VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2013. gada 11. jūlijā (*)
Kohēzijas fonds – Regula (EK) Nr. 1164/94 – Saragosas asenizācijas projekts – Finanšu atbalsta daļēja atcelšana – Publiskā iepirkuma līgumi – “Būves” jēdziens – Direktīvas 93/38/EEK 14. panta 10. un 13. punkts – Publiskā iepirkuma līgumu sadalīšana – Tiesiskā paļāvība – Pienākums norādīt pamatojumu – Lēmuma pieņemšanas termiņš – Finanšu korekciju noteikšana – Regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta 2. punkts – Samērīgums – Noilgums
Lieta T‑358/08
Spānijas Karaliste, ko sākotnēji pārstāvēja J. Rodríguez Cárcamo, pēc tam A. Rubio González, abogados del Estado,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv G. Valero Jordana un A. Steiblytė, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2008. gada 25. jūnija Lēmumu C(2008) 3249 par tā atbalsta samazināšanu, kas Spānijas Karalistei Kohēzijas fonda ietvaros ar Komisijas 1996. gada 26. jūlija Lēmumu C(96) 2095 piešķirts projekta Nr. 96/11/61/018 – “Saneamiento de Zaragoza” īstenošanai.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs L. Trišo [L. Truchot], tiesneši M. E. Martinša Ribeiru [M. E. Martins Ribeiro] un A. Popesku [A. Popescu] (referents),
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 28. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar 1996. gada 26. jūlija Lēmumu C(96) 2095 (turpmāk tekstā – “1996. gada lēmums”) Eiropas Kopienu Komisija Kohēzijas fonda ietvaros apstiprināja finanšu atbalsta EUR 8 850 689 apmērā piešķiršanu projektam Nr. 96/11/61/018 – “Saneamiento de Zaragoza” (turpmāk tekstā – “Saragosas notekūdeņu novadīšanas projekts”). Šis projekts, kura mērķis bija uzlabot un papildināt Saragosas pilsētas (Spānija) komunālo notekūdeņu novadīšanas un attīrīšanas iekārtas, ietvēra divus darbības veidus. Pirmajā darbības veidā ar nosaukumu “Kanalizācijas cauruļu nomaiņas plāns” (turpmāk tekstā – “FIMMA 96 posms”) bija paredzēta kanalizācijas cauruļu nomaiņa atsevišķos pilsētas rajonos. Otrais darbības veids ar nosaukumu “Aglomerācijas rietumu zonas sanācijas programma (Almosaras [Almozara] notekūdeņu attīrīšanas iekārtas baseins)” (turpmāk tekstā – “SPWS posms”) tostarp aptvēra kolektoru, sekundārā kolektoru tīkla un lietusūdeņu noteces kanāla izbūvi. Saragosas pašvaldība bija galīgais finanšu atbalsta saņēmējs, un tā bija atbildīga par projekta vadību, kuru bija paredzēts īstenot laikā no 1996. gada 1. maija līdz 1998. gada 31. decembrim.
2 1996. gada lēmums pēc Spānijas Karalistes lūguma tika grozīts ar Komisijas 1997. gada 29. jūlija Lēmumu C(97) 2601 (turpmāk tekstā – “1997. gada lēmums”), iekļaujot tajā astoņas papildu darbības (turpmāk tekstā – “FIMMA 97 posms”). Septiņas no šīm darbībām attiecās uz kolektoru nomaiņu, transformāciju, kā arī izbūvi, un viena no šīm darbībām attiecās uz dūņu attīrīšanas iekārtas uzbūvi. Darbu pabeigšanas termiņš tika pagarināts līdz 1999. gada 31. decembrim.
[..]
Apstrīdētais lēmums
13 Apstrīdētajā lēmumā Komisija konstatēja pārkāpumus, kas attiecās uz astoņiem SPWS posmā, un tostarp uz četriem FIMMA 97 posmā ietilpstošiem līgumiem.
14 Astoņi SPWS posmā ietilpstošie līgumi bija šādi:
– Ebro [Èbre] upes noteces kolektors;
– Lospalosas [Los Palos] rajona kolektors;
– Martinarpalas [Martín Arpal] teritorijas kolektors;
– Valjesverdesas [Valles Verdes] kolektors;
– Sanlamberto – Vistabejas [San Lamberto – Vistabella] kolektors;
– Madrides autoceļa kolektors;
– sekundārais kolektoru tīkls;
– pašvaldības teritorijas robežzonas kolektors.
15 Četri FIMMA 97 posmā ietilpstošie līgumi bija šādi:
– Vervas [Huerva] upes labā krasta kolektors;
– dūņu attīrīšanas iekārta;
– Galjego [Gállego] upes kolektori;
– Almosaras notekūdeņu attīrīšanas iekārtas savienotājkolektors.
16 Komisija apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā konstatēja, ka atbilstoši Direktīvas 93/38 4. panta 2. punktam un 14. panta 1., 10. un 13. punktam strīdīgie līgumi bija vienas un tās pašas būves daļas, par kuru realizēšanu bija atbildīga viena līgumslēdzēja iestāde, un ka tiem bija jāpiemēro minētās direktīvas noteikumi. Tā uzskatīja, ka bija notikusi minēto līgumu sadalīšana, kas ir šīs direktīvas noteikumu, it īpaši noteikumu par robežvērtību, publiskošanu un vienlīdzīgu attieksmi pret pretendentiem, pārkāpums.
[..]
18 Pirmkārt, lai konstatētu pārkāpumu pastāvēšanu Regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H panta izpratnē, Komisija vispirms atgādināja Direktīvas 93/38 1. panta 4. punkta b) apakšpunkta, 4. panta 2. punkta un 14. panta 1., 10. un 13. punkta noteikumus (apstrīdētā lēmuma 19. un 21.–23. apsvērums).
19 Tālāk Komisija apstrīdētā lēmuma 24. apsvērumā norādīja, ka visos Boletín Oficial de Aragón un vietējos plašsaziņas līdzekļos publicētajos paziņojumos par paredzamo publisko iepirkumu līgumslēdzēja iestāde, kurai bija jānosūta piedāvājumi, ir bijusi Saragosas pašvaldības dome. Tā arī norādīja uz darbu, kas veicami saistībā ar kanalizācijas cauruļu tīklu un komunālo notekūdeņu attīrīšanu, apraksta līdzību un konstatēja, ka darbu mērķis bija izpildīt vienu un to pašu saimniecisko un tehnisko funkciju. Tā uzskatīja, ka šajā lietā runa ir par virkni specifisku darbu pastāvošā kanalizācijas cauruļu un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tīkla uzturēšanai, paplašināšanai un atjaunošanai, kuru rezultāts – pēc šo darbu pabeigšanas – būtu vispārējs tīkla darbības uzlabojums galalietotāju vajadzībām. Komisija ir precizējusi, ka darbi bija saistīti ar komunālo notekūdeņu kolektoriem, ar lietusūdeņu noteces kanāliem, ar dūņu attīrīšanas iekārtu un ar vienu komunālo notekūdeņu kolektoru, kas ir izvietots starp abām Almosaras un Kartuhas [Cartuja] komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām. Tā uzskatīja, ka atšķirība starp dažādajiem darbu veidiem bija funkcionāla, nevis tehniska vai saimnieciska un ka to veikšanai tādējādi nebija nepieciešamas specifiskas tehniskās zināšanas. Visbeidzot tā norādīja, ka saimnieciskajā ziņā galalietotājiem būtu jāmaksā pakalpojumu sniedzējam atbilstoši to īstenotajam pakalpojumu izmantojumam.
