VISPĀRĒJĀS TIESAS RĪKOJUMS (sestā palāta)
2017. gada 26. janvārī (*)
Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana
Lieta T‑181/14 DEP
Nürburgring GmbH, Nirnberga (Vācija), ko pārstāv M. Viefhues un C. Giersdorf, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju (EUIPO),
atbildētājs,
otrs procesa EUIPO Apelācijas padomē dalībnieks un persona, kas iestājusies lietā Vispārējā tiesā –
Lutz Biedermann, ar dzīvesvietu Villingen‑Schwenningen (Vācija), ko pārstāv A. Jacob un M. Ziliox, advokāti,
par lūgumu noteikt tiesāšanās izdevumus, kas iesniegts pēc 2015. gada 26. novembra sprieduma Nürburgring/ITSB – Biedermann (“Nordschleife”) (T‑181/14, nav publicēts, EU:T:2015:889).
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [G. Berardis], tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei] (referente),
sekretārs E. Kulons [E. Coulon],
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1 Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2014. gada 20. martā, prasītāja, Nürburgring GmbH, cēla prasību par Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) Apelācijas ceturtās padomes 2014. gada 20. janvāra lēmumu (lieta R 163/2013‑4) attiecībā uz iebildumu procesu starp LutzBiedermann un prasītāju.
2 Persona, kas iestājusies lietā – L. Biedermann –, iestājās pamatlietā EUIPO prasījumu atbalstam. Viņš lūdza Vispārējo tiesu prasību noraidīt un piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
3 Ar 2015. gada 26. novembra spriedumu Nürburgring/ITSB –Biedermann (“Nordschleife”) (T‑181/14, nav publicēts, EU:T:2015:889) Vispārējā tiesa noraidīja prasību kā nepamatotu un piesprieda prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ietverot personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus, pamatojoties uz Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktu.
4 Ar 2016. gada 21. aprīļa un 3. maija elektroniskā pasta vēstulēm personas, kas iestājusies lietā, pārstāvis lūdza prasītājas pārstāvim samaksāt atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus. 2016. gada 4. maija elektroniskā pasta vēstulē prasītājas pārstāvis atbildēja šādi:
“Procesa administrators nevar veikt maksājumu bez formāla nolēmuma neatkarīgi no tiesāšanās izdevumu summas, kuru Jūs esat norādījuši. Tādējādi nevaram vienkārši panākt vienošanos un saskaņā ar to veikt Jūsu norādīto tiesāšanās izdevumu atmaksu.”
5 Ar prasības pieteikumu, kurš Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 27. jūnijā, persona, kas iestājusies lietā, lūdza Vispārējo tiesu, piemērojot Reglamenta 170. panta 1. punktu, atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu, kuru atmaksāšana ir jāveic prasītājai, summu noteikt EUR 11 885,87 apmērā saistībā ar tiesvedību, kurā tika pasludināts 2015. gada 26. novembra spriedums Nordschleife (T‑181/14, nav publicēts, EU:T:2015:889).
6 Par šo pieteikumu par tiesāšanās izdevumu noteikšanu prasītāja neiesniedza apsvērumus.
Juridiskais pamatojums
7 No Reglamenta 170. panta 3. punkta izriet, ka, ja pastāv domstarpības par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem, pēc tam, kad lietas dalībniekam, uz kuru attiecas pieteikums, ir tikusi dota iespēja iesniegt savus apsvērumus, Vispārējā tiesa lemj, izdodot rīkojumu, kurš nav pārsūdzams.
8 Šai sakarā jāatgādina, ka šajā lietā, pirms tika iesniegts pieteikums noteikt tiesāšanās izdevumus, prasītāja bija darījusi zināmu personai, kas iestājusies lietā, savu nespēju piekrist jebkādai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summai un veikt maksājumu bez Vispārējās tiesas formāla nolēmuma. Ņemot vērā lietas īpašos apstākļus, šis apgalvojums ir interpretējams kā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu samaksas apstrīdējums Reglamenta 170. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt no tā, ka pēc pieteikuma noteikt tiesāšanās izdevumus iesniegšanas prasītāja informēja Vispārējo tiesu, ka tai nav nodoma iesniegt apsvērumus par minēto pieteikumu, nevar secināt, ka tā ir piekritusi pieprasīto tiesāšanās izdevumu apmēram vai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu samaksai.
