Lieta C‑416/17

Eiropas Komisija

pret

Francijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – LESD 49. un 63. pants, kā arī 267. panta trešā daļa – Nodokļu vairākkārtēja uzlikšana – Atšķirīga attieksme atkarībā no mazmeitasuzņēmuma rezidences dalībvalsts – Nepamatoti iekasēta nodokļa avansa maksājuma par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas atmaksa – Prasības par pierādījumiem šādas atmaksas pamatojumam – Tiesību uz atmaksu maksimālā apmēra noteikšana – Diskriminācija – Valsts tiesa, kas lietu izskata pēdējā instancē – Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu

Kopsavilkums – Tiesas (piektā palāta) 2018. gada 4. oktobra spriedums

1.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Mātesuzņēmuma iespēja attiecībā uz avansā samaksāto nodokli, kurš ir jāmaksā dividenžu pārdales laikā, veikt ieskaitu nodokļa kredītā, kas saistīts ar dividendēm, kas saņemtas no rezidences dalībvalsts meitasuzņēmuma – Šīs iespējas liegšana tādu dividenžu gadījumā, kas saņemtas no citā dalībvalstī reģistrēta mazmeitasuzņēmuma – Nepieļaujamība

(LESD 49. un 63. pants)

2.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Tādu summu atmaksa mātesuzņēmumam, kas var nodrošināt vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, kuras izmaksā tās meitasuzņēmumi, kas reģistrēti dalībvalstī, un dividendēm, kuras izmaksā meitasuzņēmumi, kas reģistrēti citās dalībvalstīs – Atmaksa ar nosacījumu, ka mātesuzņēmums iesniedz pierādījumus par nodokļa likmi un minēto meitasuzņēmumu samaksātā nodokļa summu – Pieļaujamība – Nosacījumi

(LESD 49. un 63. pants)

3.        Brīvība veikt uzņēmējdarbību – Kapitāla brīva aprite – Ierobežojumi – Nodokļu tiesību akti – Uzņēmumu ienākuma nodoklis – Tādu summu atmaksa mātesuzņēmumam, kas var nodrošināt vienāda nodokļu režīma piemērošanu dividendēm, kuras izmaksā tās meitasuzņēmumi, kas reģistrēti dalībvalstī, un dividendēm, kuras izmaksā meitasuzņēmumi, kas reģistrēti citās dalībvalstīs – Tiesību uz atmaksu maksimālā apmēra noteikšana – Avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla atmaksa puses no rezidenta meitasuzņēmuma saņemto dividenžu summas apmērā – Avansā maksājamā nodokļa par ienākumiem no kapitāla atmaksa vienas trešdaļas no nerezidenta meitasuzņēmuma saņemto dividenžu summas apmērā – Valsts sistēma, kas ļauj panākt līdzvērtīgu nodokļu režīmu minētajām dividendēm – Pieļaujamība

(LESD 49. un 63. pants)

4.        Prejudiciālie jautājumi – Vēršanās Eiropas Savienības Tiesā – Interpretācijas jautājumi – Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu – Apjoms – Pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu pamatotu šaubu gadījumā – Valsts tiesa, kas secinājusi, ka pamatotu šaubu nav – Savienības tiesību normu interpretācija, kas ir pretrunā Tiesas interpretācijai, ko tā sniegusi minētajām tiesību normām, izskatot prasību sakarā ar pienākumu neizpildi – Valsts pienākumu neizpilde

(LESD 267. panta trešā daļa)

1.      Atsakoties avansā samaksāto nodokli par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas, ko samaksājis uzņēmums rezidents par nerezidenta uzņēmuma – ar nerezidenta meitasuzņēmuma starpniecību – izmaksātajām dividendēm, atmaksājamās summas aprēķinā ņemt vērā nodokli, ko samaksājis šis otrais uzņēmums par šo dividenžu pamatā esošo peļņu, lai gan valsts nodokļa dubultas uzlikšanas novēršanas mehānisms ļauj – pilnībā iekšējas dalības ķēdes gadījumā – neitralizēt nodokļa uzlikšanu dividendēm, ko sadalījusi sabiedrība katrā šīs dalības ķēdes posmā, dalībvalsts nav izpildījusi LESD 49. un 63. pantā paredzētos pienākumus.

