PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠĒDĒTĀJA RĪKOJUMS
2005. gada 5. jūlijā (*)
Pagaidu noregulējuma tiesvedība – Pieteikums par piemērošanas apturēšanu – Direktīva 92/43/EEK – Steidzamība – Neesamība
Lieta T‑117/05 R
Andreas Rodenbröker, Hēvelhofa [Hövelhof] (Vācija), un 81 cits prasītājs, kuru vārdi norādīti šī rīkojuma pielikumā un kurus pārstāv H. Glacels [H. Glatzel], advokāts,
prasītāji,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv M. van Beks [M. van Beek] un B. Šima [B. Schima], pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja,
par pieteikumu apturēt Komisijas 2004. gada 7. decembra Lēmuma 2004/813/EK, ar ko atbilstīgi Padomes Direktīvai 92/43/EEK pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam (OV L 387, 1. lpp.), piemērošanu.
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠĒDĒTĀJS
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Atbilstošās tiesību normas un pieteikuma par pagaidu noregulējumu pamatā esošie fakti
1 Padome 1992. gada 21. maijā pieņēma Direktīvu 92/43/EEK par dabisko dzīvotņu, savvaļas faunas un floras aizsardzību (OV L 206, 7. lpp., turpmāk tekstā – “Direktīva”).
2 Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. punktu tās mērķis ir sekmēt bioloģisko daudzveidību, aizsargājot dabiskās dzīvotnes un savvaļas faunu un floru dalībvalstu teritorijā, uz kuru attiecas EK līgums.
3 Direktīvas 2. panta 2. punktā paredzēts, ka pasākumus, ko veic saskaņā ar Direktīvu, izstrādā tā, lai saglabātu vai atjaunotu Kopienā nozīmīgo dabisko dzīvotņu un savvaļas faunas un floras sugu labvēlīgu aizsardzības statusu.
4 Saskaņā ar Direktīvas sesto apsvērumu, lai nodrošinātu Kopienā nozīmīgu dabisko dzīvotņu un sugu atjaunošanos vai saglabāšanu labvēlīgā aizsardzības statusā, ir jānosaka īpaši aizsargājamas dabas teritorijas (turpmāk tekstā – “ĪADT”), lai pēc noteikta grafika izveidotu saskaņotu Eiropas ekoloģisko tīklu.
5 Atbilstoši Direktīvas 3. panta 1. punktam šis tīkls, saukts “Natura 2000”, aptver gan ĪADT, gan tādas īpaši aizsargājamas teritorijas (turpmāk tekstā – “ĪAT”), ko dalībvalstis noteikušas saskaņā ar Padomes 1979. gada 2. aprīļa Direktīvu 79/409/EEK par savvaļas putnu aizsardzību (OV L 103, 1. lpp.).
6 Saskaņā ar Direktīvas 1. panta l) apakšpunktu ĪADT ir “Kopienā nozīmīga teritorija, ko dalībvalstis nosaka ar normatīvu vai administratīvu aktu un/vai līgumu un kur piemēro vajadzīgos aizsardzības pasākumus, lai saglabātu vai atjaunotu labvēlīgu aizsardzības statusu tām dabiskajām dzīvotnēm un/vai sugu populācijai, kuru dēļ attiecīgā teritorija ir noteikta”.
7 Direktīvas 4. pantā ir izklāstīta no trīs posmiem sastāvoša procedūra ĪADT noteikšanai. Saskaņā ar minētā panta 1. punktu katra dalībvalsts piedāvā teritoriju sarakstu, tajā norādot, kuri Direktīvas I pielikuma dabisko dzīvotņu veidi un kuras II pielikuma sugas, kas ir vietējās sugas tās teritorijā, sastopamas minētajās teritorijās. Trīs gadu laikā pēc Direktīvas izziņošanas minēto sarakstu nosūta Komisijai, pievienojot informāciju par katru no teritorijām.
8 Saskaņā ar Direktīvas 4. panta 2. punktu Komisija, pamatojoties uz minētajiem sarakstiem un uz Direktīvas III pielikumā izklāstītajiem kritērijiem, pēc vienošanās ar katru dalībvalsti sagatavo Kopienā nozīmīgo teritoriju saraksta projektu. Kopienā nozīmīgo izraudzīto teritoriju sarakstu Komisija pieņem saskaņā ar Direktīvas 21. pantā paredzēto procedūru. Direktīvas 4. panta 3. punktā noteikts, ka šo sarakstu izveido sešos gados pēc Direktīvas izziņošanas.
9 Direktīvas 4. panta 4. punktā paredzēts, ka, tiklīdz Kopienā nozīmīga teritorija ir apstiprināta saskaņā ar šī paša panta 2. punktā paredzēto procedūru, attiecīgā dalībvalsts cik vien iespējams īsā laikā, bet ne vēlāk kā sešos gados minētajai teritorijai piešķir ĪADT statusu, nosakot prioritātes saskaņā ar attiecīgo teritoriju nozīmīgumu I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu vai II pielikuma sugu saglabāšanā vai atjaunošanā tām labvēlīgā aizsardzības statusā un teritoriju nozīmīgumu “Natura 2000” tīkla vienotībā, kā arī atbilstoši noplicināšanās vai bojāejas draudiem, kam pakļautas šīs teritorijas.
10 Direktīvas 4. panta 5. punktā norādīts, ka, tiklīdz teritoriju iekļauj Komisijas pieņemtajā Kopienā nozīmīgu teritoriju sarakstā, uz to attiecas Direktīvas 6. panta 2., 3. un 4. punkts.
11 Saskaņā ar Direktīvas 6. pantu:
“1. Attiecībā uz [ĪADT] dalībvalstis nosaka vajadzīgos aizsardzības pasākumus, attiecīgā gadījumā tajos iekļaujot atbilstīgus apsaimniekošanas plānus, kas izstrādāti īpaši šīm teritorijām vai iekļauti citos attīstības plānos, kā arī atbilstīgus normatīvus, administratīvus vai līgumiskus pasākumus, kuri atbilst šajās teritorijās sastopamo I pielikuma dabisko dzīvotņu veidu un II pielikuma sugu ekoloģiskajām prasībām.
