VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2024. gada 28. februārī (*)
Ekonomikas un monetārā politika – Kredītiestāžu prudenciālā uzraudzība – Regulas (ES) Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrā daļa – Kompetentās iestādes pilnvaras, kuras ECB izmanto tieši, pamatojoties uz attiecīgajām Savienības tiesību normām – Austrijas tiesību aktos par Regulas (ES) Nr. 575/2013 395. panta pārkāpumu paredzēta absorbēšanas procentu piemērošana – ECB kompetence – Direktīvas 2013/36/ES 65. panta 1. punkts un 70. pants – Samērīgums
Lietā T‑667/21
BAWAG PSK Bank für Arbeit und Wirtschaft und Österreichische Postsparkasse AG, Vīne (Austrija), ko pārstāv H. Bälz, D. Bliesener, M. Bsaisou un G. Tönningsen, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Centrālo banku (ECB), ko pārstāv K. Lackhoff, J. Poscia un M. Ioannidis, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Austrijas Republika, kuru pārstāv J. Schmoll un F. Koppensteiner, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši P. Škvaržilova‑Pelcla [P. Škvařilová‑Pelzl], I. Nemms [I. Nõmm] (referents), G. Šteinfate [G. Steinfatt] un D. Kukovecs [D. Kukovec],
sekretāre: E. Eriksone [H. Eriksson], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
pēc tiesas sēdes 2023. gada 28. martā
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja – BAWAG PSK Bank für Arbeit und Wirtschaft und Österreichische Postsparkasse AG – lūdz atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2021. gada 2. augusta Lēmumu ECB‑SSM‑2021‑ATBAW‑7‑ESA‑2018‑0000126, kas pieņemts, pamatojoties uz 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 3. punktu, kā arī 9. panta 1. punktu Padomes Regulā (ES) Nr. 1024/2013 (2013. gada 15. oktobris), ar ko Eiropas Centrālajai bankai uztic īpašus uzdevumus saistībā ar politikas nostādnēm, kas attiecas uz kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību (OV 2013, L 287, 63. lpp.), kopsakarā ar 395. panta 1. punktu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (2013. gada 26. jūnijs) par prudenciālajām prasībām attiecībā uz kredītiestādēm un ieguldījumu brokeru sabiedrībām, un ar ko groza Regulu (ES) Nr. 648/2012 (OV 2013, L 176, 1. lpp.; labojumi – OV 2013, L 208, 68. lpp., un OV 2013, L 321, 6. lpp.), un 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu 1993. gada 30. jūlija Bundesgesetz über das Bankwesen (Bankwesengesetz)) (Banku likums, BGBl. 532/1993), kas grozīts ar 2021. gada 28. maija Bundesgesetz, mit dem das Bankwesengesetz, das Börsegesetz 2018, das Finalitätsgesetz, das Finanzmarkt‑Geldwäsche‑Gesetz, das Sanierungs- und Abwicklungsgesetz, das Wertpapieraufsichtsgesetz 2018 und das Zentrale Gegenparteien‑Vollzugsgesetz geändert werden (Federālais likums, ar ko groza Banku likumu, 2018. gada Biržas likumu, Likumu par darījumu galīgumu, Finanšu tirgos noziedzīgi iegūto līdzekļu legalizācijas novēršanas likumu, Sanācijas un noregulējuma likumu, 2018. gada Vērtspapīru uzraudzības likumu un Centrālo darījumu partneru nodrošinātās izpildes likumu) (BGBl. I, 98/2021) (turpmāk tekstā – “BWG”).
Tiesvedības priekšvēsture
2 Prasītāja ir Austrijā reģistrēta kredītiestāde, kas ietilpst BAWAG koncernā un kas ir atbildīga par šā koncerna darbību banku nozarē. Tās mātessabiedrība ir finanšu pārvaldītājsabiedrība BAWAG Group AG. Prasītāja ir tieši pakļauta ECB īstenotai prudenciālajai uzraudzībai.
3 Prasītāja 2016. gadā netieši iegādājās Francijā mājokļu iegādei izsniegtu aizdevumu portfeli, kas sastāvēja no apmēram 20 000 aizdevumu, galvenokārt no nodrošinātiem hipotekārajiem aizdevumiem, ar sākotnējo aptuveno pamatsummas kopapjomu 1,4 miljardi EUR un ar tiem saistītajām papildtiesībām un nodrošinājumu (turpmāk tekstā – “portfelis “Vermeer””).
4 Šis portfelis tika iegādāts no divām Francijā reģistrētām kredītiestādēm – My Money Bank SCA un GE SCF SCA. Lai pamatā esošos aizdevumus un ar tiem saistīto nodrošinājumu varētu nodot bez nepieciešamības grozīt visus attiecīgos līgumus, iepriekš tika veikta portfeļa “Vermeer” vērtspapīrošana. Tādējādi minētais portfelis tika nodots kopīgam ieguldījumu fondam FCT Pearl, kurš nav juridiska persona, kurš izveidots 2016. gada 10. augustā tikai un vienīgi šīs iegādes vajadzībām un kuru pārvaldošā sabiedrība ir Eurotitrisation SA. Šā fonda turētājbankai Société Générale SA bija uzdots veikt fonda aktīvu turēšanu un pārvaldošās sabiedrības uzraudzību. Par FCT Pearl aktīvus veidojošos aizdevumus (turpmāk tekstā – “pamatā esošie aizdevumi” jeb “pamatā esošie riska darījumi”) pārvaldošo struktūru tika izraudzīta My Money Bank.
5 Prasītāja 2016. gada decembrī iegādājās visas FCT Pearl ieguldījumu daļas un tādējādi kļuva par tā faktisko īpašnieku. Šajā statusā tā saņem saistībā ar pamatā esošajiem aizdevumiem veiktos maksājumus (kapitāla atmaksu un procentu maksājumus). Tomēr tā nav iesaistīta nedz fonda darbības vadībā, par ko ir atbildīga fondu pārvaldošā sabiedrība un turētājbanka, nedz pamatā esošo aizdevumu ikdienas pārvaldīšanā, ko nodrošina My Money Bank.
