TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2017. gada 16. februārī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Robežas, patvērums un imigrācija – Dublinas sistēma – Regula (ES) Nr. 604/2013 – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pants – Necilvēcīga vai pazemojoša attieksme – Smagi slima patvēruma meklētāja pārsūtīšana uz dalībvalsti, kura ir atbildīga par viņa pieteikuma izskatīšanu – Pamatotu iemeslu uzskatīt, ka šajā dalībvalstī pastāv sistēmiski trūkumi, neesamība – Pārsūtītājai dalībvalstij noteiktie pienākumi
Lieta C‑578/16 PPU
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 28. oktobrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 21. novembrī, tiesvedībā
C. K.,
H. F.,
A. S.
pret
Republika Slovenija.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs Ž. L. da Krušs Vilasa [J. L. da Cruz Vilaça] (referents), tiesneši M. Bergere [M. Berger], E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], E. Levits un F. Biltšens [F. Biltgen],
ģenerāladvokāts J. Tančevs [E. Tanchev],
sekretārs M. Aleksejevs [M. Aleksejev], administrators,
ņemot vērā iesniedzējtiesas saskaņā ar Tiesas Reglamenta 107. pantu 2016. gada 28. oktobrī iesniegto un Tiesā 2016. gada 21. novembrī reģistrēto pieteikumu par steidzamības tiesvedības piemērošanu lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu,
ņemot vērā piektās palātas 2016. gada 1. decembra lēmumu apmierināt šo pieteikumu,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 23. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– C. K., H. F. un A. S. vārdā – sākotnēji Z. Kojić, pēc tam M. Nabergoj, svetovalca za begunce,
– Slovēnijas valdības vārdā – N. Pintar Gosenca un A. Vran, pārstāves,
– Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kam palīdz L. Cordì, avvocatto dello Stato,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – C. Crane, pārstāve, kam palīdz D. Blundell, barrister,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. Condou-Durande un M. Žebre, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2017. gada 9. februāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2013, L 180, 31. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas III regula”), 3. panta 2. punktu un 17. panta 1. punktu, LESD 267. pantu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 4. pantu.
2 Šis lūgums tika iesniegts tiesvedībā starp C. K. k‑dzi, H. F. k‑gu un viņu bērnu A. S., no vienas puses, un Republika Slovenija (Slovēnijas Republika), no otras puses, kuru pārstāv tās Iekšlietu ministrija, jautājumā par šo personu pārsūtīšanu uz Horvātijas Republiku, kas ir norādīta kā dalībvalsts, kura ir atbildīga par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbilstoši Dublinas III regulai.
Atbilstošās tiesību normas
Starptautiskās tiesības
Ženēvas konvencija
3 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītās Konvencijas par bēgļu statusu (Recueil des traités des Nations unies, 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954), ko papildina Protokols par bēgļa statusu, kas noslēgts Ņujorkā 1967. gada 31. janvārī; turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) 33. panta “Izraidīšanas vai atgriešanas aizliegums” 1. punktā ir noteikts:
“Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.”
ECPAK
4 Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECPAK”), 3. pantā “Spīdzināšanas aizliegums” ir noteikts:
“Nevienu cilvēku nedrīkst spīdzināt vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”
Savienības tiesības
Harta
5 Saskaņā ar Hartas 1. pantu “Cilvēka cieņa”:
“Cilvēka cieņa ir neaizskarama. Tā ir jārespektē un jāaizsargā.”
6 Hartas 4. pantā “Spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums” ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”
7 Hartas 19. panta “Aizsardzība pārvietošanas, izraidīšanas vai izdošanas gadījumā” 2. punktā ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.”
8 Hartas 51. panta “Piemērošanas joma” 1. punktā ir noteikts:
“Šīs Hartas noteikumi attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. Tādēļ tās ievēro tiesības un principus, kā arī veicina to piemērošanu saskaņā ar savām atbilstīgajām pilnvarām un ievērojot Savienības kompetenci, kas tai piešķirta Līgumos.”
9 Hartas 52. panta “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana” 3. punktā ir noteikts:
“Ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.”
Dublinas III regula
10 Dublinas III regula ir stājusies spēkā 2013. gada 19. jūlijā, un ar to no 2014. gada 1. janvāra ir aizstāta Padomes 2003. gada 18. februāra Regula (EK) Nr. 343/2003, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts pilsoņa patvēruma pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (OV 2003, L 50, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Dublinas II regula”).
11 Dublinas III regulas preambulas 4., 5., 9., 32. un 39. apsvērumā ir noteikts:
“(4) Tamperes sanāksmes secinājumos arī ir noteikts, ka šajā [kopējā Eiropas patvēruma] sistēmā īsā laikā jāiekļauj skaidra un praktiski realizējama metode, lai noteiktu dalībvalsti, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu.
(5) Šādai metodei vajadzētu balstīties uz objektīviem un taisnīgiem kritērijiem gan attiecībā uz dalībvalstīm, gan – konkrētajām personām. Tai jo īpaši būtu jāparedz iespēja ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
[..]
(9) Ņemot vērā pirmā posma instrumentu īstenošanas novērtējumu rezultātus, šajā posmā ir lietderīgi apstiprināt [Dublinas II regulas] pamatā esošos principus, vienlaicīgi, atbilstoši pieredzei, veicot vajadzīgos uzlabojumus Dublinas sistēmas efektivitātei un pieteikuma iesniedzējiem sniegtajai aizsardzībai saskaņā ar minēto sistēmu. [..] Būtu jāparedz vispusīga “derīguma pārbaude”, veicot uz liecībām pamatotu pārskatīšanu attiecībā uz Dublinas sistēmas juridisko, ekonomisko un sociālo ietekmi, tostarp tās ietekmi uz pamattiesībām.
[..]
(32) Attieksmē pret personām, uz kurām attiecas šī regula, dalībvalstīm ir jāievēro savas saistības atbilstīgi starptautisko tiesību dokumentiem, tostarp attiecīgajai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.
[..]
(39) Šajā regulā ir ievērotas [Hartā] atzītās pamattiesības un principi. Jo īpaši šīs regulas mērķis ir pilnībā nodrošināt [Hartas] 18. pantā garantētās patvēruma tiesības, kā arī tiesības, kas atzītas tās 1., 4., 7., 24. un 47. pantā. Tāpēc šī regula būtu attiecīgi jāpiemēro.”
12 Šīs regulas 3. pantā “Piekļuve starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis izskata jebkuru starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko kādai no šīm valstīm tās teritorijā, tostarp pie robežas vai tranzīta zonās, iesniedz trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks. Pieteikumu izskata viena dalībvalsts, kas saskaņā ar III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem ir noteikta par atbildīgo.
2. [..]
Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.
[..]”
13 Dublinas III regulas III nodaļā ir ietverti kritēriji, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu. Šajā nodaļā tostarp ir šīs regulas 12. pants “Uzturēšanās atļauju vai vīzu izdošana”, kura 2. punktā ir paredzēts:
“Ja pieteikuma iesniedzējam ir derīga vīza, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kas izdevusi šo vīzu [..].”
14 Šīs regulas 17. panta “Diskrecionārās klauzulas” 1. punktā ir noteikts:
“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.
[..]”
15 Dublinas III regulas VI nodaļas nosaukums ir “Uzņemšanas vai atpakaļuzņemšanas procedūras”. Tajā ir iekļauti it īpaši šīs regulas 27., 29., 31. un 32. pants.
16 Šīs regulas 27. panta “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” 1. punktā ir noteikts:
“Pieteikuma iesniedzējam vai citai personai, kas minēta 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā, ir tiesības uz efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, proti, pārsūtīšanas lēmuma faktisku un juridisku apelāciju vai pārskatīšanu tiesā.”
