pēc otrreizējās procesuālo rakstu apmaiņas, ko Civildienesta tiesa bija atļāvusi, lietas dalībnieki norādīja, ka piekrīt tam, ka šajā lietā tiek piemērots Reglamenta 59. panta 2. punkts. Tādēļ Civildienesta tiesa saskaņā ar šo tiesību normu nolēma lietu izskatīt bez tiesas sēdes un lietas dalībniekus par to informēja ar 2015. gada 7. jūlija kancelejas vēstuli.

 Juridiskais pamatojums

1.     Par prasības priekšmetu

54      Ir jāatgādina, ka saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu Savienības tiesa var nolemt, ka tai nav konkrēti jālemj par prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu par sūdzības noraidīšanu, ja tā konstatē, ka tiem nav autonoma satura un tie patiesībā pārklājas ar prasījumiem, kas ir vērsti pret lēmumu, par kuru ir tikusi iesniegta sūdzība. Tā tas it īpaši var būt tad, ja tiesa konstatē, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu ir tikai sūdzībā apstrīdētā lēmuma apstiprinājums un tādēļ lēmuma par sūdzības noraidīšanu atcelšana neietekmē ieinteresētās personas tiesisko stāvokli citādi kā sūdzībā apstrīdētā lēmuma atcelšana (spriedumi, 2011. gada 21. septembris, Adjemian u.c./Komisija, T‑325/09 P, EU:T:2011:506, 33. punkts, un 2014. gada 19. novembris, EH/Komisija, F‑42/14, EU:F:2014:250, 85. punkts).

55      Šajā lietā prasītāja savā 2014. gada 16. aprīļa sūdzībā pirmoreiz ir lūgusi piekļuvi Parlamenta intranetam un elektroniskajai pastkastītei; uz šo lūgumu institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir atbildējusi lēmumā noraidīt sūdzību. Savukārt visos pārējos jautājumos lēmumā noraidīt sūdzību ir apstiprināti 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumi, tādējādi šajā ziņā nav konkrēti jālemj par prasījumiem atcelt lēmumu noraidīt sūdzību, pat ja pēdējā minētajā lēmumā ietvertajā pamatojumā ir precizētas atsevišķas 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa sākotnējā pamatojuma daļas, un tādējādi, ievērojot pirmstiesas procedūras attīstību, tas ir jāņem vērā, arī pārbaudot 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumu tiesiskumu, jo minētajam pamatojumam ir jāsakrīt ar pamatojumu pēdējos minētajos tiesību aktos (skat. spriedumu, 2014. gada 19. novembris, EH/Komisija, F‑42/14, EU:F:2014:250, 86. punkts un tajā minētā judikatūra).

2.     Par prasījumiem par atcelšanu

56      Ar saviem prasījumiem par atcelšanu prasītāja apstrīd sprieduma CH izpildes pasākumu, kurus Parlaments veicis 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumos, piemērotību attiecībā uz divām pasākumu daļām, kuras jāaplūko secīgi, proti, pirmkārt, pasākumiem saistībā ar lēmuma par atlaišanu atcelšanu un, otrkārt, pasākumiem saistībā ar lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanu.

 Par izpildes pasākumiem, ko Parlaments veicis saistībā ar lēmuma par atlaišanu atcelšanu ar spriedumu CH

 Lietas dalībnieku argumenti

57      Pirmkārt, prasītāja pārmet Parlamentam, ka tas savos 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumos ir kļūdaini ņēmis vērā summu EUR 5686 apmērā kā summas, kuras, izpildot spriedumu CH, ir jāatskaita no atalgojuma, kurš tai pienākas no Parlamenta par dubulto ienākumu laika posmu. Jautājums esot nevis par trīspadsmitā mēneša prēmiju, bet gan par dubultiem brīvdienu uzkrājumiem, kuras iepriekš apmaksā privātais darba devējs no turpmākajiem apmaksātajiem atvaļinājumiem, par kuriem tad, kad tie faktiski tiks ņemti, jaunais darba devējs nemaksās atalgojumu. Prasītāja šajā ziņā iesniedz “brīvdienu izziņu”, ko 2013. gada 16. decembrī izdevusi Beļģijas apdrošināšanas iestāde Partena, no kuras izriet, ka “brīvdienu uzkrājumu summa tiks atskaitīta no [prasītājas] atalgojuma, kad [viņa] ņem[s] brīvdienas pie [sava] jaunā darba devēja”.

58      Otrkārt, prasītāja pārmet Parlamentam, ka tas cik vien iespējams drīz pēc sprieduma CH pasludināšanas nav atjaunojis viņas ADP caurlaidi, auto stāvlaukumu uzlīmi un piekļuvi darba elektroniskajam pastam un Parlamenta intranetam (turpmāk tekstā kopā – “darba rīki”). Viņa skaidro, ka šie darba rīki bija vienīgie, ar kuriem viņa varēja atkal efektīvi sazināties ar Parlamenta locekļiem un iepazīties ar paredzamajiem darba piedāvājumiem ADP. Lēmumi, kurus viņa lūdz atcelt, esot prettiesiski, jo darba rīki, kas ir cieši saistīti ar pašu viņas ADP statusa esamību, esot atjaunoti tikai ar ļoti lielu novēlošanos. Šīs novēlotās atjaunošanas dēļ viņa esot zaudējusi ievērojamu iespēju, ka viņai tiks piedāvāts jauns ADP līgums.

59      Parlaments iebilst, ka apstrīdētā summa EUR 5686 apmērā esot “citi pabalsti” saskaņā ar 2011. gada 13. aprīļa spriedumu Scheefer/Parlaments (F‑105/09, EU:F:2011:41, 71. punkts), kas tam būtu jāatskaita no atalgojuma, kurš tam jāmaksā par prasītājas ADP darbu dubulto ienākumu laika posmā. Attiecībā uz iebildumu par novēloto darba rīku atjaunošanu Parlaments būtībā norāda, ka, tā kā prasītāja bija atbrīvota no strādāšanas līdz viņas darba līguma beigām, viņai nebija nepieciešams, lai viņas rīcībā būtu darba rīki. Tomēr Parlaments piebilst, ka, rūpējoties par prasītāju un lai viņu nomierinātu, tas ir sniedzis labvēlīgu atbildi uz viņas izteiktajiem lūgumiem attiecībā uz piekļuvi darba rīkiem.

 Civildienesta tiesas vērtējums

–       Par iespēju no atalgojuma, kurš pienākas par dubulto ienākumu laika posmu, summas atskaitīt summu, ko prasītāja saņēmusi kā brīvdienu uzkrājumu

60      Vispirms jāatgādina, ka, Savienības tiesai atceļot aktu, šis akts ar atpakaļejošu spēku tiek izņemts no tiesību sistēmas un, ja atceltais akts jau ir izpildīts, tā seku likvidēšana liek atjaunot tiesisko stāvokli, kurā prasītājs bijis pirms akta pieņemšanas (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Kalmár/Eiropols, F‑83/09, EU:F:2011:66, 88. punkts).

61      No tā izriet, ka saskaņā ar LESD 266. pantu Parlamentam bija jāveic pasākumi, kas ietilpa sprieduma CH izpildē, ņemot vērā dienu, kurā tika pieņemts lēmums par atlaišanu, kas ir atcelts ar minēto spriedumu. Uzreiz jākonstatē, ka prasītāja patiesībā noteikti neapstrīd Parlamenta 2014. gada 3. marta lēmumu nodrošināt viņai ADP darba līgumu līdz sasaukuma pilnvaru termiņa, kurš rit šī lēmuma pieņemšanas dienā, beigām, proti, līdz 2014. gada 1. jūlijam, pilnībā atbrīvojot viņu no faktiskas ADP pienākumu pildīšanas. Civildienesta tiesa katrā ziņā uzskata, ka šis sprieduma CH izpildes pasākums nešķiet nepiemērots saistībā ar, pirmkārt, apstākļiem, kādos jānorisinās ADP darbībām, šajā gadījumā saistībā ar tiešām attiecībām ar attiecīgo Parlamenta locekli, kurš vienīgais ir pilnvarots izvēlēties savus darbiniekus, kā arī, otrkārt, faktu, ka prasītāja bija atsākusi profesionālo darbību pie privāta darba devēja, tāpēc laika posms, kurā viņa bija šī privātā darba devēja darbiniece, un laika posms, kurā viņai tika maksāts bezdarbnieka pabalsts, tādējādi izrādījās dubulto ienākumu laika posms. Prasītāja savukārt apstrīd veidu, kādā Parlaments ir aprēķinājis atalgojuma, kas viņai pienācās par minēto laika posmu, apmēru.

62      Šajā ziņā Parlaments varēja uzskatīt, ka tiesiskā stāvokļa, kādā prasītāja bija, pirms tika pieņemts lēmums par atlaišanu, kas ir atcelts ar spriedumu CH, atjaunošana nozīmē, ka par laika posmu no 2012. gada 20. jūnija – dienas, kad stājās spēkā lēmums par atlaišanu, – līdz 2014. gada 1. jūlijam – dienai, kad beidzās viņas darba līgums, – ir jāsamaksā viņai starpība starp, no vienas puses, atalgojuma, kāds prasītājai pienāktos, ja viņa būtu palikusi amatā un būtu faktiski veikusi ADP darbību, apmēru un, no otras puses, atalgojumu vai bezdarbnieka pabalstiem, ko viņa faktiski citādi ir saņēmusi (spriedums, 2011. gada 26. maijs, Kalmár/Eiropols, F‑83/09, EU:F:2011:66, 90. punkts), neliedzot iestādei, kura izmaksājusi minētos bezdarbnieka pabalstus, atgūt no Parlamenta minēto pabalstu summu.