6 ECB, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 12. pantu un 143.–146. pantu Eiropas Centrālās bankas Regulā (ES) Nr. 468/2014 (2014. gada 16. aprīlis), ar ko izveido vienotā uzraudzības mehānisma pamatstruktūru Eiropas Centrālās bankas sadarbībai ar nacionālajām kompetentajām un norīkotajām iestādēm (OV 2014, L 141, 1. lpp.), 2017. gadā no 20. janvāra līdz 31. martam veica pārbaudi uz vietas prasītājas biroju telpās.
7 Šajā sakarā ECB citastarp pārbaudīja metodi, ko prasītāja bija izmantojusi, lai aprēķinātu ar portfeli “Vermeer” saistītā riska kopapjomu, ņemot vērā Regulas Nr. 575/2013 prasības attiecībā uz lielajiem riska darījumiem. Šajā ziņā tā norādīja, ka prasītājai trūkst datu, kas dotu iespēju identificēt katru ar pamatā esošajiem aizdevumiem saistīto parādnieku. No tā ECB izsecināja, ka prasītāja, aprēķinot ar portfeli “Vermeer” saistīto riska darījumu kopapjomu, nevar izmantot Regulas Nr. 575/2013 390. panta 7. punktā paredzēto tā dēvēto “caurskatāmības” pieeju, kas dod iespēju riskiem pakļauto vērtību aprēķināt pamatā esošo riska darījumu līmenī, nevis paša fonda darbības līmenī.
8 ECB, pamatojoties uz 6. panta 2. punkta a) apakšpunktu Komisijas Deleģētajā regulā (ES) Nr. 1187/2014 (2014. gada 2. oktobris), ar ko papildina Regulu Nr. 575/2013 attiecībā uz regulatīvajiem tehniskajiem standartiem, lai noteiktu klienta vai savstarpēji saistītu klientu grupas kopējo riska darījumu apmēru attiecībā uz darījumiem ar pamatā esošajiem aktīviem (OV 2014, L 324, 1. lpp.), uzskatīja, ka katrs no pamatā esošajiem riska darījumiem, kuriem nebija identificēts attiecīgais parādnieks, ir jāattiecina uz pašu [portfeļa] darījumu, tas ir, FCT Pearl kā atsevišķu klientu. Līdz ar to portfeļa “Vermeer” uzskaite atbilstoši regulējumam, kas piemērojams lielajiem riska darījumiem, liecinot, ka ir pārsniegts Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā noteiktais limits – 25 % no “atbilstošā” kapitāla.
9 Šajā ziņā ECB nepiekrita prasītājas argumentācijai, ka tādu datu trūkums, kas dotu iespēju portfelī “Vermeer” atsevišķi – pēc vārda un uzvārda, adreses un dzimšanas datuma – identificēt katru aizņēmēju, tai neliedzot aizņēmējus identificēt, pamatojoties uz regulējumu, kas piemērojams lielajiem riska darījumiem. Prasītāja vispirms norādīja, ka tā par katru pamatā esošo aizdevumu un attiecīgo nodrošinājumu ir saņēmusi pilnīgu datu kopumu ar 93 veidu datiem, no kuriem 21 veida dati tiekot atjaunināti ik dienas, bet 43 veidu dati – vienreiz mēnesī. Tomēr, tā kā 3 no šiem 93 datu veidiem (vārds un uzvārds, dzimšanas datums un adrese) ir ļoti sensitīvi personas dati, tie, pamatojoties uz vienošanos par personas datu aizsardzību, tai tika iesniegti šifrētā formātā, tomēr esot iespējama to tālāknodošana nešifrētā formātā, ja tas būtu nepieciešams, lai prasītāja varētu izpildīt regulatīvās prasības.
10 Tādēļ sava 2017. gada 10. maija pārbaudes ziņojuma secinājumu daļas 9. punktā ECB atzina, ka attiecībā uz portfeli “Vermeer” prasītāja nav ievērojusi Regulas Nr. 575/2013 395. pantā noteikto lielo riska darījumu limitu.
11 Prasītāja 2017. gada 1. septembrī informēja ECB, ka mehānisms, kas izmantojams pamatā esošo aizdevumu parādnieku personas identifikācijas datu nosūtīšanai, septembra vidū tiks grozīts tādējādi, ka tās datu aizsardzības speciālistei būs iespējams identificēt katra portfelī “Vermeer” iekļautā pamatā esošā riska darījuma katru parādnieku.
12 Finanzmarktaufsichtsbehörde (Finanšu tirgu uzraudzības iestāde, Austrija; turpmāk tekstā – “FMA”) 2017. gada 20. septembrī un 30. oktobrī pieprasīja no prasītājas tabulu, kurā būtu atspoguļots attiecīgais “atbilstošais” kapitāls un attiecīgais vislielākais lielo riska darījumu limita pārsniegums – individuāli un konsolidēti – katrā mēnesī no 2016. gada decembra līdz 2017. gada septembrim. Prasītāja iesniedza FMA šo pieprasīto informāciju.
13 ECB 2021. gada 17. februārī nosūtīja prasītājai lēmuma projektu, lai dotu tai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Prasītāja 2021. gada 2. martā rakstveidā pauda savu nostāju par šo lēmuma projektu.
14 ECB 2021. gada 29. jūnijā deva prasītājai iespēju iesniegt apsvērumus par lēmuma projekta redakciju, kas bija pārstrādāta sakarā ar grozījumu BWG 97. panta 1. punktā. Prasītāja atkārtoja apsvērumus, kurus tā bija paudusi 2021. gada 2. martā.
15 ECB 2021. gada 2. augustā, pamatojoties uz Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu un 9. panta 1. punktu kopsakarā ar Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktu un BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, pieņēma Lēmumu ECB/SSM/2021‑ATBAW‑7‑ESA‑2018‑0000126, ar kuru prasītājai uzdots samaksāt absorbēšanas procentus [Abschöpfungszinsen] 19 332 923,82 EUR apmērā (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
16 Pirmām kārtām, ECB, atsaucoties uz savu galīgo izmeklēšanas ziņojumu, konstatēja, ka prasītājai bija pieejama tikai tāda informācija, ar kuras palīdzību tai ir iespējams noskaidrot katra portfelī “Vermeer” iekļautā pamatā esošā riska darījuma summu, bet ne katra attiecīgā parādnieka identitāti, jo nozīmīgā informācija tai bija iesniegta šifrētā formātā, un ka līdz ar to tai, aprēķinot minēto pamatā esošo riska darījumu īpatsvaru kredītriska kopapjomā, esot bijis jāpiemēro Deleģētās regulas Nr. 1187/2014 6. panta 2. punkta a) apakšpunkts.
