Apvienotās lietas no T‑227/01 līdz T‑229/01, T‑265/01, T‑266/01 un T‑270/01
Territorio Histórico de Álava – Diputación Foral de Álava u.c.
pret
Eiropas Kopienu Komisiju
Valsts atbalsts – Nodokļu priekšrocības, kuras piešķīrusi dalībvalsts teritoriālā struktūra – Nodokļa atlaide 45 % apmērā no ieguldījumu summas – Lēmumi, ar kuriem valsts atbalsta shēma atzīta par nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzlikts pienākums atgūt izmaksāto atbalstu – Profesionāla apvienība – Pieņemamība – Jauna atbalsta vai pastāvoša atbalsta kvalificēšana – Tiesiskās paļāvības aizsardzības princips – Tiesiskās drošības princips – Samērīguma princips
Sprieduma kopsavilkums
1. Tiesvedība – Iestāšanās lietā – Pieņemamība – Atkārtota izskatīšana pēc iepriekšēja rīkojuma, ar kuru atzīta pieņemamība
(Tiesas Statūtu 40. panta otrā daļa)
2. Tiesvedība – Iestāšanās lietā – Ieinteresētās personas – Pārstāvoša apvienība, kuras mērķis ir tās biedru aizstāvēšana – Pieņemamība lietās, kas attiecas uz nozīmīgiem jautājumiem, kuri var ietekmēt šos biedrus
(Tiesas Statūtu 40. panta otrā daļa un 53. panta pirmā daļa)
3. Tiesvedība – Pieteikums par iestāšanos lietā – Formas prasības
(Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 4. punkta otrā daļa)
4. Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas ietekmē tieši un individuāli – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēta atbalsta nesaderība ar kopējo tirgu – Profesionālas apvienības prasība tās biedru interešu aizsardzībai un pārstāvībai
(EKL 230. panta ceturtā daļa)
5. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbrīvojums no nodokļa, ko valsts iestādes piešķir noteiktiem uzņēmumiem – Iekļaušana
(EKL 87. panta 1. punkts)
6. Valsts atbalsts – Sūdzību pārbaude – Komisijas pienākumi – Pamatojums
(EKL 87. panta 2. punkts un 253. pants)
7. Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Vērtēšanas kritēriji – Atbalsta shēmas pārbaude kopumā
(EKL 87. pants)
8. Valsts atbalsts – Ietekme uz tirdzniecību starp dalībvalstīm – Konkurences apdraudējums – Atbalsts, kam ir nebūtiska nozīme – Pagaidu atbalsts – Ietekmes neesamība
(EKL 87. panta 1. punkts)
9. Valsts atbalsts – Jēdziens – Pasākuma selektīvais raksturs – Valsts tiesību akti, ar kuriem tiek noteikta nodokļa atlaide
(EKL 87. panta 1. punkts)
10. Valsts atbalsts – Jēdziens – Atbalsts, ko piešķīrusi reģionālā vai vietējā struktūra – Iekļaušana
(EKL 87. panta 1. punkts)
11. Valsts atbalsts – Jēdziens – Specifisks nodokļu pasākums – Pasākuma selektīvais raksturs – Pamatojums, kas izriet no nodokļu sistēmas rakstura un struktūras – Izslēgšana
(EKL 87. panta 1. punkts)
12. Valsts atbalsts – Aizliegums – Atkāpes – Atbalsts, ko var uzskatīt par saderīgu ar kopējo tirgu – Komisijas rīcības brīvība
(EKL 87. panta 3. punkts)
13. Valsts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Pastāvoša atbalsta kvalificēšana – Kritēriji – Pasākums, ar kuru tiek būtiski grozīta pastāvoša atbalsta shēma – Izslēgšana
(EKL 87. un 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta ii) apakšpunkts)
14. Valsts atbalsts – Pastāvošs un jauns atbalsts – Pastāvoša atbalsta kvalificēšana – Kritēriji – Kopējā tirgus attīstība
(EKL 87. un 88. pants; Padomes Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkts)
15. Valsts atbalsts – Administratīvā procedūra – Ieinteresēto personu tiesības iesniegt apsvērumus
(EKL 88. pants; Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts)
16. Tiesvedība – Iestāšanās lietā – Prasības pieteikums par viena no lietas dalībnieku prasījumu atbalstu
(Tiesas Statūtu 40. panta ceturtā daļa; Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 3. punkts)