17 Dublinas III regulas VI nodaļas VI iedaļā, kas ir veltīta patvēruma pieprasītāju pārsūtīšanai uz atbildīgo dalībvalsti, ir ietverts šīs regulas 29. pants “Kārtība un termiņi”, kurā ir paredzēts:
“1. Pieteikuma iesniedzēja vai citas 18. panta 1. punkta c) vai d) apakšpunktā minētās personas pārsūtīšanu no pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti veic saskaņā ar pieprasījuma iesniedzējas dalībvalsts tiesību aktiem pēc abu attiecīgo dalībvalstu savstarpējas apspriešanās, cik vien iespējams īsā laikā, un, vēlākais, sešos mēnešos no dienas, kad akceptēts citas dalībvalsts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu saskaņā ar 27. panta 3. punktu.
Ja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti veic, uzraugot izceļošanu vai izmantojot eskortu, dalībvalstis nodrošina, ka tā tiek veikta humāni un pilnībā ievērojot pamattiesības un cilvēka cieņu.
[..]
2. Ja pārsūtīšana nenotiek sešu mēnešu termiņā, tad atbildīgā dalībvalsts tiek atbrīvota no pienākuma uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu un atbildība tiek nodota pieprasījuma iesniedzējai dalībvalstij. Šo termiņu var pagarināt, ilgākais, līdz vienam gadam, ja pārsūtīšanu nevar veikt attiecīgās personas ieslodzījuma dēļ, vai, ilgākais, līdz astoņpadsmit mēnešiem attiecīgās personas bēgšanas gadījumā.
[..]
4. Komisija ar īstenošanas aktiem nosaka vienādus nosacījumus attiecībā uz apspriešanos un informācijas apmaiņu starp dalībvalstīm, īpaši gadījumos, kad tiek veikta atlikta vai nokavēta pārsūtīšana, pārsūtīšana, kas akceptēta pēc noklusējuma, nepilngadīgu vai apgādājamu personu pārsūtīšana un uzraudzīta pārsūtīšana. [..]”
18 Šajā pašā VI iedaļā ir šīs regulas 31. pants “Attiecīgās informācijas apmaiņa, pirms veic pārsūtīšanu”, kurā noteikts:
“1. Dalībvalsts, kas veic pieteikuma iesniedzēja [..] pārsūtīšanu, paziņo atbildīgajai dalībvalstij tos personas datus attiecībā uz pārsūtāmo personu, kas ir pieņemami, atbilstoši un samērīgā apjomā vienīgi nolūkā nodrošināt, ka valsts tiesību aktos paredzētās kompetentās iestādes atbildīgajā dalībvalstī var sniegt minētajai personai pienācīgu palīdzību, tostarp neatliekamu medicīnisko palīdzību, kas vajadzīga, lai aizsargātu viņas būtiskas intereses, un nodrošināt šajā regulā un citos attiecīgos juridiskos patvēruma jomas instrumentos paredzētās aizsardzības un tiesību nepārtrauktību. Minētos datus atbildīgajai dalībvalstij paziņo pietiekami savlaicīgi pirms pārsūtīšanas, lai nodrošinātu, ka valsts tiesību aktos paredzētajām kompetentajām iestādēm ir pietiekami daudz laika veikt vajadzīgos pasākumus.
2. Pārsūtītāja dalībvalsts nosūta atbildīgajai dalībvalstij jebkādu informāciju – ciktāl tāda informācija ir pieejama valsts tiesību aktos paredzētajai kompetentajai iestādei –, kas ir svarīga, lai nodrošinātu pārsūtāmās personas tiesības un neatliekamas īpašas vajadzības, un jo īpaši informāciju:
a) par neatliekamiem pasākumiem, kas atbildīgajai dalībvalstij jāveic, lai nodrošinātu, ka tiek pienācīgi apmierinātas pārsūtāmās personas īpašās vajadzības, tostarp neatliekama veselības aprūpe, ja tāda vajadzīga;
[..].”
19 Šai pašā Dublinas III regulas iedaļā ir 32. pants “Datu apmaiņa par veselības stāvokli, pirms veic pārsūtīšanu”, kura 1. punktā ir paredzēts:
“Vienīgi nolūkos nodrošināt medicīnisku aprūpi vai ārstēšanu, jo īpaši attiecībā uz personām ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkiem, grūtniecēm, nepilngadīgiem un personām, kas pārcietušas spīdzināšanu, izvarošanu vai cita veida nopietnu psiholoģisku, fizisku un seksuālu vardarbību, pārsūtītāja dalībvalsts atbildīgajai dalībvalstij nosūta informāciju, kas pieejama valsts tiesību aktos paredzētajai kompetentajai iestādei, par jebkādām pārsūtāmās personas īpašām vajadzībām, kas īpašos gadījumos var ietvert informāciju par minētās personas fizisko vai garīgo veselību. Minēto informāciju nosūta, izmantojot vienotu veselības sertifikātu, kam pievieno vajadzīgos dokumentus. Atbildīgā dalībvalsts nodrošina, lai šīs īpašās vajadzības tiktu pienācīgi apmierinātas, tostarp jo īpaši sniegta jebkāda nepieciešamā pamata medicīniskā aprūpe.
[..]”
Īstenošanas regula
20 Komisijas 2003. gada 2. septembra Regula (EK) Nr. 1560/2003, ar kuru paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai piemērotu Padomes Regulu (EK) Nr. 343/2003 (OV 2003, L 222, 3. lpp.), kurā grozījumi ir izdarīti ar Komisijas 2014. gada 30. janvāra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 118/2014 (OV 2014, L 39, 1. lpp.), (turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”) ietver Dublinas II regulas un tagad arī Dublinas III regulas īstenošanas kārtību.
21 Īstenošanas regulas III nodaļas nosaukums ir “Pārsūtīšana”. Šajā nodaļā tostarp ir šīs regulas 8. un 9. pants.
22 Minētās regulas 8. pantā “Sadarbība pārsūtīšanā” ir paredzēts:
“1. Atbildīgās dalībvalsts pienākums ir patvēruma meklētāja pārsūtīšanu veikt iespējami ātri un nodrošināt, lai tā ceļā nerastos nekādi šķēršļi. Šī dalībvalsts vajadzības gadījumā nosaka vietu savā teritorijā, uz kuru patvēruma meklētājs tiks pārsūtīts vai nodots kompetentām iestādēm, ņemot vērā ģeogrāfiskos ierobežojumus un pārsūtīšanu veicējā dalībvalstī izmantojamos transporta veidus. Nekādā gadījumā nedrīkst noteikt prasību par to, ka eskorts pavada patvēruma meklētāju tālāk par izmantotā starptautiskās satiksmes transportlīdzekļa pienākšanas punktu, vai arī prasību par to, ka dalībvalsts, kas veic pārsūtīšanu, apmaksā transporta izdevumus, kas rodas, ceļojot tālāk par šo punktu.
2. Dalībvalsts, kura organizē pārsūtīšanu, sagatavo transportu patvēruma meklētājam un tā pavadītājam un saziņā ar atbildīgo dalībvalsti pieņem lēmumu par ierašanās laiku un vajadzības gadījumā arī par nodošanas kārtību kompetentajām iestādēm. Atbildīgā dalībvalsts var pieprasīt, ka tā tiek savlaicīgi brīdināta vismaz trīs darba dienas iepriekš.
3. Lai uz atbildīgo dalībvalsti nosūtītu datus, kas ir būtiski pārsūtāmās personas tiesību un neatliekamo vajadzību aizsardzībai, izmanto VI pielikumā paredzēto standarta veidlapu. Minēto standarta veidlapu uzskata par brīdinājumu 2. punkta izpratnē.”
23 Saskaņā ar šīs pašas regulas 9. pantu “Pārsūtīšanas atlikšana un aizkavēšana”:
“1. Atbildīgā dalībvalsts nekavējoties jāinformē par atlikšanu sakarā ar pārsūdzības procedūru vai procedūru ar atliekošo efektu, kuras dēļ pārsūtīšana jāpārtrauc, vai par tādiem fiziskiem iemesliem kā patvēruma meklētāja veselības stāvoklis, transporta nepieejamība vai gadījums, kad patvēruma meklētājs no pārsūtīšanas procedūras ir atteicies.