20 Pirmkārt, attiecībā uz astoņiem SPWS posmā ietilpstošajiem projektiem Komisija apstrīdētā lēmuma 24. apsvēruma a) punktā ir atzinusi, ka darbiem bija līdzīgs mērķis un ka vienīgā atšķirība ir bijusi tā, ka tie tika veikti dažādos ģeogrāfiskajos rajonos. Tā uzskatīja, ka darbu galvenais mērķis bija nodrošināt vai atjaunot kanalizācijas cauruļu sistēmu dažādiem rajoniem, tostarp veicot komunālo notekūdeņu kolektoru un lietusūdeņu noteces kanālu ierīkošanu.
21 Otrkārt, attiecībā uz šī sprieduma 15. punktā minētajiem četriem FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem projektiem, attiecībā uz kuriem nevarēja tikt piemērots Direktīvas 93/38 14. panta 10. punktā paredzētais izņēmums, Komisija apstrīdētā lēmuma 24. apsvēruma b) punktā atzina, ka darbiem bija līdzīgs mērķis un ka vienīgā atšķirība ir bijusi tā, ka tie ir veikti dažādos ģeogrāfiskajos rajonos. Tā uzskatīja, ka darbu galvenais mērķis bija ierīkot kolektorus Vervas un Galjego upēs, lai apkalpotu teritorijas, no kurām komunālie notekūdeņi vēl joprojām tika novadīti tieši upēs, un atjaunot divas komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, uz kurām tika novadīti komunālie notekūdeņi.
22 Apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā Komisija attiecībā uz Direktīvas 93/38 4. panta 2. punkta un 14. panta 10. punkta pārkāpumu ir precizējusi, ka līgumi ir uzskatāmi par tādiem, kuru mērķis ir vienotas būves realizēšana, ja tie ir saistīti tādā veidā, kā tas ir šajā lietā, ka Kopienu uzņēmums tos varētu uzskatīt par vienu saimniecisko darbību un iesniegt piedāvājumu attiecībā uz visu šo darbību. Komisija ir norādījusi, ka šī interpretācija atbilst Direktīvas 93/38 mērķim, kas ir nodrošināt, lai citu dalībvalstu uzņēmumi varētu atsaukties uz uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā, ja tiem objektīvu, ar līguma vērtību saistītu iemeslu dēļ būtu šāda interese. Šāds uzņēmums varētu vēlēties saņemt informāciju par visu darbus veidojošo daļu vērtību pat tad, ja tas nevarētu tos visus realizēt. Komisija ir piebildusi, ka tā ir vienīgā iespēja izvērtēt līguma precīzo apmēru un pielāgot cenas atkarībā no daļu skaita, attiecībā uz kurām ir plānots iesniegt piedāvājumus.
23 Apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā Komisija ir secinājusi, ka astoņi SPWS posmā ietilpstošie projekti, kopumā ņemot, un četri FIMMA 97 posmā ietilpstošie projekti, kopumā ņemot, izpilda saimniecisku un tehnisku funkciju un ka līdz ar to Spānijas iestādes ir mākslīgi sadalījušas darbus, kas ir saistīti ar pastāvošā kanalizācijas cauruļu un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tīkla uzturēšanu, paplašināšanu un atjaunošanu. Tā ir precizējusi, ka šī secinājuma pamatā ir darbu aprakstu līdzīgais raksturs un paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu līdzība, fakts, ka attiecīgo procedūru īsteno un vispārīgi koordinē viena un tā pati līgumslēdzēja iestāde, kā arī tas, ka darbi ir tikuši veikti vienā ģeogrāfiskajā teritorijā.
[..]
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
28 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 3. septembrī, Spānijas Karaliste cēla šo prasību.
29 2010. gada 30. novembrī šī lieta tika nodota jaunam tiesnesim referentam, kurš darbojas otrajā palātā. Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs ir ticis mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas astotajā palātā, kurai attiecīgi ir nodota šīs lietas izskatīšana.
30 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu. 2012. gada 28. novembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un viņu atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
31 Spānijas Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
32 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību pilnībā noraidīt;
– piespriest Spānijas Karalistei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
[..]
1. Par pirmo pamatu, kas attiecas uz kļūdām tiesību piemērošanā un acīmredzamām kļūdām vērtējumā, piemērojot Regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H pantu par finanšu korekcijām apvienojumā ar Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktu
[..]
35 Vispirms ir jānorāda, ka tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, Spānijas Karaliste ir precizējusi, ka pirmajā pamatā tā ir norādījusi uz Direktīvas 93/38 14. panta 13. punkta pārkāpumu, ciktāl šis noteikums ir lasāms kopā ar Direktīvas 93/38 14. panta 10. punktu. Par to tika izdarīts ieraksts tiesas sēdes protokolā.
36 Spānijas Karaliste turklāt apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kā arī būtisku kļūdu vērtējumā, apstiprinot Direktīvas 93/38 noteikumu pārkāpumu. Tā norāda, ka, kaut arī pierādīšanas pienākums ir Komisijai, ir lietderīgi veikt nelielu līgumu, kas ir šīs lietas priekšmets, analīzi, ievērojot Tiesas noteiktos kritērijus, lai pierādītu, ka nav izpildīts neviens no nosacījumiem, kas ļautu izdarīt secinājumu par vienotas būves pastāvēšanu. Jākonstatē, ka ar šo prasību Spānijas Karaliste apstrīd gan Komisijas sniegto Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas un 14. panta 13. punkta piemērošanas nosacījumu definīciju, gan to piemērošanu apstrīdētajā lēmumā aplūkotajiem līgumiem. Līdz ar to būtu jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secinājusi, ka ir pieļauts iepriekš minēto noteikumu pārkāpums, kas Vispārējā tiesā ir jāpierāda Spānijas Karalistei.
[..]
Par pirmo daļu, kas attiecas uz Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz būves jēdzienu
38 Spānijas Karaliste uzskata, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka Saragosas pašvaldība ir pārkāpusi Direktīvas 93/38 noteikumus, sadalot attiecīgos līgumus un nepublicējot paziņojumu Oficiālajā Vēstnesī. Tā uzskata par nepamatotiem Komisijas apgalvojumus, kas ir ietverti apstrīdētā lēmuma 8. apsvēruma otrajā daļā, 9. apsvērumā, 23. apsvēruma b) punktā un 24. apsvērumā.
39 Pirmkārt, Spānijas Karaliste norāda, ka, lai izvērtētu, vai projekts var sastāvēt no vairākām atsevišķām būvēm, ņemot vērā Direktīvas 93/38 noteikumus un Tiesas judikatūru, ir jāveic analīze, kas sastāv no trim aspektiem: tehniski saimnieciskā, ģeogrāfiskā un laika aspekta.
40 Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka šie kritēriji šajā lietā ir tikuši kļūdaini piemēroti. Komisija neesot veikusi itin nekādu būvju objektīvu izvērtējumu atbilstoši šiem “trīskāršajiem aspektiem”, bet, kā šķiet, ir izmantojusi diezgan specifiskus kritērijus, lai konstatētu Spānijas iestāžu izdarītu pārkāpumu, kā, piemēram, potenciālo pretendentu spēju sniegt pakalpojumu vai to ieinteresētību izpildīt noteiktus vai uzreiz visus līgumus (apstrīdētā lēmuma 9. apsvērums). Turklāt tehniski saimnieciskais vērtējums esot veikts bez nepieciešamās tehniskās precizitātes.
41 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka Spānijas iestādes ir izdarījušas Direktīvas 93/38 14. panta 13. punkta, lasot to kopā ar šī panta 1. un 10. punktu, pārkāpumu, sadalot, pirmkārt, astoņus SPWS posmā ietilpstošos līgumus un, otrkārt, tostarp četrus FIMMA 97 posmā ietilpstošos līgumus. Pēc tam, kad tā apstrīdētā lēmuma 23. apsvēruma b) punktā bija atgādinājusi būves definīciju Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, tā apstrīdētā lēmuma 24.–26. apsvērumā piemēroja šo definīciju strīdīgajiem līgumiem.
[..]
