Lieta T‑436/10

(spriedums publicēts izvilkumu veidā)

Hit Groep BV

pret

Eiropas Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Priekšspriegojuma tērauda Eiropas tirgus – Cenu noteikšana, tirgus sadale un apmaiņa ar konfidenciālu komercinformāciju – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta pārkāpums – Noteikumi par mātesuzņēmuma vainojamību par tā meitasuzņēmuma pret konkurenci vērstām darbībām – Izšķirošas ietekmes faktiskas izmantošanas prezumpcija – Saprātīgs termiņš

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (sestā palāta) 2015. gada 15. jūlija spriedums

1.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem, tostarp kontrolakciju sabiedrības gadījumā – Atspēkojams raksturs – Komercdarbības politikas noteikšana – Tās eventuāli autonomā rakstura noteikšanas kritēriji

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)

2.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Pienākuma norādīt pamatojumu novērtējums atkarībā no lietas apstākļiem – Nepieciešamība norādīt visus faktiskus un tiesiskus apstākļus – Neesamība

(LESD 296. pants)

3.      Savienības tiesības – Principi – Samērīgums – Apjoms

4.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Ekonomiska vienība – Vērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātesuzņēmuma īstenotu izšķirošu ietekmi uz tam pilnībā piederošiem meitasuzņēmumiem, tostarp kontrolakciju sabiedrības gadījumā – Sabiedrības, kas vēlas atspēkot šo prezumpciju, pierādīšanas pienākumi – Prezumpcijas atspēkošanai nepietiekami pierādījumi

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)

5.      Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Tā sauktais uzņēmuma “saimnieciskās pēctecības” kritērijs – Nosacījumi

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Visu sabiedrību, kas veido ekonomisko vienību, kura rīkojas kā uzņēmums, kopējais apgrozījums lēmuma, ar kuru ir uzlikts naudas sods, pieņemšanas datumā

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Mērķi

(LESD 101. un 102. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Maksimālais apmērs – Aprēķināšana – Apgrozījums, kas jāņem vērā – Apgrozījums finanšu gadā pirms naudas soda uzlikšanas – Finanšu gads, kam raksturīga visu aktīvu pārdošana – Apgrozījuma par citu agrāku finanšu gadu, kas atspoguļo pēdējo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu, izmantošana – Pieļaujamība kontrolakciju sabiedrības gadījumā

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

9.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas pielāgošana – Noteikumi par iecietību – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Nosacījumi – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmumi – Vajadzība pēc saimnieciskas vienības sadarbības brīdī

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)

10.    Konkurence – Savienības tiesību normas – Meitasuzņēmuma izdarīts pārkāpums – Mātesuzņēmuma atzīšana par vainojamu – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Apjoms – Mātesuzņēmums un meitasuzņēmums, kuri pārkāpuma izdarīšanas laikā veidoja uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē un lēmuma par naudas soda uzlikšanu pieņemšanas dienā šādā formā vairs nepastāvēja – Sekas attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)

11.    Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtējuma kritēriji – Pārkāpums – Neesamība

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003)

12.    Konkurence – Administratīvais process – Komisijas pienākumi – Saprātīga termiņa ievērošana – Pārkāpums – Sekas

(LESD 101. pants; EEZ līguma 53. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 1. punkts; Padomes Regula Nr. 1/2003)

1.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 117.–131., 147. un 148. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 132. punktu)

3.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 133. punktu)

4.      Konkurences tiesību normu pārkāpuma jomā, ja mātesuzņēmumam uz to attiecinātā pārkāpuma laikposmā pieder viss meitasuzņēmuma kapitāls, Komisijai ir tiesības atsaukties uz izšķirošas ietekmes faktiskas izmantošanas prezumpciju un šajā gadījumā tai šajā ziņā nav jāsniedz citi pierādījumi. Tādējādi Komisijas sniegto papildu pierādījumu nozīmes neesamība neietekmē mātesuzņēmuma atbildību, jo ar izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju pietiek, lai izraisītu tās atbildību, ja vien tā neatspēko šo prezumpciju.

