VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
2021. gada 24. februārī (*)
Šķīrējklauzula – Programmas Tempus IV – Dotāciju nolīgumi – Strīda līgumiskais raksturs – Prasības pārkvalificēšana – Pieļaujamās izmaksas – Sistēmiski un atkārtoti pārkāpumi – Piešķirto līdzekļu pilnīga atmaksāšana – Samērīgums – Tiesības tikt uzklausītam – Pienākums norādīt pamatojumu – Pamattiesību hartas 41. pants
Lietā T‑108/18
Universität Koblenz‑Landau, dibināta Maincā (Vācija), ko pārstāv C. von der Lühe un I. Felder, advokāti,
prasītāja,
pret
Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūru (EACEA), ko pārstāv H. Monet, pārstāvis, kuriem palīdz R. van der Hout un C. Wagner, advokāti,
atbildētāja,
par prasību, kura ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar kuru tiek galvenokārt lūgts atcelt EACEA 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstules par summām, kas prasītājai izmaksātas tādu dotāciju nolīgumu ietvaros, kuri noslēgti, lai īstenotu trīs projektus augstākās izglītības jomā, un kura pakārtoti ir pamatota ar LESD 272. pantu un ar kuru tiek lūgts atzīt, ka apgalvotās tiesības uz atgūšanu nepastāv,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši A. Kornezovs [A. Kornezov] (referents), E. Butidžidžs [E. Buttigieg], K. Kovalika‑Baņčika [K. Kowalik‑Bańczyk] un G. Hese [G. Hesse],
sekretārs: L. Ramete [L. Ramette], administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2020. gada 16. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums (1)
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja Universität Koblenz‑Landau ir Vācijas publisko tiesību augstākās izglītības iestāde.
2 2008. un 2010. gadā Eiropas Savienības sadarbības ar trešām valstīm šo valstu augstākās izglītības sistēmu modernizācijai paredzētu programmu, kas sauktas par Tempus IV, ietvaros prasītāja parakstīja trīs šādus dotāciju nolīgumus:
– 2008. gada 5. decembra dotāciju nolīgums ar atsauces Nr. 2008‑4744, lai īstenotu projektu Educational Centers Network on Modern Technologies of Local Governing (Vietējās pārvaldības moderno tehnoloģiju izglītības centru tīkls) (turpmāk tekstā – “Ecesis nolīgums”), ko parakstījušas prasītāja kā vienīgā saņēmēja un Eiropas Komisija;
– 2010. gada 18. oktobra dotāciju nolīgums ar atsauces Nr. 2010‑2844, lai īstenotu projektu Development and Integration of University Self‑assessment Systems (Universitāšu pašnovērtējuma sistēmu izstrāde un integrēšana) (turpmāk tekstā – “Diusas nolīgums”), ko parakstījusi tostarp prasītāja kā koordinatore un līdzsaņēmēja un Izglītības, audiovizuālās jomas un kultūras izpildaģentūra (EACEA);
– 2010. gada 30. septembra dotāciju nolīgums ar atsauces Nr. 2010‑2862, lai īstenotu projektu Development of Quality Assurance System in Turkmenistan on the base of Bologna Standards (Kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izstrāde Turkmenistānā, balstoties uz Boloņas procesa kritērijiem) (turpmāk tekstā – “Deque nolīgums”), ko parakstījusi tostarp prasītāja kā koordinatore un līdzsaņēmēja un EACEA.
[..]
19 Ar 2017. gada 21. decembra vēstuli (turpmāk tekstā – “2017. gada 21. decembra vēstule”) EACEA informēja prasītāju, ka tā ir nolēmusi atgūt summu 756 381,89 EUR atbilstoši Ecesis nolīgumam. Attiecībā uz Diusas un Deque nolīgumiem tā informēja prasītāju par nodomu prasīt atmaksāt vienīgi tās summas, kuras prasītāja šo nolīgumu ietvaros bija saņēmusi kā galasaņēmēja, tādējādi neietverot summas, kuras tā bija pārskaitījusi līdzsaņēmējiem un kuru apmērs prasītājai vēl bija jāpaziņo EACEA. EACEA precizēja, ka tad, ja tā nesaņems informāciju par summām, kas atbilstoši šiem diviem nolīgumiem ir izmaksātas līdzsaņēmējiem, tā prasīs pilnībā atmaksāt šīs summas vai atmaksāt “lielāku” summu.
20 Ar 2018. gada 7. februāra vēstuli (turpmāk tekstā – “2018. gada 7. februāra vēstule”) EACEA, pirmkārt, konstatēja, ka prasītāja nav iesniegusi informāciju, kas nepieciešama, lai noteiktu summas, kas tai ir pārskaitītas atbilstoši Diusas un Deque nolīgumiem un kas pēc tam bija pārskaitītas citiem līdzsaņēmējiem. Otrkārt, EACEA norādīja, ka tā pati ir ar tiem sazinājusies un no dažiem no tiem saņēmusi lūgto informāciju. Balstoties uz šādi iegūto informāciju, EACEA noteica atmaksājamo summu 695 919,31 EUR atbilstoši Diusas nolīgumam un 343 525,10 EUR atbilstoši Deque nolīgumam. EACEA uzaicināja prasītāju attiecīgā gadījumā 15 kalendāra dienu laikā iesniegt tai savus apsvērumus, precizējot, ka, ja tie netiks iesniegti, tā uzsāks iepriekš minēto summu piedziņu.