Par apstrīdētajā lēmumā izmantoto būves jēdzienu Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē
43 Saskaņā ar Direktīvas 93/38 14. panta 1. punkta c) apakšpunktu minētā direktīva ir piemērojama līgumiem, kuru paredzamā vērtība bez PVN ir vismaz EUR 5 miljoni būvdarbu līgumu gadījumā. Atbilstoši Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktam: “līgumslēdzēji subjekti nedrīkst apiet šo direktīvu, sadalot līgumus vai izmantojot īpašas metodes līgumu vērtības aprēķināšanai”.
44 Turklāt saskaņā ar Direktīvas 93/38 14. panta 10. punktu “būvdarbu līgumu vērtību 1. punkta piemērošanas nolūkā aprēķina, pamatojoties uz būves kopējo vērtību. Savukārt “būve” šī noteikuma pirmajā daļā ir definēta kā “būvdarbu vai civilas celtniecības iznākums, par būvi uzskatot vienotu veselumu, kas pats par sevi spēj pildīt kādu saimniecisku un tehnisku funkciju”.
45 Pirmkārt, jānorāda – tāpat kā to ir izdarījusi Spānijas Karaliste un Komisija –, ka Tiesa Direktīvas 93/38 14. panta 10. un 13. punktu ir jau interpretējusi 2000. gada 5. oktobra spriedumā lietā C‑16/98 Komisija/Francija (Recueil, I‑8315. lpp.). Šajā spriedumā Tiesa atzina, ka Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktā “konkrētā veidā ir pausti pienākumi, kas līgumslēdzējām iestādēm izriet no Direktīvas [93/38] 14. panta 10. punkta pirmās daļas, un līdz ar to tas ir jāņem vērā kopā ar pēdējo minēto noteikumu, lai izvērtētu būves sadalīšanas pastāvēšanu” (31. punkts). Turklāt, kā ir norādījusi Tiesa, “no Direktīvas [93/38] 14. panta 10. punkta pirmās daļas otrajā teikumā ietvertās būves definīcijas izriet, ka būves pastāvēšana ir jāizvērtē atbilstoši attiecīgo darbu iznākuma saimnieciskajai un tehniskajai funkcijai” (36. punkts).
46 No šī sprieduma izriet, ka, lai izvērtētu, vai šie darbi bija savstarpēji saistīti tādā veidā, ka tos būtu jāuzskata par vienotu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, Tiesa ir īstenojusi funkcionālu pieeju (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 15. marta spriedumu lietā C‑574/10 Komisija/Vācija, 37. punkts). Tiesa izmantoja divus kritērijus, proti, veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritēriju.
47 Jākonstatē, ka atbilstoši iepriekš minētajam spriedumam lietā Komisija/Francija Komisija apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi, ka ir jāpiemēro veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritērijs, lai definētu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē (23. un 24. apsvērums). Pēc tam, kad tā apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā bija atgādinājusi šī noteikuma formulējumu, Komisija 24. apsvērumā tādējādi atzina, ka “to darbu apraksts, kas bija veicami saistībā ar kanalizācijas cauruļu un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tīklu, bija ļoti līdzīgs un šo darbu mērķis bija izpildīt vienu un to pašu saimniecisko un tehnisko funkciju”, ka “šī lieta attiecas uz virkni specifisku darbu pastāvošā kanalizācijas cauruļu un komunālo notekūdeņu attīrīšanas tīkla uzturēšanai, paplašināšanai un atjaunošanai, kuru rezultāts – pēc šo darbu pabeigšanas – būtu vispārējs tīkla darbības uzlabojums galalietotāju vajadzībām”, un ka “atšķirības starp dažādajiem darbu veidiem [nav] tehniska vai saimnieciska rakstura”.
48 Līdz ar to – un nepastāvot nepieciešamībai izskatīt Komisijas izvirzīto jautājumu par to, vai veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritēriji, lai definētu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, ir kumulatīvi, – ir jānorāda, ka pretēji Spānijas Karalistes apgalvojumiem Komisija apstrīdētajā lēmumā nav pieļāvusi kļūdu, identificējot veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritērijus, kuri ir piemērojami, lai definētu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē.
49 Otrkārt, Spānijas Karaliste apgalvo, ka strīdīgie līgumi ir jāizvērtē, izmantojot arī ģeogrāfiskos un laika kritērijus.
50 Šajā ziņā jānorāda, ka iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija Tiesa ir izmantojusi veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritērijus, lai definētu vienotu būvi (49.–56. punkts). Turpinājumā tā 65. punktā ir precizējusi, ka “ikviens līguma slēgšanas tiesību piešķiršanas gadījums ir izvērtējams atbilstoši tā kontekstam un attiecīgajām īpatnībām”. Tiesa arī piebilda, ka situācijā, kurā tika taisīts šis spriedums, “[pastāvēja] būtiski elementi, kā, piemēram, vienlaicīgs uzaicinājums iesniegt piedāvājumus attiecībā uz strīdīgajiem līgumiem, paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu līdzība, vienota ģeogrāfiskā teritorija, kurā tika izziņots par šiem līgumiem, un vienas struktūras, kurā departamentu līmenī ir apvienotas pašvaldību elektrifikācijas apvienības, veikta koordinācija, kas liecina par minēto līgumu apvienošanu šajā līmenī”.
51 Iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija Tiesa tādējādi ir ņēmusi vērā ģeogrāfisku elementu, lai izvērtētu, vai veikto darbu tehniskās un saimnieciskās funkcijas vienotais raksturs turpināja pastāvēt attiecībā uz dažādajiem vietējiem elektroenerģijas sadales tīkliem (64. un 65. punkts) vai publiskā apgaismojuma tīkliem (69. un 70. punkts) plašākā ģeogrāfiskajā zonā un vai šos vietējos tīklus līdz ar to varēja apvienot vienotā tīklā, pamatojoties uz šo vietējo tīklu savstarpējas savienošanas iespējamību.
52 Attiecībā uz laika aspektu Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija ir minējusi “vienlaicīgu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus attiecībā uz strīdīgajiem līgumiem” (65. punkts).
53 Jāsecina, ka ģeogrāfiskais un laika aspekts nav kritēriji, kas būtu izmantojami būves Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē definēšanā, bet tie ir elementi, kas ir nepieciešami, lai varētu apstiprināt šādas būves pastāvēšanu, jo vienīgi tādi darbi, kas tiek veikti noteiktā ģeogrāfiskajā un laika ietvarā, var tikt uzskatīti par vienotu būvi.
54 Jānorāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atsaukusies uz ģeogrāfisko elementu (apstrīdētā lēmuma 24. un 26. apsvērums) un uz laika elementu saistībā ar to līgumu apvienošanu, kas ir attiecināmi uz vienā un tajā pašā posmā, proti, vai nu SPWS posmā, vai FIMMA 97 posmā, ietilpstošajiem projektiem. Līdz ar to Komisija nav pieļāvusi kļūdu, piemērojot strīdīgo līgumu izvērtēšanai ģeogrāfisko un laika elementus, vienlaicīgi neuzskatot tos par funkcionāliem kritērijiem, lai definētu attiecīgās būves.
55 Treškārt, Spānijas Karaliste uzskata, ka Komisija ir izmantojusi diezgan specifiskus kritērijus, lai konstatētu Spānijas iestāžu izdarīto pārkāpumu, kā, piemēram, potenciālo pretendentu spēju sniegt pakalpojumu vai to ieinteresētību izpildīt noteiktus vai uzreiz visus līgumus (apstrīdētā lēmuma 9. apsvērums).
56 Apstrīdētajā lēmumā daļā, kas attiecas uz sākotnējo izvērtējumu, Komisija patiešām ir minējusi noteiktus apstākļus saistībā ar potenciālajiem pretendentiem (9. apsvērums).