9 Saskaņā ar Reglamenta 140. panta b) punktu par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies saistībā ar lietu, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem. No šīs tiesību normas izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas radušies saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šādam mērķim (skat. rīkojumu, 2016. gada 17. marts, Norma Lebensmittelfilialbetrieb/ITSB – Yorma’s (“Yorma Eberl”), T‑229/14 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:177, 9. punkts un tajā minētā judikatūra).
10 Saistībā ar advokāta honorāriem ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Eiropas Savienības tiesa nav tiesīga noteikt honorāru, kas lietas dalībniekiem ir jāmaksā to advokātiem, bet ir tiesīga noteikt to atlīdzības apmēru, ko var atgūt no lietas dalībnieka, kuram ir piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pieņemot lēmumu attiecībā uz pieteikumu noteikt tiesāšanās izdevumus, Vispārējai tiesai nav jāņem vērā ne valsts noteiktā advokātu atlīdzības likme, ne arī iespējamā vienošanās, kas šajā ziņā noslēgta starp ieinteresēto lietas dalībnieku un tā pārstāvjiem vai padomdevējiem (skat. rīkojumus, 2014. gada 11. decembris, Ecoceane/EMSA, T‑518/09 DEP, nav publicēts, EU:T:2014:1109, 12. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 17. marts, Yorma Eberl, T‑229/14 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:177, 10. punkts un tajā minētā judikatūra).
11 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, nepastāvot tiesību normām attiecībā uz tarifiem, Vispārējai tiesai ir brīvi jānovērtē lietas fakti, ņemot vērā strīda priekšmetu un raksturu, tā nozīmīgumu no Savienības tiesību viedokļa, kā arī lietas sarežģītību, darba apjomu, ko tiesvedība varēja radīt iesaistītajiem pārstāvjiem vai padomdevējiem, un strīda pamatā esošās lietas dalībnieku ekonomiskās intereses (skat. rīkojumus, 2014. gada 11. decembris, Ecoceane/EMSA, T‑518/09 DEP, nav publicēts, EU:T:2014:1109, 13. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2016. gada 17. marts, Yorma Eberl, T‑229/14 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:177, 11. punkts un tajā minētā judikatūra).
12 Visbeidzot ir jānorāda, ka ja fiziska vai juridiska persona ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksātāja, tai ir tiesības atgūt no nodokļu iestādēm PVN, kas samaksāts par precēm un pakalpojumiem, kurus tā ir iegādājusies. Tādējādi PVN attiecībā uz to nav uzskatāms par tiesāšanās izdevumiem, kas nozīmē, ka saistībā ar šo nodokli samaksātās summas nav jāņem vērā, veicot galīgo atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu aprēķinu (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2016. gada 19. janvāris, Copernicus‑Trademarks/ITSB – Blue Coat Systems (“BLUECO”), T‑685/13 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:31, 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tādējādi summa, kas pieprasīta saistībā ar PVN, tiek uzskatīta par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem tikai tad, ja fiziska vai juridiska persona, kas pieprasa šo summu, pierāda, ka tā nav PVN nodokļa maksātāja (pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2014. gada 21. maijs, Esge/ITSB – De’Longhi Benelux (“KMIX”), T‑444/10 DEP, nav publicēts, EU:T:2014:356, 42. punkts).
13 Tieši ņemot vērā šos apstākļus, ir jāizvērtē šajā lietā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu apmērs.
14 Vispirms, tā kā persona, kas iestājusies lietā, kā preču zīmes īpašniece ir fiziska persona, kura var veikt saimniecisku darbību un šajā ziņā var būt PVN maksātāja un ņemot vērā to, ka nav pierādīts, ka tā nebija PVN maksātāja (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 29. jūnijs, Reber/ITSB – Klusmeier(“Wolfgang Amadeus Mozart PREMIUM”), T‑530/10 DEP, nav publicēts, EU:T:2015:482, 51. punkts), PVN summu saistībā ar tās pārstāvja izdevumiem un honorāriem nevar uzskatīt par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem atbilstoši iepriekš 12. punktā minētajai judikatūrai. Tādējādi būs jāņem vērā rēķinos norādītās summas bez PVN.
