TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2022. gada 30. jūnijā (*)
Apelācija – Valsts atbalsts – LESD 107. panta 1. punkts – Notekūdeņu savākšanas maksājumu sistēma – Sūdzība – Lēmums, ar kuru konstatēta valsts atbalsta neesamība – Atcelšanas prasība – Pieņemamība – Locus standi – LESD 263. panta ceturtā daļa – Reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem – Tiešs skārums
Lietā C‑99/21 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, ko 2021. gada 17. februārī iesniedza
Danske Slagtermestre, Odense (Dānija), ko pārstāv H. Sønderby Christensen, advokat,
apelācijas sūdzības iesniedzēja,
pārējās lietas dalībnieces:
Eiropas Komisija, ko pārstāv L. Grønfeldt un P. Němečková, pārstāves,
atbildētāja pirmajā instancē,
Dānijas valdība, ko pārstāv J. Nymann‑Lindegren, kā arī V. Pasternak Jørgensen, M. Søndahl Wolff un L. Teilgård, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā pirmajā instancē,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. Likurgs [C. Lycourgos] (referents), tiesneši S. Rodins [S. Rodin], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], L. S. Rosi [L. S. Rossi] un O. Spinjana‑Matei [O. Spineanu‑Matei],
ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2022. gada 24. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar apelācijas sūdzību Danske Slagtermestre lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 1. decembra rīkojumu Danske Slagtermestre/Komisija (T‑486/18, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais rīkojums”, EU:T:2020:576), ar kuru Vispārējā tiesa kā nepieņemamu noraidīja tās prasību atcelt Komisijas Lēmumu C(2018) 2259 final (2018. gada 19. aprīlis) par valsts atbalstu SA.37433 (2017/FC) – Dānija (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”), ar kuru iepriekšējas izskatīšanas stadijas noslēgumā ir atzīts, ka ar lov nr. 902/2013 om ændring af lov om betalingsregler for spildevandsforsyningsselskaber m.v. (Betalingsstruktur for vandafledningsbidrag, bemyndigelse til opgørelse af særbidrag for behandling af særlig forurenet spildevand m.v.) (Likums Nr. 902/2013, ar ko groza likumu par kārtību, kādā veicami maksājumi notekūdeņu attīrīšanas uzņēmumiem (maksājumu par notekūdeņu novadīšanu struktūra, kas pieļauj noteikt īpašus maksājumus par īpaši piesārņotu notekūdeņu attīrīšanu u.c.)) ieviesto maksājumu netiek piešķirta nekāda selektīva priekšrocība noteiktiem uzņēmumiem un tātad tas nav valsts atbalsts LESD 107. panta 1. punkta izpratnē.
Tiesvedības priekšvēsture
2 Apelācijas sūdzības iesniedzēja ir arodapvienība, kas apgalvo, ka pārstāv Dānijas mazās kautuves, vairumtirgotājus, miesniekuzņēmumus un pārstrādes uzņēmumus. 2013. gada 26. septembrī tā iesniedza Eiropas Komisijā sūdzību, pamatojoties uz to, ka Dānijas Karaliste, pieņemot Likumu Nr. 902/2013, esot piešķīrusi valsts atbalstu lielajām kautuvēm, nosakot tām samazinātus notekūdeņu attīrīšanas maksājumus.
3 Pirms šī likuma stāšanās spēkā Dānijas tiesību aktos bija paredzēta vienota maksa par ūdens kubikmetru visiem vienai un tai pašai attīrīšanas iekārtai pieslēgtajiem ūdens patērētājiem neatkarīgi no to darbības nozares un patēriņa. Ar Likumu Nr. 902/2013 tika ieviesta degresīva pakāpju sistēma, kas paredz tarifu par kubikmetru notekūdeņu, kurš ir noteikts atkarībā no novadīto notekūdeņu daudzuma (turpmāk tekstā – “pakāpju sistēma”).
4 Pakāpju sistēma ir izstrādāta šādi:
– 1. kategorija atbilst ūdens patēriņam, kas nepārsniedz vai ir vienāds ar 500 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam;
– 2. kategorija atbilst ūdens patēriņa daļai no 500 m³ līdz 20 000 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam; un
– 3. kategorija atbilst ūdens patēriņa daļai, kas pārsniedz 20 000 m³ gadā vienam nekustamā īpašuma objektam.
5 Attīrīšanas iekārtu operatori katrai kategorijai nosaka tarifu par kubikmetru šādā veidā:
– 2. kategorijas tarifs par kubikmetru ir par 20 % zemāks nekā 1. kategorijas tarifs; un
– 3. kategorijas tarifs par kubikmetru ir par 60 % zemāks nekā 1. kategorijas tarifs.
6 Saskaņā ar pakāpju sistēmu patērētāji, uz kuriem attiecas 3. tarifu kategorija, vispirms maksā 1. kategorijai paredzēto tarifu, līdz viņu ūdens patēriņš pārsniedz 500 m3. Pēc tam tie maksā 2. kategorijai paredzēto tarifu, līdz to patēriņš pārsniedz 20 000 m3, un visbeidzot maksā par notekūdeņiem saskaņā ar 3. kategorijai paredzēto tarifu.