57 Šajā ziņā iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija Tiesa ir atzinusi, ka būves definīcija, kas ir ietverta Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmajā daļā, neparedz, ka būves pastāvēšana būtu atkarīga no tādiem apstākļiem kā, piemēram, līgumslēdzēju iestāžu skaits vai iespēja veikt visus darbus ar viena uzņēmuma starpniecību (43. punkts). Tā ir norādījusi, ka, kaut arī vienas vienīgas un tās pašas līgumslēdzējas iestādes pastāvēšana un iespēja vienam Savienības uzņēmumam veikt visus darbus, kas ir paredzēti attiecīgajos līgumos, noteiktos apstākļos var būt norādes, kas apstiprina būves pastāvēšanu direktīvas izpratnē, tās šajā ziņā tomēr nevar būt izšķiroši kritēriji. Tā ir piebildusi, ka “līgumslēdzēju iestāžu daudzveidība un iespējas vienam uzņēmumam veikt visus attiecīgos darbus neesamība [nevarēja] atspēkot būves pastāvēšanu, ja šāds secinājums bija izdarīts, pamatojoties uz direktīvas 14. panta 10. punkta pirmās daļas otrajā teikumā noteiktajiem funkcionālajiem kritērijiem” (42. punkts).
58 Līdz ar to no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija izriet, ka noteiktu tādu elementu izmantošana, kas tostarp attiecas uz potenciālajiem pretendentiem, ir iespējama, bet tie nevar būt nedz izšķiroši, nedz arī ar tiem var atspēkot secinājumu par būves pastāvēšanu, kas ir izdarīts, pamatojoties uz veikto darbu iznākuma saimnieciskās un tehniskās funkcijas kritērijiem.
59 Līdz ar to ir jāpārbauda šo kritēriju piemērošana apstrīdētajā lēmumā aplūkotajiem līgumiem un jāizvērtē, vai Komisija tos ir pamatoti atzinusi par izpildītiem, lai izdarītu secinājumu par divu būvju pastāvēšanu. Pēc tam būs jāizvērtē, kādā mērā ir ņemti vērā arī citi elementi.
Par būves jēdziena Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē piemērošanu apstrīdētajā lēmumā aplūkotajiem līgumiem
60 Spānijas Karaliste ir norādījusi, ka attiecībā uz būvēm nav ticis veikts nekāds objektīvs izvērtējums no tehniski saimnieciskā, ģeogrāfiskā un laika aspekta, ka šie kritēriji kļūdaini ir tikuši piemēroti šajā lietā un ka ir tikuši piemēroti atsevišķi kritēriji.
61 Komisija apstrīdētajā lēmumā ir atzinusi, ka pastāvēja divas būvju grupas, kuras veidoja, pirmkārt, astoņi SPWS posmā ietilpstošie projekti (24. apsvēruma a) punkts) un, otrkārt, četri FIMMA 97 posmā ietilpstošie projekti (24. apsvēruma b) punkts). Līdz ar to ir secīgi jāizvērtē katra no šīm divām grupām.
– Par SPWS posmā ietilpstošajiem astoņiem strīdīgajiem līgumiem
62 Spānijas Karaliste apgalvo, ka Komisija nav pietiekami precīzi veikusi tehniski saimniecisko izvērtējumu un no tehniskā un saimnieciskā aspekta ir izvērtējusi šī sprieduma 14. punktā minētos SPWS posmā ietilpstošos astoņus strīdīgos līgumus saistībā ar sešiem komunālo notekūdeņu kolektoriem, vienu lietusūdeņu noteces kanālu un sekundāro kolektoru tīklu, kas esot pastāvīgi projekti.
63 Pirmkārt, attiecībā uz šo darbu tehnisko funkciju Spānijas Karaliste ir norādījusi, ka tā katram no attiecīgajiem projektiem ir atšķirīga.
64 Tomēr Komisija nav izvērtējusi dažādos strīdīgajos līgumos paredzētos darbus neatkarīgi vienu no otra un novērtējot tiem piemītošo tehnisko funkciju, kā to apgalvo Spānijas Karaliste, bet gan atbilstoši šī sprieduma 45. punktā minētajai judikatūrai tā ir izvērtējusi, vai darbu iznākumam ir viena un tā pati tehniskā funkcija.
65 Tādējādi Komisija secināja, ka runa ir par tādiem darbiem, kuru rezultāts ir vispārējs kanalizācijas tīkla uzlabojums, un ka tiem ir viena un tā pati tehniskā funkcija (apstrīdētā lēmuma 24. apsvērums).
66 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka seši kolektori un sekundārais kolektoru tīkls saņem visus komunālos notekūdeņus, lai veiktu to apstrādi kanalizācijas tīkla ietvaros.
67 Otrām kārtām, attiecībā uz lietusūdeņu noteces kanālu Spānijas Karaliste apgalvo, ka tam ir atšķirīga tehniskā funkcija, kas nav saistīta ar komunālo notekūdeņu vadību vai apstrādi, bet gan ar izvairīšanos no tā, lai pārāk stipra lietus gadījumā nerodas plūdi. Tomēr tā nav apgalvojusi, ka šajā lietā minētais noteces kanāls kopā ar kolektoriem un sekundāro kolektoru tīklu netiek izmantots kanalizācijas tīkla tehniskās funkcijas nodrošināšanā. Kā pamatoti norādījusi Komisija, šis noteces kanāls palīdz izvairīties no nelietderīgas attīrīšanas iekārtā attīrāmā ūdens daudzuma palielināšanās un ierobežot saņemošo ūdeņu piesārņojumu spēcīgu lietusgāžu radīto pārplūžu gadījumā, tādējādi veicinot labāku komunālo notekūdeņu apsaimniekošanu. Turklāt Spānijas Karaliste ir norādījusi, ka attiecīgais noteces kanāls neattīra komunālos notekūdeņus, bet tā nav apstiprinājusi, ka tas nenovada komunālos notekūdeņus. Tā ir precizējusi, ka nav iespējams strikti nodalīt lietusūdeņus, kas nonāk attiecīgajā noteces kanālā, un komunālos notekūdeņus, kas nonāk kolektoros. Jākonstatē, ka attiecīgais noteces kanāls novada gan lietusūdeņus, gan komunālos notekūdeņus, lai atvieglotu komunālo notekūdeņu kolektoru darbību un ļautu labāk darboties kanalizācijas tīklam.
68 Šajā ziņā ir jāmin, ka Spānijas iestādes, atbildot uz anketu, kas bija jāaizpilda saistībā ar 1996. gadā iesniegto lūgumu par atbalsta piešķiršanu, ir norādījušas, ka notekūdeņu novadīšanas projekta mērķis bija vairāku kolektoru izbūve teritorijā, no kuras komunālie notekūdeņi tiek novadīti uz Almosaras notekūdeņu attīrīšanas iekārtu. Tāpat tajā bija minēts, ka ir paredzēta arī noteces kanāla izbūve pārplūdes novēršanai, lai stipru lietusgāžu gadījumā un ar atbilstošu komunālo notekūdeņu atšķaidījuma pakāpi novadītu Ebro upē lietusūdeņus, ko kolektors nevarētu novadīt. Visbeidzot ir ticis precizēts, ka projektu kopuma galvenais mērķis ir “veikt pastāvošo nolietojušos struktūru sanēšanu un novērst trūkumus sistēmā, nodrošinot pašvaldībā tādu kanalizācijas cauruļu tīklu, kas spētu novadīt komunālos notekūdeņus uz galvenajiem kolektoriem, tādējādi izvairoties no plūdiem, pazemes ūdeņu piesārņošanas un nekontrolētām komunālo notekūdeņu noplūdēm”. Tas pats šī galvenā mērķa apraksts ir pārņemts arī 1996. gada lēmuma pielikumā, kurā ir ietverts projekta kopsavilkums. No tā izriet, kā ir norādījusi pati Spānijas Karaliste, ka saistībā ar kanalizācijas tīklu pastāv saikne starp komunālo notekūdeņu novadīšanu un izvairīšanos no plūdiem ar noteces kanāla palīdzību.