17 Otrām kārtām, ECB, ņemot vērā informāciju, ko prasītāja bija iesniegusi FMA, konstatēja, ka desmit mēnešus pēc kārtas – laikposmā no 2016. gada decembra līdz 2017. gada septembrim – prasītājas riska darījumi saistībā ar FCT Pearl bija pārsnieguši slieksni – 25 % no sava “atbilstošā” kapitāla Deleģētās regulas Nr. 1187/2014 6. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
18 Trešām kārtām, ECB konstatēja, ka no Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunkta un 3. punkta, kā arī 9. panta 1. punkta otrās daļas izriet, ka tā ir tiesīga piemērot prasītājai absorbēšanas procentus uz BWG 97. panta pamata; 2018. gada 7. augusta spriedumā VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) šis pasākums esot kvalificēts kā “administratīvs pasākums” Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/36/ES (2013. gada 26. jūnijs) par piekļuvi kredītiestāžu darbībai un kredītiestāžu un ieguldījumu brokeru sabiedrību prudenciālo uzraudzību, ar ko groza Direktīvu 2002/87/EK un atceļ Direktīvas 2006/48/EK un 2006/49/EK (OV 2013, L 176, 338. lpp.), 65. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt tā norādīja, ka 2021. gada 28. maijā izdarītais grozījums BWG 97. pantā nav nozīmīgs. Ar šo grozījumu ieviestais izņēmums attiecoties tikai uz Regulas Nr. 575/2013 395. panta 5. punktā nosacīti atļautiem pārsniegumiem saistībā ar riska darījumiem, kas ietilpst tirdzniecības portfelī. Taču prasītāja ar FCT Pearl saistītos riska darījumus esot uzrādījusi nevis savā tirdzniecības portfelī, bet gan ārpus tā.
19 Ceturtām kārtām, līdz ar to ECB piemēroja prasītājai absorbēšanas procentus 19 332 923,82 EUR apmērā, tostarp 10 159 572,31 EUR par Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta individuālo pārkāpumu un 9 173 351,51 EUR par šīs normas pārkāpumu konsolidētā izteiksmē.
Lietas dalībnieku prasījumi
20 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest ECB atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 ECB un Austrijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais vērtējums
22 Prasības pamatošanai prasītāja izvirza – pēc būtības – sešus pamatus, ar kuriem tā apgalvo, ka, pirmkārt, ECB nav kompetences piemērot absorbēšanas procentus, otrkārt, absorbēšanas procentu piemērošanai ir iestājies noilgums, treškārt, ECB, konstatējot, ka prasītāja ir izdarījusi pārkāpumu, ir pieļāvusi tiesību kļūdas un kļūdas vērtējumā, ceturtkārt, nav ievērots samērīguma princips, piektkārt, ECB nav izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā visus lietai nozīmīgos aspektus un, sestkārt un pakārtoti, ir pieļautas kļūdas piemēroto absorbēšanas procentu summas aprēķinā.
Par pirmo pamatu attiecībā uz ECB kompetences neesamību
23 Prasītāja apgalvo: nav tā, ka Regula Nr. 1024/2013, konkrētāk, tās 9. panta 1. punkta otrās daļas otrais teikums deleģētu ECB pilnvaras piemērot absorbēšanas procentus uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata; ECB esot tikai varējusi uz Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta trešās daļas pamata lūgt FMA izmantot šīs pilnvaras, kas tai paredzētas Austrijas tiesību aktos. Tā piebilst, ka 2018. gada 7. augusta spriedums VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) nav nozīmīgs.
24 ECB, ko atbalsta Austrijas Republika, uzskata, ka tai bija kompetence piemērot BWG 97. panta 2. punktu, jo runa esot par pilnvarām, kas piešķirtas “saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem” Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otrā teikuma izpratnē; tā apgalvo, ka tās kompetence piemērot absorbēšanas procentus implicīti izriet no 2018. gada 7. augusta sprieduma VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648).
25 Ar apstrīdēto lēmumu ECB, pamatojoties uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, piemēroja prasītājai absorbēšanas procentus par to, ka pēdējā minētā nebija ievērojusi Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta prasības.
26 Saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktu – redakcijā, kas bija piemērojama strīdīgajā laikposmā, – “iestāde neiesaistās riska darījumā ar klientu vai ar savstarpēji saistītu klientu grupu, ja šāda darījuma vērtība – pēc tam, kad ņemta vērā kredītriska mazināšanas ietekme saskaņā ar [šīs regulas] 399.–403. pantu, – pārsniedz 25 % no tās atbilstošā kapitāla[; j]a klients ir iestāde vai ja savstarpēji saistītu klientu grupā ir viena vai vairākas iestādes, šī vērtība nepārsniedz 25 % no iestādes atbilstošā kapitāla vai [..] 150 miljonus [EUR], atkarībā no tā, kura summa ir lielāka, ar nosacījumu, ka riska darījumu vērtību summa – pēc tam, kad ņemta vērā kredītriska mazināšanas ietekme saskaņā ar [šīs regulas] 399. līdz 403. pantu, – ar visiem saistītajiem klientiem, kas nav iestādes, nepārsniedz 25 % no iestādes atbilstošā kapitāla”.
27 Saskaņā ar BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu:
“[FMA], pamatojoties uz [BWG] 30.a pantu, kredītiestādēm, atbildīgajiem uzņēmumiem [BWG] 30. panta 6. punkta izpratnē un kredītiestāžu apvienības centrālajai institūcijai piemēro procentus šādā apmērā: [..] 2 % gadā par [Regulas Nr. 575/2013] 395. panta 1. punktā paredzētā lielo riska darījumu limita pārsniegšanu – 30 dienas ilgi –, izņemot gadījumus, kad šāds limita pārsniegums ir pieļaujams uz [šīs regulas] 395. panta 5. punkta pamata, [BWG] 70. panta 2. punktā paredzētos uzraudzības pasākumus un kredītiestādes pārmērīgu parādsaistību gadījumus.”
