PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

2007. gada 17. septembrī (*)

Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Izmeklēšanas laikā izņemtie dokumenti – Advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība – Pieņemamība

Apvienotās lietas T‑125/03 un T‑253/03

Akzo Nobel Chemicals Ltd, Heršama [Hersham], Voltona pie Temzas, Sureja [Walton on Thames, Surrey] (Apvienotā Karaliste),

Akcros Chemicals Ltd, Heršama, Voltona pie Temzas, Sureja,

ko pārstāv K. Svāks [C. Swaak], M. Mollika [M. Mollica] un M. van der Vaude [M. van der Woude], advokāti,

prasītājas,

ko atbalsta

Conseil des barreaux européens      (CCBE), Brisele (Beļģija), ko pārstāv Dž. Flinns [J. Flynn], QC,

Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten, Hāga (Nīderlande), ko pārstāv O. Brauvers [O. Brouwer] un K. Šilemanss [C. Schillemans], advokāti,

European Company Lawyers Association      (ECLA), Brisele, ko pārstāv M. Dolmanss [M. Dolmans], K. Nordlanders [K. Nordlander], avocats, un J. Templs Langs [J. Temple Lang], solicitor,

American Corporate Counsel Association      (ACCA) – European Chapter [Eiropas nodaļa], Parīze (Francija), ko pārstāv G. Berišs [G. Berrisch], avocat, un D. Hulls [D. Hull], solicitor,

un

International Bar Association      (IBA), Londona (Apvienotā Karaliste), ko pārstāv Dž. Buhārts [J. Buhart], advokāts,

personas, kas iestājušās lietā,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja R. Veinraits [R. Wainwright] un K. Ingena‑Husa [C. Ingen‑Housz], pēc tam F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvji,

atbildētāja,

par prasību atcelt, pirmkārt, Komisijas 2003. gada 10. februāra Lēmumu C (2003) 559/4 un, ja nepieciešams, arī Komisijas 2003. gada 30. janvāra Lēmumu C (2003) 85/4, ar kuriem noteikts, ka Akzo Nobel Chemicals Ltd, Akcros Chemicals Ltd un Akcros Chemicals un to attiecīgajām filiālēm ir jāpakļaujas pārbaudēm saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās Regulas par [EKL 81.] un [EKL 82.] panta piemērošanu (OV 13, 204. lpp.), 14. panta 3. punktu (Lieta COMP/E‑1/38.589), un, otrkārt, par to, lai Komisijai liktu atdot noteiktus dokumentus, kas izņemti attiecīgās pārbaudes laikā, kā arī aizliegt tai izmantot to saturu (lieta T‑125/03); un par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 8. maija Lēmumu C (2003) 1533, galīgā redakcija, ar kuru tika noraidīta prasība par šo dokumentu aizsargāšanu advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes ietvaros (lieta T‑253/03).

EIROPAS KOPIENUPIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs Dž. D. Kuks [J. D. Cooke], tiesneši R. Garsija‑Valdekasass [R. García‑Valdecasas], I. Labucka, M. Preks [M. Prek] un V. Čuke [V. Ciucă],

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 28. jūnija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Fakti un process

1        2003. gada 10. februārī Komisija pieņēma Lēmumu C (2003) 559/4, ar kuru grozīja 2003. gada 30. janvāra Lēmumu C (2003) 85/4, nosakot, ka Akzo Nobel Chemicals Ltd un Akcros Chemicals Ltd, kā arī to attiecīgajām filiālēm ir jāpakļaujas pārbaudēm saskaņā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās Regulas par [EKL 81.] un [EKL 82.] panta piemērošanu (OV 13, 204. lpp.), 14. panta 3. punktu un par pierādījumu par iespējamu pret konkurenci vērstu darbību pārbaudi (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”).

2        2003. gada 12. un 13. februārī Komisijas ierēdņi, kuriem palīdzēja pārstāvji no Office of Fair Trading (OFT, Lielbritānijas konkurences iestāde), veica pārbaudi, pamatojoties uz lēmumu, ar kuru noteikta pārbaude, prasītāju telpās Eklzā, Mančestrā (Apvienotā Karaliste). Šīs pārbaudes laikā Komisijas ierēdņi nokopēja ievērojamu skaitu dokumentu.