69 Jāsecina, ka attiecīgie astoņi projekti nav neatkarīgi, kā to ir apgalvojusi Spānijas Karaliste, bet ka tie visi ir viena un tā paša projekta sastāvdaļa, kas ir saistīts ar kanalizācijas tīklu un kas atbilstoši anketai, kura tika aizpildīta saistībā ar 1996. gadā iesniegto lūgumu par atbalsta piešķiršanu, un 1996. gada lēmuma pielikumā pievienotajam kopsavilkumam ir tāda kanalizācijas cauruļu tīkla izveide, kas spētu novadīt komunālos notekūdeņus uz galvenajiem kolektoriem, tādējādi izvairoties no plūdiem, pazemes ūdeņu piesārņošanas un nekontrolētām komunālo notekūdeņu noplūdēm. Kā pamatoti ir norādījusi Komisija, attiecīgajiem SPWS posmā ietilpstošajiem darbiem ir bijis līdzīgs mērķis, proti, nodrošināt vai atjaunot dažādiem rajoniem kanalizācijas cauruļu sistēmu, tostarp izbūvējot komunālo notekūdeņu kolektorus un noteces kanālus (apstrīdētā lēmuma 24. apsvēruma a) punkts). Līdz ar to tā faktiski ir tādu darbu virkne, kuru rezultātā galalietotāju vajadzībām vispārēji tiktu uzlabots kanalizācijas tīkls (apstrīdētā lēmuma 24. apsvērums). Saskaņā ar Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmo daļu un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija šīs darbu virknes mērķis ir pašai par sevi izpildīt tehnisku funkciju, proti, komunālo notekūdeņu novadīšanu.
70 Šo secinājumu neatspēko arī Spānijas Karalistes argumentācija, saskaņā ar kuru Direktīva 93/38 nav attiecināma uz noteces kanāliem, ciktāl to mērķis nav komunālo notekūdeņu novadīšana. Pirmkārt, kā jau iepriekš norādīts (skat. šī sprieduma 67. punktu), ir kļūdaini apgalvot, ka attiecīgais noteces kanāls novada tikai un vienīgi lietusūdeņus. Otrkārt, kā pamatoti ir norādījusi Komisija, ir jāuzskata, ka Direktīvas 93/38 6. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanas joma nav ierobežota tikai ar tām iekārtām, kuras tieši novada vai attīra komunālos notekūdeņus, bet ka šis noteikums ir piemērojams arī līgumiem, kas “ir saistīti ar notekūdeņu izvadīšanu vai attīrīšanu”, kas tādējādi ietver arī noteces kanālus.
71 Turklāt ir jānoraida argumentācija, ko Spānijas Karaliste ir izvirzījusi, lai apstrīdētu Komisijas argumentāciju, saskaņā ar kuru tādu darbību virknes, kas ir saistītas ar dažādiem komunālo notekūdeņu kolektoru veidiem, pielīdzināšana vienotai būvei ir apstiprināta Padomes 1991. gada 21. maija Direktīvā 91/271/EEK par komunālo notekūdeņu attīrīšanu (OV L 135, 40. lpp.). Šī direktīva it īpaši attiecas uz komunālo notekūdeņu savākšanu, attīrīšanu un novadīšanu, un komunālie notekūdeņi tās 2. panta 1. punktā ir definēti kā tādi, kas ietver arī lietus notekūdeņus. Turklāt, pat pieņemot, ka direktīvā ir atsevišķi noteikts notekūdeņu attīrīšanas iekārtām piemērojamais režīms, Spānijas Karaliste nav izskaidrojusi, kādas sekas no tā izriet attiecībā uz konkrētajiem projektiem, no kuriem neviens nav saistīts ar notekūdeņu attīrīšanas iekārtu.
72 Otrkārt, Spānijas Karaliste apstrīd attiecīgo projektu saimniecisko funkciju identiskumu. Lietusūdeņiem neesot piemērojams īpašs maksājums par komunālo notekūdeņu novadīšanas pakalpojumiem, kuru iekasē Saragosas pašvaldība. Līdz ar to par lietusūdeņu noteces kanālu nevarot tikt iekasēts atsevišķs maksājums vai nodeva. Turklāt Spānijas Karaliste savā atbildē Komisijai ir norādījusi, ka, pat ja šis īpašais maksājums ir paredzēts tīkla apsaimniekošanas izmaksu finansēšanai, tas nav pietiekams un ir nepieciešams papildu ieguldījums no pašvaldības budžeta. Tas nozīmējot, ka, kaut arī komunālo notekūdeņu apsaimniekošana faktiski daļēji tiek segta ar ieņēmumiem no attiecīgā nodokļa, lietusūdeņu savākšanai un attīrīšanai paredzētā tīkla infrastruktūra būtu jāfinansē no valsts līdzekļiem. Pastāvot būtiska atšķirība starp maksājumu par komunālo notekūdeņu attīrīšanu un samaksu par sabiedrisko pakalpojumu, ko sniedz lietusūdeņu noteces kanāli, kas liecinot par identiskuma neesamību saimnieciskajā ziņā. Maksājums par komunālo notekūdeņu attīrīšanu būtībā tiekot noteikts, ņemot vērā faktisko katras mājsaimniecības novadīto notekūdeņu daudzumu, proti, tas ir individualizēts maksājums, kas ir atkarīgs no katra nodokļa maksātāja paša patēriņa, savukārt samaksa par sabiedrisko pakalpojumu, ko sniedz lietusūdeņu noteces kanāli, iespējams, varētu tikt attiecināta uz visiem iedzīvotājiem, tomēr nemodulējot maksājamo summu atkarībā no labuma, kuru gūst attiecīgās personas.
73 Apstrīdētajā lēmumā Komisija ir atzinusi, ka saimnieciskajā ziņā “galalietotājiem [būtu] jāmaksā pakalpojumu sniedzējam atbilstoši to īstenotajam pakalpojumu izmantojumam” (24. apsvērums).
[..]
75 Pirmkārt, tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu, Spānijas Karaliste apstiprināja, ka Saragosas pašvaldības iekasētais īpašais maksājums par komunālo notekūdeņu novadīšanas pakalpojumiem, uz kuru tā ir norādījusi savā prasības pieteikumā, ir paredzēts Saragosas pašvaldības Nodokļu noteikumu Nr. 24.25, ar ko nosaka maksājumu par dzeramā ūdens apgādes un komunālo notekūdeņu novadīšanas pakalpojumiem, 2. nodaļas 2. pantā ar nosaukumu “Komunālo notekūdeņu novadīšanas pakalpojums”, kuru Komisija ir minējusi savos rakstveida apsvērumos. Atbilstoši šim noteikumam “ar nodokli apliekamā darbība šī maksājuma gadījumā ir komunālo notekūdeņu novadīšanas pakalpojuma sniegšana, ja runa ir par lietusūdeņiem un/vai lietus notekūdeņiem, kas tiek novadīti pašvaldībai piederošos vai tās apsaimniekošanā esošajos kolektoros un kanalizācijas sistēmās, jo tieši Saragosas pašvaldība šādā gadījumā uzņemas šo notekūdeņu apsaimniekošanu, tostarp ar to pārvadīšanu, attīrīšanu un izvadīšanu dabiskajās ūdenstilpnēs saistītās izmaksas atbilstoši nosacījumiem, kas ir paredzēti Ebro hidrogrāfijas konfederācijas izsniegtajās novadīšanas atļaujās”. No šī noteikuma izriet, ka tajā nav nošķirti komunālie notekūdeņi un lietusūdeņi.
