VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2023. gada 27. septembrī (*)
Valsts atbalsts – Spānijas īstenotā atbalsta shēma – Uzņēmumu ienākuma nodokļa atskaitījumi, kuri ļauj uzņēmumiem nodokļu rezidentiem Spānijā norakstīt nemateriālo vērtību, kas rodas no netiešas kapitāla daļu iegādes ārvalstu uzņēmumos, tieši iegādājoties kapitāla daļas ārvalstu pārvaldītājsabiedrībās – Lēmums, ar kuru atbalsta shēma atzīta par prettiesisku un nesaderīgu ar kopējo tirgu un uzdots atgūt izmaksāto atbalstu – Lēmums 2011/5/EK – Lēmums 2011/282/ES – Piemērošanas joma – Akta atsaukšana – Tiesiskā drošība – Tiesiskā paļāvība
Lietās T‑12/15, T‑158/15 un T‑258/15
Banco Santander, SA, Santandera [Santander] (Spānija),
Santusa Holding, SL, Boadilja del Monte [Boadilla del Monte] (Spānija),
ko pārstāv E. Abad Valdenebro, R. Calvo Salinero, A. Lamadrid de Pablo un V. Romero Algarra, advokāti,
prasītājas lietā T‑12/15,
Abertis Infraestructuras, SA, Barselona (Spānija),
Abertis Telecom Satélites, SA, Madride (Spānija),
ko pārstāv A. Lamadrid de Pablo, Santa María Fernández, E. Abad Valdenebro, R. Calvo Salinero, M. Cenzual Aldaz un Romero Algarra, advokāti,
prasītājas lietā T‑158/15,
Axa Mediterranean Holding, SA, Palma de Maļorka [Palma de Mallorca] (Spānija), ko pārstāv Lamadrid de Pablo, Abad Valdenebro, Calvo Salinero, Romero Algarra un I. Otaegi Amundarain, advokāti,
prasītāja lietā T‑258/15,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv P. Němečková, B. Stromsky un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,
atbildētāja,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
apspriežu laikā šādā sastāvā: priekšsēdētājs J. Svenningsens [J. Svenningsen], tiesneši K. Makiokī [C. Mac Eochaidh] (referents) un T. Pinne [T. Pynnä],
sekretāre: P. Nunjesa Ruisa [P. Núñez Ruiz], administratore,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu,
ņemot vērā 2015. gada 9. marta rīkojumu lietā Banco Santander un Santusa/Komisija (T‑12/15, nav publicēts) un 2015. gada 10. jūnija rīkojumu lietā Abertis Infraestructuras un Abertis Telecom Satélites/Komisija (T‑158/15, nav publicēts), kā arī 2015. gada 17. jūlija lēmumu apturēt tiesvedību līdz Tiesas galīgajam nolēmumam lietā C‑20/15 P Komisija/Autogrill España vai lietā C‑21/15 P Komisija/Banco Santander un Santusa,
ņemot vērā 2016. gada 21. decembra spriedumu Komisija/World Duty Free Group u.c. (C‑20/15 P un C‑21/15 P, EU:C:2016:981), ar ko atcelts 2014. gada 7. novembra spriedums Banco Santander un Santusa/Komisija (T‑399/11, EU:T:2014:938) un 2014. gada 7. novembra spriedums Autogrill España/Komisija (T‑219/10, EU:T:2014:939),
ņemot vērā 2019. gada 18. marta lēmumus apturēt tiesvedību līdz galīgajam nolēmumam lietās C‑51/19 P, World Duty Free Group/Komisija, C‑53/19 P, Banco Santander un Santusa/Komisija, C‑64/19 P, Spānija/Komisija un C‑65/19 P, Spānija/Komisija vai lietā C‑274/14, Banco de Santander,
ņemot vērā 2021. gada 6. oktobra spriedumu Sigma Alimentos Exterior/Komisija (C‑50/19 P, EU:C:2021:792), 2021. gada 6. oktobra spriedumu World Duty Free Group un Spānija/Komisija (C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793), 2021. gada 6. oktobra spriedumu Banco Santander/Komisija (C‑52/19 P, EU:C:2021:794), 2021. gada 6. oktobra spriedumu, Banco Santander u.c./Komisija (C‑53/19 P un C‑65/19 P, EU:C:2021:795), 2021. gada 6. oktobra spriedumu Axa Mediterranean/Komisija (C‑54/19 P, EU:C:2021:796) un 2021. gada 6. oktobra spriedumu Prosegur Compañía de Seguridad/Komisija (C‑55/19 P, EU:C:2021:797),
ņemot vērā 2022. gada 15. un 16. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar prasībām, kas pamatotas ar LESD 263. pantu, prasītājas – Banco Santander, SA, Santusa Holding, SL, Abertis Infraestructuras, SA, Abertis Telecom Satélites, SA un Axa Mediterranean Holding, SA – lūdz atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/314 (2014. gada 15. oktobris) par valsts atbalstu SA.35550 (13/C) (ex 13/NN) (ex 12/CP), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs (OV 2015, L 56, 38. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
Tiesvedības priekšvēsture
Spānijas tiesības
2 1995. gada 27. decembra Ley 43/1995 del Impuesto sobre Sociedades (Likums 43/1995 par uzņēmumu ienākuma nodokli; 1995. gada 28. decembra BOE Nr. 310, 37072. lpp.), kas ieviests ar 2001. gada 27. decembra Ley 24/2001 de Medidas Fiscales, Administrativas y del Orden Social (Likums 24/2001 par nodokļu, administratīvajiem un sociālajiem pasākumiem; 2001. gada 31. decembra BOE Nr. 313, 50493. lpp.) un kas pārņemts 2004. gada 5. marta Real Decreto Legislativo 4/2004 por el que se aprueba el Texto refundido de la Ley del Impuesto sobre Sociedades (Karaļa leģislatīvais dekrēts 4/2004, ar ko apstiprina Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli pārstrādāto tekstu; 2004. gada 11. marta BOE Nr. 61, 10951. lpp.; turpmāk tekstā – “TRLIS”), 12. panta 5. punkts stājies spēkā 2002. gada 1. janvārī.
3 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 17. apsvērumu TRLIS 12. panta 5. punktā ir paredzēts:
“Finanšu nemateriālā vērtība ir definēta [..] kā daļa no starpības starp kapitāla daļas pirkuma cenu un tās bilances vērtību (iegādes dienā), kas nav iegrāmatota ārvalstu uzņēmuma “preču un tiesību” budžeta pozīcijā. Attiecīgā starpības daļa bija atskaitāma no nodokļu bāzes, nepārsniedzot gada maksimālo summu, proti, vienu divdesmitdaļu no tās vērtības. Minētais neskar piemērojamos grāmatvedības noteikumus.”
4 Apstrīdētā lēmuma 18. apsvērumā ir noteikts:
“TRLIS 21. pantā ir noteikts, ka nerezidentsabiedrības ienākumiem jāatbilst turpmāk noteiktajām prasībām, lai rezidentsabiedrība varētu piemērot TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto atskaitījumu:
a) tiešās vai netiešās kapitāla daļas īpatsvaram nerezidentsabiedrības pašu kapitālā jābūt vismaz 5 %. Turklāt kapitāla daļai jābūt rezidentsabiedrības īpašumā vismaz vienu gadu bez pārtraukuma;
b) nerezidentsabiedrībai ir jāmaksā ārvalstu nodoklis, kas līdzīgs uzņēmumu ienākuma nodoklim. Šo nosacījumu uzskata par izpildītu, ja mērķsabiedrības rezidentvalsts ir parakstījusi ar Spāniju nodokļu konvenciju par izvairīšanos no starptautiskas nodokļu dubultās uzlikšanas, kurā ietverta klauzula par informācijas apmaiņu;
c) peļņai jābūt gūtai no ārvalstīs īstenotas uzņēmējdarbības. Šis nosacījums ir izpildīts, ja vismaz 85 % ienākumu atbilst šādiem kritērijiem:
i) nerezidentsabiedrības ieņēmumi tiek gūti ārvalstīs, un tos nevar iekļaut nodokļu bāzē, jo ir piemērojami starptautiski fiskālās pārredzamības noteikumi. Proti, uzskata, ka ieņēmumi atbilst šim nosacījumam, ja tos rada šādas darbības:
– vairumtirdzniecība, ja preces ir pieejamas pircējiem nerezidentsabiedrības rezidentvalstī vai rezidentteritorijā vai jebkurā valstī vai teritorijā, kas nav Spānija, kamēr vien attiecīgās darbības veic nerezidentsabiedrība,
– pakalpojumi, ko sniedz teritorijā, kurā ir nerezidentsabiedrības rezidences vieta nodokļu vajadzībām, kamēr vien attiecīgās darbības veic nerezidentsabiedrība,
– finanšu pakalpojumi, ko sniedz klientiem, kuru rezidences vieta nodokļu vajadzībām nav Spānijā, kamēr vien attiecīgās darbības veic nerezidentsabiedrība,
– apdrošināšanas pakalpojumi saistībā ar riskiem teritorijā vai valstī, kas nav Spānija, kamēr vien apdrošināšanas pakalpojumus sniedz nerezidentsabiedrība;
ii) dividendes vai akciju daļas par nerezidentsabiedrību peļņu, kas izriet no netiešām kapitāla daļām, kuras atbilst TRLIS 21. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētajām prasībām. Papildus – kapitāla pieaugums, kas rodas, nododot kapitāla daļas nerezidentsabiedrībās, kamēr vien tās atbilst TRLIS 21. panta 2. punkta prasībām.”
5 Saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumu tieša kapitāla daļu iegāde ir viena uzņēmuma pašu kapitāla daļu iegāde, ko veic cits uzņēmums (turpmāk tekstā – “tieša kapitāla daļu iegāde”). Savukārt netieša kapitāla daļu iegāde ir otrā vai tālāka līmeņa meitasuzņēmuma pašu kapitāla daļu iegāde, ko veic cits uzņēmums agrākas tiešas kapitāla daļu iegādes rezultātā. Šādi rīkojoties, iegūstošais uzņēmums netieši kļūst par kapitāla daļu turētāju otrā vai tālāka līmeņa meitasuzņēmumos (turpmāk tekstā – “netieša kapitāla daļu iegāde”).
6 Atbilstoši apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumam 2004. gada 30. jūlija Real Decreto 1777/2004 por el que se aprueba el Reglamento del Impuesto sobre Sociedades (Karaļa dekrēts 1777/2004, ar kuru apstiprināti Noteikumi par uzņēmumu ienākuma nodokli; 2004. gada 6. augusta BOE Nr. 189, 28377. lpp.) 15. pantā ir paredzēts, ka nodokļu maksātāji, kas vēlas saņemt TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto nodokļu atskaitījumu, kopā ar uzņēmumu ienākuma nodokļa deklarāciju iesniedz dažādu informāciju “par tieši piederošu uzņēmumu”.
7 No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka Spānijas uzņēmumu ienākuma nodokļa iekasēšanas sistēma ir balstīta uz TRLIS 137. pantā paredzēto apgrieztās maksāšanas procedūru.