63      Attiecībā uz atalgojumu vai bezdarbnieka pabalstiem, kas var tikt atskaitīti dubulto ienākumu laika posmā, no judikatūras izriet, ka tie var ietvert “atalgojuma, honorāru, bezdarbnieka pabalstu un citu pabalstu summu” vai “tādu pašu atalgojumu”, ko prasītāja saņēmusi dubulto ienākumu laika posmā, “tā atalgojuma vietā”, ko viņai patiesībā vajadzēja saņemt, ja – tāpēc ka nebūtu pieņemts atceltais lēmums par atlaišanu – viņa būtu palikusi amatā Parlamentā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 13. aprīlis, Scheefer/Parlaments, F‑105/09, EU:F:2011:41, 71. punkts).

64      Šajā ziņā ir svarīgi piebilst, ka atbilstoši Beļģijas tiesībām, kā izriet no lietas dalībnieku iesniegtajiem dokumentiem, brīvdienu uzkrājums ietver atalgojumu, kas parasti pienākas par brīvdienu laiku, kā arī piemaksu, kas vienāda ar iepriekšējā gadā nostrādātu mēnesi vai tam pielīdzinātu mēnesi, divpadsmito daļu no 92 % no bruto atalgojuma tajā mēnesī, kurā brīvdienas sākas. Turklāt, ja tiek atlaists darbinieks ar privāttiesību darbinieka statusu, darba devējam, kurš viņu atlaiž, ir pienākums, kā tas bija šajā lietā, iepriekš samaksāt brīvdienu uzkrājumu, kāds pastāv darba līguma beigās.

65      Šajā ziņā apstākļos, kādi ir šajā lietā, brīvdienu uzkrājums, ko prasītāja ir saņēmusi no privātā darba devēja, nedrīkst tikt uzskatīts par pabalstu, kura mērķis būtu aizstāt atalgojumu, ko viņa būtu faktiski saņēmusi dubulto ienākumu laika posmā, tā atalgojuma vietā, kurš viņai bija jāsaņem no Parlamenta par ADP darbu. Tiek uzskatīts, ka šajā uzkrājumā ietilpst ikgadējā atvaļinājuma dienas, ko prasītājai būs pienākums izmantot vēlāk saskaņā ar jaunu darba līgumu atbilstoši Beļģijas tiesībām, bet par kurām to izmantošanas brīdī jaunais privātais darba devējs nemaksās atalgojumu. Gluži pretēji, no Beļģijas apdrošināšanas iestādes Partena iesniegtās izziņas izriet, ka tad, kad obligātā kārtā tiks izmantotas atvaļinājuma dienas, kuras ietilpst šajā uzkrājumā, summa, kura piešķirta atbilstoši brīvdienu uzkrājumam, jaunajam darba devējam būs jāatskaita no algas. Ja šī uzkrājuma summa tiktu ņemta vērā kā atalgojums vai kā citi pabalsti, kas saņemti dubulto ienākumu laika posmā, rezultātā tiktu ņemti vērā ienākumi, kas, protams, jau ir izmaksāti iepriekš, bet kas patiesībā vēlāk būs jāatskaita no saņemtās algas, un tādējādi šķiet, ka tie tiks saņemti kā atalgojums par brīvdienu laika posmiem, kuri tiks ņemti ārpus dubulto ienākumu laika posma un par kuriem tiek uzskatīts, ka šis uzkrājums sedz šo atalgojumu.

66      Tātad, kā pareizi norāda prasītāja, Parlaments, nosakot pasākumus, kas ietilpst sprieduma CH izpildē saistībā ar lēmuma par atlaišanu atcelšanu ar minēto spriedumu, un pēc prasītājas 2014. gada 26. marta lūguma šajā gadījumā 2014. gada 2. aprīļa lēmumā no atalgojuma summas, kas prasītājai būtu jāsaņem no Parlamenta par ADP darbu dubulto ienākumu laika posmā, nevarēja atskaitīt summu EUR 5686, kas atbilst brīvdienu uzkrājumam, ko maksā privātais darba devējs.

–       Par darba rīku atjaunošanu

67      Attiecībā uz darba rīkiem, par kuriem prasītāja pārmet Parlamentam, ka tas ir nodevis tos prasītājas rīcībā ar novēlošanos, tādējādi neievērodams LESD 266. pantu, Civildienesta tiesa atgādina – ņemot vērā darba tiesisko attiecību, kādas saista Parlamenta locekļus un viņu ADP, personisko raksturu, Parlaments 2014. gada 3. marta lēmumā – lēmumā, kuru prasītāja patiesībā īsti nav apstrīdējusi, – varēja uzskatīt faktisku prasītājas atjaunošanu amatā par nepiemērotu. Tāpat Parlaments varēja nolemt, ka nespēj iecelt prasītāju citā ADP amatā, jo tieši paši Parlamenta locekļi saskaņā ar Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 5.a pantu un 128. panta 2. punktu izvēlas savus ADP un tad lūdz Parlamenta administrācijai pieņemt darbā viņu izvēlētos ADP, jo ir saprotams, ka priekšnoteikums viņu nodarbināšanai ir uzticības esamība.

68      Turklāt situācijā, ka šajā stadijā nav nedz konstatēts, nedz pierādīts, ka prasītāja būtu faktiski cietusi no psiholoģiskas vardarbības Civildienesta noteikumu 12.a panta izpratnē no tā Parlamenta locekļa puses, kuram viņa palīdzēja, tā kā ADP – ņemot vērā viņu īpašo statusu, kam raksturīgs un kas pamatots ar uzticības saiknes esamību ar Parlamenta locekli, kuram viņiem ir uzdots palīdzēt, – nav tiesību ieņemt pastāvīgu amatu, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, varēja uzskatīt, ka tai nebija pienākuma sprieduma CH izpildes pasākuma veidā kādā no saviem dienestiem uz laiku vai pastāvīgi iecelt prasītāju amatā, kurā var tikt nodarbināts pagaidu darbinieks Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 2. panta izpratnē vai līgumdarbinieks Pārējo darbinieku nodarbināšanas kārtības 3.a panta izpratnē.

69      Tādējādi otrais iebildums ir jāsaprot tādējādi, ka prasītāja atbilstoši sprieduma CH izpildes pasākumiem, ne obligāti aizstāvot savas tiesības uz faktisku atjaunošanu Parlamenta locekļa ADP amatā, pārmet šai iestādei, ka tā nav ievērojusi LESD 266. pantu, viņas rīcībā uzreiz nenododama darba rīkus pēc sprieduma CH pasludināšanas un katrā ziņā kavēdamās tos nodot viņas rīcībā, kas esot ietekmējis viņas spēju sākt procesus, lai viņa varētu tikt pieņemta darbā pie cita jaunievēlēta Parlamenta locekļa uz nākamo sasaukuma pilnvaru termiņu.

70      Šajā ziņā lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka Parlamentā strādājošo ierēdņu un pārējo darbinieku rīcībā pienākumu izpildei parasti ir pastāvīgas piekļuves tiesības Parlamenta telpām un ka viņiem tiek izsniegta īpaša piekļuves atļauja caurlaides formā, kā arī attiecīgā gadījumā piekļuves šīs iestādes auto stāvlaukumiem uzlīme, kuras ļauj viņiem izmantot šīs tiesības.

71      Tā kā prasītāja bija atbrīvota no ADP pienākumu pildīšanas uz atlikušo viņas darba līguma laiku, Parlamentam izpildes pasākuma, kas tieši izrietētu no sprieduma CH, veidā nebija pienākuma atjaunot caurlaidi un uzlīmi, ko viņa pieprasīja.

72      Turklāt jākonstatē, ka tad, kad prasītāja ar 2014. gada 26. marta vēstuli, proti, vairāk nekā trīs mēnešus pēc sprieduma CH pasludināšanas, beidzot pauda vēlmi no jauna saņemt caurlaidi un piekļuves Parlamenta auto stāvlaukumiem uzlīmi, Parlaments apmierināja viņas lūgumu pēc dažām dienām ar 2014. gada 2. aprīļa lēmumu un bija gatavs nodot viņas rīcībā darba apliecību un uzlīmi no tā paša gada 23. aprīļa. Tātad prasītājas iebildumi šajā ziņā ir jānoraida.

73      Attiecībā uz lūgumu, kura mērķis bija saņemt elektronisko adresi un piekļuvi Parlamenta intranetam, lūgumu, ko prasītāja pirmoreiz iesniedza savā 2014. gada 16. aprīļa sūdzībā, saistībā ar šīs lietas īpatnībām Parlaments datorpiekļuvi no ārpuses ADP, kurš faktiski nepildīja ar ADP saistītos pienākumus un kurš reāli nebija piesaistīts nevienam no strādājošiem Parlamenta locekļiem, patiešām piešķīra pēc zināma laika.