2. Dalībvalstis veic attiecīgus pasākumus, lai [ĪADT] novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta attiecīgā teritorija, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz šīs direktīvas mērķiem.
3. Visos plānos vai projektos, kas nav tieši saistīti ar konkrēto teritoriju vai nav vajadzīgi tās apsaimniekošanai, bet kas atsevišķi vai kopā ar citiem plāniem vai projektiem varētu būtiski ietekmēt minēto teritoriju, attiecīgi izvērtē ietekmi uz šo teritoriju, ievērojot tās aizsardzības mērķus. Ņemot vērā novērtējuma atzinumus par ietekmi uz minēto teritoriju, un saskaņā ar 4. punkta noteikumiem, kompetentā valsts iestāde piekrīt plāna vai projekta īstenošanai tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka netiks izjaukta attiecīgās teritorijas viengabalainība, un vajadzības gadījumā noskaidrojusi plašas sabiedrības viedokli.
4. Ja, neņemot vērā negatīvu vērtējumu saistībā ar ietekmi uz teritoriju, alternatīvu risinājumu trūkuma dēļ plāns vai projekts tomēr ir jāīsteno sevišķi svarīgu sabiedrības interešu labā, kas ietver arī sociāla un ekonomiska rakstura intereses, tad dalībvalsts veic visus vajadzīgos kompensācijas pasākumus, lai nodrošinātu “Natura 2000” tīkla kopējās vienotības aizsardzību. Dalībvalsts informē Komisiju par pieņemtajiem kompensācijas pasākumiem.
Ja attiecīgajā teritorijā sastopams prioritārs dabiskās dzīvotnes veids un/vai prioritāra suga, tad vienīgie pieņemamie argumenti ir tie, kas saistīti ar veselības aizsardzību vai sabiedrības drošību, videi primāri svarīgām labvēlīgām pārveidēm vai, pēc Komisijas atzinuma, citām sevišķi svarīgām sabiedrības interesēm.”
12 Direktīvas 7. pantā noteikts, ka ar Direktīvas “ieviešanas [transponēšanas] datumu” no tās 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības aizstāj visas saistības, kas izriet no Direktīvas 79/409 4. panta 4. punkta pirmā teikuma.
13 Teritorija DE4118401 Vogelschutzgebiet Senne mit Teutoburger Wald ir aizsargājama teritorija saskaņā ar Direktīvu 79/409.
14 Komisijas 2004. gada 7. decembra Lēmums 2004/813/EK, ar ko atbilstīgi Direktīvai pieņem Kopienas nozīmes teritoriju sarakstu Atlantijas bioģeogrāfiskajam reģionam (OV L 387, 1. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), ir pieņemts, pamatojoties uz Direktīvas 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Minētajā sarakstā ietvertas šādas teritorijas:
– DE4117301 Sennebäche;
– DE4117302 Holter Wald;
– DE4118301 Senne mit Stapelager Senne.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
15 Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 9. martā, Andreas Rodenbröker un 81 cits prasītājs, kuru vārdi norādīti šī rīkojuma pielikumā, saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu cēla prasību par apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
16 Ar atsevišķu dokumentu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 25. martā, prasītāji atbilstoši Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. pantam un EKL 242. un 243. pantam iesniedza šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu.
17 Savā pieteikumā prasītāji sevi iedalījuši sešās grupās:
– Andreass Rodenbrekers [Andreas Rodenbröker], Bernārs Breklings [Bernhard Bröckling], Johanness Breklings [Johannes Bröckling], Hedviga Breklinga [Hedwig Bröckling], Jozefs Fliters [Josef Flüter], Karls Heincs Frice [Karl‑Heinz Fritze], Heincs Geke [Heinz Göke], Alvīne Grifitsa [Alwine Griffiths], Dīters Johannesmeijers [Dieter Johannesmeier], Reinhards Jostverners [Reinhard Jostwerner], Meinolfs Kiršhofs [Meinolf Kirchhoff], Ursula Klausfēringa [Ursula Klausfehring], Gerhards Korsmeijers [Gerhard Korsmeier], Raimunds Korsmeijers [Raimund Korsmeier], Maiks Leišners [Mike Leuschner], Jirgens Linse [Jürgen Linse], Martins Stefenss [Martin Steffens], Hartviga Polmeijere [Hartwig Pollmeier], Antons Rampsels [Anton Rampsel], Irēne Rampsela [Irene Rampsel], Francis Jozefs Regenhards [Franz‑Josef Regenhard], Johanness Relards [Johannes Relard], Karls Heincs Relards [Karl‑Heinz Relard], Ibērs Rodehutskords [Hubert Rodehutscord] un Heincs Šlotmans [Heinz Schlotmann] (turpmāk tekstā – “Haustenbach iedzīvotāji”);
– Norberts Altemeijers [Norbert Altemeyer], Beāte Bekamna [Beate Beckamnn], Gerhards Bentelers [Gerhard Benteler], Rainers Bentelers [Rainer Benteler], Karls Stefans Bīrmeijers [Carl‑Stefan Biermeier], Jozefs Bīrmeijers [Josef Biermeier], Manfreds Bloks [Manfred Block], Ludvigs Brinkmans [Ludwig Brinkmann], Karls Heincs Depe [Karl‑Heinz Deppe], Frīdhelms Dirkss [Friedhelm Dirks], Zigfrīds Engelnss [Siegfried Engelns], Vilhelms Enekens [Wilhelm Ennekens], Johanness Everss [Johannes Evers], Elke Furlkrēgere [Elke Furlkröger], Reinhards Furlmeijers [Reinhard Furlmeier], Andreass Guče [Andreas Gutsche], Francis Hahmans [Franz Hachmann], Heincs Mērmeijers [Heinz Meermeier], Barbara Mērmeijere [Barbara Meermeier], Heike Meizere [Heike Meuser], Ferdinands Broks [Ferdinand Brock], Marija Broka [Maria Brock], Monika Plashenriha [Monika Plasshenrich], Heinrihs Plashenrihs [Heinrich Plasshenrich], Manfreds Jirgenlīmke [Manfred Jürgenliemke], Ludvigs Teihmans [Ludwig Teichmann], Ute Teihmane [Ute Teichmann], Senne Großwild Safari‑Land GmbH, Renāte Heninga [Renate Henning], Udo Henings [Udo Henning], Karls Heincs Klainemeijers [Karl‑Heinz Kleinemeier], Ibērs Zanders [Hubert Sander] un Elizabete Kipshagene [Elisabeth Kipshagen] (turpmāk tekstā – “Furlbach iedzīvotāji”);