7 Laikā no 2013. gada 10. oktobra līdz 2017. gada 12. septembrim Komisija apmainījās ar informāciju par sūdzību ar apelācijas sūdzības iesniedzēju un Dānijas Karalisti. 2014. gada 23. jūlijā un 2016. gada 25. februārī šī iestāde nosūtīja apelācijas sūdzības iesniedzējai sākotnējā novērtējuma vēstules, kurās tā uzskatīja, ka ar attiecīgo pasākumu netiek piešķirta selektīva priekšrocība un līdz ar to tas nav uzskatāms par valsts atbalstu.
8 2018. gada 19. aprīlī Komisija pieņēma strīdīgo lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja uzskatīja, ka pakāpju sistēma dzīvnieku kaušanas tirgū nostāda labvēlīgākā stāvoklī lielās kautuves Dānijā, radot tām ekonomisku priekšrocību, kas veido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, savukārt Komisija uzskatīja, ka ar Likumu Nr. 902/2013 ieviestā jaunā tarifu sistēma nerada konkrētiem uzņēmumiem nekādu īpašu priekšrocību.
Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais rīkojums
9 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 15. augustā, apelācijas sūdzības iesniedzēja atbilstoši LESD 263. pantam cēla prasību atcelt strīdīgo lēmumu.
10 Dānijas Karaliste lūdza atļauju iestāties šajā lietā, lai atbalstītu Komisijas prasījumus. Šī iestāšanās lietā tika atļauta.
11 Ar pārsūdzēto rīkojumu Vispārējā tiesa atzina prasību par nepieņemamu, pamatojoties uz to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nav locus standi.
12 Šī rīkojuma 32. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, lai gan LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētajam pirmajam gadījumam, proti, ikvienas fiziskas vai juridiskas personas locus standi attiecībā uz tiesību aktiem, kas tai ir adresēti, šajā lietā katrā ziņā nav nozīmes, jo strīdīgais lēmums ir adresēts vienīgi Dānijas Karalistei, tomēr ir jāpārbauda, vai apelācijas sūdzības iesniedzējai ir locus standi atbilstoši šajā tiesību normā paredzētajam otrajam vai trešajam gadījumam, kas attiecas respektīvi uz ikvienas fiziskas vai juridiskas personas locus standi attiecībā uz tiesību aktiem, kas to skar tieši un individuāli, un uz šādas personas locus standi attiecībā uz reglamentējošiem aktiem, kas to skar tieši un nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem.
13 Šajā ziņā, minētā rīkojuma 24.–26. punktā konstatējusi, ka strīdīgais lēmums apelācijas sūdzības iesniedzēju kā sarunu dalībnieci neskar individuāli, Vispārējā tiesa šī paša rīkojuma 33.–82. punktā nosprieda, ka nosacījums, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jābūt individuāli skartai ar šo lēmumu, nevar tikt izsecināts arī no citiem apstākļiem, tāpēc uz šajā lietā celto prasību neattiecas LESD 263. panta ceturtajā daļā minētais otrais gadījums.
14 Pēc tam tā nosprieda, ka arī trešais šajā tiesību normā minētais gadījums nevar tikt piemērots.
15 Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, pārsūdzētā rīkojuma 90.–96. punktā, it īpaši, atsaukdamās uz kritērijiem, ko Tiesa ir noteikusi 2018. gada 6. novembra spriedumā Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci (no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, turpmāk tekstā – “spriedums Montessori”, EU:C:2018:873), uzskatīja, ka strīdīgais lēmums ir reglamentējošs akts.
16 Otrkārt, šī rīkojuma 97.–104. punktā tā uzskatīja, ka šis rīkojums apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši.
17 Šajā ziņā Vispārējā tiesa minētā rīkojuma 102. punktā atsaucās uz sprieduma Montessori 47. punktu, kurā ir noteikts, ka, “tā kā nosacījums par tiešu skaršanu nozīmē, ka [..] apstrīdētam tiesību aktam ir jārada tiešas sekas prasītāja tiesiskajam stāvoklim, Savienības tiesai ir jāpārbauda, vai prasītājs ir atbilstoši izklāstījis iemeslu, kādēļ Komisijas lēmums var viņam radīt nelabvēlīgu konkurences situāciju un tātad radīt sekas tā tiesiskajam stāvoklim”.
18 Šī paša rīkojuma 103. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka “šajā lietā prasītāja nav pierādījusi, ka attiecīgais pasākums konkrēti ietekmētu tās biedrus vai pat tos, par kuriem ir runa, un vēl jo mazāk, kādas būtu tā sekas attiecībā uz to konkurētspējas situāciju (skat. [pārsūdzētā rīkojuma] 71.–77. punktu). Prasītāja tātad nav pienācīgi pierādījusi, ka [strīdīgais] lēmums var nostādīt tās biedrus nelabvēlīgā konkurences situācijā un ka līdz ar to šis lēmums tieši ietekmē to tiesisko stāvokli, it īpaši to tiesības attiecīgajā tirgū nebūt pakļautiem konkurencei, kas ir izkropļota ar minēto pasākumu”.