76 Otrkārt, jākonstatē, ka Spānijas Karalistes argumentācija par lietusūdeņu savākšanai un attīrīšanai paredzētās tīklu infrastruktūras finansēšanu nav pamatota, ciktāl Spānijas Karaliste ir tikai norādījusi, ka minētā infrastruktūra ir jāfinansē no valsts līdzekļiem. Turklāt Spānijas Karaliste nav norādījusi nekādus apstākļus, kas varētu pierādīt, ka šī infrastruktūra – kaut vai tikai daļēji – netiek finansēta ar īpašo maksājumu par notekūdeņu novadīšanas pakalpojumiem.
77 Līdz ar to ir jāsecina, ka attiecīgie SPWS posmā ietilpstošie darbi veido tādu elementu kopumu, kuru iznākumam pašam par sevi ir jāspēj izpildīt saimniecisku funkciju.
78 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā secinot, ka attiecīgo SPWS posmā ietilpstošo darbu mērķis bija izpildīt vienu un to pašu tehnisko un saimniecisko funkciju Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē.
– Par FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem četriem strīdīgajiem līgumiem
79 Spānijas Karaliste ir norādījusi, ka Komisija nav pietiekami precīzi veikusi tehniski saimniecisko izvērtējumu un no tehniskā un saimnieciskā aspekta ir izvērtējusi šī sprieduma 15. punktā minētos FIMMA 97 posmā ietilpstošos četrus strīdīgos līgumus saistībā ar dūņu attīrīšanas iekārtu, vienu savienojošo kolektoru un diviem kolektoriem, tostarp Galjego upē izvietotajiem kolektoriem. Turpinājumā tā ir veikusi minētajā posmā ietilpstošo līgumu izvērtējumu un secinājusi, ka katrs projekts ir uzskatāms par neatkarīgu no pārējiem projektiem, un ka paziņojumu par paredzamo publisko iepirkumu publicēšana Oficiālajā Vēstnesī nebija nepieciešama.
80 Pirmkārt, attiecībā uz FIMMA 97 posmā ietilpstošo projektu tehnisko funkciju Komisija apstrīdētajā lēmumā ir secinājusi, ka attiecīgie četri projekti ir bijuši viena būve, ko Spānijas Karaliste savukārt apstrīd.
81 Saskaņā ar anketu, kas tika aizpildīta saistībā ar 1997. gadā iesniegto lūgumu par atbalsta piešķiršanu, FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem projektiem bija trīs dažādi mērķi. Tomēr ir jānorāda – tāpat kā to ir izdarījusi arī Komisija –, ka [FIMMA 97 posmā] ietilpstošie četri strīdīgie projekti ietilpa vienā un tajā pašā grupā, kam bija viens un tas pats mērķis, proti, “novērst neattīrītu komunālo notekūdeņu izvadīšanu”.
82 Attiecībā uz savienojošo kolektoru Spānijas Karaliste ir apgalvojusi, ka “tā funkcija atšķirībā no pārējiem kolektoriem nav komunālo notekūdeņu vai lietusūdeņu savākšana un novadīšana attiecīgi uz komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtām vai noteces kanāliem”, bet tā ir norādījusi, ka šī savienojošā kolektora mērķis ir “mēģināt novērst saistībā ar kanalizācijas struktūrām pastāvošo nelīdzsvarotību, kas pastāv Saragosas pilsētas nesimetriskās paplašināšanās dēļ”. Pretēji Spānijas Karalistes apgalvojumiem līdz ar to ir kļūdaini apgalvot, ka abas attīrīšanas iekārtas savienojošais kolektors ir “no pārējiem kolektoriem pilnīgi neatkarīga infrastruktūra”, ciktāl šis kolektors ir integrēts Saragosas pilsētas kanalizācijas tīklā. Spānijas Karaliste līdz ar to nošķir katra no šiem projektiem tehnisko funkciju, neņemot vērā to, ka runa ir par darbu kopumu, kura rezultāts ir vispārējs kanalizācijas tīkla uzlabojums galalietotāju vajadzībām (apstrīdētā lēmuma 24. apsvērums) un kura mērķis ir pašam par sevi izpildīt tehnisku funkciju, kas ir komunālo notekūdeņu novadīšana.
83 Attiecībā uz dūņu attīrīšanas iekārtu Spānijas Karaliste apgalvo, ka atšķirībā no kolektoriem tās funkcija nav lietusūdeņu vai komunālo notekūdeņu novadīšana, bet tās mērķis ir novērst to, lai dūņas, kas rodas saistībā ar dzeramā ūdens iegūšanu individuālajam, komerciālajam vai industriālajam patēriņam visā pilsētā, nenonāktu Vervas upē. Tomēr nav jānosaka, vai dūņu attīrīšanas iekārtai pašai par sevi ir no kolektora atšķirīga tehniskā funkcija, bet gan ir jāizvērtē, vai, ņemot vērā Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmo daļu, kolektori un dūņu attīrīšanas iekārta ir tādu darbu sastāvdaļa, kuru iznākumam ir kopēja tehniskā funkcija, proti, komunālo notekūdeņu novadīšana. Tomēr Spānijas Karaliste nenoliedz, ka dūņu attīrīšanas iekārtas veicina Saragosas pilsētas komunālo notekūdeņu sanāciju.
84 Turklāt ir jānoraida Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru tā pretendenta profils, kurš iesniedz piedāvājumu attiecībā uz līgumu saistībā ar kolektoru, pilnībā atšķiras no tā pretendenta profila, kurš iesniedz piedāvājumu attiecībā uz līgumu saistībā ar dūņu attīrīšanas iekārtu, jo tas nav viens no kritērijiem, kas ļauj veikt atzīšanu par būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē.
85 Visbeidzot Spānijas Karaliste apstrīd Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru starp kolektoriem un dūņu attīrīšanas iekārtām, kurām ir papildu raksturs attiecībā pret komunālo notekūdeņu attīrīšanu, tehniskajā ziņā pastāv līdzvērtīgums. Šajā ziņā tā norāda, ka šajā lietā runa ir par tādu dūņu attīrīšanas iekārtu, kas ir radušās saistībā ar dzeramā ūdens iegūšanu, un nevis attīrīšanas iekārtu. Tomēr ir jākonstatē, ka Spānijas Karaliste nav izskaidrojusi, kādēļ tas, ka runa ir par šādu dūņu attīrīšanas iekārtu, nozīmē, ka tā papildu veidā nav komunālo notekūdeņu attīrīšanas procesa sastāvdaļa, ciktāl šī rūpnīca atbilst mērķim novērst neattīrītu komunālo notekūdeņu novadīšanu, kā tas ir precizēts anketā, kas tika iesniegta saistībā ar 1997. gadā iesniegto lūgumu par atbalsta piešķiršanu.
[..]
87 Jāsecina, ka četri attiecīgie projekti nav neatkarīgi, kā to ir apgalvojusi Spānijas Karaliste, bet ka tie visi ietilpst vienā un tajā pašā ar kanalizācijas tīklu saistītajā projektā. Kā pamatoti ir atzinusi Komisija, attiecīgajiem FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem darbiem ir bijis līdzīgs mērķis, proti, kolektoru izbūve Vervas un Galjego upēs, lai apkalpotu tās teritorijas, no kurām notekūdeņi joprojām tika novadīti tieši upēs, un atjaunotu divas komunālo notekūdeņu attīrīšanas iekārtas, uz kurām šie notekūdeņi tiek novadīti (apstrīdētā lēmuma 24. apsvēruma b) punkts). Tādējādi tie ir virkne tādu darbu, kuru rezultāts ir vispārējs kanalizācijas tīkla uzlabojums galalietotāju vajadzībām (apstrīdētā lēmuma 24. apsvērums). Saskaņā ar Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmo daļu un iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Francija šīs darbu virknes iznākuma mērķis ir pašam par sevi izpildīt tehnisku funkciju, proti, komunālo notekūdeņu novadīšanu.
[..]
89 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā secinot, ka attiecīgo FIMMA 97 posmā ietilpstošo darbu mērķis bija izpildīt vienu un to pašu tehnisko un saimniecisko funkciju Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē.