– Meinholfs Bentelers [Meinolf Benteler], Rihards Bērenss [Richard Berens], Hanss Jozefs Joahims [Hans‑Josef Joachim], Inge Jostamelinga [Inge Jostameling], Rūdolfs Jirgenlīmke [Rudolf Jürgenliemke], Edmunds Jirgenlīmke [Edmund Jürgenliemke], Kunigunde Jirgenlīmke [Kunigunde Jürgenliemke], Francis Jozefs Kipshagens [Franz‑Josef Kipshagen], Haidruns Kreijers [Heidrun Kreyer], Verners Līnens [Werner Lienen], Ulrihs Vends [Ulrich Wend], Monika Vintere [Monika Winter], Kristiāna Fihtemeijere [Christiane Füchtemeier] un Franks Relke [Frank Röllke] (turpmāk tekstā – “Wehr‑Wapelbach iedzīvotāji”);
– Gabriela Berenbrinkere [Gabriele Berenbrinker], Jozefs Delkers [Josef Delker], Jozefs Dreselhauss [Josef Dresselhaus], Norberts Hunke [Norbert Hunke], Herberts Rodenbekens‑Šnīders [Heribert Rodenbecken‑Schnieder] un Jozefs Everss [Josef Ewers] (turpmāk tekstā – “Rodenbach, Roden‑ un Wapelbach un Nördliche Moosheide iedzīvotāji”);
– Gemeinde Hövelhof (turpmāk tekstā – “pašvaldība”);
– Bussemas & Pollmeier GmbH & CO. KG, Reinhards Goldkūle [Reinhard Goldkuhle] un Meinholfs Māsjosts [Meinolf Maasjost] (turpmāk tekstā – “Holter Wald iedzīvotāji”).
18 Ar šo pieteikumu par pagaidu noregulējumu prasītāji lūdz uzlikt Komisijai pienākumu:
– pirmkārt, līdz lietas izspriešanai pēc būtības apturēt apstrīdētā lēmuma piemērošanu attiecībā uz teritoriju DE4117301 Sennebäche, DE4118301 Senne mit Stapelager Senne, DE4118401 Vogelschutzgebiet Senne mit Teutoburger Wald un DE4117302 Holter Wald (turpmāk – “strīdīgās teritorijas”) iekļaušanu sarakstā;
– otrkārt, paziņot Vācijas Federatīvajai Republikai par apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšanu attiecībā uz strīdīgajām teritorijām;
– treškārt, atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19 Apsvērumu izklāstā, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2005. gada 13. aprīlī, Komisija būtībā lūdz noraidīt pieteikumu kā nepamatotu un atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
20 Prasītāji pēc savas iniciatīvas 2005. gada 21. aprīlī Pirmās instances tiesas kancelejā iesniedza savus apsvērumus par Komisijas apsvērumiem.
21 Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2005. gada 21. aprīļa lēmumu prasītāju papildu apsvērumi tika pievienoti lietas materiāliem, un Komisija tika aicināta līdz 2005. gada 29. aprīlim par tiem iesniegt jaunus apsvērumus.
22 Komisija 2005. gada 27. aprīlī informēja Pirmās instances tiesas priekšsēdētāju, ka tai nav apsvērumu, ko iesniegt par prasītāju papildu apsvērumiem.
Juridiskais pamatojums
23 Kopsakarā ievērojot EKL 242. panta un 243. panta noteikumus un EKL 225. panta 1. punktu, Pirmās instances tiesa, ja attiecīgajos apstākļos tā to uzskata par vajadzīgu, var dot rīkojumu apturēt apstrīdētā akta piemērošanu vai noteikt nepieciešamos pagaidu pasākumus.
24 Reglamenta 104. panta 2. punktā paredzēts, ka pieteikumos par pagaidu pasākumu noteikšanu jānorāda strīda priekšmets, apstākļi, kas nosaka steidzamību, un faktiskie un tiesību pamati, kuri sākotnēji šķietami pamato (fumus boni juris) prasītos pagaidu pasākumus. Šie nosacījumi ir kumulatīvi, tāpēc pieteikumi par pagaidu pasākumu noteikšanu ir noraidāmi, ja kāds no šiem nosacījumiem nav izpildīts (Tiesas priekšsēdētāja 1996. gada 14. oktobra rīkojums lietā C‑268/96 P(R) SCK un FNK/Komisija, Recueil, I‑4971. lpp., 30. punkts).
25 Ņemot vērā lietas materiālus, pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka viņa rīcībā ir visa nepieciešamā informācija, lai pieņemtu lēmumu par šo pieteikumu par pagaidu pasākumu noteikšanu, neatzīstot par lietderīgu pirms tam uzklausīt lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus.
Lietas dalībnieku argumenti
Par pieņemamību
26 Prasītāji norāda, ka, pirmkārt, viņu pieteikums par piemērošanas apturēšanu atbilst visiem Pirmās instances tiesas Reglamenta 104. panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem un, otrkārt, pieņemama ir arī pamatprasība. Attiecībā uz otro norādi prasītāji piebilst, ka apstrīdētais lēmums viņu īpašumtiesības uz attiecīgo īpašumu ietekmē tieši un individuāli un ka apstrīdēto lēmumu nevar uzskatīt par sagatavošanās pasākumu. Viņuprāt, gluži otrādi, apstrīdētā lēmuma publicēšana apliecina Komisijas nodomu piešķirt šim lēmumam juridiski saistošo spēku.
27 Attiecībā uz tiešo ietekmi uz prasītājiem viņi norāda, ka attiecīgo Kopienas tiesību normu piemērošanā nav atstāta vieta rīcības brīvības izmantošanai. Šo normu juridiskais spēks automātiski izriet tikai un vienīgi no Kopienas tiesībām. Prasītāju skatījumā šāds automātisks spēks skaidri izriet no pašas Direktīvas, kā arī no valsts tiesību aktiem, kas pieņemti tās transponēšanai un kas pēc būtības neatšķiras no Kopienas tiesību normām.