21 2018. gada 13. februārī EACEA nosūtīja prasītājai paziņojumu par parādu 756 381,89 EUR atbilstoši Ecesis nolīgumam (turpmāk tekstā – “paziņojums par parādu”).
22 Kopējā summa, kas tiek pieprasīta atbilstoši šiem trim nolīgumiem, tādējādi ir 1 795 826,30 EUR.
Tiesvedība
23 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 22. februārī, prasītāja cēla šo prasību. Tā bija vērsta pret “Komisiju [..], ko pārstāv EACEA”.
24 Saskaņā ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2018. gada 28. marta lēmumu šī prasība tika uzskatīta par tādu, kas vērsta pret EACEA, kā arī pret Komisiju.
25 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 4. maijā, Komisija atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. pantam cēla iebildi par nepieņemamību, ciktāl prasība bija vērsta pret to. Prasītāja savus apsvērumus par šo iebildi iesniedza 2018. gada 18. jūnijā.
26 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2018. gada 15. jūnijā, EACEA iesniedza iebildumu rakstu.
27 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 7. augustā, prasītāja iesniedza repliku.
28 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegts 2018. gada 25. septembrī, EACEA iesniedza atbildi uz repliku.
29 Ar 2018. gada 8. oktobra vēstuli Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 89. panta 3. punkta d) apakšpunktam lūdza Komisiju iesniegt noteiktus dokumentus. Komisija šo lūgumu izpildīja noteiktajā termiņā.
30 Ar vēstuli, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegta 2018. gada 2. novembrī, prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas iesniegtajiem dokumentiem.
31 Pēc prasītājas lūgumiem ar 2019. gada 28. februāra un 11. jūnija lēmumiem tiesvedība tika apturēta divas reizes, jo prasītāja un EACEA bija sākušas sarunas, lai nonāktu pie iespējamā izlīguma.
32 Ar 2019. gada 5. septembra lēmumu trešais pieteikums par tiesvedības apturēšanu tika noraidīts.
33 Ar 2019. gada 23. oktobra rīkojumu Universität Koblenz‑Landau/Komisija un EACEA (T‑108/18, nav publicēts, EU:T:2019:768) Vispārējā tiesa prasību noraidīja kā nepieņemamu, ciktāl tā bija vērsta pret Komisiju, un piesprieda prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus minētajā tiesvedībā.
34 Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2019. gada 24. oktobra lēmumu Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, šī lieta tika nodota desmitajai palātai.
35 Saskaņā ar Reglamenta 106. panta 2. punktu EACEA 2019. gada 6. novembrī iesniedza pieteikumu par to, ka tā vēlas tikt uzklausīta sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.
36 Ar 2020. gada 11. marta lēmumu Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nodeva lietu izskatīšanai desmitajai palātai paplašinātā piecu tiesnešu sastāvā.
37 Atbilstoši Reglamenta 89. panta 3. punkta a) un d) apakšpunktā noteiktajiem procesa 2020. gada 12. marta un 27. maija organizatoriskajiem pasākumiem Vispārējā tiesa uzdeva jautājumus lietas dalībniekiem, kuri uz tiem sniedza atbildes noteiktajos termiņos.
38 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.
39 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas jautājumiem tika uzklausītas 2020. gada 16. septembra tiesas sēdē, pēc kuras tiesvedības mutvārdu daļa tika slēgta.
40 Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 3. februārī, prasītāja iesniedza lūgumu par tiesvedības mutvārdu daļas atkārtotu sākšanu saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 113. panta 2. punkta c) apakšpunktu, pamatojoties uz Koblencas prokuratūras 2020. gada 28. decembra rīkojumu, kas prasītājai tika paziņots 2021. gada 28. janvārī. Ar 2021. gada 4. februāra lēmumu Vispārējās tiesas desmitās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs šo lūgumu noraidīja, un lietas dalībnieces par to tika informētas ar sekretāra 2021. gada 5. februāra vēstulēm.
Prasījumi
41 Prasītājas prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt 2017. gada 21. decembra vēstuli;
– atcelt 2018. gada 7. februāra vēstuli;
– apturēt 2017. gada 21. decembra vēstules un 2018. gada 7. februāra vēstules, kā arī [paziņojuma par parādu] piespiedu izpildi līdz šīs tiesvedības par prasību atcelt tiesību aktus noslēgumam;
– piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Replikā prasītāja pakārtoti lūdz Vispārējo tiesu šo prasību pārkvalificēt par tādu, kas ir pamatota ar LESD 272. pantu, un atzīt, ka prasījums par 756 381,89 EUR atbilstoši Ecesis nolīgumam un prasījums par 1 039 444,41 EUR atbilstoši Diusas un Deque nolīgumiem nepastāv.
43 Prasītāja turklāt norādīja, ka vairs nav jālemj par trešo prasības pieteikumā norādīto pamatu, ciktāl EACEA bija nolēmusi apturēt 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstulēs prasīto summu piedziņu, par ko prasītāja tika informēta ar 2018. gada 9. aprīļa vēstuli, kas ietverta iebildumu raksta C.5. pielikumā. Tiesas sēdē, atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotu jautājumu, prasītāja arī apstiprināja, ka tā ir atsaukusi trešo prasījumu, un par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
44 EACEA prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā acīmredzami nepieņemamu un pakārtoti – kā nepamatotu;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
45 Tiesas sēdē EACEA paziņoja, ka tā atsakās apstrīdēt savu atbildētājas statusu un tādējādi arī –pret to vērstās prasības pieņemamību–, un par to tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.