8 Šī apgrieztās maksāšanas procedūra 2003. gada 17. decembra Ley 58/2003 General Tributaria (Likums 58/2003 par Vispārējo nodokļu likumu; 2003. gada 18. decembra BOE Nr. 302, 44987. lpp.; turpmāk tekstā – “LGT”) 120. pantā ir definēta šādi:
“l. Apgrieztās maksāšanas aprēķini ir deklarācijas, kurās nodokļu maksātāji ne tikai sniedz administrācijai nodokļa samaksai nepieciešamos datus, kā arī citu informāciju, bet arī paši veic kvalifikācijas un aprēķinu darbības, kas vajadzīgas, lai noteiktu un samaksātu nodokļu parāda summu vai vajadzības gadījumā noteiktu atmaksājamo vai kompensējamo summu.
2. Nodokļu maksātāju iesniegtās apgrieztās maksāšanas aprēķinus var pārbaudīt un kontrolēt administrācija, kas vajadzības gadījumā veiks vajadzīgo aprēķinu [..].”
Atbildes uz Parlamenta deputātu jautājumiem
9 Ar vairākiem rakstveida jautājumiem, kas uzdoti 2005. un 2006. gadā (E‑4431/05, E‑4772/05, E‑5800/06 un P‑5509/06), Eiropas Parlamenta deputāti vērsās pie Eiropas Komisijas ar jautājumu par TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas saderību ar valsts atbalsta noteikumiem.
10 Komisija 2006. gada 19. janvāra un 17. februāra atbildēs attiecīgi uz jautājumiem E‑4431/05 un E‑4772/05 apgalvoja, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma neietilpst valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā.
Lēmums 2011/5 un 2011/282
11 Ar 2007. gada 26. marta vēstuli Komisija lūdza Spānijas iestādēm sniegt tai informāciju, lai novērtētu TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas jomu un sekas. Komisija tostarp aicināja Spānijas Karalisti precizēt, uz kādiem darījumu veidiem šī tiesību norma attiecas. Saskaņā ar Komisijas dienestu sākotnējo analīzi neiespējamība atskaitīt pārvaldītājsabiedrībā iegūtās kapitāla daļas nepamatoti ierobežoja TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas potenciālo izmantotāju skaitu.
12 Ar 2007. gada 4. jūnija vēstuli Spānijas iestādes atbildēja Komisijai, ka saskaņā ar tolaik piemērojamo administratīvo kritēriju atbilstoši TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētajai shēmai ir atskaitāma tikai finanšu nemateriālā vērtība, kas izriet no tiešas kapitāla daļu iegādes (turpmāk tekstā – “sākotnējais administratīvais skaidrojums”).
13 Ar 2007. gada 10. oktobra lēmumu, kura kopsavilkums publicēts 2007. gada 21. decembrī (OV 2007, C 311, 21. lpp.), Komisija sāka formālo izmeklēšanas procedūru par TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu (turpmāk tekstā – “pirmā formāla izmeklēšanas procedūra”).
14 2009. gada 28. oktobrī Komisija pieņēma Lēmumu 2011/5/EK par nemateriālās vērtības norakstīšanu nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011 L 7, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “pirmais lēmums”). Ar minēto lēmumu Komisija atzina TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu par nesaderīgu ar iekšējo tirgu gadījumos, kad tā tiek piemērota kapitāla daļu iegādei Savienībā reģistrētās sabiedrībās (minētā lēmuma 1. panta 1. punkts), un uzdeva Spānijas Karalistei atgūt atbalstu, kas atbilst saskaņā ar šo shēmu piešķirtajiem nodokļu samazinājumiem (šī lēmuma 4. pants).
15 2011. gada 12. janvārī Komisija pieņēma Lēmumu 2011/282/ES par finanšu nemateriālās vērtības amortizāciju nodokļu vajadzībām saistībā ar līdzdalības iegādi ārvalstīs Nr. C 45/07 (ex NN 51/07, ex CP 9/07), ko īstenojusi Spānija (OV 2011 L 135, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “otrais lēmums”). Ar šo lēmumu, kas attiecās uz kapitāla daļu iegādi ārvalstu sabiedrībās, kuras reģistrētas nevis Savienībā, bet ārpus tās un attiecībā uz kuru 2011. gada 3. martā un 26. novembrī tika veikti labojumi, Komisija tostarp atzina par nesaderīgu ar iekšējo tirgu TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu, ja tā bija piemērojama kapitāla daļu iegādei ārpus Savienības reģistrētos uzņēmumos (minētā lēmuma 1. panta 1. punkts), un uzdeva Spānijas Karalistei atgūt piešķirto atbalstu (šī paša lēmuma 4. pants).
16 Tomēr, ņemot vērā, ka pirmajā lēmumā un otrajā lēmumā (turpmāk tekstā kopā – “sākotnējie lēmumi”) ir atzīta tiesiskā paļāvība attiecībā uz noteiktiem uzņēmumiem, kuriem ir piemērojama TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma, Komisija atzina, ka šo shēmu var turpināt piemērot visa tajā paredzētā amortizācijas perioda laikā, pirmkārt, kapitāla daļu iegādēm, kas veiktas pirms lēmuma par formālas izmeklēšanas procedūras sākšanu publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2007. gada 21. decembrī; otrkārt, kapitāla daļu iegādēm, kuru iegāde, kas ir atkarīga no regulatīvās iestādes atļaujas, kurai par šo darījumu tika paziņots pirms šī datuma, bija neatsaucami noslēgta pirms 2007. gada 21. decembra; treškārt, vairākuma kapitāla daļu iegādēm, kuras veiktas pirms otrā lēmuma publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2011. gada 21. maijā, ārvalstu uzņēmumos, kas veic uzņēmējdarbību Ķīnā, Indijā vai citās trešās valstīs, kurās ir vai varētu pierādīt, ka pastāv tieši juridiski šķēršļi uzņēmumu pārrobežu apvienošanai, un, ceturtkārt, iegādēm ārvalstu uzņēmumos, kas veic uzņēmējdarbību Ķīnā, Indijā vai citās trešās valstīs, kurās ir vai varētu pierādīt, ka pastāv tieši juridiski šķēršļi uzņēmumu pārrobežu apvienošanai, kuru īstenošana, kas atkarīga no regulatīvās iestādes atļaujas, kurai par darījumu tika paziņots pirms šī datuma, bija neatsaucami noslēgta pirms 2011. gada 21. maija (pirmā lēmuma 1. panta 2. un 3. punkts un otrā lēmuma 1. panta 2.–5. punkts). Tādējādi uz atbalstu, kas izmaksāts saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktu un kas atbilda vienam no iepriekš minētajiem nosacījumiem, atgūšanas pienākums neattiecās (pirmā lēmuma 4. panta 1. punkts un otrā lēmuma 4. panta 1. punkts).
Jaunais administratīvais skaidrojums
17 Ar 2012. gada 12. aprīļa elektroniskā pasta vēstuli Spānijas iestādes informēja Komisiju, ka 2012. gada 21. martā Dirección General de Tributos (Nodokļu ģenerāldirekcija, Spānija; turpmāk tekstā – “DGT”) ir pieņēmusi saistošu atzinumu ar numuru V0608‑12, kas ir piemērojams arī darījumiem, kuri veikti pirms šī datuma (turpmāk tekstā – “jaunais administratīvais skaidrojums”).
18 Apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā Komisija ir apkopojusi galvenos iemeslus, kas, pēc tās domām, lika DGT un pēc tam Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde, Spānija) grozīt TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomu, lai tajā iekļautu netiešu kapitāla daļu iegādi. Šie pamatojumi esot šādi:
“a) pirmkārt, DGT un TEAC [Tribunal Económico‑Administrativo Central] atsaucas uz TRLIS 21. panta 1. punkta c) apakšpunktu, lai apgalvotu, ka arī netiešai iegādei var piemērot TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto atskaitījumu. Kā norādījušas DGT un TEAC, prasību par saimnieciskas darbības veikšanu var izpildīt, ja uzņēmējsabiedrība[, kas veic reālu darbību,] darbojas arī otrajā vai tālākā līmenī. Proti, DGT un TEAC atsaucas uz TRLIS 21. panta 1. punkta c) apakšpunkta otro daļu, kurā ir skaidri noteikts, ka minētais noteikums attiecas arī uz dividendēm, ko iegūst no tiešām vai netiešām kapitāla daļām. DGT un TEAC secina, ka faktam, ka uzņēmējsabiedrība darbojas otrajā vai tālākā līmenī, nevajadzētu būt par šķērsli TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā atskaitījuma piemērošanai;
b) otrkārt, DGT un TEAC atsaucas uz attiecīgā noteikuma loģisko pamatu, proti, ņemot vērā, ka TRLIS 12. panta 5. punkta mērķis ir veicināt Spānijas uzņēmējsabiedrību internacionalizāciju un ieguldījumus ārvalstīs, Spānijas uzņēmējsabiedrību ieguldījumu nerezidējošās pārvaldītājsabiedrībās neiekļaušana piemērošanas jomā būtu pretrunā attiecīgās tiesību normas garam. Turklāt DGT un TEAC apgalvo, ka reālā ekonomikas situācija liecina, ka kapitāla daļu iegādi nerezidentsabiedrībās bieži īsteno, iegādājoties pārvaldītājsabiedrību. Fakts, ka ieguldījumi tiek veikti, iegādājoties pārvaldītājsabiedrības akcijas, ir attaisnojošs apstāklis, kas ir atkarīgs nevis no uzņēmējsabiedrības, kura iegādājas pārvaldītājsabiedrību, bet gan no tā, kā tirgus ir strukturēts. Pastarpinātu uzņēmējsabiedrību, piemēram, pārvaldītājsabiedrību, klātbūtnei nevajadzētu būt par šķērsli ieguldījumu veikšanai vai par iemeslu diskriminācijai starp dažādiem iegādes veidiem;
c) treškārt, DGT un TEAC apgalvo, ka Komisijas [sākotnējo lēmumu] formulējumā konsekventi ir atsauces gan uz tiešu, gan netiešu iegādi. No abu lēmumu formulējuma DGT un TEAC secina, ka [..] Komisija atzīst finanšu nemateriālās vērtības atskaitīšanu gan attiecībā uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi;
d) ceturtkārt, DGT arī atzīst, ka šis skaidrojums ir pieņemts, lai gan [Karaļa dekrēta 1777/2004, ar kuru ir apstiprināti Noteikumi par uzņēmumu ienākuma nodokli) 15. pantā ir noteikts pienākums sniegt informāciju. Noteikumu 15. pantā ir paredzēta ekskluzīva prasība sniegt informāciju par tieši iegādāto uzņēmējsabiedrību, lai varētu piemērot TRLIS 12. panta 5. punktu. Ja atskaitījums būtu attiecināms arī uz netiešām iegādēm, būtu bijis loģiski labākas pārredzamības labad iekļaut arī netiešu iegādi. Tomēr tam nevajadzētu traucēt plaši skaidrot TRLIS 12. panta 5. punktu;
e) Visbeidzot, lai atskaitījumu piemērotu netiešai iegādei, netiešā kapitāla daļa jāpārvērš tiešā kapitāla daļā, veicot iepriekšēju apvienošanu. Ja no fiskālā viedokļa iegādi, kuras rezultātā notiek uzņēmējdarbības apvienošana, uzskatītu par atšķirīgu no kapitāla daļu iegādes, kuras rezultātā nenotiek apvienošana, tas būtu pretrunā fiskālās neitralitātes principam. DGT un TEAC secina, ka atskaitījumam jābūt iespējamam arī citos kapitāla daļu līmeņos. Šajā nolūkā ar konsolidētu bilanci vai jebkādiem citiem juridiskiem līdzekļiem jāpierāda, ka daļa no kapitāla daļu pirkuma cenas atbilst finanšu nemateriālajai vērtībai, kāda ir “netieši” iegādātā [reālu darbību veicošas] uzņēmējsabiedrības kapitāla daļai.”