28 Direktīvas 4. panta 5. punkta juridiskās sekas un it īpaši Direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktais aizliegums pieļaut dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos un Direktīvas 6. panta 3. punktā noteiktais pienākums atbilstīgi izvērtēt visu plānu vai projektu ietekmi uz attiecīgo teritoriju turpmāk ir tieši piemērojami prasītāju zemes īpašumiem. Saskaņā ar pēdējo norādīto normu prasītājiem ir jāizvērtē visu uz šiem saviem zemes īpašumiem attiecošos plānu vai projektu ietekme, lai novērstu nozīmīgas to iespējamās negatīvās sekas. Ja šādas sekas nebūtu iespējams novērst, viņiem saskaņā ar Direktīvas 6. panta 4. punktu būtu jāveic kompensācijas pasākumi.
29 Turklāt prasītāji norāda, ka ar Direktīvas 6. pantu noplicināšanas aizliegums un ietekmes novērtējuma pienākums ir attiecināms ne tikai uz nekustamajiem īpašumiem, kas atrodas ĪADT vai ĪAT, bet gan ar tiem iecerēts aizsargāt arī šo nekustamo īpašumu apkārtni. Līdz ar to Direktīvas piemērošanas jomā ietilpst visi prasītāju nekustamie īpašumi.
30 Šajā sakarā prasītāji kā uz piemēru atsaucas uz Jürgenliemke, vienu no Furlbach iedzīvotājiem. Šis prasītājs saņēmis kompetentās valsts iestādes lēmumu attiecībā uz viņa lūgumu atļaut būvēt dzīvojamo māju uz viņam piederošās zemes, kas atrodas aptuveni 85 metrus uz dienvidiem no strīdīgajām teritorijām. Ar kompetentās valsts iestādes lēmumu aizliegta jebkura darbība, kā rezultātā aizsargājamā teritorija varētu tikt iznīcināta, tai varētu tikt nodarīts kaitējums, iespējami tās pārgrozījumi, pastāvīgi traucējumi vai tā varētu tikt noplicināta.
31 Visbeidzot, prasītāji norāda, ka Direktīvas 6. panta tekstā attiecībā uz šīs normas piemērošanu nav paredzēta nekāda atšķirība starp lietu tiesībām, kā, piemēram, īpašumtiesībām, un saistību tiesībām, kā, piemēram, tiesībām, kas izriet no nomas līguma. Prasītāji uzstāj, ka apstrīdētais lēmums nomniekus ietekmē tāpat kā īpašniekus.
32 Prasītāji apgalvo, ka attiecībā uz viņiem izpildīta arī prasība par individuālu ietekmi, jo strīdīgās teritorijas atšķiras no citām apstrīdētajā lēmumā ietvertajām teritorijām ar to, ka vienīgi strīdīgās teritorijas neatbilst Direktīvas prasībām. Prasītāju skatījumā šī individuālā ietekme attiecas ne tikai uz īpašniekiem, bet arī uz nomniekiem, pašvaldību un Holter Wald iedzīvotājiem.
33 Komisijas pretarguments ir, ka šis pieteikums atzīstams par nepieņemamu, jo, pirmkārt, tas neatbilst Reglamenta 104. panta 2. punktā izvirzītajiem nosacījumiem un, otrkārt, acīmredzami nepieņemams ir prasības pieteikums par apstrīdētā lēmuma atcelšanu, saistībā ar kuru iesniegts šis pieteikums. Izņemot pašvaldību, nevienu no prasītājiem apstrīdētais lēmums neskar tieši. Apstrīdētais lēmums viņus neskar arī individuāli.
34 Attiecībā uz Reglamenta 104. panta izvirzītajiem nosacījumiem Komisija norāda, ka prasītāji nav pierādījuši cēloņsakarību starp lēmuma apstrīdēto daļu un apgalvoto ietekmi uz viņiem. Komisija uzskata, ka fakts, ka pieteikumā par pagaidu noregulējumu trūkst norādes uz šādu saistību, neļauj secināt, ka prasītājiem pastāvētu interese celt prasību. Komisija secina, ka šis cēloņsakarības trūkums uzskatāms par Reglamenta 104. pantā izvirzīto nosacījumu pārkāpumu.
35 Komisija apgalvo, ka vispirms jau nepieņemama ir prasītāju celtās prasības daļa par apstrīdētā lēmuma juridiskajām sekām attiecībā uz teritoriju DE4118401, jo šī teritorija nav ietverta apstrīdētā lēmuma pielikumā.
36 Turklāt Komisija norāda, ka prasības pieteikums neļauj starp Haustenbach iedzīvotājiem identificēt tos, kuri ir tieši ietekmēti tāpēc, ka viņu īpašums atrodas teritorijā DE4118301, uz kuru attiecas apstrīdētais lēmums, un tos, kuri ir tieši ietekmēti tāpēc, ka viņu īpašums atrodas teritorijā DE4118401, uz kuru apstrīdētais lēmums neattiecas. Komisija secina, ka šajos apstākļos nav iespējams sākotnēji šķietami noteikt, kuriem Haustenbach iedzīvotājiem ir tiesības celt pamatprasību.
37 Saskaņā ar Direktīvas 7. pantu no tās 6. panta 2., 3. un 4. punkta izrietošās saistības jāpiemēro ar Direktīvas transponēšanas datumu vai ar tādas klasifikācijas vai atzīšanas datumu, ko dalībvalsts veic saskaņā ar Direktīvu 79/409, ja pēdējais ir vēlāks datums. Komisijas skatījumā apstrīdētajam lēmumam nav juridiskas iedarbības uz prasītājiem. No tā izrietētu, ka nav pareiza prasītāju interpretācija, saskaņā ar kuru teritorijai DE4118401 Direktīva piemērojama ar Kopienas saraksta pieņemšanas dienu.
38 Par prasītāju tiesībām celt prasību Komisija vispirms norāda, ka viņi, izņemot pašvaldību, acīmredzami nav skarti tieši.