28 Saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 4. panta 1. punkta d) apakšpunktu ECB ir uzticēts uzdevums “nodrošināt atbilstību 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem, kas nosaka prudenciālās prasības kredītiestādēm tādās jomās kā [..] lielo riska darījumu limiti”. Saskaņā ar minētās regulas 4. panta 3. punktu, lai “veiktu ar šo regulu uzticētos uzdevumus un ar mērķi nodrošināt augstus uzraudzības standartus, ECB piemēro visus attiecīgos Savienības tiesību aktus, un gadījumos, kad Savienības tiesību akti ir direktīvas, – valsts tiesību aktus, kas transponē šīs direktīvas[; j]a attiecīgie Savienības tiesību akti ir regulas un ja ar šīm regulām šobrīd tiek skaidri piešķirtas iespējas dalībvalstīm, ECB piemēro arī tos valsts tiesību aktus, ar kuriem minētās iespējas īsteno”. Turklāt, tā kā prasītāja ir nozīmīga iestāde Regulas Nr. 1024/2013 6. panta 4. punkta izpratnē, šis uzdevums vienotā uzraudzības mehānisma ietvaros ir jāveic pašai ECB, nevis dalībvalstu iestādēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 16. maijs, Landeskreditbank Baden‑Württemberg/ECB, T‑122/15, EU:T:2017:337, 63. punkts).
29 Tātad ECB ir kompetence nodrošināt, ka prasītāja ievēro Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktu, un pēdējā minētā to neapšauba.
30 Turpretim prasītāja nepiekrīt tam, ka ECB būtu kompetence uz Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otrā teikuma pamata piemērot BWG 97. pantā paredzētos absorbēšanas procentus.
31 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka Regulas Nr. 1024/2013 9. pants ir iekļauts šīs regulas III nodaļas “ECB pilnvaras” sākumā un ka tas ir nosaukts “Uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras”. Šajā pantā ir noteikts:
“1. Vienīgi nolūkā veikt tai ar šīs regulas 4. panta 1. un 2. punktu un 5. panta 2. punktu uzticētos uzdevumus ECB iesaistītajās dalībvalstīs attiecīgā gadījumā tiek uzskatīta par kompetento iestādi vai norīkoto iestādi, kā noteikts attiecīgajos Savienības tiesību aktos.
Šajā pašā vienīgajā nolūkā ECB ir visas pilnvaras un pienākumi, kas izklāstīti šajā regulā. Tai arī ir visas pilnvaras un pienākumi, kādi saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir kompetentajām un norīkotajām iestādēm, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi. Konkrētāk, ECB ir pilnvaras, kas minētas šīs nodaļas 1. un 2. iedaļā.
Tiktāl, ciktāl tas vajadzīgs ar šo regulu uzticēto uzdevumu veikšanai, ECB var norādījumu veidā pieprasīt, lai minētās valsts iestādes izmanto pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktos izklāstītajiem nosacījumiem, ja ar šo regulu šādas pilnvaras nav uzticētas ECB. Minētās valsts iestādes pilnībā informē ECB par minēto pilnvaru izmantošanu.
2. ECB izmanto šā panta 1. punktā minētās pilnvaras saskaņā ar 4. panta 3. punkta pirmajā daļā minētajiem tiesību aktiem. ECB un valsts kompetentās iestādes, īstenojot attiecīgās uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras, cieši sadarbojas.
[..]”
32 Tātad Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punktā ir noteikts, ka prudenciālās uzraudzības uzdevumu veikšanas vajadzībām ECB ir uzskatāma par kompetento iestādi un ka šajā statusā tai ir trīs veidu uzraudzības un izmeklēšanas pilnvaras.
33 Pirmkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas pirmo teikumu ECB ir šajā regulā paredzētās pilnvaras. Tās ir izklāstītas minētās regulas III nodaļas 1. iedaļā (“Izmeklēšanas pilnvaras”) un 2. iedaļā (“Īpašas uzraudzības pilnvaras”). Runa ir par informācijas pieprasījumiem (10. pants), vispārēju izmeklēšanu (11. pants), pārbaudēm uz vietas (12. un 13. pants), atļaujām (14. pants) un – vispārīgāk – par 16. pantā “Uzraudzības pilnvaras” minēto pilnvaru kopumu. Turklāt tā ir pilnvarota piemērot administratīvos sodus, kā paredzēts šīs regulas 18. pantā.
34 Otrkārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otro teikumu ECB ir tādas pašas pilnvaras, kādas “saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem ir kompetentajām [..] iestādēm, ja vien šajā regulā nav paredzēts citādi”. Pamatojoties uz to, ECB uzskatīja, ka tai ir arī pilnvaras, kas ar BWG 97. pantu piešķirtas FMA.
35 Visbeidzot – treškārt, saskaņā ar Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta trešo daļu ECB var dot norādījumus dalībvalstu iestādēm “izmanto[t] [savas] pilnvaras, kas tām piešķirtas saskaņā ar valsts tiesību aktos izklāstītajiem nosacījumiem, ja ar šo regulu šādas pilnvaras nav uzticētas ECB”. Prasītāja būtībā apgalvo, ka piemērojama bija tieši šī daļa un ka līdz ar to ECB nebija tiesīga pati piemērot absorbēšanas procentus, bet tai esot bijis jādod attiecīgi norādījumi FMA.
36 Otrām kārtām, ir jānorāda, ka “attiecīgie Savienības tiesību akti”, kas minēti Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otrajā teikumā, ir tiesiskais pamats, kas reglamentē kredītiestāžu prudenciālo uzraudzību. Šis tiesiskais pamats citastarp sastāv no Regulas Nr. 1024/2013, Regulas Nr. 575/2013 un Direktīvas 2013/36, kuras, kā teikts attiecīgi to 5. apsvērumā un 2. apsvērumā, ir lasāmas kopsakarā. Kompetento iestāžu pilnvaras kredītiestāžu prudenciālās uzraudzības jomā ir noteiktas Direktīvas 2013/36 VII sadaļā.