15 Turklāt tiesāšanās izdevumu apmērs, kuru persona, kas iestājusies lietā, lūdz atmaksāt, sasniedz EUR 9988,13 bez PVN. Šajā ziņā persona, kas iestājusies lietā, ir iesniegusi divus savu advokātu rēķinus, proti, 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 28. septembra rēķinu, par honorāriem un izdevumiem, kuri attiecīgi ir radušies laikposmā no 2014. gada 4. aprīļa līdz 24. jūnijam (turpmāk tekstā – “pirmais laikposms”) un laikposmā no 2015. gada 6. augusta līdz 28. septembrim (turpmāk tekstā – “otrais laikposms”). Personas, kas iestājusies lietā, pieprasītie tiesāšanās izdevumi ir sadalāmi šādi:
– advokāta honorāri par summu EUR 5445, kas jāmaksā attiecībā uz pirmo laikposmu, un par summu EUR 2648,50, kas jāmaksā attiecībā uz otro laikposmu;
– viena no viņa pārstāvjiem ceļa un uzturēšanās izdevumi, lai piedalītos 2015. gada 16. septembra tiesas sēdē, par summu EUR 1121,65, kas jāmaksā attiecībā uz otro laikposmu;
– “procesuālo rakstu”, fotokopēšanas un pasta izdevumi par summu EUR 506,38, kas jāmaksā attiecībā uz pirmo laikposmu, un par summu EUR 266,60, kas jāmaksā attiecībā uz otro laikposmu.
Par advokāta honorāriem
16 No personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka tā pieprasa atlīdzināt kopējo summu EUR 8093,50, kura atbilst 29,431 darba stundām, ko tās advokāts ir norādījis kā tādas, kuras viņš ir veltījis uzdevumiem attiecībā uz pamatlietu un ietvēris rēķinos ar likmi EUR 275 stundā, proti, EUR 5445 saistībā ar 19,8 nostrādātajām darba stundām pirmajā laikposmā un EUR 2648,50 saistībā ar 9,631 nostrādātajām darba stundām otrajā laikposmā.
17 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka pamatlieta attiecībā uz tās priekšmetu un raksturu nebija īpaši sarežģīta. Proti, tajā tika uzdots jautājums, kurš saistīts ar ierastajiem strīdiem preču zīmju tiesību jomā, proti, jautājums par sajaukšanas iespējas esamību Padomes 2009. gada 26. februāra Regulas (EK) Nr. 207/2009 par Eiropas Savienības preču zīmi (OV 2009, L 78, 1. lpp.) 8. panta 1. punkta b) apakšpunkta izpratnē, un kurš ir izvirzīts saistībā ar iebildumu procesu, kas ierosināts par Eiropas Savienības preču zīmes pieteikumu. Turklāt prasītāja bija izvirzījusi tikai vienu pamatu savas prasības pamatošanai, kas attiecas uz šādas sajaukšanas iespējas neesamību. Aplūkotā lieta neattiecās ne uz jaunu tiesību jautājumu, ne uz sarežģītu faktiska rakstura jautājumu un līdz ar to nevar tikt uzskatīta par īpaši grūtu. Tāpat ir jākonstatē, ka lietai nebija īpašas nozīmes, ņemot vērā Savienības tiesības, jo 2015. gada 26. novembra spriedums Nordschleife (T‑181/14, nav publicēts, EU:T:2015:889) iekļaujas iedibinātās judikatūras kontekstā. Turklāt persona, kas iestājusies lietā, savā pieteikumā par tiesāšanās izdevumu noteikšanu nav norādījusi, ka lieta ir bijusi sarežģīta vai ka tai ir bijusi īpaša nozīme.