Procedūra, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums
19 Laikposmā no 2012. gada 4. jūlija līdz 2013. gada 1. jūlijam Komisija nosūtīja Spānijas Karalistei dažādus jautājumus un informācijas pieprasījumus par jauno administratīvo skaidrojumu. 2013. gada 17. jūlijā Komisija informēja Spānijas Karalisti par savu lēmumu sākt LESD 108. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru, ņemot vērā sekas, ko rada šis jaunais administratīvais skaidrojums (turpmāk tekstā – “otrā formālā izmeklēšanas procedūra”). Minētais lēmums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī 2013. gada 7. septembrī (OV 2013, C 258, 8. lpp.). Komisija aicināja Spānijas Karalisti un trešās personas iesniegt apsvērumus.
20 Otrās formālās izmeklēšanas procedūras beigās Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.
21 Apstrīdētā lēmuma 94. apsvērumā Komisija precizēja, ka šis lēmums attiecas vienīgi uz jaunā administratīvā skaidrojuma, ko Spānijas iestādes bija ieviesušas pēc sākotnējo lēmumu pieņemšanas, sekām.
22 Komisija uzskata, ka sākotnējo lēmumu mērķis bija izvērtēt TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas, ko Spānijas iestādes bija iesniegušas administratīvajā procesā, kurā pieņemti šie lēmumi, saderību ar iekšējo tirgu. Taču šī sprieduma 12. punktā minētajā 2007. gada 4. jūnija vēstulē Spānijas Karaliste paskaidroja Komisijai, ka sākotnējā administratīvā prakse ļauj atskaitīt finanšu nemateriālo vērtību tikai attiecībā uz tiešu kapitāla daļu iegādi uzņēmējsabiedrībās, kas veic reālu darbību. Visbeidzot, Komisija uzskata arī, ka DGT un Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) TRLIS 12. panta 5. punktu sistemātiski un pastāvīgi esot piemērojušas vienīgi tiešai kapitāla daļu iegādei uzņēmumos, kas veic reālu darbību, sākot no 2002. gada 1. janvāra, kas ir TRLIS 12. panta 5. punkta spēkā stāšanās datums, līdz jaunā administratīvā skaidrojuma pieņemšanai 2012. gada martā (apstrīdētā lēmuma 95.–98. apsvērums).
23 Komisija arī norādīja, ka ar jauno administratīvo skaidrojumu, ko Spānijas iestādes ieviesa 2012. gada martā, tika paplašināta TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas joma, jo tagad attiecīgais pasākums ir piemērojams ne tikai finanšu nemateriālajai vērtībai, ko rada kapitāla daļu tieša iegāde ārvalstu uzņēmumos, bet arī finanšu nemateriālajai vērtībai, ko rada kapitāla daļu netieša iegāde ārvalstu uzņēmumos, proti, iegādājoties kapitāla daļas pārvaldītājsabiedrībā (apstrīdētā lēmuma 99. punkts).
24 Komisija no šiem apstākļiem secināja, ka sākotnējie lēmumi neattiecas uz jauno administratīvo skaidrojumu. Turklāt šis jaunais administratīvais skaidrojums, pēc Komisijas domām, nevarēja tikt kvalificēts kā “pastāvošs atbalsts” Padomes Regulas (EK) Nr. 659/1999 (1999. gada 22. marts), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [LESD 108.] panta piemērošanai (OV 1999, L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta izpratnē, jo sākotnējos lēmumos jau bija secināts, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma, kā to piemēroja Spānijas iestādes, ir prettiesiska un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta shēma. Komisija uzskata, ka jaunais administratīvais skaidrojums tādējādi ir “jauns atbalsts” šīs regulas 1. panta c) punkta izpratnē (apstrīdētā lēmuma 99.–101. apsvērums).
25 Spānijas Karaliste un ieinteresētās trešās personas tomēr lūdza, lai sākotnējos lēmumos atzītā tiesiskā paļāvība tiktu tādā pašā veidā piemērota netiešai kapitāla daļu iegādei. Tās uzskata, ka tiesiskās paļāvības esamība esot bijusi jāatzīst atsauču dēļ uz netiešu kapitāla daļu iegādi Komisijas atbildēs uz šī sprieduma 9. un 10. punktā minētajiem Parlamenta jautājumiem, 2007. gada 10. oktobra paziņojumā presei par pirmās formālās izmeklēšanas procedūras sākšanu (ar atsauces numuru IP/07/1469), kā arī sākotnējos lēmumos (apstrīdētā lēmuma 189. pants).
26 Tomēr pretēji tam, ko Komisija bija nolēmusi sākotnējos lēmumos (skat. šī sprieduma 16. punktu), apstrīdētajā lēmumā tā atteicās izslēgt tāda atbalsta atgūšanu, kurš ticis izmaksāts, piemērojot TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu, attiecas uz netiešu kapitāla daļu iegādi un atbilst tādiem pašiem nosacījumiem kā šī sprieduma 16. punktā minētie, piemērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (apstrīdētā lēmuma 189.–200. apsvērums).
27 Tādējādi Komisija secināja, ka jaunais administratīvais skaidrojums, ar kuru, pēc tās domām, tika paplašināta TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas joma, lai aptvertu netiešu kapitāla daļu iegādi ārvalstu uzņēmumos, izmantojot tiešu kapitāla daļu iegādi ārvalstu pārvaldītājsabiedrībās, un kuru Spānijas Karaliste nelikumīgi īstenoja, pārkāpjot LESD 108. panta 3. punktu, nav saderīgs ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 1. pants). Līdz ar to Komisija pieprasīja, lai Spānijas Karaliste izbeidz šo atbalsta shēmu un atgūst atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar šo shēmu (apstrīdētā lēmuma 4.–7. pants), izņemot individuālu atbalstu, kas piešķirts saskaņā ar šo shēmu un atbilst de minimis regulas vai grupu atbrīvojuma nosacījumiem (apstrīdētā lēmuma 2. un 3. pants).
Lietas dalībnieku prasījumi
28 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai – to pēdējā redakcijā – ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
30 Pēc lietas dalībnieku uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma apvienot lietas T‑12/15, T‑158/15 un T‑258/15 šī sprieduma taisīšanai saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 68. panta 1. punktu.
Par prasību pieņemamību
31 Savos procesuālajos rakstos Komisija apstrīdēja šo prasību pieņemamību. Tomēr tiesas sēdē Komisija atzina, ka prasītājas bija guvušas labumu no TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas ar netiešo kapitāla daļu iegādi, līdz ar to prasības bija pieņemamas.
32 Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz tai iesniegtajiem pierādījumiem, konstatē, ka prasītājas ir faktiskas tāda individuālā atbalsta saņēmējas, kas piešķirts saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu un kas izpaužas kā atskaitījumi, kuri veikti par netiešu kapitāla daļu iegādi, un ka tām, piemērojot rīkojumu atgūt atbalstu, kas izmaksāts, izpildot šo shēmu, kuru Komisija adresējusi Spānijas Karalistei apstrīdētā lēmuma 4. panta 2.–5. punktā, ir piemērojama to atmaksa.
33 Līdz ar to prasības ir pieņemamas.
Par lietas būtību
34 Prasības pieteikumos prasītājas sākotnēji izvirzīja četrus prasības pamatus. Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LESD 107. panta 1. punkta pārkāpums, jo esot tikusi pieļauta tiesību kļūda saistībā ar selektivitātes nosacījumu. Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka esot tikusi pieļauta tiesību kļūda, nosakot saņēmējus saistībā ar strīdīgo atbalsta shēmu. Ar trešo pamatu tiek apgalvota jauna atbalsta neesamību LESD 108. panta 3. punkta, kā arī Regulas Nr. 659/1999, kas bija piemērojama apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī, 1. panta c) punkta izpratnē. Ar ceturto pamatu tiek apgalvots tiesiskās paļāvības aizsardzības, estoppel (jeb paša darbību princips) un tiesiskās drošības principu pārkāpums.
35 2021. gada 15. novembra apsvērumos, kuros tās pauda nostāju par 2021. gada 6. oktobra sprieduma Sigma Alimentos Exterior/Komisija (C‑50/19 P, EU:C:2021:792), 2021. gada 6. oktobra sprieduma World Duty Free Group un Spānija/Komisija (C‑51/19 P un C‑64/19 P, EU:C:2021:793), 2021. gada 6. oktobra sprieduma Banco Santander/Komisija (C‑52/19 P, EU:C:2021:794), 2021. gada 6. oktobra sprieduma Banco Santander u.c./Komisija (C‑53/19 P un C‑65/19 P, EU:C:2021:795), 2021. gada 6. oktobra sprieduma Axa Mediterranean/Komisija (C‑54/19 P, EU:C:2021:796) un 2021. gada 6. oktobra sprieduma Prosegur Compañía de Seguridad/Komisija (C‑55/19 P, EU:C:2021:797) ietekmi, prasītājas ir atteikušās no pirmā un otrā pamata uzturēšanas, jo, to ieskatā, Tiesa ir galīgi lēmusi par TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas selektīvo raksturu un par sākotnējo lēmumu tiesiskumu minētajos spriedumos.
Par trešo pamatu
36 Ar trešo pamatu prasītājas būtībā apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija jauno administratīvo skaidrojumu ir kļūdaini kvalificējusi kā jaunu atbalstu.
37 Šī pamata pamatojumam prasītājas vispirms apstrīd judikatūras, kas izriet no 2010. gada 20. maija sprieduma Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291) un 2010. gada 16. decembra sprieduma Kahla Thüringen Porzellan/Komisija (C‑537/08 P, EU:C:2010:769) un kas minēta apstrīdētā lēmuma 96. apsvērumā, piemērojamību šajā lietā. Proti, šī judikatūra būtu piemērojama tikai tad, ja Spānijas Karaliste būtu paziņojusi Komisijai par strīdīgo shēmu un ja pēdējā minētā būtu konstatējusi šīs shēmas saderību ar iekšējo tirgu, un šajā gadījumā tas tā neesot. Turklāt, tā kā sākotnējos lēmumos neesot nevienas atsauces uz Spānijas Karalistes 2007. gada 4. jūnija vēstules saturu, šo vēstuli nevarot ņemt vērā, lai minēto lēmumu piemērojamību attiecinātu tikai uz tiešu kapitāla daļu iegādi.