Juridiskais pamatojums
Par Vispārējās tiesas kompetenci un EACEA izvirzītajiem nepieņemamības pamatiem
[..]
Par prasības pārkvalificēšanu par tādu, kas ir pamatota ar LESD 272. pantu
[..]
65 No iepriekš minētā izriet, ka, pirmkārt, šī prasība, kas sākotnēji celta, pamatojoties uz LESD 263. pantu, ir jāpārkvalificē par prasību, kas celta, pamatojoties uz LESD 272. pantu, un, otrkārt, ka Vispārējai tiesai ir kompetence lemt par šo prasību atbilstoši LESD 272. pantam un šķīrējklauzulām, kuras ietvertas Ecesis nolīguma I.8. pantā un Diusas un Deque nolīgumu I.9. pantā.
Par lietas būtību
66 Prasības pamatojumam prasītāja izvirza četrus pamatus – pirmais ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu, otrais – par “ES tiesību aktu nepareizu piemērošanu”, trešais – par pamatojuma nesniegšanu un ceturtais – par samērīguma principa pārkāpumu.
67 Vispirms ir jāizvērtē pirmais un trešais pamats, pēc tam otrais un, visbeidzot, ceturtais pamats.
Par pirmo un trešo pamatu, no kuriem pirmais attiecīgi ir par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu un trešais – par pamatojuma nesniegšanu
– Par iespēju līgumiska rakstura strīdā atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam un pienākumu norādīt pamatojumu
68 EACEA apgalvo, ka uz tiesībām tikt uzklausītam un pienākumu norādīt pamatojumu nevar lietderīgi atsaukties līgumiska rakstura strīdā. Tādējādi EACEA ieskatā tai nebija ne pienākuma uzklausīt prasītāju pirms 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 8. februāra vēstuļu un paziņojuma par parādu nosūtīšanas tai, ne pienākuma tos pamatot.
69 Šis iebildums ir jānoraida.
70 Šajā ziņā jāuzsver, ka tiesības tikt uzklausītam un pienākums norādīt pamatojumu, uz kuriem prasītāja atsaucas pirmajā un trešajā pamatā, ir iekļauti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā, saskaņā ar kuriem Savienības iestādēm un struktūrām, pirmkārt, ir pienākums ievērot ikvienas personas tiesības tikt uzklausītai, pirms tiek veikts kāds individuāls pasākums, kas to varētu nelabvēlīgi ietekmēt, un, otrkārt, pienākums pamatot savus lēmumus.
71 Tā Vispārējai tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Hartas – kas ir Savienības primāro tiesību akts – 51. panta 1. punktā ir paredzēts bez izņēmumiem, ka tās noteikumi “attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu”, un ka tādējādi pamattiesības ir paredzētas, lai regulētu Savienības iestādēm piešķirtās kompetences īstenošanu, tostarp līgumattiecību ietvaros (spriedumi, 2018. gada 3. maijs, Sigma Orionis/Komisija, T‑48/16, EU:T:2018:245, 101. un 102. punkts, un 2018. gada 3. maijs, Sigma Orionis/REA, T‑47/16, nav publicēts, EU:T:2018:247, 79. un 80. punkts; pēc analoģijas skat. arī spriedumu, 2020. gada 13. maijs, Talanton/Komisija, T‑195/18, nav publicēts, pārsūdzēts, EU:T:2020:194, 73. punkts).
72 Tāpat, Tiesas ieskatā, kad Savienības iestādes vai struktūras pilda līgumu, uz tām joprojām attiecas pienākumi, kas tām ir noteikti saskaņā ar Hartu un Savienības tiesību vispārējiem principiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 86. punkts).
73 Tiesa ir arī uzsvērusi, ka, ja puses savā līgumā, izmantojot šķīrējklauzulu, nolemj piešķirt Savienības tiesai kompetenci izskatīt ar šo līgumu saistītos strīdus, tad neatkarīgi no piemērojamajām tiesībām, kas noteiktas līgumā, šīs tiesas kompetencē ir izvērtēt iespējamos Hartas un Savienības tiesību vispārējo principu pārkāpumus (spriedums, 2020. gada 16. jūlijs, Inclusion Alliance for Europe/Komisija, C‑378/16 P, EU:C:2020:575, 81. punkts).