18 Otrkārt, ir jānorāda, ka, lai gan lietā, protams, tika skartas personas, kas iestājusies lietā, zināma apmēra ekonomiskās intereses, tā nav iesniegusi Vispārējai tiesai nevienu faktu, kas pierāda, ka šīs intereses šajā lietā būtu neparasta rakstura vai ievērojami atšķirtos no interesēm, kuras ir pamatā visiem iebildumiem, kas iesniegti pret pieteikumu reģistrēt Eiropas Savienības preču zīmi (šajā ziņā skat. rīkojumus, 2009. gada 19. marts, House of Donuts/ITSB –Panrico (“House of donuts”), T‑333/04 DEP un T‑334/04 DEP, nav publicēts, EU:T:2009:73, 15. punkts, un 2016. gada 12. janvāris, Boehringer Ingelheim International/ITSB – Lehning entreprise (“ANGIPAX”), T‑368/13 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:9, 19. punkts).
19 Treškārt, saistībā ar darba apjomu, kādu tiesvedība varēja radīt personai, kas iestājusies lietā, ir jāatgādina, ka galvenokārt tiesneša kompetencē ir uzskaitīt kopējo darba stundu skaitu, kurš varētu būt objektīvi nepieciešams lietas vešanai Vispārējā tiesā. Šajā ziņā Savienības tiesas iespēja novērtēt veiktā darba vērtību ir atkarīga no sniegtās informācijas precizitātes (skat. rīkojumu, 2016. gada 12. janvāris, “ANGIPAX”, T‑368/13 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:9, 15. un 20. punkts un tajos minētā judikatūra).
20 Šajā lietā attiecībā uz stundas likmi Vispārējā tiesa uzskata, ka stundas likme EUR 275, kuru ir piemērojis personas, kas iestājusies lietā, advokāts, ir pārmērīga un ka būtu piemēroti to samazināt līdz EUR 250 stundā, jo šāda likme tiek uzskatīta par saprātīgu tā strīda veidam, kāds tiek aplūkots šajā lietā (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2016. gada 15. septembris, Giuntoli/EUIPO – Société des produits Nestlé (“CREMERIA TOSCANA”), T‑256/14 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:549, 13. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr ir jāprecizē, ka šo likmi var uzskatīt par piemērotu vienīgi, lai atlīdzinātu tāda īpaši pieredzējuša profesionāļa sniegtos pakalpojumus, kurš spēj strādāt ļoti efektīvi un ātri. Turklāt, lai atzītu šāda apmēra atlīdzību, tās nepieciešams līdzsvars ir stingri noteikts galīgo stundu skaits, kas vajadzīgas, lai veiktu tiesvedībai nepieciešamo darbu (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 18. septembris, Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas Autoru apvienība u.c./Komisija, no T‑414/08 DEP līdz T‑420/08 DEP un T‑442/08 DEP, nav publicēts, EU:T:2015:726, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Līdz ar to Vispārējai tiesai ir jānosaka, vai attiecībā uz veiktajiem pasākumiem un sagatavotajiem dokumentiem personas, kas iestājusies lietā, advokātam objektīvi ir bijušas vajadzīgas 19,8 darba stundas pirmajā laikposmā un 9,631 darba stundas otrajā laikposmā.
22 Šajā ziņā persona, kas iestājusies lietā, uzskaita tās pārstāvja veiktos pasākumus un sagatavotos dokumentus pamatlietas ietvaros, proti, prasības pieteikuma izskatīšanu, 2014. gada 20. jūnija atbildes raksta sagatavošanu, EUIPO 2014. gada 13. jūnija atbildes raksta izskatīšanu, tā 2014. gada 8. oktobra pieteikuma, kas vērsts uz to, lai tiktu noturēta tiesas sēde, sagatavošanu, 2015. gada 6. augusta atbildes sagatavošanu uz Vispārējās tiesas pieņemto procesa organizatorisko pasākumu, prasītājas un EUIPO attiecīgi 2015. gada 29. jūlija un 3. augusta atbildes uz minēto procesa organizatorisko pasākumu izskatīšanu, sagatavošanos 2015. gada 16. septembra tiesas sēdei un, visbeidzot, piedalīšanos tajā.