38 Trešā pamata pirmās daļas pamatojumam prasītājas apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi DGT saistošo atzinumu un Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) nolēmumu tvērumu. Prasītājas apgalvo, ka ar jauno administratīvo skaidrojumu netika grozīta ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma, jo šī shēma jau no paša sākuma bija piemērojama netiešai kapitāla daļu iegādei. Šajā ziņā tās norāda, ka Spānijas tiesībās jaunais administratīvais skaidrojums nevarēja mainīt TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomu, jo tam nebija nekāda normatīva spēka. Šo piemērošanas jomu būtu varējis grozīt tikai Spānijas likumdevējs vai Spānijas tiesu judikatūra. Tomēr TRLIS 12. panta 5. punkts kopš tā stāšanās spēkā neesot ticis būtiski grozīts, izņemot, lai ņemtu vērā Komisijas sākotnējos lēmumus. Turklāt ne sākotnējam administratīvajam skaidrojumam, ne jaunajam administratīvajam skaidrojumam neesot nekādu saistošu juridisku seku attiecībā uz attiecīgajiem nodokļa maksātājiem. Tādējādi tiem esot bijušas tiesības sekot vai nesekot šiem administratīvajiem skaidrojumiem. Turklāt vairāki nodokļu maksātāji esot piemērojuši TRLIS 12. panta 5. punktu netiešai kapitāla daļu iegādei krietnu laiku pirms jaunā administratīvā skaidrojuma pieņemšanas.
39 Trešā pamata otrās daļas pamatojumam prasītājas apgalvo, ka sākotnējos lēmumos jau esot analizēta un izvērtēta ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma gan attiecībā uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi. Šāds secinājums esot jāizdara tostarp tādēļ, ka minētajos lēmumos ir ietvertas vairākas konkrētas atsauces uz netiešu kapitāla daļu iegādi, kā arī tādēļ, ka Komisija ir vairākkārt publiski ieņēmusi nostāju pirms sākotnējiem lēmumiem. Šādos apstākļos jauno administratīvo skaidrojumu nevarot kvalificēt kā jaunu atbalstu, jo tas jau bija iekļauts sākotnējo lēmumu materiālajā piemērošanas jomā.
40 Komisija vispirms norāda, ka judikatūra, kas izriet no 2010. gada 20. maija sprieduma Todaro Nunziatina & C. (C‑138/09, EU:C:2010:291) un 2010. gada 16. decembra sprieduma Kahla Thüringen Porzellan/Komisija (C‑537/08 P, EU:C:2010:769), šajā lietā esot piemērojama, lai gan TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma tai nebija paziņota. Ņemot vērā Spānijas iestāžu 2007. gada 4. jūnija vēstulē sniegto informāciju, sākotnējo lēmumu rezolutīvās daļas piemērošanas jomai būtu jāattiecas tikai uz tiešu kapitāla daļu iegādi.
41 Par trešā pamata pirmo daļu Komisija apgalvo, ka ar jauno administratīvo skaidrojumu grozīta ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma, jo pirms tās pieņemšanas šīs tiesību normas piemērošanas jomā ietilpa tikai tieša kapitāla daļu iegāde. Sākotnējā administratīvā skaidrojuma laikposmā no 2002. līdz 2012. gadam pastāvīgi izslēdza netiešu kapitāla daļu iegādi no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas. Turklāt Komisija apstrīd, ka administratīvajiem skaidrojumiem nav nekādu saistošu juridisku seku attiecībā uz nodokļa maksātājiem, jo Spānijas nodokļu administrācijai esot pienākums piemērot vienu un to pašu administratīvo skaidrojumu visiem nodokļa maksātājiem, kas atrodas tādā pašā situācijā.
42 Attiecībā uz trešā pamata otro daļu Komisija apgalvo, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pamatoti secinājusi, ka jaunais administratīvais skaidrojums ir mainījis TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas jomu. Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka sākotnējos lēmumos ietvertās atsauces uz netiešu kapitāla daļu iegādi vienīgi atspoguļo TRLIS 21. panta noteikumu formulējumu. Tomēr sākotnējie lēmumi neattiecoties uz netiešu kapitāla daļu iegādi, jo tajos esot pārbaudīta TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma, kādu to bija iesniegušas Spānijas iestādes. Spānijas iestādes 2007. gada 4. jūnija vēstulē Komisijai apliecināja, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma ir piemērojama tikai tiešai kapitāla daļu iegādei. Attiecībā uz tās publiskajām nostājām Komisija apgalvo, ka tām nav nozīmes, jo pirms sākotnējo lēmumu pieņemšanas tai nebija pienākuma pārbaudīt attiecīgo uzņēmumu individuālo situāciju.
– Par trešā pamata priekšmetu
43 Kā izriet no šī sprieduma 21.–24. punkta, Komisija apstrīdētajā lēmumā jauno administratīvo skaidrojumu ir kvalificējusi kā jaunu atbalstu. Ar trešo pamatu prasītājas apstrīd, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanu netiešai kapitāla daļu iegādei varētu kvalificēt kā jaunu atbalstu.
44 Tomēr šajā lietā, kā to tostarp apstrīdētā lēmuma 100. un 149. apsvērumā norādījusi Komisija, nav jānosaka, vai attiecīgā atbalsta shēma var tikt kvalificēta par pastāvošu atbalsta shēmu, vai arī jaunais administratīvais skaidrojums ir pastāvošas atbalsta shēmas “būtisks grozījums” judikatūras izpratnē, jo sākotnējos lēmumos jau ir secināts, ka TRLIS 12. panta 5. punkts, kā to piemērojušas Spānijas iestādes, ir nelikumīga un ar iekšējo tirgu nesaderīga atbalsta shēma. Turpretim ir jānosaka, vai sākotnējo lēmumu tvērums attiecas arī uz netiešu kapitāla daļu iegādi, kas izriet no tiešas kapitāla daļu iegādes pārvaldītājsabiedrībā, un vai šī iemesla dēļ uzņēmumi, kuri ir piemērojuši TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu šādai netiešai kapitāla daļu iegādei, arī var atsaukties uz šajos lēmumos atzīto tiesisko paļāvību.
45 Ar savu argumentāciju prasītājas tādējādi patiesībā vēlas pierādīt, ka sākotnējie lēmumi jau [pirms tam] attiecās uz netiešo kapitāla daļu iegādi un ka līdz ar to Komisijai vairs nebija tiesību pieņemt apstrīdēto lēmumu konkrēti attiecībā uz šāda veida darījumiem. Šo trešā pamata interpretāciju turklāt apstiprina tā virsraksts, kurā minēts, ka “jauns administratīvs skaidrojums nav jauns atbalsts, kas atšķirtos no tā, kuru Komisija jau ir izvērtējusi [sākotnējos lēmumos]”. To apstiprina arī prasītāju argumentācija par to, ka “[apstrīdētajā] lēmumā izvērtētā atbalsta shēma ir tieši tāda pati kā tā, par kuru Komisija ir lēmusi [sākotnējos lēmumos]”, vai arī ka “[apstrīdētajā lēmumā] Komisija [atgriežas] pie tā, ko tā kategoriski un atkārtoti paziņoja [sākotnējos lēmumos]”, vai arī saskaņā ar kuru “Komisija tātad atkārtoti nevarēja pieņemt lēmumu par [strīdīgo] shēmu “jauna” atbalsta procedūras ietvaros”.
46 Trešais pamats turpmāk tiks izvērtēts, ņemot vērā šādu ierobežojumu.
– Par apstrīdēto lēmumu tvērumu
47 Lietas dalībnieki nav vienisprātis par sākotnējo lēmumu tvērumu. Prasītājas apgalvo, ka šie lēmumi attiecās ne tikai uz tiešu, bet arī netiešu kapitāla daļu iegādi. Savukārt Komisija norāda, ka minētajos lēmumos ir analizēta ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma, kādu to bija iesniegušas Spānijas iestādes administratīvajā procesā, kurā pieņemti šie lēmumi, un ka līdz ar to netieša kapitāla daļu iegāde šajā kontekstā nav tikusi izvērtēta.
48 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 95., 96., 145. un 147. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka sākotnējo lēmumu tvērums ir jānosaka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ne tikai atsaucoties uz pašu šo lēmumu tekstu, bet arī, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts paziņoto atbalsta shēmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 20. maijs, Todaro Nunziatina & C., C‑138/09, EU:C:2010:291, 31. punkts; 2010. gada 16. decembris, Kahla Thüringen Porzellan/Komisija, C‑537/08 P, EU:C:2010:769, 44. punkts, un 2018. gada 20. septembris, Carrefour Hypermarchés u.c., C‑510/16, EU:C:2018:751, 38. punkts.
49 Tomēr vispirms jākonstatē, kā to apgalvo prasītājas, ka šajā lietā atšķirībā no situācijas, kas aplūkota šī sprieduma 48. punktā minētajos spriedumos, par TRLIS 12. panta 5. punktā noteikto shēmu Spānijas Karaliste nav paziņojusi Komisijai un ka sākotnējos lēmumos ir konstatēta nevis šīs shēmas saderība ar iekšējo tirgu, bet gan gluži pretēji – tās nesaderība.
50 Vispārējā tiesa turklāt atgādina, ka saskaņā ar LES 4. panta 3. punktu lojālas sadarbības starp dalībvalstīm un Savienību princips ir piemērojams visā procesa laikā, kurā tiek izvērtēts pasākums valsts atbalsta jomā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 6. novembris, Scuola Elementare Maria Montessori/Komisija, Komisija/Scuola Elementare Maria Montessori un Komisija/Ferracci, no C‑622/16 P līdz C‑624/16 P, EU:C:2018:873, 83. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Lojālās sadarbības princips nosaka, ka attiecīgajai dalībvalstij jāiesniedz Komisijai informācija, kas tai ļauj pieņemt lēmumu par attiecīgā pasākuma kā valsts atbalsta raksturu. Tas tāpat pieprasa, lai Komisija saskaņā ar savu pienākumu veikt rūpīgu un objektīvu pārbaudi rūpīgi pārbaudītu pierādījumus, ko tai ir iesniegusi šī dalībvalsts (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 21. decembris, Club Hotel Loutraki u.c./Komisija, C‑131/15 P, EU:C:2016:989, 34. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2022. gada 6. aprīlis, Mead Johnson Nutrition (Asia Pacific) u.c./Komisija, T‑508/19, EU:T:2022:217, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
52 Turklāt jāatgādina, ka tiesiskās drošības princips, kas ir daļa no vispārējiem Savienības tiesību principiem, prasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas un to iedarbība būtu paredzama, lai ieinteresētās personas varētu novērtēt savu juridisko situāciju un attiecības, ko regulē Savienības tiesības (skat. spriedumu, 2011. gada 8. decembris, France Télécom/Komisija, C‑81/10 P, EU:C:2011:811, 100. punkts un tajā minētā judikatūra). Šis princips ir piemērojams arī tad, ja Komisija pieņem lēmumu valsts atbalsta jomā, pamatojoties uz Regulas Nr. 659/1999 4. vai 7. pantu, ņemot vērā, ka dalībvalstij, kurai adresēts lēmums par pienākumu atgūt nelikumīgu atbalstu, saskaņā ar LESD 288. panta ceturto daļu ir jāveic visi atbilstošie pasākumi, lai nodrošinātu minētā lēmuma izpildi (skat. spriedumu, 2003. gada 26. jūnijs, Komisija/Spānija, C‑404/00, EU:C:2003:373, 21. punkts un tajā minētā judikatūra), un ka šis saistošais raksturs attiecas uz visām valsts – šāda lēmuma adresātes – iestādēm, tostarp tās tiesām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2013. gada 21. novembris, Deutsche Lufthansa, C‑284/12, EU:C:2013:755, 41. punkts).
