TIESAS RĪKOJUMS (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta)
2022. gada 16. novembrī (*)
Apelācijas sūdzība – Eiropas Savienības preču zīme – Apelācijas sūdzību pieļaujamība – Tiesas Reglamenta 170.b pants – Pieteikums, kas pierāda jautājuma nozīmīgumu Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai – Apelācijas sūdzības atzīšana par pieļaujamu
Lietā C‑337/22 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2022. gada 23. maijā iesniedzis
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO), ko pārstāv D. Gája, D. Hanf, E. Markakis un V. Ruzek, pārstāvji,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
otra lietas dalībniece –
Nowhere Co. Ltd, Tokija (Japāna),
prasītāja pirmajā instancē,
TIESA (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta)
šādā sastāvā: Tiesas priekšsēdētāja vietnieks L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], tiesneši D. Gracijs [D. Gratsias] (referents) un I. Jarukaitis [I. Jarukaitis],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā tiesneša referenta priekšlikumu un pēc ģenerāladvokātes T. Čapetas [T. Ćapeta] uzklausīšanas,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
1 Apelācijas sūdzībā Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma birojs (EUIPO) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2022. gada 16. marta spriedumu Nowhere/EUIPO – Ye (“APE TEES”) (T‑281/21, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2022:139), ar kuru tā, pirmkārt, atcēla EUIPO Apelācijas otrās padomes 2021. gada 10. februāra lēmumu lietā R 2474/2017‑2 attiecībā uz iebildumu procedūru starp Nowhere Co. Ltd un Ye (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) un, otrkārt, noraidīja Nowhere prasību pārējā daļā.
Par pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu
2 Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta pirmo daļu apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas nolēmumu, kas attiecas uz neatkarīgas EUIPO apelācijas padomes lēmumu, izskata vienīgi tad, ja Tiesa ir iepriekš atzinusi šīs apelācijas sūdzības pieļaujamību.
3 Atbilstoši šo statūtu 58.a panta trešajai daļai apelāciju atzīst par pieļaujamu – pilnībā vai daļēji – atbilstoši Reglamentā precizētajai kārtībai tad, ja tajā ir izvirzīts jautājums, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.
4 Saskaņā ar Reglamenta 170.a panta 1. punktu minēto statūtu 58.a panta pirmajā daļā paredzētajās situācijās apelācijas sūdzības iesniedzējs pievieno savai apelācijas sūdzībai pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, kurā tas izklāsta apelācijas sūdzībā izvirzīto jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un kurā ir iekļauti visi nepieciešamie elementi, lai Tiesa varētu lemt par šo pieteikumu.
5 Atbilstoši Reglamenta 170.b panta 1. un 3. punktam Tiesa pēc iespējas ātrāk lemj par pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, izdodot motivētu rīkojumu.
Apelācijas sūdzības iesniedzēja apsvērumi
6 Pamatojot pieteikumu par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu, EUIPO norāda, ka apelācijas sūdzībā izvirzītais vienīgais pamats skar nozīmīgus jautājumus, kas attiecas uz Savienības tiesību vienotību, konsekvenci un attīstību.
7 Šajā ziņā, pirmām kārtām, EUIPO atgādina sava vienīgā pamata un to veidojošo sešu daļu saturu.
8 Pirmkārt, EUIPO ar savu vienīgo pamatu apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi Padomes Regulas (EK) Nr. 207/2009 (2009. gada 26. februāris) par Kopienas preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 8. panta 4. punktu. No vienas puses, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 28.–31. punktā ir kļūdaini nospriedusi, ka, tā kā ratione temporis piemērojamās materiālās tiesības ir nosakāmas pēc reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma un apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikums iesniegts pirms Līgumā par Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Eiropas Savienības un Eiropas Atomenerģijas kopienas (OV 2020, L 29, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Izstāšanās līgums”), kas pieņemts 2019. gada 17. oktobrī un stājās spēkā 2020. gada 1. februārī, 126. un 127. pantā noteiktā pārejas perioda (turpmāk tekstā – “pārejas periods”) beigām, Apelācijas padomei bija jāņem vērā Apvienotajā Karalistē agrāk nereģistrētās preču zīmes, uz ko pirmajā instancē atsaucās prasītāja. No otras puses, Vispārējā tiesa šī sprieduma 46. punktā kļūdaini noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgā strīda izšķiršanas diena ir apstrīdētā lēmuma pieņemšanas diena.
