Lieta T‑106/17
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
JPMorgan Chase u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (desmitā palāta paplašinātā sastāvā) 2023. gada 20. decembra spriedums
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Euro procentu likmju atvasināto instrumentu nozare – Lēmums, ar kuru konstatēts LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta pārkāpums – EURIBOR starpbanku pamatlikmju manipulācijas – Apmaiņa ar konfidenciālu informāciju – Konkurences ierobežojums mērķa dēļ – Vienots un turpināts pārkāpums – “Hibrīda” procedūra, kas sadalīta laikā – Nevainīguma prezumpcija – Objektivitāte – Naudas sodi – Pamatsumma – Pārdošanas apjoma vērtība – Regulas (EK) Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkts – Pienākums norādīt pamatojumu – Lēmums par grozījumiem, ar kuru papildina pamatojumu – Vienlīdzīga attieksme – Samērīgums – Neierobežota kompetence
1. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums – Pierādījumu veids – Netiešu pierādījumu kopuma izmantošana – Tādu elementu ņemšana vērā, kas ir konstatēti ārpus pārkāpuma laikposma – Pieļaujamība
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 64.–71. punktu)
2. Aizliegtas vienošanās – Vienošanās starp uzņēmumiem un saskaņotas darbības – Jēdziens – Līdzdalība divpusēju kontaktu tīklā, kuram ir pretkonkurences mērķis – Pasīvi dalības pārkāpumā veidi – Iekļaušana – Nosacījums – Norobežošanās neesamība – Izpildīts nosacījums
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 279.–312. punktu)
3. Aizliegtas vienošanās – Saskaņotas darbības – Jēdziens – Koordinācija un sadarbība, kas nav saderīgas ar katra uzņēmuma pienākumu pašam neatkarīgi noteikt savu rīcību tirgū – Informācijas apmaiņa starp konkurentiem – Finanšu iestāžu darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, savstarpēja apmaiņa ar konfidenciālu informāciju – Informācijas apmaiņa saistībā ar mēģinājumiem manipulēt ar EURIBOR starpbanku pamatlikmēm – Informācijas apmaiņa par tirdzniecības pozīcijām un stratēģijām cenu noteikšanas jomā EURIBOR vai EONIA piesaistītu instrumentu nozarē – Konkurenci veicinošas ietekmes, kas ir pierādīta, atbilstoša, attiecīgajam nolīgumam raksturīga un pietiekami nozīmīga, neesamība – Informācijas apmaiņas pietiekama kaitējuma pakāpe, lai to kvalificētu kā ierobežojumu mērķa dēļ
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 325.–337., 341.–364., 377.–438. punktu)
4. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un noteikts naudas sods
(LESD 101. panta 1. punkts un 296. panta otrā daļa)
(skat. 338., 339., 368.–375. punktu)
5. Aizliegtas vienošanās – Aizliegums – Pārkāpumi – Nolīgumi un saskaņotas darbības, kas veido vienotu pārkāpumu – Uzņēmuma atzīšana par atbildīgu par visu pārkāpumu – Nosacījumi – Prakses un nelikumīgas darbības, kas ir daļa no kopējā plāna – Novērtēšana – Kritēriji – Ieguldījums pārkāpuma vienota mērķa sasniegšanā – Zināšana par aizliegtās vienošanās kopējo plānu un tā galvenajiem elementiem vai to paredzamība
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 441.–450., 453.–473., 477.–501., 504.–508. punktu)
6. Konkurence – Administratīvais process – Izlīguma procedūra – Procedūra, kurā nav iesaistīti visi aizliegtās vienošanās dalībnieki – Laikā atlikta lēmuma par izlīgumu un lēmuma, ar ko tiek noslēgta parastā procedūra, pieņemšana – Pieļaujamība – Nosacījumi – Objektivitātes pienākuma un nevainīguma prezumpcijas ievērošana – Tiesību uz aizstāvību ievērošana – Apjoms
(LESD 101. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. un 48. pants; Komisijas Regulas Nr. 773/2004 10.a pants)
(skat. 514.–544. punktu)
7. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar ko konstatēts pārkāpums – Komisijas pienākums rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus atbilstošos konkrētā gadījuma apstākļus – Par konkurenci atbildīgā Komisijas locekļa publiski paziņojumi, kas sniegti administratīvā procesa laikā – Paziņojumi, kas, iespējams, var liecināt par subjektīvās neitralitātes neesamību – Ietekmes uz Komisijas veiktu lietas objektīvu vērtējumu neesamība