39 Komisija uzsver, ka jautājums, vai attiecīgās tiesību normas ir tieši piemērojamas, jānošķir no jautājuma, vai šīs tiesību normas tieši skar noteiktas personas. Šajā lietā ar Direktīvas noteikumiem un apstrīdēto lēmumu, tos aplūkojot kopā, valsts iestādēm tiek uzlikts tiešs pienākums rīkoties.
40 Komisija piebilst, ka šajā ziņā izšķirošais kritērijs ir valsts iestāžu rīcības brīvības esamība vai neesamība, jo personas var būt tieši ietekmētas vienīgi gadījumā, ja šāda brīvība nepastāv.
41 Šajā sakarā Komisija apgalvo, ka Direktīvas 6. panta 2. punktā ir noteikts pienākums nepieļaut teritorijas noplicināšanos un tās traucējumus. Direktīvas 6. panta 3. un 4. punktā ir paredzēta procedūra tādu plānu un projektu atļaušanai, kas var ietekmēt teritoriju. Abi minētie ir dalībvalstu, nevis privātpersonu pienākumi.
42 Pirmkārt, saskaņā ar Direktīvas 6. panta 2. punktu dalībvalstīm ir jāveic attiecīgi pasākumi, lai ĪADT novērstu dabisko dzīvotņu un sugu dzīvotņu noplicināšanos, kā arī lai novērstu traucējumu, kas skar sugas, kuru dēļ noteikta ĪADT, ja šāds traucējums varētu būt nozīmīgs attiecībā uz Direktīvas mērķiem.
43 Komisijas skatījumā šī norma dalībvalstīm atstāj rīcības brīvību attiecībā uz diviem jautājumiem: pirmkārt, kādos gadījumos traucējums varētu būt nozīmīgs un, otrkārt, kādi pasākumi uzskatāmi par “attiecīgiem”, lai novērstu noplicināšanos un traucējumus. Komisija norāda, ka, ja dalībvalsts nav izlietojusi savu rīcības brīvību, nav iespējams noteikt, vai un kādā veidā varētu tikt ietekmēts prasītāju tiesiskais stāvoklis.
44 Otrkārt, attiecībā uz individuālās ietekmes nosacījumu Komisija atgādina, ka prasītājiem ir pienākums pierādīt, ka Direktīva atkarībā no katra prasītāja situācijas individuāli skārusi katru no viņiem.
45 Komisija uzskata, ka šādi pierādījumi nav sniegti.
46 Šajā sakarā Komisija apstrīd argumentu, ka Direktīva nomniekus ietekmējot tāpat kā īpašniekus. Komisija norāda, ka attiecīgie prasītāju apsvērumi ir ļoti īsi un turklāt tajos nav argumentu par ietekmi uz prasītājiem, kuri ir nomnieki. Komisija no tā secina, ka nav iespējams sākotnēji šķietami noteikt tos prasītājus, kuri skarti individuāli.
Par steidzamību
47 Prasītāji uzskata, ka gadījumā, ja netiktu apturēta apstrīdētā lēmuma piemērošana, viņi ciestu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
48 Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma piemērošana kaitētu prasītāju īpašumtiesībām, jo viņi vairs nevarētu brīvi izmantot savus zemes īpašumus. Prasītāji uzskata, ka, ņemot vērā pastāvošo ekonomisko situāciju, jebkāda ietekme uz šo īpašumu lietojuma brīvību – lai tā tieši izrietētu no Direktīvas 6. panta 2. punktā noteiktā noplicināšanas aizlieguma vai no lietojuma ierobežojumiem – var izraisīt to, ka lauksaimniecības, mežsaimniecības vai zivsaimniecības darbība vai mazo ražošanas uzņēmumu darbība vairs neatmaksātos un līdz ar to tā būtu jāpārtrauc, tādējādi draudot to izbeigt vispār un zaudēt darba vietas.
49 Otrkārt, apstrīdētā lēmuma piemērošana apdraudētu Vācijas konstitucionālo tiesību aizsargātās pašvaldības pilnvaras teritoriālās plānošanas jomā.
50 Treškārt, prasītāji apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma piemērošanas apturēšana nepieciešama, ņemot vērā turpmāko tiesvedību, lai viņiem ļautu iegūt pierādījumus, ka aizsargātās dzīvnieku un augu sugas strīdīgajās teritorijās pašlaik nav sastopamas.
51 Komisija savukārt uzskata, ka pirmie divi prasītāju argumenti formulēti vispārīgi, hipotētiski un neskaidri un nav pamatoti ar pierādījumiem.
52 Attiecībā uz prasītāju trešo un pēdējo argumentu Komisija uzskata, ka prasītājiem pastāv iespēja minētos pierādījumus sniegt pamata tiesvedībā un ka līdz ar to viņu argumentācija neapliecina nepieciešamo steidzamību.
Pagaidu noregulējuma tiesneša vērtējums
Ievada apsvērumi par pieņemamību
53 Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru no Reglamenta 104. panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem izriet, ka galvenajiem faktiskajiem un tiesību apstākļiem, uz kuriem balstīts pieteikums, ir loģiski un saprotami jāizriet no paša pieteikuma par pagaidu noregulējumu teksta (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2002. gada 7. maija rīkojums lietā T‑306/01 R Aden u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑2387. lpp., 52. punkts, un 2004. gada 10. novembra rīkojums lietā T‑303/04 R European Dynamics/Komisija, Krājums, II‑3889. lpp., 63. un 64. punkts).
54 Kā pareizi norādījusi Komisija, šajā tiesvedībā jāatzīst, ka pieteikumā ir par maz informācijas, lai pagaidu noregulējuma tiesnesis varētu izvērtēt, vai prasīto pasākumu noteikšana būtu sākotnēji šķietami pamatota. Tomēr par spīti pieteikuma neskaidrībai un juceklīgajam izklāstam tajā ir virkne pamatu un argumentu, lai pierādītu, ka ir izpildīti fumus boni juris un steidzamības nosacījumi, pamatojoties uz ko Komisija varējusi iesniegt savus apsvērumus un pagaidu noregulējuma tiesnesis varētu lemt. Šajos apstākļos prasības pieteikumu nevar atzīt par nepieņemamu, pamatojoties uz Reglamenta 104. panta 2. punktā paredzēto nosacījumu neizpildi.
