PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
2009. gada 9. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Nodokļu priekšrocības, kuras piešķīrusi dalībvalsts teritoriālā struktūra – Nodokļa atlaide 45 % apmērā no ieguldījumu summas – Lēmumi, ar kuriem valsts atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums atgūt izmaksāto atbalstu – Profesionāla apvienība – Pieņemamība – Jauna atbalsta vai pastāvoša atbalsta kvalificēšana – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Tiesiskās drošības princips – Samērīguma princips
Apvienotās lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01
Territorio Histórico de Álava – Diputación Foral de Álava (Spānija),
Comunidad autónoma del País Vasco – Gobierno Vasco (Spānija),
ko sākotnēji pārstāvēja R. Falkons Telja [R. Falcón Tella], pēc tam M. Moraless Isasi [M. Morales Isasi] un I. Saenss‑Kortabarija Fernandess [I. Sáenz‑Cortabarría Fernández], advokāti,
prasītājas lietā T‑227/01,
ko atbalsta
Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava (Spānija), ko pārstāv I. Saenss‑Kortabarija Fernandess un M. Moraless Isasi, advokāti,
un
Confederación Empresarial Vasca (Confebask), Bilbao (Spānija), ko sākotnēji pārstāvēja M. Arauho Boids [M. Araujo Boyd] un R. Sanss [R. Sanz], pēc tam M. Arauho Boids, L. Ortiss Blanko [L. Ortiz Blanco] un V. Sopenja Blanko [V. Sopeña Blanco], advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
Territorio Histórico de Vizcaya – Diputación Foral de Vizcaya (Spānija),
Comunidad autónoma del País Vasco – Gobierno Vasco,
ko sākotnēji pārstāvēja R. Falkons Telja, pēc tam M. Moraless Isasi un I. Saenss‑Kortabarija Fernandess, advokāti,
prasītājas lietā T‑228/01,
ko atbalsta
Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya (Spānija), ko pārstāv I. Saenss‑Kortabarija Fernandess un M. Moraless Isasi, advokāti,
un
Confederación Empresarial Vasca (Confebask), Bilbao, ko sākotnēji pārstāvēja M. Arauho Boids un R. Sanss, pēc tam M. Arauho Boids, L. Ortiss Blanko un V. Sopenja Blanko, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
Territorio Histórico de Guipúzcoa – Diputación Foral de Guipúzcoa (Spānija),
Comunidad autónoma del País Vasco – Gobierno Vasco, ko sākotnēji pārstāvēja R. Falkons Telja, pēc tam M. Moraless Isasi un I. Saenss‑Kortabarija Fernandess, advokāti,
prasītājas lietā T‑229/01,
ko atbalsta
Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa (Spānija), ko pārstāv I. Saenss‑Kortabarija Fernandess un M. Moraless Isasi, advokāti,
un
Confederación Empresarial Vasca (Confebask), Bilbao, ko sākotnēji pārstāvēja M. Arauho Boids un R. Sanss, pēc tam M. Arauho Boids, L. Ortiss Blanko un V. Sopenja Blanko, advokāti,
personas, kas iestājušās lietā,
Confederación Empresarial Vasca (Confebask), Bilbao, ko pārstāv M. Arauho Boids, L. Ortiss Blanko un V. Sopenja Blanko, advokāti,
prasītāja lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01,
pret
Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja H. L. Buendija Sjerra [J. L. Buendía Sierra], pēc tam F. Kastiljo de la Torre [F. Castillo de la Torre] un K. Urraka Kavjedess [C. Urraca Caviedes], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Comunidad autónoma de La Rioja (Spānija), ko sākotnēji pārstāvēja A. Bretons Rodrigess [A. Bretón Rodríguez], pēc tam H. Kriado Gamess [J. Criado Gámez] un I. Serrano Blanko [I. Serrano Blanco], advokāti,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību lietās T‑227/01 un T‑265/01 atcelt Komisijas 2001. gada 11. jūlija Lēmumu 2002/820/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Alavas [Álava] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2002, L 296, 1. lpp.), lietās T‑228/01 un T‑266/01 atcelt Komisijas 2001. gada 11. jūlija Lēmumu 2003/27/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Biskajas [Vizcaya] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2003, L 17, 1. lpp.), un lietās T‑229/01 un T‑270/01 atcelt Komisijas 2001. gada 11. jūlija Lēmumu 2002/894/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Gipuskojas [Guipúzcoa] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2002, L 314, 26. lpp.).
EIROPAS KOPIENU
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši E. Martinša Ribeiru [E. Martins Ribeiro], F. Deuss [F. Dehousse] (referents), D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2008. gada 16. janvāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
I – Kopienu tiesiskais regulējums
1 EKL 87. pantā ir noteikts:
“1. Ja vien šis Līgums neparedz ko citu, ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
[..]
3. Turpmāk norādīto var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu:
a) atbalstu, kas veicina ekonomikas attīstību apgabalos, kur dzīves līmenis ir ārkārtīgi zems vai kur valda liels bezdarbs;
[..]
c) atbalstu, kas veicina konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm;
[..].”
2 EKL 88. pantā ir noteikts:
“1. Komisija, sadarbojoties ar dalībvalstīm, pastāvīgi pārskata visas atbalsta piešķiršanas sistēmas, kas pastāv šajās valstīs. Tā iesaka šīm valstīm attiecīgus pasākumus, kas vajadzīgi sakarā ar kopējā tirgus pakāpenisku attīstību vai darbību.
2. Ja Komisija, likusi ieinteresētajām pusēm iesniegt piezīmes, konstatē, ka atbalsts, ko piešķīrusi kāda valsts vai kas piešķirts no šīs valsts līdzekļiem, ievērojot šā Līguma 87. pantu, nav saderīgs ar kopējo tirgu, vai arī konstatē, ka šādu atbalstu izlieto nepareizi, tā pieņem lēmumu par to, ka attiecīgajai valstij Komisijas noteiktā termiņā tāds atbalsts jāizbeidz vai jāmaina.
[..]
3. Visi plāni piešķirt vai mainīt atbalstu ir jādara zināmi Komisijai laikus, lai Komisija varētu iesniegt savas piezīmes. Ja Komisija atzīst, ka, ievērojot 87. pantu, šādi plāni nav saderīgi ar kopējo tirgu, tā nevilcinoties sāk 2. punktā paredzēto procedūru. Attiecīgā dalībvalsts nesāk īstenot pašas ierosinātos pasākumus, kamēr šī procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu.”
3 Padomes 1999. gada 22. marta Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. pantā ir noteikts:
“Šajā regulā:
[..]
b) “pastāvošais atbalsts” ir:
i) [..] jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests, pirms joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā;
ii) atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome;
[..]
v) atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu. Ja daži pasākumi kļūst par atbalstu tādēļ, ka Kopienas tiesību akti nosaka kādas darbības liberalizāciju, tad pēc datuma, kas noteikts liberalizācijai, šādus neuzskata pasākumus par pastāvošu atbalstu;
c) “jauns atbalsts” ir atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kas nav pastāvošs atbalsts, tostarp pastāvoša atbalsta grozījumi;
[..]
f) “nelikumīgs atbalsts” ir jauns atbalsts, kas ieviests, pārkāpjot [EKL 88.] panta 3. punktu;
[..].”
4 Regulas Nr. 659/1999 2. panta 1. punktā un 3. pantā ir noteikts, ka “par visiem projektiem piešķirt jaunu atbalstu attiecīgā dalībvalsts laikus paziņo Komisijai” un tos nevar piešķirt, “kamēr Komisija nav pieņēmusi lēmumu, kas atļauj šādu atbalstu, vai kamēr nav uzskatāms, ka šāds lēmums pieņemts”.
5 Saistībā ar nepaziņotajiem pasākumiem Regulas Nr. 659/1999 10. panta 1. punktā ir noteikts, ka, “ja – neatkarīgi no informācijas avota – Komisijas rīcībā ir ziņas par varbūtēji nelikumīgu atbalstu, tā tūlīt izskata minēto informāciju”. Šīs regulas 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka vajadzības gadījumā šī izvērtēšana beidzas ar lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru. Minētās regulas 13. panta 2. punktā ir paredzēts, ka nelikumīga atbalsta gadījumos Komisijai nav saistoši termiņi, kas piemērojami saistībā ar iepriekšēju izvērtēšanu un formālo izmeklēšanas procedūru paziņota atbalsta gadījumā.
6 Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punktā ir noteikts:
“Kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemti negatīvi lēmumi, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja [..]. Komisija neprasa atbalsta atgūšanu, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu.”
7 Komisijas Paziņojumā par valsts atbalstu reglamentējošo normu piemērošanu pasākumiem, kas attiecas uz uzņēmumu aplikšanu ar tiešajiem nodokļiem (OV 1998, C 384, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada paziņojums par nodokļu atbalstu”), ir it īpaši ietvertas normas par atšķirībām starp valsts atbalstu un vispārējiem pasākumiem. Šī paziņojuma 13. un 14. punktā ir noteikts:
“13. Nodokļu pasākumi, kas ir pieejami visiem uzņēmējiem, kuri darbojas kādā dalībvalstī, parasti ir vispārēji pasākumi. [..] Ja turpmāk uzskaitītos pasākumus piemēro bez izšķirības visiem uzņēmumiem un visu preču ražošanai, tad par valsts atbalstu neuzskata:
– tikai tehniskus nodokļu pasākumus [..],
– pasākumus vispārējās ekonomikas politikas mērķu sasniegšanai, samazinot nodokļu nastu, kas saistīta ar dažām ražošanas izmaksām [..].
14. Tas, ka daži uzņēmumi vai dažas nozares no šiem nodokļu pasākumiem gūst lielāku labumu, nenozīmē, ka tās ir pārkāpušas konkurences noteikumus attiecībā uz valsts atbalstu. Tādējādi pasākumi, kas paredzēti, lai mazinātu nodokļu uzlikšanu darbiniekiem, vairāk ietekmē nozares, kurās ir vajadzīgs liels darbinieku skaits, nevis kapitāla ietilpīgas nozares arī tad, ja šie pasākumi nav valsts atbalsts [..].”
8 Attiecībā uz valsts atbalstu, kas saistīts ar ieguldījumu, ir jānorāda, ka tas ir definēts Pamatnostādņu par valstu reģionālo atbalstu (OV 1998, C 74, 9. lpp.) ar grozījumiem (OV 2000, C 258, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “1998. gada pamatnostādnes”) I pielikuma 1. lappuses zemsvītras piezīmē šādi:
“Nodokļu atbalstu var uzskatīt par atbalstu, kas saistīts ar ieguldījumu, ja tas ir pamatots ar reģionā ieguldīto summu. Turklāt visu nodokļu atbalstu var saistīt ar kādu ieguldījumu, ja ir noteikta augšējā robeža, kas izteikta procentos no ieguldījuma [..].”
II – Valsts tiesību akti
9 Spānijas Basku zemē spēkā esošās nodokļu tiesību normas ir noteiktas ekonomiskās sadarbības līgumā, kas ieviests ar 1981. gada 13. maija Ley 12/1981 (Spānijas likums Nr. 12/1981), kurš vēlāk grozīts ar 1997. gada 4. augusta Ley 38/1997 (Spānijas likums Nr. 38/1997).
10 Saskaņā ar šiem tiesību aktiem Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa (Spānija) var ar noteiktiem nosacījumiem organizēt nodokļu sistēmu, kas piemērojama to attiecīgajās teritorijās. Šajos ietvaros tās ir īstenojušas dažādus nodokļu atvieglojumu pasākumus un it īpaši attiecīgo nodokļa atlaidi 45 % apmērā, par kuru ir runa šajās prasībās.
A – Nodokļa atlaide, kas noteikta ar “Territorio Histórico de Álava” nodokļu tiesību aktiem
11 1994. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 22/1994 par Territorio Histórico de Álava budžeta izpildi 1995. gadam sestajā papildu tiesību normā (turpmāk tekstā – “Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sestā papildu tiesību norma”) ir noteikts:
“Saistībā ar jaunajos fiziskajos pamatlīdzekļos veiktajiem ieguldījumiem, kas realizēti laikposmā no 1995. gada 1. janvāra līdz 1995. gada 31. decembrim un kas pārsniedz 2,5 miljardus [Spānijas pesetu], saskaņā ar Diputación Foral de Álava lēmumu tiek piešķirta nodokļa atlaide 45 % apmērā no Diputación Foral de Álava noteiktā ieguldījumu apjoma un šī atlaide tiek piemērota galīgajai maksājamai nodokļa summai.
Atlaide, kas nav tikusi piemērota sakarā ar galīgā maksājamā nodokļa summas nepietiekamo lielumu, var tikt piemērota deviņu gadu laikā, kas seko gadam, kurā Diputación Foral de Álava pieņēma lēmumu.
Šajā Diputación Foral de Álava lēmumā tiek noteikti termiņi un ierobežojumi, kas piemērojami katrā konkrētajā gadījumā.
Priekšrocības, kas piešķirtas ar šo tiesību normu, nav saderīgas ar nekādām citām nodokļu priekšrocībām, kas ir saistītas ar šiem pašiem ieguldījumiem.
Diputación Foral de Álava arī nosaka ilgumu ieguldīšanas procesam, kurā var ietilpt ieguldījumi, kas veikti, sagatavojot projektu, kas ir šo ieguldījumu pamatā.”
12 Šīs tiesību normas spēkā esamība tika pagarināta uz 1996. gadu, pieņemot 1995. gada 20. decembra Norma Foral Nr. 33/1995 piekto papildu tiesību normu, kas tika grozīta ar 1996. gada 5. jūlija Norma Foral Nr. 24/1996 vienīgās atkāpes tiesību normas 2.11. punktu, ar kuru tika atcelta norāde uz deviņiem gadiem, kas izklāstīta Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sestās papildu tiesību normas otrajā daļā. Uz 1997. gadu pasākums tika pagarināts ar 1996. gada 18. decembra Norma Foral Nr. 31/1996 septīto papildu tiesību normu.
13 Nodokļa atlaide 45 % apmērā no ieguldījumiem tika grozītā formā paturēta spēkā 1998. un 1999. gadā, pieņemot 1997. gada 19. decembra Norma Foral Nr. 33/1997 vienpadsmito papildu tiesību normu un 1998. gada 17. decembra Norma Foral Nr. 36/1998 septīto papildu tiesību normu. Šajās tiesību normās bija it īpaši paredzēts:
“[..] uz ieguldījuma procesiem, kas sākti no [1998./1999.] gada 1. janvāra un kas pārsniedz 2500 miljonus [Spānijas pesetu], attiecas nodokļu atlaide 45 % apmērā no ieguldījumu summas. Šī nodokļa atlaide attiecas uz galīgā maksājamā personīgā nodokļa summu.
[..]
Šo ieguldījumu procesu ietvaros var tikt iekļauti ieguldījumi, kuriem kā tādiem, kas veikti projekta, kurš ir šo ieguldījumu pamatā, sagatavošanas stadijā, ir obligāta un tieša saikne ar šiem procesiem.
Lai saņemtu šajā tiesību normā paredzēto nodokļu atlaidi, nodokļu maksātājam ir jāiesniedz Diputación Foral de Álava pieteikums saskaņā ar Diputado Foral de Hacienda, Finanzas y Presupuesto noteikto paraugu.”
14 Saistībā ar gadiem pēc 1999. gada šī nodokļa atlaide vairs netika pagarināta.
B – Nodokļa atlaides, kas noteiktas ar “Territorios Históricos de Vizcaya” un “de Guipúzcoa” nodokļu tiesību aktiem
15 1996. gada 26. decembra Biskajas Norma Foral Nr. 7/1996 ceturtajā papildu tiesību normā, kas pagarināta ar 1998. gada 2. aprīļa Norma Foral Nr. 4/1998 otro papildu tiesību normu, un analogi 1997. gada 22. decembra Gipuskojas Norma Foral Nr. 7/1997 desmitajā papildu tiesību normā ir noteikts:
“Saistībā ar jaunajos fiziskajos pamatlīdzekļos veiktajiem ieguldījumiem, kas realizēti pēc 1997. gada 1. janvāra un kas pārsniedz 2500 miljonus [Spānijas pesetu], saskaņā ar Diputación Foral de [Vizcaya/Guipúzcoa] lēmumu tiek piešķirta nodokļa atlaide 45 % apmērā no Diputación Foral de [Vizcaya/Guipúzcoa] noteiktā ieguldījumu apjoma un šī atlaide tiek piemērota galīgajai maksājamai nodokļa summai.
Atlaide, kas nav tikusi piemērota sakarā ar galīgā maksājamā nodokļa summas nepietiekamo lielumu, var tikt piemērota piecu taksācijas gadu laikā, kas seko gadam, kurā tika pieņemts lēmums par piešķiršanu.
Datums, no kura tiek skaitīts termiņš attiecīgajai atlaidei, var tikt atlikts, ievērojot noilguma termiņu, līdz pirmajam gadam, kurā tiek sasniegti pozitīvi rezultāti.
Pirmajā daļā paredzētajā lēmumā tiek noteikti termiņi un ierobežojumi, kas tiek piemērota katrā konkrētajā gadījumā.
Priekšrocības, kas piešķirtas ar šo tiesību normu, nav saderīgas ar nekādām citām nodokļu priekšrocībām, kas ir saistītas ar šiem pašiem ieguldījumiem.
Diputación Foral de [Vizcaya/Guipúzcoa] arī nosaka ieguldīšanas procesa garumu, kurā var ietilpt ieguldījumi, kas veikti, sagatavojot projektu, kas ir šo ieguldījumu pamatā.”
16 Šīs tiesību normas tika atceltas ar 2000. gada 19. jūlija Norma Foral Nr. 7/2000 Territorio Histórico de Vizcaya teritorijā un ar 2000. gada 13. marta Norma Foral Nr. 3/2000 Territorio Histórico de Guipúzcoa teritorijā.
Prāvas priekšvēsture
17 Kad tika sāktas procedūras saistībā ar sūdzībām, kas 1996. gada jūnijā un 1997. gada oktobrī tika iesniegtas par Territorio Histórico de Álava veikto nodokļa atlaides 45 % apmērā piemērošanu Daewoo Electronics Manufacturing España SA (Demesa), kā arī Ramondín SA un Ramondín Cápsulas SA (Ramondín), Komisija uzzināja par tiesību normām, ar kurām ir noteikta šī nodokļa atlaide. Komisija to izvirza 2001. gada 11. jūlija Lēmuma 2002/820/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Alavas [Álava] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2002, L 296, 1. lpp.), 1. apsvērumā; 2001. gada 11. jūlija Lēmuma 2003/27/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Biskajas [Vizcaya] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2003, L 17, 1. lpp.), 1. apsvērumā; 2001. gada 11. jūlija Lēmuma 2002/894/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija īstenojusi par labu uzņēmumiem Gipuskojas [Guipúzcoa] provincē 45 % nodokļa atlaides no ieguldījumiem formā (OV 2002, L 314, 26. lpp.), 1. apsvērumā (turpmāk tekstā visi kopā – “apstrīdētie lēmumi”). Tā arī saņēma neformālu informāciju, ka līdzīgi pasākumi pastāvēja Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa (Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 1. apsvērums).
18 1997. gada 17. martā Komisiju apmeklēja Larjohas [La Rioja] (Spānija) valdības pārstāvji un darba devēju un darba ņēmēju pārstāvji.
19 Ar 1999. gada 15. marta vēstulēm, kas tika nosūtītas Spānijas Karalistes pastāvīgajai pārstāvniecībai, Komisija pieprasīja informāciju par Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa pieņemtajiem pasākumiem.
20 Ar pastāvīgo pārstāvniecību 1999. gada 13. aprīļa un 17. maija vēstulēm Spānijas iestādes lūdza secīgus pagarinājumus termiņam, kas paredzēts atbilžu sniegšanai. Ar 1999. gada 25. maija vēstuli Komisijas dienesti attiecās piešķirt otro termiņa pagarinājumu.
21 Ar pastāvīgās pārstāvniecības 1999. gada 2. jūnija vēstuli Spānijas iestādes nosūtīja informāciju par attiecīgajām nodokļa atlaidēm.
22 Ar 1999. gada 17. augusta vēstulēm Komisija informēja Spānijas Karalisti par savu lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru saistībā ar trim shēmām, kuras paredz attiecīgās nodokļa atlaides. Par šiem lēmumiem sākt formālo izmeklēšanas procedūru (Komisijas lēmumi par nodokļa atlaidi, kas paredzēta Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa tiesību aktos (OV 1999, C 351, 29. lpp.), un par nodokļa atlaidi, kas paredzēta Territorio Histórico de Álava tiesību aktos (OV 2000, C 71, 8. lpp.)) tika celta prasība atcelt tiesību aktu, un šo prasību noraidīja Pirmās instances tiesa (Pirmās instances tiesas 2002. gada 23. oktobra spriedums apvienotajās lietās T‑269/99, T‑271/99 un T‑272/99 Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, Recueil, II‑4217. lpp.).
23 Savā lēmumā sākt formālo izmeklēšanas procedūru saistībā ar nodokļa atlaidi, kas paredzēta Territorio Histórico de Álava tiesību aktos, Komisija it īpaši pieprasīja, lai Spānijas Karaliste tai iesniegtu informāciju par eventuālo nodokļu atbalstu nodokļa atlaižu formā, kas bija spēkā no 1986. gada līdz 1994. gadam, par lēmumiem piešķirt atbalstu no 1995. gada līdz 1997. gadam un par attiecīgo ieinteresēto personu pieteikumiem, kas izveidoti saskaņā ar oficiālo paraugu, laikposmā no 1998. gada līdz 1999. gadam. Komisija tādējādi pieprasīja, lai vismaz tiktu norādīts ieguldījumu izmaksu, saistībā ar kurām var saņemt atbalstu, raksturs, katra saņēmēja nodokļa atlaides lielums, katram saņēmējam izmaksātais atbalsts un atbalsta atlikums, kas jāizmaksā, eventuālais saņēmēju kā grūtībās nonākušu uzņēmumu, uz kuriem attiecas Kopienas pamatnostādnes attiecībā uz valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai, statuss, informācija par atbalsta kombinēšanu (lielums, akceptētās izmaksas, eventuāli piemērotās atbalsta shēmas utt.), kā arī precīzas un detalizētas jēdzienu “ieguldījumi” un “ieguldījumi, kas veikti sagatavošanas stadijā” definīcijas.
24 Ar pastāvīgās pārstāvniecības 1999. gada 9. novembra vēstulēm, kas reģistrētas 1999. gada 12. novembrī, Spānijas iestādes iesniedza apsvērumus, ka nav nekāda valsts atbalsta un ka līdz ar to nav jāsniedz informācija par lēmumiem piešķirt nodokļa atlaides, kuru Komisija lūdza savos lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru.
25 Pēc lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (skat. iepriekš 22. punktu) Komisija 2000. gada janvārī saņēma trešo personu apsvērumus saistībā ar pasākumiem, kurus pieņēma Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa, un 2000. gada aprīlī apsvērumus saistībā ar Territorio Histórico de Álava.
26 Ar 2000. gada 1. marta vēstuli par Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa un 2000. gada 18. maija vēstuli par Territorio Histórico de Álava Komisija nosūtīja šos apsvērumus Spānijas Karalistei, lai tā varētu sniegt par tiem savu viedokli. Kaut gan Spānijas iestādes lūdza pagarināt termiņu par 20 dienām, tās neiesniedza savus apsvērumus.
Apstrīdētie lēmumi
27 Ar apstrīdētajiem lēmumiem Komisija kvalificēja par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, nodokļa atlaides 45 % apmērā no ieguldījumiem, kuras noteica Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa.