17. Valsts atbalsts – Novērtējums, ko veic Komisija – Izvērtēšanas procedūra, kas tika veikta pirms Regulas Nr. 659/1999 pieņemšanas – Neiesniegšana specifiskajos termiņos – Ierobežojums – Tiesiskās drošības prasību ievērošana – Pienākums saprātīgā termiņā beigt iepriekšējo izskatīšanu, kas sākta sakarā ar sūdzību
(EKL 88. pants; Padomes Regula Nr. 659/1999)
18. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Atbalsts, kas piešķirts, pārkāpjot EKL 88. pantā noteiktos procesuālos noteikumus – Iespējamā saņēmēju tiesiskā paļāvība – Aizsardzība – Nosacījumi un ierobežojumi
(EKL 88. panta 2. punkta pirmā daļa)
19. Valsts atbalsts – Atbalsta projekti – Novērtējums, ko veic Komisija – Iepriekšējas izskatīšanas stadija un stadija, kas balstīta uz sacīkstes principu – Saprātīga termiņa ievērošana
(EKL 88. panta 2. un 3. punkts)
20. Valsts atbalsts – Nelikumīga atbalsta atgūšana – Samērīguma principa pārkāpums – Neesamība
(EKL 88. panta 2. punkta pirmā daļa)
1. Tas, ka Pirmās instances tiesa ar agrāku rīkojumu ir ļāvusi iestāties lietā personai kāda lietas dalībnieka prasījumu atbalstam, nav pret to, ka tiek no jauna izvērtēta personas iestāšanās lietā pieņemamība.
(sal. ar 81. punktu)
2. Pārstāvošo apvienību, kuru mērķis ir aizstāvēt tās dalībniekus lietās, kurās izvirzīti principiāli jautājumi, kas šos dalībniekus var ietekmēt, iestāties lietā tiesību plašā interpretācija ir vērsta uz to, lai ļautu labāk novērtēt lietu apstākļus, vienlaikus novēršot individuālas iestāšanās lietās lielo skaitu, kas mazinātu procesa efektivitāti un pienācīgu norisi.
Interesi iestāties lietā saistībā ar prasību atcelt tiesību aktu, kas vērsta pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem atbrīvojuma no nodokļa shēmas ir atzītas par prettiesiskām un nesaderīgām ar kopējo tirgu un ar kuriem tiek uzdots atgūt atbalstu, kas piešķirts profesionālai starpnozaru organizācijai, kuras mērķis ir pārstāvēt un aizstāvēt uzņēmumu intereses, no kuriem noteikti uzņēmumi bija saņēmuši atbalstu, kas tika piešķirts saistībā ar attiecīgajām nodokļu shēmām un kuri turklāt bija piedalījušies administratīvajā procedūrā, kurā tika pieņemti attiecīgie lēmumi.
(sal. ar 83.–90. punktu)
3. Pieteikumā par iestāšanos lietā saskaņā ar Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 4. punkta otro daļu ir jābūt ietvertam kopsavilkumam par izvirzītajiem pamatiem un personas, kas iestājusies lietā, argumentiem, kuriem, gluži kā pieteikumam par lietas ierosināšanu, ir jābūt pietiekami skaidriem un precīziem, lai ļautu atbildētājam sagatavot savu aizstāvību un Pirmās instances tiesai lemt par prasību attiecīgā gadījumā – bez citas papildu informācijas.
Lai garantētu tiesisko drošību un pareizu tiesvedības norisi – gluži kā pieteikuma par lietas ierosināšanu gadījumā –, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, ar kuriem pieteikums par iestāšanos lietā ir pamatots, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša pieteikuma teksta. Šajā sakarā, kaut arī atsevišķos jautājumos pieteikuma tekstu var pamatot un papildināt, atsaucoties uz tam pievienotajiem materiāliem, vispārēja atsauce uz citiem dokumentiem, pat ja tie ir pievienoti pieteikumam, nevar kompensēt galveno juridisko argumentu neesamību, kam atbilstoši iepriekš minētajiem noteikumiem ir jābūt ietvertiem pieteikumā. Papildus tam Pirmās instances tiesai nav pienākuma pielikumos meklēt un identificēt pamatus un argumentus, ko tā varētu uzskatīt par tādiem, kuri veido pieteikuma pamatojumu, jo pielikumi izmantojami vienīgi pārbaudes veikšanai un tehniskos nolūkos.