37 Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Neskarot 64. pantā minētās kompetento iestāžu uzraudzības pilnvaras un dalībvalstu tiesības paredzēt un noteikt kriminālsodus, dalībvalstis nosaka noteikumus par administratīviem sodiem un citiem administratīviem pasākumiem, kas piemērojami par valsts normu, ar kurām transponē šo direktīvu un Regulu [..] Nr. 575/2013, pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu minēto noteikumu īstenošanu [..].”
38 Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 67. panta 1. punktu “šo pantu piemēro vismaz vienā no šādiem gadījumiem: [..] k) iestādei, kam rodas riska darījums, kurš pārsniedz Regulas (ES) Nr. 575/2013 395. pantā noteiktos limitus”. Šīs direktīvas 67. panta 2. punktā ir noteikts, ka “dalībvalstis nodrošina, ka administratīvie sodi un citi administratīvie pasākumi, ko var piemērot 1. punktā minētajos gadījumos, ietver vismaz [..]”. Turpat ir iekļauts administratīvu sodu un citu administratīvu pasākumu saraksts, kas absorbēšanas procentu piemērošanu neietver.
39 Tātad no Direktīvas 2013/36 izriet, ka, pirmkārt, dalībvalstīm ir jānosaka, kādi administratīvie sodi un citi administratīvie pasākumi ir piemērojami pārkāpumu, tostarp Regulas Nr. 575/2013 pārkāpuma, gadījumā un, otrkārt, dalībvalstīm ir pienākums paredzēt konkrētus administratīvos sodus un pasākumus, un tās ir tiesīgas paredzēt arī papildu administratīvos sodus un pasākumus.
40 Trešām kārtām, līdz ar to šā pamata iznākums ir atkarīgs no atbildes uz jautājumu, vai frāze “saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem” Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otrajā teikumā ietver arī dalībvalstu iestāžu pilnvaras, kas Direktīvas 2013/36 67. panta 2. punktā nav tieši minētas, bet ir kvalificējamas kā “administratīvs pasākums” šīs direktīvas 65. panta 1. punkta izpratnē vai – gluži pretēji – šādu pilnvaru izmantošana joprojām ietilpst vienīgi dalībvalstu iestāžu kompetencē, un ECB uz minētās regulas 9. panta 1. punkta trešās daļas pamata ir jādod tām norādījumi izmantot šīs pilnvaras.
41 Pirmkārt, šajā ziņā ir konstatējams, ka frāze “saskaņā ar Savienības tiesību aktiem” ir tikusi interpretēta tādējādi, ka tā aptver visas pilnvaras, kuras izriet no tiesiskā pamata, kas ieviests ar kādu direktīvu, neatkarīgi no tā, vai šīs pilnvaras izriet no dalībvalsts pienākuma vai pilnvarām veikt likumdošanas darbības – pretstatā šajā direktīvā atzītajām dalībvalstu pilnvarām uz dalībvalsts tiesību aktu pamata paredzēt stingrākas normas ārpus ar šo direktīvu ieviestā regulējuma (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 10. marts, Safe Interenvíos, C‑235/14, EU:C:2016:154, 79. punkts un tajā minētā judikatūra).
42 Otrkārt, no 2018. gada 7. augusta sprieduma VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) izriet, ka uz absorbēšanas procentu piemērošanu attiecas ar Direktīvu 2013/36 ieviestais tiesiskais regulējums.
43 Proti, saistībā ar vienu no iepriekšējām BWG 97. panta redakcijām ir ticis atzīts, ka absorbēšanas procentu piemērošana uz šīs normas pamata ir pielīdzināma administratīvam pasākumam, kas ietilpst Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta piemērošanas jomā, un apstāklis, ka tādi procenti nav minēti Direktīvas 2013/36 67. panta 2. punktā iekļautajā sarakstā, nav nozīmīgs, jo no šīs normas formulējuma izriet, ka šis saraksts nav izsmeļošs un ka 65. panta 1. punktā ir paredzēts, ka dalībvalstis veic visus pasākumus, kurus tās uzskata par nepieciešamiem, lai nodrošinātu minētās direktīvas un Regulas Nr. 575/2013 īstenošanu (spriedums, 2018. gada 7. augusts, VTB Bank (Austria), C‑52/17, EU:C:2018:648, 31.–44. punkts).
44 Konkrētāk, Tiesa ir uzsvērusi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 575/2013 9. apsvērumu, lai novērstu tirgus izkropļojumus un [uzraudzības] regulējuma arbitrāžu, Eiropas Savienības tiesībās noteiktajām prudenciālajām minimālajām prasībām būtu jānodrošina pēc iespējas lielāka saskaņotība, un no tā ir izsecinājusi, ka Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā paredzēto limitu pārsnieguma gadījumā dalībvalstīm ir jāpiemēro kredītiestādēm nevis to valsts tiesībās noteikts pasākums, bet gan administratīvs sods vai cits administratīvs pasākums Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē (spriedums, 2018. gada 7. augusts, VTB Bank (Austria), C‑52/17, EU:C:2018:648, 41. punkts).
45 Treškārt, no tā ir izsecināms: apstāklis, ka absorbēšanas procentu piemērošana nav minēta Direktīvas 2013/36 67. panta 2. punktā iekļautajā sarakstā, neizslēdz to, ka uz šādu piemērošanu attiecas ar šo direktīvu ieviestais tiesiskais regulējums. Līdz ar to tā ir pielīdzināma pilnvarām, kas piešķirtas FMA “saskaņā ar attiecīgajiem Savienības tiesību aktiem” Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas otrā teikuma izpratnē.