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 549.–558. punktu)
8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pārbaude tiesā – Savienības tiesas neierobežota kompetence – Apjoms – Uzliktā naudas soda apmēra noteikšana – Vērtēšanas kritēriji
(LESD 101. panta 1. punkts un 261. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punkts un 31. pants)
(skat. 567., 568., 698.–728. punktu)
9. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārdošanas apjoma vērtības noteikšana – Pamatnostādnēs paredzētās metodoloģijas piemērošana – Aizstāšanas vērtība, kas noteikta, pamatojoties uz naudas ieņēmumiem, kuriem piemērots samazinājuma koeficients – Nepietiekams pamatojums attiecībā uz samazinājuma koeficientu
(LESD 101. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 13. un 37. punkts)
(skat. 583.–595., 602.–608., 612.–621. punktu)
10. Prasība atcelt tiesību aktu – Pamati – Būtisku procedūras noteikumu pārkāpums – Pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpums – Pārbaude pēc tiesas ierosmes
(LESD 263. pants)
(skat. 609.–611. punktu)
11. Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Lēmums par konkurences tiesību normu piemērošanu – Pamatojuma neesamības novēršana tiesvedības laikā, pieņemot lēmumu par grozījumiem – Nepieļaujamība
(LESD 101. panta 1. punkts un 296. panta otrā daļa)
(skat. 627.–633. punktu)
12. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas noteikšana – Pārdošanas apjoma vērtības noteikšana – Pamatnostādnēs paredzētās metodoloģijas piemērošana – Aizstāšanas vērtība, kas noteikta, pamatojoties uz naudas ieņēmumiem, kuriem piemērots samazinājuma koeficients – Vienā pārkāpumā iesaistītu uzņēmumu naudas ieņēmumu aprēķināšana atbilstoši vienveidīgai metodoloģijai – Nebūtiska ietekme uz noteiktajām vērtībām – Vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums – Neesamība
(LESD 101. panta 1. punkts)
(skat. 636.–671. punktu)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatsummas korekcija – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Līdzdalības pārkāpumā zemāka intensitāte, salīdzinot ar galveno dalībnieku līdzdalību – Pamatsummas samazinājums 10 % apmērā – Samērīguma, vienlīdzīgas attieksmes un soda individualizācijas principu pārkāpums – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 2006/C 210/02 29. punkts)
(skat. 674.–695. punktu)
Rezumējums
2011. gadā banku grupa Barclays vērsās Eiropas Komisijā ar pieteikumu iecietības programmas piemērošanai, to informējot par aizliegtas vienošanās pastāvēšanu euro procentu likmju atvasināto instrumentu (Euro Interest Rate Derivatives, turpmāk tekstā – “EIRD”) nozarē.
Šie EIRD ir piesaistīti EURIBOR (Euro Interbank Offered Rate) – procentu pamatlikmju kopumam, kura mērķis ir atspoguļot starpbanku aizdevumu izmaksas euro, vai EONIA (Euro OverNight Index Average), kas pildīja EURIBOR līdzvērtīgu funkciju, bet attiecībā uz dienas likmēm. EURIBOR likme ir balstīta uz individuālu likmes piedāvājumu, ko paziņojušas bankas, kas pieder pie 47 finanšu iestāžu izlases (turpmāk tekstā – “EURIBOR banku izlase”).
Pēc tam, kad Komisijas bija uzsākusi pārkāpuma procedūru, finanšu iestādes Barclays, Deutsche Bank, Royal Bank of Scotland un Société générale nolēma piedalīties izlīguma procedūrā atbilstoši Regulas (EK) Nr. 773/2004 (1) 10.a pantam. Šīs procedūras noslēgumā Komisija 2013. gada 4. decembrī pieņēma lēmumu (2), kurā tā konstatēja, ka šīs iestādes ir piedalījušās vienotā un turpinātā pārkāpumā ar mērķi izmainīt parasto cenu noteikšanas gaitu EIRD tirgū.
Tā kā finanšu iestādes JPMorgan Chase & Co., JPMorgan Chase Bank, National Association un J. P. Morgan Services LLP (turpmāk tekstā kopā – “JP Morgan”), Crédit agricole un HSBC neiesniedza izlīguma iesniegumu, Komisija turpināja izmeklēšanu attiecībā uz tām.
Ar 2016. gada 7. decembra lēmumu (3) Komisija konstatēja, ka JP Morgan ir pārkāpusi LESD 101. pantu un EEZ līguma 53. pantu, laikā no 2006. gada 27. septembra līdz 2007. gada 19. martam piedaloties vienotā un turpinātā pārkāpumā, kura mērķis bija izmainīt parasto cenu noteikšanas gaitu EIRD tirgū, un uzlika tai naudas sodu 337 196 000 EUR.