Šajā ziņā ar to, ka mātesuzņēmums ir holdings, kurš pat neveic reālu darbību, nepietiek, lai noraidītu izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju, un tas nenozīmē nekādu pierādīšanas pienākuma apgriešanu. Tam, ka mātesuzņēmums, ņemot vērā tā sabiedrības raksturu un statūtos noteikto mērķi, būtu aprobežojies vienīgi ar savas dalības pārvaldīšanu, nav nozīmes. Turklāt, lai mātesuzņēmumu sauktu pie atbildības par meitasuzņēmuma pārkāpjošu rīcību, nav nepieciešams pierādījums, ka mātesuzņēmums būtu ietekmējis sava meitasuzņēmuma politiku noteiktā jomā, uz kuru attiecas pārkāpums. Tādējādi ar faktu, ka mātesuzņēmums pats nav veicis darbību šajā nozarē, tāpat nepietiek, lai atspēkotu izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju. Turklāt izšķirošas ietekmes faktiskas īstenošanas prezumpciju nevar atspēkot, vienīgi pierādot, ka savu komercdarbības politiku šaurā nozīmē, tādu kā izplatīšanas vai cenu stratēģija, meitasuzņēmums ir īstenojis, šajā ziņā nesaņemot mātesuzņēmuma norādījumus. No tā izriet, ka meitasuzņēmuma patstāvību nevar pierādīt, vienīgi apliecinot, ka tas ir patstāvīgi pārvaldījis tādus savas politikas specifiskus aspektus, kas attiecas uz pārkāpumā iesaistīto preču tirdzniecību. Ņemot vērā, ka meitasuzņēmuma patstāvība netiek vērtēta, ņemot vērā vienīgi ar uzņēmuma darbības vadību saistītos aspektus, apstāklis, ka meitasuzņēmums nekad attiecīgajā tirgū nav īstenojis īpašu informācijas politiku attiecībā uz savu mātesuzņēmumu, nav pietiekams, lai pierādītu tās patstāvību.

(sal. ar 138.–142., 144. un 145. punktu)

5.      Konkurences tiesību normu efektīvas īstenošanas mērķiem var būt nepieciešams aizliegtajā vienošanās izņēmuma kārtā vainot nevis uzņēmuma, kas ir aizliegtās vienošanās dalībnieks, sākotnējo pārvaldītāju, bet jaunu pārvaldītāju, ja tas faktiski var tikt uzskatīts par sākotnējā pārvaldītāja pēcteci, proti, ja tas turpina vadīt minēto uzņēmumu. Tātad “saimnieciskās pēctecības” kritērijs var tikt piemērots tikai tad, ja par uzņēmuma pārvaldību atbildīgā juridiskā persona pēc pārkāpuma izdarīšanas ir beigusi juridiski pastāvēt, vai arī uzņēmuma iekšējas pārstrukturēšanas gadījumā, ja sākotnējais pārvaldītājs nevis obligāti beidz juridiski pastāvēt, bet vairs neveic saimniecisku darbību attiecīgajā tirgū, ņemot vērā arī strukturālās saiknes starp uzņēmuma sākotnējo pārvaldītāju un jauno pārvaldītāju.

Tādējādi saimnieciskās pēctecības kritērijs nav piemērojams it īpaši tad, ja mātesuzņēmums un tā meitasuzņēmums vairs nav vienas un tās pašas grupas daļas, bet tās joprojām pastāv, un nav notikusi iekšēja pārstrukturēšana, kurā mātesuzņēmumam būtu strukturālās saiknes ar cesionāru.

Sankcijai par konkurences tiesību pārkāpumiem un ar to saistītajam naudas sodam ir gan atturošā, gan arī represīvā iedarbība, un sankcija mātesuzņēmumam ir joprojām piemērojama, pat ja tas ir ierobežojis savu saimniecisko darbību, bet turpina juridiski pastāvēt, kas joprojām ļauj to sankcionēt.