– Secinājumi
90 Līdz ar to attiecībā uz SPWS un FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem attiecīgajiem projektiem Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 26. apsvērumā ir kļūdaini secinājusi, ka šie projekti attiecībā uz katru no abiem šiem posmiem veido būvi, kas ir tikusi mākslīgi sadalīta Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas un 13. punkta izpratnē. Pēc analoģijas ar situāciju, kas pastāvēja lietā, kurā tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, attiecīgie projekti būtībā sastāvēja no divu veidu konkrētiem darbiem saistībā ar pastāvošā tīkla sanāciju un to rezultāts pēc darbu pabeigšanas būtu minētā tīkla izpildītās funkcijas neatņemama sastāvdaļa.
91 Šo secinājumu neatspēko arī Spānijas Karalistes argumenti saistībā ar citiem tās izvirzītajiem kritērijiem, proti, ģeogrāfiskajiem un laika elementiem, vai ar kritērijiem, kurus Komisija apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini izmantojusi.
92 Attiecībā uz ģeogrāfiskajiem un laika aspektiem ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmo daļu un šī noteikuma interpretāciju, ko Tiesa ir sniegusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija, tie paši par sevi nav kritēriji, kas izrietētu no attiecīgā noteikuma vai judikatūras (skat. šī sprieduma 53. punktu).
93 Pirmkārt, attiecībā uz ģeogrāfisko aspektu Komisija apstrīdētā lēmuma 24. apsvērumā ir norādījusi, ka “attiecībā uz astoņiem SPWS [posmā] ietilpstošajiem projektiem [..] vienīgā atšķirība [bija] tā, ka [attiecīgie darbi tika] veikti dažādos ģeogrāfiskajos rajonos”, un ka “attiecībā uz četriem [FIMMA 97 posmā] ietilpstošajiem projektiem vienīgā atšķirība [bija] tā, ka [attiecīgie darbi tika] veikti dažādos ģeogrāfiskajos rajonos”. 26. apsvērumā Komisija ir piebildusi, ka “darbi [ir tikuši] veikti vienā ģeogrāfiskajā teritorijā”.
94 Šajā ziņā Spānijas Karaliste ir norādījusi uz pretrunu apstrīdētajā lēmumā, jo, no vienas puses, Komisija ir apstiprinājusi ģeogrāfiskās dažādības un, no otras puses, vienas ģeogrāfiskās teritorijas esamību. Tomēr ir jākonstatē, ka arī Spānijas Karaliste ir paudusi šādu pašu apgalvojumu, apgalvodama, ka, “lai gan [attiecīgie darbi] bija saistīti ar vienu vienīgu teritoriju, [tie] bija izvietoti lielā attālumā viens no otra un starp tiem nebija nekādas saistības no ģeogrāfiskā viedokļa”.
95 Spānijas Karaliste būtībā ir norādījusi, ka starp attiecīgajos projektos paredzētajiem darbiem nav bijusi nekāda fiziska saistība, kā dēļ Komisija neesot varējusi izdarīt secinājumu par divu būvju pastāvēšanu. Tomēr, pat pieņemot, ka šī fiziskas saistības neesamība būtu pierādīta, nemainīgs būtu tas, ka dažādie darbi ir Saragosas pilsētas kanalizācijas tīkla izpildītās funkcijas neatņemama sastāvdaļa, kas ļauj secināt, ka tie ir saistīti ar vienu un to pašu būvi. Līdz ar to nav svarīgi, ka minētie darbi tiek veikti visa tīkla garumā un tie nav fiziski tieši saistīti, ciktāl, kā ir norādījusi arī Komisija un ko Spānijas Karaliste nav apstrīdējusi, tie tiek veikti teritorijā, kurā ir izvietoti Saragosas pašvaldības apsaimniekotais kanalizācijas cauruļu tīkls un kolektori. Līdz ar to, kā apstrīdētajā lēmumā ir norādījusi Komisija, pat ja attiecīgie darbi tiek “veikti dažādos ģeogrāfiskajos rajonos”, tie tiek veikti “vienā ģeogrāfiskajā teritorijā”. Tādējādi Spānijas Karalistes argumentācija attiecībā uz iespējamo apstrīdētajā lēmumā pastāvošo pretrunu šajā ziņā nevar tikt akceptēta.
96 Līdz ar to ir noraidāms arī Spānijas Karalistes arguments, ar kuru tā vēlas vilkt paralēles ar iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija izvērtēto situāciju. Spānijas Karaliste nav sniegusi nekādu informāciju, kas ļautu pierādīt, ka strīdīgie līgumi attiecās uz dažādiem kanalizācijas tīkliem, attiecībā uz kuriem būtu bijis jāpārbauda, vai tie varētu tikt apvienoti.
97 Visbeidzot, atbildot uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru Direktīvā 91/271 kā ģeogrāfiskā atsauce ir izmantota aglomerācija, Spānijas Karaliste apgalvo, ka šai atsaucei nav nekādas nozīmes, definējot būvi publiskā iepirkuma jomā pastāvošā tiesiskā regulējuma izpratnē. Tam, ka šajā direktīvā kā ģeogrāfiskā atsauce ir izmantota aglomerācija, esot nozīme saistībā ar komunālo notekūdeņu attīrīšanu un sabiedrības veselības aizsardzību. Šajā ziņā ir jāsecina, ka, ciktāl dažādo darbu rezultāts ir Saragosas pilsētas kanalizācijas tīkla izpildītās funkcijas neatņemama sastāvdaļa, atbilstošā ģeogrāfiskā teritorija ir šī tīkla pārklājuma teritorija neatkarīgi no tā, vai tā ir saistīta ar pilsētas aglomerāciju vai pašvaldības teritoriju.
98 Līdz ar to ir jāsecina, ka Spānijas Karalistes argumentācija attiecībā uz iespējamā ģeogrāfiskā kritērija piemērošanu, kuru ņemot vērā Komisijai apstrīdētajā lēmumā būtu bijis jāatzīst, ka attiecīgie projekti neveido divas būves Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, nevar tikt akceptēta.
99 Otrkārt, attiecībā uz laika aspektu Komisija apstrīdētajā lēmumā ir secinājusi, ka pastāv divas projektu grupas, viena saistībā ar SPWS posmu un otra – saistībā ar FIMMA 97 posmu.
100 Šajā ziņā, pat pieņemot, ka Spānijas Karaliste būtu ieinteresēta apstrīdēt šo sadalījumu divos lēmumos, tās argumentācija, saskaņā ar kuru nebija iespējams definēt divas grupas tikai tādēļ vien, ka projekti bija apstiprināti divos dažādos lēmumos, ir noraidāma. Būtībā, kā ir norādījusi Komisija, tas, ka tā ir noteikusi divas projektu grupas, izriet no laika elementa piemērošanas, jo darbu apvienošana bija saistīta ar to piederību diviem laika ziņā atšķirīgiem Saragosas notekūdeņu novadīšanas plāna posmiem.
101 Turklāt Spānijas Karaliste ir apstrīdējusi to, ka strīdīgos projektus var uzskatīt par tādiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā laika vienībā saistībā ar katru no abiem posmiem. Tā apstrīd Komisijas vēlāk veikto vērtējumu, ar kuru administratīvajā procesā netika atspēkots Spānijas Karalistes arguments, saskaņā ar kuru līgumi attiecībā uz SPWS posmu tika noslēgti 14 mēnešu un attiecībā uz FIMMA 97 posmu – 20 mēnešu laikā.
102 Kā jau iepriekš precizēts (skat. šī sprieduma 50., 52. un 53. punktu), Tiesa iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija nav definējusi laika kritēriju, bet ir ņēmusi vērā laika aspektu kā vērtējuma elementu. Jāmin, ka Tiesa nav norādījusi uz laika vienības pastāvēšanu, bet gan uz “vienlaicīgu uzaicinājumu iesniegt piedāvājumus attiecībā uz strīdīgajiem līgumiem”, savukārt ģenerāladvokāts Džeikobss [Jacob] savos secinājumos, kas sniegti iepriekš minētajā lietā Komisija/Francija (Recueil, I‑8341., I‑8318. lpp.), kā apgalvo Komisija, ir atsaucies uz “noteiktu laikposmu” (72. punkts).