Komisija uzskata, ka JP Morgan pārkāpjošā rīcība izpaudās kā informācijas apmaiņa starp vienu tās darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, un citas finanšu iestādes, kas pieder pie EURIBOR izlases, darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, un kas būtībā attiecās uz manipulācijām ar viņu banku piedāvājumiem minētajai EURIBOR banku izlasei nolūkā aprēķināt EURIBOR, uz tirdzniecības pozīcijām attiecībā uz EIRD un uz viņu nodomiem un stratēģijām EIRD cenu noteikšanas jomā.
Vispārējā tiesā JP Morgan lūdz, pirmkārt, daļēji atcelt šo lēmumu un, otrkārt, pakārtoti, atcelt vai samazināt uzliktā naudas soda apmēru.
Pēc prasības celšanas Komisija pieņēma lēmumu par grozījumiem (4), lai papildinātu apstrīdētā lēmuma pamatojumu, ņemot vērā spriedumu HSBC Holdings u.c./Komisija, ko Vispārējā tiesa bija pasludinājusi saistītā lietā (5).
Savā spriedumā Vispārējās tiesas desmitā palāta paplašinātā sastāvā precizē kritērijus, kas ļauj konstatēt uzņēmuma līdzdalību pretkonkurences darbībās, tostarp apmainoties ar informāciju, finanšu instrumentu nozarē. Vispārējā tiesa tomēr atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to JP Morgan ir uzlikts naudas sods, nepietiekama pamatojuma dēļ. Pēc tam tā īsteno savu neierobežoto kompetenci un nosaka JP Morgan naudas sodu tādā pašā apmērā, kāds noteikts apstrīdētajā lēmumā.
Vispārējās tiesas vērtējums
Pēc tam, kad Vispārējā tiesa ir apstiprinājusi apstrīdētajā lēmumā apskatīto JP Morgan, Deutsche Bank un Barclays darbinieku, kas veic tirdzniecības darījumus, savstarpējās informācijas apmaiņas esamību, izņemot vienu no šīs informācijas apmaiņas gadījumiem, tā noraida JP Morgan argumentus, atbilstoši kuriem šīs finanšu iestādes mērķis nebija manipulēt ar EURIBOR vai EONIA. Šajā sakarā Vispārējā tiesa it īpaši uzsver, ka JP Morgan pārmesto pārkāpumu neveido manipulācijas ar EURIBOR kā tādas, bet gan piedalīšanās divpusējo kontaktu tīklā ar mērķi izkropļot parasto cenu sastāvdaļu noteikšanas gaitu EURIBOR un/vai EONIA piesaistītu EIRD nozarē.
Attiecībā uz Komisijas noteikto vienota pārkāpuma kvalifikāciju Vispārējā tiesa atgādina, ka, lai secinātu, ka uzņēmums ir piedalījies šādā pārkāpumā, noteicošie ir trīs apstākļi:
i) dažādām konkrētajām darbībām ir jāpieder pie “kopējā plāna” ar vienotu mērķi;
ii) uzņēmumam bija jāzina par citu uzņēmumu iecerēto vai īstenoto pārkāpjošo rīcību šo pašu mērķu sasniegšanai, vai tam bija jāvar saprātīgi to paredzēt un būt gatavam uzņemties ar to saistīto risku un;
iii) uzņēmumam bija jābūt nodomam ar savu rīcību veicināt visu dalībnieku kopīgo mērķu sasniegšanu.
Attiecībā uz pirmo elementu Vispārējā tiesa konstatē, ka Komisija vienoto mērķi ir pietiekami precīzi definējusi kā tādu, kas ir vērsts uz to, lai ietekmētu atbilstoši EIRD līgumiem maksājamo naudas plūsmu par sliktu šo līgumu partneriem. Visa JP Morgan pārmestā informācijas apmaiņa atbilst šim vienotajam mērķim.
Turklāt šo secinājumu apstiprina citi pierādījumi, kurus Komisija ir izvirzījusi apstrīdētajā lēmumā. Proti, konkrētās darbības attiecās uz vieniem un tiem pašiem instrumentiem, proti, EIRD, un tās izpaudās salīdzinoši regulārā divpusējā informācijas apmaiņā, kas pārklājās laikā un notika attiecīgajās bankās nodarbināto personu stabilā grupā.
Attiecībā uz otro elementu JP Morgan konkrēti apstrīdēja tikai savu informētību par pārējo aizliegtās vienošanās dalībnieku īstenoto rīcību, kuras mērķis ir manipulēt ar EURIBOR noteikšanu (fixings). Šajā jautājumā Vispārējā tiesa tomēr konstatē, ka pierādījumi, kas vērtēti kopumā kā netiešu pierādījumu kopums, ļauj pierādīt, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, varēja saprātīgi paredzēt, ka konkrētā informācijas apmaiņa, kurā viņš piedalījās, ir daļa no vienota pārkāpuma, kurā ir iesaistītas citas bankas un kura mērķis ir mainīt naudas plūsmas, kas jāmaksā atbilstoši EIRD, veicot saskaņotas darbības, lai manipulētu ar EURIBOR likmi, un ka viņš bija gatavs uzņemties ar to saistīto risku.