23 Tomēr abos rēķinos, kurus ir iesniegusi persona, kas iestājusies lietā, proti, 2014. gada 24. jūnija un 2015. gada 28. septembra rēķinā, nav norādīts precīzs dalījums, norādot laiku, kas pavadīts, lai izpildītu katru no šiem pakalpojumiem. Taču, nepastāvot precīzākai informācijai, pārbaude attiecībā uz tiesāšanās izdevumiem, kuri ir radušies saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, un to nepieciešamību šādam mērķim tiek padarīta īpaši grūta. Šajos apstākļos pavisam noteikti ir jāveic atlīdzināmo honorāru stingrs vērtējums (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2014. gada 1. augusts, Phonebook of the World/ITSB – Seat Pagine Gialle (“PAGINE GIALLE”), T‑589/11 DEP, nav publicēts, EU:T:2014:731, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Saistībā ar tiesvedību pamatlietā ir jānorāda, ka rakstveida process ietvēra procesuālo rakstu apmaiņu un ka tiesas sēde notika 2015. gada 16. septembrī. Ir jānorāda, ka personas, kas iestājusies lietā, faktiska piedalīšanās tiesvedībā Vispārējā tiesā izpaudās ar apsvērumiem uz divām lapām par tiesvedības valodu, ar atbildes raksta uz desmit lapām iesniegšanu, ar nostājas formulēšanu uz divām lapām par tiesas sēdes noturēšanu, ar atbildes uz Vispārējās tiesas procesa organizatorisko pasākumu uz divām lapām sagatavošanu un piedalīšanos tiesas sēdē.
25 Pirmkārt, ir jānorāda, ka personas, kas iestājusies lietā, atbildes raksts ietvēra argumentāciju, kas veltīta prasītājas argumentu atspēkošanai par jautājumu, kurš jau bija ticis apspriests Apelācijas padomē, proti, konfliktējošo apzīmējumu salīdzināšanu. Tādēļ ir jākonstatē, ka minētā procesuālā raksta sagatavošana neradīja nekādas pārmērīgas grūtības. Turklāt ir jānorāda, ka personas, kas iestājusies lietā, pārstāvim jau bija plašas zināšanas par lietu tā pārstāvēšanas administratīvā procesa laikā dēļ. Šis apsvērums ir tāds, kas var daļēji atvieglot viņa darbu un samazināt laiku, kurš tiek veltīts atbildes raksta sagatavošanai. Proti, no judikatūras izriet, ka veiktais darbs procesā Apelācijas padomes ietvaros samazina darba apjomu, kas ir jāveic Vispārējā tiesā, un līdz ar to samazina summas, kuras var tikt atlīdzinātas šajā ziņā (rīkojums, 2016. gada 19. janvāris, BLUECO, T‑685/13 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:31, 21. punkts).
26 Otrkārt, ir jākonstatē, ka apsvērumi par tiesvedības valodu, kuru mērķis nebija to apstrīdēt, nostājas par tiesas sēdes noturēšanu pamatojums, kā arī atbilde uz procesa organizatorisko pasākumu Vispārējā tiesā ir īsi dokumenti.
27 Treškārt, ir jānorāda, ka tiesas sēde, kurā piedalījās persona, kas iestājusies lietā, ir ilgusi vienu stundu un trīs minūtes.
28 Ceturtkārt, runājot par 2015. gada 28. septembra rēķinu attiecībā uz otro laikposmu, tā turklāt norāda izdevumus, kuri attiecas uz laikposmu pēc 2015. gada 16. septembra –, datuma, kad notika tiesas sēde, – un kuri ir saistīti ar šīs pēdējās minētās protokolu, kas sagatavots 2015. gada 18. septembrī, precīzi nenosakot šo izdevumu kvantitatīvo apmēru, jo minētajā rēķinā izmaksas nav sadalītas (skat. iepriekš 23. punktu). Taču saskaņā ar judikatūru ir jāatsaka to tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana, kas attiecas uz laikposmu pēc mutvārdu procesa, ja, kā šajā lietā, pēc tiesas sēdes nav pieņemts neviens procesuāls dokuments (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2016. gada 17. marts, Yorma Eberl, T‑229/14 DEP, nav publicēts, EU:T:2016:177, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).
29 No visa iepriekš minētā izriet, ka darba stundu skaits, kuras rēķinos ir ietvēris personas, kas iestājusies lietā, pārstāvis, šķiet, pārsniedz to, kas var tikt uzskatīts par nepieciešamu tiesvedībai pamatlietā Vispārējā tiesā, jo vairāk tāpēc, ka personas, kas iestājusies lietā, iesniegtajos honorāru rēķinos nav ietverti pietiekami precizējumi, kuri ļauj izvērtēt, vai šāds stundu skaits būtu pamatots.