53 Visbeidzot, jāatgādina, ka konkrēti atbalsta shēmas gadījumā, kā tas ir šajā lietā, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka Komisija var aprobežoties ar attiecīgās shēmas iezīmju izpēti, lai sava lēmuma pamatojumā novērtētu, vai shēma tajā paredzēto nosacījumu dēļ nodrošina priekšrocību saņēmējiem salīdzinājumā ar to konkurentiem un ir tāda, kas būtībā ir labvēlīgāka uzņēmumiem, kuri piedalās tirdzniecībā starp dalībvalstīm. Tādējādi Komisijai lēmumā par šādu shēmu nav pienākuma analizēt atbalstu, kas saskaņā ar šādu shēmu ir piešķirts katrā individuālā gadījumā. Katra attiecīgā uzņēmuma individuālā situācija ir jāpārbauda tikai atbalsta atgūšanas posmā (skat. spriedumu, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Šajā lietā, pirmkārt, no 2007. gada 26. marta vēstules izriet, ka saskaņā ar Komisijas sākotnējo analīzi neiespējamība atskaitīt pārvaldītājsabiedrībā iegūtās kapitāla daļas nesaprātīgi ierobežoja TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas potenciālo adresātu skaitu.
55 Atbildot uz 2007. gada 26. marta vēstuli, Spānijas iestādes 2007. gada 4. jūnija vēstulē norādīja, ka atbilstoši tobrīd spēkā esošai administratīvajai praksei saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu tikai finanšu nemateriālā vērtība ir atskaitāma no tiešas kapitāla daļu iegādes. Spānijas iestādes ir precizējušas, ka “ieguldījumu kontrole [bija] iespējama tikai ar tiešu kapitāla daļu iegādi”, ka “TRLIS 12. panta 5. punkta iedarbības ierobežošana ar pirmo līmeni liedz paplašināt tā darbības jomu, attiecinot to arī uz nemateriālām vērtībām, [kas iekļautas otrā vai tālāka līmeņa uzņēmumos]”, un ka ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma “būtu grūti pārvaldāma, ja tajā būtu iekļauta arī nemateriālās vērtības, kas attiecināmas uz ārvalstu [otrā vai tālāka līmeņa] uzņēmumiem, ciktāl šīs kapitāla daļas [tika] iegrāmatotas šo citu ārvalstu uzņēmumu aktīvos, uz kuriem neattiecas [DGT] kontroles pilnvaras”.
56 2007. gada 4. jūnija vēstule, protams, ir minēta sākotnējo lēmumu 4. apsvērumā. Tomēr Vispārējā tiesa norāda, ka minētajos lēmumos nav nevienas atsauces uz šīs vēstules saturu. Ja Komisijai, ņemot vērā šajā vēstulē ietverto informāciju, būtu bijis nodoms pārbaudīt TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu tikai daļā, kurā tā attiecas uz tiešu kapitāla daļu iegādi, tai tas būtu bijis skaidri jānorāda sākotnējos lēmumos, ko tā nav izdarījusi.
57 Šajā ziņā, gluži pretēji, ir acīmredzams, ka sākotnējos lēmumos ir vairākas konkrētas atsauces uz netiešu kapitāla daļu iegādi. Tādējādi tās ir skaidri minētas daļās, kurās ietverts TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas detalizēts apraksts (pirmā lēmuma 21. apsvērums un otrā lēmuma 30. apsvērums), tiesiskās paļāvības atzīšana (pirmā lēmuma 167. un 170. apsvērums un otrā lēmuma 193. apsvērums) un vispārīgais secinājums (pirmā lēmuma 175. apsvērums un otrā lēmuma 210. apsvērums), kā arī sākotnējo lēmumu rezolutīvajās daļās (pirmā lēmuma 1. panta 2. punkts un otrā lēmuma 1. panta 2. un 4. punkts).
58 Turklāt Komisijas it īpaši apstrīdētā lēmuma 143. apsvērumā norādītais apstāklis, saskaņā ar kuru, sākotnējos lēmumos minot netiešu kapitāla daļu iegādi, tā esot pamatojusies uz TRLIS 21. panta tekstu, uz kuru ir atsauce TRLIS 12. panta 5. punktā, apstiprina, ka tā šo shēmu kopumā ir izvērtējusi ex ante atbilstoši šī sprieduma 53. punktā minētajai judikatūrai un ka tā neizslēdz, ka šo shēmu var piemērot arī netiešai kapitāla daļu iegādei neatkarīgi no tajā brīdī spēkā esošās administratīvās prakses. Turklāt Komisija iebildumu raksta 21. punktā ir atzinusi, ka atbilstošie TRLIS noteikumi, kas bija piemērojami sākotnējo lēmumu pieņemšanas brīdī, tiešā veidā neizslēdz netiešu kapitāla daļu iegādi.
59 Visbeidzot Vispārējā tiesa norāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 151. apsvērumā ir atzinusi, ka atšķirība starp tiešu un netiešu kapitāla daļu iegādi netika uzskatīta par nozīmīgu, lai veiktu sākotnējos lēmumos prasīto vērtējumu.
60 Līdz ar to no sākotnējo lēmumu formulējuma izriet, ka Komisija tajos ir izvērtējusi TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu kā atbalsta shēmu kopumā kā tādu, kas vienlaikus attiecas gan uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi.
61 Otrkārt, ir jānorāda, ka pretēji tam, ko Komisija ir uzskatījusi it īpaši apstrīdētā lēmuma 99. apsvērumā, no tās iesniegtajiem pierādījumiem nevar pamatoti secināt, ka jaunais administratīvais skaidrojums ir paplašinājis TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomu.
62 Vispirms, ņemot vērā faktus par Spānijas tiesībām, kas darīti zināmi Vispārējai tiesai un apspriesti Vispārējā tiesā, šāda interpretācija faktiski ir balstīta uz kļūdainu izpratni par uzņēmumu ienākuma nodokļa iekasēšanas sistēmas darbību Spānijas tiesībās. Kā paskaidroja prasītājas, Spānijas uzņēmumu ienākuma nodoklis darbojas saskaņā ar TRLIS 137. pantā paredzēto apgrieztās maksāšanas sistēmu, kuras darbības mehānisms ir atgādināts šī sprieduma 8. punktā.
63 Līdz ar to saskaņā ar TRLIS 137. pantu un LGT 120. pantu apgrieztās maksāšanas sistēma nozīmē, ka nodokļa maksātājs ir tas, kurš nomaksā savu parādu, piemērojot uzņēmumu ienākuma nodokļa tiesību aktus. Nav nepieciešama nodokļu administrācijas iejaukšanās, lai šo nodokļu parādu varētu uzskatīt par dzēstu. Lai gan ir taisnība, ka atsevišķos gadījumos administrācija var pārbaudīt apgrieztās maksāšanas procedūras, tomēr runa nav par pienākumu un lielākajā daļā gadījumu nodokļu parādi tiek aprēķināti bez administrācijas kontroles.
64 Turpinot – LGT 89. pantā ir paredzēts, ka DGT administratīvais skaidrojums rada saistošas sekas tikai attiecībā uz nodokļu administrācijas struktūrām, kuras ir atbildīgas par nodokļu piemērošanu. Tādējādi, lai gan ir taisnība, kā to apgalvo Komisija, ka Spānijas nodokļu administrācijai ir saistoša tās administratīvā prakse un nodokļu maksātāju iesniegto apgrieztās maksāšanas rēķinu pārbaudes gadījumā tai ir jāpiemēro vieni un tie paši kritēriji visiem nodokļa maksātājiem, kas atrodas vienādā situācijā, tomēr šis saistošais spēks neattiecas uz nodokļa maksātājiem.
65 Saskaņā ar LGT 239. panta 8. punktu tas pats attiecas uz Tribunal Económico‑Administrativo Central (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) judikatūru, kas ir saistoša citām administratīvā procesa iestādēm, kā arī nodokļu administrācijai, bet ne nodokļu maksātājiem.
66 Tādējādi no lietas materiāliem un 2018. gada 15. novembra sprieduma Deutsche Telekom/Komisija (T‑207/10, EU:T:2018:786) 21.–32. punkta izriet, ka, piemērojot šo principu, daži uzņēmumi ir piemērojuši atskaitījumu netiešai kapitāla daļu iegādei pat pirms jaunā administratīvā skaidrojuma pieņemšanas.
67 Tāpat kā jebkurā tiesiskā valstī, uzņēmumiem nav pienākuma pieņemt tādu pašu likuma interpretāciju, kādu atbalsta nodokļu administrācija. Tie var piemērot normu atšķirīgi, tieši atsaucoties uz likuma tekstu, un vajadzības gadījumā kompetentajās tiesās apstrīdēt administrācijas aktus, ar kuriem tiktu laboti to apgrieztās maksāšanas rēķini, piemērojot strīdīgos nodokļu paziņojumus. Proti, kā pamatoti norāda prasītājas, tieši likumdevējam vai šaubu vai apstrīdēšanas gadījumā tiesām, nevis administrācijai ir jānosaka tiesību normu piemērošanas joma. Taču Komisija nav pierādījusi, ka Spānijas likumdevējs vai tiesas pirms jaunā administratīvā skaidrojuma pieņemšanas būtu izslēdzis netiešu kapitāla daļu iegādi no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas.
68 Visbeidzot Vispārējā tiesa norāda, ka pēc jaunā administratīvā skaidrojuma pieņemšanas Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) savā 2014. gada 6. februāra spriedumā, kas minēts tostarp apstrīdētā lēmuma 41. apsvērumā, protams, ir norādījusi, ka “nemateriālā vērtība nevar tikt radīta uzņēmumā, kas neveic reālu darbību”, un ka “[šajā lietā aplūkotā] sabiedrība nevar radīt finanšu nemateriālo vērtību, jo runa ir par sabiedrību, kura ir tikai akciju turētāja un kurai nav nekādas reālas darbības”.
69 Tomēr Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) savā 2014. gada 6. februāra spriedumā arī ir norādījusi, ka jautājums, kuru tā izskata šajā lietā, atšķiras no tā, kas tika izskatīts saistošajā atzinumā ar numuru V0608‑12, kas bija jaunā administratīvā skaidrojuma avots.
70 Šajā ziņā Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) konstatēja, ka tās izskatāmais jautājums ir par to, “vai ir iespējams atskaitīt nemateriālo vērtību sabiedrībām, kas neveic darbību, un vienkārši pārvaldītājsabiedrībām”, lai gan, pēc tās domām, jautājums, kas bija saistošā atzinuma ar numuru V0608‑12. pamatā, bija par to, “vai, aprēķinot nemateriālo vērtību, ir iespējams ņemt vērā faktu, ka kontrole tiek veikta tieši vai netieši ar pārvaldītājsabiedrību starpniecību”. Pēc šī konstatējuma Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) vienīgi secināja, ka “tās rīcībā ir dažādi jautājumi, uz kuriem jāsniedz atšķirīgas atbildes”, izslēdzot to, ka tās 2014. gada 6. februāra spriedums varētu atbalstīt Komisijas apstrīdētajā lēmumā pausto nostāju.