Šīm prasībām neatbilst pieteikums par iestāšanos lietā, ar kuru ir izdarīta vispārēja atsauce uz prasības pieteikumiem, kas ir iesniegti citās saistītajās lietās, saistībā ar kurām notiek iestāšanās lietā, ja no paša pieteikuma par iestāšanos lietā neizriet ne kopsavilkuma veidā, ne pēc būtības neviens galvenais faktiskais vai tiesību apstāklis, uz kura šis pieteikums ir balstīts.
(sal. ar 94.–97., 100. un 101. punktu)
4. Apvienībai, kas aizsargā uzņēmumu kolektīvās intereses, principā ir tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu par Komisijas galīgo lēmumu par valsts atbalstu tikai tad, ja to var darīt arī šie uzņēmumi vai daži no tiem individuālā kārtā vai ja tā ir personīgi ieinteresēta prāvas iztiesāšanā.
Fiziska vai juridiska persona, kurai akts nav adresēts, var apgalvot, ka akts to ietekmē individuāli tikai tad, ja strīdus akts to ietekmē konkrētu īpašību dēļ, kas piemīt tikai šai personai, vai faktisko apstākļu dēļ, kas to raksturo salīdzinājumā ar jebkuru citu personu, un šādu apstākļu dēļ to izceļ individuāli tādā pašā veidā kā akta adresātu. Šajā sakarā potenciālos atbalsta shēmas saņēmējus tikai šī statusa dēļ Komisijas lēmums, ar kuru konstatē šīs atbalsta shēmas nesaderību ar kopējo tirgu, neietekmē individuāli, tomēr uzņēmums ir atšķirīgā stāvoklī, ja to ne tikai ietekmē attiecīgais lēmums kā uzņēmumu, kas ir potenciālais strīdus atbalsta shēmas saņēmējs, bet arī kā faktisko individuālā atbalsta saņēmēju, kurš piešķirts saskaņā ar šo shēmu un kuru ir uzdevusi atgūt Komisija. Turklāt, tā kā lēmumā dalībvalstij ir noteikts pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu no saņēmējiem attiecīgo atbalstu, uzņēmumi, kas tos ir saņēmuši, ir jāuzskata par tādiem, kurus šie lēmumi ietekmē individuāli.
Līdz ar to ir pieņemams tas, ka pret Komisijas lēmumiem, ar kuriem atzīts atbalsta shēmu prettiesiskums un nesaderība ar kopējo tirgu un ar kuriem uzdots atcelt un atgūt piešķirto atbalstu, prasību ceļ apvienība, kura aizstāv uzņēmumu intereses, ja tiek konstatēts, pat mutvārdu procesa ietvaros, ka šie uzņēmumi ir faktiskie individuālā atbalsta saņēmēji, kurš piešķirts saskaņā ar minētajām shēmām, un ka šo uzņēmumu pašu prasības būtu pieņemamas.
(sal. ar 107.–118. punktu)
5. EKL 87. panta 1. punkta izpratnē atbalsta jēdziens var ietvert ne tikai pozitīvu palīdzību, kā, piemēram, subsīdijas, bet arī darbības, ar kurām dažādos veidos tiek atvieglotas parastās uzņēmumu budžeta izmaksas un kuras, kaut nebūdamas subsīdijas šī jēdziena šaurā izpratnē, tomēr ir tāda paša rakstura un tām ir tādas pašas sekas.