9 Otrkārt, ar vienīgā pamata pirmo daļu EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 28.–31. punktā sākotnēji izlemjamo jautājumu par piemērojamo tiesību ratione temporis noteikšanu ir sajaukusi ar procesuālo un materiālo jautājumu par agrāko tiesību spēkā esamību lēmuma par iebildumiem pieņemšanas dienā.
10 Treškārt, ar vienīgā pamata otro daļu EUIPO apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 29. un 30. punktā Vispārējā tiesa ir kļūdaini balstījusies uz judikatūru, kas nav piemērojama šajā lietā, jo tā attiecas uz to, ka uz agrākajām tiesībām vairs nevar atsaukties pēc Vispārējā tiesā celtās prasības pamatā esošā lēmuma pieņemšanas, un šis apstāklis nekādi neietekmē šī lēmuma tiesiskumu.
11 Ceturtkārt, ar vienīgā pamata trešo daļu EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini balstījusies uz to, ka Izstāšanās līgumā nav neviena noteikuma par iebildumiem, kas iesniegti pirms pārejas perioda beigām, tā vietā, lai piemērotu vispārējo noteikumu, saskaņā ar kuru agrākajām tiesībām ir jābūt spēkā brīdī, kad tiek pieņemts galīgais lēmums par iebildumiem.
12 Piektkārt, ar vienīgā pamata ceturto daļu EUIPO apgalvo, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Tiesas judikatūru attiecībā uz atšķirību starp prasību par pārkāpumu un administratīvo procesu saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm, kas tostarp ir izklāstīta 2013. gada 21. februāra sprieduma Fédération Cynologique Internationale (C‑561/11, EU:C:2013:91) 47. punktā, kā arī 2016. gada 21. jūlija sprieduma Apple and Pear Australia Ltd un Star Fruits Diffusion/EUIPO (C‑226/15 P, EU:C:2016:582) 61. un 62. punktā, kļūdaini pieņemot, ka atteikums reģistrēt apstrīdēto Eiropas Savienības preču zīmi nodrošinātu agrāko tiesību aizsardzību pret šīs preču zīmes nelikumīgu izmantošanu laikposmā no šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma līdz pārejas perioda beigām. Tāpēc EUIPO uzskata, ka, pieļaujot šo kļūdu tiesību piemērošanā, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 42. punktā kļūdaini secinājusi, no vienas puses, ka šajā laikposmā pastāvēja konflikts starp šo Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu un attiecīgajām agrākajām Apvienotās Karalistes tiesībām un, no otras puses, ka prasītājai pirmajā instancē bija leģitīmas intereses panākt savu iebildumu apmierināšanu.
13 Sestkārt, ar vienīgā pamata piekto daļu EUIPO norāda, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā Savienības likumdevēja gribu, kas atspoguļota Regulas Nr. 207/2009 1. panta 2. punktā, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību teritorialitātes principu, pārsūdzētā sprieduma 45. punktā konstatējot, ka apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes pieteikuma iespējamā pārveide valsts preču zīmju pieteikumos neietekmētu prasītājas intereses pirmajā instancē panākt iebildumu apmierināšanu vai konflikta esamību starp agrākajām Apvienotās Karalistes tiesībām un Eiropas Savienības preču zīmi, uz kuru attiecas šis pieteikums, kā arī starp šīm tiesībām un visām valsts preču zīmēm, kas izriet no minētā pieteikuma pārveides.
14 Septītkārt, vienīgā pamata sestajā daļā EUIPO pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 30., 31., 34. un 36.–39. punktā nav interpretējusi Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, ņemot vērā tā formulējumu, kontekstu un mērķus, un tas ir pretrunā Tiesas judikatūras prasībām, un it īpaši nav ievērojusi šajā tiesību normā paredzēto mērķi – aizsargāt agrāko tiesību īpašnieku intereses, saglabājot šo tiesību pamatfunkciju attiecībā uz konfliktiem ar iespējamām vēlākām Eiropas Savienības preču zīmēm.