1.a Ja pārsūtīšana ir aizkavēta pēc pārsūtītājas dalībvalsts pieprasījuma, pārsūtītājai dalībvalstij un atbildīgajai dalībvalstij ir jāsazinās, lai varētu organizēt jaunu pārsūtīšanu saskaņā ar 8. pantu iespējami drīz un ne vēlāk kā divu nedēļu laikā no brīža, kad iestādes uzzina, ka atlikšanu vai aizkavēšanu izraisījušie apstākļi vairs nepastāv. Tādā gadījumā pirms pārsūtīšanas nosūta atjauninātu standarta veidlapu datu nosūtīšanai pirms pārsūtīšanas, kas paredzēta VI pielikumā.
2. Dalībvalsts, kura kāda [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktā minēta iemesla dēļ parastajā sešu mēnešu termiņā no dienas, kad akceptēts pieprasījums uzņemt vai uzņemt atpakaļ attiecīgo personu, vai no dienas, kad pieņemts galīgais lēmums par pārsūdzību vai pārskatīšanu, ja tas aptur pārsūtīšanu, nevar veikt pārsūtīšanu, pirms šā termiņa beigām par to informē atbildīgo dalībvalsti. Pretējā gadījumā saskaņā ar [Dublinas III regulas] 29. panta 2. punktu pieprasītāja dalībvalsts uzņemas atbildību par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un citām no minētās regulas izrietošajām saistībām.
[..]”
24 Īstenošanas regulas VI un IX pielikumā ir ietvertas standarta veidlapas, kas attiecīgi paredzētas datu nosūtīšanai un veselības datu apmaiņai pirms pārsūtīšanas procedūras izpildes saskaņā ar Dublinas III regulu.
“Uzņemšanas” direktīva
25 Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Direktīvas 2013/33/ES, ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (OV 2013, L 180, 96. lpp.; turpmāk tekstā – “Uzņemšanas direktīva”), mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir noteikt standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai dalībvalstīs.
26 Šīs direktīvas 17. pantā “Vispārīgie uzņemšanas materiālie nosacījumi un veselības aprūpe” noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem, sagatavojot starptautiskās aizsardzības pieteikumus, ir pieejami materiālie uzņemšanas nosacījumi.
2. Dalībvalstis nodrošina, ka uzņemšanas materiālie nosacījumi sniedz pieteikuma iesniedzējiem atbilstošu dzīves līmeni, kas nodrošina viņu uzturēšanos un aizsargā viņu fizisko un garīgo veselību.
Dalībvalstis nodrošina, ka mazāk aizsargātām personām saskaņā ar 21. pantu [..] ir nodrošināts nepieciešamais dzīves līmenis īpašajā situācijā.
[..]”
27 Šīs direktīvas 18. panta “Uzņemšanas materiālo nosacījumu veidi” 3. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis ņem vērā ar dzimumu un vecumu saistītus īpašus apsvērumus un mazāk aizsargātu personu situāciju attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem 1. punkta a) un b) apakšpunktā minētajās telpās un izmitināšanas centros.”
28 Uzņemšanas direktīvas 19. pantā “Veselības aprūpe” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis nodrošina, lai pieteikuma iesniedzēji saņemtu nepieciešamo veselības aprūpi, kas ietver vismaz neatliekamo medicīnisko palīdzību, kā arī slimību un nopietnu garīgu traucējumu primāro ārstēšanu.
2. Dalībvalstis sniedz nepieciešamo medicīnisko vai citu palīdzību pieteikuma iesniedzējiem ar īpašām uzņemšanas vajadzībām, tostarp vajadzības gadījumā atbilstošu garīgās veselības aprūpi.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
29 No lēmuma par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, kā arī no lietas materiāliem un apsvērumiem tiesas sēdē, kas notika Tiesā 2015. gada 16. augustā, izriet, ka C. K. k‑dze, Sīrijas Arābu Republikas pilsone, un H. F. k‑gs, Ēģiptes Arābu Republikas pilsonis, ieradās Eiropas Savienības teritorijā ar derīgu vīzu, ko bija izsniegusi Horvātijas Republika. No tiem izriet arī tas, ka pēc uzturēšanās šajā dalībvalstī viņi šķērsoja Slovēnijas robežu ar viltotiem Grieķijas personu apliecinošiem dokumentiem. Pēc tam šīs personas tika uzņemtas patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā Ļubļanā (Ljubljana, Slovēnija) un abas iesniedza patvēruma pieteikumu Slovēnijas Iekšlietu ministrijai. No šīs informācijas izriet arī tas, ka C. K. k‑dze brīdī, kad viņa ieceļoja Slovēnijas teritorijā, bija grūtniecības stāvoklī.
30 2015. gada 28. augustā Slovēnijas iestādes, uzskatot, ka Horvātijas Republika atbilstoši Dublinas III regulas 12. panta 2. punktam ir atbildīgā dalībvalsts par prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikuma izskatīšanu, nosūtīja šai dalībvalstij pieteikumu tos uzņemt. Ar 2015. gada 14. septembra atbildi Horvātijas Republika atzina tās atbildību par šīm personām.
31 Ņemot vērā C. K. grūtniecības vēlo posmu, Slovēnijas Republika tomēr turpināja procedūru atbilstoši Dublinas III regulai tikai pēc 2015. gada 20. novembra, dienas, kurā prasītājai pamatlietā piedzima bērns A. S. Par viņu starptautiskās aizsardzības pieteikums tika iesniegts 2015. gada 27. novembrī, un tas tika izskatīts kopā ar C. K. k‑dzes un H. F. k‑ga pieteikumiem.
32 2016. gada 20. janvārī Iekšlietu ministrija pieņēma lēmumu, ar kuru tā atteicās izskatīt prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikumus un tos pārsūtīt uz Horvātijas Republiku.
33 Ar 2016. gada 2. marta spriedumu Upravno sodišče (Administratīvā tiesa, Slovēnija) atcēla šo lēmumu un nosūtīja lietu jaunai izskatīšanai, dodot instrukcijas kompetentajām iestādēm saņemt no Horvātijas Republikas apliecinājumu par to, ka C. K. k‑dzei, H. F. k‑gam un viņu bērnam būs piekļuve atbilstošai veselības aprūpei šajā dalībvalstī.
34 Šādu pieteikumu Slovēnijas iestādes nosūtīja Horvātijas Republikai 2016. gada 30. martā. Ar 2016. gada 7. aprīļa atbildi šī dalībvalsts apliecināja, ka prasītājiem pamatlietā Horvātijā būs mājoklis, atbilstoša aprūpe un nepieciešamā ārstēšana.
35 2016. gada 5. maijā Iekšlietu ministrija pieņēma jaunu lēmumu, ar kuru tā atteicās izskatīt prasītāju pamatlietā patvēruma pieteikumus un tos pārsūtīt uz Horvātijas Republiku.
36 Prasītāji pamatlietā cēla prasību pret šo lēmumu Upravno sodišče (Administratīvā tiesa, Slovēnija). Tie turklāt lūdza šai tiesai pagaidu kārtā apturēt šī lēmuma izpildi līdz brīdim, kad tiks pieņemts jauns galīgs tiesas nolēmums pēc būtības.
37 Savā prasībā prasītāji pamatlietā it īpaši norādīja, ka viņu pārsūtīšanai būs nelabvēlīga ietekme uz C. K. k‑dzes veselības stāvokli, kas var ietekmēt arī viņas jaundzimušā bērna labklājību. Šajā sakarā tie iesniedza dažādas ārsta izziņas par to, ka C. K. k‑dzei bijusi riska grūtniecība un ka viņai kopš dzemdībām ir psihiatriskas dabas grūtības. Ārsts psihiatrs esot diagnosticējis viņai pēcdzemdību depresiju un periodiskas pašnāvnieciskas tendences. Turklāt no vairākiem ārstu atzinumiem izrietot, ka C. K. k‑dzes sliktais veselības stāvoklis galvenokārt ir radies viņas neskaidrās situācijas saistībā ar viņas statusu un no tā izrietošā stresa dēļ. Turklāt viņas garīgās veselības pasliktināšanās varētu izraisīt agresīvu uzvedību attiecībā pret viņu pašu un pret trešajām personām, un šādos gadījumos viņai ir nepieciešama arī stacionārā aprūpe. Šis psihiatrs uzskata, ka C. K. k‑dzes saslimšana nozīmē, ka viņai un viņas bērnam ir jāpaliek patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā Ļubļanā, lai tur saņemtu aprūpi.