74      Šajā ziņā, pirmkārt, prasītājas lūgums saņemt piekļuvi Parlamenta infrastruktūrai un datortehnikai, šķiet, iekļaujas, protams, saprotamā procesā, lai viņa spētu sazināties ar jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, pirms tie faktiski sāk pildīt pienākumus, balstīdamās uz savu strādājoša ADP statusu, kuru Parlamenta elektroniskā adrese būtu apstiprinājusi, dodot viņai zināmu pamanāmību. Tāpat prasītāja vēlējās, lai viņai būtu piekļuve atsevišķām ziņām, kas tiek izplatītas Parlamentā. Tomēr jākonstatē, ka, lai gan šī iestāde izdevīgā gadījumā var ļaut saviem ierēdņiem un darbiniekiem ārpus paredzētā darba laika izmantot tās infrastruktūru, tostarp datortehniku, ar dienestu nesaistītiem mērķiem, šī iestādes iespēja nevar tikt padarīta par ierēdņu un darbinieku tiesībām saskaņā ar Civildienesta noteikumiem, it īpaši tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, kad ieinteresētā persona dienesta interesēs ir tikusi atbrīvota no profesionālo pienākumu pildīšanas un kad Parlamenta iekšējās tiesību normās ir skaidri norādīts, ka “elektroniskais pasts [..] ir paredzēts tikai izmantošanai, kas tieši saistīta ar [darbinieka] pienākumu pildīšanu”.

75      Otrkārt un katrā ziņā, ir jāatgādina, ka vispārīgi, ja atceļoša sprieduma izpildei ir jāveic vairāki administratīvi pasākumi, šī izpilde nevar tikt veikta uzreiz. Tādējādi iestādēm ir jābūt saprātīgam termiņam, kurā izpildīt atceļošo spriedumu (spriedumi, 1984. gada 12. janvāris, Turner/Komisija, 266/82, EU:C:1984:3, 5. punkts; 1997. gada 10. jūlijs, Apostolidis u.c./Komisija, T‑81/96, EU:T:1997:111, 37. punkts, un 2012. gada 20. jūnijs, Menidiatis/Komisija, F‑79/11, EU:F:2012:89, 40. punkts). Civildienesta tiesa uzskata, ka elektroniskās adreses un piekļuves Parlamenta intranetam nodošana prasītājas rīcībā 2014. gada 18. jūnijā notika saprātīgā laika sprīdī, ņemot vērā faktu, ka lūgums par to bija iesniegts tā paša gada 16. aprīlī un ka, lai to veiktu, bija nepieciešami tehniski pasākumi, jo, lai nodrošinātu ADP piekļuvi Parlamenta intranetam un nodotu ADP rīcībā elektronisko pastkastīti, bija nepieciešama Parlamenta locekļa, kuram viņš palīdz, iepriekšēja atļauja.

76      Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, jāuzskata, ka attiecībā uz pasākumiem, kas ietilpa sprieduma CH izpildē saistībā ar lēmuma par atlaišanu atcelšanu, Parlaments savā atbildē uz 2014. gada 26. marta papildu lūgumiem nav ievērojis LESD 266. pantu tikai attiecībā uz atalgojuma, kurš pienākas par dubulto ienākumu laika posmu, atskaitīšanu no summas, ko prasītāja saņēma kā brīvdienu uzkrājumu, kurš tika izmaksāts saskaņā ar Beļģijas tiesībām.

77      Tātad ir jāatceļ 2014. gada 2. aprīļa lēmums, kas apstiprināts ar lēmumu noraidīt sūdzību, ciktāl Parlaments ir atteicies samaksāt prasītājai papildu summu EUR 5686 apmērā. Turklāt, ņemot vērā šo atcelšanu, attiecīgi ir jāapmierina prasītājas prasība atlīdzināt šo summu, kā arī viņas lūgums par to, lai šai summai tiktu pieskaitīti nokavējuma procenti pēc likmes, ko ECB noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus, sākot no 2014. gada 1. jūlija – dienas, kad beidzās viņas līgums.

 Par izpildes pasākumiem, ko Parlaments veicis saistībā ar lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanu ar spriedumu CH

 Lietas dalībnieku argumenti

78      Prasītāja norāda, ka attiecībā uz Vispārējās tiesas atcelto lēmumu noraidīt viņas lūgumu sniegt palīdzību Parlaments 2014. gada 3. marta lēmumā un kā sprieduma CH izpildes pasākumu ir izskatījis iespēju sniegt viņai palīdzību Civildienesta noteikumu 24. panta izpratnē vienīgi gadījumā, ja viņa nolemtu celt pret P. prasību valsts tiesā. Pēc prasītājas uzskatiem, tas nebūtu atbilstošs sprieduma CH izpildes pasākums LESD 266. panta izpratnē. Institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, vajadzējis vēlreiz izskatīt viņas lūgumu sniegt palīdzību un, ņemot vērā prima facie pierādījumus, ko viņa bija sniegusi šī lūguma iesniegšanas laikā, šai institūcijai esot vajadzējis uzsākt administratīvo izmeklēšanu, kas prasīta judikatūrā, lai pierādītu to vardarbības faktu patiesumu, pret kuriem viņa iebildusi lūgumā sniegt palīdzību.

79      Šajā ziņā prasītāja it īpaši uzsver, ka Vispārējā tiesa neesot vēlējusies institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pienākumam sniegt viņai palīdzību izvirzīt nosacījumu par prasības celšanu valsts tiesā, jo palīdzība ADP saistībā ar prasību valsts tiesā ir tikai viena no formām, kādās var izpausties Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētais pienākums sniegt palīdzību.

80      Visbeidzot prasītāja piebilst, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pilnvaras, kādas tai ir saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, nav uzticējusi Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai un ka ir neizprotami, ka institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav nolēmusi uzsākt administratīvu izmeklēšanu uzreiz pēc sprieduma CH pasludināšanas vai pati vērsties Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā uzreiz pēc tās izveides, ja tā bija vēlējusies, lai šī komiteja uzņemtos administratīvo izmeklēšanu, kāda tai parasti bija jāveic. Tādējādi prasītāja secina, ka Parlaments nav ievērojis Civildienesta noteikumu 24. pantu, nav izpildījis pienākumu ņemt vērā ierēdņu intereses un nav ievērojis Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. pantu.

81      Parlaments savukārt lūdz noraidīt izvirzītos iebildumus. Šajā ziņā tas piebilst, ka kopš 2014. gada februāra, proti, pirms Īpašās ADP konsultatīvās komitejas izveides, tas ir piedāvājis prasītājai palīdzību gadījumā, ja viņa nolemtu iesniegt prasību valsts tiesā pret P. Pēc tam tas Īpašās ADP konsultatīvās komitejas pirmajā sanāksmē, šajā gadījumā 2014. gada 26. novembrī, esot informējis šo jauno komiteju par to, ka pastāv prasītājas sūdzība par vardarbību. Šī komiteja – kam institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, bija uzticējusi pienākumu vadīt administratīvu izmeklēšanu saistībā ar apgalvojumiem par vardarbību, kurus ADP izvirzījuši attiecībā pret Parlamenta locekļiem, lai īstenotu Civildienesta noteikumu 24. pantu, ja no šīs kategorijas personāla tiek saņemta sūdzība par Parlamenta locekli, – izskatīja minēto sūdzību, veicot prasītājas, kā arī P. uzklausīšanu. Parlaments šajā ziņā uzsver, ka Parlamenta locekļi nav pakļauti institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, un ka tādēļ Parlaments šajā institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, statusā nespēj piespiest viņus sadarboties administratīvā izmeklēšanā, vēl jo mazāk tāpēc, ka institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav nekādu pilnvaru piemērot sodus gadījumā, ja vardarbība tiek pierādīta.

 Civildienesta tiesas vērtējums

82      Vispirms jāatgādina, ka, lai izpildītu pienākumu, kas tai uzlikts ar LESD 266. pantu, iestādei, kura izdevusi Savienības tiesas atcelto tiesību aktu, ir jānosaka, kādi pasākumi ir vajadzīgi, lai izpildītu atceļošo spriedumu, īstenojot novērtējuma brīvību, kāda tai šajā ziņā piemīt, ievērojot gan sprieduma, kas tai jāizpilda, rezolutīvo daļu un pamatojumu, gan piemērojamās Savienības tiesību normas. Šajā ziņā, ja atceļošā sprieduma izpilde rada īpašas grūtības, attiecīgā iestāde var izpildīt pienākumu, kas izriet no LESD 266. panta, pieņemdama jebkādu lēmumu, ar kuru tiek taisnīgi kompensētas nelabvēlīgās sekas, kādas ieinteresētajām personām radušās no lēmuma atcelšanas. Šajā kontekstā iecēlējinstitūcija vai, kā šajā lietā, institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, var, piemēram, veidot dialogu ar prasītāju, lai mēģinātu panākt vienošanos, piedāvājot viņai taisnīgu atlīdzību par nelikumību, no kuras viņa cietusi (skat. spriedumus, 1994. gada 9. augusts, Parlaments/Meskens, C‑412/92 P, EU:C:1994:308, 28. un 30. punkts; 1992. gada 8. oktobris, Meskens/Parlaments, T‑84/91, EU:T:1992:103, 80. punkts, un 1994. gada 17. marts, Hoyer/Komisija, T‑43/91, EU:T:1994:29, 64. punkts).