19 Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 104.–106. punktā nosprieda, ka tieša skāruma neesamības dēļ prasība ir jānoraida kā nepieņemama un nav vajadzības pārbaudīt nosacījumu attiecībā uz strīdīgā lēmuma izpildes pasākumu neesamību.
Lietas dalībnieku prasījumi
20 Ar apelācijas sūdzību apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu.
21 Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
22 Dānijas Karaliste lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un apstiprināt pārsūdzēto rīkojumu.
Par apelācijas sūdzību
Par pieņemamību
23 Komisija norāda, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi neatbilstot Tiesas Reglamenta 170. panta 1. punktam, jo šie prasījumi paredzot tikai pārsūdzētā rīkojuma atcelšanu, neaplūkojot situāciju saistībā ar apelācijas sūdzības apmierināšanu.
24 Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar šī 170. panta 1. punktu “par pamatotu atzītā apelācijas sūdzībā lūdz pilnībā vai daļēji apmierināt tādus pašus prasījumus, kādus lūgts apmierināt pirmajā instancē”.
25 Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja formāli lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto rīkojumu. Lai gan tās prasījumi tieši nav vērsti uz to, lai tiktu apmierināti pirmajā instancē izvirzītie prasījumi vai pat tiktu atcelts strīdīgais lēmums, tos var uzskatīt vienīgi par tādiem, kas būtībā ir vērsti uz to pašu rezultātu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, Inclusion Alliance for Europe/Komisija, C‑378/16 P, EU:C:2020:575, 59. punkts).
26 Tāpēc Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats saistībā ar Reglamenta neievērošanu ir jānoraida.
Par lietas būtību
27 Lai pamatotu apelācijas sūdzību, apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirza piecus pamatus. Pirmais un otrais pamats, kas jāizskata kopā, ir par to, ka esot nepareizi piemērots nosacījums, saskaņā ar kuru prasītājam ir jābūt tieši skartam ar attiecīgo tiesību aktu LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē, un šī nosacījuma sajaukšanu ar nosacījumu, saskaņā ar kuru prasītājam ir jābūt individuāli skartam ar attiecīgo tiesību aktu. Trešais pamats ir par to, ka no sprieduma Montessori izrietošie kritēriji attiecībā uz nosacījumu par tiešu skārumu šajā lietā esot izpildīti, ceturtais pamats – par to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pierādījusi, ka tās biedri ir pakļauti izkropļotai konkurencei, un piektais – par to, ka Vispārējās tiesas vērtējumi par nosacījumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai jābūt individuāli skartai ar strīdīgo lēmumu, esot faktiski un tiesiski kļūdaini.
Par pirmo un otro pamatu
– Lietas dalībnieku argumenti
28 Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka saistībā ar tiešo skārumu Vispārējā tiesa attiecībā uz to esot izvirzījusi prasības, kas pārsniedz tās, kuras izriet no Tiesas spriedumā Montessori sniegtās LESD 263. panta ceturtās daļas interpretācijas.
29 Lai gan pārsūdzētā rīkojuma 102. punktā Vispārējā tiesa ir citējusi spriedumu Montessori, šī rīkojuma 103. punktā tā neesot ņēmusi vērā no tā izrietošās atziņas, jo tā esot pieprasījusi, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja pierādītu, kuri no tās biedriem konkrēti ir skarti ar strīdīgo lēmumu, un, lai pamatotu savu vērtējumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja nav tieši skarta ar šo lēmumu, tā esot atsaukusies uz minētā rīkojuma 71.–77. punktu, lai gan šie punkti attiecoties nevis uz nosacījumu par tiešu skārumu, bet gan uz nosacījumu par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai jābūt individuāli skartai.
30 Komisija uzskata, ka šie iebildumi ir nepamatoti. Pārsūdzētā rīkojuma 102. punktā Vispārējā tiesa esot pareizi pārņēmusi spriedumā Montessori ietverto atbilstošo kritēriju, un pēc tam šī rīkojuma 103. punktā tā esot uzskatījusi, ka prasība neatbilst šim kritērijam. Šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa neesot pieļāvusi nekādu tiesību kļūdu.
31 Darbības vārda “pierādīt” lietojums šajā 103. punktā pareizi atspoguļojot sprieduma Montessori 47. punktā ietverto formulējumu “atbilstoši izklāstī[t]”.