28 Apstrīdētajos lēmumos Komisija vispirms uzskata, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir valsts atbalsts. Šajā sakarā tā norāda, ka šīs atlaides sniedz to saņēmējiem priekšrocību, kas ietver izmaksu, kuras tām parasti būtu jāsedz no sava budžeta, samazinājumu un nodokļu ieņēmumu zaudējumu attiecīgajai vietējās pārvaldes iestādei. Šī priekšrocība ietekmē konkurenci un tirdzniecību starp dalībvalstīm. Attiecīgās nodokļa atlaides ir selektīvas, jo tās sniedz priekšrocības noteiktiem uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus, kuri pārsniedz 2,5 miljardus Spānijas pesetu (ESP). Pakārtoti, šis specifiskais raksturs arī izriet no tā, ka nodokļu iestādei ir rīcības brīvība īstenot attiecīgās shēmas un noteikt ieguldījumu lielumu un ieguldījumu procesu, nepastāvot precīzām šo jēdzienu definīcijām. Komisija piebilst, ka nodokļa atlaidēm ir ekonomiskās politikas mērķis, kas nav inherents attiecīgajai nodokļu sistēmai un nav pamatots ar Spānijas nodokļu sistēmas raksturu un struktūru.
29 Otrkārt, Komisija konstatē, ka nodokļu atlaides ir nelikumīgs atbalsts. Tā uzskata, ka de minimis noteikums nav piemērojams un ka nav runa par pastāvošu atbalstu. Tā arī noraida argumentu, ka tika pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un tiesiskās drošības princips, jo runa ir par jaunu nepaziņotu atbalstu, un uzskata, ka tā nav sniegusi nekādu apstiprinājumu, kas varētu attaisnot pamatotu paļāvību par attiecīgā atbalsta likumību un saderību.
30 Treškārt, Komisija uzskata, ka attiecīgās atbalsta shēmas nav saderīgas ar kopējo tirgu. Tā uzskata, ka nodokļa atlaides var vismaz daļēji atbilst nosacījumiem, kas noteikti 1998. gada pamatnostādnēs (skat. iepriekš 8. punktu), jo, pirmkārt, tās ir balstītas uz ieguldījuma izmaksām un, otrkārt, tās tiek izmaksātas līdz 45 % no ieguldījuma. Saistībā ar šīm nodokļa atlaidēm tomēr nevar piemērot vienu no reģionālajām atkāpēm, kas noteiktas EKL 87. panta 3. punktā. Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa nevar izmantot EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteikto atkāpi, jo iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir pārāk augsts. Apstrīdētais atbalsts arī nevar tikt atļauts saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo nodokļa atlaižu amplitūda pārsniedz maksimālos lielumus, kas noteikti secīgu reģionālo atbalstu kartēs. Turklāt apstrīdētās tiesību normas var attiekties uz kompensācijas ieguldījumiem, kā arī uz izdevumiem, kas saistīti ar “ieguldījuma procesiem” vai “ieguldījumiem, kas veikti sagatavošanas stadijā”. Tomēr, tā kā nav precīzu šo jēdzienu definīciju, nevar izslēgt, ka attiecīgā atbalsta apjomā ietilpst izdevumi, kas nevar tikt uzskatīti par ieguldījuma izdevumiem, kuri ir saderīgi ar attiecīgajiem Kopienu noteikumiem.
31 Turklāt atbalsts ieguldījumu izdevumiem, kas neatbilst Kopienu tiesībās noteiktajai definīcijai, var tikt uzskatīts par atbalstu darbības nodrošināšanai, kurš principā ir aizliegts. Komisija uzskata, ka nosacījumi, lai izmantotu EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā noteiktās atkāpes, nav izpildīti šajā lietā. Turklāt tā piebilst, ka, nepastāvot nozaru ierobežojumiem, ar nodokļa atlaidēm, kas ir noteiktas 45 % apmērā, varēja tikt pārkāpti nozaru noteikumi. Visbeidzot Komisija norāda, ka saistībā ar attiecīgo atbalstu arī nevar tikt piemērotas citas EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētās atkāpes un ka tādēļ šis atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu.
32 Līdz ar to Komisija apstrīdēto lēmumu 1. pantā uzskata, ka attiecīgās Normas Forales ir valsts atbalsts, kuru Spānijas Karaliste ir nelikumīgi īstenojusi Alavas, Biskajas un Gipuskojas provincēs un kurš nav saderīgs ar kopējo tirgu.
33 Apstrīdēto lēmumu 2. pantā ir paredzēts, kas Spānijas Karalistei ir jāaptur 1. pantā minētā atbalstu shēma, ja vien tā vēl aizvien ir spēkā.
34 Apstrīdēto lēmumu 3. pantā ir paredzēta atbalsta atgūšana:
“1. Spānija[s Karaliste] veic visus pasākumus, kas vajadzīgi, lai no 1. pantā minētajiem atbalsta saņēmējiem atgūtu jau viņu rīcībā nodoto valsts atbalstu.”
Spānija[s Karalistei] jāaptur visi vēl neizmaksātie atbalsti.
2. Atgūšanai ir jānotiek nekavējoties saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām, ja tajās ir noteikta šī lēmuma tūlītēja un efektīva izpilde. Atgūstamajos atbalstos tiek iekļauti procenti no datuma, kad šie atbalsti tika nodoti saņēmēju rīcībā, līdz to atgūšanas datumam. Procenti tiek aprēķināti, pamatojoties uz reģionālā atbalsta dotāciju ekvivalentu aprēķiniem izmantotajām standartlikmēm.”
35 Apstrīdēto lēmumu 4. pantā ir noteikts, ka Spānijas Karaliste divu mēnešu laikā kopš šo lēmumu paziņošanas brīža informē Komisiju par pasākumiem šo lēmumu izpildei. Lēmuma 2002/820 5. pantā ir precizēts, ka tas neattiecas uz atbalstu, kas piešķirts Demesa un Ramondín. Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 5. pantā, kā arī Lēmuma 2002/820 6. pantā ir precizēts, ka Spānijas Karaliste ir apstrīdēto lēmumu adresāte.
36 Saistībā ar Komisijas celto prasību Tiesa konstatēja, ka Spānijas Karaliste nav izpildījusi valsts pienākumus, neizpildot apstrīdētos galīgos lēmumus (Tiesas 2006. gada 14. decembra spriedums apvienotajās lietās no C‑485/03 līdz C‑490/03 Komisija/Spānija, Krājums, I‑11887. lpp.).
Process
37 Ar trīs prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2001. gada 25. septembrī, Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa un Comunidad autónoma del País Vasco – Gobierno Vasco cēla prasības lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01.
38 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2001. gada 22. oktobrī, Confederación Empresarial Vasca (Confebask) cēla prasības lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01.
39 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2001. gada 21. decembrī, Comunidad autónoma de La Rioja lūdza iestāties lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 Komisijas prasījumu atbalstam.
40 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2002. gada 4. janvārī, Círculo de Empresarios Vascos, Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava, kā arī Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa lūdza iestāties lietā T‑227/01 prasītāju prasījumu atbalstam; Círculo de Empresarios Vascos, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya, kā arī Territorios Históricos de Álava un de Guipúzcoa lūdza iestāties procesā saistībā ar prasību lietā T‑228/01 prasītāju prasījumu atbalstam; Círculo de Empresarios Vascos, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa, kā arī Territorios Históricos de Álava un de Vizcaya lūdza iestāties procesā saistībā ar prasību lietā T‑229/01 prasītāju prasījumu atbalstam.
41 Ar dokumentiem, kas iesniegti Pirmās instances tiesas kancelejā 2002. gada 11. janvārī, Confebask lūdza iestāties procesā saistībā ar prasībām lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 prasītāju atbalstam.
42 Ar dokumentiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2002. gada 16. janvārī, Comunidad autónoma de La Rioja lūdza iestāties procesā saistībā ar prasībām lietās no T‑265/01 līdz T‑270/01 Komisijas prasījumu atbalstam.
43 Ar 2002. gada 10. septembra rīkojumu Pirmās instances tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma apturēt procesu lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, līdz Tiesa būs lēmusi par apelācijas sūdzībām par Pirmās instances tiesas 2002. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑127/99, T‑129/99 un T‑148/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (Recueil, II‑1275. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Demesa”) un spriedumu apvienotajās lietās T‑92/00 un T‑103/00 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija (Recueil, II‑1385. lpp.; turpmāk tekstā – spriedums lietā “Ramondín”). Šajos abos spriedumos Pirmās instances tiesa lēma par prasībām par diviem Komisijas lēmumiem, kuros kā valsts atbalsts, kas ir nesaderīgs ar kopējo tirgu, tika klasificētas nodokļu priekšrocības, kuras tika sniegtas Demesa un Ramondín, kas atrodas Territorio Histórico de Álava (Komisijas 1999. gada 24. februāra Lēmums 1999/718/EK par valsts atbalstu, ko Spānija piešķīrusi Demesa (OV L 292, 1. lpp.), un Komisijas 1999. gada 22. decembra Lēmums 2000/795/EK par valsts atbalstu, ko Spānija piešķīrusi Ramondín SA un Ramondín Cápsulas SA (OV 2000, L 318, 36. lpp.)).
44 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodotas šīs lietas.
45 Ar Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑183/02 P un C‑187/02 P Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija (Krājums, I‑10609. lpp.) un spriedumu apvienotajās lietās C‑186/02 P un C‑188/02 P Ramondín u.c./Komisija (Krājums, I‑10653. lpp.) tika noraidītas apelācijas sūdzības par iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa un spriedumu lietā Ramondín.
46 2005. gada 10. janvārī saistībā ar procesa organizatoriskajiem pasākumiem Pirmās instances tiesa (piektā palāta paplašinātā sastāvā) uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem par to, kāda varētu būt iepriekš 45. punktā minētā sprieduma lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija un sprieduma lietā Ramondín u.c./Komisija iedarbība uz šīm prasībām.
47 Ar 2005. gada 3. februāra rakstu prasītājas, izklāstījušas savus uzskatus par šiem spriedumiem, paziņoja, ka uztur savas prasības.
48 Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autonóma del País Vasco tomēr atteicās no diviem pirmajiem pamatiem savās prasībās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01.
49 Ar 2005. gada 9. septembra rīkojumiem Pirmās instances tiesas (piektā palāta paplašinātā sastāvā) priekšsēdētājs ļāva Confebask iestāties procesā saistībā ar lietām no T‑227/01 līdz T‑229/01 prasītāju prasījumu atbalstam. Persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus, prasītājas šajā sakarā netika iesniegušas īpašus apsvērumus, un Komisija iesniedza savus apsvērumus noteiktajos termiņos.
50 Ar 2006. gada 9. un 10. janvāra rīkojumiem Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs ļāva Comunidad autónoma de La Rioja iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam procesos saistībā ar attiecīgi lietām T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, no vienas puses, un lietām no T‑227/01 līdz T‑229/01, no otras puses. Persona, kas iestājusies lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus. Prasītāja lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 iesniedza savus apsvērumus. Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 norādīja, ka tām nav apsvērumu, ko iesniegt. Komisija netika iesniegusi apsvērumus.
51 Ar 2006. gada 10. janvāra rīkojumiem Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs ļāva Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya un Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa iestāties attiecīgi lietās T‑227/01, T‑228/01 un T‑229/01, bet noraidīja Círculo de Empresarios Vascos, kā arī Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa lūgumus iestāties lietā. Personas, kas iestājušās lietā, iesniedza savus procesuālos rakstus. Prasītājas šajā sakarā netika iesniegušas īpašus apsvērumus, un Komisija iesniedza savus apsvērumus noteiktajos termiņos.
52 2006. gada 27. aprīlī lietas dalībnieki tika aicināti iesniegt savus apsvērumus par prasību apvienošanu lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 mutvārdu procesam un, eventuāli, sprieduma taisīšanai. Saskaņā ar Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2006. gada 13. jūlija rīkojumu šīs lietas tika apvienotas mutvārdu procesam saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 50. pantu.
53 2007. gada 14. februārī procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa pieprasīja prasītājām katrā no lietām no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 noteiktu informāciju par attiecīgo nodokļu shēmu adresātiem.
54 Ar 2007. gada 26. februāra vēstuli Confebask lūdza pārskatīt šo procesa organizatorisko pasākumu. Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 atbildēja ar 2007. gada 6. marta vēstuli, ka tās apšauba šāda pasākuma atbilstību.
55 2007. gada 2. aprīlī Pirmās instances tiesa apstiprināja 2007. gada 14. februāra procesa organizatorisko pasākumu un pieprasīja, lai prasītājas katrā no lietām no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 iesniegtu pieprasīto informāciju. Prasītājas atbildēja ar 2007. gada 23. aprīļa vēstulēm.
56 2007. gada 31. jūlijā procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Pirmās instances tiesa uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus, uz kuriem tie atbildēja 2007. gada oktobrī.
57 Pēc tiesneša referenta uzklausīšanas Pirmās instances tiesa nolēma sākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva 2008. gada 16. janvāra tiesas sēdē.
58 Šajā tiesas sēdē Pirmās instances tiesa noteica, ka lietas dalībniekiem līdz 2008. gada 28. janvārim ir jāiesniedz noteikta informācija par attiecīgo pasākumu adresātiem. Tas tika atzīmēts tiesas sēdes protokolā.
59 Tiesas sēdes beigās piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma atlikt mutvārdu procesa pabeigšanu.
60 Ar vēstulēm, ko Pirmās instances tiesas kancelejā 2008. gada 24. janvārī iesniedza Territorio Histórico de Vizcaya un 2008. gada 28. janvārī Territorios Históricos de Álava un de Guipúzcoa, prasītājas iesniedza dokumentus saistībā ar pieprasīto informāciju. Confebask to pašu paveica ar 2008. gada 29. janvāra vēstuli. Komisija pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija pagarinājusi šim nolūkam paredzēto termiņu, sniedza savus apsvērumus par iesniegtajiem dokumentiem.
61 Piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs slēdza mutvārdu procesu 2008. gada 12. martā. Lietas dalībnieki par to tika informēti ar 2008. gada 14. marta vēstuli.
62 Pēc lietas dalībnieku apsvērumu par lietu apvienošanu uzklausīšanas Pirmās instances tiesa uzskata, ka atbilstoši tās Reglamenta 50. pantam lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 ir jāapvieno galīgā sprieduma taisīšanai.
63 Tiesas sēdē prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 no jauna izteica lūgumu Pirmās instances tiesai, lai tā pieprasītu no Komisijas noteiktus dokumentus. Pirmās instances tiesa uzskata, ka lietas materiālos esošais ir pietiekams.
Lietas dalībnieku prasījumi
I – Lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01
64 Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prioritāri atcelt apstrīdētos lēmumus;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu 3. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
65 Confebask, kas iestājas lietā prasītāju prasījumu atbalstam lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdētos lēmumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
66 Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya un Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa, kas iestājas lietā prasītāju atbalstam attiecīgi lietās T‑227/01, T‑228/01 un T‑229/01, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prioritāri atcelt apstrīdētos lēmumus saistībā ar katru no lietām vai pakārtoti atcelt 3. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
67 Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja, kas iestājas lietā tās atbalstam, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– noraidīt prasības, ko cēlušas Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā nepamatotas;
– atzīt prasības, ko cēlusi Comunidad autónoma del País Vasco, par nepieņemamām vai, pakārtoti, par nepamatotām;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
II – Lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01
68 Confebask kā prasītājas prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– prioritāri atcelt apstrīdētos lēmumus;
– pakārtoti atcelt apstrīdēto lēmumu 3. un 4. pantu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
69 Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja, kas iestājas lietā tās atbalstam, prasījumi Pirmās instances tiesai ir šādi:
– atzīt prasības par nepieņemamām;
– pakārtoti noraidīt prasības kā nepamatotas;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
I – Par prasību pieņemamību
70 Vispirms ir jāizvērtē prasību lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 pieņemamība, bet pēc tam Confebask celto prasību lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 pieņemamība.
A – Par prasību pieņemamību lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01
71 Pirmkārt, ir jāizvērtē prasības atcelt tiesību aktu pieņemamība un, otrkārt, Confebask iestāšanās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 pieņemamība.
1. Par prasību atcelt tiesību aktu pieņemamību lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01
a) Lietas dalībnieku argumenti
72 Komisija, ko atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, neizvirzot formālu iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. panta 1. punktu, uzskata, ka Comunidad autónoma del País Vasco nav tiesību celt prasību atcelt tiesību aktu lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01. Apstāklis, ka tai ir “kompetence nodokļu koordinēšanas un harmonizēšanas jomā Territorios Históricos”, neļauj secināt, ka to tieši un individuāli ietekmē apstrīdētie lēmumi. Vienīgi Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa pieņēma attiecīgās atbalsta shēmas. Šajā sakarā tā norāda uz iepriekš 43. punktā minētā sprieduma lietā Demesa 54. un 55. punktu.
73 Komisija tomēr atzīst, ka iepriekš minētās prasības ir pieņemamas tiktāl, ciktāl tās tika kopīgi celtas ar Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kurām, pēc Komisijas domām, ir tiesības celt prasību.
74 Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 apgalvo, ka to prasības ir pieņemamas.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
75 Ir jākonstatē, ka prasītājas, proti, Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco, nav apstrīdēto lēmumu adresātes.
76 Ir jānorāda, ka Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa celto prasību pieņemamība netiek apstrīdēta. Būtībā tās ir to apstrīdēto lēmumu autores, kuri attiecas uz atbalsta shēmām. Turklāt apstrīdētie lēmumi tām liedz pēc saviem ieskatiem īstenot to kompetenci, kas tām ir tieši saskaņā ar Spānijas tiesībām (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 30. aprīļa spriedumu lietā T‑214/95 Vlaans Gewest/Komisija, Recueil, II‑717. lpp., 29. un 30. punkts; iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 50. punkts, un 2002. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no T‑346/99 līdz T‑348/99 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Recueil, II‑4259. lpp., 37. punkts). Tādēļ prasības ir pieņemamas saistībā ar Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa.
77 Tā kā saistībā ar katru no lietām no T‑227/01 līdz T‑229/01 runa ir par vienu un to pašu prasību, nav jāizvērtē Comunidad autónoma del País Vasco tiesības celt prasību (šajā sakarā skat. Tiesas 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija, Recueil, I‑1125. lpp., 31. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 61. punkts).
78 No tā izriet, ka prasības atcelt tiesību aktu lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 ir pieņemamas.
2. Par Confebask iestāšanās lietā pieņemamību lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01
a) Par Confebask iestāšanās lietā pieņemamību
79 Mutvārdu procesa laikā Komisija apgalvoja, ka, tā kā lietas pamata dalībnieku prasības attiecas vienīgi uz attiecīgā atbalsta atgūšanu un ne uz vienu Confebask dalībnieku neattiecas šī atgūšana, Confebask nav tiesību iestāties lietā.
80 Pēc tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem Confebask iesniedza noteiktus dokumentus. Tā iesniedza dokumentu, ko ir izdevis katras no trīs Territorios Históricos finanšu ģenerāldirektors (Director General de Hacienda) un ar kuru tiek apstiprināts, ka noteikti uzņēmumi bija saņēmuši attiecīgos atbrīvojumus no nodokļiem. Šie dokumenti pierāda, ka uz šiem uzņēmumiem attiecas apstrīdētie galīgie lēmumi un it īpaši šo lēmumu 3. pants, ar kuru tiek uzdots atgūt šo atbalstu. Apliecinājums, ko parakstījis Confebask ģenerālsekretārs un prezidents, turklāt pierāda, ka katrs no šiem uzņēmumiem bija Confebask dalībnieks, kad tika iesniegti pieteikumi par iestāšanos lietā.
81 Ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesas piektās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2005. gada 9. septembra rīkojums, ar kuru Confebask tika ļauts iestāties lietā prasībās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, neiestājas pret to, ka tiek no jauna izvērtēta iestāšanās lietā pieņemamība saistībā ar spriedumu, ar kuru tiek izbeigta tiesvedība (šajā sakarā skat. Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumu lietā C‑199/92 P Hüls/Komisija, Recueil, I‑4287. lpp., 52. punkts).
82 Saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta otro daļu, kas attiecībā uz Pirmās instances tiesu piemērojama, pamatojoties uz Statūtu 53. panta pirmo daļu, tiesības iestāties lietās, ko izskata Pirmās instances tiesa, ir visām personām, kas pierāda, ka lietas iznākums ietekmē to intereses.
83 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir pieļaujama pārstāvošu apvienību iestāšanās lietā ar mērķi aizstāvēt tās dalībniekus lietās, kurās izvirzīti principiāli jautājumi, kas šos dalībniekus var ietekmēt (Tiesas priekšsēdētāja 1997. gada 17. jūnija rīkojums apvienotajās lietās C‑151/97 P(I) un C‑157/97 P(I) National Power un PowerGen, Recueil, I‑3491. lpp., 66. punkts, un 1998. gada 28. septembra rīkojums lietā C‑151/98 P Pharos/Komisija, Recueil, I‑5441. lpp., 6. punkts; Pirmās instances tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 19. aprīļa rīkojums lietā T‑24/06 MAAB/Komisija, Krājums, II‑1869. lpp., 10. punkts).
84 Turklāt ir jāatgādina, ka tiesību iestāties lietā plašā interpretācija ir vērsta uz to, lai ļautu labāk novērtēt lietu apstākļus, vienlaikus novēršot individuālas iestāšanās lietās lielo skaitu, kas mazinātu procesa efektivitāti un pienācīgu norisi (iepriekš 83. punktā minētais rīkojums lietā National Power un PowerGen, 66. punkts, un Pirmās instances tiesas 2004. gada 26. jūlija rīkojums lietā T‑201/04 R Microsoft/Komisija, Krājums, II‑2977. lpp., 38. punkts).
85 Šajā lietā Confebask ir profesionāla konfederatīva starpnozaru organizācija, kuras mērķis ir pārstāvēt, koordinēt, informēt un aizstāvēt Spānijas Basku zemes organizāciju, kas tajā ietilpst, uzņēmēju vispārējās un kopējās intereses. Tās mērķis ir it īpaši pārstāvēt un aizstāvēt Basku uzņēmumus attiecībā pret valsts pārvaldi un sociālajām un profesionālajām organizācijām.
86 Nav apstrīdēts tas, ka runa ir par organizāciju, kas pārstāv Spānijas Basku zemes uzņēmumus.
87 Turklāt ir jākonstatē, kā tas izriet no mutvārdu procesa ietvaros iesniegtajiem dokumentiem, ka noteikti uzņēmumi, kas bija Confebask dalībnieki, kad tā iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā, bija saņēmuši atbalstu, kas tika piešķirts saistībā ar attiecīgajām nodokļu shēmām.
88 Līdz ar to šo uzņēmumu, kas vienlaicīgi ir gan Confebask dalībnieki, gan faktiskie attiecīgo nodokļu pasākumu adresāti, intereses var ietekmēt šo prasību iznākums.
89 Turklāt Confebask bija piedalījusies administratīvajā procedūrā, kurā tika pieņemti apstrīdētie galīgie lēmumi.
90 Tādēļ ir jāuzskata, ka Confebask ir pamatojusi savu interesi strīda iznākumā un ka tās iestāšanās lietā prasītāju atbalstam ir pieņemama.
b) Par Confebask iestāšanās lietā raksta pieņemamību
Lietas dalībnieku argumenti
91 Komisija uzskata, ka Confebask iestāšanās lietā rakstos lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 nav ietverta nekāda juridiskā argumentācija, jo tajos ir vienīgi norādes uz pielikumiem. Komisija no tā secina, ka šie procesuālie raksti neatbilst Reglamenta 44. panta prasībām.
92 Pakārtoti, ja Pirmās instances tiesa kopumā uzskatīs par pieņemamiem Confebask iestāšanās lietā rakstus lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, Komisija apgalvo, ka vairāki Confebask kā personas, kas iestājusies lietā, pamati nav pieņemami, jo ar tiem tiek grozīti strīda ietvari, kā tie ir noteikti prasības pieteikumos šajās lietās.
Pirmās instances tiesas vērtējums
93 Reglamenta 116. panta 4. punkta otrajā daļā ir noteikts:
“[..]
Iestāšanās rakstā norāda:
a) personas, kas iestājas lietā, prasījumus pilnīgi vai daļēji atbalstīt vai pilnīgi vai daļēji noraidīt kādas puses prasījumu;
b) personas, kas iestājas lietā, izvirzītos pamatus un argumentus;
c) attiecīgā gadījumā – ziņas par piedāvātajiem pierādījumiem.”