74 Turklāt jāuzsver, ka Savienības iestādes un struktūras, tām darbojoties līgumiskā ietvarā, nav pielīdzināmas privātiem līgumslēdzējiem. Tā, pirmkārt, to piešķirtās dotācijas nāk no Savienības publiskajiem līdzekļiem, un tādējādi, kad Savienības iestādes un struktūras piešķir šādas dotācijas, uz tām joprojām attiecas tostarp no LESD 317. panta izrietošās budžeta prasības un šajā ziņā attiecīgajā finanšu regulā paredzētie finanšu noteikumi. Otrkārt, ja pastāv līgums, kurā, kā šajā lietā, ir iekļauta šķīrējklauzula, ar kuru ir piešķirta kompetence Savienības tiesai, Komisijai ir ārkārtīgi plašas vispārējo tiesību pilnvaras, kas tai ļauj pieņemt lēmumu, ar kuru oficiāli konstatē līgumisku parādu, vienpusēji, balstoties uz Padomes Regulas (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 (2002. gada 25. jūnijs) par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 248, 1. lpp.), 72. panta 2. punktu vai uz Regulas Nr. 966/2012 79. panta 2. punktu, pieņemot lēmumu, kas ir izpildes rīkojums LESD 299. panta nozīmē un kura sekas un saistošais spēks izriet no šīm tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 16. jūlijs, ADR Center/Komisija, C‑584/17 P, EU:C:2020:576, 68.–70. un 73. punkts). Turklāt jākonstatē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1605/2002 108. panta 1. punkta otro daļu un Regulas Nr. 966/2012 121. panta 1. punkta otro daļu dotācijas piešķir vai nu ar rakstisku nolīgumu, vai ar Komisijas lēmumu, kuru paziņo veiksmīgajam pretendentam. Tādējādi Savienības likumdevējs ir paredzējis, ka dotāciju var piešķirt gan līgumiskā, gan administratīvā ceļā. Taču Savienības iestādes un struktūras nevar izvairīties no saviem pienākumiem, kas tām izriet no primārajām tiesībām, tostarp no Hartas, balstoties uz savu izvēli dotācijas piešķirt ar nolīgumu, nevis ar lēmumu.
75 Tādējādi ir jānoraida EACEA iebildums par to, ka līgumiska rakstura strīdos nevar atsaukties uz tiesībām tikt uzklausītam un pienākumu norādīt pamatojumu.
– Par tiesībām tikt uzklausītam
[..]
78 Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai EACEA prasītājai ir nodrošinājusi iespēju lietderīgi un efektīvi izteikt savu viedokli, pirms tā paziņoja prasītājai 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstules un 2018. gada 13. februāra paziņojumu par parādu.
79 Tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Savienības iestādēm un struktūrām atbilstoši labas pārvaldības principam ir pienākums tādā revīzijas procedūrā kā strīdīgo nolīgumu II.19. pantā paredzētā ievērot sacīkstes principu. Savienības iestādēm un struktūrām ir jānodrošinās ar visu atbilstošo informāciju, it īpaši informāciju, ko tām spēj sniegt viņu līgumpartneris, pirms tās pieņem lēmumu veikt atgūšanu, izdod paziņojumu par parādu, izbeidz līgumu vai atsakās veikt papildu maksājumus līgumpartnerim (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 11. jūnijs, EMA/Komisija, C‑100/14 P, nav publicēts, EU:C:2015:382, 123. punkts).
80 Šajā ziņā, pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka prasītājai tika paziņots revīzijas ziņojuma projekts un ka EACEA aicināja prasītāju paust tās nostāju par revidentu konstatējumiem, ko tā patiešām detalizēti izdarīja savās 2016. gada 29. septembra un 11. novembra vēstulēs (skat. šā sprieduma 10. un 11. punktu). It īpaši revīzijas ziņojuma projektā bija minēts konstatēto pārkāpumu sistēmiskais un atkārtotais raksturs. Iepriekš minētajās vēstulēs prasītāja pauda nostāju par visiem revīzijas ziņojuma projektā ietvertajiem konstatējumiem.
81 Otrkārt, ar 2017. gada 26. jūlija vēstuli EACEA prasītājai paziņoja revīzijas galīgo ziņojumu un OLAF galīgo ziņojumu. Pirmajā bija minēti apsvērumi un pierādījumi, ko prasītāja bija sniegusi 2016. gada 29. septembra un 11. novembra vēstulēs saistībā ar katru no 35 finanšu konstatējumiem (Financial Audit Findings) un ar katru no 7 pārvaldības konstatējumiem (Management Audit Findings), un katru reizi bija izskaidrots revidentu veiktais vērtējums par tiem.
82 Treškārt, 2017. gada 26. jūlija vēstulē EACEA norādīja, ka, ņemot vērā konstatēto pārkāpumu smagumu, kā arī to sistēmisko un atkārtoto raksturu, tā ir nodomājusi atgūt visas summas, kas prasītājai izmaksātas atbilstoši strīdīgajiem nolīgumiem. Prasītāja tika uzaicināta 60 dienu laikā sniegt savus apsvērumus par paredzēto atgūšanu.
83 Prasītāja uz šo uzaicinājumu atbildēja ar 2017. gada 25. septembra vēstuli un atkārtoti iesniedza visus dokumentus.
84 Šādos apstākļos ar 2017. gada 21. decembra vēstuli EACEA attiecībā uz Diusas un Deque nolīgumiem norādīja, ka tā ir nodomājusi atgūt summu, kas atbilst summai, kādu prasītāja saņēmusi kā galasaņēmēja, un ka tādēļ, ka prasītāja tai nav sniegusi nepieciešamo informāciju, kas tai ļautu konstatēt reālo situāciju attiecībā uz summu, tai nav citas izvēles kā vien noteikt to, balstoties uz pieejamo informāciju. EACEA arī informēja prasītāju par savu nodomu atgūt visu summu, ko tā izmaksājusi atbilstoši Ecesis nolīgumam, attiecībā uz kuru prasītāja bija vienīgā saņēmēja.
85 Ar 2018. gada 7. februāra vēstuli EACEA noteica summas, kas jāatgūst atbilstoši Diusas un Deque nolīgumiem, balstoties uz informāciju, ko tā pati bija spējusi iegūt no dažiem līdzsaņēmējiem.