Par pamatprasības pieņemamību
55 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par prasības pieņemamību tiesā, kas lietu izskata pēc būtības, principā nav jārisina pagaidu noregulējuma tiesvedībā, lai pamata lieta netiktu izspriesta jau iepriekš. Tomēr tādos gadījumos kā šajā lietā, kad ir izvirzīts jautājums par acīmredzamu tās pamata prasības nepieņemamību, uz kuru balstīts pieteikums par pagaidu noregulējumu, var rasties vajadzība konstatēt konkrētu elementu esamību, kas ļautu sākotnēji šķietami secināt, ka šāda prasība ir pieņemama (Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2000. gada 15. februāra rīkojums lietā T‑1/00 R Hölzl u.c./Komisija, Recueil, II‑251. lpp., 21. punkts, un 2002. gada 8. augusta rīkojums lietā T‑155/02 R VVG International u.c./Komisija, Recueil, II‑3239. lpp., 18. punkts).
56 Saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona [..] var griezties Tiesā par lēmumu, kas adresēts šai personai, vai par lēmumu, kas – kaut arī regulas vai lēmuma formā adresēts citai personai – tomēr šo personu skar tieši un individuāli”. Lai gan EKL 230. panta ceturtajā daļā nav tiešu norāžu par tādu prasību atcelt tiesību aktu pieņemamību, ko privātpersonas ceļ saistībā ar direktīvām, no judikatūras tomēr izriet, ka nepietiek vienīgi ar šo apstākli, lai šādas prasības atzītu par nepieņemamām (Pirmās instances tiesas 1998. gada 17. jūnija spriedums lietā T‑135/96 UEAPME/Padome, Recueil, II‑2335. lpp., 63. punkts, un Pirmās instances tiesas 2002. gada 10. septembra rīkojums lietā T‑223/01 Japan Tobacco un JT International/Parlaments un Padome, Recueil, II‑3259. lpp., 28. punkts).
57 Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akts ir vispārpiemērojams, ja tas ir piemērojams objektīvi noteiktās situācijās un rada juridiskās sekas attiecībā uz vispārīgā un abstraktā veidā noteiktām personu kategorijām (Pirmās instances tiesas 1996. gada 10. jūlija spriedums lietā T‑482/93 Weber/Komisija, Recueil, II‑609. lpp., 55. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. decembra rīkojums lietā T‑113/99 Galileo un Galileo International/Padome, Recueil, II‑4141. lpp., 45. punkts).
58 Nav tomēr izslēgts, ka norma, kurai pēc tās būtības un piemērošanas jomas ir vispārīgs raksturs, var tieši un individuāli skart fizisku vai juridisku personu (Tiesas 1994. gada 18. maija spriedums lietā C‑309/89 Codorniu/Padome, Recueil, I‑1853. lpp., 19. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑451/98 Antillean Rice Mills/Padome, Recueil, I‑8949. lpp., 46. punkts).
59 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiešas ietekmes konstatēšanai uz privātpersonu nepieciešams, lai apstrīdētais Kopienas pasākums tieši ietekmētu privātpersonas tiesisko stāvokli un neatstātu nekādu rīcības brīvību šī pasākuma adresātiem, kas ir atbildīgi par tā ieviešanu, kura ir pavisam automātiska un izriet tikai no Kopienas tiesību aktiem, nepiemērojot citus starpposma noteikumus (skat. Tiesas 1998. gada 5. maija spriedumu lietā C‑386/96 P Dreyfus/Komisija, Recueil, I‑2309. lpp., 43. punkts un tajā minētā judikatūra, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 15. marta rīkojumu lietā T‑139/02 Institouto N. Avgerinopoulou/Komisija, Recueil, II‑875. lpp., 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Attiecībā uz individuālu ietekmi jānorāda, ka vispārpiemērojams akts, tāds kā direktīva, fiziskas vai juridiskas personas individuāli var skart vienīgi tad, ja šis akts minētās personas ietekmē dažu tām raksturīgu īpašību dēļ vai kādas faktiskas situācijas dēļ, kas tās raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, un tādējādi tās individuāli izceļ tādā pašā veidā kā lēmumu adresātus (Tiesas 1991. gada 16. maija spriedums lietā C‑358/89 Extramet Industrie/Padome, Recueil, I‑2501. lpp., 16. punkts, šā rīkojuma 58. punktā minētie spriedumi lietā Codorniu/Padome, 20. punkts, un lietā Antillean Rice Mills/Padome, 49. punkts, un 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome, Recueil, I‑6677. lpp., 36. punkts).
61 Turklāt gadījumā, kad prasību cēluši vairāki prasītāji, tā uzskatāma par pieņemamu, ja tiesības celt prasību ir vienam no prasītājiem. Tādā gadījumā nav jāizvērtē pārējo prasītāju tiesības celt prasību (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 30. un 31. punkts).
62 Šajā tiesvedībā atsevišķi jāizvērtē to prasītāju situācija, kas ir Haustenbach, Furlbach, Wehr‑Wapelbach, Rodenbach, Roden‑ un Wapelbach un Nördliche Moosheide un Holter Wald iedzīvotājiem (turpmāk tekstā – “iedzīvotāji”), no vienas puses, un pašvaldības situācija, no otras puses.
63 Pirmkārt, izvērtējot lietas dalībnieku argumentus, pastāv nopietnas šaubas attiecībā uz iespēju, ka apstrīdētais lēmums varētu skart iedzīvotājus tieši un individuāli. Atbilstoši šā rīkojuma 59. punktā minētajai judikatūrai to, ka apstrīdētais lēmums viņus ietekmējis tieši, ir jāpierāda pašiem iedzīvotājiem. Šajā tiesvedībā no lietas materiāliem nav sākotnēji šķietami konstatējams, ka ar direktīvu, pamatojoties uz kuru pieņemts apstrīdētais lēmums, Vācijas iestādēm, kurām jāpiemēro Direktīvu transponējošie valsts tiesību akti, nav atstāta nekāda rīcības brīvība.