83      Tomēr, pat ja atceļošā sprieduma izpilde rada īpašas grūtības un ja dialogs ar ieinteresēto personu neļauj panākt vienošanos, attiecīgajai iestādei piešķirto novērtējuma brīvību faktiski ierobežo nepieciešamība ievērot sprieduma, kurš tai jāizpilda, rezolutīvo daļu un pamatojumu, kā arī piemērojamās Savienības tiesību normas. Tādējādi iestādei it īpaši ir jānovērš tas, ka veiktajos pasākumos tiktu pieļauti tādi pārkāpumi, kādi ir norādīti spriedumā, ar kuru ir atcelts tiesību akts (spriedums, 2012. gada 13. decembris, Honnefelder/Komisija, F‑42/11, EU:F:2012:196, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

84      Šajā lietā attiecībā uz prasītājas izvirzīto iebildumu par institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, atteikšanos uzsākt administratīvu izmeklēšanu par vardarbības faktiem, no kuriem saskaņā ar viņas apgalvojumiem viņa ir cietusi, ir jākonstatē, ka 2014. gada 3. marta lēmumā institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, nav informējusi prasītāju par administratīvas izmeklēšanas uzsākšanu par varbūtējiem psiholoģiskās vardarbības faktiem. Tādējādi, ņemot vērā lūgumu uzsākt administratīvu izmeklēšanu, kas ietverts 2014. gada 15. janvāra lūgumā par izpildes pasākumiem, kurā ir atkārtots lūgums uzsākt šādu izmeklēšanu, kas sākotnēji iesniegts lūgumā sniegt palīdzību, kā arī 2014. gada 16. aprīļa sūdzībā, ir jāuzskata, ka ar lēmumu noraidīt sūdzību institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir netieši, bet noteikti atteikusies uzsākt šādu administratīvu izmeklēšanu, vienīgi norādīdama, ka Īpašā ADP konsultatīvā komiteja bija izveidota, kas notika tikai 2014. gada 26. novembrī, un tā uzklausīja prasītāju tikai 2015. gada janvārī, proti, gan pēc lēmuma noraidīt sūdzību, gan pēc dienas, kad tika celta šī prasība.

85      Tātad ir jāpārbauda, vai sprieduma CH izpilde, ciktāl ar to ir atcelts 2012. gada 15. marta lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, kā apgalvo prasītāja, lika Parlamentam uzsākt administratīvu izmeklēšanu.

86      Attiecībā uz tāda lēmuma likumību, ar kuru, neuzsākot administratīvu izmeklēšanu, ir noraidīts lūgums sniegt palīdzību, kas iesniegts, pamatojoties uz Civildienesta noteikumu 24. pantu, Savienības tiesai ir jāpārbauda šī lēmuma pamatotība, ievērojot informāciju, ko konkrēti ieinteresētā persona savā lūgumā sniegt palīdzību ir darījusi zināmu administrācijai tās lēmuma pieņemšanas laikā (spriedumi, 2013. gada 16. septembris, Faita/EESK, F‑92/11, EU:F:2013:130, 98. punkts, un 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 143. punkts, par ko ir iesniegta apelācijas sūdzība Eiropas Savienības Vispārējā tiesā, lieta T‑309/15 P).

87      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību tad, ja notiek ar dienesta kārtību un vienmērīgu dienesta gaitu nesaderīgs starpgadījums, administrācijai ir jāiejaucas tik aktīvi, cik nepieciešams, un jāreaģē ātri un uzmanīgi atbilstoši konkrētā gadījuma apstākļiem, lai noskaidrotu faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarītu atbilstošus secinājumus. Šajā ziņā pietiek ar to, ka ierēdnis vai darbinieks, kas lūdz savai iestādei viņu aizsargāt, sniedz sākotnējos pierādījumus par to darbību patiesumu, kuras saskaņā ar ierēdņa apgalvojumiem tikušas vērstas pret viņu. Pastāvot šiem apstākļiem, attiecīgajai iestādei ir jāveic atbilstoši pasākumi, it īpaši administratīva izmeklēšana, lai sadarbībā ar sūdzības iesniedzēju noskaidrotu sūdzības pamatā esošos faktus (spriedumi, 1989. gada 26. janvāris, Koutchoumoff/Komisija, 224/87, EU:C:1989:38, 15. un 16. punkts; 1993. gada 21. aprīlis, Tallarico/Parlaments, T‑5/92, EU:T:1993:37, 31. punkts; 2000. gada 5. decembris, Campogrande/Komisija, T‑136/98, EU:T:2000:281, 42. punkts; 2004. gada 8. jūlijs, Schochaert/Padome, T‑136/03, EU:T:2004:229, 49. punkts; 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 136. punkts, un 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 37. punkts).

88      Gadījumā, kad tiek apgalvots, ka ir notikusi psiholoģiska vardarbība, pienākums sniegt palīdzību it īpaši ir saistīts ar administrācijas pienākumu nopietni, ātri un pilnīgi konfidenciāli pārbaudīt sūdzību par vardarbību un informēt sūdzības iesniedzēju par viņa sūdzības iznākumu (spriedumi, 2008. gada 27. novembris, Klug/EMA, F‑35/07, EU:F:2008:150, 74. punkts, un 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 38. punkts).

89      Runājot par tādā situācijā veicamajiem pasākumiem, kāda ir šajā lietā, uz kuru attiecas Civildienesta noteikumu 24. pants, administrācijai attiecībā uz minētā 24. panta piemērošanas pasākumu un līdzekļu izvēli ir plaša novērtējuma brīvība, ko pārbauda Savienības tiesa. Tādējādi Savienības tiesa pārbauda vienīgi to, vai attiecīgā iestāde ir iekļāvusies saprātīgās robežās un savu novērtējuma brīvību nav izmantojusi acīmredzami nepareizi (skat. spriedumus, 1998. gada 15. septembris, Haas u.c./Komisija, T‑3/96, EU:T:1998:202, 54. punkts; 2005. gada 4. maijs, Schmit/Komisija, T‑144/03, EU:T:2005:158, 98. punkts; 2007. gada 25. oktobris, Lo Giudice/Komisija, T‑154/05, EU:T:2007:322, 137. punkts, un 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 39. punkts).

90      To ņemot vēra, no Savienības tiesas judikatūras vardarbības jomā – judikatūras, kas mutatis mutandis ir piemērojama šajā lietā, – izriet, ka a fortiori gadījumā, kad apsūdzētā persona ir persona, kura pilda Līgumos paredzētu vēlētu amatu, parasti iestāde drīkst piemērot disciplinārsodus vai citus sodus personai, uz kuru attiecas sūdzība par vardarbību, neatkarīgi no tā, vai runa ir vai nav par iespējamā cietušā priekšnieku, tikai tad, ja iestādes uzdotie pierādījumu savākšanas pasākumi skaidri pierāda, ka persona, kuru apsūdzējis ierēdnis vai darbinieks, izturas tā, ka tas kaitē pareizai dienesta darbībai vai aizskar iespējamā cietušā cieņu un reputāciju (spriedumi, 1989. gada 9. novembris, Katsoufros/Tiesa, 55/88, EU:C:1989:409, 16. punkts; 1996. gada 28. februāris, Dimitriadis/Revīzijas palāta, T‑294/94, EU:T:1996:24, 39. punkts, un 2005. gada 4. maijs, Schmit/Komisija, T‑144/03, EU:T:2005:158, 108. punkts).

91      Attiecībā uz ADP iekšējo noteikumu vardarbības jomā 11. un 12. pantu, kuros atšķirībā no Iekšējo noteikumu vardarbības jomā 13. un 14. panta pilnvaras, kādas institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, piemīt saistībā ar sodiem šajā jomā, vairs nav uzticētas Parlamenta ģenerālsekretāram, bet gan ir uzticētas kvestoriem vai pat Parlamenta priekšsēdētājam, no Parlamentā ieviestās juridiskās sistēmas ir jāsaprot, ka turpmāk, ja lūgumu sniegt palīdzību, kurā apsūdzēts Parlamenta loceklis, ADP saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniedz institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, Parlamenta ģenerālsekretāra personā, tad Parlamenta ģenerālsekretārs ir pilnvarots veikt visus pasākumus, kas tieši attiecas uz ADP, bet ka, savukārt, visi pasākumi, kam nepieciešama attiecīgā Parlamenta locekļa piedalīšanās vai kas ietver soda paredzēšanu viņam un/vai viņa sodīšanu, atkarībā no gadījuma ir Īpašās ADP konsultatīvās komitejas, kvestoru vai Parlamenta priekšsēdētāja kompetencē.

92      Šajā lietā no lietas materiāliem izriet, ka prasītāja bija pamatojusi savu lūgumu sniegt palīdzību ar sākotnēju pierādījumu. Papildus apgalvojumiem, ko prasītāja vienpusēji sniedza, paskaidrodama, ka P. neatstāj rakstiskas pēdas par notikumiem starp viņām, prasītāja norādīja divu P. darbinieku uzvārdus, kuri, viņasprāt, bijuši klāt visos viņas aprakstītajos izturēšanās gadījumos un tādējādi varētu apstiprināt viņas paziņojumus uzklausīšanā. Turklāt, pat ja medicīnas ekspertu atzinumi paši par sevi neļauj juridiski pamatoti konstatēt, ka ir pastāvējusi psiholoģiska vardarbība vai kāda iestādes vaina, ņemot vērā tās pienākumu sniegt palīdzību (skat. spriedumus, 2015. gada 6. februāris, BQ/Revīzijas palāta, T‑7/14 P, EU:T:2015:79, 49. punkts, un 2014. gada 17. septembris, CQ/Parlaments, F‑12/13, EU:F:2014:214, 127. punkts), prasītāja bija iesniegusi medicīniskās izziņas, kuras, lai noteiktu, vai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir pienākums sniegt palīdzību, var tikt uzskatītas par sākotnējiem pierādījumiem par izjustu, kaut subjektīvu, psiholoģisko vardarbību. Klāt ir nācis apstāklis, ka prasītājas kolēģis arī bija sazinājies ar Vispārējo konsultatīvo komiteju, kas izveidota ar Iekšējiem noteikumiem vardarbības jomā, un 2014. gada 24. martā bija cēlis Civildienesta tiesā prasību, apsūdzot to pašu Parlamenta locekli par varbūtējiem psiholoģiskās vardarbības faktiem.