32 Turklāt situācija lietā, kurā tika pasludināts spriedums Montessori, atšķiroties no situācijas šajā lietā. Komisija norāda, ka šī pirmā minētā lieta attiecās uz atbrīvojumu no nodokļa par labu skaidri identificētiem subjektiem konkrētā pakalpojumu nozarē. Tas izskaidrojot, kāpēc Tiesa šī sprieduma 50. punktā uzskatīja – apstāklis, ka prasītāji, iesniedzot pierādījumus, bija apgalvojuši, ka to darbības vietas ir tiešā tuvumā tiem, kurus tajā pašā pakalpojumu tirgū izmantoja apgalvotā atbalsta saņēmēji, ir pietiekams, lai uzskatītu, ka minētajā lietā aplūkotais lēmums var nostādīt prasītājus nelabvēlīgā konkurences situācijā. Savukārt šajā lietā strīdīgais lēmums attiecoties uz pasākumu, kas ietilpst vispārējā nodokļu regulējumā, kurš ir piemērojams visu to personu darbībai, kuras novada notekūdeņus. Apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot nedz izklāstījusi, nedz pamatojusi, kādā veidā šis regulējums nostādītu tās biedrus nelabvēlīgā konkurences situācijā salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas šis pasākums. Tā pat neesot identificējusi konkrēto tirgu, jo tās attiecīgo preču vai pakalpojumu apraksts esot bijis pārāk neskaidrs.
33 Attiecībā uz pārsūdzētā rīkojuma 103. punktā veikto atsauci uz tā 71.–77. punktu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa šajos punktos ir izvērtējusi, vai strīdīgais lēmums varēja nostādīt apelācijas sūdzības iesniedzējas biedrus nelabvēlīgā konkurences situācijā. Tas, ka šie vērtējumi bija nozīmīgi, analizējot nosacījumu, saskaņā ar kuru ar attiecīgu aktu apelācijas sūdzības iesniedzējai ir jābūt skartai individuāli, nekādi neliedzot to, ka tie paši konstatējumi tāpat ir nozīmīgi, lai izvērtētu nosacījumu, saskaņā ar kuru apelācijas sūdzības iesniedzējai ar šo aktu ir jābūt skartai tieši.
34 Katrā ziņā no minētā 71.–77. punkta izrietot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav pienācīgi izklāstījusi, kādā veidā strīdīgais lēmums varētu nostādīt tās biedrus nelabvēlīgā konkurences situācijā.
35 Pakārtoti, ja Tiesa uzskatītu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, izvērtēdama nosacījumu par tiešu skārumu, Komisija lūdz Tiesu aizstāt pārsūdzētā rīkojuma pamatojumu, konstatējot, ka strīdīgais lēmums ir reglamentējošs akts, kas saistīts ar īstenošanas pasākumiem, tādējādi LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētais nosacījums par šādu pasākumu neesamību nav izpildīts.
36 Šajā ziņā Komisija norāda, ka no pārsūdzētā rīkojuma 105. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa nav lēmusi par šo nosacījumu. Tomēr strīdīgais lēmums ietverot īstenošanas pasākumus. Proti, pretēji lietai, kurā pasludināts spriedums Montessori, pašreizējā lieta attiecoties uz pasākumu, ar kuru gan apgalvotā atbalsta saņēmēji, gan to konkurenti tiek aplikti ar nodokli. Tātad konkurenti – tāpat kā apgalvotā atbalsta saņēmēji – varētu celt prasību par savu paziņojumu par nodokli valsts tiesās, un tas ļautu pēdējām minētajām tiesām iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam.
37 Turklāt Komisija norāda, ka ar Likumu Nr. 902/2013 no attīrīšanas iekārtu operatoriem ir prasīts, lai tie katru gadu noteiktu trijām pakāpju sistēmas kategorijām piemērojamo tarifu. No tā izrietot, ka šīs sistēmas ieviešanai ir nepieciešama turpmāka īstenošana Dānijas tiesībās. Šajās tiesībās turklāt esot prasīts, lai šo tarifu noteikšanu katrā pašvaldības teritorijā apstiprinātu pašvaldības padome. Tādējādi tiekot pieņemts administratīvais akts, kuru var apstrīdēt valsts tiesās, pamatojoties uz to, ka tarifu noteikšana ir pretrunā Savienības tiesībām. Tāpēc arī šajā situācijā apelācijas sūdzības iesniedzēja būtu varējusi pamudināt šīs tiesas uzdot jautājumus Tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu. Turklāt apelācijas sūdzības iesniedzējas biedri varot celt prasību Dānijas tiesās par fakta konstatēšanu, lai apstrīdētu Likuma Nr. 902/2013 saderību ar Savienības tiesībām.
38 Dānijas Karaliste tāpat kā Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatoti noraidījusi prasību kā nepieņemamu.
39 Šī dalībvalsts uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja veic tādu sprieduma Montessori interpretāciju, kas vājina Tiesas šajā spriedumā noteiktās pierādīšanas prasības. Sprieduma Montessori 50. punktā Tiesa esot konstatējusi tiešu skārumu, ņemot vērā to, ka prasītāji bija iesnieguši pierādījumus par to ģeogrāfisko tuvumu apgalvotā atbalsta saņēmējiem un par līdzīgu darbību veikšanu tajā pašā tirgū. Tomēr pašreizējā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja neesot sniegusi atbilstošu informāciju, kas ļautu uzskatīt, ka varētu tikt ietekmēta tās biedru konkurētspējas situācija.