46 Tātad ECB bija kompetence prasītājai tieši piemērot absorbēšanas procentus.
47 Līdz ar to šis pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu attiecībā uz samērīguma principa neievērošanu
48 Prasītāja būtībā apgalvo, ka ECB, piemērodama tai absorbēšanas procentus uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata, nav ievērojusi samērīguma principu. Šajā ziņā tā citastarp apgalvo, ka, pirmkārt, apstrīdētais lēmums ir nesamērīgs, jo tajā neesot apsvērts apstāklis, ka kļūda, ko tā esot pieļāvusi, nepārsniedz to, ka aizņēmēju vārdi un uzvārdi, adreses un dzimšanas datumi sākotnēji tai bija pieejami tikai šifrētā formātā, lai gan tā šo pieeju bija izvēlējusies tiesiski pamatota iemesla dēļ, proti, lai ievērotu prasības datu aizsardzības jomā un līdz minimumam samazinātu personas datu nelietderīgu apstrādāšanu, un, otrkārt, lai nodrošinātu, ka tiek ievērotas Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punktā minētās prasības attiecībā uz lielajiem riska darījumiem, papildu dati tika nosūtīti nešifrētā formātā.
49 Tiesas sēdē, atbildot uz jautājumiem, ECB apliecināja ka tā bija balstījusies uz Austrijas tiesu sniegto BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta interpretāciju, saskaņā ar kuru absorbēšanas procentu piemērošana notiek automātiski, ja ir izpildīti šajā normā minētie priekšnosacījumi. Tā būtībā apgalvoja, ka tai bija pienākums piemērot minēto BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, jo šī tiesību norma pati par sevi neesot nesamērīga. Savos procesuālajos rakstos tā atspēko arī to prasītājas argumentu pamatotību, ar kuriem mēģināts pierādīt šajā gadījumā piemēroto absorbēšanas procentu nesamērīgumu.
50 Šajā ziņā Austrijas Republika gan savā iestāšanās rakstā, gan tiesas sēdē apliecināja, ka Austrijas tiesas BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu interpretē tādējādi, ka absorbēšanas procentu piemērošana notiek automātiski, ja ir izpildīti šajā normā minētie priekšnosacījumi.
51 Saskaņā ar Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta pēdējo teikumu “administratīvie sodi un citi administratīvi pasākumi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši”.
52 Direktīvas 2013/36 70. pantā “Efektīva sankciju piemērošana un kompetento iestāžu sankciju noteikšanas pilnvaru īstenošana” ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka, nosakot administratīvo sodu vai citu administratīvo pasākumu veidu, kā arī administratīvo naudas sodu līmeni, kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus, tostarp vajadzības gadījumā:
a) pārkāpuma smagumu un ilgumu;
b) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, atbildības pakāpi;
c) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, finansiālo stāvokli, ko norāda, piemēram, juridiskās personas kopējais apgrozījums vai fiziskās personas gada ienākumu apmērs;
d) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, gūtās peļņas vai novērsto zaudējumu nozīmīgumu, ciktāl tos var noteikt;
e) pārkāpuma dēļ trešām personām nodarītos zaudējumus, ciktāl tos var noteikt;
f) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, sadarbības līmeni ar kompetento iestādi;
g) fiziskās vai juridiskās personas, kas ir atbildīga par pārkāpumu, iepriekš izdarītos pārkāpumus;
h) pārkāpuma jebkādas iespējamas sistēmiskas sekas.”
53 Tā kā no šā sprieduma 49. punkta izriet, ka ECB apstrīdēto lēmumu pieņēma, balstoties uz pieņēmumu, ka BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošana notiek automātiski un ka līdz ar to runa ir par obligātu administratīvo aktu, Vispārējai tiesai ir jāpārliecinās par šā pieņēmuma pareizību. Proti, tāda veida kompetence, kas ECB ir jāizmanto administratīva pasākuma piemērošanas gaitā, ir uzskatāma par iepriekšēju jautājumu, no kura ir atkarīgs tas, kā ECB bija jāpārbauda absorbēšanas procentu piemērošanas samērīgums. Gadījumā, ja ECB būtu rīcības brīvība – kas nozīmētu, ka absorbēšanas procentu piemērošanas samērīgums tai bija jāpārbauda, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus –, no tā būtu izsecināms, ka apstrīdētajā lēmumā ietvertais ECB novērtējums par absorbēšanas procentu samērīgumu ir balstīts uz juridiskā ziņā kļūdainu pieņēmumu.
54 Šajā ziņā apstāklis, ka prasītāja saistībā ar šo pamatu nav apšaubījusi BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanas automātismu, neliedz Vispārējai tiesai aplūkot šo jautājumu.
55 Proti, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan strīdā, kura ietvarus noteikuši lietas dalībnieki, Savienības tiesai ir jāspriež tikai par lietas dalībnieku prasījumiem, tai nav jāaprobežojas ar lietas dalībnieku prasījumu pamatošanas nolūkā izklāstītajiem argumentiem, jo pretējā gadījumā attiecīgā situācijā tā būtu spiesta savu nolēmumu balstīt uz kļūdainiem juridiskiem apsvērumiem (skat. spriedumus, 2010. gada 21.septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 65. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2021. gada 20. janvāris, Komisija/Printeos, C‑301/19 P, EU:C:2021:39, 58. punkts). Konkrētāk, tā tas ir tad, ja, lai atbildētu uz iepriekšēju jautājumu, kas jānoskaidro saistībā ar prasītāja apsvērumiem, ir nepieciešams ņemt vērā arī tādu konkrētajos apstākļos piemērojamā tiesiskā regulējuma aspektu, uz ko prasītājs nav norādījis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 8. jūlijs, Komisija/Putterie‑De‑Beukelaer, T‑160/08 P, EU:T:2010:294, 65. un 66. punkts, un 2019. gada 12. jūnijs, RV/Komisija, T‑167/17, EU:T:2019:404, 59. punkts).
56 Tiesas sēdē atbilstoši sacīkstes tiesvedības principam lietas dalībnieki tika uzaicināti paust viedokli par ECB sniegtās BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta interpretācijas saderību ar Direktīvas 2013/36 70. pantu.