94 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par prasības pieteikumu, kura pēc analoģijas ir piemērojama saistībā ar iestāšanās rakstu (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑171/02 Regione autónoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 186. punkts), kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai lemt par prasību, attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. decembra spriedumu lietā T‑209/01 Honeywell/Komisija, Krājums, II‑5527. lpp., 55. punkts un tajā minētā judikatūra).
95 Turklāt, lai atzītu prasību par pieņemamu, pie tam nodrošinot tiesisko drošību un pareizu tiesvedības norisi, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta (skat. iepriekš 94. punktā minēto spriedumu lietā Honeywell/Komisija, 56. punkts un tajā minētā judikatūra). Kaut arī atsevišķos jautājumos prasības pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti prasības pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem prasības pieteikumā (Pirmās instances tiesas 1999. gada 21. maija rīkojums lietā T‑154/98 Asia Motor France u.c./Komisija, Recueil, II‑1703. lpp., 49. punkts). Papildus tam Pirmās instances tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido prasības pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanas un tehniskos nolūkos (skat. iepriekš 94. punktā minēto spriedumu lietā Honeywell/Komisija, 57. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑167/04 Asklepios Kliniken/Komisija, Krājums, II‑2379. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā sakarā skat. arī Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 97.–99. punkts).
96 Iestāšanās lietā rakstos, kas iesniegti lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 Confebask norāda, ka tā iestājas lietā prasītāju atbalstam katrā no lietām. Tā lūdz atcelt apstrīdētos lēmumus un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Tā uzskata par pienācīgu, “lai taupītu Pirmās instances tiesas laiku un tulkošanas resursus”, atsaukties uz prasības pieteikumiem, kurus tā iesniegusi attiecīgi lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 un kas ir pievienoti kā pielikumi šiem iestāšanās lietā rakstiem. Šajos rakstos Confebask turklāt pauž apsvērumus par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu.
97 Ir jākonstatē, ka, izņemot argumentu par tiesisko paļāvību, nekādi būtiski faktu vai tiesību elementi neizriet ne kopsavilkuma veidā, ne pēc būtības no pašiem iestāšanās lietā rakstiem.
98 Turklāt, kaut gan lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 tika apvienotas 2006. gada 13. jūlijā, t.i., pēc Confebask iestāšanās, tomēr šīs lietas saglabā to autonomo raksturu (šajā sakarā skat. Tiesas 2001. gada 21. jūnija spriedumu apvienotajās lietās no C‑280/99 P līdz C‑282/99 P Moccia Irme u.c./Komisija, Recueil, I‑4717, 66. punkts, un iepriekš 94. punktā minēto spriedumu lietā Honeywell/Komisija, 71. punkts).
99 Visbeidzot Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco, prasītājas lietās no T‑227/01 no T‑229/01, Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya, kā arī Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa (turpmāk tekstā visas kopā – “Cámaras Oficiales de Comercio e Industria”), personas, kas iestājušās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, nav lietas dalībnieki lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, uz kurām atsaucas Confebask. Tomēr prasība par lietas dalībnieku identiskumu ir būtisks nosacījums, lai būtu pieņemami pamati, kas iespējami izvirzīti, norādot uz procesuālajiem rakstiem citā lietā (iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Honeywell/Komisija, 67. punkts).
100 Šajos apstākļos atsaukšanās uz citiem dokumentiem, pat tiem, kas ietverti iestāšanās lietā rakstu pielikumos, nevar kompensēt juridiskās argumentācijas būtisko elementu neesamību, kuriem saskaņā ar Reglamenta 116. panta 4. punkta otrās daļas b) apakšpunktu ir jābūt ietvertiem iestāšanās lietā rakstā.
101 No tā izriet, ka Confebask iestāšanās lietā raksti nav pieņemami tiktāl, ciktāl ar tiem tiek izdarīta atsauce uz prasībām lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, un ir pieņemami tiktāl, ciktāl ar tiem tiek izvirzīts tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums. Tādēļ nav jāspriež par Komisijas pakārtoti izvirzīto apgalvojumu, saskaņā ar kuru vairāki Confebask izvirzītie pamati nav pieņemami, jo tie groza prasības pieteikumos noteiktā strīda ietvarus.
B – Par “Confebask” prasību atcelt tiesību aktu lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 pieņemamību
1. Lietas dalībnieku argumenti
102 Komisija un Comunidad autónoma de La Rioja, formāli neizvirzot iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Reglamenta 114. pantu, apgalvo, ka Confebask celtās prasības nav pieņemamas. Tās uzskata, ka uzņēmums nevar celt prasību par atbalsta shēmas, kuras adresāti nav individuāli noteikti, bet gan vispārēji un abstrakti noteikti, nesaderību. Līdz ar to Confebask nav tiesību celt prasību, kas izriet no tā, ka tās pārstāvētos uzņēmumus tieši un individuāli ietekmē apstrīdētie lēmumi. Turklāt Confebask neizvirza nekādu savu pašas interesi. Visbeidzot Confebask iestāšanās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 apmierina procesuālās ekonomijas prasības, kas pamato apvienību tiesību celt prasību atzīšanu.
103 Confebask tieši pretēji uzskata, ka tai ir tiesības celt prasību. Confebask apgalvo, ka tā pārstāv to uzņēmumu intereses, kuriem pašiem ir tiesības celt prasību, jo tie ir nodokļu maksātāji saskaņā ar attiecīgajām nodokļu sistēmām un tādēļ tiem var likt atmaksāt atbalstu.
104 Atbildot uz Pirmās instances tiesas jautājumu, Confebask vispirms norāda, ka tai nav informācijas par to, vai noteikti tās dalībnieki bija faktiskie attiecīgo pasākumu adresāti. Confebask norādīja, ka tā ir vienīgi basku uzņēmumu, kurus tā pārstāv un kuri ir personas, kurām attiecīgie pasākumi ir adresēti, sarunu partneris ar Spānijas valsts iestādēm. Katrā ziņā tās tiesības celt prasību nerada šaubas, it īpaši tādēļ, ka tā aktīvi piedalījās procedūrā, kopš to sāka Komisija.
105 Pēc tiesas sēdes un pēc Pirmās instances tiesas pieprasījumu, kuru tā izteica trešo reizi un kā rezultātā tika pagarināta mutvārdu procedūra, Confebask iesniedza katras no trīs Territorios Históricos finanšu ģenerāldirektora apliecinājumu par to, ka noteiktus uzņēmumus, saistībā ar kuriem turklāt tika apliecināts, ka tie bija Confebask dalībnieki prasību lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 celšanu laikā, skāra katrs no apstrīdētajiem lēmumiem un it īpaši attiecīgo nodokļu atlaižu atgūšanas rīkojums (skat. iepriekš 80. punktu).
106 Komisija savos apsvērumos par dokumentiem, kurus Confebask iesniedza pēc tiesas sēdes, uzskata, ka Confebask nav pierādījusi, ka saistībā ar attiecīgajiem saņēmējiem bija izdots rīkojums par atgūšanu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
107 Šajā lietā saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kuru cēlusi apvienība, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru vispārējo interešu aizsardzība nav pietiekama, lai pamatotu šādas prasības pieņemamību (šajā sakarā skat. Tiesas 1962. gada 14. decembra spriedumu apvienotajās lietās 16/62 un 17/62 Confédération nationale des producteurs de fruits et légumes u.c./Padome, Recueil, 901., 919. un 920. lpp., un 1986. gada 10. jūlija spriedumu lietā 282/85 DEFI/Komisija, Recueil, 2469. lpp., 16.–18. lpp.).
108 Tādai apvienībai kā Confebask, kurai ir jāaizsargā Basku uzņēmumu intereses, principā ir tiesības celt prasību atcelt Komisijas galīgo lēmumu par valsts atbalstu tikai tad, ja to var darīt arī attiecīgie uzņēmumi individuālā kārtā vai ja tā ir personīgi ieinteresēta prāvas iztiesāšanā (skat. Tiesas 2006. gada 22. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑182/03 un C‑217/03 Beļģija un Forum 187/Komisija, Krājums, I‑5479. lpp., 56. punkts un tajā minētā judikatūra).
109 No šo principu skatpunkta ir jāizvērtē, vai Confebask ir tiesības celt prasību šajā lietā.
110 Saistībā ar jautājumu, vai Confebask dalībniekiem ir tiesības celt prasību individuālā kārtā par apstrīdētajiem lēmumiem, ir jāizvērtē, vai tos individuāli un tieši ietekmē apstrīdētie lēmumi EKL 230. panta ceturtās daļas nozīmē.
111 Fiziska vai juridiska persona, kurai akts nav adresēts, var apgalvot, ka akts to ietekmē individuāli tikai tad, ja minētais akts to ietekmē konkrētu īpašību dēļ, kas piemīt tikai šai personai, vai faktisko apstākļu dēļ, kas to raksturo salīdzinājumā ar jebkuru citu personu, un šādu apstākļu dēļ to izceļ individuāli tādā pašā veidā kā akta adresātu (Tiesas 1963. gada 15. jūlija spriedums lietā 25/62 Plaumann/Komisija, Recueil, 197. un 223. lpp., un 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑298/00 P Itālija/Komisija, Recueil, I‑4087. lpp., 36. punkts un tajā minētā judikatūra).
112 Šajā sakarā potenciālos atbalsta saņēmējus tikai šī statusa dēļ Komisijas lēmums, ar kuru konstatē šī atbalsta tiesiskā regulējuma nesaderību ar kopējo tirgu, neietekmē individuāli (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 10. marta rīkojumu apvienotajās lietās T‑228/00, T‑229/00, T‑242/00, T‑243/00, no T‑245/00 līdz T‑248/00, T‑250/00, T‑252/00, no T‑256/00 līdz T‑259/00, T‑265/00, T‑267/00, T‑268/00, T‑271/00, no T‑274/00 līdz T‑276/00, T‑281/00, T‑287/00 un T‑296/00 Gruppo ormeggiatori del porto di Venezia u.c./Komisija, Krājums, II‑787. lpp., 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
113 Tomēr uzņēmums ir atšķirīgā stāvoklī, ja to ne tikai ietekmē attiecīgais lēmums kā uzņēmumu, kas ir potenciālais attiecīgās atbalsta shēmas adresāts, bet arī kā faktisko individuālā atbalsta, kurš piešķirts saskaņā ar šo shēmu un kuru ir uzdevusi atgūt Komisija, saņēmēju (šajā sakarā skat. Tiesas 2000. gada 19. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑15/98 un C‑105/99 Itālija un Sardegna Lines/Komisija, Recueil, I‑8855. lpp., 34. punkts, un iepriekš 111. punktā minēto spriedumu lietā Itālija/Komisija, 38. un 39. punkts).
114 Tomēr šajā lietā no Confebask pēc tiesas sēdes iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka noteiktus uzņēmumus no tiem, kuri bija tās dalībnieki laikā, kad tik celtas prasības lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, ietekmē attiecīgie nodokļu pasākumi kā faktiskos individuālā atbalsta, kurš piešķirts saskaņā ar attiecīgo shēmu un kuru ir uzdevusi atgūt Komisija, saņēmējus. Apliecinājumi no katra Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa finanšu ģenerāldirektora norāda uz uzņēmumiem, kuri saņēma nodokļa atlaidi 45 % apmērā, un liecina, ka tos skāra apstrīdētie lēmumi.
115 Līdz ar to ir jāuzskata, ka šos uzņēmumus individuāli ietekmē apstrīdētie lēmumi. Šajā sakarā, tā kā prasību pieņemamības nosacījumus Kopienu tiesa var jebkurā brīdī izvērtēt pēc savas ierosmes, nekas tai neliedz ņemt vērā papildu norādes, kas šajā lietā iesniegtas mutvārdu procesa ietvaros (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑95/03 Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, Krājums, II‑4739. lpp., 50. lpp.).
116 Saistībā nosacījumu par tiešo ietekmēšanu – apstrīdētajos lēmumos Spānijas Karalistei ir noteikts pienākums veikt visus pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem attiecīgo atbalstu. Tādēļ uzņēmumi, kas tos ir saņēmuši, ir jāuzskata par tādiem, kurus šie lēmumi ietekmē individuāli (šajā sakarā skat. iepriekš 113. punktā minēto spriedumu lietā Itālija un Sardegna Lines/Komisija, 36. punkts; Pirmās instances tiesas 2007. gada 20. septembra spriedumu lietā T‑136/05 Salvat père & fils u.c./Komisija, Krājums, II‑4063. lpp., 75. punkts).
117 No tā izriet, ka šie uzņēmumi, Confebask dalībnieki, būtu tikuši uzskatīti par tādiem, kuriem ir tiesības celt prasību.
118 Tā kā Confebask pārstāv uzņēmumus, no kuriem vismaz dažiem ir tiesības celt prasību individuālā kārtā, Confebask ir tiesības celt prasību par šiem apstrīdētajiem lēmumiem.
II – Par prasības pamatotību
119 Ir pienācīgi izvērtēt pamatus, ar kuriem tiek apgalvota valsts atbalsta neesamība, attiecīgo shēmu saderība ar kopējo tirgu, Komisijas pilnvaru nepareiza izmantošana un tas, ka attiecīgais atbalsts ir pastāvošs atbalsts, kurus izvirzīja Confebask, prasītāja lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, pirms izvērtēt pamatu, ar kuru tiek apgalvots procesuāls pārkāpums un tiesiskās drošības principa, labas pārvaldības principa, tiesiskās paļāvības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums un kurš ir izvirzīts gan lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, gan lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, un pēc tam pamatu, ar kuru tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums, ko prasītājas izvirzījušas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01.
A – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvota valsts atbalsta neesamība EKL 87. panta nozīmē (lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01)
120 Savos prasības pieteikumos lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Confebask, pirmkārt, apgalvo, ka attiecīgās nodokļa atlaides neizraisīja nekādu nodokļu ieņēmumu samazinājumu. Otrkārt, tā apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pierādījusi, ka attiecīgie pasākumi ietekmēja tirdzniecību Kopienā un izraisīja konkurences kropļojumus. Treškārt, tā apstrīd attiecīgo nodokļu pasākumu klasificēšanu. Ceturtkārt, tā izvirza faktu, ka nodokļu sistēmas raksturs un struktūra pamatoja attiecīgās nodokļa atlaides. Piektkārt, Confebask apgalvo, ka EKL 87. pants nav piemērojams šajā lietā.
1. Par pirmo daļu, ar kuru tiek apgalvota nodokļu ieņēmumu samazinājuma neesamība
a) Lietas dalībnieku argumenti
121 Confebask apgalvo, ka Komisijas apgalvojums apstrīdētajos lēmumos, ka attiecīgās nodokļa atlaides izraisīja nodokļu ieņēmumu samazinājumu, prezumē, ka pastāv vispārēja nodokļa likme, no kuras skatpunkta visi nodokļu atvieglojumi ietver resursu zaudējumu un līdz ar to valsts atbalsta piešķiršanu. Tomēr Confebask apgalvo, ka šāda likme nepastāv un ka visu dalībvalstu tiesību aktos ir ietverti zināma veida atbrīvojumi. Turklāt apstrīdēto Normas Forales mērķis bija veicināt ieguldījumus. Šīs Normas Forales tādējādi radīja ieņēmumus, jo paši ieguldījumi tika aplikti ar nodokli.
122 Komisija apstrīd šī argumenta pamatotību.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
123 EKL 87. panta 1. punktā ir noteikts, ka ar kopējo tirgu nav saderīgs nekāds atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm.
124 No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvus pakalpojumus, kā, piemēram, subsīdijas, aizdevumus vai dalību uzņēmumu kapitālā, bet arī darbības, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglotas parastās uzņēmumu budžeta izmaksas un kuras kā tādas, kaut nebūdamas subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāda paša rakstura un tām ir tādas pašas sekas (Tiesas 1999. gada 19. maija spriedums lietā C‑6/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2981. lpp., 15. punkts).
125 Pasākums, ar kuru valsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav saistīts ar valsts līdzekļu piešķiršanu, rada saņēmējiem finansiāli izdevīgākus apstākļus nekā pārējiem nodokļu maksātājiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē (Tiesas 1994. gada 15. marta spriedums lietā C‑387/92 Banco Exterior de España, Recueil, I‑877. lpp., 14. punkts).
126 Šajā lietā ir pietiekami konstatēt, ka attiecīgā nodokļa atlaide 45 % apmērā sniedz saņēmējiem uzņēmumiem nodokļu nastas samazinājumu 45 % apmērā no attiecīgā ieguldījuma, kā to Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētajos lēmumos (Lēmuma 2002/820 54. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 62. punkts). Ja nebūtu šīs nodokļa atlaides, uzņēmumam būtu jāmaksā visa galīgā nodokļa summa. Uzņēmums, kas saņem nodokļa atlaidi, tādēļ ir daudz labvēlīgākā finanšu stāvoklī salīdzinājumā ar citiem nodokļu maksātājiem.
127 Pretēji tam, ko apgalvo Confebask, Komisija pamatoti uzskatīja, ka attiecīgās nodokļa atlaides izraisīja nodokļu ieņēmumu zaudējumus.
128 Šajā sakarā Confebask apgalvojums, saskaņā ar kuru Komisija pamatoja savu argumentāciju ar vispārēju nodokļa likmi, nekādā veidā nav pamatots. Tieši pretēji, no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka Komisija atsaucās uz parasto nodokļa likmi, kas izriet no attiecīgās nodokļu sistēmas (Lēmuma 2002/820 56. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 64. punkts).
129 Turklāt apstāklis, ka dalībvalstu nodokļu tiesībās ir ietverti daudzi atbrīvojumi, negroza attiecīgo pasākumu raksturu saistībā ar noteikumiem par valsts atbalstu.
130 Visbeidzot saistībā ar argumentu, saskaņā ar kuru attiecīgās nodokļa atlaides bija vērstas uz investīciju veicināšanu ar mērķi radīt ieņēmumus nākotnē, ir jāatgādina, ka pasākuma mērķis nevar pamatot to, ka šis pasākums netiek kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 79. punkts; iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 63. punkts). Turklāt šis arguments nevar tikt viegli saskaņots ar nodokļu samazinājumu piešķiršanu (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Ramondín, 62. punkts, un iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 64. punkts).
131 Šī pamata pirmā daļa, ar kuru tiek apgalvota nodokļu ieņēmumu samazinājuma neesamība, tādēļ ir jānoraida kā nepamatota.
2. Par otro pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nav kropļota konkurence un ietekmēta tirdzniecība Kopienā un ka nav norādīts pamatojums
a) Lietas dalībnieku argumenti
132 Pirmkārt, Confebask apgalvo, ka apstrīdēto lēmumu pamatojums ir nepietiekams saistībā ar EKL 253. pantu tiktāl, ciktāl runa ir par tirdzniecības ietekmēšanu un konkurences apdraudējumu, un it īpaši izvirza iepriekš 113. punktā minēto spriedumu lietā Itālija un Sardegna Lines/Komisija (66. punkts). Apstrīdēto lēmumu nopietno seku dēļ ir jāsniedz īpaši stingrs pamatojums. Confebask uzskata, ka Komisija nepamatoti uzskata, ka nodokļu atlaides kropļo tirdzniecību, jo to saņēmēji var piedalīties tirdzniecībā Kopienā, un nekādā veidā neprecizē šo aspektu. Komisija vienīgi iesniedza vispārējus datus par Basku ekonomikas eksportu un ārējo atkarību, nesniedzot nekādu tirgus pētījumu par ekonomikas nozari, kura atrastos nelabvēlīgā stāvoklī.
133 Otrkārt, Confebask katrā ziņā apstrīd Komisijas vērtējuma pamatotību saistībā ar tirdzniecības ietekmēšanu. Tā apgalvo, ka, lai gan kopējā nodokļu nasta var noteiktos gadījumos ietekmēt uzņēmumu stratēģiju, tā tas nav gadījumā ar vienkāršu pagaidu stimulu, kas nav noteicošais faktors saistībā ar uzņēmumu konkurētspēju. Sistemātiski uzskatīt, ka uzņēmumi vai nozares, kas kaut kādā formā saņem nodokļu atvieglojumus, ir labākos konkurētspējas apstākļos, nav pamatoti. Turklāt saskaņā ar noteiktiem pētījumiem Basku iestāžu realizētajiem nodokļu stimuliem bija vienīgi ierobežota ietekme. Šie pētījumi turklāt pierāda, ka nodokļu nasta Basku zemē bija lielāka nekā pārējā Spānijas Karalistē. Līdz ar to kritizētās nodokļa atlaides pašas par sevi nebija spējīgas ietekmēt tirdzniecību Kopienā. Papildus tam nodokļu nasta nav vienīgais faktors, kas ietekmē uzņēmumu ekonomisko uzvedību. Ir jāņem vērā arī tādi faktori kā tiesību akti par tirdzniecību, nodarbinātību un sociālo drošību. Šiem faktoriem bija daudz lielāka loma nekā tā, kuru Komisija piešķīra attiecīgajām nodokļa atlaidēm, un Komisija nav pierādījusi, kā attiecīgās tiesību normas atšķīrās no visām pārējām diverģencēm, kas pastāv starp dalībvalstu nodokļu tiesību aktiem.
134 Komisija apstrīd šīs argumentācijas pamatotību.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
135 Saskaņā ar EKL 87. panta 1. punktu vienīgi valsts atbalsts, kas “iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm” un kas “rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus”, nav saderīgs ar kopējo tirgu.
136 Saistībā ar Komisijas pienākumu norādīt lēmumu pamatojumu no pastāvīgās judikatūras izriet, ka šis pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un tam nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatojumu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts ietekmē tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts, un iepriekš 113. punktā minētais spriedums lietā Itālija un Sardegna Lines/Komisija, 65. punkts).
137 Šajā lietā no Lēmuma 2002/820 57. punkta un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 65. punkta izriet, ka Komisija balstījās uz Basku valdības Statistikas biroja publicētajiem ziņojumiem un konstatēja, ka “Basku ekonomika [bija] ļoti atvērta ekonomika ar lielu tendenci eksportēt savu produkciju” un ka “no Basku ekonomikas raksturiezīmēm izrietēja, ka saņēmēji uzņēmumi veic[a] ekonomisko darbību, kurā varēja ietilpt tirdzniecība starp dalībvalstīm”. Komisija secināja, ka šajos apstākļos attiecīgais atbalsts nostiprināja saņēmēju uzņēmumu stāvokli attiecībā pret citiem uzņēmumiem, kuri bija to konkurenti tirdzniecības Kopienā ietvaros, un ka šāda tirdzniecība tādējādi tika ietekmēta. Komisija piebilst, ka “saņēmēju uzņēmumu rentabilitāte [tika paaugstināta] ar to neto peļņas (peļņas pēc nodokļiem) palielināšanos” un ka “tie tādējādi var[ēja] konkurēt ar uzņēmumiem, kuri [nevarēja saņemt] nodokļu atlaidi vai nu tādēļ, ka tie [nebija ieguldījuši], vai nu tādēļ, ka tie [nebija sasnieguši] ESP 2,5 miljardu slieksni pēc attiecīgās nodokļa atlaides 45 % apmērā noteikšanas”.
138 Šāds pamatojums tādējādi ļauj skaidri un viennozīmīgi atklāt Komisijas argumentāciju par nodokļa atlaižu ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci. Šis pamatojums arī ļauj ieinteresētajām personām uzzināt īstenoto pasākumu pamatojumu un Pirmās instances tiesai veikt savu kontroli.
139 Apstrīdētie lēmumi šajā ziņā atšķiras no lēmuma, kuru Tiesa atcēla iepriekš 113. punktā minētajā spriedumā lietā Itālija un Sardegna Lines/Komisija, ko izvirza Confebask. Kā tika konstatēts minētā sprieduma 67. punktā, lai secinātu par konkurences apdraudējumu, Komisija vienkārši apgalvoja, ka atbalsts bija selektīvs un paredzēts vienīgi jūrniecības nozarei Sardīnijā (Itālija). Kā izriet no iepriekš minētā, tā tas nav gadījumā ar apstrīdētajiem lēmumiem.