38 Ar 2016. gada 1. jūnija spriedumu Upravno sodišče (Administratīvā tiesa) atcēla lēmumu par prasītāju pamatlietā pārsūtīšanu. Ar šīs pašas dienas rīkojumu šī tiesa arī apturēja šī lēmuma izpildi līdz tiesas galīgā nolēmuma pieņemšanai pēc būtības šajā lietā.
39 Tad Iekšlietu ministrija iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija). 2016. gada 29. jūnijā šī tiesa grozīja pirmās instances spriedumu un apstiprināja minēto lēmumu par pārsūtīšanu. Kas attiecas uz C. K. k‑dzes veselības stāvoklim nepieciešamo aprūpi, tā uzskatīja, ka no Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja (UNHCR) ziņojuma, kurš sniegts pēc Slovēnijas iestāžu lūguma, izriet, ka situācija Horvātijas Republikā attiecībā uz patvēruma meklētāju uzņemšanu ir laba. Šajā dalībvalstī, it īpaši Kutinas (Kutin, Horvātija) izmitināšanas centrā, kas paredzēts personu neaizsargātākajām grupām, patvēruma meklētājiem ir brīva piekļuve medicīniskajai aprūpei, ko sniedz viens no centru regulāri apmeklējošiem ārstiem, vai ārkārtas gadījumā patvēruma meklētāji tiek uzņemti vietējā Kutinas vai, ja nepieciešams, Zagrebas (Zagreb, Horvātija) slimnīcā.
40 Attiecībā uz citiem prasītāju pamatlietā apgalvojumiem, saskaņā ar kuriem tie Horvātijā esot cietuši no rasistiska rakstura izteikumiem un vardarbības, Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) uzskatīja, ka viņi nav pierādījuši, ka pastāv nopietni iemesli ticēt, ka Horvātijas Republikā pastāv sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un ka patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumi ir tādi, kas tiem rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Turklāt nedz Savienības iestādes, nedz UNHCR neesot izteikuši kritiku par situāciju šajā dalībvalstī.
41 Tad Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) spriedums kļuva galīgs. Prasītāji pamatlietā tomēr iesniedza konstitucionālo sūdzību Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija).
42 Ar 2016. gada 28. septembra nolēmumu šī tiesa nosprieda, ka, protams, šajā gadījumā nav izrādījies, ka Horvātijas Republikā būtu sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas nosacījumos Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Tomēr tas neesot vienīgais iemesls, uz ko prasītāji pamatlietā var atsaukties, lai pierādītu, ka viņu pārsūtīšana uz šo dalībvalsti tiem rada patiesu necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risku.
43 Faktiski saskaņā ar šīs regulas preambulas 32. apsvērumu dalībvalstīm esot pienākums ievērot prasības, kas izriet no Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punkta, kā arī no ECPAK 3. panta un ar to saistītās Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) judikatūras. Taču šīs prasības esot plašākas par sistēmisku trūkumu kritēriju, kas noteikts šīs regulas 3. panta 2. punktā, kurš turklāt attiecas tikai uz tādu situāciju, kurā dalībvalstīm vispār nav iespējams turpināt patvēruma meklētāju pārsūtīšanu uz konkrētu dalībvalsti. Gadījumā, kad, izņemot šajā tiesību normā minēto gadījumu, patvēruma prasītāja pārsūtīšana uz citu dalībvalsti varētu izraisīt minēto pamatprasību pārkāpumu, dalībvalstīm esot pienākums piemērot diskrecionāro klauzulu, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā.
44 No tā, ja patvēruma pieprasītājs apstiprina, ka par viņa pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts viņam nav “droša valsts”, izrietot kompetento iestāžu un tiesas pienākums pārbaudīt visus svarīgos apstākļus, lai ievērotu neizraidīšanas principu, ieskaitot arī šīs personas veselības stāvokli. Šajā sakarā iestādēm esot jāņem vērā pieteikuma iesniedzēja personīgā situācija Slovēnijas Republikā un jānovērtē, vai vienkārša viņa pārsūtīšana pati par sevi nevar būt pretrunā neizraidīšanas principam.
45 Līdz ar to Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) uzskata, ka, ja šajā lietā prasītāji pamatlietā ir apgalvojuši, ka jauna C. K. k‑dzes pārsūtīšana negatīvi ietekmēs viņas veselības stāvokli, savu apgalvojumu pierādīšanai iesniedzot vairākus ārstu atzinumus, Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) nevarēja, kā tā to izdarīja, ņemt vērā C. K. k‑dzes veselības stāvokli tikai Horvātijas Republikas situācijas novērtējumā, bet tai bija arī jāpārbauda, vai pārsūtīšana uz šo dalībvalsti pati par sevi būtu atbilstoša ECPAK 3. pantam. Neizvērtējot prasītāju pamatlietā šajā sakarā norādītos apsvērumus un pierādījumus, šī tiesa neesot ievērojusi tiesības, kuras tiem atzītas Slovēnijas konstitūcijā, saņemt “vienlīdzīgu tiesību aizsardzību”. Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) šo iemeslu dēļ atcēla Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) spriedumu un nosūtīja pamatlietu šai pēdējai minētajai izspriešanai atbilstoši tās nolēmumā norādītajiem apsvērumiem.
46 Konstatējusi, ka Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nav vērsusies Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pirms tās 2016. gada 28. septembra nolēmuma pieņemšanas un tomēr uzdodot jautājumus par to apsvērumu saderību ar Savienības tiesībām, kurus tajā norādījusi Konstitucionālā tiesa, Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai noteikumu par diskrecionārās klauzulas piemērošanu atbilstoši Dublinas III regulas 17. panta 1. punktam interpretācija, ņemot vērā šīs tiesību normas raksturu, galu galā ir jāveic dalībvalsts tiesai, un vai šie noteikumi tiesu, kuras nolēmumi nevar tikt pārsūdzēti, atbrīvo no pienākuma lietu iesniegt Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu?
Pakārtoti, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
2) Vai apstākļu izvērtējums atbilstoši Dublinas III regulas 3. panta 2. punktam (tādā kā šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aplūkotais gadījums) ir pietiekams Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta un 19. panta 2. punkta, to lasot kopā ar ECPAK 3. pantu un Ženēvas konvencijas 33. pantu, prasību ievērošanai?
Saistībā ar šo jautājumu:
3) Vai no Dublinas III regulas 17. panta 1. punkta interpretācijas izriet, ka diskrecionārā klauzula dalībvalstij, lai efektīvi nodrošinātu aizsardzību pret tiesību atbilstoši Hartas 4. pantam pārkāpumiem tādos gadījumos kā pamatlietā minētais, ir jāpiemēro obligāti un ka šī piemērošana liedz starptautiskās aizsardzības pieteicēju pārsūtīt uz kompetento dalībvalsti, kura savu kompetenci ir atzinusi saskaņā ar šo regulu?
Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša:
4) Vai diskrecionārā klauzula atbilstoši Dublinas III regulas 17. panta 1. punktam var būt pamats, kas ļauj starptautiskās aizsardzības pieteicējam vai citai personai pārsūtīšanas procedūrā saskaņā ar šo regulu atsaukties uz šīs klauzulas piemērošanu, kura dalībvalsts kompetentajām administratīvajām iestādēm un tiesām ir jāizvērtē, vai arī minētajām iestādēm un tiesām pašām pēc savas ierosmes ir jākonstatē minētie apstākļi?”
Par steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību
47 Iesniedzējtiesa šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu lūdza piemērot steidzamības prejudiciāla nolēmuma tiesvedību, kas ir paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā.
48 Šī lūguma pamatojumam šī tiesa būtībā norādīja, ka, ņemot vērā C. K. k‑dzes veselības stāvokli, jautājums par viņas statusu būtu jānokārto pēc iespējas ātrāk.