64 Savukārt attiecībā uz pašvaldību ir skaidrs, ka apstrīdētais lēmums to ietekmē tieši.
65 Tātad, ja pašvaldība varētu apliecināt, ka apstrīdētais lēmums to ietekmē kādas faktiskas situācijas dēļ, kas pašvaldību raksturo attiecībā pret jebkuru citu personu, prasība būtu uzskatāma par pieņemamu.
66 Pašvaldība tomēr nav sniegusi nekādu informāciju, kas ļautu secināt, ka apstrīdētais lēmums to ietekmējis no citiem prasītājiem atšķirīgu iemeslu dēļ, kas pašvaldību raksturotu pietiekami, lai uzskatītu, ka tā ir skarta individuāli.
67 Attiecībā uz pieteikumā šajā sakarā sniegto informāciju, kas vienlīdz attiecas uz visiem prasītājiem, vispirms jākonstatē, ka fakts, ka strīdīgās teritorijas esot vienīgās apstrīdētajā lēmumā minētās teritorijas, kas neatbilst Direktīvā izvirzītajiem kritērijiem, nav sākotnēji šķietami pietiekošs pamatojums, lai uzskatītu, ka šis lēmums pašvaldību skar individuāli.
68 Otrkārt, jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vispārējās intereses, kas tādai juridiskai personai kā pašvaldība, kura ir kompetenta saimnieciska rakstura jautājumos savā teritorijā, var būt šīs teritorijas saimnieciskajai labklājībai labvēlīgu rezultātu sasniegšanā, pašas par sevi nevar būt pietiekams pamatojums, lai pašvaldību uzskatītu par skartu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē (Tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑142/00 Komisija/Nederlandse Antillen, Recueil, I‑3483. lpp., 69. lpp.).
69 Tātad, ņemot vērā šajā tiesvedības stadijā lietas dalībnieku sniegtos argumentus, pastāv nopietnas šaubas par iespēju, ka apstrīdētais lēmums pašvaldību skar individuāli.
70 Līdz ar to pagaidu noregulējuma tiesnesis uzskata, ka šīs lietas apstākļos nav jāturpina izvērtēt pamatprasības sākotnējo šķietamo pieņemamību. Katrā ziņā prasītāji nav pierādījuši, ka noteikt prasītos pagaidu pasākumus būtu steidzami.
Par steidzamību
71 Jāatgādina, ka pieteikuma par pagaidu noregulējumu steidzamība ir izvērtējama saistībā ar nepieciešamību noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma rašanos lietas dalībniekam, kas lūdz pagaidu pasākumus (Tiesas priekšsēdētāja 1986. gada 6. februāra rīkojums lietā 310/85 R Deufil/Komisija, Recueil, 537. lpp., 15. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 30. jūnija rīkojums lietā T‑13/99 R Pfizer Animal Health/Padome, Recueil, II‑1961. lpp., 134. punkts). Šim lietas dalībniekam jāsniedz pierādījumi, ka tam radīsies šāda veida kaitējums, ja tam būs jāgaida līdz pamata tiesvedības beigām (Tiesas priekšsēdētāja 1991. gada 8. maija rīkojums lietā C‑356/90 R Beļģija/Komisija, Recueil, I‑2423. lpp., 23. punkts, un Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2001. gada 15. novembra rīkojums lietā T‑151/01 R Duales System Deutschland/Komisija, Recueil, II‑3295. lpp., 187. punkts).
72 Lai gan ir pareizi, ka, lai pagaidu noregulējuma tiesvedībā konstatētu būtiska un neatgriezeniska kaitējuma esamību, nav nepieciešams, lai kaitējuma rašanās būtu pilnīgi droši pierādīta, un ir pietiekami, ja tā ir paredzama ar pietiekamu iespējamību, prasītājiem tomēr ir pienākums pierādīt faktus, ar kuriem pamatota šāda būtiska un neatgriezeniska kaitējuma paredzamā rašanās, lai tādējādi pagaidu noregulējuma tiesnesim dotu iespēju izvērtēt tā iespējamību (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 29. jūnija rīkojumu lietā C‑280/93 R Vācija/Padome, Recueil, I‑3667. lpp., 34. punkts, un Tiesas priekšsēdētāja 1999. gada 14. decembra rīkojumu lietā C‑335/99 P(R) HFB u.c./Komisija, Recueil, I‑8705. lpp., 67. punkts).
73 Šajā lietā vispirms jānošķir kaitējums, kas it kā radīts iedzīvotājiem, kuri, pēc prasītāju domām, ietilpstot Direktīvas piemērošanas jomā, pateicoties apstrīdētajam lēmumam, un kaitējums, kas it kā radīts pašvaldībai.
74 Iedzīvotāju – vai nu kā īpašnieku vai kā nomnieku – tiesību brīvās izmantošanas ierobežošanas risks ir neskaidrs un hipotētisks. Pieteikumā nav sniegts neviens konkrēts pierādījums, ne arī izskaidrots, kā šāds risks izpaužas. Turklāt pieteikumā norādītie apstākļi nav uzskatāmi par pastāvošu risku, bet gan nākotnē iespējamu, nedrošu un nejaušu risku.
75 Tā kā prasītāju argumentu par apstrīdētā lēmuma it kā radīto apdraudējumu noteiktām darba vietām var izprast tādējādi, ka šāds kaitējums attiektos uz citām personām, nevis uz pašiem prasītājiem, jāatzīst, ka prasītāji nevar lietderīgi atsaukties uz šādu kaitējumu, jo kaitējumam, kura dēļ lieta uzskatāma par steidzamu, ir jābūt personiski attiecināmam uz prasītāju (šā rīkojuma 71. punktā minētais rīkojums lietā Pfizer Animal Health/Padome, 136. punkts).
76 Tā kā argumentus par iedzīvotāju tiesību aizskārumiem, tostarp par viņu pašu darba vietu zaudēšanu, var izprast tādējādi, ka apgalvotais kaitējums ir finansiāla rakstura, jānorāda, ka šāda rakstura kaitējumu, izņemot ārkārtas apstākļos, nevar uzskatīt par neatgriezenisku vai par grūti labojamu, ja tas vēlāk var tikt atlīdzināts ar finansiālu kompensāciju (skat. šā rīkojuma 71. punktā minēto rīkojumu lietā Pfizer Animal Health/Padome, 137. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā tiesvedībā prasītāji tomēr nav snieguši nekādu informāciju, kas varētu tikt uzskatīta par ārkārtas apstākļiem.