57 Pirmām kārtām, ciktāl strīds ir par valsts tiesību normas interpretāciju, ir jāatgādina, ka, novērtējot valsts tiesību un regulatīvo normu tvērumu, principā ir jāņem vērā valsts tiesu sniegtā interpretācija (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 16. septembris, Komisija/Slovākija, C‑433/13, EU:C:2015:602, 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 Līdz ar to, ja Vispārējā tiesa tiek lūgta pārbaudīt, cik pamatoti ECB ir piemērojusi valsts tiesību normas, ar kurām transponēta kāda direktīva, valsts tiesu sniegtā interpretācija ir pietiekama, lai konstatētu minētās valsts tiesību normas tvērumu, ja no tā izriet, ka šī norma ir saderīga ar direktīvu, kuras transponēšanas nolūkā tā tika pieņemta. Šādā gadījumā iebildumi, ar kuriem mēģināts apšaubīt minēto tiesu sniegtās interpretācijas pareizību, uzreiz ir noraidāmi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 24. aprīlis, Caisse régionale de crédit agricole mutuel Alpes Provence u.c./ECB, no T‑133/16 līdz T‑136/16, EU:T:2018:219, 84.–92. punkts).
59 Tomēr citādi tas ir tad, ja valsts tiesu sniegtā interpretācija nav pietiekama, lai nodrošinātu valsts tiesību normu saderību ar konkrētu direktīvu.
60 Proti, tādā gadījumā Savienības tiesību normu pārākuma principa ievērošana paredz, ka nepieciešamības gadījumā Vispārējai tiesai – tāpat kā valsts tiesai – valsts tiesību normas ir jāinterpretē, pēc iespējas ņemot vērā transponētās direktīvas tekstu un nolūku, lai sasniegtu tajā izvirzīto mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 24. janvāris, Dominguez, C‑282/10, EU:C:2012:33, 24. punkts).
61 Lai gan pienākuma, interpretējot un piemērojot nozīmīgās valsts tiesību normas, atsaukties uz Savienības tiesību aktiem robežas ir atkarīgas no vispārējiem tiesību principiem un lai gan šis pienākums nevar būt pamats valsts tiesību normu interpretācijai contra legem, tomēr prasības par valsts tiesību normu interpretāciju atbilstoši Savienības tiesību aktiem paredz pienākumu nepieciešamības gadījumā grozīt iedibinātu judikatūru, ja tā ir balstīta uz tādu valsts tiesību normas interpretāciju, kas neatbilst direktīvas mērķiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 19. aprīlis, DI, C‑441/14, EU:C:2016:278, 32. un 33. punkts un tajos minētā judikatūra).
62 Ja Vispārējai tiesai nav iespējams kādu valsts tiesisko regulējumu interpretēt atbilstoši Savienības tiesību aktu prasībām, tad tai – tāpat kā valsts tiesai, kurai ir pienākums piemērot Savienības tiesību normas, – ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, nepieciešamības gadījumā pēc savas ierosmes atstājot bez piemērošanas jebkuru valsts tiesību normu – arī vēlāk pieņemtu –, kas būtu pretrunā Savienības tiesību normai, kurai ir tieša iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 24. jūnijs, Popławski, C‑573/17, EU:C:2019:530, 58. un 61. punkts).
63 Otrām kārtām, nākas konstatēt, ka Direktīvas 2013/36 70. pants kopsakarā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu, 65. panta 1. punktu un 37. apsvērumu ir jāsaprot tādējādi, ka FMA – un līdz ar to arī ECB – administratīvā pasākuma veids ir jānosaka, ņemot vērā visus apstākļus, un tas automātiski nozīmē, ka tām ir rīcības brīvība, un izslēdz to, ka runa būtu par obligāta administratīvā akta pieņemšanu.
64 Pirmkārt, tas izriet no Direktīvas 2013/36 70. panta 1. punkta gramatiskās un sistēmiskās interpretācijas.
65 Uzreiz ir jānorāda, ka, lai gan Direktīvas 2013/36 70. panta nosaukumā ir minētas tikai “sankcijas”, no šā panta formulējuma izriet, ka šajā normā runa ir arī par “citu administratīvu pasākumu” veidu noteikšanu. Līdz ar to norāde par dalībvalstu pienākumu nodrošināt, ka kompetentās iestādes ņem vērā visus apstākļus – kuru saraksts šajā normā nav izsmeļošs –, attiecas arī uz citiem administratīviem pasākumiem.
66 Turpinot – no Direktīvas 2013/36 4. panta 1. punkta izriet, ka Direktīvas 2013/36 70. pantā minētās “kompetentās iestādes” ir iestādes, kas “veic šajā direktīvā [..] paredzētās funkcijas un pienākumus”, proti, attiecībā uz Austriju tā ir FMA, bet attiecībā uz Regulas Nr. 1024/2013 9. panta 1. punkta otrās daļas īstenošanu – ECB.
67 Visbeidzot, ir jānorāda, ka 65. panta 1. punkts un 70. pants ir iekļauti vienā un tajā pašā Direktīvas 2013/36 iedaļā “Uzraudzības pilnvaras, pilnvaras noteikt sankcijas un pārsūdzības tiesības”, un līdz ar to ir uzskatāms, ka šajās divās normās minētais jēdziens “administratīvi pasākumi” nozīmē vienu un to pašu. Tā kā no 2018. gada 7. augusta sprieduma VTB Bank (Austria) (C‑52/17, EU:C:2018:648) izriet, ka absorbēšanas procenti ir uzskatāmi par administratīvu pasākumu Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē, to piemērošana ir reglamentēta šīs pašas direktīvas 70. pantā.
68 Otrkārt, šo secinājumu atbalsta arī Direktīvas 2013/36 70. panta teleoloģiskā interpretācija, jo tās 37. apsvērums liecina par likumdevēja nodomu panākt, ka dalībvalstis nodrošina, “ka kompetentās iestādes ņem vērā visus attiecīgos apstākļus”.
69 Treškārt, ir jānorāda, ka ECB pienākums ņemt vērā visus apstākļus nozīmē, ka tad, kad tā veic kādu administratīvu pasākumu, tai ir jāpārbauda konkrētie lietas apstākļi.
70 Ceturtkārt, no tā izriet, ka tāda BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta interpretācija, saskaņā ar kuru ECB atrastos obligāta administratīvā akta pieņemšanas situācijā, liegtu tai ņemt vērā visus nozīmīgos apstākļus un izraisītu to, ka šī norma nebūtu saderīga ar Direktīvas 2013/36 70. pantu.