Pasākums, ar kuru dalībvalsts iestādes atsevišķiem uzņēmumiem piešķir nodokļu atbrīvojumu, kas, kaut arī nav saistīts ar valsts līdzekļu piešķiršanu, rada saņēmējiem finansiāli izdevīgākus apstākļus nekā pārējiem nodokļu maksātājiem, ir uzskatāms par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
Tā tas ir gadījumā ar nodokļa atlaidēm, kuru mērķis ir veicināt investīcijas, sniedzot saņēmējiem uzņēmumiem to nodokļu nastas samazinājumu, kas atbilst procentuālam lielumam no attiecīgās investīcijas, tādējādi ļaujot šiem uzņēmumiem nemaksāt visu nodokļa galīgo summu un līdz ar to tiem radot labvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar citiem nodokļu maksātājiem. Šajā sakarā nav nozīmes faktam, ka attiecīgās nodokļa atlaides ir vērstas uz investīciju veicināšanu ar mērķi radīt ieņēmumus nākotnē, jo pasākuma mērķis nevar pamatot to, ka šis pasākums netiek kvalificēts par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
(sal. ar 124.–126., 130. un 184. punktu)
6. EKL 253. pantā noteiktais pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai, un tam skaidri un nepārprotami ir jāatspoguļo iestādes – akta autores – argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot kontroli. Prasība norādīt pamatojumu jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatojumu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts ietekmē tieši un individuāli, iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus.
Komisijas lēmumam, ar kuru par nesaderīgu ar kopējo tirgu tiek atzīta atbalsta shēma nodokļa atlaides formā, ir pietiekams pamatojums saistībā ar minētā atbalsta ietekmi uz tirdzniecību un konkurenci, ja tiek konstatēts, ka sakarā ar attiecīgās dalībvalsts ekonomikas atvērtību un tendenci uz eksportu šis atbalsts, pirmkārt, nostiprina [atbalsta] saņēmēju uzņēmumu stāvokli salīdzinājumā ar citiem konkurējošajiem uzņēmumiem tirdzniecības Kopienā ietvaros un tādējādi ietekmē šo tirdzniecību, un, otrkārt, paaugstina šo uzņēmumu saņēmēju rentabilitāti sakarā ar to neto rezultativitātes paaugstināšanos (peļņa pēc nodokļiem) un tiem radot konkurētspējas pozīciju attiecībā pret uzņēmumiem, kuri nesaņem nodokļa atlaidi.
(sal. ar 136.–138. punktu)
7. Ja kādas valsts piešķirtais finanšu vai ar valsts līdzekļu palīdzību nodrošinātais atbalsts nostiprina kāda uzņēmuma stāvokli attiecībā pret citiem konkurējošiem uzņēmumiem Kopienas iekšējā tirdzniecībā, ir jāuzskata, ka atbalsts ir ietekmējis minēto tirdzniecību, pat ja saņēmējs uzņēmums pats nav iesaistīts eksportēšanā. Turklāt Komisijai nav jākonstatē, ka šis pasākums patiešām ietekmē tirdzniecību dalībvalstu starpā un kropļo konkurenci, bet tikai jāpārbauda, vai tas varētu ietekmēt tirdzniecību un draudēt kropļot konkurenci.
Atbalsta shēmu gadījumā Komisija var vienīgi izvērtēt attiecīgās shēmas vispārējās iezīmes un tai nav jāizvērtē katrs šīs shēmas konkrētais piemērošanas gadījums, turklāt ir jāprecizē, ka, ja šī shēma nav bijusi iepriekš paziņota, nav nepieciešams, ka Komisijas lēmumu pamatojumā šajā sakarā ir ietverts aktualizēts vērtējums par shēmas iedarbību uz konkurenci un tirdzniecību dalībvalstu starpā.
(sal. ar 142. un 143. punktu)
8. To kvalificēšanu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē nevar atspēkot ar faktu, ka šīs finanšu priekšrocības ir pagaidu, ka to iedarbība ir ierobežota vai nenozīmīga vai ka tās nav vienīgais faktors, kas būtu jāņem vērā, jo judikatūrā nav noteikta prasība, ka konkurences kropļošanai vai šādas kropļošanas draudiem un tirdzniecības Kopienā ietekmēšanai būtu jābūt ievērojamai vai būtiskai.
(sal. ar 148. punktu)
9. Valsts pasākuma specifiskums, proti, tā selektīvais raksturs ir viena no valsts atbalsta jēdziena iezīmēm EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Šajā sakarā ir svarīgi pārbaudīt, vai pasākums ietver priekšrocības, kas tiek piešķirtas ekskluzīvi noteiktiem uzņēmumiem vai noteiktām darbības nozarēm.