103 Šajā lietā, kā pamatoti norādījusi Komisija, uzaicinājumi iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā attiecībā uz visām konkrēto projektu grupām tika publicēti vienā un tajā pašā laikposmā. Tādējādi no astoņiem SPWS posmā ietilpstošajiem līgumiem septiņi līgumi tika izziņoti mazāk nekā piecu mēnešu laikposmā no 1997. gada 29. jūlija līdz 1997. gada 17. decembrim, pieci – divos dažādos datumos un viens tika izziņots 1998. gada 24. jūlijā, bet ar četru mēnešu izpildes termiņu. Attiecībā uz četriem FIMMA 97 posmā ietilpstošajiem līgumiem uzaicinājumi iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā tika publicēti mazāk nekā sešu mēnešu laikposmā no 1998. gada 13. novembra līdz 1999. gada 9. jūnijam.
[..]
107 Secinājumā ir jānorāda, ka Spānijas Karalistes argumentācija attiecībā uz iespējama laika kritērija pastāvēšanu, kura piemērošana šajā lietā ļautu uzskatīt, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secinājusi, ka pastāv divas būves, nevar tikt akceptēta.
108 Otrkārt, Spānijas Karaliste ir apgalvojusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir izmantojusi diezgan specifiskus kritērijus, lai konstatētu Spānijas iestāžu izdarīto pārkāpumu, kā, piemēram, potenciālo pretendentu spēju sniegt pakalpojumu vai to ieinteresētību izpildīt noteiktus vai uzreiz visus līgumus (apstrīdētā lēmuma 9. apsvērums).
109 Apstrīdētajā lēmumā Komisija daļā, kas attiecas uz sākotnējo izvērtējumu, faktiski ir minējusi noteiktus apstākļus saistībā ar potenciālajiem pretendentiem (9. apsvērums). Tā tos ir norādījusi arī galīgajā izvērtējumā (25. apsvērums), lai gan izmantojot citādu formulējumu.
110 No apstrīdētā lēmuma 24. un 26. apsvēruma tomēr izriet, ka Komisija ir izdarījusi secinājumu par divu būvju pastāvēšanu Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, ņemot vērā tehnisko un saimniecisko funkcionālo kritēriju izpildi. Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā minētie elementi ir tikai apstiprinājuši ar šiem funkcionālajiem kritērijiem pamatoto secinājumu. Tādēļ ar šo elementu norādīšanu nevar atspēkot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.
111 Pilnības labad attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā izdarītajām atsaucēm uz potenciālajiem pretendentiem ir jānorāda, ka Tiesa iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija 42. punktā ir precizējusi, ka “Kopienu uzņēmuma spēja izpildīt visus darbus, kas ir paredzēti attiecīgajos līgumos” var būt norāde, kas apstiprina būves pastāvēšanu Direktīvas 93/38 izpratnē.
112 Turklāt apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā Komisija ir atsaukusies uz Direktīvas 93/38 4. panta 2. punktu. Šis noteikums aizliedz jebkāda veida diskrimināciju pret pretendentiem, aizsargājot arī tos pretendentus, kas tika atturēti no piedāvājumu iesniegšanas tāpēc, ka tiem ar līgumslēdzējas iestādes īstenoto procedūru bija radīts neizdevīgāks stāvoklis (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija, 109. punkts). Apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā ietvertie ar potenciālajiem pretendentiem saistītie elementi tādējādi ir norādīti arī saistībā ar Direktīvas 93/38 4. panta 2. punktu.
113 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jāsecina, ka Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pieļāvusi kļūdu gan saistībā ar to kritēriju noteikšanu, kuri ļauj veikt atzīšanu par būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē, gan saistībā ar šo kritēriju piemērošanu šajā lietā. Būtībā attiecīgie darbi sastāv no divu konkrētu darbu virknēm, kuri ir saistīti ar Saragosas kanalizācijas tīklu un kuru rezultāts pēc šo darbu pabeigšanas būs šī tīkla izpildītās funkcijas neatņemama sastāvdaļa. Līdz ar to Spānijas Karaliste nav pierādījusi, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka pastāv divas būves – viena saistībā ar SPWS posmu un otra – saistībā ar FIMMA 97 posmu.
114 Līdz ar to pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
Par otro daļu, kas attiecas uz Komisijas pieļautu acīmredzamu kļūdu vērtējumā attiecībā uz nodoma pastāvēšanu
115 Spānijas Karaliste būtībā apgalvo, ka Direktīvas 93/38 14. panta 13. punkta pārkāpuma priekšnosacījums ir nodoms, kuru ir jāpierāda Komisijai. Šajā ziņā esot jāņem vērā vienīgi publiskā iepirkuma jomā pastāvošais tiesiskais regulējums, nevis Regula Nr. 1164/94. Tomēr Komisija neesot iesniegusi pierādījumus, kas apliecinātu šāda nodoma pastāvēšanu. Katrā ziņā Spānijas Karaliste apgalvo, ka tā ir rīkojusies pārskatāmi, kā arī labā ticībā un pilnībā sadarbojoties ar Komisiju visā procedūras laikā.
116 Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir secinājusi, ka Spānijas iestādes ir pārkāpušas Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktu, un noteica attiecībā uz Spānijas Karalisti finanšu korekciju atbilstoši Regulas Nr. 1164/94 II pielikuma H pantam.
117 Kā pamatoti norādījusi Spānijas Karaliste, ģenerāladvokāts Džeikobss savos iepriekš minētajā lietā Komisija/Francija sniegtajos secinājumos ir apgalvojis, ka Direktīvas 93/38 14. panta 13. punkta formulējums liecina par zināmu nodoma pakāpi īstenotajā rīcībā (37.–39. punkts).
118 Savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Komisija/Francija (31. punkts) Tiesa tomēr secināja, ka Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktā konkrētā veidā ir pausti pienākumi, kas līgumslēdzējām iestādēm izriet no Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas, un līdz ar to tas ir jāņem vērā kopā ar pēdējo minēto noteikumu, lai izvērtētu būves sadalīšanas pastāvēšanu. Tiesa nebija pārbaudījusi, vai līgumslēdzējas iestādes ar nodomu bija sadalījušas vienotu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē.
119 Līdz ar to ir jāsecina, ka šajā lietā Komisijai, ņemot vērā Direktīvas 93/38 14. panta 13. punktu, nebija jāpierāda Spānijas iestāžu nodoms sadalīt dažādos līgumos vienotu būvi Direktīvas 93/38 14. panta 10. punkta pirmās daļas izpratnē. Līdz ar to tai šajā ziņā nebija nekāda pierādīšanas pienākuma, un attiecīgā gadījumā tai nevar pārmest to, ka tā nav pierādījusi šāda nodoma pastāvēšanu.
120 Šo secinājumu nevar atspēkot Spānijas Karalistes izvirzītie argumenti, saskaņā ar kuriem Spānijas iestādes bija lojāli sadarbojušās ar Komisiju un bija rīkojušās pārskatāmi un labā ticībā. Tā kā, lai konstatētu Direktīvas 93/38 14. panta 13. punkta pārkāpumu, nav nepieciešams nekāds ar attiecīgo iestāžu nodomu saistīts elements, ar Spānijas iestāžu rīcību saistītajiem apsvērumiem šajā lietā nav nozīmes, lai pierādītu, ka Komisija ir kļūdaini izdarījusi secinājumu par šī noteikuma pārkāpumu.
[..]
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Spānijas Karaliste atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Truchot | Martins Ribeiro | Popescu |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 11. jūlijā.
[Paraksti]