93      Tādējādi informācija, kas sniegta ar lūgumu sniegt palīdzību, un informācija, kura pausta vēlāk, saistībā ar 2014. gada 15. janvāra lūgumu par sprieduma CH izpildes pasākumiem un 2014. gada 16. aprīļa sūdzību, proti, prasītājas rakstveida dokumentos, kuros viņa lūdza institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lai tā uzsāktu un veiktu administratīvu izmeklēšanu, bija netieši pierādījumi un varēja radīt nopietnas šaubas attiecībā uz to, vai šajā lietā ir izpildīti Civildienesta noteikumu 12.a pantā izvirzītie nosacījumi (skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, CN/Parlaments, F‑26/14, EU:F:2015:22, 56. punkts).

94      Šādos apstākļos, tā kā ar spriedumu CH tika atcelts lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, no jauna tika iesniegts lūgums sniegt palīdzību, kas bija palicis neizskatīts. Tādējādi institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, bija pienākums saistībā ar sprieduma CH izpildes pasākumiem pienācīgi un nekavējoties izskatīt šo lūgumu sniegt palīdzību, konkrēti, uzsākot administratīvu izmeklēšanu, vēl jo vairāk, – kā Vispārējā tiesa bija norādījusi sprieduma CH 58. punktā – nekas neliedza Parlamentam, atsaucoties uz sava Reglamenta 9. panta 2. punktu, aicināt P. sadarboties administratīvā izmeklēšanā, lai pārbaudītu viņas iespējamo izturēšanos, ar kuru ir pārkāpts Civildienesta noteikumu 12.a pants, no kuras saskaņā ar prasītājas apgalvojumiem viņa ir cietusi.

95      Turklāt administratīvas izmeklēšanas mērķis, kā atgādināts iepriekš, ir noskaidrot faktus un attiecīgi, pilnībā pārzinot lietu, izdarīt atbilstošus secinājumus gan attiecībā uz gadījumu, par kuru notiek administratīvā izmeklēšana, gan vispārīgi un labas pārvaldības principa ievērošanai, lai novērstu šādas situācijas atkārtošanos nākotnē. Turklāt administratīvas izmeklēšanas rezultāti var vai nu apstiprināt apgalvojumus par psiholoģisko vardarbību – šāds apstiprinājums var izrādīties noderīgs cietušajam viņa centienos panākt, iespējams, nodarītā kaitējuma atlīdzību, varbūtēji ceļot pret iespējamo vardarbības izdarītāju prasību valsts tiesā, – vai arī noraidīt iespējamā cietušā apgalvojumus – šāds noraidījums tad ļauj labot kaitējumu, ko šāda apsūdzība, kura visbeidzot ir nepamatota, ir varējusi nodarīt personai, uz kuru kā iespējamo vardarbības izdarītāju ir attiekusies izmeklēšanas procedūra.

96      No iepriekš izklāstītā izriet, ka, neuzsākot administratīvu izmeklēšanu, ko prasītāja prasījusi lūgumā sniegt palīdzību, kā arī savā 2014. gada 15. janvāra lūgumā par sprieduma CH izpildes pasākumiem un savā 2014. gada 16. aprīļa sūdzībā, Parlaments attiecībā uz lēmuma noraidīt lūgumu sniegt palīdzību atcelšanu ar spriedumu CH nav ievērojis LESD 266. pantu.

97      Šajā ziņā nav svarīgi tas, ka Īpašā ADP konsultatīvā komiteja tika izveidota tikai 2014. gada aprīlī, vai arī tas, ka prasītāja nav paudusi piekrišanu vērsties minētajā komitejā, kurai, kā norāda tās nosaukums, ir tikai konsultatīva funkcija.

98      Pirmkārt, prasītāja katrā ziņā bija tiesīga saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu iesniegt institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lūgumu sniegt palīdzību, un viņai nebija pienākuma iepriekš vērsties Vispārējā konsultatīvajā komitejā un/vai Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā, tāpat gadījumā, ja viņa būtu vērsusies minētajās komitejās, viņai nebija pienākuma sagaidīt iespējamo atbildi no šīs komitejas vai šīm komitejām, kaut gan atsevišķos gadījumos tas var būt vēlams, it īpaši mediācijas nolūkos (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 140. punkts).

99      Otrkārt, pienākums nekavējoties uzsākt un veikt administratīvu izmeklēšanu ir institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, kas patiesībā ir institūcija, kura ir pilnvarota izskatīt lūgumu sniegt palīdzību, kurš iesniegts saskaņā ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, tomēr neskarot institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, iespēju deleģēt nepieciešamos izmeklēšanas vai prevencijas uzdevumus citai administratīvai organizācijai vai citai iestādes iekšējai struktūrvienībai saskaņā ar tās tiesiski pieņemtu tiesību normu, kurā paredzēti šādas deleģēšanas noteikumi un nosacījumi, ievērojot piemērojamās augstākstāvošās Savienības tiesību normas. Tādējādi iestāde, lai sasniegtu šo mērķi, nodrošinot atbilstīgos loģistikas līdzekļus un cilvēkresursus, var nolemt administratīvās izmeklēšanas veikšanu uzticēt iestādes vadībai, piemēram, ģenerāldirektoram, ad hoc izmeklēšanas komitejai, Psiholoģiskās vardarbības konsultatīvajai komitejai vai arī personai vai instancei, kas nav saistīta ar šo iestādi (spriedums, 2015. gada 26. marts, CW/Parlaments, F‑124/13, EU:F:2015:23, 142. punkts).

100    Tātad, lai gan pēc šīs prasības celšanas institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir nolēmusi tieši vērsties Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā – minētajā procesā, šķiet, tiek pausta institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, griba uzticēt šai komitejai administratīvās izmeklēšanas veikšanu, kas institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, ir jāveic saskaņā ar pienākumu sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta 24. pantam, – tik un tā, pat uzskatot šo vēršanos Īpašajā ADP konsultatīvajā komitejā par līdzvērtīgu institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lēmumam uzsākt administratīvu izmeklēšanu, šī vēršanās ir notikusi pēc lēmuma noraidīt sūdzību un šīs prasības celšanas dienas.

101    Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, ir jāatceļ 2014. gada 3. marta lēmums, kas apstiprināts ar lēmumu noraidīt sūdzību, jo Parlaments nav ievērojis LESD 266. pantu atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, kurš tam paredzēts ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, un rūpības pienākumam, nedodams rīkojumu uzsākt administratīvu izmeklēšanu par varbūtējiem psiholoģiskās vardarbības faktiem pēc tam, kad ar spriedumu CH bija atcelts lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību.

102    Šādos apstākļos vairs nav jālemj par iebildumu, ko prasītāja izvirzījusi par to, vai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, bija pienākums palīdzēt viņai aizsardzības meklējumos ar valsts tiesībās paredzētiem aizsardzības līdzekļiem. Katrā ziņā attiecībā uz to pietiek norādīt, ka sprieduma CH 57. punktā ietvertais pamatojums nevar tikt saprasts tādējādi, ka Civildienesta noteikumu 24. pantā paredzētais pienākums sniegt palīdzību atbilstoši sprieduma CH izpildes pasākumiem aprobežotos tikai ar ierosinājumu gadījumā, ja prasītāja būtu nolēmusi valsts tiesā celt prasību pret iespējamo vardarbības izdarītāju, palīdzēt viņai šajā tiesvedībā.