Selektīva priekšrocība “noteiktu uzņēmumu labā” EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir nodokļu shēmas, ar kurām tiek piešķirtas priekšrocības nodokļa atlaižu formā, no kurām gūst labumu vienīgi uzņēmumi, kuri veic ieguldījumus, kas pārsniedz noteiktu lielumu, un kuru rīcībā ir ievērojami finanšu resursi, atšķirībā no visiem pārējiem uzņēmumiem, pat tiem, kas veic ieguldījumus, un šīs nodokļu shēmas turklāt piešķir administrācijai rīcības brīvību, kas tai ļauj grozīt nodokļu priekšrocības apjomu vai piešķiršanas nosacījumus atkarībā no tai iesniegtā ieguldījumu projekta iezīmēm.
(sal. ar 158.–162. un 166.–168. punktu)
10. Fakts, ka valsts iekšējai struktūrvienībai ir nodokļu autonomija, kuru atzīst un aizsargā dalībvalsts konstitūcija, neatbrīvo šo struktūrvienību no Līguma tiesību normu valsts atbalsta jomā ievērošanas. EKL 87. panta 1. punkts, norādot uz “atbalst[u], ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem”, attiecas uz visu atbalstu, ko finansē no valsts līdzekļiem. No tā izriet, ka dalībvalstu iekšējo struktūrvienību (decentralizēto, federālo, reģionālo vai citu), neatkarīgi no to juridiskā statusa un funkcijas, īstenotie pasākumi ietilpst, gluži kā federālo vai centrālo iestāžu pasākumi, EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ja ir izpildīti šajā tiesību normā paredzētie nosacījumi.
(sal. ar 178. punktu)
11. Izvērtējot tādu pasākumu kā valsts atbalsts, tā selektīvais raksturs noteiktos apstākļos var tikt pamatots ar “sistēmas raksturu un uzbūvi”. Ja tā tas ir, EKL 87. panta 1. punktu pasākumam nepiemēro. Tādējādi attiecībā uz specifisku nodokļu pasākumu, kas attaisnots ar nodokļu sistēmas iekšējo loģiku – tādu kā nodokļa progresivitāti, kuru attaisno sistēmas pārdalīšanas loģika, – netiks piemērots EKL 87. panta 1. punkts.
Fakts, ka attiecīgie nodokļu pasākumi ir balstīti uz objektīviem kritērijiem un ka tiem ir horizontāls raksturs, neļauj apstrīdēt to selektīvo raksturu un neļauj uzskatīt, ka šie pasākumi ir pamatoti ar attiecīgās nodokļu sistēmas iekšējo loģiku, jo šie pasākumi sniedz labumu vienīgi uzņēmumiem, kuri veic ieguldījumus, kas pārsniedz noteiktu lielumu, un kuru rīcībā ir ievērojami finanšu resursi, atšķirībā no visiem pārējiem uzņēmumiem, pat tiem, kas veic ieguldījumus. Tāpat attiecīgo pasākumu mērķis nevar būt pret to, ka tie tiek kvalificēti par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, jo pretējā gadījumā būtu pietiekami, ka valsts iestādes izvirza mērķus, kurus ir paredzēts sasniegt ar atbalsta pasākumu pieņemšanu, leģitimitāti, lai šos pasākumus atzītu par vispārējiem pasākumiem, kuri neietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā. Tomēr šajā normā valsts pasākumi tiek nošķirti nevis pēc to cēloņiem vai mērķiem, bet gan tie tiek definēti atkarībā no to iedarbības.
(sal. ar 179., 180., 184. un 185. punktu)
12. EKL 87. panta 3. punkta jomā Komisijai ir plaša rīcības brīvība. Tātad kontrolei, ko veic Kopienu tiesnesis, jāaprobežojas ar procesuālo noteikumu ievērošanas un pienākuma norādīt pamatojumu izpildes pārbaudi, kā arī faktu pareizības pārbaudi, pārbaudi tam, vai nav acīmredzamu kļūdu vērtējumā, un tam, ka nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana. Kopienu tiesnesis nedrīkst Komisijas vērtējuma vietā sniegt savu ekonomisko vērtējumu.