140 Turklāt Komisijai nevar pārmest, ka tā nav iesniegusi nekādus pētījumus par nelabvēlīga stāvokļa izraisīšanu ekonomikas nozarē, jo attiecīgajām nodokļu tiesību normām ir starpnozaru raksturs, un papildus tam Spānijas iestādes netika atbildējušas uz pieprasījumu sniegt informāciju, kurš bija izteikts lēmumā sākt formālo izmeklēšanas procedūru, kuras rezultātā tika pieņemti apstrīdētie lēmumi.
141 Tādēļ, ņemot vērā lietas apstākļus, apstrīdētie lēmumi ir jāuzskata pār tādiem, kuros ir pietiekami izklāstīts pamatojums, kādēļ Komisija uzskatīja, ka attiecīgie pasākumi kropļoja vai draudēja kropļot konkurenci un ietekmēja tirdzniecību Kopienā. Tādēļ apstrīdētie lēmumi šajā sakarā atbilst EKL 253. panta prasībām.
142 Saistībā ar Komisijas vērtējuma pamatotību ir jāatgādina – ja kādas dalībvalsts piešķirtais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību, pat ja saņēmējs uzņēmums pats nav iesaistīts eksportēšanā (skat. Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑75/97 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑3671. lpp., 47. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 23. novembra spriedumu lietā T‑271/02 Ter Lembeek/Komisija, Krājums, II‑4483. lpp., 181. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt Komisijai nav jākonstatē, ka atbalsts patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un kropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai šis atbalsts varētu ietekmēt tirdzniecību un draudēt kropļot konkurenci (Tiesas 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā C‑372/97 Itālija/Komisija, Recueil, I‑3679. lpp., 44. punkts).
143 Turklāt atbalsta shēmu gadījumā Komisija var vienīgi izvērtēt attiecīgās shēmas vispārējās iezīmes un tai nav jāizvērtē katrs šīs shēmas konkrētais piemērošanas gadījums (Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10901. lpp., 91. punkts; šajā sakarā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 68. punkts). Tādā gadījumā kā šajā lietā, kurā attiecīgās nodokļu sistēmas netika paziņotas, Komisijas lēmumu pamatojumā nav jāietver aktualizēts vērtējums par šo sistēmu iedarbību uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā (iepriekš 142. punktā minētais 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā Beļģija/Komisija, 48. punkts).
144 Šajā lietā saistība ar nosacījumu par tirdzniecības ietekmēšanu, kā to Komisija ir uzsvērusi apstrīdētajos lēmumos (Lēmuma 2002/820 57. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 65. punkts), no Basku ekonomikas iezīmēm izriet, ka saņēmēji uzņēmumi veic ekonomikas darbības, kas var ietvert tirdzniecību starp dalībvalstīm.
145 Šajos apstākļos tirdzniecību Kopienā var ietekmēt attiecīgās nodokļu priekšrocības.
146 Turklāt, runājot par nosacījumu saistībā ar konkurences kropļošanu, ir jānorāda, ka nodokļa atlaides, samazinot to uzņēmumu izmaksas, kuras saņem šīs atlaides, uzlabo to konkurētspējas stāvokli attiecībā pret konkurējošiem uzņēmumiem, kuri nesaņem minētās priekšrocības. Tādēļ no tā izriet konkurences kropļošana vai vismaz šādas kropļošanas iespēja.
147 Līdz ar to Komisija pamatoti konstatēja, ka nodokļa atlaides varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un kropļot vai draudēt kropļot konkurenci.
148 Šo secinājumu nevar atspēkot fakts, ka šīs priekšrocības ir pagaidu, ka to iedarbība ir ierobežota vai nenozīmīga vai ka tās nav vienīgais faktors, kas būtu jāņem vērā. Jurisprudencē nav noteikta prasība, ka konkurences kropļošanai vai šādas kropļošanas draudiem un tirdzniecības Kopienā ietekmēšanai būtu jābūt ievērojamai vai būtiskai (Pirmās instances tiesas 2000. gada 29. septembra spriedums lietā T‑55/99 CETM/Komisija, Recueil, II‑3207. lpp., 94. punkts).
149 Tāpat, nepastāvot harmonizēšanai Kopienas līmenī, argumentam, ka nav atšķirību starp dalībvalstu nodokļu tiesību aktiem, nav nozīmes saistībā ar valsts atbalsta kvalificēšanu.
150 No tā izriet, ka šī pamata otrā daļa, ar kuru tiek apgalvots, ka nepastāv konkurences kropļošana un ietekme uz tirdzniecību Kopienā un arī ka apstrīdēto lēmumu pamatojums nav pietiekams, ir jānoraida kā nepamatota.
3. Par trešo daļu, ar kuru tiek apgalvots nodokļu pasākumu vispārējais raksturs
a) Lietas dalībnieku argumenti
151 Confebask apstrīd Komisijas vērtējumu, saskaņā ar kuru attiecīgās tiesību normas piešķir selektīvu priekšrocību. Tā apgalvo, ka attiecīgie nodokļu tiesību akti ir vispārpiemērojami un ka visi tirgus dalībnieki var gūt no tiem labumu. Tāpat attiecīgajās Normas Forales nav ietverta nekāda reģionālā specifika, jo tās attiecas uz visiem uzņēmumiem, kas atrodas Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa teritoriālajā jurisdikcijā, un to mērķis ir vienīgi veicināt ievērojamus ieguldījumus. Šajā sakarā Confebask uzskata, ka Komisija ir nekonsekventa, apstrīdētajos lēmumos atmetot premisu, ka attiecīgais pasākums bija ar reģionālu specifiku, kaut gan uz šo premisu tika norādīts apstrīdētajos lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru.
152 Confebask apgalvo, ka kritērijs par ieguldījuma minimālo lielumu, kuru Komisija izmanto šajā lietā, neatbilst pagātnē piemērotajiem kritērijiem un nav minēts 1998. gada paziņojumā par nodokļu atbalstu uzņēmumiem (skat. iepriekš 7. punktu), saskaņā ar kuru nodokļu pasākumi nebūtu jāklasificē kā valsts atbalsts vienīgi tādēļ, ka daži uzņēmumi vai dažas nozares ir mazāk ietekmētas kā citas (1998. gada paziņojums par nodokļu atbalstu uzņēmumiem, 14. punkts).
153 Confebask arī atsaucas uz “XXVIII ziņojumu par konkurences politiku” (207. punkts), ko pieņēmusi Komisija un saskaņā ar kuru saistībā ar nodokļu pasākumiem ir jānošķir “gadījums, kurā saņēmēji ir noteikti uzņēmumi vai noteiktu preču ražošana [..], un gadījums, kurā attiecīgajiem pasākumiem ir starpnozaru iedarbība un to mērķis ir veicināt visu ekonomiku. Pēdējā minētajā gadījumā runa ir nevis par valsts atbalstu [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē, bet gan par vispārēju pasākumu”.
154 Tā piebilst, ka nodokļu sistēmās bieži vien ir iekļauti kvalitatīvi kritēriji un ka šāda kritērija izmantošana, lai noteiktu, vai nodokļu pasākums ir selektīvs, nozīmētu, ka gandrīz visas dalībvalstu nodokļu tiesību normas būtu jāizvērtē kā iespējams valsts atbalsts. Confebask uzskata, ka šāda kontrole pārsniegtu Līguma tiesību normās noteikto.
155 Turklāt Confebask apgalvo, ka attiecīgie pasākumi ir vispārēji pasākumi, jo Diputaciones Forales nav rīcības brīvības. Tā uzskata, ka nodokļu atlaides tiek piešķirtas automātiski un ka iestādes vienīgi pārbauda, vai nodokļu maksātāji atbilst nosacījumiem, lai saņemtu šīs atlaides. Confebask piebilst, ka Spānijas tiesību sistēmā iestāžu patvaļīga rīcība ir aizliegta. Turklāt Confebask apgalvo, ka, paredzot, ka iestādes nosaka ieguldījumu lielumu ar lēmumu, kurā tiek noteikti termiņi un uz nodokļu atlaidi attiecināmie ierobežojumi, attiecīgās tiesību normas nosaka “vadības mehānismu”, kas ļauj pārbaudīt, vai obligātie nosacījumi ir izpildīti, nepiešķirot rīcības brīvību Diputaciones.
156 Visbeidzot Confebask norāda, ka ar vispārpiemērojamu noteikumu var noteikt valsts atbalstu vienīgi tad, ja ar to tiek radīts “tiesību aktu pamats, kas ļauj piešķirt [atbalstu] bez turpmākām darbībām, t.i., ja nepastāv rīcības brīvība”. No otras puses, ja, kā tas ir implicēts Komisijas nostājā, attiecīgās Normas Forales būtu jāuzskata par vienkārši pilnvarojošiem pasākumiem, tās nevarētu tikt kvalificētas par valsts atbalstu. Katrā ziņā apstrīdētajiem lēmumiem tādējādi nav “satura”.
157 Komisija, ko atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, apstrīd šo argumentāciju.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
158 Ir jāatgādina, ka valsts pasākuma specifiskums, proti, tā selektīvais raksturs, ir viena no valsts atbalsta jēdziena iezīmēm EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Šajā sakarā ir svarīgi pārbaudīt, vai attiecīgais pasākums ietver priekšrocības, kas tiek piešķirtas ekskluzīvi noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktām nozarēm (iepriekš 148. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 39. punkts; šajā sakarā skat. arī iepriekš 142. punktā minēto Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 26. punkts).
159 Šajā lietā apstrīdētajos lēmumos Komisija pamato attiecīgo tiesību normu selektīvo raksturu ar ieguldījumu minimālo summu (ESP 2,5 miljardi), kas ierobežo nodokļa kredītu piemērošanu tikai attiecībā uz uzņēmumiem, kuri ir spējīgi veikt šādus ieguldījumus, un pakārtoti ar nodokļu iestāžu rīcības brīvību (Lēmuma 2002/820 60. un 61. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 68. un 69. punkts; skat. iepriekš 28. punktu).
160 Vispirms ir jānorāda, ka Confebask nevar izvirzīt apstrīdēto lēmumu nekonsekvenci, pamatojoties uz to, ka Komisija ir atmetusi argumentu, ka attiecīgajiem pasākumiem bija reģionāla specifika, kurš it kā tika izvirzīts lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru, lai secinātu, ka šie pasākumi ir selektīvi. Šie lēmumi nebija balstīti uz attiecīgo shēmu reģionālo specifiku, un līdz ar to šis arguments izriet no kļūdainas šo lēmumu lasīšanas (skat. iepriekš 22. punktu un iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 19., 20. un 56. punkts).
161 Turklāt no apstrīdētajiem lēmumiem (Lēmuma 2002/820 60. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 68. punkts) izriet, ka vienīgi uzņēmumi, kas veic ieguldījumus, kuri pārsniedz ESP 2,5 miljardus (EUR 15 025 303), un kas to dara pēc 1995. gada 1. janvāra (Lēmums 2002/820) un pēc 1997. gada 1. janvāra (Lēmums 2003/27 un Lēmums 2002/894), var saņemt attiecīgo nodokļa atlaidi 45 % apmērā. Visi pārējie uzņēmumi, kaut gan tie iegulda, bet nesasniedz šo minimālo summu, nevar saņemt minēto priekšrocību.
162 Ir jākonstatē, ka, attiecinot nodokļa atlaides piemērošanu vienīgi uz ieguldījumiem jaunos fiziskos pamatlīdzekļos, kas nepārsniedz ESP 2,5 miljardus, Basku iestādes ir paredzējušas attiecīgo nodokļu priekšrocību uzņēmumiem, kuru rīcībā ir ievērojami finanšu resursi. Tādēļ Komisija varēja pamatoti secināt, ka Normas Forales paredzētās nodokļa atlaides bija paredzēts selektīvi piemērot saistībā ar “noteiktiem uzņēmumiem” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Demesa, 157. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Ramondín, 39. punkts).
163 Turklāt fakts, ka nodokļu sistēmas bieži vien ietver kvantitatīvos kritērijus, neļauj secināt, ka saistībā ar attiecīgajām tiesību normām, ar kurām tiek noteikta nodokļu priekšrocība, no kuras gūst labumu uzņēmumi ar ievērojamiem finanšu resursiem, netiek piemērots EKL 87. panta 1. punkts (šajā sakarā skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Ramondín, 40. punkts).
164 Argumenti, kas balstīti uz 1998. gada paziņojumu par nodokļu atbalstu uzņēmumiem, neļauj secināt, ka šie attiecīgie pasākumi ir vispārēji. Šajā paziņojumā ir noteikts, ka vispārēji pasākumi nav valsts atbalsts, pat ja noteikti uzņēmumi vai noteiktas nozares gūst no tiem lielāku labumu nekā citi. Šajā lietā attiecīgie pasākumi nav vispārēji, jo, kā tika izklāstīts iepriekš (skat. iepriekš 162. punktu), vienīgi noteikti uzņēmumi var gūt no tiem labumu.
165 Turklāt attiecīgās shēmas šajā lietā, kaut gan tām ir starpnozaru raksturs, paredz priekšrocības noteiktiem uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Basku nodokļu sistēmas. Tādēļ šīs shēmas nevar tikt uzskatītas par tādām, kas vērstas, lai dotu labumu visai ekonomikai tādā nozīmē, kādu Komisija paudusi “XXVIII ziņojumā par konkurences politiku”, ko izvirza Confebask (skat. iepriekš 153. punktu), un, šādi darot, šīs shēmas nevar izvairīties no tā, ka tās tiek kvalificētas par selektīviem pasākumiem.
166 No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir selektīva priekšrocība “noteiktu uzņēmumu labā” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.
167 Šāda konstatācija pati par sevi ir pietiekama, lai pierādītu, ka attiecīgās nodokļa atlaides izpilda specifiskuma nosacījumu, kas ir viena no valsts atbalsta jēdziena iezīmēm. Līdz ar to nav jāizvērtē, vai attiecīgo pasākumu selektīvais raksturs arī izriet no iestāžu rīcības brīvības, īstenojot šos pasākumus (šajā sakarā skat. Tiesas 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑501/00 Spānija/Komisija, Krājums, I‑6717. lpp., 120. un 121. punkts, un iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 160. punkts), it īpaši tāpēc, ka šo kritēriju par iestādes rīcības brīvības esamību vai neesamību Komisija šajā lietā izmanto pakārtoti (Lēmuma 2002/820 61. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 69. punkts).
168 Katrā ziņā, runājot par Diputaciones Forales rīcības brīvību šajās lietās, ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa jau noraidīja Confebask argumentus saistībā ar nodokļa atlaidi 45 % apmērā, kura paredzēta Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sestajā papildu tiesību normā, par ko ir runa iepriekš 43. punktā minētajā spriedumā lietā Demesa (150.–154. punkts) un iepriekš 43. punktā minētajā spriedumā lietā Ramondín (32.–35. punkts). Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka šīs tiesību normas piešķīra iestādei rīcības brīvību, kas tai it īpaši ļāva grozīt attiecīgo nodokļu priekšrocību lielumu un piešķiršanas apstākļus atkarībā no ieguldījumu projektu, kuri tai iesniegti izskatīšanai, iezīmēm.
169 Saistībā ar grozījumiem, kas veikti Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sestajā papildu tiesību normā, par kuru bija runa iepriekš 43. punktā minējā spriedumā lietā Demesa un spriedumā lietā Ramondín, 1998. un 1999. gadā (skat. iepriekš 13. punktu), ir jānorāda, ka ar tiem tika ieviests jēdziens “investīciju process”, kurā var ietilpt ieguldījumi, kuriem “kā tādiem, kas veikti projekta, kurš ir šo ieguldījumu pamatā, sagatavošanas stadijā, ir obligāta un tieša saikne ar šo procesu”. Tomēr ir jākonstatē, ka šie jēdzieni nav definēti, līdz ar to iestāžu rīcības brīvība nav ietekmēta.
170 Saistībā ar nodokļa atlaidēm, kas piemērojamas Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa, no attiecīgajām tiesību normām (skat. iepriekš 15. punktu) izriet, ka Diputaciones Forales ir rīcības brīvība it īpaši saistībā ar lielumu, no kura nodokļu atlaide 45 % apmērā ir piemērojama, ieguldījuma procesa ilgumu un ieguldījuma, saistībā ar kuru var saņemt atlaidi, jēdziena apjomu. Turklāt, kā konstatēja Komisija un kas nav ticis apstrīdēts (Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 69. punkts), jēdziens “ieguldījuma process” un jēdziens “ieguldījuma sagatavošanas stadija” nav definēts, tādēļ Komisija varēja pamatoti secināt, ka reģionālajām iestādēm bija rīcības brīvība šajā sakarā.
171 Visbeidzot, kā Komisija ir uzsvērusi savos procesuālajos rakstos, lai novērstu to, ka pasākumu kvalificē kā vispārēju pasākumu, nav jānosaka, vai iestādes rīcība ir patvaļīga. Ir pietiekami konstatēt, kā tika paveikts šajā lietā, ka minētajai iestādei ir rīcības brīvība (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Demesa, 154. punkts).
172 Visbeidzot arguments, saskaņā ar kuru, ja tiek atzīts, ka iestādei ir rīcības brīvība, attiecīgie pasākumi ir jāuzskata par vienīgi pilnvarojošiem un par tādiem, kas nav jāpaziņo, arī ir jānoraida. Attiecīgajās tiesību normās ir detalizēti noteikti nosacījumi nodokļa atlaižu piešķiršanai, un tādēļ Komisija tos pamatoti uzskatīja par atbalsta shēmām, kas ir jāpaziņo.
173 No iepriekš minētā izriet, ka attiecīgie pasākumi ir selektīvi pasākumi.
4. Par ceturto pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka nodokļu pasākumus pamatoja nodokļu sistēmas raksturs un uzbūve
a) Lietas dalībnieku argumenti
174 Confebask apgalvo, ka Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa autonomi nosaka savas nodokļu sistēmas atkarībā no ekonomiskās politikas, kuru pieņem demokrātiski ievēlētas pārstāvniecības iestādes. Tādēļ attiecīgās nodokļu tiesību normas ir nodokļu politikas un ekonomiskās organizācijas instruments, kas izriet no valsts politiskajām un ekonomiskajām izvēlēm, kas nevar tikt kontrolētas Kopienu līmenī.
175 Confebask turklāt apgalvo, ka apstrīdētajām tiesību normām ir objektīvs un horizontāls raksturs, tām ir labvēlīga iedarbība uz nodarbinātību un ieguldījumiem un tās ir pilnībā saderīgas ar attiecīgo nodokļu sistēmu raksturu un uzbūvi.
176 Visbeidzot nodokļu priekšrocību noteikšana atkarībā no noteikta minimālā ieguldījuma lieluma atbilst attiecīgo tiesību normu mērķim. Šis mērķis ir saņemt ieņēmumus no uzņēmumu darbības un tajā pašā laikā nodrošināt to attīstību, lai nodrošinātu to spēju maksāt nodokļus. No šī skatpunkta ir loģiski, ka apstrīdētie nodokļu pasākumi nepielīdzina mazus ieguldījumus lieliem ieguldījumiem.
177 Komisija, ko atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, apstrīd šo argumentāciju kā nepamatotu.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
178 Vispirms ir jānorāda, ka fakts, ka Territorios Históricos ir nodokļu autonomija, kuru atzīst un aizsargā Spānijas Konstitūcija, neatbrīvo tās no Līguma tiesību normu ievērošanas valsts atbalsta jomā. Šajā sakarā EKL 87. panta 1. punkts, norādot uz “atbalst[u], ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”, attiecas uz visu atbalstu, ko finansē no publiskiem līdzekļiem. No tā izriet, ka dalībvalstu iekšējo subjektu (decentralizēto, federālo, reģionālo vai citu) neatkarīgi no to juridiskā statusa un apraksta īstenotie pasākumi ietilpst – gluži kā federālo vai centrālo iestāžu pasākumi – EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi ir izpildīti (Tiesas 1987. gada 14. oktobra spriedums lietā 248/84 Vācija/Komisija, Recueil, 4013. lpp., 17. punkts, un iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Ramondín, 57. punkts).
179 Ir jāatgādina, ka attiecīgo pasākumu attaisnošana ar “sistēmas raksturu un uzbūvi” norāda uz specifiskā nodokļa pasākuma saskanību ar nodokļu sistēmas iekšējo loģiku kopumā (šajā sakarā skat. iepriekš 142. punktā minēto 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā Beļģija/Komisija, 39. punkts). Tādējādi attiecībā uz specifisku nodokļu pasākumu, kas attaisnots ar nodokļu sistēmas iekšējo loģiku – tādu kā nodokļa progresivitāte, kuru attaisno sistēmas pārdalīšanas loģika –, netiks piemērots EKL 87. panta 1. punkts (iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Demesa, 164. punkts).
180 Šajā lietā Confebask apgalvo, ka attiecīgie nodokļu pasākumi ir balstīti uz objektīviem kritērijiem un ka tiem ir horizontāls raksturs. Taču, kā tas jau tika konstatēts iepriekš (skat. 158.–166. punktu), attiecīgie pasākumi tomēr ir selektīvi un šie argumenti neļauj secināt, ka šie pasākumi ir pamatoti ar attiecīgās nodokļu sistēmas iekšējo loģiku.
181 Pēc tam Confebask apgalvo, ka ieguldījumu minimālā lieluma noteikšana atbilst attiecīgo tiesību normu mērķim, proti, veicināt ieguldījumus trīs Territorios Históricos un uzturēt uzņēmumu spēju maksāt nodokļus.
182 Tomēr atbalsta sniegšana tikai ierobežotai uzņēmumu kategorijai neatspoguļo vispārēju vēlmi veicināt ieguldījumus.
183 Turklāt Confebask vienīgi norāda uz vispārējiem ekonomiskās politikas mērķiem, kas neietilpst attiecīgajā nodokļu sistēmā.
184 Tomēr attiecīgo pasākumu mērķis nevar iestāties pret to, ka tie tiek kvalificēti par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta nozīmē. Ja šis arguments tiktu akceptēts, tad būtu pietiekami, ka valsts iestādes izvirza mērķu, kurus ir paredzēts sasniegt ar atbalsta pasākumu pieņemšanu, leģitimitāti, lai šos pasākumus atzītu par vispārējiem pasākumiem, kuri neietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tomēr šajā normā valsts pasākumi tiek nošķirti nevis pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet gan tiek definēti atkarībā no to iedarbības (Tiesas 1996. gada 26. septembra spriedums lietā C‑241/94 Francija/Komisija, Recueil, I‑4551. lpp., 20. punkts, un iepriekš 148. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 53. punkts).
185 Tādēļ attiecīgie specifiskie nodokļu pasākumi nevar tikt uzskatīti par tādiem, kas pamatoti ar Komisijas vērā ņemtās nodokļu sistēmas raksturu un uzbūvi.
186 Līdz ar to Komisija apstrīdētajos lēmumos pamatoti uzskatīja, ka nodokļa atlaides, kas atbilst 45 % no ieguldījuma summas, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.
5. Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots, ka EKL 87. pants nav piemērojams attiecīgajiem pasākumiem
187 2005. gada 3. februāra atbildē uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa uzdeva lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 (skat. iepriekš 47. punktu), Confebask norāda, ka lietās, kurās tika pieņemts iepriekš 45. punktā minētais Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedums lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija un spriedums lietā Ramondín u.c./Komisija, prasītājas bija apbalvojušas, ka uz nodokļu pasākumu, kas pieņemts pēc Padomes un dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomes 1997. gada 1. decembra sanāksmē, rezolūcijas par rīcības kodeksu uzņēmējdarbības aplikšanai ar nodokļiem (OV 1998, C 2, 2. lpp.) un pēc 1998. gada paziņojuma par nodokļu atbalstu uzņēmumiem, neattiecās kontrole pār valsts atbalstu. Confebask paziņo, ka atbalsta šo iebildumu, kuru Tiesa noraidīja kā jaunu un tādēļ nepieņemamu.
188 Pirmās instances tiesa konstatē, ka šāds iebildums, kurš izvirzīts atbilžu uz Pirmās instances tiesas jautājumiem ietvaros, ir jānoraida kā nepieņemams Reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas nozīmē. Tas būtībā ir jauns pamats, kas iesniegts tiesvedības gaitā un kas turklāt nav pamatots ar tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas kļuvuši zināmi procesa laikā.