3        Šo darbību laikā prasītāju pārstāvji norādīja Komisijas ierēdņiem, ka uz atsevišķiem dokumentiem, iespējams, attiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte (legal professional privilege jeb “LPP”).

4        Komisijas ierēdņi prasītāju pārstāvjiem gan norādīja, ka viņiem ir nepieciešams vispārīgi iepazīties ar attiecīgajiem dokumentiem, lai varētu izveidot savu viedokli par aizsardzību, kas šiem dokumentiem varētu tikt noteikta. Garākas diskusijas laikā un pēc tam, kad Komisijas un OFT ierēdņi prasītāju pārstāvjiem norādīja uz sekām, ja tiek kavētas pārbaudes darbības, tika nolemts, ka atbildīgais par pārbaudi vispārīgi iepazīsies ar attiecīgajiem dokumentiem, piepalīdzot prasītāju pārstāvim.

5        Pārbaudot minētos dokumentus, radās domstarpības par pieciem dokumentiem, kurus Komisija visbeidzot aplūkoja divējādi.

6        Pirmais no šiem dokumentiem bija drukāts memorands uz divām lapām, datēts ar 2000. gada 16. februāri, ko Akcros Chemicals ģenerāldirektors bija adresējis vienam no saviem priekšniekiem. Kā uzskata prasītājas, šajā memorandā bija ģenerāldirektora apkopota informācija iekšējo sarunu laikā ar citiem darbiniekiem. Šī informācija bija jāapkopo, kā tās uzskata, lai saņemtu juridisko viedokli no ārienes, īstenojot Akzo Nobel programmu par atbilstību konkurences tiesībām. Otrs dokuments ir šī memoranda otrs eksemplārs, uz kura ir ar roku rakstītas piezīmes, kas norāda uz kontaktiem ar prasītāju advokātu, proti, norādot tā vārdu.

7        Pēc prasītāju paskaidrojumu apkopošanas par pirmajiem diviem dokumentiem Komisijas ierēdņi uz vietas nebija gatavi nonākt pie galīga slēdziena par šiem dokumentiem pienākošos aizsardzību. Līdz ar to viņi tos nokopēja vienā eksemplārā un ievietoja aizzīmogotā aploksnē, un pēc pārbaudes paņēma līdzi. Prasītājas ir norādījušas, ka šie ir “A sērijas” dokumenti.

8        Trešais dokuments, par ko bija strīds, bija Akcros Chemicals ģenerāldirektora piezīmes rokrakstā, par kurām prasītājas norādīja, ka tās ir rakstītas sakarā ar diskusijām ar darbiniekiem un izmantotas, lai rakstītu A sēriju veidojošo drukāto memorandu. Visbeidzot, divi pēdējie aplūkotie dokumenti ir divas elektroniskā pasta vēstules starp Akcros Chemicals ģenerāldirektoru un S. – Akzo Nobel konkurences tiesību koordinatoru. Pēdējais minētais ir advokāts, Nīderlandes Advokātu kolēģijas loceklis, kurš faktisko apstākļu laikā bija Akzo Nobel juridiskajā dienestā un līdz ar to bija šajā uzņēmumā nodarbināts pastāvīgi.

9        Pēc šo pēdējo minēto trīs dokumentu pārbaudes un prasītāju paskaidrojumu apkopošanas atbildīgā par pārbaudi uzskatīja, ka uz tiem pilnīgi noteikti neattiecas advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte. Rezultātā tā nokopēja tos vienā eksemplārā un tos pievienoja lietas materiāliem, nenošķirot atsevišķā aizzīmogotā aploksnē. Prasītājas šos trīs dokumentus ir noteikušas kā “B sērijai” atbilstošos.

10      2003. gada 17. februārī prasītājas iesniedza Komisijai vēstuli, kurā pauda iemeslus, kā dēļ A sērijas un B sērijas dokumentus, toprāt, aizsargā konfidencialitāte.

11      Ar 2003. gada 1. aprīļa vēstuli Komisija informēja prasītājas, ka to 2003. gada 17. februāra vēstulē izteiktie argumenti neļauj tai secināt, ka uz dokumentiem patiešām attiecas konfidencialitāte. Tā tomēr norādīja, ka prasītājām ir iespēja iesniegt apsvērumus par šiem sākotnējiem secinājumiem divu nedēļu laikā, kurām beidzoties, Komisija pieņems galīgo lēmumu.