15 Otrām kārtām, EUIPO apgalvo, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums par to, kāda ietekme ir agrāko tiesību ex nunc izzušanai administratīvā procesa laikā uz iebilduma procesa mērķi, iebildumu iesniedzējas interesi iebilduma procesa sekmīgā iznākumā un iebildumu iesniedzējas pienākumu šīs tiesības ņemt vai neņemt vērā, un šis jautājums ir nozīmīgs attiecībā uz Savienības tiesību vienotību, konsekvenci un attīstību Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešās daļas izpratnē.
16 Šajā ziņā, pirmkārt, EUIPO apgalvo, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts horizontāls jautājums, proti, vai pamatnosacījums interesēm celt prasību un turpināt tiesvedību Savienības tiesā, kas it īpaši izklāstīts 2007. gada 7. jūnija sprieduma Wunenburger/Komisija (C‑362/05 P, EU:C:2007:322) 42. punktā un atgādināts ģenerāladvokāta Dž. Pitrucellas [G. Pitruzzella] secinājumu lietā Izba Gospodarcza Producentów i Operatorów Urządzeń Rozrywkowych/Komisija (C‑560/18 P, EU:C:2019:1052) 63.–68. punktā, attiecas uz tādu normu interpretāciju kā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkts, kas reglamentē administratīvo procesu saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm. Turklāt šis jautājums attiecas uz iebildumu procesa mērķi, ņemot vērā agrāko tiesību pamatfunkcijas, kas ir viens no intelektuālā īpašuma tiesību un Eiropas Savienības preču zīmju sistēmas pamatiem.
17 Otrkārt, EUIPO apgalvo, ka apelācijas sūdzībā izvirzītais jautājums pārsniedz pašus apelācijas pamatus, tāpēc Tiesas skaidrojums ir nepieciešams gan privātpersonām, gan kompetentajām valsts iestādēm. Vispirms šis jautājums nav saistīts tikai ar Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, bet attiecas uz jebkuru citu gadījumu, kad agrākās tiesības, uz kurām var atsaukties, izbeidzas ex nunc administratīvā procesa laikā, un it īpaši saistībā ar biežiem apstākļiem, kuros šīs tiesības ir beigušās, ir atceltas vai no tām notikusi atteikšanās procesa laikā. Turpinot – šis jautājums neattiecas tikai uz Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta interpretāciju vai uz agrāk nereģistrētām preču zīmēm, uz kurām vairs nevar atsaukties, bet attiecas uz visiem šīs regulas 8. un 53. pantā paredzētajiem relatīvajiem atteikuma un spēkā neesamības pamatiem, kā arī uz to, ka, ņemot vērā šos pamatus, nevar atsaukties uz agrākajām tiesībām, jo šīs agrākās tiesības var būt ne tikai vietējas nozīmes tiesības, Savienības preču zīme, valsts preču zīme, autortiesības, dizainparaugs vai patents. Visbeidzot šis pats jautājums attiecas ne tikai uz procesiem EUIPO, bet arī uz visiem procesiem valsts administratīvajās vai tiesu iestādēs saistībā ar relatīviem atteikuma un spēkā neesamības pamatiem, kas balstīti uz agrākām tiesībām, saskaņā ar valsts tiesību aktiem, ar kuriem ieviesta Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2015/2436 (2015. gada 16. decembris), ar ko tuvina dalībvalstu tiesību aktus attiecībā uz preču zīmēm (OV 2015, L 336, 1. lpp.), it īpaši tās 5. pants.
18 Treškārt, EUIPO apgalvo, ka apelācijas sūdzībā izvirzītais jautājums attiecas uz Tiesas jau izskatīto jautājumu par būtisko atšķirību starp administratīvajiem procesiem saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm un prasībām par pārkāpumiem, ko Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav ņēmusi vērā.
19 Ceturtkārt, EUIPO apgalvo, ka šis jautājums attiecas uz intelektuālā īpašuma tiesību teritorialitātes pamatprincipu, ko Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā, secinot, ka pastāv potenciāls konflikts starp agrākajām Apvienotās Karalistes tiesībām un valsts preču zīmēm, kas izriet no apstrīdētā Eiropas Savienības preču zīmes pieteikuma iespējamās pārveides.