189 Protams, pamats, kas tikai papildina iepriekš tieši vai netieši izvirzītu pamatu un kas ir cieši saistīts ar to, ir jāatzīst par pieņemamu (Tiesas 1983. gada 19. maija spriedums lietā 306/81 Verros/Parlaments, Recueil, 1755. lpp., 9. punkts, un 2001. gada 22. novembra spriedums lietā C‑301/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8853. lpp., 169. punkts).
190 Tomēr, pat pieņemot, ka iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka EKL 87. pants nav piemērojams attiecīgajiem pasākumiem, var tikt uzskatīts par pamata, kurš balstīts uz valsts atbalsta neesamību EKL 87. panta nozīmē un kurš izvērtēts šī sprieduma 120.–186. punktā, papildināšanu, ir jākonstatē, ka tas katrā ziņā ir jānoraida kā nepieņemams.
191 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu jebkurā prasības pieteikumā jābūt norādei tostarp uz prāvas priekšmetu un jābūt iekļautam izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šai norādei jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un lai Pirmās instances tiesa varētu lemt par prasību, ja iespējams, bez papildu informācijas iesniegšanas. Lai atzītu prasības pieteikumu par pieņemamu, nolūkā nodrošināt tiesisko drošību un pareizu tiesvedību, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņoti un saprotami – no paša prasības pieteikuma teksta (skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 27. februāra spriedumu lietā T‑106/95 FFSA u.c./Komisija, Recueil, II‑229. lpp., 124. punkts; iepriekš 95. punktā minēto spriedumu lietā Asia Motor France u.c./Komisija, 49. punkts, un Pirmās instances tiesas 2007. gada 19. jūlija spriedumu lietā T‑360/04 FG Marine/Komisija, Krājumā nav publicēts, 33. punkts un tajā minētā judikatūra).
192 Tomēr šajā lietā izvirzītais iebildums nav nekādā veidā izklāstīts. Confebask vienīgi piekrīt argumentiem, kurus šajā sakarā Tiesā izvirzīja prasītājas lietās, kurās tika pieņemts iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Demesa un spriedums lietā Ramondín.
193 Līdz ar to iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka EKL 87. pants nav piemērojams attiecīgajiem pasākumiem, ir jānoraida kā nepieņemams.
194 Līdz ar to pamats, ar kuru tiek apgalvota valsts atbalsta neesamība, ir jānoraida kopumā.
B – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvota “Normas Forales” iespējamā saderība ar kopējo tirgu (lietas T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01)
1. Lietas dalībnieku argumenti
195 Pirmkārt, Confebask apgalvo, ka apstrīdētajos lēmumos Komisija uzskata, ka apstrīdētās tiesību normas nav saderīgas ar kopējo tirgu, jo tajās nav tieši ņemtas vērā Kopienu tiesību normas par nozaru reģionālo un citu atbalstu. Confebask no tā secina, ka, lai ievērotu valsts atbalsta noteikumus, valsts tiesību aktiem ir jāprecizē uzņēmumi, uz kuriem tie neattiecas, jo pretējā gadījumā šie tiesību akti nebūs saderīgi ar kopējo tirgu. Confebask uzskata, ka nodokļu tiesību aktos nebūtu jābūt šāda veida precizējumiem. Katrā ziņā Confebask uzskata, ka Komisijai būtu bijis uzskatāmi jāizskaidro, kādā ziņā atbalsts nebija saderīgs ar kopējo tirgu, pat ja nebija sniegti šādi precizējumi.
196 Otrkārt, Confebask pārmet Komisijai, ka tā secināja, ka Normas Forales nebija saderīgas ar 1998. gada pamatnostādnēm (skat. iepriekš 8. punktu), pēc izvērtēšanas, kas bija strikti formāla un abstrakta, un neveicot nekādu konkrētu izvērtējumu, kaut gan 1998. gada pamatnostādnes nebija juridiski saistošas un tādēļ bez padziļinātas analīzes nevarēja būt par pamatu konstatācijai, ka atbalsts nebija saderīgs.
197 Komisija, ko atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, lūdz noraidīt šo pamatu kā nepamatotu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
198 Jāatgādina, ka EKL 87. panta 3. punkta jomā Komisijai piemīt rīcības brīvība (Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā C‑142/87 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑959. lpp., 56. punkts, un 1996. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑39/94 SFEI u.c., Recueil, I‑3547. lpp., 36. punkts; Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 148. punkts). Tātad kontrolei, ko veic Kopienu tiesa, jāaprobežojas ar procesuālo noteikumu ievērošanas un pienākuma norādīt pamatojumu izpildes pārbaudi, kā arī faktu pareizības pārbaudi, būtisku kļūdu vērtējumā pārbaudi un nepareizas pilnvaru izmantošanas pārbaudi. Kopienu tiesa nedrīkst Komisijas novērtējuma vietā sniegt savu ekonomisko novērtējumu (iepriekš minētais spriedums lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 148. punkts un tajā minētā judikatūra).
199 Atbalsta shēmu jomā Komisija var izvēlēties vienīgi izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās īpašības, un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu (iepriekš 143. punktā minētais 2005. gada 15. decembra spriedums lietā Itālija/Komisija, 91. punkts; šajā sakarā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 68. punkts).
200 Ir jānorāda, ka, apgalvojot EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu, Confebask būtībā Komisijai pārmet, ka tā nav pietiekami pamatojusi apstrīdētos lēmumus.
201 No apstrīdētajiem lēmumiem (Lēmuma 2002/820 77.–93. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 84.–99. punkts) izriet, ka Komisija izvērtēja attiecīgo atbalsta shēmu saderību saistībā ar EKL 87. panta 3. punkta a) un c) apakšpunktā paredzētajām atrunām no Kopienu noteikumu skatpunkta, kuri ir piemērojami valsts reģionālā atbalsta jomā (Lēmuma 2002/820 77., 78. un 86. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 84., 85. un 92. punkts, kuros izdarīta atsauce uz Komisijas paziņojumu par [EKL] [87]. panta 3. punkta a) un c) apakšpunkta piemērošanas veidu reģionālajam atbalstam (OV 1988, C 212, 2. lpp.) un uz 1998. gada pamatnostādnēm (skat. iepriekš 8. punktu)), investīciju atbalstu jomā (Lēmuma 2002/820 82., 89. un 92. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 88., 95. un 98. punkts, kuros izdarīta atsauce uz dalībvalstu valdību pārstāvju, kas tikās Padomē, Padomes 1971. gada 20. oktobra pirmo rezolūciju par valsts reģionālo atbalstu vispārējām shēmām (OV C 111, 1. lpp.), uz Komisijas paziņojumu par valsts reģionālā atbalsta shēmām (OV 1979, C 31, 9. lpp.) un uz Komisijas paziņojumu par reģionālā atbalsta daudznozaru principiem lieliem ieguldījumu projektiem (OV 1998, C 107, 7. lpp.)), atbalstu maziem un vidējiem uzņēmumiem (MVU) jomā (Lēmuma 2002/820 81. un 88. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 87. un 94. punkts, kuros izdarīta atsauce uz Komisijas paziņojumu par Kopienu principiem atbalstam MVU (OV 1992, C 213, 2. lpp.)) un atbalstu grūtībās nonākušiem uzņēmumiem jomā (Lēmuma 2002/820 93. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 99. punkts, kuros izdarīta atsauce uz Kopienu pamatnostādnēm par valsts atbalstu grūtībās nonākušu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai (OV 1994, C 368, 12. lpp.), kas grozītas ar 1999. gada pamatnostādnēm (OV C 288, 2. lpp.)).
202 Komisija vispirms norādīja, ka nodokļa atlaides var vismaz daļēji atbilst nosacījumiem, kas noteikti 1998. gada pamatnostādnēs, jo, pirmkārt, tās ir balstītas uz ieguldījuma izmaksām un, otrkārt, tās tiek izmaksātas līdz 45 % no ieguldījuma (skat. Lēmuma 2002/820 77. punktu un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 84. punktu). Pēc tam Komisija izklāstīja, ka saistībā ar šīm nodokļa atlaidēm tomēr nevar piemērot vienu no reģionālajām atkāpēm, kas noteiktas EKL 87. panta 3. punktā. Komisija norādīja, ka Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa nevar izmantot EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā noteikto atkāpi, jo iekšzemes kopprodukts uz iedzīvotāju ir pārāk augsts (skat. Lēmuma 2002/820 78. punktu un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 85. punktu). Komisija piebilda, ka apstrīdētais atbalsts nevar tikt atļauts arī saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, jo nodokļa atlaižu amplitūda pārsniedz maksimālos lielumus, kas noteikti secīgu reģionālo atbalstu kartēs (Lēmuma 2002/820 79. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 86. punkts). Komisija arī norādīja, ka turklāt apstrīdētās tiesību normas var attiekties uz kompensācijas ieguldījumiem, kā arī uz izdevumiem, kas saistīti ar “ieguldījuma procesiem” vai “ieguldījumiem, kas veikti sagatavošanas stadijā”. Komisija uzskatīja, ka, tā kā nav precīzu šo jēdzienu definīciju, nevar izslēgt, ka attiecīgais atbalsts varēja attiekties uz sākotnējo ieguldījumu, kā arī uz izdevumiem, kas nevar tikt uzskatīti par ieguldījuma izdevumiem saskaņā ar attiecīgajiem Kopienu noteikumiem (Lēmuma 2002/820 82. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 88. punkts). Komisija norādīja, ka minētie pasākumi netika attiecināti vienīgi uz attiecīgajām zonām, saistībā ar tiem nebija noteikti maksimālie lielumi un tādēļ tos nevar uzskatīt par saderīgiem saskaņā ar reģionālo atrunu, kas noteikta EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā (Lēmuma 2002/820 84. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 90. punkts).
203 Pasākumus sakarā ar ieguldījumu izdevumiem, kas neatbilst Kopienu definīcijai, Komisija uzskatīja par atbalstu darbības nodrošināšanai, kurš principā ir aizliegts un saistībā ar kuru nevar piemērot atrunu, kas paredzēta EKL 87. panta 3. punkta a) apakšpunktā (Lēmuma 2002/820 85. un 86. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 91. un 92. punkts).
204 Komisija konstatēja, ka saistībā ar attiecīgajiem pasākumiem nevarēja piemērot EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktā paredzēto atkāpi sakarā ar atbalstu, kas paredzēts noteiktu darbību attīstības veicināšanai, jo šie pasākumi neatbilda piemērojamām Kopienu tiesību normām ne saistībā ar MVU (Lēmuma 2002/820 88. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 94. punkts), ne saistībā ar lielajiem uzņēmumiem, jo attiecīgās shēmas nebija vērstas uz noteiktām darbībām (Lēmuma 2002/820 89. un 90. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 95. un 96. punkts).
205 Turklāt Komisija piebilda, ka, nepastāvot nozaru ierobežojumiem, ar nodokļa atlaidēm, kas ir noteiktas 45 % apmērā, varēja tikt pārkāpti nozaru noteikumi (Lēmuma 2002/820 91. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 97. punkts).
206 Visbeidzot Komisija uzskatīja, ka saistībā ar attiecīgo atbalstu nevar tikt piemērotas arī citas EKL 87. panta 2. un 3. punktā paredzētās atkāpes (Lēmuma 2002/820 94. punkts un Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 100. punkts). Tā secināja, ka attiecīgās atbalsta shēmas nav saderīgas ar kopējo tirgu.
207 Tā piebilda, ka apstrīdētajos lēmumos, kuri attiecas uz atbalsta shēmām, nav izslēgta iespēja, ka individuālais atbalsts, kas piešķirts atbrīvojuma no nodokļa shēmu ietvaros, var tikt pilnībā vai daļēji uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar tā īpašībām (Lēmuma 2002/820 98. punkts, Lēmuma 2003/27 105. punkts un Lēmuma 2002/894 107. punkts).
208 No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā, pirmkārt, attiecīgo atbalsta shēmu raksturu un, otrkārt, to, ka Spānijas iestādes, neskatoties uz Komisijas pieprasījumiem, nesniedza informāciju par attiecīgo shēmu adresātiem, Komisijas analīze nevar tikt uzskatīta par abstraktu.
209 Confebask turklāt neiesniedz nekādus pierādījumus, kas pamatotu apgalvojumu, ka Komisijas analīze par attiecīgo pasākumu saderību ar kopējo tirgu ir nepareiza. Konkrēti, Confebask neizvirza nevienu argumentu, kas pierādītu, ka 1998. gada pamatnostādņu piemērošana šajā lietā kaut kādā veidā ietekmēja apstrīdēto lēmumu tiesiskumu.
210 No tā izriet, ka pamats, ar kuru tiek apstrīdēta attiecīgo nodokļa atlaižu nesaderība ar kopējo tirgu, nav pamatots.
C – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvota pilnvaru nepareiza izmantošana (lietas T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01)
1. Lietas dalībnieku argumenti
211 Confebask savos procesuālajos rakstos vairākkārt apgalvo, ka Komisija nepareizi izmantoja savas pilnvaras, jo tā izmantoja savas EKL 87. pantā paredzētās pilnvaras ar mērķi harmonizēt dalībvalstu nodokļu sistēmas. Confebask norāda, ka pēc Komisijas veikto harmonizēšanas mēģinājumu neizdošanās apstrīdētie lēmumi ir daļa no Komisijas sāktā visaptverošā procesa ar mērķi harmonizēt uzņēmumu tiešos nodokļus ar valsts atbalsta palīdzību tā vietā, lai izmantotu pienācīgo veidu, kas šajā sakarā paredzēts EKL 96. pantā.
212 Komisija, kuru atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, lūdz noraidīt šo pamatu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
213 Ir jāatgādina, ka, pieņemot lēmumu, pilnvaras ir nepareizi izmantotas tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskaņotām norādēm, atklājas, ka lēmums ir pieņemts, lai īstenotu citus mērķus, nevis tos, kas paredzēti (skat. Tiesas 2001. gada 22. novembra spriedumu lietā C‑110/97 Nīderlande/Padome, Recueil, I‑8763. lpp., 137. punkts un tajā minētā judikatūra, un iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Ramondín u.c./Komisija, 44. punkts).
214 Tomēr šajā lietā Confebask nesniedz nevienu norādi, kas ļautu secināt, ka, pieņemot apstrīdētos lēmumus, Komisijas patiesais mērķis bija panākt nodokļu harmonizēšanu.
215 Turklāt Confebask nav arī pierādījusi, ka Kopienu līmenī ar apstrīdēto lēmumu palīdzību ir panākta kaut kāda harmonizēšana (šajā sakarā skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Ramondín, 85. punkts).
216 Šajos apstākļos pamats, ar kuru tiek apgalvota pilnvaru nepareiza izmantošana, ir jānoraida kā nepamatots.
D – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots, ka runa ir par pastāvošu atbalstu (lietas T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01)
1. Lietas dalībnieku argumenti
217 Confebask apgalvo, ka, pat ja attiecīgās Normas Forales ir valsts atbalsts, tās ir jākvalificē par pastāvošu atbalstu un līdz ar to pienākums tās atgūt būtu jāatceļ.
218 Pirmkārt, lietā T‑265/01 Confebask apgalvo, ka Territorio Histórico de Álava 1981., 1983. un 1984. gadā, t.i., pirms Spānijas Karalistes pievienošanās Kopienai, noteica nodokļa atlaides, kas ir “būtībā identiskas” Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sestajai papildu tiesību normai, lai veicinātu ieguldījumus. Confebask norāda uz nodokļa atlaidi 15 % apmērā no ieguldījuma, kura tika noteikta 1981. gadā un pakļauta nosacījumam par darbavietu saglabāšanu divus gadus, personāla skaita palielināšanu un ieguldījumiem, un šīs atlaides procentu apmērs tika palielināts līdz 20 % 1984. gadā; nodokļa atlaidi 50 % apmērā, kas tika noteikta 1983. gadā pēc 1983. gada plūdiem, kuros tika nodarīts kaitējums nekustamajam īpašumam; nodokļa atlaidi 50 % apmērā no 1984. un 1985. gadā veiktajiem ieguldījumiem, kura arī bija pakļauta noteiktiem nosacījumiem, tostarp pašfinansēšanai vismaz 25 % apmērā. Confebask uzskata, ka šis atbalsts tādēļ ir pastāvošs atbalsts saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunktu.
219 Otrkārt, lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Confebask norāda, ka attiecīgās Normas Forales ir to tiesību normu turpinājums, kuras tika pieņemtas pēc Spānijas Karalistes pievienošanās Kopienai un saistībā ar kurām Komisija nebija cēlusi iebildumus.
220 Confebask šajā sakarā lietā T‑270/01 apgalvo, ka Territorio Histórico de Guipúzcoa 1986. gada 22. aprīlī un 1987. gada 27. aprīlī izdeva Normas Forales Nr. 4/1986 un Nr. 14/1987, kurās bija paredzētas nodokļa atlaides 50 % apmērā no ieguldījumiem, kas, pēc Confebask domām, ir līdzīgi atlaidēm, kas paredzētas apstrīdētajos lēmumos.
221 Lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Confebask arī norāda, ka nodokļa atlaides, ko 1988. gadā noteica trīs Territorios Históricos, un nodokļa atlaides, par kurām ir runa šajā lietā, ir ļoti līdzīgas. Tomēr Confebask uzskata, ka 1988. gada nodokļa atlaides Komisija atļāva savā 1993. gada 10. maija Lēmumā 93/337/EEK par nodokļu atbalsta sistēmu ieguldījumiem Basku zemē (OV L 134, 25. lpp.). Confebask papildus tam norāda uz Komisijas 1995. gada 3. februāra vēstuli, kurā tā atzina, ka 1988. gada nodokļa atlaižu nesaderība ar tiesībām veikt uzņēmējdarbību ir novērsta.
222 Confebask piebilst, ka judikatūrā ir noteikta prasība, ka, lai pasākumu varētu kvalificēt par jaunu atbalstu, tam ir jābūt būtiski grozītam. Tiktāl, ciktāl Regulas Nr. 659/1999 1. panta c) punktā ir norādīts uz “grozījumiem” un tādējādi ierobežots pastāvoša atbalsta jēdziens, šis pants nevar tikt interpretēts pretrunā judikatūrai, jo pretējā gadījumā tiktu aizskartas iestāžu un attiecīgo uzņēmumu tiesības.
223 Treškārt, Confebask norāda, ka apstrīdētie lēmumi ir rezultāts tam, ka Komisija tika grozījusi attieksmi pret nodokļu atvieglojumiem, jo Komisija nekad iepriekš netika apgalvojusi, it īpaši Lēmumā 93/337 par 1988. gada nodokļa atlaidēm, ka pasākums var būt specifisks vienīgi tādēļ, ka tā apjoms ir ierobežots laikā vai kvantitatīvi. Ņemot vērā šīs doktrīnas izmaiņas, attiecīgās Normas Forales būtu jāuzskata par pastāvošu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nozīmē.
224 Confebask secina šo Komisijas pieejas maiņu arī no fakta, ka Komisijas loceklis, kas ir atbildīgs par konkurences jautājumiem, 1997. gada 17. martā paziņoja Comunidad autónoma de La Rioja delegācijai par atbrīvojuma no sabiedrību ienākuma nodokļa shēmām, kuras 1993. gadā noteica Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, ka to izvērtēšana neietilpa “Eiropas Savienības” kompetencē. Confebask uzskata, ka šis paziņojums būtībā nozīmē, ka Komisija sākotnēji analizēja 1993. gada atbrīvojuma shēmas kā vispārpiemērojamus nodokļu pasākumus, nevis kā valsts atbalstu. Visbeidzot šī Komisijas pieejas maiņa ir rodama 1998. gada paziņojumā par nodokļu atbalstu uzņēmumiem. Šajā ziņā no Komisijas 2004. gada 9. februāra ziņojuma C(2004) 434 par tā īstenošanu izriet, ka šī paziņojuma mērķis bija ne tikai precizēt valsts atbalsta noteikumu piemērošanu, bet arī pastiprināt to piemērošanu.
225 Ņemot vērā šādu attīstību, Confebask uzskata, ka attiecīgās Normas Forales ir jāanalizē kā pastāvošs atbalsts saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu.
226 Visbeidzot, Confebask uzsver, ka attiecīgo nodokļu pasākumu mērķis bija “veicināt ieguldījumus, kurus nebūtu bijis iespējams veikt bez šāda stimula”. Confebask secina, ka attiecīgo summu atgūšana būtu līdzvērtīga šo ieguldījumu atsaukšanai. Turklāt šādi pienākumi radītu uzņēmumiem sarežģītu situāciju.
227 Komisija, ko atbalsta Comunidad autónoma de La Rioja, lūdz noraidīt šo pamatu kā nepamatotu.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
228 EK līgumā ir noteiktas atšķirīgas procedūras atkarībā no tā, vai atbalsts ir pastāvošs vai jauns. Lai gan jauns atbalsts saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir iepriekš jāpaziņo Komisijai un tas nevar tikt īstenots, pirms procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu, pastāvošs atbalsts var saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu tikt īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību (iepriekš 125. punktā minētais spriedums lietā Banco Exterior de España, 22. punkts, un Pirmās instances tiesas 2000. gada 15. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑298/97, T‑312/97, T‑313/97, T‑315/97, no T‑600/97 līdz T‑607/97, T‑1/98, no T‑3/98 līdz T‑6/98 un T‑23/98 Alzetta u.c./Komisija, Recueil, II‑2319. lpp., 148. punkts). Tādēļ attiecībā uz pastāvošu atbalstu vajadzības gadījumā var tikt pieņemts lēmums par nesaderību, kuram ir iedarbība nākotnē (iepriekš minētais spriedums lietā Alzetta u.c./Komisija, 147. punkts).
229 Regulas Nr. 659/1999, kas stājās spēkā 1999. gada 16. aprīlī un tādēļ bija piemērojama apstrīdēto lēmumu pieņemšanas laikā, 1. panta b) punkta i) apakšpunktā pastāvošs atbalsts ir definēts kā “jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests, pirms joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā”.
230 Saistībā ar, pirmkārt, attiecīgajām tiesību normām lietā T‑265/01 nav strīda par to, ka tās pieņēma Territorio Histórico de Álava laikposmā no 1994. gada līdz 1999. gadam, t.i., periodā, kad Spānijas Karaliste jau bija dalībvalsts.
231 Tomēr pretēji tam, ko apgalvo Confebask, šīs laikposmā no 1994. gada līdz 1999. gadam pieņemtās tiesību normas nevar tikt uzskatītas par “būtībā identiskām” ar 1981., 1983. un 1984. gada tiesību normām, ar kurām noteiktas nodokļu atlaides, kuras tā izvirza (skat. iepriekš 218. punktu).
232 No lietas materiāliem un it īpaši no Lēmuma 2002/820 72. punkta un Confebask prasības pieteikuma izriet, ka, pirmkārt, piemērošanas nosacījumi un līdz ar to nodokļa atlaižu saņēmēju loks tika grozīts un ka, otrkārt, ar nodokli apliekamā bāze un nodokļu atlaižu procentuālais lielums arī tika grozīts. Turklāt secīgo Normas Forales, ar kurām tika noteiktas nodokļa atlaides, tiesību normu piemērošana ir ierobežota laikā. Atbalsta ilgums tādēļ arī tika grozīts.
233 Šādi grozījumi ir acīmredzami būtiski attiecīgās judikatūras nozīmē (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra spriedumu lietā T‑35/99 Keller un Keller Meccanica/Komisija, Recueil, II‑261. lpp., 62. punkts; 2002. gada 30. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑195/01 un T‑207/01 Government of Gibraltar/Komisija, Recueil, II‑2309. lpp., 111. punkts, un iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 175. punkts).
234 Tādēļ attiecīgās tiesību normas Territorio Histórico de Álava nevar tikt kvalificētas kā pastāvošs atbalsts Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta i) apakšpunkta nozīmē.
235 Otrkārt, Confebask apgalvo, ka attiecīgās Normas Forales bija atļauto Normas Forales turpinājums.
236 Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunktā ir noteikts, ka pastāvošs atbalsts ir “atļauts atbalsts, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, ko atļāvusi Komisija vai Padome”.