12      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 11. aprīlī, prasītājas cēla prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu par, pirmkārt, 2003. gada 10. februāra lēmuma atcelšanu un, ja vajadzīgs, 2003. gada 30. janvāra lēmuma atcelšanu, un, otrkārt, par dokumentu, par kuriem ir strīds, izsniegšanu atpakaļ (lieta T‑125/03).

13      2003. gada 17. aprīlī prasītājas informēja Komisiju par prasības pieteikuma iesniegšanu lietā T‑125/03. Tās Komisijai vienlīdz norādīja, ka apsvērumi, ko tām bija piedāvāts iesniegt 2003. gada 1. aprīlī, ir šajā prasības pieteikumā par prasības celšanu. Šajā pašā dienā prasītājas iesniedza prasības pieteikumu, pamatojoties uz EKL 242. un 243. pantu, par 2003. gada 10. februāra lēmuma izpildes apstādināšanu (lieta T‑125/03 R).

14      2003. gada 8. maijā Komisija pieņēma Lēmumu C (2003) 1533, galīgā redakcija, ar kuru noraidīja lūgumu par dokumentu, par kuriem ir strīds, aizsardzību advokātu un klientu korespondences ietvaros, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu (turpmāk tekstā – “2003. gada 8. maija lēmums par atteikumu”). Šī lēmuma 1. punktā Komisija noraidīja prasītāju lūgumu par to, ka tai ir jāatdod atpakaļ A un B sērijas dokumenti un ka Komisija piekrīt visu tās rīcībā esošo dokumentu kopiju iznīcināšanai. Šī paša lēmuma 2. punktā Komisija norāda uz savu nodomu atvērt aizzīmogoto aploksni, kurā ir A sērijas dokumenti, un pievienot tos lietas materiāliem. Komisija tomēr precizē, ka tā to nedarīs pirms šī lēmuma pārsūdzēšanai paredzētā termiņa beigām.

15      Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesā iesniegts 2003. gada 4. jūlijā, prasītājas saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu cēla prasību par 2003. gada 8. maija lēmuma par noraidīšanu atcelšanu (lieta T‑253/03). Ar atsevišķu aktu, kas reģistrēts 2003. gada 11. jūlijā, prasītājas iesniedza prasības pieteikumu par šī lēmuma izpildes apstādināšanu (lieta T‑253/03 R).

16      Ar prasības pieteikumiem, kas iesniegti attiecīgi 2003. gada 30. jūlijā, 7. augustā un 11. un 18. augustā, Conseil des barreaux européens(CCBE) [Eiropas Advokatūru padome], Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten (Nīderlandes Advokātu kolēģija) un European Company Lawyers Association (ECLA, Eiropas Uzņēmumu juristu asociācija) lūdza [atļaut] iestāties lietās T‑125/03 un T‑253/03 prasītāju apsvērumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2003. gada 4. novembra diviem rīkojumiem šīm asociācijām tika ļauts iestāties lietā.

17      Ar atsevišķu dokumentu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2003. gada 1. augustā, Komisija norādīja uz iebildumu nepieņemamību attiecībā uz prasības pieteikumiem, kas iesniegti lietā T‑125/03, saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 114. pantu.

18      2003. gada 8. septembrī lietās par pagaidu noregulējuma pasākumiem T‑125/03 R un T‑253/03 R un pēc Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja lūguma Komisija ar konfidenciālu vēstuli nosūtīja B sērijas dokumentu kopiju, kā arī aizzīmogoto aploksni ar A sērijas dokumentiem.

19      Ar Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 30. oktobra rīkojumu lietās T‑125/03 R un T‑253/03 R Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (Recueil, II‑4771. lpp.) prasība par pagaidu noregulējuma pasākumiem lietā T‑125/03 R tika noraidīta, kamēr prasība par pagaidu noregulējuma pasākumiem lietā T‑253/03 R tika pieņemta daļēji. Tika arī apturēta 2003. gada 8. maija lēmuma par atteikumu noteikumu, ar kuriem Komisija bija nolēmusi atvērt aizzīmogoto aploksni, kurā bija A sērijas dokumenti, izpilde. Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs izdeva rīkojumu, ka šie dokumenti tiek glabāti pie Pirmās instances tiesas sekretāra līdz Pirmās instances tiesa pieņem nolēmumu pamatlietā. Tāpat Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs pieņēma zināšanai Komisijas paziņojumu, saskaņā ar kuru tā liedz piekļuvi trešām personām B sērijas dokumentiem līdz spriedumam pēc būtības lietā T‑253/03.