71 Turklāt no lietas materiāliem izriet, ka, izskatot sūdzību par Audiencia Nacional (Valsts mēroga lietu tiesa) 2014. gada 6. februāra spriedumu, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa, Spānija) apturēja tajā notiekošo tiesvedību, līdz ar to, kā Komisija uzsvērusi apstrīdētā lēmuma 184. un 195. apsvērumā, kā arī tiesas sēdē, ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotās shēmas piemērošanas joma šī sprieduma pasludināšanas brīdī vēl nav precīza un skaidra.
72 Tādējādi, konstatējot, ka jaunais administratīvais skaidrojums ir “paplašinājis” TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomu, Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā Spānijas tiesības, jo saskaņā ar šīm tiesībām šīs tiesību normas piemērošanas jomu nevar noteikt, izmantojot vienkāršu administratīvu interpretāciju.
73 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko Komisija secinājusi apstrīdētajā lēmumā, sākotnējie lēmumi jau attiecās gan uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi.
74 Šādos apstākļos jāpārbauda, vai Komisija varēja likumīgi pieņemt apstrīdēto lēmumu.
– Par Komisijas iespēju pieņemt apstrīdēto lēmumu, ņemot vērā sākotnējo lēmumu piemērošanas jomu
75 Šajā lietā, lai gan, protams, sākotnējos lēmumos un apstrīdētajā lēmumā ir konstatēta ar TRLIS 12. panta 5. punktu organizētās shēmas nesaderība, tomēr pēdējā minētā lēmuma 4. pantā ir prasīts, lai Spānijas Karaliste pilnībā atgūtu atbalstu, kas piešķirts, īstenojot šo shēmu, kā tas piemērots netiešai kapitāla daļu iegādei, lai gan uz dažiem no šiem atbalsta gadījumiem neattiektos atgūšanas pienākums saskaņā ar sākotnējiem lēmumiem tiesiskās paļāvības dēļ, ko Komisija bija atzinusi minētajos lēmumos (skat. šī sprieduma 16. punktu).
76 Šāds rezultāts ir pielīdzināms sākotnējo lēmumu atsaukšanai, ciktāl tie jau [pirms tam] attiecās uz netiešu kapitāla daļu iegādi un atzina, ka, ievērojot noteiktus nosacījumus, tai ir piemērojama tiesiskā paļāvība.
77 Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 9. pantu, lasot to kopsakarā ar tās 13. panta 3. punktu un 10. apsvērumu, lēmuma “atsaukšana” ir iespējama gadījumā, ja šis lēmums ir balstīts uz nepareizu informāciju, kas sniegta procedūras gaitā un kas tai ir izšķiroša.
78 Tomēr neviens no lietas materiāliem nepierāda un Komisija turklāt uz to neatsaucas, ka tā būtu pamatojusies uz nepareizu informāciju, kas sniegta administratīvajā procesā, kurā pieņemts apstrīdētais lēmums. It īpaši, kā norādīts šī sprieduma 55. punktā, 2007. gada 4. jūnija vēstulē bija pareizi aprakstīta administratīvā prakse, kas šajā konkrētajā brīdī pastāvēja Spānijā.
79 Komisija 2007. gada 26. marta vēstulē pati uzskatīja, ka būtu nesaprātīgi izslēgt netiešu kapitāla daļu iegādi no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas (skat. šī sprieduma 54. punktu). Un arī Komisija pati jau sākotnējos lēmumos pārbaudīja ex ante ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidoto shēmu kopumā, tostarp attiecībā uz to, ka šo shēmu varēja piemērot netiešai kapitāla daļu iegādei (skat. šī sprieduma 58. punktu).
80 Tādējādi pretēji tam, ko Komisija apgalvo apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā, sākotnējo lēmumu piemērojamību neierobežoja TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas noteikumi, kurus Spānijas iestādes ir aprakstījušas 2007. gada 4. jūnija vēstulē.
81 Tā kā netieša kapitāla daļu iegāde jau ir ņemta vērā sākotnējos lēmumos un nav pierādīts, ka tie ir balstīti uz nepareizu informāciju, Komisija nevarēja saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 13. panta 3. punktu “atsaukt” sākotnējos lēmumus, ciktāl tie attiecas uz šāda veida darbībām.
82 Tomēr ir taisnība, ka Komisijas iespēja atsaukt lēmumu par valsts atbalstu nav ierobežota tikai ar Regulas Nr. 659/1999 9. pantā, lasot to kopsakarā ar šīs pašas regulas 13. panta 3. punktu, paredzēto situāciju. Proti, šīs tiesību normas ir tikai īpaša vispārējā tiesību principa izpausme, saskaņā ar kuru ar atpakaļejošu datumu ir iespējams atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, kas radījis subjektīvas tiesības, it īpaši, ja attiecīgais administratīvais akts pieņemts, pamatojoties uz ieinteresētās personas sniegtu nepatiesu vai nepilnīgu informāciju. Iespēja ar atpakaļejošu datumu atsaukt prettiesisku administratīvu aktu, kas radījis subjektīvas tiesības, tomēr pastāv ne tikai tad, ja ir izpildīts šis vienīgais nosacījums, jo šāda atcelšana var tikt veikta jebkurā laikā, ja iestāde, kura pieņēmusi aktu, ievēro nosacījumus, kuri attiecas uz saprātīga termiņa un akta adresāta, kas varēja paļauties uz tā likumību, tiesiskās paļāvības ievērošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2015. gada 18. septembris, Deutsche Post/Komisija, T‑421/07 RENV, EU:T:2015:654, 47. punkts un tajā minētā judikatūra, un ģenerāladvokāta M. Kamposa Sančesa‑Bordonas [M. Campos Sánchez‑Bordona] secinājumus lietā Repower/EUIPO, C‑281/18 P, EU:C:2019:426, 65. punkts).
83 Tomēr Komisija nekad nav apgalvojusi, ka sākotnējie lēmumi būtu prettiesiski, ciktāl tie attiecas uz netiešu kapitāla daļu iegādi, kas attiecīgā gadījumā tai ļautu saskaņā ar šī sprieduma 82. punktā minēto judikatūru atsaukties uz vispārējo tiesību principu, ar kuru ir atļauts atsaukt prettiesisku lēmumu. Turklāt Vispārējā tiesa un pēc tam Tiesa noraidīja atcelšanas prasības par sākotnējo lēmumu tiesiskuma apstrīdēšanu.
84 Patiesībā, kā Spānijas Karaliste un ieinteresētās trešās personas būtībā jau bija norādījušas administratīvajā posmā (apstrīdētā lēmuma 82. un 90. apsvērums), jautājums šajā lietā nekādi nav par prettiesiska akta atsaukšanu, bet gan par divu likumīgu lēmumu, proti, sākotnējo lēmumu, ciktāl tie attiecās uz netiešu kapitāla daļu iegādi, atsaukšanu.
85 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiska administratīva akta, ar kuru ir piešķirtas subjektīvas tiesības vai līdzīgas priekšrocības, atsaukšana ar atpakaļejošu spēku ir pretrunā vispārējiem tiesību principiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1961. gada 22. marts, Snupat/Augstā iestāde, 42/59 un 49/59, EU:C:1961:5, 149. lpp.; 1983. gada 22. septembris, Verli‑Wallace/Komisija, 159/82, EU:C:1983:242, 8. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2020. gada 12. februāris, ZF/Komisija, T‑605/18, EU:T:2020:51, 138. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Šajā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 75. punktā, Vispārējā tiesa konstatē, ka ar sākotnējiem lēmumiem, ievērojot tiesiskās paļāvības nosacījumus un ņemot vērā, ka pastāv tiesiskā paļāvība, Spānijas Karalistei ir piešķirtas subjektīvas tiesības īstenot attiecīgo atbalsta shēmu, kas tomēr ir atzīta par nesaderīgu, un – pakārtoti – uzņēmumiem, kas ir saņēmēji saistībā ar šo atbalsta shēmu, nav pienākuma atmaksāt atsevišķu nelikumīgu atbalstu. Vispārējā tiesa arī konstatē, ka ar apstrīdēto lēmumu vēlāk tika atņemtas šīs tiesības attiecībā uz netiešu kapitāla daļu iegādi.
87 Tādējādi apstrīdētajā lēmumā ir ne tikai aizskarts tiesiskās drošības princips, bet arī apšaubīta tiesiskā paļāvība, ko Spānijas iestādes un attiecīgie uzņēmumi varēja gūt no sākotnējiem lēmumiem attiecībā uz to piemērošanu netiešai kapitāla daļu iegādei. Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka sākotnējie lēmumi attiecās gan uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi (skat. šī sprieduma 57. punktu).
88 Līdz ar to trešais pamats ir jāapmierina un apstrīdētais lēmums ir jāatceļ pilnībā, nelemjot par citiem prasītāju šajā pamatā izvirzītajiem argumentiem.
89 Lietderības labad Vispārējā tiesa tomēr precizē – pat ja sākotnējie lēmumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tie attiecas gan uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi, it īpaši ņemot vērā TRLIS 21. pantu, kurā ir konkrēti minēta netieša kapitāla daļu iegāde, tomēr, ja tas tā ir, tikai Spānijas tiesām ir jānosaka, vai Spānijas tiesībās šāda veida darījumam var vai nevar tikt piemērota ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma, it īpaši ņemot vērā Karaļa dekrēta 1777/2004 15. pantu, ar kuru ir apstiprināti noteikumi par sabiedrību ienākuma nodokli. Kā prasītājas ir norādījušas savos procesuālajos rakstos, Spānijas tiesām un visbeidzot Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) vai pat šīs valsts likumdevējam ir jādefinē TRLIS 12. panta 5. punkta patiesā piemērošanas joma.
90 Turklāt, pieņemot, ka Komisijai bija tiesības pieņemt apstrīdēto lēmumu, pilnīguma labad ir jāizvērtē prasītāju izvirzītais ceturtais pamats.
Par ceturto pamatu
91 Ceturtajam pamatam ir trīs daļas attiecīgi par tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu, par estoppel (jeb paša darbību) principa pārkāpumu un par tiesiskās drošības principa pārkāpumu, kas varot izraisīt apstrīdētā lēmuma 4. panta 2.–5. punkta atcelšanu.
92 Ceturtā pamata pirmajā daļā prasītājas būtībā apgalvo, ka tās esot jāatbrīvo no pienākuma atmaksāt saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktu piemērotos nodokļu atskaitījumus attiecībā uz to netiešo kapitāla daļu iegādi un tām esot tāda pati tiesiskā paļāvība kā tā, kas bija atzīta sākotnējos lēmumos. Komisija, tostarp ar publiskiem paziņojumiem pirms sākotnējiem lēmumiem, esot sniegusi precīzus, beznosacījuma un saskanīgus solījumus par to, ka TRLIS 12. panta 5. punkts nav valsts atbalsts, nenošķirot iegāžu tiešo vai netiešo raksturu. Turklāt sākotnējie lēmumi jau esot attiekušies uz netiešu kapitāla daļu iegādi un tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējām ar tiem esot atzīta tiesiskā paļāvība.