86 Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka prasītājai bija iespēja – turklāt vairākkārtīgi – lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli, pirms tai tika paziņotas 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstules, kā arī paziņojums par parādu, gan par konstatēto pārkāpumu raksturu un apjomu, gan par atgūstamajām summām.
87 Otrkārt, prasītāja tomēr apgalvo, ka tai nebija iespējams iesniegt dažu rēķinu oriģinālus, ko EACEA tai bija prasījusi 2017. gada 26. jūlija vēstulē, jo tobrīd tie vairs nebija tās rīcībā, tāpēc ka šie rēķini bija tikuši izņemti saistībā ar Koblencas prokuratūras veiktu izmeklēšanu kriminālprocesā.
88 Šajā ziņā jānorāda, ka principā objektīva un pierādīta neiespējamība – tādu iemeslu dēļ, kuri nav atkarīgi no attiecīgās personas, – pēc EACEA pieprasījuma iesniegt noteiktus dokumentus noteiktos gadījumos var šai personai liegt jebkādu iespēju lietderīgi un efektīvi paust savu viedokli par faktiem, kas ir šo dokumentu priekšmets, ja šo dokumentu neiesniegšana ietekmē to summu noteikšanu, uz kurām attiecas atmaksāšanas pieprasījumi.
89 Taču šajā gadījumā tas tā nav. Lai gan netiek apstrīdēts, ka prasītājai no tās neatkarīgu iemeslu dēļ objektīvi un pierādīti nebija iespējams iesniegt EACEA 2017. gada 26. jūlija vēstulē pieprasīto rēķinu oriģinālus, tomēr to neiesniegšanai nebija nekādas ietekmes uz to summu noteikšanu, uz kurām attiecās 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstulēs un 2018. gada 13. februāra paziņojumā par parādu ietvertie atmaksāšanas pieprasījumi.
90 Pirmkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Koblencas prokuratūras veiktā šo dokumentu izņemšana notika 2017. gada 22. jūnijā, savukārt gan revīzija, gan OLAF izmeklēšana tikai veiktas laikā no 2014. līdz 2016. gadam, proti, pirms attiecīgās izņemšanas, un tādējādi gan revidenti, gan OLAF bija varējuši iepazīties ar attiecīgajiem rēķiniem un izdarīt no tiem atbilstošus secinājumus, kā turklāt atzīst prasītāja savos apsvērumos par procesa organizatorisko pasākumu, ko Vispārējā tiesa noteica 2020. gada 27. maijā. Tāpat šī izņemšana notika pēc tam, kad prasītājai bija paziņots 2016. gada 22. aprīļa revīzijas ziņojuma projekts, kurā jau bija ietverti būtiskākie konstatējumi par strīdīgo nolīgumu pārvaldību. No šī ziņojuma it īpaši izriet, ka revidentu secinājumi ir balstīti uz gandrīz visu šo nolīgumu ietvaros prasīto izmaksu pārbaudi (skat. iepriekš šā sprieduma 7. punktu). Turklāt 2016. gada 29. septembra un 11. novembra vēstulēs, proti, joprojām pirms attiecīgās izņemšanas, prasītāja pauda savus apsvērumus par revīzijas ziņojuma projektā ietvertajiem konstatējumiem, un tādējādi tā šajā brīdī varēja pārbaudīt visu savā rīcībā esošo dokumentāciju, ieskaitot rēķinus, kuri vēlāk tika izņemti, un līdz ar to paust savu nostāju, pamatojoties uz pilnīgu informāciju.
91 Otrkārt, ir taisnība, ka EACEA 2017. gada 26. jūlija vēstulē pieprasīja iesniegt dažu rēķinu oriģinālus. Tomēr 2017. gada 21. decembra vēstulē EACEA norādīja, ka tā ņem vērā, ka prasītājas rīcībā nav prasīto rēķinu oriģinālu un ka tādējādi tā nevar tos iesniegt. EACEA tomēr ar to nesaistīja nekādas sekas. Nekas šajā vēstulē vai 2018. gada 7. februāra vēstulē nenorāda uz to, ka tas, ka šie rēķini netika iesniegti, būtu jel kādā veidā ietekmējis to summu noteikšanu, uz kurām attiecas 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstulēs un 2018. gada 13. februāra paziņojumā par parādu ietvertie atmaksāšanas pieprasījumi. Kā atbildē uz 2020. gada 12. martā noteiktā procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzdoto jautājumu un tiesas sēdē paskaidroja EACEA – un prasītāja pret to nav iebildusi –, daži no daudzajiem revīzijas un OLAF galīgajos ziņojumos konstatētajiem pārkāpumiem attiecās it īpaši uz neatbilstībām rēķinu saturā (skat. šā sprieduma 15. punktu), nevis uz to, ka tie nebija oriģināli.
92 Turklāt arī tas, ka prasītājas rīcībā nebija pieprasīto rēķinu oriģinālu, nebija šķērslis sniegt EACEA pieprasīto informāciju, kas bija nepieciešama, lai veiktu prasītājas kā Diusas un Deque nolīgumu galasaņēmējas saņemto summu un to summu, ko tā bija pārskaitījusi šo nolīgumu līdzsaņēmējiem, sadalījumu. Saskaņā ar EACEA 2017. gada 26. jūlija vēstuli šis sadalījums bija jāveic, balstoties uz banku pārskaitījumiem vai banku izrakstiem, nevis balstoties uz minētajiem rēķiniem.