49 Šajā sakarā, pirmkārt, ir jānorāda, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Dublinas III regulu, kas pieņemta tostarp uz LESD 78. panta 2. punkta e) apakšpunkta pamata, kurš savukārt ietilpst LESD trešās daļas V sadaļā par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu. Tādējādi attiecībā uz to var tikt piemērota steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.
50 Otrkārt, šajā lietā nevar tikt izslēgta iespēja, ka prasītāji pamatlietā tiks pārsūtīti uz Horvātijas Republiku pirms parastās prejudiciāla nolēmuma tiesvedības beigām. Faktiski atbildē Tiesai uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, kas ir formulēts, pamatojoties uz Reglamenta 101. panta 1. punktu, iesniedzējtiesa norādīja, ka, lai gan pirmajā instancē Upravno sodišče (Administratīvā tiesa) ir izdevusi rīkojumu pēc šo personu lūguma apturēt viņu pārsūtīšanas lēmuma izpildi, nekāds tiesas pasākums neaptur šī lēmuma izpildi pašreizējā valsts tiesvedības stadijā.
51 Šādos apstākļos tika apmierināts iesniedzējtiesas pieteikums šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības tiesvedību atbilstoši Tiesas piektās palātas 2016. gada 1. decembrī pieņemtajam lēmumam pēc tiesneša referenta ierosinājuma un pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas.
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
52 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Dublinas III regulas 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājums par to, ka dalībvalsts piemēro “diskrecionāro klauzulu”, kas ir paredzēta šajā normā, ir tikai valsts tiesību jautājums un to interpretē šīs dalībvalsts konstitucionālā tiesa, vai arī tas ir Savienības tiesību interpretācijas jautājums LESD 267. panta izpratnē.
53 Šajā sakarā jāatgādina, ka Tiesa, runājot par “suverenitātes klauzulu”, kas parādās Dublinas II regulas 3. panta 2. punktā un kuras teksts būtībā ir tāds pats kā “diskrecionārajai klauzulai”, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā, kuras interpretācija tātad ir transponējama uz šo pēdējo minēto, jau ir nospriedusi, ka dalībvalstīm tajā atzītās novērtēšanas pilnvaras ir neatņemama daļa no Savienības likumdevēja izstrādātās sistēmas, kā ir nosakāma atbildīgā dalībvalsts (turpmāk tekstā – “Dublinas sistēma”). No tā izriet, ka dalībvalsts īsteno Savienības tiesības Hartas 51. panta 1. punkta izpratnē arī tad, ja tā izmanto šo klauzulu (skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 64.–68. punkts). Līdz ar to “diskrecionārās klauzulas”, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā, piemērošana nozīmē arī Savienības tiesību interpretēšanu LESD 267. panta izpratnē.
54 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Dublinas III regulas 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājums par to, ka dalībvalsts piemēro “diskrecionāro klauzulu”, kas ir paredzēta šajā normā, nav tikai valsts tiesību jautājums, ko interpretē šīs dalībvalsts konstitucionālā tiesa, bet tas ir Savienības tiesību interpretācijas jautājums LESD 267. panta izpratnē.
Par otro, trešo un ceturto jautājumu
55 Ar savu otro, trešo un ceturto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Hartas 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādos apstākļos, kad patvēruma meklētāja ar īpaši smagu psihisku vai fizisku saslimšanu pārsūtīšana izraisa patiesu risku un pierādītu būtisku un nelabojamu šīs personas veselības stāvokļa pasliktināšanos, šī pārsūtīšana ir necilvēcīga un pazemojoša attieksme šī panta izpratnē. Apstiprinošas atbildes gadījumā iesniedzējtiesa jautā, vai attiecīgajai dalībvalstij ir pienākums piemērot “diskrecionāro klauzulu”, kas paredzēta šīs regulas 17. panta 1. punktā, un pašai jāizskata šis patvēruma pieteikums.
56 Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu trešās valsts pilsoņa vai bezvalstnieka iesniegts patvēruma pieteikums vienā no dalībvalstīm, lai kura tā būtu, principā ir jāizskata tikai vienai dalībvalstij, kura ir noteikta par atbildīgo atbilstoši šīs regulas III nodaļā noteiktajiem kritērijiem.
57 Tādējādi Dublinas sistēma, kurā šī regula ir ietverama, kā izriet no tās preambulas 4. un 5. apsvēruma, ļauj it īpaši ātri noteikt atbildīgo dalībvalsti, lai garantētu starptautiskās aizsardzības noteikšanas procedūru faktisku pieejamību un nekavētu sasniegt starptautiskās aizsardzības pieteikumu ātras izskatīšanas mērķi.
58 Šajā kontekstā dalībvalstij, kurā ir iesniegts patvēruma pieteikums, ir jāievēro šīs pašas regulas VI nodaļā paredzētās procedūras, lai noteiktu par šī pieteikuma izskatīšanu atbildīgo dalībvalsti, jāprasa no šīs dalībvalsts, lai tā uzņem šo pieteikuma iesniedzēju, un, kad šis lūgums ir akceptēts, jāpārsūta šī persona uz minēto dalībvalsti.
59 To ņemot vērā, jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru atvasinātās Savienības tiesību normas, tostarp Dublinas III regulas normas, ir jāinterpretē un jāpiemēro, ievērojot Hartā garantētās pamattiesības (skat. pēc analoģijas saistībā ar Dublinas II regulu spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 77. un 99. punkts). Hartas 4. pantā paredzētais necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodu aizliegums ir fundamentāli būtisks, jo tam, tā kā tas ir cieši saistīts ar tās 1. pantā minētās cilvēka cieņas ievērošanu, ir absolūts raksturs (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 85. un 86. punkts).
60 Taču savā 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 86.–94. un 106. punkts) Tiesa uzsvēra, ka patvēruma meklētāju pārsūtīšana Dublinas sistēmas ietvaros pie konkrētiem apstākļiem var nebūt saderīga ar Hartas 4. pantā paredzēto aizliegumu. Tad tā nosprieda, ka patvēruma meklētājam ir patiess risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai degradējošai attieksmei šī panta izpratnē, ja tas tiek pārsūtīts uz dalībvalsti, attiecībā uz kuru ir nopietni jābaidās par to, ka tajā pastāv sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas nosacījumos. Līdz ar to saskaņā ar šajā pantā paredzēto aizliegumu dalībvalstīm ir pienākums nepārvietot personas Dublinas sistēmas ietvaros uz dalībvalsti, ja tās nevar nezināt, ka tajā pastāv šādas problēmas.
61 No Dublinas III regulas preambulas 9. apsvēruma izriet, ka Savienības likumdevējs ir dokumentējis Dublinas sistēmas ietekmi uz patvēruma meklētāju pamattiesībām. No tā arī izriet, ka Savienības likumdevējs, pieņemot šo regulu, ir vēlējies veikt nepieciešamos uzlabojumus, ņemot vērā gūto pieredzi, ne tikai šīs sistēmas efektivitātē, bet arī patvēruma meklētājiem piešķirtajā aizsardzībā atbilstoši šai sistēmai.
62 Tādējādi attiecībā uz patvēruma meklētājiem piešķirtajām tiesībām Tiesa jau ir konstatējusi, ka Dublinas III regula vairākos būtiskos punktos atšķiras no Dublinas II regulas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2016. gada 7. jūnijs, Ghezelbash, C‑63/15, EU:C:2016:409, 34. punkts).
63 Attiecībā uz tiem atzītajām pamattiesībām – papildus tam, ka Dublinas III regulas 3. panta 2. punktā ir kodificēta judikatūra, kas izriet no 2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) un kas ir pieminēta šī sprieduma 60. punktā, – Savienības likumdevējs šīs regulas preambulas 32. un 39. apsvērumā ir uzsvēris, ka dalībvalstīm, to piemērojot, ir saistoša Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kā arī Hartas 4. pants.