20      Ar lūgumiem, kas iesniegti attiecīgi 2003. gada 17. oktobrī un 26. novembrī, European Council on Legal Affairs (Eiropas Juridisko lietu padome) un Section on Business Law of the International Bar Association (Starptautiskās Advokatūru asociācijas Biznesa tiesību nodaļa) lūdza atļaut iestāties lietā T‑125/03 un T‑253/03 prasītāju apsvērumu atbalstam. Ar 2004. gada 28. maija rīkojumiem Pirmās instances tiesa noraidīja šos lūgumus iestāties lietā.

21      2003. gada 13. novembrī Komisija iesniedza lūgumu par Pirmās instances tiesas reglamenta 55. panta 2. punkta prioritāru piemērošanu. Tā šo lūgumu atsauca 2004. gada 8. oktobrī.

22      Ar lūgumu, kas iesniegts 2003. gada 25. novembrī, American Corporate Counsel Association(ACCA) – European Chapter (Amerikas Uzņēmumu juriskonsultu asociācija – Eiropas nodaļa) lūdza atļaut iestāties lietā T‑253/03 prasītāju apsvērumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētāja rīkojumu 2004. gada 10. martā ACCA tika atļauts iestāties lietā.

23      Ar Pirmās instances tiesas 2004. gada 5. marta rīkojumu Komisijas iebildums par nepieņemamību lietā T‑125/03 tika pievienots lietas izskatīšanai pēc būtības, pamatojoties uz Reglamenta 114. panta 4. punktu.

24      Ar 2004. gada 27. septembra rīkojumu lietā C‑7/04 P(R) Komisija/Akzo un Akcros (Krājums, I‑8739. lpp.) Tiesas priekšsēdētājs pēc Komisijas lūguma atcēla Pirmās instances tiesas priekšēdētāja 2003. gada 30. oktobra lēmuma daļas punktus iepriekš minētajā rīkojumā lietā Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, ar kuriem bija apstādināta 2003. gada 8. maija lēmuma izpilde un tika nolemts A sērijas dokumentus glabāt Pirmās instances tiesas kancelejā. Tika pieņemts zināšanai Komisijas paziņojums, ka tā nedos trešām personām piekļuvi A sērijas dokumentiem līdz spriedumam lietā T‑253/03.

25      Pēc Tiesas priekšsēdētāja rīkojuma lietā Komisija/Akzo un Akcros Pirmās instances tiesas kanceleja ar 2004. gada 15. oktobra vēstuli atdeva Komisijai aizzīmogoto aploksni ar A sērijas dokumentiem.

26      2006. gada 20. februārī International Bar Association (IBA, Starptautiskā Advokatūru asociācija) iesniedza lūgumus ļaut iestāties lietā T‑125/03 un T‑253/03 prasītāju prasījumu atbalstam. Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 26. februāra diviem rīkojumiem IBA tika atļauts iestāties lietā.

27      Piemērojot Reglamenta 14. pantu un pēc pirmās palātas priekšlikuma 2007. gada 19. aprīlī, Pirmās instances tiesa nolēma, uzklausot lietas dalībniekus saskaņā ar Reglamenta 51. pantu, nosūtīt lietas pirmajai palātai paplašinātā sastāvā.

28      Ar Pirmās instances tiesas pirmās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2007. gada 20. aprīļa rīkojumu lietas T‑125/03 un T‑253/03 tika apvienotas mutvārdu procesam un galīgā sprieduma taisīšanai saskaņā ar Reglamenta 50. pantu.

29      Ar pirmās palātas paplašinātā sastāvā 2007. gada 25. aprīļa rīkojumu Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz Tiesas Statūtu 24. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 65. panta b) punktu, 66. panta 1. punktu un 67. panta 3. punkta otro daļu, lūdza Komisiju uzrādīt A un B sērijas dokumentus. Komisija izpildīja šo lūgumu noteiktajā termiņā.

30      Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Pirmās instances tiesa (pirmā palāta paplašinātā sastāvā) nolēma uzsākt mutvārdu procesu.

31      Tiesas sēdē 2007. gada 28. jūnijā lietas dalībnieki tika uzklausīti attiecībā uz to mutvārdu paskaidrojumiem un atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem.