40 Dānijas Karaliste piebilst, ka tad, ja Tiesa uzskatītu, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nosacījumu attiecībā uz tiešu skārumu, apelācijas sūdzība tomēr būtu jānoraida, jo strīdīgais lēmums ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
– Tiesas vērtējums
41 Tādas prasības pieņemamība, ko fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai ir iesniegusi par aktu, kurš tai nav adresēts, ir pakārtota nosacījumam, ka šai personai ir atzīts locus standi, kas tai ir divos gadījumos. Pirmkārt, šādu prasību var celt ar nosacījumu, ka šis akts to skar tieši un individuāli. Otrkārt, šāda persona var celt prasību par reglamentējošu aktu, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem, ja tas šo personu skar tieši (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Deutsche Lufthansa/Komisija, C‑594/19 P, EU:C:2022:40, 29. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Šajā tiesību normā šādi paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kādas ir apstiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā, tomēr tā, lai nebūtu izslēgti LESD tieši paredzētie nosacījumi (spriedums, 2020. gada 3. decembris, Changmao Biochemical Engineering/Distillerie Bonollo u.c., C‑461/18 P, EU:C:2020:979, 55. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
43 Šī apelācijas sūdzība attiecas uz pēdējo LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto gadījumu, ar kuru locus standi tiek piešķirts, ja apstrīdētais tiesību akts ir reglamentējošs akts, kas nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem un kas apelācijas sūdzības iesniedzēju skar tieši. Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 94.–96. punktā konstatēja, ka strīdīgais lēmums, ar kuru Komisija atteicās kvalificēt kā valsts atbalstu Dānijas likumdevēja ieviesto sistēmu attiecībā uz maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu degresīvo tarifikāciju, ir reglamentējošs akts. Tomēr šī rīkojuma 97.–104. punktā tā arī nosprieda, ka šis akts apelācijas sūdzības iesniedzēju neskar tieši. No tā Vispārējā tiesa minētā rīkojuma 105. un 106. punktā secināja, ka prasība ir nepieņemama un nav jānosaka, vai minētais tiesību akts ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
44 Tāpēc ir jāpārbauda, vai Vispārējā tiesa, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, ir pieļāvusi tiesību kļūdu, piemērojot nosacījumu par tiešu skārumu.
45 Ar šo nosacījumu tiek prasīts, lai kumulatīvi būtu izpildīti divi kritēriji, proti, lai apstrīdētais pasākums, pirmkārt, tieši ietekmētu prasītāja tiesisko stāvokli un, otrkārt, nepiešķirtu nekādu rīcības brīvību tā adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, jo tam ir pilnībā automātisks raksturs un tas izriet tikai no Savienības tiesiskā regulējuma, nepiemērojot citus starpnoteikumus (spriedums, 2022. gada 13. janvāris, Vācija u.c./Komisija, no C‑177/19 P līdz C‑179/19 P, EU:C:2022:10, 72. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
46 Attiecībā uz otro no šiem kritērijiem Vispārējā tiesa pārsūdzētā rīkojuma 98. punktā ir uzskatījusi – un šajā apelācijas sūdzībā tas nav ticis apstrīdēts –, ka strīdīgā lēmuma, ciktāl tajā noteikts, ka pakāpju sistēmai, ko Dānijas Karaliste ir ieviesusi saistībā ar savu notekūdeņu attīrīšanas maksājumu sistēmu, nav atbalsta pazīmju LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, sekas ir tādas, ka ar to – pilnībā automātiski un saskaņā vienīgi ar Savienības tiesisko regulējumu – šai dalībvalstij ir ļauts piemērot šo sistēmu, nepiemērojot citus starpnoteikumus.
47 Attiecībā uz pirmo šī sprieduma 45. punktā minēto kritēriju par tiešu skārumu Tiesa sprieduma Montessori 43. punktā ir atgādinājusi, ka valsts atbalsta jomā tas, ka Komisijas lēmums pilnībā saglabā tāda valsts pasākuma sekas, par kuru prasītājs šai iestādei adresētajā sūdzībā apgalvo, ka tas nav saderīgs ar konkurences aizsardzības mērķi un rada tam nelabvēlīgu konkurences situāciju, ļauj secināt, ka šis lēmums tieši skar prasītāja tiesisko stāvokli, it īpaši tā tiesības, kas izriet no LESD tiesību normām valsts atbalsta jomā, uz to, lai tas nebūtu pakļauts ar šo valsts pasākumu izkropļotai konkurencei.
