Prasība, kas celta 2012. gada 4. jūnijā - Eni/Komisija
(lieta T-240/12)
Tiesvedības valoda - itāļu
Lietas dalībnieki
Prasītāja: Eni SpA (Roma, Itālija) (pārstāvji - G. Roberti un I. Perego, advokāti)
Atbildētāja: Eiropas Komisija
Prasījumi
Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
atzīt prasību par pieņemamu;
atcelt apstrīdēto tiesību aktu;
piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Šī prasība ir vērsta pret 2012. gada 23. aprīļa vēstuli (*D/2012/042026) saistībā ar lietu COMP/F/38.638 - Butadiēna gumija un stirēna butadiēna gumijas emulsija - Atkārtots lēmums, ar kuru Eiropas Komisija paziņoja ENI par savu lēmumu atsākt BR-ESBR procedūru pēc Vispārējās tiesas 2011. gada 13. jūlija sprieduma lietā T-39/07 Eni/Komisija pasludināšanas, ar kuru tika daļēji atcelts 2006. gada 29. novembra Lēmums C(2006) 5700, kas tika pieņemts lietā COMP/F/38.638 - Butadiēna gumija un stirēna butadiēna gumijas emulsija, un samazināts uzliktais naudas sods.
Savas prasības pamatojumam ENI ir izvirzījusi vienu prasības pamatu, kurā norāda uz kompetences neesamību, jo Komisija nebija tiesīga atsākt izmeklēšanas procedūru lietā BR-ESBR, lai pieņemtu jaunu lēmumu par soda piemērošanu.
ENI apgalvo, ka Vispārējā tiesa 2011. gada 13. jūlija spriedumā ne tikai ir daļēji atcēlusi 2006. gada BR-ESBR lēmumu, pamatojoties uz to, ka Komisija nebija pareizi novērtējusi ar pārkāpuma atkārtotu izdarīšanu saistīto atbildību pastiprinošo apstākli, bet ir arī īstenojusi savu kompetenci nolēmuma pieņemšanai pēc būtības - atbilstoši LESD 261. pantam un Regulai Nr. 1/2003 - pārskatot naudas soda apmēru un aizstājot Komisijas vērtējumu ar savējo. Šajā aspektā ar lēmumu par BR-ESBR procedūras atsākšanu tiek ne vien pārkāpts pilnvaru sadalījuma princips un LESD 13. pantā minētais institucionālais līdzsvars, bet tas ir arī pretrunā ECPAK 6. pantā un Pamattiesību hartas 47. pantā paredzētajām pamattiesībām uz taisnīgu lietas izskatīšanu, kā arī ECPAK 7. pantā paredzētajam ne bis in idem principam.
Turklāt ENI apgalvo, ka pretēji apstrīdētajā tiesību aktā norādītajam Vispārējā tiesa nav konstatējusi vienīgi procesuālu pārkāpumu attiecībā uz veidu, kādā Komisija 2006. gada BR-ESBR lēmumā ir piemērojusi atkārtota pārkāpuma jēdzienu; līdz ar to Komisija nevar atsaukties uz PVC II judikatūru, lai pamatotu savu rīcību, kura arī šajā aspektā ir pretrunā ECPAK 7. pantam.
Visbeidzot ENI, ņemot vērā attiecīgo judikatūru, norāda, ka šajā lietā pastāvošajos apstākļos jebkāda iespēja atkārtoti pieņemt lēmumu, kurā vēlreiz tiek piemērots atkārtota pārkāpuma jēdziens un uzlikts naudas sods, katrā ziņā ir pilnībā izslēgta.
____________1 - 2002. gada 15. oktobra spriedums apvienotajās lietās C-238/99 P, C-245/99 P, C-247/99 P, no C-250/99 P līdz C-252/99 P un C-254/99 P Limburgse Vinyl Maatschappij NV (LVM) u.c./Komisija (PVV II), Recueil, I-8375. lpp.