3.     Par prasījumiem par kaitējuma atlīdzību

 Par mantisko kaitējumu, kas radies, zaudējot iespēju, ka cits Parlamenta loceklis viņu pieņems darbā 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā

 Lietas dalībnieku argumenti

103    Prasītāja uzskata, ka būtu jāpiespriež Parlamentam samaksāt viņai summu EUR 144 000 apmērā kā atlīdzību par mantisko kaitējumu, kas izriet no iespējas, ka viņai tiks piedāvāts jauns ADP līgums 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā, zaudēšanas. Pēc prasītājas uzskatiem, tā kā viņas rīcībā savlaicīgi nebija darba rīku, viņa nav varējusi lietderīgi sazināties ar jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, tāpat uzzināt par iespējamām amata vakancēm, par kurām paziņots Parlamenta iekšienē. Tātad viņa esot zaudējusi iespēju tikt pieņemtai darbā uz piecus gadus ilgu laika posmu. Ņemot vērā to, ka replikas iesniegšanas dienā viņa vēl bija darba meklējumos, viņa norāda, ka zaudētā priekšrocība var tikt aptuveni novērtēta ar summu EUR 240 000 apmērā, pamatojoties uz atalgojumu, kāds viņai iepriekš bija ADP statusā. Iespēja, ka jaunievēlēts Parlamenta loceklis [viņu] pieņems darbā 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā, būtu bijusi nopietna, ja viņa būtu palikusi darbā Parlamenta telpās visu iepriekšējo sasaukuma pilnvaru termiņu, it īpaši pieredzes dēļ, kuru viņa tad būtu guvusi. Kā liecina fakts, ka viņu P. pieņēma darbā pēc tam, kad amatu atstāja Parlamenta loceklis, kura vietā amatā stājās viņa, prasītāja uzskata, ka vidusmērā 60 % gadījumu ADP paliek amatā, saņemot jaunu darbu pie jauna Eiropas [Parlamenta] deputāta pēc vēlēšanu rezultātu pasludināšanas. Piemērojot šī iespējas tikt pieņemtam darbā aprēķina procentuālo daļu, proti, 60 %, summai EUR 240 000 apmērā, kas atbilst algai, ko viens ADP kopā saņem pilna sasaukuma pilnvaru termiņa laikā, viņa secina, ka būtu jāpiespriež Parlamentam samaksāt viņai summu EUR 144 000 apmērā par nodarītajiem mantiskajiem zaudējumiem.

104    Parlaments uzskata, ka, ņemot vērā trīs judikatūrā paredzētos nosacījumus, kas izvirzīti Savienības saukšanai pie atbildības, šajā lietā nav izpildīts nosacījums saistībā ar rīcības prettiesiskumu, jo Parlaments nekad nav liedzis prasītājai sazināties ar jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, kuri ievēlēti uz 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņu. Turklāt norādīto zaudējumu patiesums nevar būt pietiekami pamatots, ņemot vērā judikatūru, kurā ir prasīts, lai zaudējumi būtu reāli un droši zināmi, un, kad jautājums ir par iespējas zaudēšanu, lai varbūtēji zaudētā iespēja būtu reāla un turklāt lai šī zaudēšana būtu galīga. Prasītājai, kura arī nav pierādījusi, ka viņa būtu sākusi attiecīgus procesus, joprojām saglabājas iespēja, ka viņu kāds no Parlamenta locekļiem pieņems darbā pašreizējā piecu gadu sasaukuma pilnvaru termiņā, kurš beidzas tikai 2019. gadā. Katrā ziņā nevienā Civildienesta noteikumu normā vai tiesību normā ADP, viņu līgumam beidzoties, neesot piešķirtas nekādas tiesības tikt pieņemtiem darbā, lai palīdzētu citam Parlamenta loceklim, tādējādi ADP nākotne, tā kā viņu pieņemšana darbā ir balstīta uz uzticību, saglabājas hipotētiska un tai nav nedz reāla, nedz droši zināma rakstura.

105    Attiecībā uz saziņu ar jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, pretēji tam, ko liek saprast prasītāja, tā galvenokārt notiek nevis Parlamenta telpās, bet vairāk jaunievēlēto deputātu izcelsmes dalībvalstīs, pat pirms viņi stājas amatā.

106    Visbeidzot, neesot cēloņsakarības starp varbūtējo nelikumību un iespējamiem mantiskajiem zaudējumiem, jo Parlamenta iespējamā vaina nekādi nevarētu būt noteicošais iemesls tam, ka netika īstenota prasītājas norādītā iespēja, tas ir, Parlamenta loceklis viņu nepieņēma darbā 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā, jo Parlamentā ievēlētās personas, nevis šī iestāde brīvi izvēlas ADP.

 Civildienesta tiesas vērtējums

107    Vispirms jāatgādina, ka Savienības saukšana pie ārpuslīgumiskās atbildības ir atkarīga no triju nosacījumu kopuma izpildes, proti, rīcībai, kurā iestāde tiek vainota, ir jābūt prettiesiskai, nodarītajam kaitējumam ir jābūt reālam un starp attiecīgo nelikumību un norādīto kaitējumu ir jābūt cēloņsakarībai. Šie trīs nosacījumi ir kumulatīvi, tātad, lai noraidītu prasījumus par atlīdzību, pietiek ar to, ka kaut viens no nosacījumiem nav izpildīts (skat. spriedumus, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 52. punkts; 2011. gada 5. jūlijs, V/Parlaments, F‑46/09, EU:F:2011:101, 157. punkts, un 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 71. punkts).

108    Attiecībā uz prettiesisko rīcību, uz kuru norādīts, pamatojot prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu, ko izraisījusi iespējas tikt pieņemtai darbā zaudēšana, ir jākonstatē, ka šī rīcība galvenokārt izpaužas kā Parlamenta iespējamais prettiesiskais atteikums nodot prasītājas rīcībā darba rīkus – atteikums, kas izriet no 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumiem. Kā konstatēts iepriekš, tāds iebildums šķiet nepamatots.

109    Katrā ziņā attiecībā uz kaitējuma, šajā gadījumā mantiskā kaitējuma, reālu esamību no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tam jābūt pienācīgi pierādītam un droši zināmam (šajā ziņā skat. spriedumus, 2008. gada 21. februāris, Komisija/Girardot, C‑348/06 P, EU:C:2008:107, 54. punkts, un 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 76. punkts). It īpaši, ja iespējamo kaitējumu, kā tas ir šajā lietā, veido iespējas zaudēšana, pirmkārt, zaudētajai iespējai ir jābūt reālai (spriedumi, 2004. gada 5. oktobris, Eagle u.c./Komisija, T‑144/02, EU:T:2004:290, 165. punkts, un 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 96. punkts) un, otrkārt, šai zaudēšanai ir jābūt galīgai.

110    Attiecībā uz cēloņsakarību drošu esamību tā ir sasniegta, ja Savienības iestādes izdarītā nelikumība noteikti ir liegusi personai nevis obligāti pieņemšanu darbā, kuru ieinteresētā persona nekad nevarēs pierādīt, ka tāda būtu notikusi, bet gan nopietnu iespēju tikt pieņemtai darbā ierēdņa vai darbinieka statusā, rezultātā nodarot ieinteresētajai personai mantisko kaitējumu, kas izpaužas kā ienākumu zudums (spriedumi, 2011. gada 5. jūlijs, V/Parlaments, F‑46/09, EU:F:2011:101, 159. punkts, un 2013. gada 17. oktobris, BF/Revīzijas palāta, F‑69/11, EU:F:2013:151, 73. punkts).

111    Šajā lietā Civildienesta tiesa uzskata, ka, pat ja praksē var novērot, ka pēc katrām Parlamenta vēlēšanām zināmu daļu ADP, ko prasītāja vērtē kā 60 % no iepriekš nodarbinātajiem ADP, jaunievēlētie Parlamenta locekļi – vai tie būtu Parlamenta locekļi, kuriem ir vai nav bijis deputāta mandāts iepriekšējā sasaukuma pilnvaru termiņā, – faktiski pieņem darbā, prasītāja nevar pamatoti norādīt, ka tad, ja viņa faktiski būtu palikusi amatā visu 2009.–2014. gada sasaukuma pilnvaru termiņu, viņai būtu bijusi 60 % liela iespēja pārliecināt jaunievēlētu Parlamenta locekli pieņemt viņas pakalpojumus. Tā kā viņas pieņemšana darbā un viņas darba attiecību iespējamā turpināšanās vai viņas darba līguma pagarināšana pēc definīcijas bija atkarīga no uzticības saiknes esamības ar Parlamenta locekli, kuram viņa palīdz, tad ADP, kurš strādā Parlamenta locekļa labā, nevar nedz tikt nodrošināts, ka viņš tiks pieņemts darbā, lai palīdzētu citam Parlamenta loceklim, nedz arī viņš var būt drošs, ka pēc pieņemšanas darbā tas pats Parlamenta loceklis pēc jaunas ievēlēšanas turpinās izmantot viņa pakalpojumus.

112    Turklāt attiecībā uz iespējas, ka jaunievēlēts Parlamenta loceklis [viņu] pieņems darbā 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā, samazināšanos darba rīku novēlotas nodošanas viņas rīcībā dēļ, pirmkārt, prasītājai tie tika atjaunoti, kad viņa iesniedza attiecīgu lūgumu, katrā ziņā termiņā, kurš nebija nesamērīgs. Otrkārt, kā Parlaments pareizi norāda, fiziska atrašanās Parlamenta telpās un/vai šīs iestādes elektroniskās adreses un piekļuves tā intranetam esamība vien nevar tikt pamatoti uzskatīta par izšķirošu elementu tam, lai jaunievēlēts Parlamenta loceklis [viņu] izvēlētos par nākošo darbinieku. Katrā ziņā, ja šie aspekti var atvieglot sazināšanos, tie nekādi nedz ir, nedz arī sniedz darba garantiju vai piekļuves darbam garantiju. Tātad tie spekulatīvā veidā nevar tikt padarīti par elementiem, kas atbilst reālai un drošai iespējai tikt pieņemtam darbā.