93 Komisija apgalvo, ka sākotnējos lēmumos ietvertās atsauces uz netiešu kapitāla daļu iegādi izskaidro TRLIS 21. panta virsraksta reproducēšana. Komisija arī atkārto savu apgalvojumu, ka sākotnējais administratīvais skaidrojums izslēdza netiešu kapitāla daļu iegādi no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas. Prasītājas zināja par šo sākotnējo administratīvo skaidrojumu un tādējādi zināja, ka pirms 2012. gada 21. marta uz netiešu kapitāla daļu iegādi TRLIS 12. panta 5. punkts neattiecās. Tiesisko paļāvību, kas atzīta sākotnējos lēmumos, nevar atzīt ar atpakaļejošu spēku darījumiem, kas minēto lēmumu pieņemšanas laikā neietilpa TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas jomā. Kas attiecas uz Komisijas publiskajām nostājām pirms sākotnējo lēmumu pieņemšanas, tās nevar būt pamats tiesiskai paļāvībai, jo Komisija nezināja par attiecīgo vienību struktūru un to veiktajiem darījumiem. Komisija it īpaši neesot pārbaudījusi, vai šie darījumi ir jākvalificē kā tieša vai netieša kapitāla daļu iegāde. Katrā ziņā Komisijai šajā procedūras stadijā neesot bijis tiesiska pienākuma veikt detalizētu šo darījumu analīzi. Katrā ziņā šī publiskā nostāja tika pausta pirms jaunā administratīvā skaidrojuma un līdz ar to arī šī iemesla dēļ nevar radīt nekādu tiesisko paļāvību.
94 Šajā ziņā saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 14. pantu, kad nelikumīga atbalsta gadījumos tiek pieņemts negatīvs lēmums, Komisija izlemj, ka attiecīgā dalībvalsts veic visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu atbalstu no saņēmēja, izņemot, ja tas būtu pretrunā ar kādu Kopienas tiesību vispārēju principu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra).
95 Šajā jautājumā netiek apstrīdēts, ka tiesiskās paļāvības aizsardzības princips ir vispārējs Savienības tiesību princips (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. marts, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
96 Tomēr, ņemot vērā Komisijas saskaņā ar LESD 108. pantu veiktās valsts atbalsta kontroles obligāto raksturu, pirmkārt, uzņēmumiem, kuri saņem atbalstu, tiesiskā paļāvība par to, ka atbalsts ir likumīgs, principā varētu būt tikai tad, ja atbalsts tiek piešķirts, ievērojot šajā pantā noteikto procedūru, un, otrkārt, rūpīgam saimnieciskās darbības subjektam parastos apstākļos būtu jāspēj pārliecināties, vai šī procedūra ir ievērota. Īpaši gadījumā, ja atbalsts ir piešķirts, par to iepriekš nepaziņojot Komisijai, un tādējādi tas ir nelikumīgs atbilstoši LESD 108. panta 3. punktam, atbalsta saņēmējam tajā laikā principā nevar pastāvēt tiesiskā paļāvība attiecībā uz atbalsta piešķiršanas likumību. Tā tas ir gan individuālo atbalstu, gan tādu atbalstu gadījumā, kas piešķirti saskaņā ar atbalsta shēmu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2021. gada 4. marts, Komisija/Fútbol Club Barcelona, C‑362/19 P, EU:C:2021:169, 120. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).
97 Tātad nepaziņota atbalsta saņēmēji var atsaukties uz tiesiskās paļāvības aizsardzības principu tikai izņēmuma gadījumos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 40.–43. punkts un tajos minētā judikatūra).
98 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības atsaukties uz tiesisko paļāvību ir tad, ja attiecīgā Savienības iestāde atbalsta saņēmējiem ir sniegusi precīzus, beznosacījuma un saskanīgus, kā arī piemērojamajām tiesību normām atbilstošus solījumus, kas tiem var radīt tiesisko paļāvību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar, C‑349/17, EU:C:2019:172, 97. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Šajā lietā Vispārējā tiesa vispirms norāda, ka, pieņemot, ka saņēmējiem var tikt atzīta tiesiskā paļāvība, šāda tiesiskā paļāvība attiektos tikai uz atskaitījumiem, kas veikti saskaņā ar TRLIS 12. panta 5. punktu saistībā ar kapitāla daļu iegādi sabiedrībās, kuras reģistrētas Savienības dalībvalsts teritorijā vai noteiktās trešās valstīs pirms 2007. gada 21. decembra, un attiecībā uz noteiktiem darījumu veidiem – pirms 2011. gada 21. maija (skat. šī sprieduma 16. punktu).
100 Šajā ziņā Vispārējā tiesa atgādina, ka 2005. un 2006. gadā vairāki Parlamenta locekļi iztaujāja Komisiju par TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas saderību ar valsts atbalsta noteikumiem (rakstveida jautājumi ar atsauces numuriem E‑4431/05, E‑4772/05, E‑5800/06 un P‑5509/06).
101 Savā 2006. gada 19. janvāra atbildē uz jautājumu ar atsauces numuru E‑4431/05 Komisija tostarp norādīja šo:
“Komisija nevar apstiprināt, ka Spānijas uzņēmējsabiedrību augstie piedāvājumi ir saistīti ar Spānijas nodokļu tiesību aktiem, kas ļauj uzņēmējsabiedrībām amortizēt nemateriālo vērtību ātrāk, nekā to dara līdzīgas Francijas vai Itālijas uzņēmējsabiedrības. Tomēr Komisija var apstiprināt, ka šādi valsts tiesību akti neietilpst valsts atbalsta noteikumu piemērošanas jomā, bet drīzāk ir vispārīgie nolietojuma noteikumi, ko piemēro visām Spānijas uzņēmējsabiedrībām.”
102 2006. gada 17. februāra atbildē uz jautājumu ar atsauces numuru E‑4772/05 Komisija tostarp norādīja šo:
“Saskaņā ar pašlaik Komisijas rīcībā esošo informāciju šķiet, ka Spānijas nodokļu sistēmas noteikumi attiecībā uz nemateriālās vērtības amortizāciju ir piemērojami visām Spānijas uzņēmējsabiedrībām neatkarīgi no to lieluma, darbības jomas, juridiskās formas, privātā vai publiskā īpašuma rakstura, jo tie ir vispārīgie nolietojuma noteikumi. Tādēļ nešķiet, ka uz tiem attiecas valsts atbalsta noteikumu piemērošana. Komisija, protams, rūpīgi izpētīs jebkādu pretēju informāciju, kas tai tiks iesniegta.”
103 2007. gada 5. februāra atbildē uz jautājumu ar atsauces numuru P‑5509/06 Komisija tostarp norādīja šo:
“Šajā lietā Komisija vēl nav pieņēmusi lēmumu par Spānijas nodokļu noteikumu, kas attiecas uz nemateriālās vērtības norakstīšanu, kuri, šķiet, nav pretrunā Ceturtajai grāmatvedības direktīvai, saderību ar [iekšējo tirgu], aplūkojot no valsts atbalsta skatpunkta [..]. Katrā ziņā Komisija vēlas uzsvērt, ka nebūtu iepriekš jāparedz nekādas turpmākas kontroles procedūras rezultāti attiecībā uz jebkādiem atbalsta pasākumiem, uz kuriem atsaucas godājamais Parlamenta deputāts. Šajā ziņā Komisija atgādina, ka saskaņā ar tās pilnvarām kontrolēt valsts atbalstu tā var noteikt pienākumu atgūt jebkuru ar iekšējo tirgu nesaderīgu un nelikumīgi piešķirtu atbalsta pasākumu, lai tā saņēmējs zaudētu priekšrocības, ko tas baudīja tirgū salīdzinājumā ar saviem konkurentiem, un tādējādi atjaunot pirms atbalsta piešķiršanas valdījušo konkurences situāciju.”
104 2007. gada 9. marta atbildē uz jautājumu ar atsauces numuru E‑5800/06 Komisija tostarp norādīja šo:
“Līdz šim Komisija nav pārbaudījusi [attiecīgo nodokļu priekšrocību], un Spānija arī nav paziņojusi par [ar TRLIS 12 panta 5. punktu izveidoto] shēmu valsts atbalsta pārbaudei. Tomēr Komisija tikko ir sākusi [šīs] shēmas iepriekšēju izskatīšanu, lai noteiktu, vai šo pasākumu var uzskatīt par valsts atbalstu un, ja tas tā ir, vai tas ir saderīgs ar kopējo tirgu.”
105 Attiecībā uz 2006. gada 19. janvāra un 17. februāra atbildēm, kas minētas šī sprieduma 101. un 102. punktā, Vispārējā tiesa par visu kapitāla daļu iegādi pirms 2007. gada 21. decembra jau ir nospriedusi, ka šīs Komisijas atbildes, lai gan tās bija neskaidras attiecībā uz TRLIS 12. panta 5. punktā noteikto shēmu kopumā, tomēr bija pietiekami precīzas, lai pamatotu tiesisko paļāvību, ka minētā shēma nav selektīva un ka tādējādi tā neveido valsts atbalstu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 50–112. punkts un tajā minētā judikatūra).
106 It īpaši šī sprieduma 105. punktā minētā sprieduma 111. punktā Vispārējā tiesa tostarp ir nospriedusi, ka tiesiskā paļāvība, kas pienācīgi radīta ar Komisijas 2006. gada 19. janvāra un 17. februāra atbildēm, nevar beigties ar šī sprieduma 103. punktā minēto 2007. gada 5. februāra atbildi, jo no šīs atbildes neizriet nekādas nopietnas šaubas par TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas likumību.
107 Šī sprieduma 104. punktā minētā 2007. gada 9. marta atbilde arī nevarēja izbeigt šo tiesisko paļāvību, ko pienācīgi radīja Komisijas 2006. gada 19. janvāra un 17. februāra atbildes. Šajā gadījumā Komisija nav veikusi nekādu – pat ne vispārīgu vai neskaidru – TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas kopumā vērtējumu, bet ir vienīgi precizējusi, ka tā tikko ir sākusi šīs shēmas iepriekšēju pārbaudi. Tā kā nav sākta formāla izmeklēšanas procedūra par strīdīgo shēmu un a fortiori iepriekš nav pieņemts šādas procedūras iznākums, šādu atbildi nevar interpretēt kā tādu, kas rada nopietnas šaubas par attiecīgās shēmas likumību (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 111. punkts).
108 Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 197. apsvērumā izklāstītais Komisijas arguments, saskaņā ar kuru atbildes uz Parlamenta jautājumiem neattiecās uz atšķirību starp tiešu kapitāla daļu iegādi un netiešu kapitāla daļu iegādi, nevar atspēkot faktu, ka 2006. gada 19. janvāra un 17. februāra atbildes prasītājām pienācīgi radīja tiesisko paļāvību par to, ka visa kapitāla daļu iegāde pirms 2007. gada 21. decembra nav kvalificēta par valsts atbalstu.
109 Pirmkārt, šie jautājumi attiecās konkrēti uz netiešu kapitāla daļu iegādi, proti, Telefónica, SA veikto O2 iegādi un Iberdrola, SA veikto Scottish Power iegādi, ko Komisija nevarēja nezināt, vismaz runājot par to, ka Iberdrola iegādājās Scottish Power, jo 2007. gada 26. marta lēmumā (COMP/M.4517 Iberdrola/Scottish Power) tā atļāva attiecīgo koncentrāciju.