30 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata par piemērotu personas, kas iestājusies lietā, advokāta galīgo darbā pavadīto laiku, kurš ir objektīvi nepieciešams, lai to pārstāvētu tiesas procesā, noteikt 18 stundu apmērā.
31 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, būtu taisnīgi noteikt personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus saistībā ar advokāta honorāriem EUR 4500 apmērā.
Par izdevumiem
32 Saistībā ar personas, kas iestājusies lietā, pārstāvja ceļa un uzturēšanās izdevumiem, lai piedalītos 2015. gada 16. septembra tiesas sēdē, un “procesuālo rakstu”, fotokopēšanas un pasta izdevumiem ir jānorāda, ka personas, kas iestājusies lietā, pārstāvis tos ir novērtējis attiecīgi, pirmkārt, EUR 1121,65 apmērā un, otrkārt, EUR 506,38 apmērā par pirmo laikposmu un EUR 266,60 apmērā par otro laikposmu.
33 Attiecībā uz personas, kas iestājusies lietā, pārstāvja ceļa un uzturēšanās izdevumiem ir jānorāda, ka viņš rēķinos ir ietvēris summu EUR 1121,65 apmērā saistībā ar pārvietošanos ar lidmašīnu un taksometru, kā arī uzturēšanos viesnīcā. Tomēr ir jākonstatē, ka šie dažādie izdevumi nav detalizēti un ka persona, kas iestājusies lietā, nav iesniegusi nevienu citu apliecinošu dokumentu, izņemot 2015. gada 28. septembra rēķinu, kuru tai ir nosūtījis tās pārstāvis, lai pierādītu šo izdevumu apmēru.
34 Taču tieši pieteikuma iesniedzējam ir pienākums iesniegt apliecinošus dokumentus, kas pierāda ceļa un uzturēšanās izdevumu, kurus viņš lūdz atmaksāt, faktisku rašanos un apmēru. Ne lietas dalībniekam, kam piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ne Vispārējai tiesai nevar būt pienākums novērtēt šādus izdevumus, pamatojoties tikai uz skaitlisku norādi no pieteikuma iesniedzēja puses, kā šajā lietā. Līdz ar to šajā lietā personai, kas iestājusies lietā, bija arī jāiesniedz rēķins par lidmašīnas biļetes iegādi, pat iekāpšanas kartes, rēķins par viesnīcu, pat viesnīcas rezervācijas pierādījums un viens vai vairāki čeki par taksometru izdevumiem.
35 Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka, nepastāvot nevienam apliecinošam dokumentam, kurš pierāda personas, kas iestājusies lietā, pārstāvja dažādo ceļa un uzturēšanās izdevumu faktisko rašanos un apmēru, prasītājai nevar piespriest atlīdzināt personai, kas iestājusies lietā, šādus izdevumus un ka ir jāsecina, ka šajā ziņā atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi nepastāv.
36 Saistībā ar “procesuālo rakstu”, fotokopēšanas un pasta izdevumiem, kuri novērtēti EUR 506,38 apmērā attiecībā uz pirmo laikposmu un EUR 266,60 apmērā attiecībā uz otro laikposmu, Vispārējā tiesa tos uzskata par pārmērīgiem un tādējādi norāda, ka lietas īpašajos apstākļos būtu piemēroti noteikt šajā ziņā atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summu kā vienreizēju maksājumu EUR 100 apmērā.
37 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, Vispārējā tiesa uzskata, ka būtu taisnīgi novērtēt personai, kas iestājusies lietā, atlīdzināmos tiesāšanās izdevumus saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā EUR 4600 apmērā, kuru summā ir ņemti vērā visi lietas apstākļi līdz šī rīkojuma pieņemšanas brīdim.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
izdod rīkojumu:
Kopējā tiesāšanās izdevumu summa, kas Nürburgring GmbH ir jāatlīdzina Lutz Biedermann, tiek noteikta EUR 4600 apmērā.
Luksemburgā, 2017. gada 26. janvārī