48 Šajā ziņā Tiesa sprieduma Montessori 46. un 47. punktā ir precizējusi, ka, lai gan prasītāja tiesiskā stāvokļa tiešu skārumu nevar secināt tikai no tā, ka starp prasītāju un apgalvotā atbalsta saņēmējiem varētu pastāvēt konkurences attiecības, šis nosacījums turpretim ir jāuzskata par izpildītu, ja prasītājs ir pienācīgi izklāstījis iemeslus, kuru dēļ ar Komisijas lēmumu valsts atbalsta jomā tas var tikt nostādīts nelabvēlīgā konkurences situācijā. Tomēr pārbaudei, kas Vispārējai tiesai šajā ziņā jāveic, nav jāizraisa tas, ka prasības pieņemamības izvērtēšanas stadijā tā pieņem galīgo lēmumu par konkurences attiecībām starp prasītāju un apgalvotā atbalsta saņēmējiem.
49 Tādējādi Tiesa ir noteikusi tieša skāruma nosacījuma interpretāciju, kas personai, kura iesniegusi Komisijā sūdzību valsts atbalsta jomā, ļauj piekļūt Vispārējai tiesai, lai tā pārbaudītu lēmuma, ko Komisija pieņēmusi par šajā sūdzībā minēto valsts pasākumu, tiesiskumu, tomēr ar nosacījumu, ka šī persona Vispārējā tiesā pienācīgi izklāsta, ka pastāv risks, ka šī lēmuma dēļ tā varētu tikt pakļauta nelabvēlīgai konkurencei.
50 Šajā lietā apelācijas sūdzības iesniedzēja vērsās Vispārējā tiesā kā Dānijas mazo kautuvju, vairumtirgotāju, miesniekuzņēmumu un pārstrādes uzņēmumu profesionālā apvienība. Tāpēc Vispārējai tiesai bija jāpārbauda, vai tā ir pienācīgi izklāstījusi iemeslus, saskaņā ar kuriem ar strīdīgo lēmumu, atbilstoši kuram pakāpju sistēmai, ko Dānijas Karaliste ir ieviesusi saistībā ar notekūdeņu attīrīšanas maksājumu sistēmu, nav valsts atbalsta pazīmju, tās biedri vai vismaz ievērojama to daļa varēja tikt nostādīti nelabvēlīgā konkurences situācijā.
51 No pārsūdzētā rīkojuma 103. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa savu vērtējumu, saskaņā ar kuru šis nosacījums nav izpildīts, ir balstījusi uz apsvērumu, ka “prasītāja nav pierādījusi, ka attiecīgais pasākums konkrēti ietekmētu tās biedrus vai pat tos, par kuriem ir runa, un vēl jo mazāk, kādas būtu tā sekas attiecībā uz to konkurētspējas situāciju (skat. [pārsūdzētā rīkojuma] 71.–77. punktu)”.
52 Tātad, pieprasot, lai apelācijas sūdzības iesniedzēja “pierādītu”, kādas pretkonkurences sekas “konkrēti” rada attiecīgais valsts pasākums un līdz ar to strīdīgais lēmums, kas attiecīgajai dalībvalstij ļauj piemērot šo pasākumu, Vispārējā tiesa, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 27. punktā, nosacījumu par tiešu skārumu ir pakļāvusi prasībai, kura pārsniedz to, kas izriet no Tiesas spriedumā Montessori attiecībā uz šo nosacījumu sniegtās interpretācijas. Proti, saskaņā ar Tiesas veikto izsvēršanu, lai nodrošinātu efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, personai, kas ir iesniegusi sūdzību, ir pietiekami pienācīgi izklāstīt nelabvēlīgas konkurences situācijas iespējamību.
53 Tāpēc, tā kā attiecībā uz nosacījumu par tiešu skārumu Vispārējā tiesa ir piemērojusi tādu prasību, kas neatbilst šī nosacījuma tvērumam, kurš izriet no LESD 263. panta ceturtās daļas, lasot kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu.
54 Šīs kļūdas esamību apstiprina pārsūdzētā rīkojuma 103. punktā ietvertā atsauce uz tā 71.–77. punktu, kuros Vispārējā tiesa ir pārmetusi apelācijas sūdzības iesniedzējai, ka tā savas prasības pieņemamības pamatojumam nav sniegusi konkrētus datus, kas it īpaši attiecas uz konkrētā tirgus daļām, kuras pieder tās biedriem un apgalvotā atbalsta saņēmējiem, tās biedru apgrozījumu un ienākumiem un maksājumu par notekūdeņu attīrīšanu pārnešanu uz cenu, kuras samaksu tās biedri var faktiski pieprasīt no saviem klientiem. Tādējādi saskaņā ar šī rīkojuma 77. punktu apelācijas sūdzības iesniedzēja “nav pierādījusi apgalvotā atbalsta konkrētas sekas attiecībā uz saviem biedriem un pašu šo biedru konkurētspējas stāvokli attiecīgajā tirgū”.