Atbalsta shēmu jomā Komisija var izvēlēties vienīgi izpētīt attiecīgās shēmas vispārējās īpašības, un tai nav pienākuma pārbaudīt katru atsevišķo piemērošanas gadījumu.
(sal. ar 198. un 199. punktu)
13. Līgumā ir noteiktas atšķirīgas procedūras atkarībā no tā, vai atbalsts ir pastāvošs vai jauns. Lai gan jauns atbalsts saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu ir iepriekš jāpaziņo Komisijai un tas nevar tikt īstenots, pirms procedūra nav beigusies ar galīgo lēmumu, pastāvošs atbalsts var saskaņā ar EKL 88. panta 1. punktu tikt īstenots, kamēr Komisija nav konstatējusi tā nesaderību. Tādēļ attiecībā uz pastāvošu atbalstu vajadzības gadījumā var tikt pieņemts lēmums par nesaderību, kuram ir iedarbība nākotnē.
Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 1. panta b) punkta i) apakšpunktā pastāvošs atbalsts ir definēts tostarp kā “jebkāds atbalsts, kas pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā attiecīgajās dalībvalstīs, t.i., atbalsta shēmas un individuāls atbalsts, kurš ieviests, pirms joprojām ir piemērojams pēc Līguma stāšanās spēkā”.
Saskaņā ar šīm tiesību normām par pastāvošu atbalstu nevar uzskatīt nodokļu atlaižu shēmu, kas izveidota pēc Līguma stāšanās spēkā attiecīgajā dalībvalstī un kuras piemērošanas nosacījumi un līdz ar to saņēmēju loks, bāze un procentuālais lielums, kā arī ilgums izpaužas kā būtisks shēmas, kura pastāvēja pirms Līguma stāšanās spēkā, grozījums.
(sal. ar 228.–234. punktu)
14. Jēdziens “kopēja tirgus attīstība”, kas izklāstīts Regulas Nr.659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 1. panta b) punkta v) apakšpunktā, var tikt saprasts kā attiecīgā pasākuma ietekmētās nozares ekonomiskā un juridiskā konteksta izmaiņas. Šādas izmaiņas var it īpaši izrietēt no tirgus, kas sākotnēji bija slēgts konkurencei, liberalizēšanas.
Taču šis jēdziens neaptver gadījumu, kad Komisija groza vērtējumu, pamatojoties vienīgi uz stingrāku Līguma noteikumu valsts atbalsta jomā piemērošanu.
No tā izriet, ka, pat ja tiktu pierādīts, ka Komisija ir grozījusi savu pieeju pēc attiecīgās pasākumu pieņemšanas saistībā ar selektivitātes kritērijiem, kas piemēroti tās minētā pasākuma vērtējumā no EKL 87. panta 1. punkta skatpunkta, tas neļaut pierādīt, ka ir notikusi “kopējā tirgus attīstība” Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta izpratnē.
(sal. ar 245., 247. un 250. punktu)
15. No Regulas Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, 6. panta 1. punkta izriet, ka formālās izmeklēšanas procedūras ietvaros ieinteresētajām personām ir iespēja iesniegt savus apsvērumus Komisijai. Šajā tiesību normā ir noteikts, ka šie apsvērumi ir jāiesniedz noteiktā termiņā, kas var tikt pagarināts gadījumos, kuri ir pienācīgi pamatoti, bet tajā nav paredzēta iespēja, ka ieinteresētā persona var iesniegt jaunus apsvērumus Komisijai pēc savas iniciatīvas un pēc paredzētā termiņa beigām.
No tā izriet, ka fakts, ka Komisija nav ņēmusi vērā ieinteresētās personas papildu apsvērumus, jo tie ir iesniegti pēc termiņa un minētā persona nekad nav lūgusi pagarināt termiņu saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punktu, nevar norādīt uz to, ka ir pārkāpts tiesiskās paļāvības princips un labas pārvaldības princips, ja nekādā veidā netiek pierādīts, ka Komisija tika garantējusi, sniedzot precīzus solījumus, ka jebkādi papildu apsvērumi, pat novēloti iesniegti, tiks ņemti vērā bez lūguma par termiņa pagarināšanu.
