Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2020. gada 18. novembrī iesniedza Sąd Okręgowy w Warszawie (Polija) – kriminālprocess pret YP u.c.

(Lieta C-615/20)

Tiesvedības valoda – poļu

Iesniedzējtiesa

Sąd Okręgowy w Warszawie

Pamata kriminālprocesa dalībnieki

YP u.c.

Prejudiciālie jautājumi

Vai Savienības tiesības, it īpaši Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā –“Harta”) 47. pants un tajā paredzētās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kā arī tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kas detalizēti izklāstītas šī jautājuma 2. un 3. punktā, proti, 2001. gada 27. jūlija ustawa – Prawo o ustroju sądów powszechnych [Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju] 80. un 129. pants, kā arī minētā likuma 110. panta 2.a punkts un 2017. gada 8. decembra ustawa o Sądzie Najwyższym [Likuma par Augstāko tiesu] 27. panta 1. punkta 1.a apakšpunkts, ar kuriem Izba Dyscyplinarna Sądu Najwyższego [Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātai] ir ļauts atcelt imunitāti un atstādināt tiesnesi no amata, tādējādi faktiski liedzot tiesnesim spriest tiesu tam iedalītās lietās, it īpaši ņemot vērā, ka:

a) Augstākās tiesas Disciplinārlietu palāta nav uzskatāma par “tiesu” Hartas 47. panta, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (ECPAK) 6. panta un Polijas Konstitūcijas 45. panta 1. punkta izpratnē (spriedums C-585/18, C-624/18 un C-625/18, EU:C:2019:982);

b) Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas locekļi ir ļoti cieši saistīti ar likumdošanas varu un izpildvaru (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C-791/19 R, EU:C:2020:277);

c) Polijas Republikai tika uzdots apturēt atsevišķu 2017. gada 8. decembra Likuma par Augstāko tiesu noteikumu, kuri attiecas uz tā saucamo Disciplinārlietu palātu, piemērošanu un atturēties no šajā palātā izskatāmo lietu nodošanas iztiesāšanas sastāvam, kurš neatbilst neatkarības prasībām (rīkojums, 2020. gada 8. aprīlis, Komisija/Polija, C-791/19 R, EU:C:2020:277).

Vai Savienības tiesības, it īpaši LES 2. pants un tajā noteiktā tiesiskuma vērtība, kā arī efektīvas tiesību aizsardzības tiesā prasības, kas izriet no LES 19. panta 1. punkta otrās daļas, ir jāinterpretē tādējādi, ka “tiesību normas, kas reglamentē disciplināro pasākumu sistēmu attiecībā uz personām, kuras spriež tiesu”, ietver arī tiesību normas, kas attiecas uz valsts tiesas tiesneša saukšanu pie kriminālatbildības vai brīvības atņemšanu tam (tā apcietināšanu), piemēram, Polijas Konstitūcijas 181. pantu, to aplūkojot kopsakarā ar 2001. gada 27. jūlija Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 80. un 129. pantu, saskaņā ar kuriem:

a) lai sauktu valsts tiesas tiesnesi pie kriminālatbildības vai atņemtu tam brīvību (apcietinātu to), principā pēc prokurora pieteikuma, ir nepieciešama kompetentās disciplinārtiesas atļauja;

b) disciplinārtiesa, ļaujot saukt valsts tiesas tiesnesi pie kriminālatbildības vai atņemt tam brīvību (apcietināt to), var (bet noteiktos gadījumos – tai ir pienākums) atstādināt šo tiesnesi no amata;

c) atstādinot valsts tiesas tiesnesi no amata, disciplinārtiesai ir arī pienākums samazināt šī tiesneša atalgojumu šajās tiesību normās noteiktajās robežās uz laiku, kamēr tiesnesis ir atstādināts no amata?

Vai Savienības tiesības, it īpaši 2. jautājumā minētās tiesību normas, ir jāinterpretē tādējādi, ka tām ir pretrunā tādas valsts tiesību normas, kādas ir noteiktas Likuma par vispārējās jurisdikcijas tiesu organizāciju 110. panta 2.a punktā un 2017. gada 8. decembra Likuma par Augstāko tiesu 27. panta 1. punkta 1.a apakšpunktā, kurās ir paredzēts, ka lietas par atļauju valsts tiesas tiesnesi saukt pie kriminālatbildības vai atņemt tam brīvību (apcietināt) gan pirmajā instancē, gan otrajā instancē ir vienīgi tādas iestādes kompetencē kā Disciplinārlietu palāta, it īpaši ņemot vērā (atsevišķi vai kopā), ka:

a) Disciplinārlietu palātas izveide notika vienlaikus ar grozījumiem kārtībā, kādā tiek izraudzīti tādas iestādes locekļi kā Krajowa Rada Sądownictwa [Valsts tiesu padome] (turpmāk tekstā – “VTP”), kura piedalās tiesnešu iecelšanas procedūrā un pēc kuras priekšlikuma tika iecelti visi Disciplinārlietu palātas locekļi;

b) valsts likumdevējs ir izslēdzis iespēju pārnest uz Disciplinārlietu palātu esošus tiesnešus no tādas pēdējās instances valsts tiesas kā Augstākā tiesa, kuras struktūrā darbojas šī palāta, līdz ar to Disciplinārlietu palātā var spriest tikai jauni locekļi, kuri tika iecelti pēc VTP – mainītajā tās sastāvā – priekšlikuma;

c) Disciplinārlietu palātai ir raksturīga ļoti augsta autonomijas pakāpe Augstākās tiesas ietvaros;

d) Augstākā tiesa nolēmumos, kas pieņemti, izpildot 2019. gada 19. novembra spriedumu A. K. u.c. (Augstākās tiesas Disciplinārlietu palātas neatkarība) (C-585/18, C-624/18 un C-625/18, EU:C:2019:982) apstiprināja, ka VTP mainītajā sastāvā nav no likumdošanas un izpildvaras neatkarīga iestāde un ka Disciplinārlietu palāta nav uzskatāma par “tiesu” Hartas 47. panta, ECPAK 6. panta un Polijas Republikas Konstitūcijas 45. panta 1. punkta izpratnē.

e) pieteikumu par atļauju saukt valsts tiesas tiesnesi pie kriminālatbildības vai atņemt tam brīvību (apcietināt to) principā iesniedz prokurors, kura priekšnieks ir tāda izpildvaras struktūra kā Tieslietu ministrs, kurš var dot prokuroriem saistošus norādījumus attiecībā uz procesuālo darbību saturu, un tajā pašā laikā Disciplinārlietu palātas locekļi un VTP mainītajā tās sastāvā, kā to ir konstatējusi Augstākā tiesa 3. jautājuma d) punktā minētajos nolēmumos, ir ļoti cieši saistīti ar likumdošanas varu un izpildvaru, tādēļ nevar uzskatīt, ka Disciplinārlietu palāta ir trešās personas pozīcijā attiecībā pret lietas dalībniekiem;

f) Polijas Republikai tika uzdots apturēt atsevišķu 2017. gada 8. decembra Likuma par Augstāko tiesu noteikumu, kuri attiecas uz Disciplinārlietu palātu, piemērošanu un atturēties no šajā palātā izskatāmo lietu nodošanas iztiesāšanas sastāvam, kurš neatbilst neatkarības prasībām, saskaņā ar 2020. gada 8. aprīļa rīkojumu Komisija/Polija (C-791/19 R, EU:C:2020:277)?

Vai gadījumā, ja tiek atļauts saukt valsts tiesas tiesnesi pie kriminālatbildības un atstādināt šo tiesnesi no amata, vienlaikus samazinot viņa atalgojumu uz laiku, kamēr viņš ir atstādināts no amata, Savienības tiesības, it īpaši 2. jautājumā norādītās tiesību normas, kā arī pārākuma princips, LES 4. panta 3. punktā noteiktais lojālas sadarbības princips un tiesiskās drošības princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz atzīt saistošu spēku šādai atļaujai, it īpaši attiecībā uz tiesneša atstādināšanu no amata, ja atļauju ir izdevusi tāda iestāde kā Disciplinārlietu palāta, kā rezultātā:

a) jebkurai valsts iestādei (tostarp iesniedzējtiesai, kuras sastāvā ir tiesnesis, uz kuru attiecas šī atļauja, kā arī tām iestādēm, kuru kompetencē ir noteikt un mainīt valsts tiesas sastāvu) ir pienākums ignorēt šādu atļauju un ļaut valsts tiesas tiesnesim, uz kuru attiecas šī atļauja, piedalīties šīs tiesas iztiesāšanas sastāvā,

b) tiesa, kuras sastāvā ir tiesnesis, uz kuru attiecas šī atļauja, ir uzskatāma par tiesību aktos noteiktu tiesu – vai attiecīgi neatkarīga un objektīva tiesa – un tādējādi – kā “tiesa” – tā var lemt par jautājumiem par Savienības tiesību piemērošanu vai interpretāciju?

____________