20 Piektkārt, EUIPO apgalvo, ka Vispārējās tiesas judikatūrā viens un tas pats jautājums ir aplūkots atšķirīgi. Proti, vēl nesen no Vispārējās tiesas spriedumiem, it īpaši 2006. gada 13. septembra sprieduma MIP Metro/ITSB – Tesco Stores (“METRO”) (T‑191/04, EU:T:2006:254, 30.–34. punkts un tajos minētā judikatūra) un 2021. gada 2. jūnija sprieduma Style & Taste/EUIPO – The Polo/Lauren Company (Polo spēlētāja attēls) (T‑169/19, EU:T:2021:318, 22.–32. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī no 2021. gada 20. jūlija rīkojuma Coravin/EUIPO – Cora (“CORAVIN”) (T‑500/19, nav publicēts, EU:T:2021:493, 32.–47. punkts un tajos minētā judikatūra) konsekventi izrietēja, ka agrākajām tiesībām ir jābūt spēkā laikā, kad EUIPO pieņem lēmumu par iebildumiem vai pieteikumu par spēkā neesamības atzīšanu. Turpretim Vispārējā tiesa ir atkāpusies no šīs judikatūras vairākos spriedumos, kas pieņemti saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības, it īpaši 2020. gada 30. janvāra spriedumā Grupo Textil Brownie/EUIPO – The Guide Association (“BROWNIE”) (T‑598/18, EU:T:2020:22) un 2020. gada 23. septembra spriedumā Bauer Radio/EUIPO – Weinstein (“MUSIKISS”) (T‑421/18, EU:T:2020:433), no kuriem būtībā izriet, ka nozīme ir tikai šo agrāko tiesību spēkā esamībai Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas dienā. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa ir ignorējusi šo atšķirīgo judikatūras virzienu esamību un nav paskaidrojusi minētajā spriedumā izmantoto pieeju, un tas pats par sevi rada jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei un attīstībai.
21 Sestkārt, EUIPO norāda, ka apelācijas sūdzība skar Eiropas Savienības preču zīmju vienotības pamatprincipu, kas atspoguļo Savienības likumdevēja gribu noteikt vienotu Savienības preču zīmju sistēmu kā alternatīvu valsts preču zīmēm uzņēmumiem, kuri vēlas attīstīt savu darbību Savienības līmenī, un izvirza jautājumu par pilnvaru sadalījumu starp likumdevēju un tiesu varu, jo Vispārējā tiesa ir aizstājusi vispārīgo noteikumu ar jaunāku noteikumu, saskaņā ar kuru agrākajām tiesībām ir jābūt spēkā brīdī, kad EUIPO pieņem galīgo lēmumu par iebildumiem.
22 Septītkārt, EUIPO apgalvo, ka Vispārējās tiesas pieeja pārsūdzētajā spriedumā rada tiesiskās nenoteiktības un savstarpīguma neesamības risku, jo tā neņem vērā LES 50. panta 3. punkta un Izstāšanās līguma 126. un 127. panta sekas un tam uzliek pienākumu pārbaudīt relatīvu atteikuma pamatojumu attiecībā uz teritoriju, kurā apstrīdētā Eiropas Savienības preču zīme netiks aizsargāta. Proti, šāda pieeja radītu netaisnīgu nelīdzsvarotību par labu Apvienotās Karalistes tiesībām, kuras Eiropas Savienībā ir labāk aizsargātas nekā Eiropas Savienības preču zīmes Apvienotajā Karalistē.
Tiesas vērtējums
23 Iesākumā jānorāda, ka tieši apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka viņa apelācijas sūdzībā uzdotie jautājumi ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (rīkojums, 2021. gada 10. decembris, EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann, C‑382/21 P, EU:C:2021:1050, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Turklāt, kā izriet no Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešās daļas, to aplūkojot kopsakarā ar Reglamenta 170.a panta 1. punktu un 170.b panta 4. punktu, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāietver visi elementi, kas nepieciešami, lai Tiesa varētu lemt par apelācijas sūdzības pieļaujamību un, ja tā tiek atzīta par daļēji pieļaujamu, noteikt apelācijas sūdzības pamatus vai to daļas, uz kuriem ir jāattiecas atbildes rakstam uz apelācijas sūdzību. Proti, tā kā minēto statūtu 58.a pantā paredzētā iepriekšēja apelācijas sūdzības pieļaujamības vērtējuma mehānisma mērķis ir ierobežot Tiesas pārbaudi, to attiecinot vienīgi uz jautājumiem, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, Tiesai apelācijas tiesvedībā ir jāizskata vienīgi tie apelācijas sūdzības pamati, kuros ir izvirzīti šādi jautājumi un kurus ir pierādījis apelācijas sūdzības iesniedzējs (rīkojumi, 2021. gada 10. decembris, EUIPO/KaiKai Company Jaeger Wichmann, C‑382/21 P, EU:C:2021:1050, 21. punkts, un 2022. gada 7. jūnijs, Magic Box Int. Toys/EUIPO, C‑194/22 P, nav publicēts, EU:C:2022:463, 14. punkts).