Šajā ziņā, pat ja Savienības tiesībās nav paredzēti vispārējie kritēriji kompetenču sadalei starp dalībvalstīm, runājot par nodokļa dubultas uzlikšanas novēršanu Savienībā, un pat ja ikviena dalībvalsts var brīvi organizēt savu sadalītās peļņas aplikšanas ar nodokli sistēmu, ja vien šī sistēma neietver ar LESD aizliegtus diskriminācijas veidus, kapitāla daļu īpašnieces sabiedrības, kas saņem ārvalsts izcelsmes dividendes, situācija ir salīdzināma ar tādas kapitāla daļu īpašnieces sabiedrības situāciju, kas saņem valsts izcelsmes dividendes, ciktāl abos gadījumos sadalītā peļņa principā var izrādīties ar nodokli apliekama vairākkārtēji.

LESD 49. un 63. pants nosaka, ka dalībvalstij, kura dividendēm, ko sabiedrības rezidentes sadala rezidentiem, piemēro sistēmu nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanai, ir jāpiemēro līdzvērtīgs režīms arī dividendēm, ko rezidentiem sadala sabiedrības nerezidentes, ja vien atšķirīga attieksme nav attaisnota ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem.

(skat. 35.–37. un 46. punktu un rezolutīvās daļas 1) punktu)

2.      Runājot par pierādīšanu, ka meitasuzņēmums nerezidents ir samaksājis nodokli par izmaksātajām dividendēm, tas, ka mātesuzņēmums, kas pieprasa atmaksāt avansā samaksāto nodokli par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas, netiek atbrīvots no pienākuma iesniegt apliecinošus dokumentus, kuru glabāšanas likumiskais termiņš atbilstoši valsts tiesību aktiem ir beidzies, nav efektivitātes principa pārkāpums, ja šis pienākums neattiecas uz laikposmu, kurš būtiski pārsniedz tiesību aktos noteikto administratīvo un grāmatvedības dokumentu glabāšanas ilgumu.

Proti, lai ievērotu efektivitātes principu, pieprasītajiem apliecinošajiem dokumentiem būtu jāļauj dalībvalsts nodokļu iestādēm skaidri un precīzi pārbaudīt, vai ir izpildīti nodokļu priekšrocības saņemšanas nosacījumi.

Turklāt pierādījumu iesniegšana attiecībā uz katrām dividendēm par faktiski piemēroto nodokļa likmi un faktiski samaksāto nodokļa summu no peļņas, ko guvuši meitasuzņēmumi, kas reģistrēti citās dalībvalstīs, var tikt prasīta tikai ar nosacījumu, ka nav praktiski neiespējami vai pārmērīgi grūti sniegt pierādījumus par to, ka citās dalībvalstīs reģistrētie meitasuzņēmumi ir samaksājuši nodokli, tostarp ņemot vērā minēto dalībvalstu tiesību normas saistībā ar nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanu un maksājamā sabiedrību ienākuma nodokļa uzskaiti, kā arī administratīvo dokumentu glabāšanu.

Šajā ziņā iesniegt minētos pierādījumus var prasīt tādā administratīvo vai grāmatvedības dokumentu glabāšanas likumiskajā laikposmā, kas ir paredzēts meitasuzņēmuma reģistrācijas dalībvalsts tiesību aktos, un dokumentu glabāšanas likumiskā termiņa beigšanās neatbrīvo sabiedrību, kas ir iesniegusi sūdzību, no pienākuma nodrošināt, lai tās rīcībā būtu visi pierādījumi, lai pamatotu savas prasības pamatotību.