71 No BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta teksta gan izriet, ka absorbēšanas procentu piemērošanas automātisms tiek kompensēts tādējādi, ka šajā pašā normā ir ņemtas vērā divas situācijas, kurās Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta pārkāpums neizraisītu absorbēšanas procentu piemērošanu. Tā tas ir tad, ja attiecībā uz kredītiestādi, pirmkārt, ir pieņemts kompetentās iestādes administratīvs lēmums, ar ko tai uzdots veikt konkrētus pasākumus, jo pastāv risks, ka tā nevarēs izpildīt savas saistības pret saviem kreditoriem, vai nolūkā nodrošināt finanšu sistēmas stabilitāti, pamatojoties uz BWG 70. panta 2. punktu vai, otrkārt, kredītiestādes pārmērīgu parādsaistību gadījumā.
72 Tomēr ir jānorāda, ka Austrijas likumdevēja norāde uz divām situācijām, kurās Regulas Nr. 575/2013 395. panta 1. punkta pārkāpums neizraisītu absorbēšanas procentu piemērošanu, nav līdzvērtīga tam, ka kompetentā iestāde ņem vērā “visus attiecīgos apstākļus”, kā paredzēts Direktīvas 2013/36 70. pantā.
73 Arī apstāklis, ka absorbēšanas procenti, kas piemēroti uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata, drīzāk ir kvalificējami kā “administratīvs pasākums” – nevis kā “administratīvs sods” – Direktīvas 2013/36 65. panta 1. punkta izpratnē, nedod iespēju to piemērošanas automātismu atzīt par saderīgu ar minētās direktīvas 70. pantu.
74 Lai gan šīs būtiskās atšķirības dēļ nav tā, ka kompetentās iestādes pienākumam ņemt vērā visus apstākļus jebkurā gadījumā būtu tāda pati intensitāte kā situācijā, kad runa ir par administratīvu pasākumu, piemēram, absorbēšanas procentu piemērošanu, vai administratīvu sodu, vai – a fortiori – administratīvu naudas sodu, tomēr Direktīvas 2013/36 70. pants attiecas ne tikai uz administratīviem sodiem, bet arī uz administratīviem pasākumiem.
75 Trešām kārtām, ir jānorāda, ka, ņemot vērā Direktīvas 2013/36 70. pantu, BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu var interpretēt tādējādi, ka tas paredz ECB rīcības brīvību, kas attiecīgā gadījumā dotu tai iespēju nepiemērot absorbēšanas procentus, ja tā uzskatītu, ka konkrētajos apstākļos ir nepieciešams lemt tā.
76 Pirmkārt, BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta tekstā nav tieši formulēts, ka būtu izslēgts, ka FMA vajadzības gadījumā var izmantot rīcības brīvību lemt, vai tā izmantos no šīs normas izrietošo iespēju.
77 Otrkārt, BWG XXII iedaļa ietver arī 99.e pantu, kurā ir pārņemts Direktīvas 2013/36 70. panta saturs, no kura izriet, ka, nosakot piemērojamā soda vai pasākuma veidu, kas piemērojams par Regulas Nr. 575/2013 pārkāpumiem, FMA, ciktāl samērīgi, ir jāņem vērā tie paši apstākļi, kuri minēti Direktīvas 2013/36 70. pantā un kuru saraksts arī liecina, ka tas nav izsmeļošs. Tādēļ šajā normā ietverto norādi par “pasākumiem” tik tiešām var saprast tādējādi, ka tā aptver arī absorbēšanas procentu piemērošanu uz BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta pamata.
78 Treškārt, tas, ka ir atzīta ECB rīcības brīvība BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanā, nerada nelabvēlīgas sekas prasītājai, un līdz ar to vispārējo tiesību principu ievērošana šā sprieduma 61. punktā minētās judikatūras izpratnē prasītāju neierobežo.
79 Ceturtām kārtām, līdz ar to, tā kā ECB, pieņemot apstrīdēto lēmumu, balstījās uz pieņēmumu, ka absorbēšanas procentu piemērošana notiek automātiski, tā ir balstījusies uz juridiskā ziņā kļūdainu pieņēmumu, kura dēļ tika pieļautas kļūdas tās veiktajā pārbaudē par BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunkta piemērošanas samērīgumu, jo tā ietekmē ECB neveica konkrēto lietas apstākļu izvērtēšanu.
80 Visbeidzot – piektām kārtām, attiecībā uz ECB argumentāciju, ar ko tā būtībā apgalvo, ka, ņemot vērā minētos apstākļus, absorbēšanas procentu piemērošana neesot nesamērīga, ir uzskatāms, ka tā nav nozīmīga apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudei.
81 Proti, Savienības tiesai nav atbildētājas vietā jāveic pārbaude, ko tā nekad nav veikusi, un nav jāizdara pieņēmumi par secinājumiem, kurus tā būtu izdarījusi tādas pārbaudes beigās (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 13. maijs, Niki Luftfahrt/Komisija, T‑511/09, EU:T:2015:284, 149. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Tā kā ECB, pieņemot apstrīdēto lēmumu, ir – kļūdaini – secinājusi, ka tai ir pienākums piemērot BWG 97. panta 1. punkta 2. apakšpunktu, apstrīdētajā lēmumā nevarēja tikt ņemti vērā apsvērumi par konkrētajiem lietas apstākļiem, kurus tā izklāstījusi savos procesuālajos rakstos.
83 Tādēļ šis pamats ir atbalstāms; līdz ar to apstrīdētais lēmums ir jāatceļ, un nav nepieciešams izvērtēt pārējos prasītājas izvirzītos pamatus.
Par tiesāšanās izdevumiem
84 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 134. panta 1. punktu lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā šis spriedums nav labvēlīgs ECB, ir jāpiespriež tai segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies prasītājai.
85 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, savus tiesāšanās izdevumus sedz pašas. Tātad Austrijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Atcelt Eiropas Centrālās bankas (ECB) 2021. gada 2. augusta Lēmumu ECB/SSM/2021‑ATBAW‑7‑ESA‑2018‑0000126.
2) ECB sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina BAWAG PSK Bank für Arbeit und Wirtschaft und Österreichische Postsparkasse AG tiesāšanās izdevumus.
3) Austrijas Republika savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Schalin | Škvařilová‑Pelzl | Nõmm |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2024. gada 28. februārī.
[Paraksti]