25 Tādējādi pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu katrā ziņā skaidri un precīzi jānorāda pamati, uz kuriem balstīta apelācijas sūdzība, ar tādu pašu precizitāti un skaidrību jāformulē tiesību jautājums, kas izvirzīts katrā pamatā, jāprecizē, vai šis jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un konkrēti jānorāda iemesli, kādēļ šis jautājums ir nozīmīgs attiecībā uz izvirzīto kritēriju. Runājot īpaši par apelācijas sūdzības pamatiem, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu ir jāprecizē Savienības tiesību norma vai judikatūra, kas ir tikusi pārkāpta ar pārsūdzēto spriedumu, īsumā jāizklāsta, kā izpaužas tiesību kļūda, kuru, kā apgalvots, pieļāvusi Vispārējā tiesa, un jānorāda, kādā mērā šī kļūda ir ietekmējusi pārsūdzētā sprieduma iznākumu. Ja apgalvotā tiesību kļūda izriet no judikatūras pārkāpuma, pieteikumā par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu īsumā, taču skaidri un precīzi jāizklāsta, pirmkārt, kur rodama apgalvotā pretruna, norādot gan pārsūdzētā sprieduma vai rīkojuma punktus, kurus apstrīd apelācijas sūdzības iesniedzējs, gan Tiesas vai Vispārējās tiesas nolēmuma punktus, kas nav tikuši ievēroti, un, otrkārt, jāmin konkrēti iemesli, kādēļ šāda pretruna izraisa jautājumu, kas ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai (rīkojums, 2021. gada 10. decembris, EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann, C‑382/21 P, EU:C:2021:1050, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Šajā gadījumā no pārsūdzētā sprieduma 28.–31. punkta, uz kuriem atsaucas EUIPO, izriet, ka Vispārējās tiesas ieskatā no tās “šobrīd iedibinātās” judikatūras – līdzīgi, kā noteikts Tiesas judikatūrā, ka, datums, kad iesniegts preču zīmes, pret kuru vērsti iebildumi, reģistrācijas pieteikums, ir izšķirošs, nosakot piemērojamās materiālās tiesības, – izriet, ka, izvērtējot relatīva iebildumu pamata esamību, ir jāizvērtē situācija, kāda bijusi šī reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī. Tāpēc nav nozīmes apstāklim, ka agrākā preču zīme varētu zaudēt preču zīmes statusu kādā dalībvalstī pēc Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas, it īpaši pēc attiecīgās dalībvalsts iespējamās izstāšanās no Savienības. Vispārējā tiesa secināja, ka, pirmkārt, tā kā apstrīdētās preču zīmes reģistrācijas pieteikums ir iesniegts pirms pārejas perioda beigām vai pat pirms Izstāšanās līguma stāšanās spēkā, agrākās nereģistrētās preču zīmes, uz kurām ir balstīti pret šo pieteikumu vērstie iebildumi, ciktāl tās ir izmantotas tirdzniecībā Apvienotajā Karalistē, principā var būt pamats šādiem iebildumiem un ka, otrkārt, Apelācijas padomei tās bija jāņem vērā savā vērtējumā, bet tā atteicās to darīt tikai tādēļ, ka šī lēmuma pieņemšanas brīdī bija beidzies pārejas periods.
27 Būtu jāpiebilst, ka pārsūdzētā sprieduma 42. punktā, uz kuru atsaucas arī EUIPO, Vispārējā tiesa secināja – pat ja tiktu atzīts, ka pēc pārejas perioda beigām konflikts starp attiecīgajām preču zīmēm vairs nevarēja rasties, tas tomēr nenozīmē, ka pieteiktās preču zīmes reģistrācijas gadījumā šāds konflikts tomēr nebūtu varējis pastāvēt laikposmā no Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma līdz pārejas perioda beigām. Kā norāda EUIPO, Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka prasītājai pirmajā instancē bija leģitīmas intereses, lai tās iebildumi tiktu apmierināti attiecībā uz šo laikposmu.