93 No tā izriet, ka tas, ka netika iesniegti EACEA 2017. gada 26. jūlija vēstulē prasītie rēķinu oriģināli, nekādā veidā nav ietekmējis to summu noteikšanu, uz kurām attiecas 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstulēs un paziņojumā par parādu ietvertie atmaksāšanas pieprasījumi.
94 Tādējādi prasības pirmais pamats par tiesību tikt uzklausītam pārkāpumu ir jānoraida kā nepamatots.
– Par pienākumu norādīt pamatojumu
[..]
97 Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms ir izvērtējams, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto pamatu būtību un akta adresāta iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus, un, lai novērtētu pamatojuma pietiekamību, tas ir jāaplūko apstrīdētā akta pieņemšanas faktiskajā un juridiskajā kontekstā. Tādējādi akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts attiecīgajai personai zināmā kontekstā, kas ļauj tai izprast pret to noteiktā pasākuma tvērumu (pēc analoģijas skat. spriedumus, 2012. gada 15. novembris, Padome/Bamba, C‑417/11 P, EU:C:2012:718, 53. un 54. punkts un tajos minētā judikatūra; 2011. gada 24. oktobris, P/Parlaments, T‑213/10 P, EU:T:2011:617, 30. punkts, un 2012. gada 27. septembris, Applied Microengineering/Komisija, T‑387/09, EU:T:2012:501, 64.–67. punkts).
98 Šajā lietā, pirmkārt, Vispārējā tiesa konstatē, ka 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstulēs ir skaidri norādīts iecerētās atgūšanas juridiskais pamats, proti, strīdīgo nolīgumu II.19. panta 3. un 5. punkts un Regulas Nr. 966/2012 135. panta 4. punkts (skat. šā sprieduma 16.–20. punktu), un summas, kuras EACEA uzskatīja par tādām, kuras ir jāatgūst.
99 Otrkārt, plašā sarakste starp lietas dalībniekiem, kas norisinājās, sākot no revīzijas ziņojuma projekta paziņošanas prasītājai ar 2016. gada 22. aprīļa vēstuli un kas atgādināta šā sprieduma 7.–20. punktā, ietver pietiekamu un saskanīgu informāciju, kas prasītājai ļauj saprast iemeslus, kuru dēļ EACEA nolēma pieprasīt attiecīgo atmaksu, un veidu, kādā atmaksājamās summas ir noteiktas. It īpaši, kā norādīts šā sprieduma 80. un 81. punktā, revīzijas galīgajā ziņojumā, uz kura secinājumiem EACEA balstās paredzētās atgūšanas nolūkā, ir ņemti vērā visi prasītājas apsvērumi un tās iesniegtie pierādījumi, tie šajā ziņojumā ir individuāli izskatīti un noraidīti, katrā atsevišķā gadījumā izskaidrojot iemeslus, kuru dēļ šie apsvērumi vai pierādījumi neliek apšaubīt revidentu izdarītos secinājumus.
100 Treškārt, 2017. gada 21. decembra vēstulē EACEA, pirmām kārtām, atbildēja uz visiem argumentiem, kurus prasītāja izvirzījusi savās 2017. gada 9. augusta un 25. septembra vēstulēs, un, otrām kārtām, skaidri izskaidroja, ka atgūstamās summas ir noteiktas nevis atkarībā no izmaksām, kas tiek uzskatītas par neatlīdzināmām, bet gan, balstoties uz konstatāciju par smagiem, sistēmiskiem un atkārtotiem pārkāpumiem, kuri ietekmē strīdīgo nolīgumu īstenošanu.
101 No tā izriet, ka 2017. gada 21. decembra un 2018. gada 7. februāra vēstules ietver pietiekamu pamatojumu, kas ļauj prasītājai saprast iemeslus, kuru dēļ EACEA nolēma pieprasīt attiecīgo summu atmaksu, un Savienības tiesai – veikt pārbaudi.
102 Tādējādi prasības trešais pamats par pamatojuma neesamību vai nepietiekamu pamatojumu ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu – “ES tiesību aktu nepareiza piemērošana”
[..]
– Par pirmo iebildumu par tāda juridiska pamata neesamību, kas ļautu pilnībā atgūt izmaksātās summas
104 Prasītāja uzskata, ka ne strīdīgo nolīgumu II.19. panta 3. un 5. punkts, ne Regulas Nr. 966/2012 135. panta 4. punkts neļauj EACEA veikt summu, kas prasītājai izmaksātas strīdīgo nolīgumu ietvaros, pilnīgu atgūšanu.
105 EACEA apstrīd prasītājas argumentus.
106 Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatē, ka saskaņā ar Ecesis nolīguma I.8. panta pirmo daļu attiecīgās dotācijas piešķiršanu reglamentē šī nolīguma nosacījumi, “piemērojamie Kopienu noteikumi” un pakārtoti – Beļģijas tiesības par dotāciju piešķiršanu. Savukārt saskaņā ar Diusas un Deque nolīgumu I.9. pantu tos reglamentē nolīguma nosacījumi un piemērojamās Savienības tiesību normas.
107 Pirmkārt, attiecībā uz atbilstošajiem nolīgumu nosacījumiem jānorāda, ka saskaņā ar abu šo nolīgumu II.19. panta 3. punktu EACEA ir tiesības veikt pārbaudes par dotāciju izmantojumu. Atbilstoši šai normai pārbaužu rezultātā var tikt pieņemti lēmumi veikt atgūšanu. Tāpat nolīgumu II.19. panta 5. punktā ir precizēts, ka OLAF ir tiesības veikt pārbaudes, kuru rezultātā arī var tikt pieņemti lēmumi veikt atgūšanu.