(skat. 73.–76., 78. un 80. punktu)

3.      Nodokļu dubultas uzlikšanas novēršanas sistēma, saskaņā ar kuru sabiedrībai, kas izmaksā no meitasuzņēmuma rezidenta saņemtās dividendes, piešķirtais nodokļu kredīts nemainīgi ir vienāds ar pusi no minēto dividenžu summas, bet gadījumā, ja tiek izmaksātas no meitasuzņēmuma nerezidenta saņemtās dividendes, avansā samaksātā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas atmaksas summai tiek noteikta augstākā robeža vienas trešdaļas apmērā no šo dividenžu summas, nerada diskrimināciju.

Proti, lai arī no judikatūras izriet, ka saskaņā ar Savienības tiesībām dalībvalstij, ja tajā pastāv nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas sistēma, gadījumos, kad sabiedrības, kas ir rezidentes, izmaksā dividendes rezidentiem, tāda pati attieksme ir jāpiemēro arī attiecībā uz dividendēm, kuras rezidentiem izmaksā sabiedrības, kas nav rezidentes, šīs tiesības neliek dalībvalstīm nodokļu maksātājiem, kuri ieguldījuši līdzekļus ārvalstu sabiedrībās, radīt labvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar tiem, kuri ieguldījuši līdzekļus iekšzemes sabiedrībās, un šajās tiesībās arī nav paredzēts pienākums dalībvalstīm saistībā ar nodokli, kas citā dalībvalstī piemērots sadalītajai peļņai, piešķirt tādu nodokļu kredītu, kurš pārsniegtu nodokļa summu, kas izriet no savu tiesību aktu nodokļu jomā piemērošanas.

Tādējādi, tā kā avansā samaksātā nodokļa atmaksas mātesuzņēmumam summas augstākās robežas noteikšana vienas trešdaļas apmērā no izmaksāto dividenžu summas galu galā arī ļauj novērst nodokļu dubultu uzlikšanu sadalītajai peļņai, tāpat kā atmaksa nemainīgi puses no to dividenžu summas apmērā, kas ir saņemtas no meitasuzņēmuma rezidenta, šī pati augstākās robežas noteikšana ļauj novērst atšķirīgu attieksmi pret šīm dividendēm salīdzinājumā ar rezidenta meitasuzņēmuma dividendēm.

(skat. 89., 91., 95. un 96. punktu)

4.      Dalībvalsts, kuras tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami atbilstoši valsts tiesībām, nav vērsusies Tiesā atbilstoši LESD 267. panta trešajā daļā paredzētajai procedūrai, lai noteiktu, vai tāda avansā samaksātā nodokļa par ienākumiem no kapitāla un kustamas mantas atmaksas apmēra aprēķinā, ko ir samaksājusi sabiedrība rezidente saistībā ar sabiedrības nerezidentes ar meitasuzņēmuma nerezidenta starpniecību samaksātajām dividendēm, ir jāatsakās ņemt vērā nodokli, kuru šī otrā sabiedrība ir samaksājusi par peļņu, kas ir šo dividenžu pamatā, lai arī tās apstiprinātā Savienības tiesību interpretācija nav tik acīmredzama, ka nerodas nekādas saprātīgas šaubas, nav izpildījusi LESD 267. panta trešajā daļā paredzētos pienākumus.

Šajā ziņā šādas iespējamības pastāvēšana ir jāizvērtē atkarībā no Savienības tiesību raksturīpašībām, īpašajām grūtībām, ko rada to interpretācija, un no riska, ka judikatūra Savienībā atšķirsies. Valsts tiesas izvēlētais risinājums, kurš ir balstīts uz Savienības tiesību normu interpretāciju, kura ir pretrunā šo tiesību normu interpretācijai, kas noteikta, izskatot prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, nozīmē, ka brīdī, kad valsts tiesa taisīja spriedumu, nebija izslēdzama saprātīgu šaubu pastāvēšana par šo interpretāciju. Ja minētais vērtējums ļauj konstatēt saprātīgu šaubu pastāvēšanu, valsts tiesai, kuras nolēmumi nav pārsūdzami valsts tiesību sistēmā, ir jāuzdod Tiesai jautājums, lai novērstu kļūdainas Savienības tiesību interpretācijas risku.

(skat. 110., 112.–114. punktu un rezolutīvās daļas 2) punktu)