55 Uzskatīdama, ka šāda informācija ir nepieciešama, lai pierādītu apelācijas sūdzības iesniedzējas tiešu skārumu, Vispārējā tiesa ir pārsniegusi no sprieduma Montessori izrietošo prasību. Proti, kā izriet no minētā sprieduma 46. un 47. punkta, tieša skāruma pārbaudei jābalstās nevis uz padziļinātu konkurences attiecību analīzi attiecīgajā tirgū, kas ļauj precīzi noteikt konkurences apdraudējuma apmēru, bet uz prima facie riska vērtējumu, ka Komisijas lēmums, saskaņā ar kuru attiecīgais valsts pasākums nav ar iekšējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts, apelācijas sūdzības iesniedzējai vai tās biedriem rada nelabvēlīgu konkurences situāciju.
56 No tā izriet, ka pirmais un otrais pamats ir pamatots.
57 Attiecībā uz Komisijas un Dānijas Karalistes norādīto judikatūru, saskaņā ar kuru, ja Vispārējās tiesas nolēmuma motīvos ir atklāts Savienības tiesību pārkāpums, bet ir konstatējams, ka tā rezolutīvā daļa, ņemot vērā citus tiesiskos motīvus, ir pamatota, šāds pārkāpums nevar izraisīt šī nolēmuma atcelšanu un ir jāveic pamatojuma aizstāšana (skat. it īpaši spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Banco Santander/Komisija, C‑52/19 P, EU:C:2021:794, 105. punkts un tajā minētā judikatūra), jākonstatē, ka šo judikatūru šajā lietā nevar piemērot.
58 Proti, pretēji tam, ko apgalvo Komisija un Dānijas Karaliste, nevar konstatēt, ka pārsūdzētais rīkojums, ar kuru Vispārējā tiesa ir atzinusi prasību par nepieņemamu, būtu pamatots ar citiem tiesiskiem motīviem nekā tie, ko ir izmantojusi Vispārējā tiesa.
59 Šajā ziņā, runājot par šīs iestādes un minētās dalībvalsts norādīto nosacījumu par īstenošanas pasākumu neesamību, Tiesa sprieduma Montessori 63.–66. punktā ir precizējusi, ka, lai gan attiecībā uz atbalsta shēmas labuma guvējiem valsts tiesību normas, ar kurām tiek ieviesta šī shēma, un tiesību akti, ar kuriem tiek īstenotas šīs tiesību normas, tādi kā paziņojums par nodokli, ir uzskatāmi par īstenošanas pasākumiem, kas ir ietverti lēmumā, ar ko minētā shēma tiek atzīta par nesaderīgu ar iekšējo tirgu vai ar ko šī pati shēma tiek atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu, ja vien ir ievērotas saistības, ko attiecīgā dalībvalsts ir uzņēmusies, šī interpretācija nav attiecināma uz valsts pasākuma, kas tiek uzskatīts par tādu, kas neveido valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, labuma guvēju konkurentu situāciju. Proti, šāds konkurents neatbilst šajā pasākumā paredzētajiem nosacījumiem, lai varētu izmantot tā priekšrocības. Šādos apstākļos būtu mākslīgi likt šim konkurentam lūgt, lai valsts iestādes atzītu tam šīs priekšrocības, un apstrīdēt valsts tiesā tiesību aktu, ar kuru tiek atteikts apmierināt šo lūgumu, lai pamudinātu šo tiesu uzdot jautājumu Tiesai par Komisijas lēmuma attiecībā uz minēto pasākumu spēkā esamību.
60 Šajā lietā apgalvotā priekšrocība, kas, kā to uzskata apelācijas sūdzības iesniedzēja, Komisijai būtu bijis jākvalificē kā valsts atbalsts, izpaužas kā degresīvas tarifikācijas sistēmas ieviešana, kuras rezultātā atbilstoši apelācijas sūdzības iesniedzējas sniegtajai argumentācijai lielās kautuves šī sprieduma 4. un 5. punktā aprakstītajā pakāpju sistēmā ietilpst labvēlīgākā tarifu kategorijā nekā tā, kas tiek piemērota mazajām kautuvēm. Šādos apstākļos, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 59. un 60. punktā, analoģiski tam, ko Tiesa ir konstatējusi spriedumā Montessori, būtu mākslīgi un turklāt pretēji pareizas tiesvedības interesēm likt apelācijas sūdzības iesniedzējai vai ar to saistītajām kautuvēm lūgt – lai gan tās zina, ka tām uz to nav tiesību, – valsts iestādēm, kuras piemēro šo tarifikācijas sistēmu, piešķirt mazajām kautuvēm iespēju izmantot labvēlīgāko tarifu kategoriju, kas ir piemērojama lielajām kautuvēm, tikai ar mērķi apstrīdēt tiesību aktu par šī lūguma noraidīšanu valsts tiesā un pamudināt to uzdot jautājumu Tiesai par strīdīgā lēmuma attiecībā uz minēto sistēmu spēkā esamību.
61 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmais un otrais pamats ir jāapmierina un pārsūdzētais rīkojums ir jāatceļ.
Par trešo līdz piekto pamatu
62 Tā kā pārsūdzētais rīkojums ir atcelts, pamatojoties uz pirmo un otro pamatu, trešais līdz piektais pamats nav jāizvērtē.