108 Šīs klauzulas, kuras, kā prasītāja apgalvo, ir tikušas pārkāptas, tādējādi neizslēdz iespēju EACEA veikt atbilstoši šiem nolīgumiem izmaksāto summu pilnīgu atgūšanu. Tajās norādīts, ka EACEA var veikt dotāciju “atgūšanu” bez jebkādiem ierobežojumiem šajā ziņā.
109 Otrkārt, attiecībā uz “piemērojamiem Savienības noteikumiem” Ecesis nolīguma I.8. panta pirmās daļas un Diusas un Deque nolīgumu I.9. panta nozīmē Vispārējā tiesa norāda, ka šajā lietā rationae temporis ir piemērojama vispirms Regula Nr. 1606/2002, kas ir atcelta no 2013. gada 1. janvāra (Regulas Nr. 966/2012 212. pants) un tad Regula Nr. 966/2012, kas savukārt no 2018. gada 2. augusta ir atcelta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES, Euratom) 2018/1046 (2018. gada 18. jūlijs) par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, ar kuru groza Regulas (ES) Nr. 1296/2013, (ES) Nr. 1301/2013, (ES) Nr. 1303/2013, (ES) Nr. 1304/2013, (ES) Nr. 1309/2013, (ES) Nr. 1316/2013, (ES) Nr. 223/2014, (ES) Nr. 283/2014 un Lēmumu Nr. 541/2014/ES un atceļ Regulu Nr. 966/2012 (OV 2018, L 193, 1. lpp.). Saskaņā ar Regulas Nr. 1605/2002 187. panta otro daļu un Regulas Nr. 966/2012 212. pantu Regula Nr. 1605/2002 vispār bija piemērojama no 2003. gada 1. janvāra līdz 2013. gada 1. janvārim, savukārt strīdīgie nolīgumi tika noslēgti attiecīgi 2008. un 2010. gadā (skat. iepriekš šā sprieduma 2. punktu). Turklāt nolīgumu izpildes laiks un līdz ar to laikposms, uz kuru attiecās revīzija, bija laikposms no 2009. gada 15. janvāra līdz 2011. gada 14. janvārim Ecesis nolīgumam, no 2010. gada 15. oktobra līdz 2012. gada 14. oktobrim Diusas nolīgumam un no 2010. gada 15. oktobra līdz 2013. gada 14. oktobrim Deque nolīgumam. No tā izriet, pirmkārt, ka Regula (EK) Nr. 1605/2002 bija rationae temporis piemērojama Ecesis un Diusas nolīgumiem un, otrkārt, ka šī pati regula un pēc tam Regula Nr. 966/2012 bija secīgi piemērojamas Deque nolīgumam.
110 Saskaņā ar Regulas Nr. 1605/2002 119. panta 2. punktu, “[ja] saņēmējs nepilda savas juridiskās saistības vai līgumsaistības, dotāciju aptur un samazina vai izbeidz īstenošanas noteikumos paredzētajos gadījumos pēc tam, kad saņēmējam bijusi dota iespēja izteikt savus apsvērumus”. Termina “izbeidz” izmantošana tādējādi norāda uz gadījumu, kad tiek pilnībā atgūtas visas saņemtās summas.
111 Savukārt Regulas Nr. 966/2012 135. panta 4. punkts ir formulēts šādi:
“Ja šādas kļūdas, pārkāpumi vai krāpšana piedēvējama labuma guvējam vai ja labuma guvējs ir pārkāpis savus dotācijas nolīgumā vai lēmumā noteiktos pienākumus, atbildīgais kredītrīkotājs turklāt var samazināt attiecīgo dotāciju vai atgūt summas, kas nepamatoti izmaksātas, īstenojot dotācijas nolīgumu vai lēmumu, proporcionāli kļūdu, pārkāpumu, krāpšanas vai pienākumu neizpildes smaguma pakāpei ar noteikumu, ka labuma guvējam ir tikusi dota iespēja izteikt komentārus.”
112 Turklāt Regulas Nr. 966/2012 135. panta 5. punktā ir noteikts:
“Ja pārbaudēs vai revīzijās konstatēts, ka labuma guvējs pieļāvis sistēmiskas vai atkārtotas kļūdas, pārkāpumus, krāpšanu vai pienākumu neizpildi, būtiski ietekmējot minētajam labuma guvējam vairākas ar līdzīgiem nosacījumiem piešķirtas dotācijas, atbildīgais kredītrīkotājs var pārtraukt visu attiecīgo dotāciju īstenošanu vai attiecīgā gadījumā izbeigt attiecīgos dotāciju nolīgumus vai lēmumus ar minēto labuma guvēju proporcionāli kļūdu, pārkāpumu, krāpšanas vai pienākumu neizpildes nopietnībai ar noteikumu, ka labuma guvējam tikusi dota iespēja izteikt komentārus.
Atbildīgais kredītrīkotājs turklāt var pēc pretrunu procedūras samazināt dotācijas vai atgūt nepamatoti izmaksātās summas attiecībā uz visām dotācijām, ko ietekmējušas pirmajā daļā minētās sistēmiskās vai atkārtotās kļūdas, pārkāpumi, krāpšana vai pienākumu neizpilde, ko var revidēt saskaņā ar dotāciju nolīgumiem vai lēmumiem.”
