Language of document : ECLI:EU:T:2017:41

Lieta T181/14 DEP

Nürburgring GmbH

pret

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroju

Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumu noteikšana

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2017. gada 26. janvāra rīkojums

1.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Strīds par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem – Jēdziens

(Vispārējās tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkts)

2.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Lietas dalībniekiem radušies nepieciešamie izdevumi – Pievienotās vērtības nodoklis – Izslēgšana attiecībā uz nodokļa maksātāju

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

3.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Vērā ņemami fakti – Starp lietas dalībnieku un tā advokātu noslēgta vienošanās par honorāriem – Izslēgšana

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

4.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Vērtējums, ņemot vērā galvenokārt kopējo darba stundu skaitu, kas ir objektīvi vajadzīgas tiesvedības mērķiem

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

5.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Vērā ņemami fakti – Advokātu informētība par lietu

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

6.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Jēdziens – Izdevumi, kas radušies pēc mutvārdu procesa pabeigšanas – Izslēgšana – Izņēmums

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

7.      Tiesvedība – Tiesāšanās izdevumi – Noteikšana – Atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi – Advokātu ceļa un uzturēšanās izdevumi – Atlīdzināšanas nosacījumi

(Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punkts)

1.      Ja lietas dalībnieks, kuram piespriests atlīdzināt personas, kas iestājusies lietā, tiesāšanās izdevumus pirms tika iesniegts pieteikums noteikt tiesāšanās izdevumus personai, kas iestājusies lietā, ir darījusi zināmu savu nespēju piekrist jebkādai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu summai un veikt maksājumu pirms Vispārējās tiesas formāli pieņemtā lēmuma, tad tas ir strīds par atlīdzināmajiem tiesāšanās izdevumiem Vispārējās tiesas Reglamenta 170. panta 1. punkta izpratnē.

Turklāt no tā, ka pēc pieteikuma noteikt tiesāšanās izdevumus iesniegšanas persona, kam spriedums nav labvēlīgs, informēja Vispārējo tiesu, ka tai nav nodoma iesniegt apsvērumus par minēto pieteikumu, nevar secināt, ka tā ir piekritusi pieprasīto tiesāšanās izdevumu apmēram vai atlīdzināmo tiesāšanās izdevumu samaksai.

(sal. ar 8. punktu)

2.      Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 140. panta b) punktam par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem uzskata nepieciešamos izdevumus, kas lietas dalībniekiem radušies lietas izskatīšanā, jo īpaši ceļa un uzturēšanās izdevumus, kā arī atlīdzību pārstāvjiem, padomdevējiem vai advokātiem. No šīs tiesību normas izriet, ka atlīdzināmie tiesāšanās izdevumi ir ierobežoti, pirmkārt, ar tiesāšanās izdevumiem, kas radušies saistībā ar tiesvedību Vispārējā tiesā, un, otrkārt, ar izdevumiem, kas bija nepieciešami šādam mērķim.

Šajā ziņā summa, kas pieprasīta saistībā ar pievienotās vērtības nodokli, tiek uzskatīta par atlīdzināmiem tiesāšanās izdevumiem tikai tad, ja fiziska vai juridiska persona, kas pieprasa šo summu, pierāda, ka tā nav šī nodokļa maksātāja.

(sal. ar 9. un 12. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 10. un 11. punktu)

4.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 19., 20. un 23. punktu)

5.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 25. punktu)

6.      Ir jāatsaka to tiesāšanās izdevumu atlīdzināšana, kas attiecas uz laikposmu pēc mutvārdu procesa, ja pēc tiesas sēdes nav pieņemts neviens procesuāls dokuments.

(sal. ar 28. punktu)

7.      Tieši pieteikuma iesniedzējam ir pienākums iesniegt apliecinošus dokumentus, kas pierāda ceļa un uzturēšanās izdevumu, kurus viņš lūdz atmaksāt, faktisku rašanos un apmēru. Ne lietas dalībniekam, kam piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ne Savienības tiesai nevar būt pienākums novērtēt šādus izdevumus, pamatojoties tikai uz skaitlisku norādi no pieteikuma iesniedzēja puses.

(sal. ar 34. punktu)