 Lietas dalībnieku prasījumi

32      Lietā T‑125/03 prasītājas lūdz Pirmās instances tiesu:

–        noraidīt Komisijas norādīto iebildumu par nepieņemamību;

–        atcelt 2003. gada 10. februāra lēmumu un, ja vajadzīgs, 2003. gada 30. janvāra lēmumu tiktāl, ciktāl Komisija tos interpretē kā leģitīmus un/vai kā tās izņemšanas darbības pamatu un/vai kontroles un/vai dokumentu, par kuriem ir strīds, lasīšanu veidojošo pamatu;

–        piespriest Komisijai atdot atpakaļ dokumentus, par kuriem ir strīds, kā arī aizliegt tai izmantot to saturu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      CCBE, ECLA un IBA lūdz Pirmās instances tiesu lietā T‑125/03:

–        atcelt 2003. gada 10. februāra lēmumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

34      Nīderlandes Advokātu kolēģija arī atbalsta prasītāju prasījumus lietā T‑125/03.

35      Komisijas prasījumi lietā T‑125/03 Pirmās instances tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepieņemamu;

–        pakārtoti, noraidīt prasību kā nepamatotu;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

36      Lietā T‑253/03 prasītājas lūdz Pirmās instances tiesu:

–        atcelt 2003. gada 8. maija lēmumu par atteikumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

37      CCBE, ECLA, ACCA un IBA lūdz Pirmās instances tiesu lietā T‑253/03:

–        atcelt 2003. gada 8. maija lēmumu par atteikumu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

38      Nīderlandes Advokātu kolēģija arī atbalsta prasītāju prasījumus lietā T‑253/03.

39      Komisija savukārt lūdz Pirmās instances tiesu lietā T‑253/03:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par prasības pieņemamību lietā T‑125/03

 Lietas dalībnieku argumenti

40      Komisija apgalvo, ka prasība lietā T‑125/03 ir nepieņemama, jo šajā lietā apstrīdētais akts, proti, lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi, nav tas, kurš rada tiesiskās sekas, par ko ir šī tiesvedība. Tā uzsver, ka prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama tikai, pirmkārt, ja apstrīdētais akts rada tādas obligātas tiesiskās sekas, kas ietekmē prasītāja intereses, īpaši mainot tā tiesisko situāciju (Tiesas 1981. gada 11. novembra spriedums lietā 60/81 IBM/Komisija, Recueil, 2639. lpp., 9. punkts), un, otrkārt, ja prasītājs saglabā interesi šo aktu atcelt (Tiesas 1979. gada 6. marta spriedums lietā 92/78 Simmenthal/Komisija, Recueil, 777. lpp., 32. punkts). Lai noteiktu, vai akts vai lēmums rada šādas tiesiskās sekas, jāaplūko tā saturs (Pirmās instances tiesas 2002. gada 20. novembra spriedums lietā T‑251/00 Lagardère un Canal+/Komisija, Recueil, II‑4825. lpp., 63. un 64. punkts). Šajā lietā lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi, neparāda jebkādu tiešu saistību ar šīs lietvedības priekšmetu. Dokumentu, par kuriem ir strīds, izņemšana faktiski ir acīmredzami atdalāma no lēmuma, ar kuru nosaka pārbaudi, kas ir tikai tās tiesiskais pamats.

41      Komisija uzsver, ka šīs lietas apstākļos rīcība, kas tieši ietekmēja prasītāju tiesisko stāvokli, bija procedūras, kas nošķirama no pārbaudes noteikšanas, priekšmets, proti, procedūras, kas īpaši skar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti, ko nodibināja Tiesas 1982. gada 18. maija spriedums lietā 155/79 AM & S/Komisija (Recueil, 1575. lpp., turpmāk tekstā – “spriedums lietā AM & S”). Šajā procedūrā dokumentu, par ko ir strīds, izņemšana bija tikai sagatavojošs akts 2003. gada 8. maija lēmumam par atteikumu, kurā Komisija bija beidzot izlēmusi īpašo jautājumu par šo dokumentu aizsardzību. Pati par sevi šī izņemšanas darbība nebija apstrīdams akts. Katrā ziņā, pat ja pieļautu, ka lēmums, ar ko noteica pārbaudi, varēja tikt sākotnēji apstrīdēts, sekojošais 2003. gada 8. maija lēmums par atteikumu pieņemšanu nevarēja būt prasības priekšmets. Turklāt Komisija apgalvo, ka, pat ja nav īpašas kontroles procedūras pārbaudes laikā veiktas procedūras aktu likumības pārbaudei, uz to iespējamo nelikumību vienmēr varētu norādīt prasībā, kas celta pret galīgo lēmumu, ar kuru konstatēts konkurences noteikumu pārkāpums.