113    Turklāt jaunievēlētie Parlamenta locekļi, pirms viņi oficiāli stājas amatā Parlamentā, var arī savā izcelsmes dalībvalstī sazināties un organizēt intervijas darbinieku pieņemšanai darbā. Visbeidzot, ņemot vērā to, kādu nozīmi prasītāja piešķir šim aspektam nolūkā panākt, ka viņa tiktu nodarbināta kā ADP, var pamatoti pieņemt, ka, tā kā viņa vairākus gadus bija strādājusi par ADP, viņai bija saglabājies pietiekams kontaktu tīkls Parlamenta locekļu un ADP vidū, lai viņa būtu informēta par amata vakancēm, un viņa varēja viegli sazināties ar jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, tātad tam viņai nebija obligāti vajadzīga Parlamenta elektroniskā adrese vai piekļuve Parlamenta telpām. Turklāt no norādēm, ko viņa sniegusi replikā, izriet, ka viņai ir saglabājušās attiecības ar ADP, kuri strādā parlamentārās grupas valsts delegācijā, kā arī minēto delegāciju; visas šīs personas varēja viņai nodot Parlamenta informāciju.

114    No iepriekš izklāstītā izriet – pat pieņemot, ka prasītāja būtu varējusi faktiski palikt amatā un ka viņas rīcībā uzreiz pēc sprieduma CH pasludināšanas būtu darba rīki, – ka varbūtējā iespēja, ka jaunievēlēts Parlamenta loceklis viņu pieņems darbā 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņā, esot balstīta nevis uz darba rīku pieejamību vai viņas fizisko atrašanos Parlamenta telpās, bet vairāk uz viņas kandidatūras nopelniem un profesionālo kvalifikāciju – kvalifikāciju, ko nebūtu būtiski uzlabojusi faktiska ADP pienākumu pildīšana dažus mēnešus ilgu papildu laika posmu 2014. gadā. Starp citu, prasītāja nenorāda to, ka viņa būtu sākusi īpašus soļus pie jaunievēlētajiem Parlamenta locekļiem, vai arī faktu, ka kāds no viņiem būtu atteicies pieņemt viņas pakalpojumus tādēļ, ka viņa fiziski neatrodas Parlamenta telpās, vai tādēļ, ka viņai līdz 2014. gada 16. jūnijam nebija šīs iestādes elektroniskās adreses, vai arī tādēļ, ka viņai nav pietiekamas profesionālās pieredzes ADP statusā.

115    Turklāt, kā uzsver Parlaments, 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņš joprojām turpinās. Tādējādi varbūtējā iespējas zaudēšana nekādi nešķiet galīga, jo, gluži pretēji, prasītāja nākotnē varētu saņemt piedāvājumu atkal tikt pieņemtai darbā ADP statusā.

116    No šāda viedokļa gan attiecībā uz nosacījumu par iespējas tikt pieņemtai darbā zaudēšanas patiesumu, gan nosacījumu par cēloņsakarības esamību prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar varbūtējo iespējas tikt pieņemtai darbā zaudēšanu ir jānoraida.

117    No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka prasījumi par kaitējuma atlīdzību saistībā ar prasību atlīdzināt mantisko kaitējumu, ko esot izraisījusi iespējas, ka Parlamenta loceklis varētu [prasītāju] pieņemt darbā uz 2014.–2019. gada sasaukuma pilnvaru termiņu, zaudēšana, ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par morālo kaitējumu, kas nodarīts, neuzsākot administratīvu izmeklēšanu

 Lietas dalībnieku argumenti

118    Morālā kaitējuma atlīdzības pamatojumam prasītāja norāda, ka viņa EUR 60 000 apmērā vērtē apstākli, ka viņai joprojām nav izdevies panākt administratīvas izmeklēšanas uzsākšanu, lai varētu pierādīt psiholoģiskās vardarbības faktu, pret kuriem viņa iebildusi lūgumā sniegt palīdzību, patiesumu. Šajā lietā apstrīdēto lēmumu atcelšana nevar kompensēt šādu kaitējumu, kas šķiet nošķirams no prettiesiskuma, kas pamato šo lēmumu atcelšanu. Viņa uzskata, ka viņai nodarītais morālais kaitējums daļēji ir balstīts uz faktu, ka, neuzsākot administratīvu izmeklēšanu, ir aizskarta viņas personiskā cieņa, pret kuru, viņasprāt, vērsta psiholoģiskā vardarbība. Kā Civildienesta tiesa esot norādījusi 2011. gada 8. februāra spriedumā Skareby/Komisija (F‑95/09, EU:F:2011:9, 26. punkts), iespējamā atzīšana, ka pastāv psiholoģiska vardarbība, kas acīmredzami ir atkarīga no administratīvas izmeklēšanas uzsākšanas un veikšanas līdz galam, pati par sevi var labvēlīgi ietekmēt vardarbībā cietušās personas atveseļošanās terapijas gaitu. Prasītājai ir skaidri liegta šī iespējamā labvēlīgā ietekme, jo vismaz prasības celšanas dienā nebija sagatavots neviens administratīvās izmeklēšanas ziņojums. To papildinot fakts, ka, pirmkārt, Parlaments acīmredzami nav raudzījies, lai jaunajos lēmumos, kas pieņemti, izpildot spriedumu CH, nebūtu pieļauti pārkāpumi, ar kuriem minētajā spriedumā ir pamatota iepriekšējo lēmumu atcelšana, un ka, otrkārt, prasītāja ir bijusi spiesta otru reizi iesaistīties pirmstiesas procedūrā, pēc tam tiesas procesā, lai panāktu savu tiesību atzīšanu.

119    Parlaments lūdz noraidīt iepriekš minētos prasījumus par kaitējuma atlīdzību, norādīdams, ka ir uzņēmies izveidot struktūru, šajā gadījumā Īpašo ADP konsultatīvo komiteju, kura spētu vadīt administratīvo izmeklēšanu saistībā ar sūdzību par vardarbību, kuras iespējamais izdarītājs ir Parlamenta loceklis. Attiecībā uz termiņu, kādā administratīvā izmeklēšana tika veikta, Parlaments norāda, ka, tā vietā, lai “uzņemtos šķietamu administratīvo izmeklēšanu bez atbilstošām tiesību normām, kas faktoloģiski nebūtu sniegusi atbilstošas garantijas”, tas ir izvēlējies[, “2014. gada 14. aprīlī pieņemot ADP iekšējos noteikumus vardarbības jomā,] izveidot saistošu juridisku instrumentu, kas var sniegt Civildienesta noteikumu 24. pantam lietderīgo iedarbību” saistībā ar īpašajām, ciešajām līgumiskajām attiecībām ar ADP. Parlaments arī uzskata, ka prasītāja “nevar apgalvot, ka tai būtu nodarīts morālais kaitējums, kas būtu nošķirams un novērtējams naudā, tādēļ, ka [Parlaments] nav izskatījis viņas lūgumu sniegt palīdzību”.

 Civildienesta tiesas vērtējums

120    Lai gan prettiesiska akta, kādi ir 2014. gada 3. marta un 2. aprīļa lēmumi, kuri ir apstiprināti ar lēmumu noraidīt sūdzību, atcelšana pati par sevi var būt atbilstoša un pietiekama atlīdzība par jebkādu morālo kaitējumu, kāds ar šiem aktiem varbūt ir nodarīts, tad tā nevar būt gadījumā, ja prasītājs pierāda, ka tam ir nodarīts morālais kaitējums, kas ir nošķirams no prettiesiskuma, kurš pamato šo atcelšanu un kurš nevar pilnībā tikt atlīdzināts ar šo atcelšanu (šajā ziņā skat. spriedumus, 2006. gada 6. jūnijs, Girardot/Komisija, T‑10/02, EU:T:2006:148, 131. punkts; 2009. gada 19. novembris, Michail/Komisija, T‑49/08 P, EU:T:2009:456, 88. punkts, un 2015. gada 19. maijs, Brune/Komisija, F‑59/14, EU:F:2015:50, 80. punkts).

121    Jākonstatē, ka šajā lietā prasītājai ir skaidri nodarīts morālais kaitējums ar to, ka, pirmkārt, Parlaments dienā, kad tika sākta šīs lietas apspriešana, vēl joprojām nebija lietderīgi izskatījis viņas lūgumu sniegt palīdzību, kurš iesniegts atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam, otrkārt, dienā, kad tika celta šī prasība, netika veikta nekāda administratīvā izmeklēšana judikatūras izpratnē, un, treškārt, lai gan pēc pēdējās minētās dienas institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, beidzot uzticēja Īpašajai ADP konsultatīvajai komitejai parūpēties par šādas izmeklēšanas veikšanu minētās institūcijas vietā, prasītāja dienā, kad tika sākta šīs lietas apspriešana, vēl nebija informēta nedz par šīs izmeklēšanas rezultātiem, nedz par iespējamiem pasākumiem, ko būtu ierosināts veikt vai nu kvestoriem, vai arī Parlamenta priekšsēdētājam.

122    Tā kā institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, lūgums sniegt palīdzību bija iesniegts tiesiski, šajā gadījumā 2011. gada 22. decembrī, brīdī, kad gan prasītāja, gan attiecīgais Parlamenta loceklis pildīja savus atbilstošos pienākumus šajā iestādē, šai institūcijai saglabājas pienākums veikt administratīvo izmeklēšanu neatkarīgi no tā, vai norādītā vardarbība ir beigusies vai nav.