237 Pirmkārt, lietā T‑270/01 Confebask šajā sakarā norāda, ka Territorio Histórico de Guipúzcoa 1986. gada 22. aprīlī un 1987. gada 27. aprīlī izdeva Normas Forales Nr. 4/1986 un Nr. 14/1987, kurās bija ietverti analogi pasākumi tiem, kas tika īstenoti apstrīdētajos lēmumos.
238 Tomēr šajā sakarā pietiek konstatēt, ka Confebask nekādā veidā nepierāda, ka Komisija bija atļāvusi šīs 1986. gada un 1987. gada tiesību normas. Turklāt un katrā ziņā ar šīm normām tika noteiktas nodokļu priekšrocības vienīgi 1986. un 1987. gadam. Līdz ar to, pat ja Gipuskojas Norma Foral Nr. 7/1997 bija līdzīgas normas, tā tomēr bija jauns atbalsts (šajā sakarā skat. iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 175. punkts).
239 Otrkārt, lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Confebask apgalvo, ka attiecīgo trīs Territorios Históricos nodokļu atlaides un 1988. gada nodokļa atlaides, par kurām tiek apgalvots, ka tās atļāva Komisija savā Lēmumā 93/337, ir “ļoti līdzīgas” (skat. iepriekš 221. punktu).
240 No vienas puses, Pirmās instances tiesa norāda, ka 1988. gada nodokļa atlaides būtiski atšķiras no tām, par kurām ir runā šajā lietā, gan saistībā ar nodokļa atlaides procentu likmes lielumu, gan saistībā ar minimālo attiecīgā ieguldījuma apjomu un ilgumu.
241 No otras puses, Confebask ir kļūdaini sapratusi Lēmumu 93/337 un Komisijas 1995. gada 3. februāra vēstuli. Šajā lēmumā Komisija kvalificēja attiecīgo atbalstu kā tādu, kas nav saderīgs ar kopējo tirgu, ne tikai tādēļ, ka tas bija pretrunā EKL 43. pantam, bet arī tādēļ, ka tas neatbilda dažādiem noteikumiem par valsts atbalstu, it īpaši noteikumiem par reģionālo atbalstu, noteikumiem par nozaru atbalstu, noteikumiem par atbalstu MVU un noteikumiem par atbalstu kombinēšanu (Lēmuma 93/337 V punkts). Saistībā ar 1995. gada 3. februāra vēstuli ir jākonstatē, ka tajā Komisija vienīgi atzīmē faktu, ka attiecīgā nodokļu sistēma vairs nepārkāpj EKL 43. pantu, bet nesaka neko par to, vai ar attiecīgo sistēmu tiek ievēroti dažādie noteikumi, kas minēti Lēmumā 93/337 (šajā sakarā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, 48. un 49. punkts, iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 237. punkts).
242 Līdz ar to, pat ja attiecīgās nodokļa atlaides varētu tikt uzskatītas par identiskām ar 1988. gada nodokļa atlaidēm, tās nevar tikt uzskatītas par tādām, kuras ir atļāvusi Komisija.
243 Treškārt, Confebask apgalvo, ka, ņemot vērā to, ka Komisija ir grozījusi doktrīnu saistībā ar selektivitātes kritērijiem, attiecīgās nodokļu sistēmas būtu bijis jāuzskata par pastāvošu atbalstu Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nozīmē.
244 Saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunktu pastāvošs atbalsts ir “atbalsts, ko uzskata par pastāvošu atbalstu, jo ir iespējams konstatēt, ka tā ieviešanas laikā tas nav bijis atbalsts, bet pēc tam kopējā tirgus attīstības dēļ – dalībvalstij neieviešot izmaiņas – tas kļuvis par atbalstu”.
245 Jēdziens “kopēja tirgus attīstība” var tikt saprasts kā attiecīgā pasākuma ietekmētās nozares ekonomiskā un juridiskā konteksta izmaiņas (iepriekš 108. punktā minētais spriedums lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 71. punkts). Šādas izmaiņas var it īpaši izrietēt no tirgus, kas sākotnēji bija slēgts konkurencei, liberalizēšanas (Pirmās instances tiesas 2001. gada 4. aprīļa spriedums lietā T‑288/97 Regione autónoma Friuli-Venezia Giulia/Komisija, Recueil, II‑1169. lpp., 89. punkts).
246 Šajā lietā Confebask argumenta ietvaros tiek izvirzīts tas, ka Komisijas veiktais vērtējums tika grozīts.
247 Pirmkārt, ir jākonstatē, ka no Confebask iesniegtajiem pierādījumiem nevar secināt, ka selektivitātes kritēriji, ko Komisija piemēroja, izvērtējot nodokļu shēmas no EKL 87. panta 1. punkta skatpunkta, tika grozīti pēc apstrīdēto nodokļu pasākumu pieņemšanas.
248 Fakts, ka Lēmumā 93/337, ko izvirza Confebask, Komisijas konstatācija, ka 1988. gada nodokļa atlaides bija selektīvas, bija balstīta uz noteiktu kritēriju piemērošanu, nenozīmē, ka Komisija nebūtu varējusi konstatēt, ka šie pasākumi bija selektīvi, balstoties uz citu kritēriju (šajā sakarā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 99. punkts). Tas tādēļ nenozīmē arī, ka Komisija nevarēja secināt, pamatojoties uz citiem kritērijiem, ka šajā lietā attiecīgās nodokļa atlaides bija selektīvas, ja šo kritēriju piemērošana ļāva secināt, ka šīs atlaides bija pasākumi, kas “dod priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai” EKL 87. panta 1. punkta nozīmē.
249 Turklāt 1998. gada paziņojumā par nodokļu atbalstu, kurš lielā mērā balstās uz Tiesas un Pirmās instances tiesas judikatūru un kurš sniedz skaidrojumus par EKL 87. un 88. panta piemērošanu saistībā ar nodokļu pasākumiem, Komisija tomēr nepaziņo vērtēšanas kritēriju grozīšanu sakarā ar nodokļu pasākumiem, ņemot vērā EKL 87. un 88. pantu (šajā sakarā skat. iepriekš 22. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foral de Guipúzcoa u.c./Komisija, 79. punkts, un iepriekš 76. punktā minēto spriedumu lietā Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, 83. punkts). Ziņojumā C(2004) 434 par šī paziņojuma realizēšanu tiek apstiprināts paziņojuma mērķis precizēt un pastiprināt valsts atbalsta noteikumu piemērošanu saistībā ar nodokļu pasākumiem, lai samazinātu konkurences kropļojumus, un tiek tieši norādīts, ka šajā jomā Komisijas prakse netiek grozīta. Visbeidzot Spānijas senatora Spānijas valdībai uzdotā jautājuma teksts par Komisijas locekļa, kurš ir atbildīgs par konkurences jautājumiem, 1997. gada 17. marta sanāksmē iespējami teikto, nevar pierādīt, ka būtu notikušas Komisijas veiktā vērtējuma izmaiņas saistībā ar selektivitātes kritērijiem.
250 No otras puses, pat ja Confebask būtu pierādījusi, ka Komisija ir grozījusi savu pieeju saistībā ar selektivitātes kritērijiem, šāds arguments nepierādītu, ka ir notikusi “kopējā tirgus attīstība” Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nozīmē. Taču šis jēdziens neaptver gadījumu, kad Komisija groza vērtējumu, pamatojoties vienīgi uz stingrāku Līguma noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošanu (iepriekš 108. punktā minētais spriedums lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 71. punkts).
251 Tādēļ nosacījums par “kopējā tirgus attīstību” Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nozīme nav izpildīts un arguments, ka apstrīdētie nodokļu pasākumi ir pastāvošs atbalsts, ir jānoraida.
252 Visbeidzot neviens arguments nevar tikt balstīts uz grūtībām, kuras radītu atgūšanas pienākums, jo pastāvoša atbalsta vai jauna atbalsta kvalificēšana nav atkarīga no šādu grūtību pastāvēšanas.
253 Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir jauns atbalsts, kas bija jāpaziņo Komisijai saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu un kas nedrīkstēja tikt īstenots pirms Komisijas galīgā lēmuma par attiecīgajiem pasākumiem pieņemšanas.
E – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots procesuāls pārkāpums un tiesiskās drošības principa, labas pārvaldības principa, tiesiskās paļāvības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums (lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, kā arī T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01)
254 Pirmkārt, Confebask prasībās lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 izvirza procesuālu iebildumu, ar kuru tā apstrīd Komisijas atteikšanos ņemt vērā tās apsvērumus formālās izmeklēšanas procedūras laikā. Otrkārt, prasītājas un personas, kas iestājušās to atbalstam lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, apstrīd attiecīgā atbalsta atgūšanu, jo ar šādu atgūšanu tiek pārkāpts tiesiskās drošības princips, labas pārvaldības princips, tiesiskās paļāvības princips un vienlīdzīgas attieksmes princips.
1. Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots procesuāls pārkāpums
a) Lietas dalībnieku argumenti
255 Confebask apgalvo, ka Komisija nepamatoti noraidīja papildu argumentus, ko Confebask bija izklāstījusi 2000. gada 29. decembra dokumentā, sakarā ar to, ka šie argumenti netika iesniegti laicīgi. Tomēr apsvērumu iesniegšanas termiņš nebija noilguma termiņš. Atsakoties ņemt vērā šo argumentu, Komisija atkāpās no elastīgas pieejas, kas ir raksturīga tās parastajai praksei, un pārkāpa tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Turklāt saskaņā ar labas pārvaldības principu Komisijai ir rūpīgi un objektīvi jāizvērtē visi atbilstošie lietas apstākļi.
256 Confebask arī apgalvo, ka tās papildu apsvērumus būtu bijis iespējams ņemt vērā, jo Komisija pieņēma apstrīdētos lēmumus vienīgi septiņus mēnešus vēlāk, 2001. gada 11. jūlijā. Turklāt tās apsvērumi bija balstīti uz jaunu faktu, proti, ka Komisija pieņēma 2000. gada 31. oktobra Lēmumu 2001/168/EOTK par Spānijas likumiem par sabiedrību ienākuma nodokli (OV 2001, L 60, 57. lpp.).
257 Visbeidzot Confebask norāda, ka tā uztur attiecīgos argumentus, lai Pirmās instances tiesa tos izvērtētu.
258 Komisija apstrīd šī iebilduma pamatotību.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
259 Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Lēmum[s] sākt formālu izmeklēšanas procedūru [..] aicina attiecīgo dalībvalsti un citas ieinteresētās personas iesniegt piezīmes noteiktā termiņā, kas parasti nepārsniedz vienu mēnesi. Pienācīgi pamatotos gadījumos Komisija var pagarināt noteikto termiņu.”
260 Šajā lietā Confebask iesniedza savus apsvērumus Komisijai 2000. gada 4. janvārī un 13. aprīlī, t.i., viena mēneša laikā no lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, kā to ir noteikusi Komisija (skat. iepriekš 22. punktu). Taču Confebask papildu apsvērumus, kas iesniegti 2000. gada 29. decembrī un reģistrēti 2001. gada 3. janvārī, Komisija neņēma vērā, jo tie netika saņemti laikā un Confebask nekad nebija lūgusi pagarināt termiņu saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu (Lēmuma 2002/820 50. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 46. punkts).
261 Confebask būtībā izvirza Komisijas parasto praksi, kas, pēc Confebask domām, pamatoja tās tiesisko paļāvību, ka tās apsvērumi tiks pieņemti pat pēc termiņa beigām.
262 Pirmās instances tiesa atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz katru indivīdu, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienu administrācija ir viņiem radījusi pamatotu paļāvību. Turklāt neviens nevar izvirzīt apgalvojumu par šī principa pārkāpumu, ja administrācija nav viņiem sniegusi precīzus solījumus (skat. iepriekš 108. punktā minēto spriedumu lietā Beļģija un Forum 187/Komisija, 147. punkts un tajā minētā judikatūra).
263 Tomēr šajā lietā Confebask nekādā veidā nepierāda, ka Komisija tai būtu garantējusi, sniedzot precīzus solījumus, ka jebkādi papildu apsvērumi, pat iesniegti novēloti, tiks ņemti vērā bez lūguma par termiņa pagarināšanu. Kaut gan Confebask norāda uz Komisijas praksi, tā nekādā veidā nepamato savus apgalvojumus šajā sakarā.
264 Arguments, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās paļāvības principa pārkāpums, tādēļ šajā sakarā ir jānoraida.
265 Turklāt Confebask apgalvo, ka atteikšanās ņemt vērā tās papildu apsvērumus ir pretrunā labas pārvaldības principam.
266 Judikatūrā ir noteikts, ka to garantiju starpā, kuras ir paredzētas Kopienu tiesību sistēmā, ir it īpaši ietverts labas pārvaldības princips, saskaņā ar kuru kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus atbilstošos lietas apstākļus (šajā sakarā skat. Tiesas 1991. gada 21. novembra spriedumu lietā C‑269/90 Technische Universität München, Recueil, I‑5469. lpp., 14. punkts, un iepriekš 136. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 62. punkts).
267 No Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkta (skat. iepriekš 259. punktu) izriet, ka formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros ieinteresētajām personām ir iespēja iesniegt savus apsvērumus Komisijai, kurai pēc tam, it īpaši ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāpieņem lēmums, ar kuru tiek konstatēts, ka vai nu nav atbalsta, vai nu ir atbalsts, kurš savukārt vai nu ir, vai nav saderīgs ar kopējo tirgu. Tādējādi šī tiesību norma saistībā ar valsts atbalsta kontroles procedūru ir to principu izpausme, kuri noteikti iepriekš 266. punktā minētajā judikatūrā.
268 Tomēr Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka šie apsvērumi ir jāiesniedz noteiktā termiņā, un šajā lietā nav strīda par to, ka Confebask 2000. gada 29. decembra papildu apsvērumi netika iesniegti laikus. Ir arī jākonstatē, ka iepriekš minētā tiesību norma neparedz iespēju, ka ieinteresētā persona var iesniegt papildu apsvērumus Komisijai pēc savas ierosmes un pēc paredzētā termiņa beigām.
269 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros ieinteresētās personas, izņemot dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu, pašas nevar iesaistīties tādā procesā, kurā ir spēkā pušu sacīkstes princips, ar Komisiju tādā pašā veidā, kā to var darīt minētā valsts, un nevar baudīt tik plašas tiesības kā tiesības uz aizstāvību (Tiesas 2002. gada 24. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑74/00 P un C‑75/00 P Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, Recueil, I‑7869. lpp., 83. punkts, un iepriekš 198. punktā minētais spriedums lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 192. un 193. punkts). Vispārējie tiesību principi, piemēram, labas pārvaldības princips, uz ko atsaucas Confebask, nevar ļaut Kopienu tiesai paplašināt procesuālās tiesības, kas saskaņā ar Līgumu un atvasinātajām tiesībām piemīt ieinteresētajām personām valsts atbalsta kontroles procedūrā (iepriekš 198. punktā minētais spriedums lietā Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, 194. punkts).
270 Šajos apstākļos Confebask apgalvojumam, saskaņā ar kuru Lēmums 2001/168 bija jauns un atbilstošs apstāklis, kas attaisno papildu apsvērumu iesniegšanu, nav nozīmes, jo ar to nevar tikt atspēkota iepriekš 269. punktā minētā judikatūra.
271 Katrā ziņā Confebask nekādā veidā nav pierādījusi, ka Lēmumam 2001/168 būtu nozīme šajā lietā. No šī lēmuma izriet, ka apskatītie nodokļu atskaitījumi tika uzskatīti par nesaderīgiem ar kopējo tirgu, bet, ņemot vērā lietas apstākļus, Komisija atteicās no atbalsta atgūšanas, pamatojoties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu. Tomēr, kā norāda Komisija, tiesiskā paļāvība, no vienas puses, izrietēja no tā, ka pastāvēja agrāks lēmums, ar kuru cita līdzīga shēma tika atzīta par tādu, kas nav valsts atbalsts, un, no otras puses, no Komisijas pašas atbildes – līdz ar to tā ir situācija, kas atšķiras no šīs lietas.
272 Līdz ar to Confebask nav pierādījusi, ka, neņemot vērā tās papildu apsvērumus šajā lietā, Komisija būtu pārkāpusi labas pārvaldības principu.
273 Ņemot vērā iepriekš minēto, iebildums par procesuālo pārkāpumu ir jānoraida.
2. Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās drošības principa, labas pārvaldības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums
a) Lietas dalībnieku argumenti
274 Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, apstrīd atgūšanas pienākumu, kas noteikts apstrīdētajos lēmumus, sakarā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.
275 Tās norāda, ka valsts iestāžu un tirgus dalībnieku tiesiskā paļāvība var izrietēt no Komisijas reakcijas neesamības uz pasākumiem, par kuriem tā zināja, un no neviennozīmīgas situācijas, ko tā tādējādi radījusi vairāku gadu garumā.
276 Confebask arī būtībā apgalvo, ka tirgus dalībnieku tiesiskā paļāvība par vispārējo noteikumu, ar kuriem tiek noteikti nodokļu atvieglojumi, tiesiskumu ir jāatzīst daudz vieglāk nekā individuāla atbalsta gadījumā.
277 Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco norāda, ka judikatūra, saskaņā ar kuru tiesiskās paļāvības aizsardzība saistībā ar individuālu atbalstu prezumē iepriekšēju paziņošanu saskaņā ar EKL 88. pantu, nevar tikt attiecināta uz atbalsta shēmām.
278 Šajā sakarā prasītājas un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, uzskata, ka Komisijas rīcība pārliecināja tirgus dalībniekus, ka attiecīgie apstrīdētie nodokļu pasākumi nebija apstrīdami no Kopienu tiesību skatpunkta.
279 Pirmkārt, tās izvirza Lēmumu 93/337 par 1988. gada nodokļa atlaidēm.
280 Confebask uzskata, ka Komisija ļāva rasties tiesiskajai paļāvībai tirgus dalībniekiem, jo tā Lēmumā 93/337 nekritizēja 1988. gada nodokļa atlaides saistībā ar valsts atbalsta noteikumiem. Komisija tajā tikai konstatēja, ka ar tiem tika pārkāpti noteikumi saistībā ar brīvību veikt uzņēmējdarbību. Pēc šīs nesaderības izlabošanas Komisija ar 1995. gada 3. februāra vēstuli atzina, ka Spānijas Karaliste tādējādi ir izpildījusi savus pienākumus. Attiecīgās Normas Forales ir ļoti līdzīgas 1988. gada nodokļa atlaidēm. Confebask atzīst, ka šis pamats tika noraidīts iepriekš 45. punktā minētajā spriedumā lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, bet tā apgalvo, ka tas neliedz šajā lietā atcelt pienākumu atgūt jau izmaksāto atbalstu. Tā norāda, ka prasītājas lietā, kurā tika pieņemts iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Demesa, izvirzīja tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu ne tikai, lai iestātos pret atgūšanu, bet arī lai apstrīdētu to, ka tai piešķirtā nodokļa atlaide tiek kvalificēta par valsts atbalstu. Tomēr kritēriji, kas ir piemērojami saistībā ar valsts atbalsta kvalificēšanu, atšķiras no kritērijiem, kas ir piemērojami saistībā ar atbalsta atgūšanu. Tādējādi konstatācija, ka atbalsts nav saderīgs ar kopējo tirgu nenovēršami neimplicē tā atgūšanu.
281 Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco apgalvo, ka Komisija nebalstīja Lēmumu 93/337 uz minimālo ieguldījumu lielumu, kas bija noteikts, lai saņemtu 1988. gada nodokļa atlaides. Komisija balstījās uz reģionālās selektivitātes kritēriju un uz faktu, ka noteiktas darbības bija izslēgtas. Cámaras Oficiales de Comercio e Industria uzskata, ka Komisija izmantoja vienīgi pēdējo minēto kritēriju. Lai kā arī būtu, abos gadījumos a contrario secinājums no Lēmuma 93/337 ir tāds, ka attiecīgo ieguldījumu lieluma ierobežojums nav selektivitātes kritērijs. Turklāt šajā lēmumā netika pieprasīts atgūt atbalstu. Līdz ar to Komisija ir aizskārusi prasītāju un personu, kas iestājušās lietā to atbalstam, tiesisko paļāvību, balstot apstrīdētos lēmumus uz faktu, ka attiecīgā nodokļu atvieglojuma piešķiršana bija atkarīga no ieguldījuma minimālā lieluma. Nav nozīmes tam, ka Komisija atbild, ka nav jāizmato visi iespējamie selektivitātes kritēriji, jo šāda veida rīkošanās ir pretrunā labas pārvaldības principam.
282 Otrkārt, prasītājas un personas, kas iestājās lietā to atbalstam lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, izvirza 1993. gada atbrīvojuma shēmas un Komisijas attieksmi pret tām. Tās uzskata, ka 1993. gada atbrīvojuma shēmās bija paredzēta citu starpā nodokļa atlaide 25 % apmērā, kas pakļauta noteiktiem nosacījumiem, ieskaitot ieguldījumu minimālo lielumu ESP 80 miljonu apmērā, kas ir līdzīgi nodokļa atlaižu nosacījumiem šajā lietā. Tās apgalvo, ka Komisija, kas zināja par 1993. gada shēmām pēc 1994. gada 14. marta sūdzības, kura tika reģistrēta 1994. gada 28. aprīlī, atzina tās par nesaderīgām ar kopējo tirgu vienīgi Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumā 2003/28/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija 1993. gadā īstenojusi par labu noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Alavas [Álava] (Spānija) provincē (OV 2003, L 17, 20. lpp.), Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumā 2003/86/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija 1993. gadā īstenojusi par labu noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Biskajas [Vizcaya] (Spānija) provincē (OV 2003, L 40, 11. lpp.), un Komisijas 2001. gada 20. decembra Lēmumā 2003/192/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Spānija 1993. gadā īstenojusi par labu noteiktiem jaundibinātiem uzņēmumiem Gipuskojas [Guipúzcoa] (Spānija) provincē (OV 2003, L 77, 1. lpp.), par kuriem ir celtas prasības lietās no T‑86/02 līdz T‑88/02.
283 Cámaras Oficiales de Comercio e Industria arī norāda uz Komisijas rīcību pēc 1994. gada 14. marta sūdzības par 1993. gada atbrīvojuma shēmām. Tās apgalvo, ka šī rīcība tām radīja tiesisko paļāvību, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir likumīgas.
284 Treškārt, Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco apgalvo, ka Komisijas pieņemtie lēmumi lietās, kurās tika pieņemti iepriekš 43. punktā minētie spriedumi lietā Demesa un lietā Ramondín, nevarēja ietekmēt tirgus dalībnieku tiesisko paļāvību saistībā ar attiecīgajām Normas Forales. Šie lēmumi attiecās vienīgi uz individuālu nodokļa atlaides piešķiršanu diviem uzņēmumiem, kuri turklāt saņēma citu atbalstu.
285 Ceturtkārt, Cámaras Oficiales de Comercio e Industria, personas, kas iestājušās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, norāda uz iepriekšējās izskatīšanas procedūras garumu šajā lietā. Tās apgalvo, ka lēmumi sākt formālo izmeklēšanas procedūru bija publicēti tikai 1999. gada 4. decembrī un 2000. gada 11. martā, kaut gan Komisija ir atzinusi, ka jautājums par attiecīgajām nodokļu atlaidēm tika izvirzīts 1997. gada 17. marta sanāksmē starp Komisāru, kas ir atbildīgs par konkurences politiku, un Comunidad autónoma de La Rioja delegāciju. Šajā sakarā tās norāda uz kavēšanos sākt formālo izmeklēšanas procedūru un uz to, ka Komisija neizpildīja rūpības pienākumu un labas pārvaldības pienākumu un pārkāpa tiesiskās drošības principu.
286 Piektkārt, prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 uzskata, ka lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru nav minēts ne pienākums apturēt apstrīdēto tiesību normu piemērošanu, ne pienākums atgūt atbalstu gadījumā, ja galīgajos lēmumos tiktu atzīta valsts atbalsta pastāvēšana.