42      Prasītājas iebilst, ka lēmuma, ar kuru noteikta pārbaude, atcelšanai var būt tiesiskas sekas attiecībā pret tām, tostarp tādas kā izņemto dokumentu atrašanās pie Komisijas un to izmantošanas padarīšana par nelegālu. Tās piebilst, ka šis lēmums neattiecas īpaši uz šiem dokumentiem un ka faktiski ne šis lēmums iespaidoja to tiesisko situāciju, bet tas, ka Komisija pēc tam izņēma un pārbaudīja šos dokumentus. Tās apgalvo, ka katrā ziņā, ja Komisija pirms ad hoc lēmuma pieņemšanas, par ko var tikt celta prasība tiesā, kas attiecas uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti, uzzina par attiecīgajiem dokumentiem, attiecīgā uzņēmuma tiesiskā situācija ir tūlīt pat un neatgriezeniski ietekmēta. Līdz ar to akts, par kuru var celt prasību, nevarēja būt neviens cits kā lēmums, ar kuru nosaka pārbaudi.

43      Prasītājas apgalvo, ka šajā lietā tām pirms vēršanās Kopienu tiesās nebija jāgaida iespējamā Komisijas ad hoc lēmuma pieņemšana, ar ko vēlāk dokumentiem, par ko ir strīds, liedza aizsardzību. Šo lēmumu, lai kas tas būtu, nevarēja uzskatīt par aktu, kas skar to tiesisko situāciju, kas bija jau izdarīts brīdī, kad Komisija bija izlasījusi dokumentus, par ko ir strīds. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, tā nekādi netika garantējusi prasītājām, ka pārbaudes beigās saprātīgā termiņā tiks pieņemts lēmums par attiecīgo dokumentu konfidencialitāti. Prasītājas uzsvēra, ka tām turklāt nebija jāgaida iespējamā Komisijas sankciju lēmuma pieņemšana, lai vērstos Kopienu tiesā. Ir jābūt faktiski tā, ka prasītājas spēj aizsargāt savas tiesības uz konfidencialitāti, pat ja lieta nav noslēgta ne ar lēmumu, ar kuru konstatē pārkāpumu, ne ar lēmumu, ar kuru izbeidz izmeklēšanu. Tāpat ar prasību, kas celta par sankciju lēmumu, nepietiktu, lai pienācīgi aizstāvētu to tiesisko situāciju.

44      Prasītājas turklāt apgalvo, ka dokumentu, par kuriem ir strīds, izņemšanu un to, ka Komisija uzzināja to saturu, pašus par sevi nevar uzskatīt par lēmumu, kas ietekmē to tiesisko situāciju, jo šīs paziņošanas atklātībā darbības tikai ievieš lēmumu par pārbaudi un nav no tā atdalāmas. Prasītājas vienlīdz apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka dokumentu, par kuriem ir strīds, izņemšana ir tikai sagatavojoša darbība 2003. gada 8. maija lēmumam. Un vēl, vismaz attiecībā uz B sērijas dokumentiem, nav šaubu, ka Komisija pārbaudes laikā vienpusēji nolēma, ka šie dokumenti nav aizsargāti un lika prasītājām tos uzrādīt, uzzinot par to saturu. Par 2003. gada 8. maija lēmumu šajā lietā varēja celt prasību, tikai ja Komisija būtu ielikusi abu sēriju dokumentus vienā aizzīmogotā aploksnē, tos iepriekš nepārbaudot. Šajā lietā savukārt šis lēmums par atteikumu tikai apstiprināja Komisijas lēmumu, kas noteica B sērijas dokumentu publiskošanu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