Tiesības pieprasīt tiesiskās paļāvības aizsardzību attiecas uz katru indivīdu, kas atrodas situācijā, no kuras izriet, ka Kopienu administrācija ir viņiem radījusi pamatotu paļāvību, un neviens nevar izvirzīt apgalvojumu par šī principa pārkāpumu, ja administrācija nav viņiem sniegusi precīzus solījumus.
To garantiju starpā, kuras ir paredzētas Kopienu tiesību sistēmā, ir it īpaši ietverts labas pārvaldības princips, saskaņā ar kuru kompetentajai iestādei ir pienākums rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus atbilstošos lietas apstākļus. Regulas Nr. 659/1999 6. panta 1. punkts ir minēto principu izpausme valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros. Valsts atbalsta kontroles procedūras ietvaros ieinteresētās personas, izņemot dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu, pašas nevar iesaistīties tādā procesā, kurā ir spēkā pušu sacīkstes princips, ar Komisiju tādā pašā veidā, kā to var darīt minētā valsts, un nevar baudīt tik plašas tiesības kā tiesības uz aizstāvību. Vispārējie tiesību principi, piemēram, labas pārvaldības princips, nevar ļaut Kopienu tiesai paplašināt procesuālās tiesības, kas saskaņā ar Līgumu un atvasinātajām tiesībām piemīt ieinteresētajām personām valsts atbalsta kontroles procedūrā.
(sal. ar 259.–272. punktu)
16. Lai gan Tiesas Statūtu 40. panta ceturtā daļa, kas Pirmās instances tiesai ir piemērojama saskaņā ar minēto statūtu 53. pantu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 116. panta 3. punktu, neliedz personai, kas iestājusies lietā, izteikt argumentus, kuri atšķiras no tiem, ko ir izteicis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, tomēr pastāv nosacījums, ka šie argumenti nedrīkst mainīt strīda ietvarus un ka iestāšanās lietā mērķis joprojām ir atbalstīt lietas dalībnieka prasījumus.
Personu, kas iestājušās lietā, iebildums, lai gan tas nedaudz atšķiras no prasītāju iebilduma, ir jāuzskata par tādu, kas ir saistīts ar strīda priekšmetu, kā to ir noteikušas prasītājas, un par tādu, kas negroza strīda ietvarus.
(sal. ar 292.–294. punktu)
17. Lai gan līdz Regulas Nr. 659/1999 , ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus EKL 88. panta piemērošanai, stāšanās spēkā Komisijai atbalsta pasākumu pārbaudei nebija saistoši nekādi noteikti termiņi, tai tomēr bija jācenšas neatlikt izmantot savas pilnvaras uz nenoteiktu laiku, lai tiktu ievērota tiesiskās drošības pamatprasība.
Tiktāl, ciktāl Komisijai ir ekskluzīva kompetence valsts atbalsta saderības ar kopējo tirgu izvērtēšanai, Komisijai ir pienākums Līguma pamatnoteikumu attiecībā uz valsts atbalstu labas pārvaldības interesēs veikt rūpīgu un objektīvu sūdzības par atbalsta nesaderību ar kopējo tirgu izskatīšanu. No tā izriet, ka Komisija nevar uz nenoteiktu laiku atlikt to valsts pasākumu iepriekšēju izskatīšanu, par kuriem iesniegta sūdzība. Tas, vai sūdzības izskatīšanas ilgums ir bijis saprātīgs, ir novērtējams, ņemot vērā katras lietas konkrētos apstākļus un it īpaši tās kontekstu, dažādās procesuālās stadijas, kas Komisijai jāievēro, un lietas sarežģītību.
38 mēnešus garais termiņš no brīža, kad Komisija uzzināja par attiecīgajām atbalsta shēmām, līdz formālās izmeklēšanas procedūras sākšanai saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, ņemot vērā attiecīgo shēmu kontekstu, nav pārmērīgs termiņš, ar kuru iepriekšējās izvērtēšanas procedūrā tika pieļauts tiesiskās drošības principa pārkāpums, vai tā rezultātā labas pārvaldības principa pārkāpums, jo, pirmkārt, attiecīgie pasākumi noteica to, ka ir nepieciešams padziļināti izvērtēt attiecīgos valsts tiesību aktus, un, otrkārt, procedūras ilgumā vismaz daļēji ir vainojamas valsts iestādes, kuras tika lūgušas termiņu pagarināšanu, lai atbildētu uz Komisijas informācijas pieprasījumiem.