287 Sestkārt, Confebask apgalvo, ka procedūras ilgums nebija pamatots, un prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 apgalvo, ka formālo izmeklēšanas procedūru ilgums, kas šajā lietā ir 23 mēneši, ir izņēmuma apstāklis, kurš var liegt atgūt atbalstu, judikatūras nozīmē, kas izriet no Tiesas 1987. gada 24. novembra sprieduma lietā 223/85 RSV/Komisija (Recueil, 4617. lpp.).
288 Septītkārt, Cámaras Oficiales de Comercio e Industria apgalvo, ka ļoti līdzīgās lietās Komisija pēc savas ierosmes ņēma vērā elementus, kas pamato tiesisko paļāvību, un nolēma nepieprasīt atgūt nelikumīgo atbalstu. Tās it īpaši norāda uz Komisijas lēmumiem par koordinācijas centriem (Komisijas 2002. gada 22. augusta Lēmums 2003/81/EK par valsts atbalsta shēmām, ko Spānijas Karaliste piemēro attiecībā uz “Biskajas koordinācijas centriem” (OV 2003, L 31, 26. lpp.), Komisijas 2002. gada 5. septembra Lēmums 2003/512/EK par atbalsta shēmu, ko Vācija īstenojusi par labu kontroles un koordinācijas centriem (OV 2003, L 177, 17. lpp.), Komisijas 2002. gada 16. oktobra Lēmums 2003/438/EK par valsts atbalsta shēmu C 50/2001 (ex NN 47/2000) – Finansēšanas sabiedrības –, ko īstenojusi Luksemburga (OV 2003, L 153, 40. lpp.), Komisijas 2003. gada 13. maija Lēmums 2004/76/EK par valsts atbalsta shēmu, ko Francija īstenojusi par labu štābiem un loģistikas centriem (OV 2004, L 23, 1. lpp.). Tās arī norāda uz Lēmumu 2001/168. Tās apgalvo, ka šī lēmumu pieņemšanas prakse arī atklāj acīmredzamu vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
289 Visbeidzot prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 apgalvo, ka atgūšanas pienākums būtu jāattiecina vienīgi uz ieguldījumiem, kas veikti pēc lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.
290 Komisija, ko atbalsta Comunidad Autonóma de La Rioja, lūdz noraidīt šo iebildumu.
b) Pirmās instances tiesas vērtējums
Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās drošības principa un labas pārvaldība principa pārkāpums sakarā ar iepriekšējās izskatīšanas ilgumu
291 Cámaras Oficiales de Comercio e Industria, personas, kas iestājušās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, apbalvo, ka iepriekšējās izskatīšanas procedūras ilgums ir pretrunā tiesiskās drošības principam un labas pārvaldības principam (skat. iepriekš 285. punktu).
292 Saistībā ar šī iebilduma pieņemamību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta ceturto daļu, kas Pirmās instances tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto statūtu 53. pantu, pieteikumā par iestāšanos lietā iekļautie argumenti drīkst tikai pamatot viena lietas dalībnieka prasījumu. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 116. panta 3. punktu persona, kas iestājas lietā, pieņem lietu tādu, kāda tā ir iestāšanās laikā. Kaut arī šīs normas neliedz personai, kas iestājusies lietā, izteikt argumentus, kuri atšķiras no tiem, ko ir izteicis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, tomēr pastāv nosacījums, ka šie argumenti nedrīkst mainīt strīda robežas un ka iestāšanās lietā mērķis joprojām ir atbalstīt lietas dalībnieka prasījumus (Pirmās instances tiesas 2005. gada 13. aprīļa spriedums lietā T‑2/03 Verein für Konsumenteninformation/Komisija, Krājums, II‑1121. lpp., 52. punkts).
293 Tādējādi Pirmās instances tiesai, lemjot par personas, kas iestājusies lietā, izvirzīto pamatu pieņemamību, ir jāpārliecinās, ka tie attiecas uz strīda priekšmetu, ko ir noteikuši lietas pamatdalībnieki.
294 Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītājas izvirza procedūras ilgumu saistībā ar iebildumu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums (skat. iepriekš 287. punktu). Personu, kas iestājušās lietā, iebildums, kaut gan tas nedaudz atšķiras no prasītāju iebilduma, ir jāuzskata par tādu, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kā to ir noteikušas prasītājas, un par tādu, kas negroza strīda ietvarus. Tādēļ tas ir pieņemams.
295 Saistībā ar lietas būtību Cámaras Oficiales de Comercio e Industria izvirza to, ka notika kavēšanās sākt formālo izmeklēšanas procedūru.
296 Pirmās instances tiesa atgādina, ka no brīža, kad Komisija uzzināja par attiecīgajiem nodokļu pasākumiem, līdz 1999. gada 16. aprīlim, kad stājās spēkā Regula Nr. 659/1999, Komisijai nebija saistoši nekādi noteikti termiņi. Lai ievērotu tiesiskās drošības pamatprasību, Komisijai tomēr bija jācenšas neatlikt izmantot savas pilnvaras uz nenoteiktu laiku (skat. iepriekš 269. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Falck un Acciaierie di Bolzano/Komisija, 140. punkts, un 2006. gada 23. februāra spriedumu apvienotajās lietās C‑346/03 un C‑529/03 Atzeni u.c., Krājums, I‑1875. lpp., 61. punkts).
297 Tiktāl, ciktāl Komisijai ir ekskluzīva kompetence valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtēšanai, Komisijai ir pienākums labas Līguma pamatnoteikumu par valsts atbalstu pārvaldības interesēs veikt rūpīgu un objektīvu sūdzības par atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu izskatīšanu. No tā izriet, ka Komisija nevar uz nenoteiktu laiku atlikt to valsts pasākumu iepriekšēju izskatīšanu, par kuriem iesniegta sūdzība. Tas, vai sūdzības izskatīšanas ilgums ir bijis saprātīgs, ir novērtējams, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās kontekstu, dažādās procesuālās stadijas, kas Komisijai jāievēro, un lietas sarežģītību (Pirmās instances tiesas 2006. gada 10. maija spriedums lietā T‑395/04 Air One/Komisija, Krājums, II‑1343. lpp., 61. punkts).
298 Šajā lietā no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka no informācijas, kas tika savākta, kad tika sākta procedūra saistībā ar valsts atbalstu, kas piešķirts uzņēmumam Demesa un uzņēmumam Ramondín un par kuru bija attiecīgi iesniegta 1996. gada 11. jūnija sūdzība un 1997. gada 2. oktobra sūdzība, Komisija uzzināja par nodokļa atlaidēm, kas noteiktas ar attiecīgajiem nodokļu tiesību aktiem.
299 Turklāt no apstrīdētajiem lēmumiem izriet, ka ar 1999. gada 17. augusta vēstulēm Komisija informēja Spānijas Karalisti par lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru saistībā ar attiecīgajām trīs shēmām.
300 Termiņš, kas var tikt uzskatīts par 38 mēnešus garu (no 1996. gada jūnija līdz 1999. gada augustam), tādēļ pagāja no brīža, kad Komisija uzzināja par attiecīgajām atbalsta shēmām, līdz formālās izmeklēšanas procedūras sākšanai.
301 Tomēr, pirmkārt, ir jānorāda, ka saistībā ar attiecīgajiem nodokļu pasākumiem, kas tika atjaunoti ar grozījumiem līdz 1999. gada 31. decembrim tiktāl, ciktāl tie attiecās uz Alavas nodokļa atlaidi, Komisijai bija nepieciešams veikt padziļinātu Spānijas tiesību aktu, kā arī sarežģītu faktu un tiesību jautājumu izvērtēšanu.
302 Turklāt saistībā ar kontekstu, kurā tika pieņemtas šīs nodokļa atlaides, ir jānorāda, ka līdz formālās izmeklēšanas procedūras sākšanai 1999. gada 17. augustā Komisija citu starpā izskatīja sūdzības, kas tika iesniegtas par Demesa un Ramondín piešķirtajām nodokļu priekšrocībām un saistībā ar kurām tā pieņēma lēmumus sākt formālo izmeklēšanas procedūru – 1997. gada 16. decembrī saistībā ar Demesa un 1999. gada 30. aprīlī saistībā ar Ramondín. Pēc tam Komisija pieņēma Lēmumu 1999/718 (Demesa) un Lēmumu 2000/795 (Ramondín).
303 Kaut gan runa bija par individuāliem atbalstiem, tomēr attiecīgās nodokļa atlaides šajās lietās tika piešķirtas saskaņā ar Alavas Norma Foral Nr. 22/1994 sesto papildu tiesību normu, par kuru ir runa Territorio Histórico de Álava (lietas T‑227/01 un T‑265/01) un par kuru nav strīda, vai šī Norma Foral ir analoga tiesību normām, par kurām ir runa Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa (lietas T‑228/01, T‑229/01, T‑266/01 un T‑270/01).
304 Treškārt, ir jākonstatē, ka procedūras ilgums vismaz daļēji ir attiecināms uz Spānijas iestādēm.
305 No lietas materiāliem izriet, ka informācija, kas nepieciešama, lai sāktu formālo izmeklēšanas procedūru, Komisijas rīcībā nonāca tikai 1999. gada 2. jūnijā. Saistībā ar nodokļa atlaidi, kas piemērojama Territorio Histórico de Álava, Komisija saņēma informāciju tikai divu sūdzību, kas tika iesniegtas par uzņēmumam Demesa un uzņēmumam Ramondín piešķirto valsts atbalstu, sakarā. Papildus informācijai, kas saņemta 1997. gada 17. marta sanāksmē, kurā piedalījās Comunidad autónoma de La Rioja un Komisijas personāls, uz kuru norāda prasītājas, apstrīdētajos lēmumos tiek atklāts, ka Komisija saņēma neformālu informāciju par nodokļa atlaidēm, kas piemērojamas Territorios Históricos de Vizcaya un de Guipúzcoa (skat. iepriekš 17. punktu).
306 Tādēļ Komisija 1999. gada 15. martā nosūtīja Spānijas iestādēm pieprasījumu sniegt informāciju par šīm nepaziņotajām shēmām. Spānijas iestādes divas reizes lūdza pagarināt termiņu šo atbilžu sniegšanai. Beigu beigās to atbilde tika nosūtīta tikai 1999. gada 2. jūnijā.
307 Tādēļ, ņemot vērā izklāstīto kontekstu un apstākļus, Komisija, sākot formālo izmeklēšanas procedūru 1999. gada 17. augustā, nav aizskārusi vispārējo tiesiskās drošības principu.
308 Visbeidzot saistībā ar argumentiem par to, ka Komisija pārkāpa labas pārvaldības principu, ir jākonstatē, ka tie ir cieši saistīti ar argumentu par to, ka tika pārkāpts tiesiskās drošības princips sakarā ar iepriekšējās izskatīšanas procedūras garumu, un tādēļ tie, ņemot vērā iepriekš minēto, ir jānoraida.
309 Nobeigumā ir jāsecina, ka iebildums, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās drošības principa un labas pārvaldības principa pārkāpums, ir jānoraida.
Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpums
310 Vispirms ir jāatgādina, ka atsauce uz tiesisko paļāvību par atbalsta likumību pēc būtības var tikt izdarīta vienīgi tad, ja šis atbalsts tika piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru (Tiesas 1990. gada 20. septembra spriedums lietā C‑5/89 Komisija/Vācija, Recueil, I‑3437. lpp., 14. punkts, un iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Regione autónoma della Sardegna/Komisija, 64. punkts).
311 Vietējai iestādei un rūpīgam tirgus dalībniekam būtu parasti jāspēj pārliecināties, vai šī procedūra ir tikusi ievērota (iepriekš 310. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Vācija, 14. punkts, un 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā C‑169/95 Spānija/Komisija, Recueil, I‑135. lpp., 51. punkts; iepriekš 43. punktā minētais spriedums lietā Demesa, 236. punkts).
312 Turklāt, tā kā EKL 88. pantā nav nošķirtas atbalsta shēmas un individuālais atbalsts, šie principi vienlīdz lielā mērā attiecas uz atbalsta shēmām pretēji tam, ko apgalvo Confebask (iepriekš 276. punkts).
313 Šajā lietā nav strīda par to, ka apstrīdētajos galīgajos lēmumos apskatītie atbrīvojumi no nodokļa tika ieviesti bez iepriekšējas paziņošanas pretēji EKL 88. panta 3. punkta prasībām.
314 Tomēr judikatūrā nav izslēgta iespēja nelikumīga atbalsta – jo tas netika paziņots, kā tas ir saistībā ar attiecīgajām shēmām šajā lietā, – saņēmējiem izvirzīt izņēmuma apstākļus, kas tiem leģitīmi ļāva paļauties uz atbalsta likumīgumu, lai šie saņēmēji varētu iestāties pret tā atmaksāšanu (Tiesas 1993. gada 10. jūnija spriedums lietā C‑183/91 Komisija/Grieķija, Recueil, I‑3131. lpp., 18. punkts; šajā sakarā skat. iepriekš 45. punktā minēto spriedumu lieta Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, 51. punkts; šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑126/96 un T‑127/96 BFM un EFIM/Komisija, Recueil, II‑3437. lpp., 69. un 70. punkts; iepriekš 148. punktā minēto spriedumu lietā CETM/Komisija, 122. punkts, un iepriekš 245. punktā minēto spriedumu lietā Regione autónoma Friuli-Venezia Giulia/Komisija, 107. punkts).
315 Pieņemot, ka prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, kas nav tirgus dalībnieces, bet gan teritoriālas vienības, kas ir īstenojušas attiecīgās atbalsta shēmas, var balstīties uz tiesisko paļāvību (iepriekš 94. punktā minētais spriedums lietā Regione autónoma della Sardegna/Komisija, 66. punkts), Pirmās instances tiesai ir jāizvērtē no šo principu skatpunkta, vai to argumenti atklāj izņēmuma apstākļus, kas varēja būt pamatojuši tiesisko paļāvību, ka attiecīgās atbalsta shēmas bija likumīgas.
316 Prasītājas un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, apgalvo, ka Komisijas rīcība ir izņēmuma apstāklis, kas var pamatot to tiesisko paļāvību, ka attiecīgās atbalsta shēmas bija likumīgas sakarā ar, pirmkārt, Lēmumu 93/337 par 1988. gada nodokļa atlaidēm, otrkārt, tās attieksmi pret 1993. gada shēmām, treškārt, procedūras nesaprātīgo ilgumu un, ceturtkārt, noteiktu aspektu neminēšanu lēmumā sākt formālo izmeklēšanas procedūru.
– Par argumentu, kas balstīts uz Lēmumu 93/337
317 Confebask apgalvo, ka fakts, ka 1988. gada nodokļa atlaides ir ļoti līdzīgas nodokļa atlaidēm šajā lietā un ka Komisija tās nebija kvalificējusi par nesaderīgām ar kopējo tirgu, ļāva rasties tiesiskajai paļāvībai saistībā ar apstrīdētajām nodokļa atlaidēm. Tā norāda uz Lēmumu 93/337, kā arī uz Komisijas 1995. gada 3. februāra vēstuli, ar kuru Komisija konstatēja, ka Spānijas iestādes ir izpildījušas Lēmuma 93/337 1. panta 2. punkta prasības, saskaņā ar kurām tām bija jāgroza nodokļu sistēma, lai novērstu kropļojumus saskaņā ar EKL 43. pantu.
318 Tomēr saistībā ar Lēmumu 93/337 Pirmās instances tiesa konstatē, ka Confebask to ir nepareizi sapratusi, kā jau tas tika norādīts iepriekš (skat. iepriekš 241. punktu). Šajā lēmumā Komisija kvalificē attiecīgo atbalstu kā nesaderīgu ar kopējo tirgu ne tikai tādēļ, ka tas ir pretrunā EKL 43. pantam, bet arī tādēļ, ka tas neatbilda dažādiem noteikumiem par valsts atbalstu, it īpaši noteikumiem par reģionālo atbalstu, noteikumiem par nozaru atbalstu, noteikumiem par atbalstu MVU un noteikumiem par atbalstu kombinēšanu (Lēmuma 93/337 V punkts).
319 Saistībā ar 1995. gada 3. februāra vēstuli ir jānorāda, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 241. punktā, ka šajā vēstulē Komisija vienīgi atzīmē faktu, ka attiecīgā nodokļu sistēma vairs nepārkāpj EKL 43. pantu, bet nesaka neko par to, vai ar attiecīgo sistēmu tiek ievēroti dažādie noteikumi, kas minēti Lēmumā 93/337 (iepriekš 45. punktā minētais spriedums lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija, 48. punkts, kas apstiprina iepriekš 43. punktā minēto spriedumu lietā Demesa, 237. punkts).
320 Turklāt Confebask apgalvo, ka iepriekš 45. punktā minētā sprieduma lietā Demesa un Territorio Histórico de Álava/Komisija iznākums neliedz šajā lietā atcelt pienākumu atgūt atbalstu, jo prasītājas minētajā lietā izvirzīja tiesiskās paļāvības aizsardzības principu ne tikai, lai iestātos pret atgūšanu, bet arī lai apstrīdētu tām piešķirtās nodokļa atlaides kvalificēšanu par valsts atbalstu. Tomēr ir jākonstatē, ka ar šādu argumentu nevar atspēkot secinājumu, ka Komisija neuzskatīja 1988. gada nodokļa atlaides par saderīgām ar valsts atbalsta noteikumiem.
321 Līdz ar to, pat ja varētu uzskatīt, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir līdzīgas 1988. gada nodokļa atlaidēm, Lēmumu 93/337 nevar uzskatīt par izņēmuma apstākli, kas varētu pamatot kaut kādu paļāvību par attiecīgo nodokļa atlaižu likumību.
322 Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco norāda, ka Lēmumā 93/337 Komisija neizvirzīja nekādu iebildumu par to, ka nodokļa atlaides piemērošana bija pakārtota minimālā ieguldījuma veikšanai. Tādēļ, apstrīdētajos lēmumos uzskatot, ka nosacījums par minimālo ieguldījumu ESP 2,5 miljardu apmērā piešķir nodokļa atlaidēm selektīvu raksturu, un tādējādi grozot selektivitātes vērtēšanas kritērijus, Komisija pārkāpa tiesisko paļāvību, kas tika radīta ar Lēmumu 93/337.
323 Pirmās instances tiesa konstatē, ka nodokļu pasākumi, uz kuriem attiecas Lēmums 93/337, atšķiras no pasākumiem, uz kuriem attiecas apstrīdētie lēmumi. Lēmums 93/337 attiecas uz nodokļu atbalstu, kas noteikts ar Alavas Normas Forales Nr. 28/1988, Biskajas Normas Forales Nr. 8/1988 un Gipuskojas Normas Forales Nr. 6/1988.
324 Kaut gan ar šīm 1988. gada tiesību normām tika noteikta nodokļu atlaide Spānijas Basku zemē, fakts, ka Lēmumā 93/337 Komisija 1988. gada nodokļa atlaižu selektivitāti pamatoja ar konstatāciju, ka tās attiecās vienīgi uz noteiktiem uzņēmumiem un ka uz noteiktām darbībām tās neattiecās (Lēmuma 93/337 III punkts), nenozīmē, ka Komisija tādēļ nevarēja konstatēt, ka šie pasākumi bija selektīvi, balstoties uz citu kritēriju (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija, 99. punkts).
325 Arguments, ar kuru tiek apgalvots labas pārvaldības principa pārkāpums un kuru izvirza Cámaras Oficiales de Comercio e Industria, neatspēko šo konstatāciju, jo pietiek ar vienu faktoru, lai konstatētu izvērtētā pasākuma selektivitāti (šajā sakarā skat. iepriekš 167. punktā minēto 2004. gada 15. jūlija spriedumu lietā Spānija/Komisija, 120. un 121. punkts). Tādēļ Komisijai šajā sakarā nebija jāveic izsmeļoša analīze.
326 No tā izriet, ka Lēmums 93/337, kurā turklāt tika konstatēts, ka 1988. gada nodokļa atlaides nav saderīgas ar kopējo tirgu, nevar būt izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot kaut kādu paļāvību par attiecīgo nodokļa atlaižu likumību.
– Par argumentu, kas balstīts uz 1993. gada shēmām un Komisijas attieksmi pret tām
327 Prasītājas un personas, kas iestājušās lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, norāda uz 1993. gada shēmām un faktu, ka Komisijas attieksme, ko tā bija izrādījusi pret šīm shēmām, radīja tiesisko paļāvību, ka attiecīgās nodokļu atlaides ir likumīgas. Tās uzskata, ka 1993. gada Normas Forales paredz gan nodokļa atbrīvojumus, gan nodokļa atlaides 25 % apmērā.
328 Saistībā ar, pirmkārt, atbrīvojumiem no sabiedrību ienākuma nodokļa, kuri noteikti ar Normas Forales Nr. 18/1993, Nr. 5/1993 un Nr. 11/1993 14. pantu un par kuriem ir celtas prasības apvienotajās lietās no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02, tie nevar tikt uzskatīti par analoģiskiem salīdzinājumā ar attiecīgajām nodokļa atlaidēm šajā lietā. Priekšrocību nodokļu tehnika un apjoms ir atšķirīgs. Tādējādi attiecīgās nodokļa atlaides šajā lietā ir 45 % apmērā no attiecīgā ieguldījuma un šis apmērs ir attiecināms uz galīgo maksājamo nodokļu summu, bet 1993. gada shēmas paredzēja jaundibinātu uzņēmumu atbrīvošanu no sabiedrību ienākumu nodokļa uz desmit gadiem. Arī šajā ziņā piemērošanas nosacījumi nav analoģiski, jo attiecīgās Normas Forales attiecina nodokļu atlaides tikai uz uzņēmumiem, kas veic ieguldījumus, kuri pārsniedz ESP 2,5 miljardus, bet potenciālie 1993. gada shēmu adresāti bija jaundibināti uzņēmumi, kuri sāka savu darbību ar minimālo kapitālu ESP 20 miljonu apmērā, veicot ieguldījumu ESP 80 miljonu apmērā noteiktā laikā un izveidojot vismaz desmit darba vietas. Abi nodokļu atvieglojumi arī atšķiras to apjomā. Nodokļa atlaides ir saistītas ar noteiktu nodokļu taksācijas gadu, pat ja to piemērošana tiek vairākas reizes atjaunota. Taču 1993. gada atbrīvojuma shēmas bija paredzētas vienīgi uzņēmumiem, kas sāk savu darbību starplaikā no Normas Forales, ar kurām tiek noteiktie šie atbrīvojumi, stāšanās spēkā līdz 1994. gada 31. decembrim.
329 Tādēļ, lai kāda arī būtu bijusi Komisijas attieksme pret 1993. gada nodokļu atvieglojumiem, no tās nevar izdarīt nekādus secinājumus par attiecīgo nodokļa atlaižu likumību.
330 Turklāt un katrā ziņā, kā Pirmās instances tiesa to norādīja savā spriedumā par 1993. gada atbrīvojuma shēmām, ar nevienu no faktiskajiem vai kontekstuālajiem elementiem, kurus izvirzījušas prasītājas un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, par Komisijas attieksmi pret 1993. gada nodokļa atbrīvojumiem un kuri ir atkārtoti šajā lietā, nevar pierādīt, ka Komisijas attieksme bija izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot tiesisko paļāvību, ka attiecīgās nodokļa atlaides šajās lietās bija likumīgas (Pirmās instances tiesas 2009. gada 9. septembra spriedums apvienotajās lietās no T‑30/01 līdz T‑32/01 un no T‑86/02 līdz T‑88/02 Diputación Foral de Álava u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 278.–317. punkts).
331 Tādēļ Komisijas attieksme pret 1993. gada atbrīvojuma shēmām nevar būt izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot kaut kādu paļāvību par attiecīgo nodokļa atlaižu likumību šajā lietā.
332 Saistībā ar, otrkārt, nodokļa atlaidi 25 % apmērā, uz kuru norāda prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, ir jāatzīmē, ka, pat ja tās varētu tikt uzskatītas par salīdzināmām ar attiecīgajām nodokļa atlaidēm 45 % apmērā šajā lietā, prasītājas nekādā veidā nepamato argumentu, ka Komisijas veiktā procedūra un tādēļ tās attieksme pret 1993. gada atbrīvojuma no nodokļa pasākumiem attiecās arī uz nodokļa atlaidi 25 % apmērā.