Par prasību Vispārējā tiesā
63 Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam Vispārējās tiesas nolēmuma atcelšanas gadījumā Tiesa var pati pieņemt galīgo spriedumu lietā, ja strīds ir izskatāmā stāvoklī.
64 Šajā tiesvedības stadijā Tiesa nevar lemt par Vispārējā tiesā celto prasību pēc būtības, jo tas nozīmētu veikt faktisku jautājumu izvērtēšanu, balstoties uz apstākļiem, kurus Vispārējā tiesa nav vērtējusi un kuri Tiesā nav apspriesti.
65 Savukārt Tiesas rīcībā ir informācija, kas ir nepieciešama, lai izvērtētu šīs prasības pieņemamību. Šajos apstākļos ir jāpieņem galīgais lēmums par šo procesuālo aspektu (pēc analoģijas skat. it īpaši spriedumus, 2008. gada 17. jūlijs, Athinaïki Techniki/Komisija, C‑521/06 P, EU:C:2008:422, 66. punkts; 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, C‑132/12 P, EU:C:2014:100, 66. punkts, kā arī 2018. gada 21. februāris, LL/Parlaments, C‑326/16 P, EU:C:2018:83, 31. un 32. punkts).
66 Šajā ziņā jānorāda, pirmkārt, ka strīdīgais lēmums ir reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Proti, kā Tiesa ir precizējusi sprieduma Montessori 28., 31. un 32. punktā, Komisijas akti, kuri nav leģislatīvi un kuru mērķis valsts atbalsta jomā ir atļaut vai aizliegt valsts shēmu, ir ietverti šajā jēdzienā.
67 Otrkārt, jākonstatē, ka šī sprieduma 59. un 60. punktā izklāstīto iemeslu dēļ strīdīgo lēmumu nevar uzskatīt par tādu, kas ir saistīts ar īstenošanas pasākumiem.
68 Treškārt, nosacījumam par tiešu skārumu – kā atgādināts šī sprieduma 45. punktā – ir nepieciešams, lai kumulatīvi būtu izpildīti divi kritēriji, proti, pirmām kārtām, lai apstrīdētais pasākums tieši ietekmētu prasītāja tiesisko stāvokli un, otrām kārtām, lai adresātiem, kuri ir atbildīgi par tā ieviešanu, nebūtu atstāta nekāda rīcības brīvība.
69 Strīdīgais lēmums, saskaņā ar kuru pakāpju sistēmā, ko Dānijas Karaliste ir ieviesusi saistībā ar savu notekūdeņu attīrīšanas maksājumu sistēmu, nav valsts atbalsta pazīmju LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, rada savas tiesiskās sekas pilnībā automātiski saskaņā vienīgi ar Savienības tiesisko regulējumu, nepiemērojot citus starpnoteikumus. Tātad prasība atbilst otrajam no iepriekšējā punktā atgādinātajiem diviem kritērijiem.
70 Par šī sprieduma 68. punktā minēto pirmo kritēriju ir jākonstatē, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja Vispārējā tiesā – pamatojumam sniegdama pierādījumus – ir apgalvojusi, ka vairāki tās pārstāvētie biedri veic tādu pašu darbību kā liellopu un cūku kaušanas tirgū Dānijā dominējošais uzņēmums un ka pēdējam minētajam sava notekūdeņu lielā apjoma dēļ ir piemērojami mazāka apmēra maksājumi nekā tie, uz kuriem var pretendēt ar apelācijas sūdzības iesniedzēju saistītie uzņēmumi atbilstoši ar Likumu Nr. 902/2013 ieviestajai pakāpju tarifikācijai. Turklāt tā ir pamatoti norādījusi, ka izdevumi par vienu nokautu dzīvnieku pēdējiem minētajiem ir ievērojami lielāki nekā izdevumi, kas rodas dominējošajam uzņēmumam, jo tie nevar piemērot tādu pašu pakāpju sistēmas kategoriju.
71 Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzēja ir pienācīgi izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ ar strīdīgo lēmumu vismaz tās biedru ievērojama daļa, proti, mazās kautuves, var tikt nostādīta nelabvēlīgā konkurences situācijā.
72 Tāpēc strīdīgais lēmums tieši rada sekas attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesisko stāvokli, un no tā izriet, ka prasība atbilst arī pirmajam no diviem šī sprieduma 68. punktā minētajiem kritērijiem.
73 Tādējādi pirmajā instancē celtā prasība ir pieņemama. Tāpēc lieta ir jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā pieņemtu nolēmumu pēc būtības.
Par tiesāšanās izdevumiem
74 Tā kā lieta tiek nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana ir jāatliek.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 1. decembra rīkojumu Danske Slagtermestre/Komisija (T‑486/18, nav publicēts, EU:T:2020:576).
2) Pirmajā instancē celtā prasība ir pieņemama.
3) Nodot lietu atpakaļ Eiropas Savienības Vispārējai tiesai, lai tā pieņemtu nolēmumu pēc būtības.
4) Atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
[Paraksti]