113 Tādējādi ne Regulas Nr. 1605/2002 119. panta 2. punkts, ne Regulas Nr. 966/2012 135. panta 4. punkts nav šķērslis dotācijas pilnīgai atgūšanai. Ir pietiekami norādīt, pirmkārt, ka šajā pēdējā tiesību normā expressis verbis ir prasīts, lai tiek ņemta vērā konstatēto kļūdu, pārkāpumu, krāpšanas vai pienākumu neizpildes nopietnība. Tādējādi tas, ka tie ir sistēmiski vai atkārtoti, acīmredzami ir apstāklis, kas jāņem vērā, novērtējot šo pārkāpumu smagumu. Līdz ar to, ja konstatēto kļūdu, pārkāpumu, krāpšanas vai pienākumu neizpildes smagums ir tāds, ka tas apdraud visu attiecīgo nolīgumu kontroles un pārvaldības sistēmu un tādējādi visus prasītos izdevumus, izmaksāto summu pilnīga atgūšana nevar tikt uzskatīta par nesamērīgu.
114 Šo secinājumu turklāt apstiprina Regulas Nr. 966/2012 135. panta 5. punkta otrā daļa, saskaņā ar kuru sistēmisku vai atkārtotu pārkāpumu, pie kuriem vainojams saņēmējs un kas būtiski ietekmē vairākas dotācijas, gadījumā kredītrīkotājs var “atgūt nepamatoti izmaksātās summas”, kas izmaksātas atbilstoši visiem nolīgumiem, kurus skar šīs kļūdas. Tādējādi šī tiesību norma neizslēdz iespēju noteiktu dotāciju atgūt pilnībā, ja konstatēto pārkāpumu smagums ir tāds, ka visas attiecīgās summas ir uzskatāmas par nepamatoti izmaksātām.
115 Šis secinājums arī atbilst LESD 317. pantā paredzētajam principam par Savienības līdzekļu labu finanšu vadību. Tā gadījumā, ja nav ievēroti dotācijas nolīgumā paredzētie nosacījumi, Savienības iestādēm un struktūrām ir pienākums atgūt izmaksāto dotāciju tādu summu apmērā, kuras tiek uzskatītas par neuzticamām vai nepārbaudāmām.
116 Turklāt Savienības tiesai jau ir bijusi iespēja nospriest, ka Savienības finansiālā atbalsta sniegšanas sistēmā šī finansējuma izmantošanai ir piemērojami noteikumi, kuru rezultātā jau piešķirtais finansējums var būt pilnībā vai daļēji jāatmaksā (spriedumi, 2010. gada 7. jūlijs, Komisija/Hellenic Ventures u.c., T‑44/06, nav publicēts, EU:T:2010:284, 85. punkts, un 2010. gada 16. decembris, Komisija/Arci Nuova associazione comitato di Cagliari un Gessa, T‑259/09, nav publicēts, EU:T:2010:536, 61. punkts).
117 Ņemot vērā visu iepriekš minēto, no tā izriet, ka līgumiskie noteikumi un attiecīgās Regulas Nr. 1605/2002 un Regulas Nr. 966/2012 tiesību normas, kā tās ir interpretējusi Savienības tiesa, principā neliedz EACEA atgūt visas prasītājai atbilstoši strīdīgajiem nolīgumiem izmaksātās summas. Jautājums par to, vai šāda atgūšana šajā lietā atbilst samērīguma principam, ir prasības ceturtā pamata priekšmets un tādējādi tiks izskatīts turpmāk.
118 Tādējādi pirmā pamata otrais iebildums ir jānoraida kā nepamatots.
– Par otro pamatu – sistēmisku un atkārtotu pārkāpumu neesamība
[..]
139 Visbeidzot, prasītāja nevar balstīt nekādus argumentus uz to, ka Regulas Nr. 966/2012 135. panta 4. punktā nav ietverta atsauce uz sistēmiskiem un atkārtotiem pārkāpumiem vai ka šie jēdzieni šajā regulā nav definēti. Ir pietiekami norādīt, pirmkārt, ka šajā pēdējā tiesību normā expressis verbis ir prasīts, lai tiktu ņemts vērā konstatēto pārkāpumu smagums. Tas, ka tie ir sistēmiski vai atkārtoti, acīmredzami ir apstāklis, kas ir jāņem vērā, novērtējot šo pārkāpumu smagumu. Otrkārt, tam, ka Regulā Nr. 966/2012 ir izmantoti šie jēdzieni, it īpaši tās 135. panta 5. punktā, tos expressis verbis nedefinējot, nevar būt nekādas ietekmes uz paredzēto atgūšanu, jo šo jēdzienu saturs bez jebkādām iespējamām šaubām izriet no to parastās nozīmes, saskaņā ar kuru sistēmiski un atkārtoti pārkāpumi ir tādi pārkāpumi, kurus raksturo tas, ka tie atkārtojas un ietekmē visu kontroles un pārvaldības sistēmu, tādi kā šā sprieduma 124.–131. punktā minētie.
[..]
Par tiesāšanās izdevumiem
165 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar EACEA prasījumiem.
Pamatojoties uz iepriekšminēto,
VISPĀRĒJĀ TIESA (desmitā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Universität Koblenz‑Landau atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Papasavvas | Kornezov | Buttigieg |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 24. februārī.
[Paraksti]