64 Savienības likumdevējs it īpaši attiecībā uz pārsūtīšanas lēmumiem, pirmkārt, ir attiecinājis likumības garantiju, Dublinas III regulas 27. pantā attiecīgajam patvēruma meklētājam atzīstot tiesības tikt informētam par viņa pārsūtīšanu un tiesības celt efektīvu prasību tiesā pret šo lēmumu, kas ir pārsūdzība, kuras apjoms ietver gan faktiskos apstākļus, gan ar to saistītās tiesības. Otrkārt, šīs regulas 29. pantā tas ir ietvēris šādas pārsūtīšanas kārtību, kas ir daudz detalizētāka, nekā tas bija norādīts Dublinas II regulā.
65 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka patvēruma meklētāja pārsūtīšana atbilstoši Dublinas III regulai ir veicama tikai tādos apstākļos, kad var tikt izslēgts, ka šī pārvešana izraisīs patiesu ieinteresētās personas risku ciest no necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes Hartas 4. panta izpratnē.
66 Šajā sakarā vispirms nav iespējams izslēgt, ka, ņemot vērā īpaši smago patvēruma meklētāja veselības stāvokli, viņa pārsūtīšana atbilstoši Dublinas III regulai var viņam radīt šādu risku.
67 Faktiski ir jāatgādina, ka necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes aizliegums, kas paredzēts Hartas 4. pantā, atbilst ECPAK 3. pantā noteiktajam un šajā sakarā tā nozīme un apjoms atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam ir tādi paši kā tie, kas ir sniegti šajā konvencijā.
68 Taču no ECT judikatūras par ECPAK 3. pantu, kas ir jāņem vērā, lai interpretētu Hartas 4. pantu, izriet (šajā ziņā skat. spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 87.– 91. punkts), ka uz dabiskas saslimšanas – psihiskas vai fiziskas – rezultātā izraisītām ciešanām ECPAK 3. pants var attiekties tikai tad, ja attieksme tās pastiprina vai var pastiprināt, neatkarīgi no tā, vai tā izriet no apcietinājuma apstākļiem, izraidīšanas vai citiem pasākumiem, par kuriem iestādes var tikt sauktas pie atbildības, un tas tā ir ar nosacījumu, ka izrietošās ciešanas ir minimālā līmenī, kas pieprasīts ECPAK 3. pantā (šajā ziņā skat. ECT spriedumu, 2016. gada 13. decembris, Paposhvili pret Beļģiju, CE:ECHR:2016:1213JUD004173810, 174. un 175. punkts).
69 Ņemot vērā Hartas 4. panta vispārējo un absolūto raksturu, šie apsvērumi principā ir atbilstoši arī Dublinas sistēmas ietvaros.
70 Šajā sakarā attiecībā uz uzņemšanas nosacījumiem un aprūpi atbildīgajā dalībvalstī ir jāuzsver, ka dalībvalstīm, kurām ir saistoša “uzņemšanas” direktīva, tostarp Horvātijas Republikai, ir pienākums arī procedūrā atbilstoši Dublinas III regulai saskaņā ar šīs direktīvas 17.–19. pantu sniegt patvēruma meklētājiem tostarp medicīnisko aprūpi un nepieciešamos medicīniskos pakalpojumus, kuri ietver vismaz ārkārtas aprūpi un smagu garīgo slimību un traucējumu pamatārstēšanu. Šādos apstākļos un saskaņā ar savstarpēju uzticēšanos, kas ir dalībvalstu starpā, pastāv stingra prezumpcija, ka patvēruma meklētājam piedāvātā ārstēšana dalībvalstīs ir atbilstoša (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2011. gada 21. decembris, N. S. u.c., C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 78., 80. un 100.– 105. punkts).
71 Šajā gadījumā nedz lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu, nedz lietas materiālos nav norāžu, ka pastāvētu nopietni iemesli uzskatīt, ka Horvātijas Republikā pastāv sistēmiski trūkumi patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, it īpaši attiecībā uz piekļuvi veselības aprūpei, ko turklāt prasītāji pamatlietā arī neapgalvo. Tieši pretēji, no minētā lēmuma izriet, ka šajā dalībvalstī, konkrēti – Kutinas pilsētā, ir izmitināšanas centrs, kas paredzēts personu neaizsargātākajām grupām, kur tām ir piekļuve ārsta sniegtai medicīniskajai aprūpei un ārkārtas gadījumā – vietējai vai Zagrebas slimnīcai. Turklāt Slovēnijas iestādes ir saņēmušas no Horvātijas iestādēm apstiprinājumu, ka prasītāji pamatlietā saņems nepieciešamo ārstēšanu.
72 Turklāt, lai gan ir iespējams, ka konkrētu smagu un specifisku saslimšanu ārstēšana ir pieejama tikai noteiktās dalībvalstīs (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2014. gada 5. jūnijs, I, C‑255/13, EU:C:2014:1291, 56. un 57. punkts), prasītāji pamatlietā nav apgalvojuši, ka tāds būtu viņu gadījums.
73 Tomēr nevar tikt izslēgts, ka patvēruma meklētāja ar īpaši smagu veselības stāvokli pārsūtīšana pati par sevi varētu izraisīt patiesu necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risku Hartas 4. panta izpratnē, un tas tā ir neatkarīgi no uzņemšanas kvalitātes un pieejamās aprūpes par tā pieteikuma izskatīšanu atbildīgajā dalībvalstī.
74 Šajā ziņā ir jāuzskata, ka apstākļos, kad patvēruma meklētāja, kurš cieš no psihiskas vai fiziskas saslimšanas, pārsūtīšana rada patiesu risku un pierādītu būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, šāda pārsūtīšana ir necilvēcīga un pazemojoša attieksme šī panta izpratnē.
75 Līdz ar to, tiklīdz patvēruma meklētājs, it īpaši efektīvas pārsūdzības procedūrā, kas tam ir garantēta Dublinas III regulas 27. pantā, iesniedz objektīvu informāciju, kā, piemēram, ārsta atzinumus, kas sniegti par konkrēto personu un kas pierāda tās veselības stāvokļa īpašo smagumu un būtiskās un neatgriezeniskās sekas, kādas var radīt šīs personas pārsūtīšana, konkrētās dalībvalsts iestādes, ieskaitot tās tiesas, nevar ignorēt šo informāciju. Tieši pretēji, tām ir pienākums novērtēt risku, ko šādas sekas rada, ja tās nolemj pārsūtīt šo personu, vai, runājot par tiesu, tai ir jānovērtē pārsūtīšanas lēmuma tiesiskums, ja šī lēmuma izpilde varētu novest pie necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes pret šo personu (skat. pēc analoģijas spriedumu, 2016. gada 5. aprīlis, Aranyosi un Căldăraru, C‑404/15 un C‑659/15 PPU, EU:C:2016:198, 88. punkts).
76 Tātad šīm iestādēm ir jānovērš jebkādas nopietnas šaubas par to, kā pārsūtīšana ietekmēs ieinteresētās personas veselības stāvokli. Šajā sakarā, it īpaši, ja runa ir par smagu psihisku saslimšanu, nedrīkst apstāties tikai pie tām sekām, kas izriet no attiecīgās personas fiziskas transportēšanas no vienas dalībvalsts uz otru, bet ir jāņem vērā visas būtiskās un nelabojamās sekas, kas izriet no pārsūtīšanas.
77 Šajā sakarā attiecīgās dalībvalsts iestādēm ir jāpārbauda, vai konkrētās personas veselības stāvoklis var tikt atbilstoši un pietiekami aizsargāts, veicot preventīvus pasākumus, kuri minēti Dublinas III regulā, un, ja tā, tad jāīsteno šie pasākumi.
78 Faktiski no ECT judikatūras izriet, ka ECPAK 3. pantā principā līgumslēdzējai dalībvalstij nav noteikts pienākums atturēties no personas izraidīšanas, ja tā var ceļot un ar nosacījumu, ka šajā sakarā tiek veikti šīs personas veselības stāvoklim nepieciešamie, pienācīgie un atbilstošie pasākumi (šajā ziņā skat. ECT spriedumus, 2006. gada 4. jūlijs, Karim pret Zviedriju, CE:ECHR:2006:0704DEC002417105, 2. punkts, un 2013. gada 30. aprīlis, Kochieva u.c. pret Zviedriju, CE:ECHR:2013:0430DEC007520312, 35. punkts).