28 Tādējādi saistībā ar Apvienotās Karalistes izstāšanos no Savienības un pārejas perioda izbeigšanos EUIPO administratīvā procesa laikā Vispārējā tiesa, kā to norāda EUIPO, pārsūdzētā sprieduma 46. punktā ir nospriedusi, ka neviens no EUIPO izvirzītajiem argumentiem nevar pamatot nostāju, ka apstrīdētā lēmuma pieņemšanas datums, kas šajā gadījumā bija vienīgais elements, kurš radies pēc pārejas perioda beigām, bija vērā ņemamais datums šī strīda izšķiršanai, un līdz ar to vienīgais pamats bija jāapmierina un apstrīdētais lēmums jāatceļ saskaņā ar prasītājas pirmajā instancē izvirzīto prasījumu.
29 Tomēr, pirmām kārtām, jāatzīmē, ka EUIPO precīzi un skaidri apraksta savu vienīgo pamatu par Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta pārkāpumu, vispirms norādot, ka Vispārējā tiesa sākotnēji izlemjamo jautājumu par piemērojamo tiesību ratione temporis noteikšanu ir sajaukusi ar procesuālo un materiālo jautājumu par agrāko tiesību spēkā esamību lēmuma par iebildumiem pieņemšanas dienā, arī – ka Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā Tiesas judikatūrā noteikto atšķirību starp prasībām par pārkāpumiem un administratīvajiem procesiem saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm, pieņemot, ka atteikums reģistrēt apstrīdēto Eiropas Savienības preču zīmi nodrošinātu agrāko tiesību aizsardzību pret šīs preču zīmes nelikumīgu izmantošanu laikposmā no šīs preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma līdz pārejas perioda beigām, un visbeidzot – ka Vispārējā tiesa pretēji Tiesas judikatūrai neesot ņēmusi vērā Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktā paredzēto mērķi aizsargāt agrāko tiesību īpašnieku intereses, saglabājot šo tiesību pamatfunkciju saistībā ar konfliktiem ar iespējamām vēlākām Eiropas Savienības preču zīmēm.
30 It īpaši attiecībā uz argumentiem, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa neesot ievērojusi Tiesas judikatūru par atšķirību starp prasībām par pārkāpumiem un administratīvajiem procesiem saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm, kas izriet no 2013. gada 21. februāra sprieduma Fédération Cynologique Internationale (C‑561/11, EU:C:2013:91, 47. punkts) un 2016. gada 21. jūlija sprieduma Apple and Pear Australia un Star Fruits Diffusion/EUIPO (C‑226/15 P, EU:C:2016:582, 61. un 62. punkts), Vispārējās tiesas pastāvīgo judikatūru par to, kādas sekas ir agrāko tiesību izzušanai iebildumu procesā un spēkā neesamības procesā EUIPO, kas izriet no 2006. gada 13. septembra sprieduma MIP Metro/ITSB – Tesco Stores (“METRO”) (T‑191/04, EU:T:2006:254, 30. un 34. punkts) un 2021. gada 2. jūnija sprieduma Style & Taste/EUIPO – The Polo/Lauren Company (Polo spēlētāja attēls) (T‑169/19, EU:T:2021:318, 22.–32. punkts un tajos minētā judikatūra), kā arī Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punkta mērķi aizsargāt agrākās preču zīmes pamatfunkciju, ir jākonstatē, ka EUIPO ir identificējis gan pārsūdzētā sprieduma strīdīgos punktus, gan iespējami pārkāptos lēmumu un noteikumu punktus.