45      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību akti, par kuriem var celt prasību par atcelšanu EKL 230. panta izpratnē, ir pasākumi, kas rada juridiski saistošas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā mainot tā tiesisko stāvokli (iepriekš minētais spriedums lietā IBM/Komisija, 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 1992. gada 18. decembra spriedums apvienotajās lietās no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija, Recueil, II‑2667. lpp., 28. punkts). Principā palīgpasākumi, kuru mērķis ir sagatavot galīgo lēmumu, līdz ar to nav apstrīdami tiesību akti. No judikatūras tomēr izriet, ka tiesību akti, kas ir pieņemti sagatavošanas procedūras laikā un ar ko būtībā tiek pilnībā pabeigta īpaša procedūra, kas notiek atsevišķi no procedūras, kuras rezultātā Komisijai ir jāpieņem lēmums pēc būtības, un kas rada juridiski saistošas sekas, kuras var ietekmēt prasītāja intereses, konkrētā veidā mainot tā tiesisko stāvokli, arī ir apstrīdami tiesību akti (iepriekš minētais spriedums lietā IBM/Komisija, 10. un 11. punkts, un Pirmās instances tiesas 2006. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās T‑213/01 un T‑214/01 Österreichische Postsparkasse un Bank für Arbeit und Wirtschaft/Komisija, Krājums, II‑1601. lpp., 65. punkts).

46      Ja kāds uzņēmums atsaucas uz advokāta un klienta saziņas konfidencialitāti, lai iebilstu pret kāda dokumenta izņemšanu pārbaudes laikā, kura īstenota, pamatojoties uz Regulas Nr. 17 14. pantu, lēmums, ar kuru Komisija noraida šo lūgumu, šim uzņēmumam rada tiesiskas sekas, konkrētā veidā mainot tā tiesisko stāvokli. Šis lēmums tam faktiski liedz Kopienu tiesībās paredzētās aizsardzības priekšrocības un ir galīgs un neatkarīgs no galīgā lēmuma, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AM & S, 27. un 29.–32. punkts; pēc analoģijas skat. arī Tiesas 1986. gada 24. jūnija spriedumu lietā 53/85 AKZO Chemie/Komisija, Recueil, 1965. lpp., 18.–20. punkts).

47      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka iespēja, kas ir uzņēmumam, celt prasību par iespējamo lēmumu, ar kuru konstatē konkurences noteikumu pārkāpumu, nav pietiekama, lai tam sniegtu pienācīgu tā tiesību aizsardzību. Pirmkārt, administratīvais process var nenovest pie lēmuma par pārkāpuma konstatējumu. Otrkārt, prasība, kas celta pret šādu lēmumu, ja tāda ir, nekādi nesniedz uzņēmumam līdzekli, lai novērstu nenovēršamas sekas, ko ietver nelikumīga konfidencialitātes ietvaros aizsargātu dokumentu satura uzzināšana (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AKZO Chemie/Komisija, 20. punkts).

48      No tā izriet, ka Komisijas lēmums, ar kuru noraida lūgumu konfidencialitātes ietvaros aizsargāt noteiktu dokumentu un attiecīgajā gadījumā uzdod uzrādīt attiecīgo dokumentu, izbeidz īpašu procedūru, kas nošķirama no procedūras, kura ļauj Komisijai lemt par konkurences noteikumu pārkāpuma esamību un līdz ar to ir akts, par kuru var celt prasību atcelt tiesību aktu, kuru nepieciešamības gadījumā papildina lūgums par pagaidu noregulējuma pasākumiem, kas tostarp paredzēti tā izpildes apturēšanai līdz Pirmās instances tiesa izlemj lietu pēc būtības.

49      Turklāt ir jāatgādina, ka, ja Komisija pārbaudē izņem dokumentu, attiecībā uz kuru norādīts uz konfidencialitāti, un to pievieno izmeklēšanas lietas materiāliem, neievietojot aizzīmogotā aploksnē un nepieņemot formālu lēmumu par atteikumu, šī faktiskā darbība obligāti ietver Komisijas netieši izteiktu lēmumu atteikt aizsardzību, uz kuru norādījis uzņēmums (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā AKZO Chemie/Komisija, 17. punkts), un ļauj Komisijai nekavējoties iepazīties ar attiecīgo dokumentu (skat. turpmāk 86. punktu). Līdz ar to arī par šo netieši izteikto lēmumu var celt prasību par tiesību akta atcelšanu.