79 Konkrētāk, attiecībā uz apstākļiem, kuros patvēruma meklētāja psihiska rakstura grūtības parāda, ka personai ir pašnāvnieciskas tendences, ECT ir vairākas reizes nospriedusi, ka tas, ka persona, par kuru pieņemts izraidīšanas rīkojums, draud izdarīt pašnāvību, neliedz līgumslēdzējai dalībvalstij atturēties no paredzamā pasākuma izpildes, ja tā veic konkrētus pasākumus šo draudu īstenošanas novēršanai (skat. ECT spriedumus, 2004. gada 7. oktobris, Dragan u.c. pret Vāciju, CE:ECHR:2004:1007DEC003374303, 1. punkts; 2006. gada 4. jūlijs, Karim pret Zviedriju, CE:ECHR:2006:0704DEC002417105, 2. punkts, kā arī 2013. gada 30. aprīlis, Kochieva u.c. pret Zviedriju, CE:ECHR:2013:0430DEC007520312, 34. punkts).
80 Attiecībā uz šiem piesardzības pasākumiem ir jāuzsver, ka dalībvalsts, kurai jāveic pārvešana, lai nodrošinātu, ka konkrētais patvēruma meklētājs saņem visu veselības aprūpi pārvešanas laikā un pēc tās, var sadarboties ar atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar Īstenošanas regulas 8. pantu.
81 Šajā sakarā pārsūtītājai dalībvalstij tas ir jāorganizē tā, lai attiecīgo patvēruma meklētāju pārsūtīšanas laikā pavadītu atbilstošs ārstnieciskais personāls, kam ir nepieciešamie materiāli, resursi un zāles, lai novērstu jebkādu veselības pasliktināšanos vai tā vardarbību pret sevi vai trešām personām.
82 Šai dalībvalstij ir arī jāvar nodrošināt, ka konkrētais patvēruma meklētājs saņem aprūpi no brīža, kad tas ierodas atbildīgajā dalībvalstī. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Dublinas III regulas 31. un 32. pantā ir noteikts, ka dalībvalstij, kas veic pārsūtīšanu, jāpaziņo atbildīgajai dalībvalstij informācija par patvēruma pieteikuma veselības stāvokli, kas var ļaut šai dalībvalstij viņam sniegt ārkārtas neatliekamo veselības aprūpi viņa būtisko interešu aizsardzībai.
83 Lai informētu atbildīgo dalībvalsti par to, ka līdz ar ierašanos konkrētajam patvēruma meklētājam ir nepieciešama medicīniska palīdzība un aprūpe, kā arī par visiem atbilstošajiem viņa saslimšanas aspektiem un nākotnē vajadzīgās aprūpes aspektiem, var tikt izmantota arī tipveida veidlapa no Īstenošanas regulas VI pielikuma un vienotais veselības sertifikāts no šīs regulas IX pielikuma. Vajadzības gadījumā, lai sniegtu atbildīgajai dalībvalstij pietiekamu laiku nepieciešamo pasākumu veikšanai, šī informācija ir jāpaziņo saprātīgā termiņā pirms pārsūtīšanas īstenošanas. Dalībvalsts, kas veic pārsūtīšanu, var arī no atbildīgās dalībvalsts iegūt apstiprinājumu, ka neatliekamā aprūpe būs pieejama uzreiz pēc ierašanās.
84 Ja kompetentā tiesa uzskata, ka šie piesardzības pasākumi ir pietiekami, lai izslēgtu jebkādu patiesu risku par necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi attiecīgā patvēruma meklētāja pārsūtīšanas gadījumā, šai tiesai ir jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka dalībvalsts tos veiks pirms ieinteresētās personas pārsūtīšanas. Ja vajadzīgs, šīs personas veselība ir jānovērtē vēlreiz pirms pārsūtīšanas uzsākšanas.
85 Savukārt gadījumā, kad minēto piesardzības pasākumu veikšana nav pietiekama, ņemot vērā īpaši smago attiecīgā patvēruma meklētāja saslimšanu, lai nodrošinātu, ka viņa pārsūtīšana neizraisīs patiesi būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, attiecīgās dalībvalsts iestādēm ir jāaptur šīs personas pārsūtīšanas izpilde uz tik ilgu laiku, kamēr viņa veselības stāvoklis nekļūst atbilstošs šādai pārsūtīšanai.
86 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Dublinas III regulas 29. panta 1. punktu pieteikuma iesniedzēja pārsūtīšana no uzņēmējas dalībvalsts uz atbildīgo dalībvalsti notiek uzreiz, tiklīdz tas ir “materiāli iespējams”. Tādējādi, kā izriet no Īstenošanas regulas 9. panta, tieši patvēruma meklētāja veselības stāvoklis ir uzskatāms par “materiālu apstākli”, kas var pamatot pārsūtīšanas atlikšanu.
87 Ja attiecīgā patvēruma meklētāja veselības stāvoklis neļauj viņu pārsūtīt, tad uzņēmējai dalībvalstij saskaņā ar šo normu nekavējoties ir jāinformē atbildīgā dalībvalsts par pārsūtīšanas atlikšanu šī pieteikuma iesniedzēja stāvokļa dēļ.
88 Šādā gadījumā, ja tai kļūst skaidrs, ka attiecīgā patvēruma meklētāja veselības stāvoklis īstermiņā neuzlabosies vai ka ar procedūras atlikšanu uz ilgu laiku tiks riskēts pasliktināt šīs personas veselību, uzņēmēja dalībvalsts var izvēlēties pati izskatīt viņa pieteikumu, izmantojot “diskrecionāro klauzulu”, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 30. maijs, Halaf, C‑528/11, EU:C:2013:342, 38. punkts). Tomēr šī norma, to lasot kopā ar Hartas 4. pantu, – tādā situācijā, kāda ir pamatlietā, – nav interpretējama tādējādi, ka tā nozīmētu šīs dalībvalsts pienākumu šādu normu piemērot.
89 Katrā ziņā gadījumā, kad konkrētā patvēruma meklētāja veselības stāvoklis neļauj uzņēmējai dalībvalstij veikt viņa pārsūtīšanu pirms sešu mēnešu termiņa, kas paredzēts Dublinas III regulas 29. panta 1. punktā, beigām, atbildīgā dalībvalsts ir atbrīvota no tās pienākuma uzņemt šo personu un atbilstoši šī panta 2. punktam šī atbildība tad tiek pārnesta uz pirmo dalībvalsti.
90 Iesniedzējtiesai pamatlietā ir jāpārbauda, vai C. K. k‑dzes veselības stāvoklis ir tik smags, ka pastāv nopietnas šaubas domāt, ka pārsūtīšana viņai radīs patiesu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. Apstiprinošā gadījumā tai būs jākliedē šīs šaubas, nodrošinot, ka šī sprieduma 81.–83. punktā minētie piesardzības pasākumi tiek veikti pirms C. K. k‑dzes pārsūtīšanas vai, ja nepieciešams, ka šīs personas pārsūtīšana tiek atlikta līdz brīdim, kad to ļaus darīt viņas veselības stāvoklis.
91 Šādā kontekstā Komisijas arguments, ka no Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta izrietot, ka vienīgi sistēmisku trūkumu esamība atbildīgajā dalībvalstī var ietekmēt pienākumu pārsūtīt patvēruma pieprasītāju uz citu dalībvalsti, nav pamatots.
92 Faktiski šīs normas tekstā nav nevienas norādes uz to, ka Savienības likumdevēja nodoms būtu bijis iekļaut citu apstākli, nevis tikai sistēmisku trūkumu esamību, kas nepieļautu veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz konkrētu dalībvalsti. Tātad šī norma nevar tikt interpretēta kā tāda, ar kuru tiek izslēgts, ka apsvērumi saistībā ar patiesu un pierādītu necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē tādās primārās situācijās, kāda tiek aplūkota šajā spriedumā, varētu īpaši ietekmēt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu.