(sal. ar 150., 151., 153. un 155. punktu)

6.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 161. punktu)

7.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 174.–177. punktu)

8.      Kas attiecas uz “iepriekšējo uzņēmējdarbības gadu” Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, tas principā nozīmē attiecīgā uzņēmuma pilnu iepriekšējo uzņēmējdarbības gadu lēmuma pieņemšanas dienā. Šajā tiesību normā paredzētā maksimālā 10 % apmēra piemērošana nozīmē, pirmkārt, ka Komisijas rīcībā ir informācija par apgrozījumu iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms lēmuma pieņemšanas datuma un, otrkārt, ka šī informācija atspoguļo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu divpadsmit mēnešu laikposmā.

Šajā ziņā, ja, lai aprēķinātu naudas soda maksimālo apmēru, Komisijai principā ir jāņem vērā apgrozījums, ko attiecīgais uzņēmums ir guvis pēdējā pilnajā darbības gadā pirms lēmuma, ar ko tiek uzlikts naudas sods, pieņemšanas datuma, tomēr no regulējuma, kurā ir ietverta minētā tiesību norma, konteksta un sasniedzamajiem mērķiem izriet, ka, ja apgrozījums iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā pirms Komisijas lēmuma pieņemšanas neatspoguļo parastas uzņēmējdarbības pilnu gadu divpadsmit mēnešu laikposmā un tātad nesniedz nekādas lietderīgas ziņas par attiecīgā uzņēmuma faktisko ekonomisko stāvokli un tam uzliekamā naudas soda piemēroto apmēru, minēto apgrozījumu nevar ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda maksimālo apmēru. Šajā pēdējā minētajā gadījumā, kas rodas tikai izņēmuma apstākļos, Komisijai, lai noteiktu naudas soda maksimālo apmēru, ir jāatsaucas uz pēdējo pilno uzņēmējdarbības gadu, kas atspoguļo pilnu parastas uzņēmējdarbības gadu.

Ciktāl holdinga parastā darbība ir dalības iegūšana, tās turēšana, ienākumu gūšana un šīs dalības pārdošana, ar faktu, ka šāda sabiedrība ir vienīgi aprobežojusies ar nelielas finansiālās rezerves un minimālā apgrozījuma saglabāšanu, nepietiek, lai tas būtu izšķirošais pierādījums par minētās sabiedrības parastas uzņēmējdarbības veikšanu.

(sal. ar 178.–180. un 185. punktu)

9.      Konkurences tiesību normu pārkāpuma jomā tikai tas uzņēmums, kurš, pamatojoties uz Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (turpmāk tekstā – “Paziņojums par iecietību”), ir sadarbojies ar Komisiju, saskaņā ar šo paziņojumu var saņemt naudas soda, kas šādas sadarbības neesamības gadījumā tiktu uzlikts, samazinājumu. Šis samazinājums nevar tikt attiecināts uz sabiedrību, kura attiecīgā pārkāpuma laikposma daļā ir ietilpusi ekonomiskajā vienībā, kuru veido uzņēmums, bet kura tajā vairs nav neietilpusi brīdī, kad šis uzņēmums ir sadarbojies ar Komisiju. Ņemot vērā paziņojumā par iecietību paredzēto mērķi, kas ir sekmēt Savienības konkurences tiesībām pretējas rīcības atklāšanu un nodrošināt efektīvu šo tiesību piemērošanu, nekas nepamato naudas soda samazinājuma, kas kādam uzņēmumam piešķirts atbilstoši tā sadarbībai ar Komisiju, attiecināšanu uz citu uzņēmumu, kas, kaut arī iepriekš ir kontrolējis attiecīgajā pārkāpumā iesaistīto darbības nozari, pats nav sekmējis tā atklāšanu.

(sal. ar 196. punktu)

10.    Konkurences tiesību normu pārkāpuma gadījumā, ja mātesuzņēmums nav materiāli piedalījies aizliegtajā vienošanās un tā atbildība ir balstīta tikai uz tās meitasuzņēmuma dalību minētajā aizliegtajā vienošanās, mātesuzņēmuma atbildība ir uzskatāma par pilnībā atvasinātu papildu atbildību, kas ir atkarīga no tā meitasuzņēmuma atbildības, un tā tādējādi nevar pārsniegt šī pēdējā minētā atbildību.