31 Otrām kārtām, EUIPO it īpaši pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 31. punktā ir secinājusi, ka agrākās nereģistrētās Apvienotās Karalistes preču zīmes principā varēja būt pamats prasītājas iebildumiem pirmajā instancē un ka tādējādi Apelācijas padomei tās bija jāņem vērā savā vērtējumā, lai gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī bija beidzies pārejas periods, un ka šī sprieduma 42. punktā, atbildot uz EUIPO argumentu, tā ir precizējusi, ka prasītājai pirmajā instancē bija leģitīmas intereses apmierināt savus iebildumus attiecībā uz laikposmu no apstrīdētā Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas datuma līdz pārejas perioda beigām. Kā norāda EUIPO, Vispārējā tiesa apstrīdēto lēmumu atcēla, balstoties tieši uz šiem apsvērumiem. Tādējādi no lūguma atzīt apelācijas sūdzību par pieļaujamu skaidri izriet, ka Vispārējās tiesas šķietami kļūdainajai interpretācijai par piemērojamām procesuālo un materiālo tiesību normām EUIPO iebildumu procesā bija izšķiroša ietekme uz pārsūdzētā sprieduma iznākumu.
32 Trešām kārtām, atbilstoši tam, ka pierādīšanas pienākums ir pieteikuma par apelācijas sūdzības atzīšanu par pieļaujamu iesniedzējam, apelācijas sūdzības iesniedzējam ir jāpierāda, ka neatkarīgi no tiesību jautājumiem, uz kuriem tas norāda savā apelācijas sūdzībā, tajā ir izvirzīts viens vai vairāki jautājumi, kas ir nozīmīgi Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai, un šī kritērija tvērums pārsniedz pārsūdzētā sprieduma robežas un galu galā – apelācijas sūdzības robežas (rīkojums, 2021. gada 10. decembris, EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann, C‑382/21 P, EU:C:2021:1050, 27. punkts).
33 Šāds pierādījums pats par sevi nozīmē, ka ir jāpierāda gan šo jautājumu esamība, gan nozīmīgums, balstoties uz konkrētiem un attiecīgajai lietai atbilstošiem elementiem, nevis tikai uz vispārīga rakstura apsvērumiem (rīkojums, 2021. gada 10. decembris, EUIPO/The KaiKai Company Jaeger Wichmann, C‑382/21 P, EU:C:2021:1050, 28. punkts).
34 Šajā gadījumā EUIPO identificē jautājumu, kas izvirzīts tā vienīgajā pamatā, proti, būtībā noteikt datumu un apstākļus, kas jāņem vērā, izvērtējot agrāko tiesību īpašnieka likumīgās intereses, lai apmierinātu iebildumus pret Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikumu, un EUIPO pienākumu ņemt vērā šīs agrākās tiesības, ja, pirmkārt, Tiesā izskatāmā lieta attiecas uz lēmumu, kas pieņemts iebildumu procesa iznākumā, pamatojoties uz agrākām tiesībām, kuras aizsargātas tikai Apvienotajā Karalistē, un, otrkārt, ja šī lēmuma pieņemšanas dienā bija beidzies pārejas periods. Vispārīgāk – saskaņā ar EUIPO norādīto šis jautājums attiecas uz agrāko tiesību izbeigšanās ex nunc sekām EUIPO iebildumu vai spēkā neesamības procesā.
35 Turklāt EUIPO izklāsta konkrētus iemeslus, kuru dēļ šāds jautājums ir nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei un attīstībai.
36 It īpaši EUIPO apgalvo, ka šis jautājums skar to, vai administratīvajā procesā, kas attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmēm, ir piemērojama pamatprasība par interesi celt prasību un turpināt procesu, kā arī intelektuālā īpašuma tiesību pīlārus veidojošos principus, proti, teritorialitātes principu, Savienības preču zīmes vienotības principu un preču zīmes pamatfunkcijas fundamentālo jēdzienu pārejas perioda beigšanās kontekstā. Turklāt šāds jautājums skar judikatūrā noteikto būtisko atšķirību starp administratīvajiem procesiem saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm, no vienas puses, un prasībām par pārkāpumiem, no otras puses.
37 Šajā ziņā EUIPO vispirms uzsver horizontālo raksturu, kas piemīt jautājumam par to, vai nosacījums par interesi celt prasību un turpināt tiesvedību, kas tiek piemērots tiesvedībā Vispārējā tiesā un Tiesā, ir būtisks administratīvajā procesā saistībā ar Eiropas Savienības preču zīmēm un, galu galā, vai leģitīmās intereses panākt administratīvā procesa labvēlīgu iznākumu ir jāņem vērā, interpretējot Regulas Nr. 207/2009 8. panta 4. punktu, un arī plašākā nozīmē, lai interpretētu citus šīs regulas noteikumus, kas attiecas uz šādiem procesiem.