Attiecībā uz trešo elementu Vispārējā tiesa norāda, ka JP Morgan darbinieks, kas veic tirdzniecības darījumus, kopā ar citu banku darbiniekiem, kas veic tirdzniecības darījumus, piedalījās koluzīvās darbībās un tādējādi vēlējās ar savu rīcību veicināt visu dalībnieku kopējo mērķu sasniegšanu.
Vispārējā tiesa, tādējādi apstiprinot pārmestā pārkāpuma konstatējumu un tā kvalifikāciju par vienotu un turpinātu pārkāpumu un noraidot prasību atcelt tiesību aktu, ciktāl tas attiecas uz attiecīgā apstrīdētā lēmuma secinājumu, savukārt apmierina prasību atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to JP Morgan ir uzlikts naudas sods, pamatojoties uz to, ka Komisija ir pārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz šī naudas soda apmēra noteikšanu.
Proti, lai gan Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, JP Morgan uzliktā naudas soda apmēra noteikšanai balstoties uz koriģētiem naudas ieņēmumiem kā uz pārdošanas apjoma vērtības aizstāšanas vērtību, tā nav pietiekami izskaidrojusi iemeslus, kuru dēļ šiem ieņēmumiem piemērotais samazinājuma koeficients ir noteikts 98,849 % apmērā. Turklāt, tā kā Komisija nav pierādījusi, ka tai praktiski nebija iespējams juridiski pietiekami pamatot apstrīdēto lēmumu šajā jautājumā, nevar arī atbalstīt šajā ziņā lēmumā par grozījumiem sniegto pamatojuma papildinājumu, jo ar to netiek grozīta apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa.
Visbeidzot, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, Vispārējā tiesa izvērtē JP Morgan prasījumus samazināt tai uzliktā naudas soda apmēru.
Uzsverot, ka naudas soda noteikšana atbilstoši tās neierobežotajai kompetencei nav precīzs aritmētikas uzdevums, Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisijas izmantotajā pieejā, naudas soda pamatsummas noteikšanai izmanto samazināto naudas ieņēmumu vērtību kā sākotnējos datus, jo šī vērtība atspoguļo pārkāpuma ekonomisko nozīmi un uzņēmuma vainas īpatsvaru pārkāpumā. Attiecībā uz samazinājuma koeficienta noteikšanu, kas ir jāpiemēro, lai izvairītos no pārlieku preventīva naudas soda noteikšanas, Vispārējā tiesa norāda, ka starp lietas dalībniekiem nav strīda par to, ka šis koeficients sasniedz vismaz 98,849 %.
Attiecībā uz pārkāpuma smagumu Vispārējā tiesa norāda, ka, tā kā konkrētā rīcība attiecas uz faktoriem, kuriem ir nozīme EIRD cenu noteikšanā, tā pēc sava rakstura ir viens no vissmagākajiem konkurences ierobežojumiem. Turklāt konkrētās darbības ir īpaši smagas un kaitīgas, jo tās var ne tikai izkropļot konkurenci EIRD instrumentu tirgū, bet arī, plašāk, apdraudēt uzticēšanos banku sistēmai un finanšu tirgiem kopumā, kā arī to ticamību.
Attiecībā uz atbildību mīkstinošiem apstākļiem Vispārējā tiesa konstatē, ka JP Morgan neapšaubāmi ir bijusi mazāk nozīmīga loma pārkāpumā nekā galvenajiem dalībniekiem. Tomēr informācijas apmaiņai, kurā piedalījās JP Morgan, ir raksturīgs īpašs biežums un regularitāte, un tās dalība pārkāpjošajā rīcībā notika ar nodomu. Turklāt konkrētajai rīcībai ir raksturīga paaugstināta smaguma pakāpe. Tāpēc vērā ņemto atbildību mīkstinošo apstākļu ietekme var būt tikai nenozīmīga.
Noslēgumā Vispārējā tiesa uzskata, ka tiks veikts taisnīgs lietas apstākļu novērtējums, nosakot naudas sodu 337 196 000 EUR.
Ņemot vērā iepriekš minēto, Vispārējā tiesa atceļ apstrīdēto lēmumu, ciktāl ar to JP Morgan ir uzlikts naudas sods, nosaka naudas sodu tādā pašā apmērā, kā to noteikusi Komisija, proti, 337 196 000 EUR, un pārējā daļā prasību noraida.