333 No tā izriet, ka arguments, kas balstīts uz 1993. gada shēmām un Komisijas attieksmi pret tām, nevar tikt pieņemts.
– Par argumentu, kas balstīts uz procedūras ilgumu
334 Confebask, prasītāja lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, izvirza tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu sakarā ar “procedūras nepamatoto ilgumu”. Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 izvirza šī paša principa pārkāpumu sakarā ar formālās izmeklēšanas procedūras ilgumu.
335 Ir jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 13. panta 2. punktu iespējama nelikumīga atbalsta gadījumā Komisijai nav saistoši termiņi, kas piemērojami paziņota atbalsta gadījumā.
336 Valsts atbalsta kontroles procedūras ilguma saprātīgums, vai nu tas attiecas uz iepriekšējo izskatīšanu, vai uz formālās izmeklēšanas procedūru, ir jāizvērtē saistībā ar katras lietas konkrētajiem apstākļiem un it īpaši tās kontekstu dažādās procesuālās stadijas, kuras veic Komisija, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmi attiecīgajām ieinteresētajām personām (iepriekš 167. punktā minētais 2004. gada 15. jūlija spriedums lietā Spānija/Komisija, 53. punkts; saistībā ar iepriekšējās izskatīšanas procedūru skat. iepriekš 115. punktā minēto spriedumu lietā Asociación de Estaciones de Servicio de Madrid un Federación Catalana de Estaciones de Servicio/Komisija, 122. punkts; saistībā ar formālās izmeklēšanas procedūru skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 27. novembra spriedumu lietā T‑190/00 Regione Siciliana/Komisija, Recueil, II‑5015. lpp., 136. un 139. punkts).
337 Šajā lietā 38 mēnešus ilgā iepriekšējās izskatīšanas stadija (skat. iepriekš 300. punktu) beidzās ar formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu 1999. gada 17. augustā (skat. iepriekš 22. punktu). Pēc tam Komisija pieņēma apstrīdētos 2001. gada 11. jūlija lēmumus. Tādēļ formālās izmeklēšanas procedūra ilga 23 mēnešus un kopējais procedūras ilgums ir 5 gadi un 1 mēnesis.
338 No iebilduma, ar kuru tika apgalvots tiesiskās drošības principa pārkāpums (skat. iepriekš 301.–307. punktu) izriet, ka, ņemot vērā lietas apstākļus, iepriekšējās izmeklēšanas procedūra nebija nesaprātīgi ilga.
339 Saistībā ar formālo izmeklēšanas procedūru no lietas materiāliem izriet, ka pēc Komisijas 1999. gada 17. augusta vēstules saņemšanas, ar kuru Spānijas Karaliste tika informēta par formālās izmeklēšanas procedūru sākšanu, Spānijas Karaliste iesniedza apsvērumus, kas tika reģistrēti 1999. gada 12. novembrī. Šajos apsvērumos Spānijas iestādes uzskatīja, ka nebija jāatbild uz Komisijas pieprasījumiem, kas tika izteikti saistībā ar formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu sakarā ar lēmumiem piešķirt attiecīgās nodokļa atlaides (Lēmuma 2002/820 43. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 39. punkts; skat. iepriekš 24. punktu).
340 Turklāt citi subjekti iesniedza savus apsvērumus saistībā ar Alavu 2000. gada martā un aprīlī un saistībā ar Biskaju un Gipuskoju 2000. gada janvārī. Komisija 2000. gada martā nosūtīja Spānijas iestādēm komentārus saistībā ar Biskajas un Gipuskojas nodokļa atlaidēm un 2000. gada maijā saistībā ar nodokļa atlaidi Alavā. Spānijas iestādes nav iesniegušas apsvērumus, lai atbildētu uz šiem komentāriem, kaut gan tās iesniedza lūgumu pagarināt termiņu apsvērumu iesniegšanai (Lēmuma 2002/820 52. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 60. punkts; skat. iepriekš 26. punktu).
341 No iepriekš minētā izriet, ka Spānijas iestādes vismaz daļēji ar savu rīcību paildzināja izmeklēšanas procedūru.
342 Ņemot vērā šos apstākļus un kontekstu, attiecīgo pasākumu sarežģītību un lietas nozīmību, izmeklēšanas procedūras ilgums kopumā nevar tikt uzskatīts par nesaprātīgu.
343 Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 izvirza iepriekš 287. punktā minēto spriedumu lietā RSV/Komisija, saskaņā ar kuru Komisijas kavēšanās nolemt, ka atbalsts nav likumīgs un ka tas dalībvalstij ir jāatceļ un jāatgūst, var noteiktos apstākļos ļaut minētā atbalsta saņēmējiem rasties tiesiskai paļāvībai, kas var liegt Komisijai uzdot dalībvalstij pieprasīt atmaksāt šo atbalstu. Iepriekš 287. punktā minētajā spriedumā lietā RSV/Komisija Tiesa arī uzskatīja, ka 26 mēnešu termiņš, kurā Komisija pieņēma lēmumu minētajā lietā, var ļaut prasītājam rasties tiesiskai paļāvībai, kas var liegt Komisijai likt valsts iestādēm izdot rīkojumu atgūt attiecīgo atbalstu.
344 Tomēr tās lietas apstākļi bija izņēmuma apstākļi un tie nav līdzīgi šīs lietas apstākļiem. Attiecīgais atbalsts tika formāli paziņots Komisijai, kaut arī tas notika pēc tā izmaksāšanas saņēmējam. Šis atbalsts attiecās uz vienas darbības, kas jau bija Komisijas atļauta atbalsta priekšmets, papildu izmaksām. Tas attiecās uz nozari, kas kopš 1977. gada saņēma atbalstu, ko piešķīra valsts iestādes un ko bija atļāvusi Komisija. Tā saderības izvērtēšanai ar kopējo tirgu nebija nepieciešama padziļināta izvērtēšana. Tiesa secināja, ka prasītāja šajos apstākļos varēja pamatoti uzskatīt, ka Komisijai nebija iebildumu pret šo atbalstu (iepriekš 287. punktā minētais spriedums lietā RSV/Komisija, 14.–16. punkts).
345 Šie elementi būtiski atšķiras no šīs lietas elementiem. Attiecīgie atbrīvojumi no nodokļa netika paziņoti, un tie nav agrākas atbalsta shēmas, kuru atļāva Komisija, turpinājums. Šie atbrīvojumi neattiecas uz noteiktu nozari un a fortiori neattiecas uz noteiktu nozari, kas saņem atļautu atbalstu. Tieši pretēji, saistībā ar tiem tika pieņemti Komisijas lēmumi, sakarā ar kuriem tika pasludināti iepriekš 43. punktā minētie spriedumi lietā Demesa un lietā Ramondín, kas tika pieņemti pirms formālās izmeklēšanas procedūras sākšanas (skat. iepriekš 43. punktu), tādēļ nebija nekādu šaubu par to, ka to saderība ar kopējo tirgu nebija apstiprināta.
346 Tādēļ lietas, kurā tika pasludināts iepriekš 287. punktā minētais spriedums lietā RSV/Komisija, īpašie apstākļi, kuri ir atgādināti iepriekš, pilnībā atšķiras no šīs lietas apstākļiem. Prasītājas un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, tādēļ nevar efektīvi pamatoties uz šo spriedumu.
347 Ir jāsecina, ka procedūras ilgums, ņemot vērā lietas apstākļus, kopumā nav nesamērīgs un nav izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot tiesisko paļāvību par atbalsta likumību.
– Par argumentu, ar kuru tiek apgalvots, ka apstrīdētajos lēmumos nav minēts pienākums apturēt apstrīdēto nodokļu tiesību normu piemērošanu un nav minēts atgūšanas risks
348 Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 izvirza tiesisko paļāvību par apstrīdēto atbalsta shēmu likumību sakarā ar to, ka lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru nebija minēts pienākums apturēt apstrīdēto tiesību normu piemērošanu.
349 Tomēr no lēmumiem sākt formālo izmeklēšanas procedūru, par kuriem turklāt bija celtas prasības, kuras Pirmās instances tiesa noraidīja (iepriekš 22. punktā minētais spriedums lietā Diputación Foralde Guipúzcoa u.c./Komisija), izriet, ka attiecīgās nodokļa atlaides bija jauns atbalsts, kurš varēja tikt uzskatīts par nelikumīgu. Šāda kvalificēšana implicē to, ka apturēšana, kas saistībā ar jaunu atbalstu izriet no EKL 88. panta 3. punkta pēdējā teikuma, netika ņemta vērā. Līdz ar to fakts, ka pienākums apturēt attiecīgos pasākumus nebija tieši minēts lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru, nevar būt izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot kaut kādu tiesisko paļāvību par attiecīgo pasākumu likumību.
350 Turklāt prasītājas izvirza, ka lēmumos sākt formālo izmeklēšanas procedūru nav minēts risks, ka varētu tikt atgūtas priekšrocības, kas izriet no nodokļa atlaidēm.
351 Pirmās instances tiesa norāda, ka aicinājumi iesniegt apsvērumus, kas tiek publicēti Oficiālajā Vēstnesī (skat. iepriekš 25. punktu), ir atgādinājums lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru kopsavilkumu ietvaros, ka saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. pantu nelikumīgais atbalsts var tikt atgūts no tā saņēmēja. Turklāt un katrā ziņā no judikatūras izriet, ka nelikumīga atbalsta atsaukšana atgūšanas ceļā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir tā nelikumības konstatācijas loģiskas sekas (iepriekš 198. punktā minētais Tiesas 1990. gada 21. marta spriedums lietā Beļģija/Komisija, 66. punkts, un 2005. gada 15. decembra spriedums lietā C‑148/04 Unicredito Italiano, Krājums, I‑11137. lpp., 113. punkts).
352 Tādēļ tas, ka nav tieši minēts atgūšanas risks, nevar būt izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot tiesisko paļāvību par attiecīgo pasākumu likumību.
353 No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājas un personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, nav pierādījušas, ka pastāv izņēmuma apstākļi, kas varētu liegt atgūt attiecīgo atbalstu.
Par iebildumu, ar kuru tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums
354 Cámaras Oficiales de Comercio e Industria apgalvo, ka ļoti līdzīgās lietās Komisija pēc savas ierosmes ņēma vērā elementus, kas pamato tiesisko paļāvību, un nolēma nepieprasīt atgūt nelikumīgo atbalstu. Tās arī izvirza vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu.
355 Ir jākonstatē, ka šo iebildumu, ar kuru tiek apgalvots vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums, prasītājas netika izvirzījušas un tas neattiecas uz strīda priekšmetu, kādu tās ir noteikušas. Tādēļ tas ir jāpasludina par nepieņemamu saskaņā ar šī sprieduma 292. punktā atgādināto judikatūru.
356 Jebkurā gadījumā, pat ja šis iebildums būtu pieņemams, tas nebūtu pamatots.
357 Vienlīdzīgas attieksmes principa un nediskriminācijas principa ievērošana paredz, ka līdzīgas situācijas nevar aplūkot atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar aplūkot vienādi, ja vien šāda pieeja nav objektīvi pamatojama (skat. Tiesas 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑248/04 Koninklijke Coöperatie Cosun, Krājums, I‑10211. lpp., 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
358 Tomēr personas, kas iestājušās lietā, nepierāda, ka situācija saistībā ar apstrīdētajām atbalsta shēmām ir salīdzināma ar attiecīgajām situācijām lēmumos, kurus tās izvirza un kuros Komisija nolēma, ka atgūšana nav nepieciešama.
359 Lēmumos, kurus prasītājas izvirza saistībā it īpaši ar atbalsta shēmām, atbalsta neatgūšana bija pamatota ar apstākļiem, kas var radīt tiesisko paļāvību par izvērtējamo shēmu likumību, un Komisija to ņēma vērā. Komisija īpaši ņēma vērā faktu, ka par atbalsta neatgūšanu tika tieši nolemts citos lēmumos saistībā ar pasākumiem, kas bija analogi šajos lēmumos izvērtētajām shēmām, un tas pamatoja atbalsta neatgūšanu (Lēmums 2003/81, Lēmums 2004/76, Lēmums 2003/438 un Lēmums 2003/512; skat. iepriekš 288. punktu). Komisija noteiktās lietās ņēma vērā arī faktu, ka procedūras ilgums nekādā veidā nebija attiecināms uz attiecīgo dalībvalsti (Lēmums 2001/168; iepriekš 288. punkts), vai faktu, ka vienīgais attiecīgās shēmas adresāts netika saņēmis apstrīdēto priekšrocību un ka tādēļ nebija jāatgūst atbalsts (Lēmums 2003/81; skat. iepriekš 288. punktu).
360 Tā tas nav gadījumā ar apstrīdētajiem galīgajiem lēmumiem, kuros Komisija uzsvēra, ka, tieši pretēji, nosacījumi, lai būtu tiesības lūgt tiesiskās paļāvības aizsardzību, nebija izpildīti (Lēmuma 2002/820 74. un 75. punkts, Lēmuma 2003/27 un Lēmuma 2002/894 81. un 82. punkts), ko, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, apstiprināja Pirmās instances tiesa (skat. iepriekš 310.–353. punktu). Komisijas lēmumi, kurus izvirza personas, kas iestājušās lietā, tādēļ attiecas uz atšķirīgiem pasākumiem un situācijām salīdzinājumā ar šīs lietas pasākumiem un situācijām.
361 Tādēļ iebildums, ar kuru tiek apgalvots, ka ar apstrīdētajiem lēmumiem, uzdodot atgūt attiecīgo atbalstu, tika pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips, nevar tikt apmierināts.
362 Tādējādi šis iebildums ir jānoraida kā nepieņemams un katrā ziņā kā nepamatots.
363 Visbeidzot prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 norāda, ka atgūšanas pienākums būtu bijis jāattiecina vienīgi uz ieguldījumiem, kas veikti pēc lēmumu sākt formālās izmeklēšanas procedūras publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.
364 Tā kā arguments, kas izvirzīts saistībā ar tiesiskās paļāvības principa pārkāpumu, ir saistīts ar atgūšanas samērīgumu, tas tiks izvērtēts saistībā ar pamatu par apstrīdēto lēmumu samērīgumu (skat. tālāk 366. un nākamos punktus).
365 Ir jāsecina, ka pamats, ar kuru tika apgalvots procesuāls pārkāpums, tiesiskās drošības principa, labas pārvaldības principa, tiesiskās paļāvības aizsardzības principa un vienlīdzības principa pārkāpums, ir jānoraida kopumā.
F – Par pamatu, ar kuru tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums (lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01)
1. Lietas dalībnieku argumenti
366 Prasītājas lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01 apgalvo, ka atgūšanas pienākums nav samērīgs. Tās apgalvo, ka atgūšanas pienākums nebūtu jāpiemēro saistībā ar uzņēmumiem, kas ražo vienīgi vietējam tirgum, un saistībā ar uzņēmumiem, kas veic savu darbību konkurencei slēgtā nozarē. Apstrīdētajos lēmumos atmaksāšanas pienākums arī būtu bijis jāattiecina uz summām, kas pārsniedz reģionālā atbalsta maksimālās robežas, kas atļautas Spānijas Basku zemē.
367 Turklāt tās apgalvo, ka pienākums atmaksāt nelikumīgo atbalstu būtu bijis jāattiecina vienīgi uz ieguldījumiem, kas veikti pēc lēmumu sākt formālās izmeklēšanas procedūras publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī.
368 Papildus tam mazāk ierobežojošas alternatīvas kā atbalsta atgūšana būtu ļāvušas atjaunot agrāko stāvokli. Līdz ar to Komisija nevar pieprasīt atbalsta atgūšanu, ja dalībvalsts uzskata šo alternatīvu par ierobežojošāku salīdzinājumā ar citu pasākumu. Prasītājas uzskata, ka Regulas Nr. 659/1999 14. panta 1. punkts, kurā ir noteikta ar kopējo tirgu nesaderīga atbalsta atgūšana, attiecas uz subsīdijām un nevar tikt automātiski attiecināts uz atbalstu, kas ir selektīvs nodokļu noteikums.
369 Visbeidzot, lai ļautu dalībvalstij izvēlēties visatbilstošāko alternatīvu, Komisijai būtu bijis aptuveni jāprecizē minimālais ieguldījuma lielums, līdz kuram attiecīgās Normas Forales netiek kvalificētas par valsts atbalstu.
370 Tādēļ apstrīdēto lēmumu 3. pants būtu jāatceļ.
371 Komisija lūdz šo pamatu noraidīt.
2. Pirmās instances tiesas vērtējums
372 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nesaderīgu ar kopējo tirgu. Tādēļ nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko stāvokli, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu saistībā ar Līguma tiesību normām valsts atbalsta jomā (iepriekš 311. punktā minētais 1997. gada 14. janvāra spriedums lietā Spānija/Komisija, 47. punkts, un iepriekš 111. punktā minētais 2004. gada 29. aprīļa spriedums lietā Itālija/Komisija, 75. punkts).
373 Ar šo atmaksu saņēmējs faktiski zaudē priekšrocības, ko tas iepriekš tirgū guvis, salīdzinājumā ar konkurentiem un tiek atjaunots stāvoklis pirms atbalsta izmaksas (Tiesas 1995. gada 4. aprīļa spriedums lietā C‑350/93 Komisija/Itālija, Recueil, I‑699. lpp., 22. punkts). No šīs atgūšanas funkcijas arī izriet, ka kopumā, izņemot izņēmuma apstākļus, Komisija nepārkāpj savu rīcības brīvību, prasot dalībvalstij atgūt nelikumīgu atbalstu, jo atgūšanas mērķis ir tikai atjaunot agrāko stāvokli (iepriekš 142. punktā minētais 1999. gada 17. jūnija spriedums lietā Beļģija/Komisija, 66. punkts, un 2002. gada 7. marta spriedums lietā C‑310/99 Itālija/Komisija, Recueil, I‑2289. lpp., 99. punkts).
374 Samērīguma princips nozīmē, ka Kopienu iestāžu pieņemtie akti nedrīkst pārsniegt to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu attiecīgajā tiesiskajā regulējumā noteiktos mērķus; protams, ja ir izvēles iespēja starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais (Tiesas 1984. gada 17. maija spriedums lietā 15/83 Denkavit Nederland, Recueil, 2171. lpp., 25. punkts, un 1989. gada 11. jūlija spriedums lietā 265/87 Schräder HS Kraftfutter, Recueil, 2237. lpp., 21. punkts).
375 Tomēr nelikumīga atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko situāciju, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu saistībā ar Līguma tiesību normām valsts atbalsta jomā. Šāds pasākums, kas īstenots ilgi pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas, nevar tikt uzskatīts par sankciju, kas nav paredzēta Kopienu tiesībās (iepriekš 148. punktā minētais spriedums lietā CETM/Komisija, 164. punkts).
376 Ņemot vērā šos principus, neviens no prasītāju izvirzītajiem argumentiem šajā lietā nepierāda, ka atgūšanas pienākums ir nesamērīgs saistībā ar Līguma noteikumiem.
377 Vispirms, tā kā Spānijas iestādes uzskatīja, ka nebija jāatbild uz Komisijas pieprasījumiem, kas tika izteikti saistībā ar formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu sakarā ar lēmumiem piešķirt attiecīgās nodokļa atlaides (skat. iepriekš 24. punktu), Komisijai nevar pārmest, ka tā nav izslēgusi no atgūšanas pienākuma jomas noteiktus uzņēmumus vai noteiktas nozares.
378 Tāpat prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru apstrīdētajiem lēmumiem būtu bijis jāattiecina nodokļa atlaides atgūšanas pienākums uz ieguldījumiem, kas veikti pēc lēmumu sākt formālo izmeklēšanas procedūru publicēšanas, proti, pēc 1999. gada 4. decembra Biskajas un Gipuskojas gadījumā un pēc 2000. gada 11. marta Alavas gadījumā, nav pamatots, jo attiecīgais atbalsts ir nelikumīgs ab initio un šajā lietā nav pierādīts neviens izņēmuma apstāklis, kas varētu liegt atbalsta atgūšanu (skat. iepriekš 353. punktu).
379 Saistībā ar starpnozaru atbalstu un neesot precīzākai informācijai, kas iesniegta administratīvā procesa laikā, apstrīdētie lēmumi nevar tikt uzskatīti par nesamērīgiem tādēļ, ka tajos netika precīzāk noteikts pienākums atgūt attiecīgo atbalstu. Šajā sakarā ir jānorāda, ka apstrīdētajos lēmumos, kuru rezolutīvās daļas vajadzības gadījumā ir jāinterpretē, ņemot vērā iemeslus, kādēļ šie lēmumi tika pieņemti (Tiesas 1997. gada 15. maija spriedums lietā C‑355/95 P TWD/Komisija, Recueil, I‑2549. lpp., 21. punkts), ir tieši norādīts, “ka individuālais atbalsts, kas piešķirts atbrīvojuma no nodokļa shēmu ietvaros, var tikt pilnībā vai daļēji uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu saskaņā ar tā īpašībām vai nu vēlākā Komisijas lēmumā, vai nu piemērojot atbrīvojuma regulas”.
380 Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Regulas Nr. 659/1999 14. pantā netiek nošķirts tas, vai attiecīgais atbalsta pasākums ir subsīdija vai nodokļu atvieglojums, un saskaņā ar judikatūru šie paši principi tiek piemēroti saistībā ar nodokļu priekšrocību atgūšanu (iepriekš 351. punktā minētais spriedums lietā Unicredito Italiano, 113. punkts). Nelikumīgā atbalsta atgūšana, liekot atmaksāt attiecīgās summas, tādēļ šajā lietā ir visatbilstošākais veids, kā neitralizēt konkurences kropļojumus, kurus radīja apstrīdētās nodokļa atlaides, un atjaunot konkurences agrāko situāciju.
381 Visbeidzot Komisijai apstrīdētajos lēmumos nebija jānosaka ieguldījuma minimālais lielums, līdz kuram šajā lietā pasākums netiktu uzskatīts par atbalstu. Šis jautājums drīzāk ir jāizskata dialogā starp Spānijas iestādēm un Komisiju attiecīgās shēmas paziņošanas ietvaros, kurai būtu bijis jānotiek pirms šīs shēmas īstenošanas.
382 Tādēļ pamats, ar kuru tiek apgalvots samērīguma principa pārkāpums, ir jānoraida kā nepamatots.
383 Līdz ar to prasības ir jānoraida kopumā.
Par tiesāšanās izdevumiem
384 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
I – Lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01
385 Tā kā prasītājām, proti, Territorios Históricos de Álava, de Vizcaya un de Guipúzcoa, kā arī Comunidad autónoma del País Vasco, spriedumi ir nelabvēlīgi lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01, tām jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja tiesāšanās izdevumus saskaņā ar divu pēdējo minēto lietas dalībnieku prasījumiem.
386 Confebask, Cámaras Oficiales de Comercio e Industria, personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
II – Lietas T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01
387 Tā kā Confebask spriedumi ir nelabvēlīgi lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01, tai jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzināt Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja tiesāšanās izdevumus saskaņā ar divu pēdējo minēto lietas dalībnieku prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 tiek apvienotas sprieduma taisīšanai;
2) prasības noraidīt;
3) lietās no T‑227/01 līdz T‑229/01:
– Territorio Histórico de Álava – Diputación Foral de Álava, Territorio Histórico de Vizcaya – Diputación Foral de Vizcaya, Territorio Histórico de Guipúzcoa – Diputación Foral de Guipúzcoa un Comunidad autónoma del País Vasco – Gobierno Vasco sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja tiesāšanās izdevumus;
– Confederación Empresarial Vasca (Confebask), Cámara Oficial de Comercio e Industria de Álava, Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Vizcaya un Cámara Oficial de Comercio, Industria y Navegación de Guipúzcoa sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;
4) lietās T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01 Confebask sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Komisijas un Comunidad autónoma de La Rioja tiesāšanās izdevumus.
Vilaras | Martins Ribeiro | Dehousse |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2009. gada 9. septembrī.
[Paraksti]