93 Turklāt šāda Dublinas III regulas 3. panta 2. punkta interpretācija, pirmkārt, nebūtu atbilstoša Hartas 4. panta vispārīgajam raksturam, kas aizliedz jebkāda veida necilvēcīgu vai pazemojošu izturēšanos. Otrkārt, ar šī aizlieguma vispārējo raksturu būtu acīmredzami nesaderīgi, ka dalībvalstis varētu neievērot patiesu un pierādītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, no kā cieš patvēruma meklētājs, aizbildinoties ar to, ka tas neizriet no sistēmiska trūkuma atbildīgajā dalībvalstī.
94 Tāpat Hartas 4. panta interpretāciju, kas ir sniegta šajā spriedumā, neatspēko 2013. gada 10. decembra spriedums Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813, 60. punkts), kurā Tiesa attiecībā uz Dublinas III regulu ir nospriedusi, ka tādos apstākļos kā lietā, kurā tika taisīts minētais spriedums, patvēruma meklētājs var apstrīdēt savu pārsūtīšanu tikai tad, ja tas norāda uz sistēmisku trūkumu esamību atbildīgajā dalībvalstī. Faktiski papildus tam, ka Tiesa ir nospriedusi, kā atgādināts šī sprieduma 62. punktā, ka attiecībā uz patvēruma meklētājiem piešķirtajām tiesībām Dublinas III regula vairākos būtiskos punktos atšķiras no Dublinas II regulas, ir jāatgādina, ka minētais spriedums tika taisīts lietā, kas skāra valstspiederīgo, kurš Tiesā nebija norādījis īpašu apstākli, ar ko varētu tikt pierādīts, ka viņa pārsūtīšana pati par sevi būtu pretēja Hartas 4. punktam. Tādā gadījumā Tiesa tikai atgādināja par savu iepriekšējo 2011. gada 21. decembra spriedumu N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) par to, ka nav iespējams veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz dalībvalsti, zinot par sistēmiskiem trūkumiem patvēruma procedūrā vai uzņemšanas nosacījumos.
95 Visbeidzot, ar šo interpretāciju pilnībā tiek respektēts savstarpējās uzticēšanās princips, jo tā ne tikai neietekmē prezumpciju par cilvēktiesību pastāvēšanu katrā dalībvalstī, bet arī nodrošina, ka dalībvalstis pienācīgi ņem vērā tādas izņēmuma situācijas, kāda tiek aplūkota šajā spriedumā. Turklāt, ja dalībvalsts veiktu patvēruma meklētāja pārsūtīšanu šādās situācijās, tad par no tā izrietošo necilvēcīgo un pazemojošo attieksmi tieši vai netieši būtu atbildīgas nevis atbildīgās dalībvalsts iestādes, bet tikai pirmā dalībvalsts.
96 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro, trešo un ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Hartas 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
– pat nepastāvot nopietniem iemesliem, lai uzskatītu, ka dalībvalstī, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pastāv sistēmiski trūkumi, patvēruma meklētāja pārsūtīšana Dublinas III regulas ietveros ir īstenojama tikai tādos apstākļos, kad var tikt izslēgts, ka šī pārsūtīšana varētu radīt patiesu un pierādītu risku, ka šī persona cietīs no necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes šī panta izpratnē;
– apstākļos, kad patvēruma meklētāja, kurš cieš no īpaši smagas psihiskas vai fiziskas saslimšanas, pārsūtīšana rada patiesu risku un pierādītu būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, šāda pārsūtīšana ir necilvēcīga un pazemojoša attieksme šī panta izpratnē;
– pārsūtītājas dalībvalsts iestādēm – un attiecīgajā gadījumā tās tiesām – ir jākliedē jebkādas pamatotas šaubas attiecībā uz ietekmi, kāda pārsūtīšanai būs uz attiecīgās personas veselības stāvokli, veicot nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai tās pārsūtīšana notiktu apstākļos, kas ļauj atbilstoši un pietiekami aizsargāt šīs personas veselības stāvokli. Gadījumā, kad minēto piesardzības pasākumu veikšana nav pietiekama, ņemot vērā īpaši smago attiecīgā patvēruma meklētāja saslimšanu, lai nodrošinātu, ka viņa pārsūtīšana neizraisīs patiesi būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, attiecīgās dalībvalsts iestādēm ir jāaptur šīs personas pārsūtīšanas izpilde uz tik ilgu laiku, kamēr viņa veselības stāvoklis nekļūst atbilstošs šādai pārsūtīšanai, un
– šādā gadījumā, ja tai kļūst skaidrs, ka patvēruma meklētāja veselības stāvoklis īstermiņā neuzlabosies vai ka ar procedūras atlikšanu uz ilgu laiku tiktu riskēts pasliktināt šīs personas veselības stāvokli, uzņēmēja dalībvalsts var izvēlēties pati izskatīt viņa pieteikumu, izmantojot “diskrecionāro klauzulu”, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā.
97 Šīs regulas 17. panta 1. punkts, to lasot kopā ar Hartas 4. pantu, nav interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tas nozīmē šīs dalībvalsts pienākumu šo klauzulu piemērot.
Par tiesāšanās izdevumiem
98 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka jautājums par to, ka dalībvalsts piemēro “diskrecionāro klauzulu”, kas ir paredzēta šajā normā, nav tikai valsts tiesību jautājums, ko interpretē šīs dalībvalsts konstitucionālā tiesa, bet tas ir Savienības tiesību interpretācijas jautājums LESD 267. panta izpratnē;
2) Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pants ir jāinterpretē šādi:
– pat nepastāvot nopietniem iemesliem, lai uzskatītu, ka dalībvalstī, kas ir atbildīga par patvēruma pieteikuma izskatīšanu, pastāv sistēmiski trūkumi, patvēruma meklētāja pārsūtīšana Dublinas III regulas ietvaros ir īstenojama tikai tādos apstākļos, kad var tikt izslēgts, ka šī pārsūtīšana varētu radīt patiesu un pierādītu risku, ka šī persona cietīs no necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes šī panta izpratnē;
– apstākļos, kad patvēruma meklētāja, kurš cieš no īpaši smagas psihiskas vai fiziskas saslimšanas, pārsūtīšana rada patiesu risku un pierādītu būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, šāda pārsūtīšana ir necilvēcīga un pazemojoša attieksme šī panta izpratnē;
– pārsūtītājas dalībvalsts iestādēm – un attiecīgajā gadījumā tās tiesām – ir jākliedē jebkādas pamatotas šaubas attiecībā uz ietekmi, kāda pārsūtīšanai būs uz attiecīgās personas veselības stāvokli, veicot nepieciešamos piesardzības pasākumus, lai tās pārsūtīšana notiktu apstākļos, kas ļauj atbilstoši un pietiekami aizsargāt šīs personas veselības stāvokli. Gadījumā, kad minēto piesardzības pasākumu veikšana nav pietiekama, ņemot vērā īpaši smago attiecīgā patvēruma meklētāja saslimšanu, lai nodrošinātu, ka viņa pārsūtīšana neizraisīs patiesi būtisku un neatgriezenisku viņa veselības stāvokļa pasliktināšanos, attiecīgās dalībvalsts iestādēm ir jāaptur šīs personas pārsūtīšanas izpilde uz tik ilgu laiku, kamēr viņa veselības stāvoklis nekļūst atbilstošs šādai pārvešanai, un
– šādā gadījumā, ja tai kļūst skaidrs, ka patvēruma meklētāja veselības stāvoklis īstermiņā neuzlabosies vai ka ar procedūras atlikšanu uz ilgu laiku tiktu riskēts pasliktināt šīs personas veselības stāvokli, uzņēmēja dalībvalsts var izvēlēties pati izskatīt viņa pieteikumu, izmantojot “diskrecionāro klauzulu”, kas paredzēta Dublinas III regulas 17. panta 1. punktā.
Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts, to lasot kopā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. pantu, nav interpretējams tādējādi, ka tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tas nozīmē šīs dalībvalsts pienākumu šo klauzulu piemērot.
[Paraksti]