38 Turpinājumā tas norāda, ka Tiesas skaidrojums ir nepieciešams gan Eiropas Savienības preču zīmes sistēmas lietotājiem, gan valstu tiesām, it īpaši, ņemot vērā, ka izvirzītais jautājums attiecas ne tikai uz Izstāšanās līguma ietekmi uz izskatīšanā esošajām tiesvedībām, bet arī uz visām situācijām, kuras ir bieži sastopamas intelektuālā īpašuma jomā un attiecas uz agrāko tiesību zudumu tiesvedības laikā, it īpaši preču zīmes atcelšanas vai izbeigšanās gadījumā. Šajā ziņā attiecībā uz jautājumu, vai agrākajām tiesībām ir jābūt spēkā EUIPO galīgā lēmuma pieņemšanas brīdī vai tikai apstrīdētās Eiropas Savienības preču zīmes reģistrācijas pieteikuma iesniegšanas brīdī, EUIPO izklāsta pretrunīgo Vispārējās tiesas judikatūru šajā jomā un uzsver saikni starp šo jautājumu un šādu agrāko tiesību ex nunc izbeigšanos procesa laikā, uzsverot, ka tas ir atsaucies uz šo jautājumu Tiesā izskatāmajā lietā.
39 Visbeidzot tas būtībā apgalvo, ka tā izvirzītais jautājums attiecas uz Eiropas Savienības preču zīmes vienotības pamatprincipu, ko Savienības likumdevējs ir vēlējies panākt brīdī, kad šī preču zīme tika ieviesta Savienības tiesību sistēmā, tādā kontekstā, kad, neesot īpašiem noteikumiem Regulā Nr. 207/2009 vai Izstāšanās līgumā, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir paredzējusi normu, ar kuru, neņemot vērā LES 50. panta 3. punkta un Izstāšanās līguma 126. un 127. panta sekas, uzliek EUIPO pienākumu pārbaudīt relatīvu atteikuma pamatojumu attiecībā uz teritoriju, kurā reģistrācijai pieteiktajai Eiropas Savienības preču zīmei nebūs nekādas aizsardzības. Tas piebilst, ka papildu riskiem, ko šī pieeja rada attiecībā uz tiesiskās noteiktības principu, šī pieeja rada riskus arī attiecībā uz savstarpīguma principu, jo tā var radīt nelīdzsvarotību starp agrāko Apvienotās Karalistes tiesību aizsardzību Savienībā un Savienības preču zīmju aizsardzību Apvienotajā Karalistē.
40 Tādējādi no pieteikuma par apelācijas sūdzības pieļaujamību izriet, ka šajā apelācijas sūdzībā izvirzītais jautājums pārsniedz pārsūdzētā sprieduma un, galu galā, apelācijas sūdzības ietvarus.
41 Ņemot vērā EUIPO izklāstītos elementus, ir jākonstatē, ka tā iesniegtajā pieteikumā apelācijas sūdzības atzīšanai par pieļaujamu ir juridiski pietiekami pierādīts, ka apelācijas sūdzībā ir izvirzīts jautājums, kas nozīmīgs Savienības tiesību vienotībai, konsekvencei vai attīstībai.
42 Ņemot vērā iepriekš minēto, apelācijas sūdzība ir jāatzīst par pilnībā pieļaujamu.
Par tiesāšanās izdevumiem
43 Saskaņā ar Reglamenta 170.b panta 4. punktu, ja apelācija ir atzīta par pilnībā vai daļēji pieļaujamu atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58.a panta trešajā daļā noteiktajiem kritērijiem, tiesvedība turpinās saskaņā ar šī Reglamenta 171.–190.a pantu.
44 Saskaņā ar Reglamenta 137. pantu, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā atbilstoši minētā Reglamenta 184. panta 1. punktam, lēmumu par tiesāšanās izdevumiem ietver galīgajā spriedumā vai rīkojumā.
45 Līdz ar to, tā kā pieteikums apelācijas sūdzības atzīšanai par pieļaujamu ir apmierināts, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (apelācijas sūdzību pieļaujamības vērtējuma palāta) izdod rīkojumu:
1) Apelācijas sūdzība ir pieļaujama.
2) Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlikt.
[Paraksti]