110 Otrkārt, iepriekš minētās Komisijas atbildes uz Parlamenta jautājumiem tika formulētas tādējādi, ka nekas nelika domāt, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas selektīvā rakstura neesamība attiektos tikai uz tiešu kapitāla daļu iegādi. Tas, ka nav minēts vārds “netieša”, nevar likt izdarīt citu secinājumu, jo šajās atbildēs nav arī atsauces uz “tiešu” kapitāla daļu iegādi.
111 No tā izriet, ka ar šiem paziņojumiem Parlamentam Komisija ir sniegusi precīzus, beznosacījuma un saskaņotus solījumus, kuru raksturs ir tāds, ka saņēmēji saistībā ar TRLIS 12. panta 5. punktā paredzēto shēmu vai nu saiknē ar kapitāla daļu tiešu vai netiešu iegādi ir guvuši pamatotas cerības, ka attiecīgā atbalsta shēma ir likumīga tādā ziņā, ka tā neietilpst noteikumu par valsts atbalstu piemērošanas jomā, un ka līdz ar to neviena no priekšrocībām, kas izriet no minētās shēmas, pēc tam nevarēja būt atgūšanas procedūras priekšmets.
112 Līdz ar to, pieņemot, ka tai bija tiesības pieņemt apstrīdēto lēmumu, Komisija nevarēja, nepieļaujot tiesību kļūdu, atteikties šajā lēmumā atzīt saņēmējiem saistībā ar attiecīgo atbalsta shēmu tiesisko paļāvību attiecībā uz to netiešo kapitāla daļu iegādi, kas veikta pirms 2007. gada 21. decembra vai pat pirms 2011. gada 21. maija, tādā pašā veidā kā sākotnējos lēmumos.
113 Šis secinājums ir jāizdara vēl jo vairāk tāpēc, ka TRLIS 12. panta 5. punkta, lasot to kopsakarā ar TRLIS 21. pantu, formulējumā nav konkrēti izslēgta netieša kapitāla daļu iegāde. To turklāt apstiprina fakts, ka Spānijas nodokļu administrācija ir izdevusi jaunu administratīvo skaidrojumu, pamatojoties uz šīm pašām tiesību normām, lai gan kopš to pieņemšanas tās ir būtībā palikušas nemainīgas.
114 Turklāt, neraugoties uz to, ka prasītājas nevarēja nezināt, ka Karaļa dekrēta 1777/2004 15. pantā ir minēta tikai tiešā kapitāla daļu iegāde attiecībā uz informāciju, kas jāsniedz Spānijas iestādēm, lai varētu piemērot TRLIS 12. panta 5. punktu (apstrīdētā lēmuma 40. un 159. apsvērums), neviens no argumentiem, kurus Komisija ir izvirzījusi šajās prasībās un kuri būtībā atbilst apstrīdētā lēmuma 189.–200. apsvēruma saturam, nevar atspēkot šo secinājumu.
115 Vispirms – pretēji tam, ko Komisija būtībā ir uzskatījusi apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā, tas, ka prasītājas zināja par sākotnējo administratīvo skaidrojumu, kas netiešu kapitāla daļu iegādi izslēdza no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas, neatņem leģitimitāti paļāvībai, kādu tās varēja gūt no Komisijas paziņojumiem, saskaņā ar kuriem TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma gan attiecībā uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi nav uzskatāma par valsts atbalstu.
116 Proti, saskaņā ar judikatūru, lai novērtētu saņēmēju saistībā ar strīdīgo atbalsta shēmu tiesisko paļāvību, ir jāņem vērā tikai Komisijas paziņojumi un rīcība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 71. punkts).
117 Tāpat līdzīgi tam, kā tas ir saskaņā ar judikatūru, ka valsts iestādes, kas ir atbildīga par Savienības tiesību piemērošanu, Savienības tiesībām pretēja rīcība nevar pamatot tirgus dalībnieka tiesisko paļāvību, ka viņam tiks piemērota Savienības tiesībām pretēja izturēšanās (skat. spriedumu, 2007. gada 4. oktobris, Commission/Itālija, C‑217/06, nav publicēts, EU:C:2007:580, 23. punkts un tajā minētā judikatūra), valsts nodokļu iestāžu sniegtā interpretācija attiecībā uz TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas jomu neietekmē tiesiskās paļāvības tvērumu, kas rodas Eiropas Savienības līmenī ar Komisijas veiktajiem paziņojumiem.
118 Tādējādi, ņemot vērā šī sprieduma 116. punktā atgādināto judikatūru, nav nozīmes tam, vai prasītājas zināja vai nezināja, ka sākotnējais administratīvais skaidrojums netiešu kapitāla daļu iegādi izslēdza no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas, jo tās no Komisijas bija saņēmušas precīzas garantijas, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma kopumā un bez citiem precizējumiem nav valsts atbalsts.
119 Tāpat, pieņemot, ka Komisija savu paziņojumu sniegšanas laikā nebūtu ņēmusi vērā, ka TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma attiecās gan uz tiešu, gan netiešu kapitāla daļu iegādi, šādam apstāklim nav nozīmes, lai šajā lietā atzītu saņēmējiem saistībā ar šo shēmu tiesisko paļāvību. Nozīme ir tikai tam, ka Komisija ar saviem publiskajiem paziņojumiem ir ļāvusi noprast, ka šī shēma nav valsts atbalsts, nesniedzot citus precizējumus.
120 Turklāt, kā tiesas sēdē atzina prasītājas, tās zināja par sākotnējo administratīvo skaidrojums, bet tās apzināti izvēlējās neņemt to vērā, uzskatot to par kļūdainu.
121 Kā konstatēts šī sprieduma 67. punktā, Spānijas tiesībās attiecīgajiem uzņēmumiem bija un joprojām ir tiesības nepiekrist Spānijas nodokļu administrācijai attiecībā uz TRLIS 12. panta 5. punkta skaidrojuma pareizību, kamēr šo jautājumu nav atrisinājušas šīs valsts tiesas un, visbeidzot, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) vai šīs valsts likumdevējs. Kā jau norādīts šī sprieduma 69. un 89. punktā, Tribunal Supremo (Augstākā tiesa) vēl nav atrisinājusi šo jautājumu, līdz ar to TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētās shēmas piemērošanas jomai vēl šobrīd trūkst precizitātes un skaidrības, kā to apstrīdētajā lēmumā (minētā lēmuma 184. un 195. apsvērums) un tiesas sēdē uzsvēra Komisija.
122 Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, kā to apgalvo Komisija, ka prasītājas nav iesniegušas pierādījumus, ka Spānijas iestādes bija akceptējušas netiešu kapitāla daļu iegādi pirms 2007. gada 21. decembra, Komisija nav arī pierādījusi, ka Spānijas tiesas šādu kapitāla daļu iegādi būtu izslēgušas no TRLIS 12. panta 5. punkta piemērošanas jomas pirms šī datuma.
123 Šādos apstākļos no prasītājām nevar prasīt, lai tās izrādītu lielāku rūpību nekā pati Komisija, kā norādīts pirmā lēmuma 166. apsvērumā, uz kuru ir atsauce 2018. gada 15. novembra sprieduma Deutsche Telekom/Komisija (T‑207/10, EU:T:2018:786) 89. punktā.
124 Tādējādi prasītājas, kā pietiekami piesardzīgi, apdomīgi un rūpīgi saimnieciskās darbības subjekti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 15. novembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑207/10, EU:T:2018:786, 69. punkts un tajā minētā judikatūra), pamatojoties uz Komisijas atbildēm uz Parlamenta jautājumiem, varēja leģitīmi uzskatīt, ka ar TRLIS 12. panta 5. punktu izveidotā shēma nav uzskatāma par valsts atbalstu ne attiecībā uz tiešu, ne netiešu kapitāla daļu iegādi.
125 Ņemot vērā šos apstākļus un pieņemot, ka Komisijai bija tiesības pieņemt apstrīdēto lēmumu, ir jāuzskata, ka Komisija ir pieļāvusi tiesību kļūdu, apstrīdētajā lēmumā atsakoties atzīt saņēmēju saistībā ar strīdīgo atbalsta shēmu tiesisko paļāvību attiecībā uz to netiešo kapitāla daļu iegādi.
126 Šādu secinājumu apstiprina arī fakts, ka prasītājām nebija zināms Spānijas iestāžu 2007. gada 4. jūnija vēstules saturs, uz kuru Komisija vairākkārt atsaucas apstrīdētajā lēmumā (apstrīdētā lēmuma 33., 97., 136. un jo īpaši 145. apsvērums), no kuras izriet, ka administratīvajā procesā, kurā pieņemti sākotnējie lēmumi, Spānijas iestādes tai bija paskaidrojušas, ka sākotnējais administratīvais skaidrojums pieļauj vienīgi finanšu nemateriālās vērtības atskaitīšanu tiešas kapitāla daļu iegādes gadījumā uzņēmumos, kas veic reālu darbību. Proti, pat pieņemot, ka šāda vēstule varētu būt pamats, lai, tāpat kā Komisija apstrīdētajā lēmumā, uzskatītu, ka sākotnējie lēmumi attiecās tikai uz tiešu kapitāla daļu iegādi, tā nevar būt pamats, lai liegtu tiesisko paļāvību attiecībā uz attiecīgās atbalsta shēmas tiesiskumu uzņēmumiem, kuri par to nezināja.
127 Visbeidzot, tam, ka sākotnējos lēmumos TRLIS 12. panta 5. punktā paredzētā shēma jau bija atzīta par prettiesisku un nesaderīgu ar iekšējo tirgu (apstrīdētā lēmuma 195. apsvērums), nav nozīmes, jo, pirmkārt, saņēmēju tiesiskā paļāvība ir radusies nevis no minētajiem lēmumiem, bet gan no iepriekš minētajām Komisijas atbildēm uz Parlamenta jautājumiem (skat. šī sprieduma 111. punktu) un, otrkārt, šie lēmumi ir pieņemti pēc 2007. gada 21. decembra, kas ir datums, kurā beidzas šī tiesiskā paļāvība, izņemot atsevišķus darījumus, uz kuriem attiecas otrais lēmums (skat. šī sprieduma 16. un 99. punktu).
128 Līdz ar to, pieņemot, ka Komisijai bija tiesības pieņemt apstrīdēto lēmumu, ir jāapmierina ceturtais pamats, kas var izraisīt apstrīdētā lēmuma 4. panta 2.–5. punkta atcelšanu.
Par tiesāšanās izdevumiem
129 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai nolēmums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu,
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) Lietas T‑12/15, T‑158/15 un T‑258/15 apvienot sprieduma taisīšanai.
2) Atcelt Komisijas Lēmumu (ES) 2015/314 (2014. gada 15. oktobris) par valsts atbalstu SA.35550 (13/C) (ex 13/NN) (ex 12/CP), ko īstenojusi Spānija – shēma finanšu nemateriālās vērtības norakstīšanai nodokļu vajadzībām saistībā ar kapitāla daļu iegādi ārvalstīs.
3) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Svenningsen | Mac Eochaidh | Pynnä |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2023. gada 27. septembrī.
[Paraksti]