(sal. ar 296.–309. punktu)
18. Atsauce uz tiesisko paļāvību par atbalsta likumību pēc būtības var tikt izdarīta vienīgi tad, ja šis atbalsts tika piešķirts, ievērojot EKL 88. pantā paredzēto procedūru. Reģionālajai iestādei un rūpīgam tirgus dalībniekam būtu parasti jāspēj pārliecināties, vai šī procedūra ir tikusi ievērota. Tā kā EKL 88. pantā nav nošķirtas atbalsta shēmas un individuālais atbalsts, šie principi vienlīdz lielā mērā attiecas uz atbalsta shēmām.
Tomēr nav izslēgta iespēja nelikumīga atbalsta, jo tas netika paziņots, kā tas ir saistībā ar attiecīgajām shēmām šajā lietā, saņēmējiem izvirzīt izņēmuma apstākļus, kas tiem leģitīmi ļāva paļauties uz atbalsta likumīgumu, lai šie saņēmēji varētu iebilst pret tā atmaksāšanu.
(sal. ar 310.–314. punktu)
19. Valsts atbalsta kontroles procedūras ilguma saprātīgums, vai nu tas attiecas uz iepriekšējo izskatīšanu, vai uz formālās izmeklēšanas procedūru, ir jāizvērtē saistībā ar katras lietas konkrētajiem apstākļiem un it īpaši tās kontekstu dažādās procesuālās stadijās, kuras veic Komisija, lietas dalībnieku rīcību procedūras laikā, lietas sarežģītību, kā arī tās nozīmi attiecīgajām ieinteresētajām personām.
Izmeklēšanas procedūra, kas kopumā ilga piecus gadus un vienu mēnesi, no kuriem 38 mēnešus ilga iepriekšējās izmeklēšanas procedūra un 23 mēnešus formālā izmeklēšanas procedūra, ņemot vērā kontekstu, attiecīgo pasākumu sarežģītību un lietas nozīmību un ņemot vērā faktu, ka valsts iestādes vismaz daļēji ar savu rīcību pagarināja izmeklēšanas procedūru, izmeklēšanas procedūras ilgums kopumā nevar tikt uzskatīts par nesaprātīgu. Šis procedūras ilgums nav izņēmuma apstāklis, kas varētu pamatot tiesisko paļāvību par atbalsta likumību.
(sal. ar 336.–342. un 347. punktu)
20. Nelikumīgā atbalsta pārtraukšana, to atgūstot, ir loģiskas sekas šī atbalsta atzīšanai par nelikumīgu. Līdz ar to nelikumīgi piešķirta valsts atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko stāvokli, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu saistībā ar Līguma tiesību normu valsts atbalsta jomā mērķiem.
Ar šo atmaksu saņēmējs faktiski zaudē priekšrocības, ko tas iepriekš tirgū guvis salīdzinājumā ar konkurentiem, un tiek atjaunots stāvoklis pirms atbalsta izmaksas. No šī atgūšanas funkcijas arī izriet tas, ka kopumā, izņemot izņēmuma apstākļus, Komisija nepārkāps savu rīcības brīvību, prasot dalībvalstij atgūt summas, kas izmaksātas nelikumīga atbalsta ietvaros, jo atgūšanas mērķis ir tikai atjaunot agrāko stāvokli.
Ir skaidrs, ka samērīguma princips prasa, lai Kopienu iestāžu pieņemtie akti pārsniegtu to, kas ir piemērots un nepieciešams, lai sasniegtu [attiecīgajā tiesiskajā regulējumā] noteiktos mērķus; tomēr, ja ir izvēles iespēja starp vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais.
Tomēr nelikumīga atbalsta atgūšana, lai atjaunotu agrāko situāciju, principā nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu pasākumu saistībā ar Līguma tiesību normu valsts atbalsta jomā mērķiem. Šāds pasākums, kas īstenots ilgi pēc attiecīgā atbalsta piešķiršanas, nevar tikt uzskatīts par sankciju, kas nav paredzēta Kopienu tiesībās.
(sal. ar 372.–375. punktu)