Tomēr, aprēķinot naudas soda apmēru gadījumā, ja divas atsevišķas juridiskas personas, tādas kā mātesuzņēmums un meitasuzņēmums, lēmuma, ar kuru tām ir uzlikts naudas sods, pieņemšanas dienā vairs neveido vienu uzņēmumu LESD 101. panta izpratnē, šis princips neskar iespēju ņemt vērā katram no šiem uzņēmumiem piemītošos apstākļus. Tātad šādā gadījumā katrai no šīm atsevišķajām juridiskajām personām ir tiesības uz maksimālā apmēra, kas veido 10 % no apgrozījuma, individuālu piemērošanu. Tāpat tas ir attiecībā uz iespējamu iecietības programmas piemērošanu, ko nevar pieprasīt sabiedrība, kura attiecīgā pārkāpuma laikposma daļā ir ietilpusi ekonomiskajā vienībā, kuru veido uzņēmums, bet kura tajā vairs nav neietilpusi brīdī, kad šis uzņēmums ir sadarbojies ar Komisiju.

Šajā ziņā, ciktāl, aprēķinot naudas sodu pamatsummu, iespējamās atšķirības pārkāpuma ilgumā, kas ir ticis izvirzīts attiecīgi pret mātesuzņēmumu un tās meitasuzņemumu, ir tikušas pienācīgi ņemtas vērā, iespējamā pielāgošana, kas ir veikta, piemērojot maksimālo 10 % apmēru no to apgrozījuma, kā arī vienai no tām piešķirts naudas soda apmēra iespējams samazinājums neapdraud vienlīdzīgas attieksmes principu, pat ja mātesuzņēmumam uzliktā naudas soda galīgais apmērs, neraugoties uz mazāku pret to izvirzīto pārkāpuma ilgumu, būtu lielāks par meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda galīgo apmēru. Līdzīgi, samērīguma principa pārkāpums nevar izrietēt tikai no apgalvojuma par atšķirību starp attiecīgi mātesuzņēmumam un tās meitasuzņēmumam uzliktā naudas soda galīgo apmēru.

(sal. ar 213.–216. un 225.–228. punktu)

11.    Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 238.–241., 259. un 260. punktu)

12.    Konkurence jomā saprātīga termiņa pārkāpums administratīvā procesa norisē var radīt divu veidu sekas.

Pirmkārt, ja saprātīga termiņa pārkāpums ir ietekmējis procesa iznākumu, šāds pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu Šajā ziņā, runājot par konkurences tiesību normu piemērošanu, saprātīga termiņa pārsniegšana var būt pamats atcelšanai tikai attiecībā uz lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumus, un ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka šī principa pārkāpums ir apdraudējis attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Ārpus šī īpašā gadījuma pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neievērošana neietekmē administratīvā procesa saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 likumību. Tomēr, tā kā administratīvajā procesā konkurences jomā tiesību uz aizstāvību ievērošanai ir ļoti svarīga nozīme, ir jānovērš, ka izmeklēšanas stadijas pārmērīgā ilguma dēļ šīs tiesības tiek nelabojami aizskartas un ka šāds ilgums var radīt šķērsli pierādījumu iesniegšanai, lai atspēkotu tādu darbību esamību, par kurām var iestāties attiecīgo uzņēmumu atbildība. Šī iemesla dēļ iespējamā tiesību uz aizstāvību aizskāruma pārbaude ir jāveic ne tikai attiecībā uz stadiju, kurā šīs tiesības pilnā mēra rada savu ietekmi, proti, otro administratīvā procesa stadiju, kura notiek no paziņojuma par iebildumiem līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tiesību uz aizstāvību efektivitātes iespējamas vājināšanās avota vērtējumam ir jāattiecas uz visu šo procesu, ņemot vērā tā kopējo ilgumu.

Otrkārt, ja saprātīga termiņa pārkāpums neietekmē procesa iznākumu, šāds pārkāpums var būt pamats tam, ka Savienības tiesa, izmantojot savu neierobežoto kompetenci, adekvāti atlīdzina par pārkāpumu, kas izriet no administratīvā procesa saprātīga termiņa pārsniegšanas, attiecīgajā gadījumā samazinot uzliktā naudas soda apmēru.

(sal. ar 242.–246. punktu)