123    Pirmkārt, iespējamā atzīšana – ko institūcija, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, veiktu, beidzoties administratīvajai izmeklēšanai, kas, iespējams, tiktu veikta ar konsultatīvas komitejas, piemēram, Īpašās ADP konsultatīvās komitejas palīdzību, – ka pastāv psiholoģiskā vardarbība, pati par sevi var labvēlīgi ietekmēt vardarbībā cietušā ADP atveseļošanās terapijas gaitu (skat. spriedumu, 2011. gada 8. februāris, Skareby/Komisija, F‑95/09, EU:F:2011:9, 26. punkts), un turklāt cietušais varēs to izmantot, lai, iespējams, valsts tiesā celtu prasību, uz kuru attieksies institūcijas, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, pienākums sniegt palīdzību atbilstoši Civildienesta noteikumu 24. pantam un kura nebeigsies, kad beigsies ADP nodarbinātības laika posms.

124    Otrkārt, vēl jo vairāk tādā situācijā, kāda ir šajā lietā, kad šajā stadijā strīds ir tikai saistībā ar apgalvojumiem par vardarbību, administratīvās izmeklēšanas veikšana līdz galam, gluži pretēji, var ļaut noraidīt iespējamā cietušā apgalvojumus, kas tad ļauj labot kaitējumu, ko šāda apsūdzība, ja tā izrādās nepamatota, ir varējusi nodarīt personai, uz kuru kā iespējamo vardarbības izdarītāju ir attiekusies izmeklēšanas procedūra.

125    Turklāt, kā norāda prasītāja, netaisnīguma un ciešanu sajūta, kas rodas personai no tā, ka ir jāierosina pirmstiesas procedūra [un] pēc tam tiesas process, lai panāktu savu tiesību atzīšanu, var būt morālais kaitējums, kurš var izrietēt tikai no tā vien, ka administrācija ir pieļāvusi nelikumību, jāuzsver, ka šāds kaitējums ir novēršams, ja to nekompensē gandarījums, ko radījusi akta atcelšana (šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 7. februāris, Culin/Komisija, C‑343/87, EU:C:1990:49, 27. un 28. punkts). Tā tas it īpaši ir tad, ja saistībā ar atceļoša spriedumu izpildes pasākumiem administrācija atkal pieļauj tādus pašus pārkāpumus, ar kādiem ir tikusi pamatota minētā atcelšana.

126    Šajā lietā, ņemot vērā to, ka savlaicīgi netika uzsākta un pabeigta administratīva izmeklēšana, kura tomēr tika prasīta lūgumā sniegt palīdzību un kura vēlāk tika prasīta atkārtoti, un to, ka prasītājai bija jāsāk jauni procesi Parlamenta administrācijā, pēc tam jāceļ jauna prasība tiesā, lai panāktu, ka tiek pilnībā atzītas viņas tiesības, kas izriet no Civildienesta noteikumu 24. panta, Civildienesta tiesa nolemj, ka prasītājai nodarītais morālais kaitējums tiks novērtēts taisnīgi, ex æquo et bono nosakot atlīdzību par minēto kaitējumu EUR 25 000 apmērā.

127    Turklāt Civildienesta tiesa uzskata, ka ir jāapmierina prasītājas lūgums pieskaitīt šai summai procentus pēc likmes, ko ECB noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus. Tā kā nav norādīta diena, no kuras šie nokavējuma procenti būtu jāskaita, Civildienesta tiesa saskaņā ar savu neierobežoto kompetenci (šajā ziņā skat. spriedumu, 1998. gada 8. jūlijs, Aquilino/Padome, T‑130/96, EU:T:1998:159, 39. punkts) nolemj, ka tie sāksies ar dienu, kad tika pieņemts lēmums noraidīt sūdzību, proti, no 2014. gada 4. augusta, jo līdz minētajai dienai institūcijai, kura ir pilnvarota noslēgt darba līgumus, patiesībā vēl bija iespēja uzsākt administratīvu izmeklēšanu atbilstoši sprieduma CH izpildes pasākumiem, lai apmierinātu lūgumu, ko prasītāja par to bija iesniegusi 2014. gada 15. janvārī.

128    Visbeidzot attiecībā uz prasītājas argumentiem par tiesību uz aizstāvību un labas pārvaldības principa pārkāpumu, jo viņai nebija atļauts ierasties ar saviem advokātiem, kad viņu 2015. gada 15. janvārī uzklausīja Īpašā ADP konsultatīvā komiteja, Civildienesta tiesa tikai konstatē, ka fakti, par kuriem izteikti iebildumi, katrā ziņā ir radušies pēc vēršanās Civildienesta tiesā un tādēļ tie kā vēlāki nevar tikt ņemti vērā, nosakot nodarīto kaitējumu.

129    Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, Civildienesta tiesai ir:

–        jāatceļ 2014. gada 2. aprīļa lēmums, kas apstiprināts ar lēmumu noraidīt sūdzību, ciktāl Parlaments, neievērodams LESD 266. pantu, ir atteicies samaksāt prasītājai papildu summu EUR 5686 apmērā, izpildot spriedumu CH, un piespriest Parlamentam samaksāt prasītājai šo summu, sākot no 2014. gada 1. jūlija, dienas, kad beidzās prasītājas ADP līgums, tai pieskaitot nokavējuma procentus pēc likmes, ko ECB noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus;

–        jāatceļ 2014. gada 3. marta lēmums, kas apstiprināts ar lēmumu noraidīt sūdzību, jo pēc tam, kad ar spriedumu CH tika atcelts lēmums noraidīt lūgumu sniegt palīdzību, Parlaments nav ievērojis LESD 266. pantu atbilstoši pienākumam sniegt palīdzību, kurš tam paredzēts ar Civildienesta noteikumu 24. pantu, un pienākumam ņemt vērā ierēdņu intereses, neizdodams rīkojumu uzsākt administratīvu izmeklēšanu par varbūtējiem psiholoģiskās vardarbības faktiem;

–        pārējā daļā prasījumi par atcelšanu jānoraida;

–        jāpiespriež Parlamentam samaksāt prasītājai summu EUR 25 000 apmērā kā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību, sākot no 2014. gada 4. augusta, pieskaitot tai nokavējuma procentus pēc likmes, ko ECB noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus;

–        pārējā daļā prasījumi par kaitējuma atlīdzību jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

130    Atbilstoši Reglamenta 101. pantam, ievērojot citas šī reglamenta II sadaļas 8. nodaļas tiesību normas, lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus un viņam piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kam spriedums ir labvēlīgs. Saskaņā ar šī paša reglamenta 102. panta 1. punktu, ja to prasa taisnīgums, Civildienesta tiesa var nolemt, ka lietas dalībnieks, kam spriedums ir nelabvēlīgs, sedz savus tiesāšanās izdevumus, bet viņam piespriež atlīdzināt otra lietas dalībnieka tiesāšanās izdevumus tikai daļēji vai pat vispār atbrīvo no šī pienākuma.

131    No šajā spriedumā izklāstītā pamatojuma izriet, ka Parlamentam šis spriedums galvenokārt ir nelabvēlīgs. Turklāt prasītāja savos prasījumos ir noteikti lūgusi piespriest Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā kā šīs lietas apstākļos nav attaisnojuma piemērot Reglamenta 102. panta 1. punktu, Parlamentam ir jāsedz savi un jāatlīdzina CH tiesāšanās izdevumi.

Ar šādu pamatojumu

CIVILDIENESTA TIESA (pirmā palāta)

nospriež:

1)      atcelt Eiropas Parlamenta 2014. gada 2. aprīļa lēmumu, kas apstiprināts ar 2014. gada 4. augusta lēmumu noraidīt sūdzību, ciktāl Eiropas Parlaments, neievērodams LESD 266. pantu, ir atteicies samaksāt CH papildu summu EUR 5686 apmērā, izpildot 2013. gada 12. decembra spriedumu CH/Parlaments (F‑129/12, EU:F:2013:203);

2)      atcelt Eiropas Parlamenta 2014. gada 3. marta lēmumu, kas apstiprināts ar 2014. gada 4. augusta lēmumu noraidīt sūdzību, jo pēc tam, kad ar 2013. gada 12. decembra spriedumu CH/Parlaments (F‑129/12, EU:F:2013:203) tika atcelts Eiropas Parlamenta 2012. gada 15. marta lēmums noraidīt CH 2011. gada 22. decembra lūgumu sniegt palīdzību, Eiropas Parlaments nenolēma uzsākt administratīvu izmeklēšanu par varbūtējiem psiholoģiskās vardarbības faktiem un tādējādi nav ievērojis LESD 266. pantu;

3)      pārējā daļā prasījumus par atcelšanu noraidīt;

4)      Eiropas Parlaments izmaksā CH summu EUR 5686 apmērā, sākot no 2014. gada 1. jūlija, dienas, kad beidzās CH nodarbinātība, pieskaitot nokavējuma procentus pēc likmes, ko Eiropas Centrālā banka noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus;

5)      Eiropas Parlaments izmaksā CH summu EUR 25 000 apmērā kā nodarītā morālā kaitējuma atlīdzību, sākot no 2014. gada 4. augusta, pieskaitot tai nokavējuma procentus pēc likmes, ko Eiropas Centrālā banka noteikusi galvenajām refinansēšanas operācijām, pieskaitot tai divus punktus;

6)      pārējā daļā prasījumus par kaitējuma atlīdzību noraidīt;

7)      Eiropas Parlaments sedz savus un atlīdzina CH tiesāšanās izdevumus.

Barents

Perillo

Svenningsen

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2015. gada 6. oktobrī.

Sekretāre

 

      Priekšsēdētājs

W. Hakenberg

 

      R. Barents


1 Tiesvedības valoda – franču.