77 Apgalvojums par pašvaldības kompetences aizskārumu teritoriālās plānošanas jomā ir hipotētisks. Kā pati pašvaldība norādījusi, šis apgalvojums attiecas uz nākotnē iecerētiem attīstības projektiem. Turklāt pieteikumā par šiem projektiem ir tikai minimāli paskaidrojumi. Tiem nav pievienoti nekādi konkrēti pierādījumi, ne arī izskaidrots, kādu apsvērumu dēļ apgalvotais kaitējums uzskatāms par būtisku, turklāt neatgriezenisku. Prasītāju apgalvojumos nav apliecināta faktiska kaitējuma riska pastāvēšana, bet gan norādīts uz nākotnē paredzamu, nedrošu un nejaušu risku.
78 Attiecībā uz prasītāju trešo argumentu par iespēju iegūt pierādījumus par atsevišķu dzīvnieku un augu sugu nesastopamību strīdīgajās teritorijās Komisija pamatoti norādījusi, ka ar šādu argumentu nevar pierādīt būtiska un neatgriezeniska kaitējuma iespējamību.
79 Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, jāsecina, ka prasītāju sniegtā informācija, kas, kā jau norādīts, ir vispārīga, neskaidra un hipotētiska un nav pietiekami pamatota ar pierādījumiem, neļauj atbilstoši tiesību normu prasībām secināt, ka, nepastāvot prasītajiem pagaidu pasākumiem, prasītāji ciestu būtisku un neatgriezenisku kaitējumu.
80 No tā izriet, ka prasītāji nav spējuši pierādīt, ka izpildīts steidzamības nosacījums. Līdz ar to pagaidu noregulējuma pieteikums ir noraidāms; nav jāpārbauda, vai ir izpildīti citi pagaidu pasākumu piešķiršanas nosacījumi.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESAS PRIEKŠĒDĒTĀJS
izdod šādu rīkojumu:
1) pieteikumu par pagaidu noregulējumu noraidīt;
2) atlikt lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
Luksemburgā 2005. gada 5. jūlijā.
H. JungB. Vesterdorf
PIELIKUMS
Bernhard Bröckling, dzīvojošs Hövelhof (Vācija),
Johannes Bröckling, dzīvojošs Hövelhof,
Hedwig Bröckling, dzīvojošs Hövelhof,
Josef Flüter, dzīvojošs Hövelhof,
Karl‑Heinz Fritze, dzīvojošs Hövelhof,
Heinz Göke, dzīvojošs Hövelhof,
Alwine Griffiths, dzīvojoša Hövelhof,
Dieter Johannesmeier, dzīvojošs Hövelhof,
Reinhard Jostwerner, dzīvojošs Hövelhof,
Meinolf Kirchhoff, dzīvojošs Hövelhof,
Ursula Klausfehring, dzīvojoša Hövelhof,
Gerhard Korsmeier, dzīvojošs Hövelhof,
Raimund Korsmeier, dzīvojošs Hövelhof,
Mike Leuschner, dzīvojošs Hövelhof,
Jürgen Linse, dzīvojošs Hövelhof,
Martin Steffens, dzīvojošs Hölvelhof,
Hartwig Pollmeier, dzīvojoša Hövelhof,
Anton Rampsel, dzīvojošs Hövelhof,
Irene Rampsel, dzīvojoša Hövelhof,
Franz‑Josef Regenhard, dzīvojošs Hövelhof,
Johannes Relard, dzīvojošs Hövelhof,
Karl‑Heinz Relard, dzīvojošs Hövelhof,
Hubert Rodehutscord, dzīvojošs Hövelhof,
Heinz Schlotmann, dzīvojošs Hövelhof,
Norbert Altemeyer, dzīvojošs Hövelhof,
Beate Beckmann, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock (Vācija),
Gerhard Benteler, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Rainer Benteler, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Carl‑Stefan Biermeier, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Josef Biermeier, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Manfred Block, dzīvojošs Hövelhof,
Ludwig Brinkmann, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Karl‑Heinz Deppe, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Friedhelm Dirks, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Siegfried Engelns, dzīvojošs Hövelhof,
Wilhelm Ennekens, dzīvojošs Hövelhof,
Johannes Evers, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Elke Furlkröger, dzīvojoša Hövelhof,
Reinhard Furlmeier, dzīvojošs Hövelhof,
Andreas Gutsche, dzīvojošs Hövelhof,
Franz Hachmann, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Heinz Meermeier, dzīvojošs Hövelhof,
Barbara Meermeier, dzīvojoša Hövelhof,
Heike Meuser, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Ferdinand Brock, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Maria Brock, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Monika Plasshenrich, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Heinrich Plasshenrich, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Manfred Jürgenliemke, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Ludwig Teichmann, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Ute Teichmann, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Senne Großwild Safari‑Land GmbH, reģistrēta Schloß Holte Stukenbrock,
Renate Henning, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Udo Henning, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Karl‑Heinz Kleinemeier, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Hubert Sander, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Elisabeth Kipshagen, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Meinolf Benteler, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Richard Berens, dzīvojošs Hövelhof,
Hans‑Josef Joachim, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Inge Jostameling, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Rudolf Jürgenliemke, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Edmund Jürgenliemke, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Kunigunde Jürgenliemke, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Franz‑Josef Kipshagen, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Heidrun Kreyer, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Werner Lienen, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Ulrich Wend, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Monika Winter, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Christiane Füchtemeier, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Frank Röllke, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Gabriele Berenbrinker, dzīvojoša Schloß Holte Stukenbrock,
Josef Delker, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Josef Dresselhaus, dzīvojošs Verl (Vācija),
Norbert Hunke, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Heribert Rodenbecken‑Schnieder, dzīvojošs Verl,
Josef Ewers, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Gemeinde Hövelhof, reģistrēta Hövelhof,
Bussemas & Pollmeier GmbH & CO. KG, reģistrēta Verl,
Reinhard Goldkuhle, dzīvojošs Schloß Holte Stukenbrock,
Meinolf Maasjost, dzīvojošs Verl.