50      Šajā lietā attiecībā, pirmkārt, uz A sērijas dokumentiem ir jākonstatē, ka, veicot pārbaudi prasītāju telpās, Komisijas darbinieki nevarēja nonākt pie galīga lēmuma par to, kā būtu aizsargājami šie dokumenti, un aprobežojās tikai ar to nokopēšanu un ievietošanu aizzīmogotā aploksnē, ko tie paņēma līdzi (skat. iepriekš 7. punktu). Tikai 2003. gada 8. maija lēmumā par atteikumu Komisija skaidri noraidīja prasītāju lūgumu aizsargāt šos dokumentus saskaņā ar konfidencialitāti. Šajā lēmumā Komisija turklāt norādīja uz savu nodomu atvērt aizzīmogoto aploksni ar attiecīgajiem dokumentiem un pievienot tos lietas materiāliem pēc tam, kad būs beidzies termiņš prasības celšanai par šo lēmumu (skat. iepriekš 14. punktu). Turklāt netika konstatēts, ka Komisija pieņēma šo lēmumu par atteikumu, neatverot aizzīmogoto aploksni un līdz ar to neiepazīstoties ar A sērijas dokumentiem.

51      Attiecībā, otrkārt, uz B sērijas dokumentiem ir jāatgādina, ka pretēji A sērijas dokumentiem Komisija pārbaudes laikā uzskatīja, ka tos acīmredzami neaizsargā konfidencialitāte, neraugoties uz prasītāju izteikto lūgumu šajā sakarā. Līdz ar to Komisija izgatavoja vienu kopiju un pievienoja to lietas materiāliem, neizolējot aizzīmogotā aploksnē (skat. iepriekš 9. punktu). Šis atteikums aizsargāt B sērijas dokumentus radās pārbaudes laikā. Turklāt tieši šajā brīdī Komisija varēja iepazīties ar šo dokumentu saturu.

52      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka šo lietu mērķiem akti, kas radīja saistošas tiesiskās sekas, kas ietekmēja prasītāju intereses, konkrētā veidā mainot to tiesisko stāvokli, bija, pirmkārt, attiecībā uz B sērijas dokumentiem netieši izteiktais lēmums par atteikumu, kas tika konkretizēts pašā aktā par izņemšanu, un par šo dokumentu pievienošanu lietas materiāliem, neizolējot aizzīmogotā aploksnē, un, otrkārt, attiecībā uz A sērijas dokumentiem 2003. gada 8. maija formālais lēmums noraidīt lūgumu par aizsardzību. Šie divi lēmumi ir akti, par kuriem var celt prasību par atcelšanu.

53      Turklāt ir jānorāda, ka savā 2003. gada 8. maija lēmumā par atteikumu Komisija arī attiecībā uz B sērijas dokumentiem galīgi noraidīja prasītāju lūgumu par aizsardzību (skat. iepriekš 14. punktu). Tā rīkojoties, Komisija izpildīja savu pienākumu pieņemt formālu lēmumu par atteikumu lūgumam par šo dokumentu aizsardzību un ir arī noteikti pabeigusi īpašu atšķirīgu procedūru, kas ir paredzēta šajā sakarā. Šim lēmumam nav tikai apstiprinošs raksturs attiecībā uz B sērijas dokumentiem. Līdz ar to ir jākonstatē, ka prasītājām bija tiesības apstrīdēt šo lēmumu arī attiecībā uz B sērijas dokumentiem. Turklāt ir jākonstatē, ka Komisija neiebilst pret prasības, ko prasītājas iesniegušas lietā T‑253/03 par 2003. gada 8. maija lēmumu, pieņemamību.

54      Savukārt ir jākonstatē, ka lēmums, ar ko noteikta pārbaude – lietā T‑253/03 apstrīdētais akts – nerādīja prasītāju prasības pieteikumā par atcelšanu apgalvotās juridiskās sekas.

55      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka akta likumība ir jānovērtē, ņemot vērā tiesiskos un faktiskos apstākļus laikā, kad šis lēmums tika pieņemts, tādējādi, ka akti pēc lēmuma nevar ietekmēt tā spēkā esamību (Tiesas 1983. gada 8. novembra spriedums apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 16. punkts, un 1989. gada 17. oktobra spriedums lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp., 49. punkts). No pastāvīgās judikatūras izriet, ka izmeklēšanā, kas pamatota ar Regulas Nr. 17 14. pantu, uzņēmums nevar atsaukties uz nelikumību pārbaudes procedūras norisē, lai pamatotu prasību par atcelšanu, kas vērsta pret aktu, pamatojoties ar kuru Komisija uzsāk šo pārbaudi (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Dow Benelux/Komisija, 49. punkts, un Pirmās instances tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 413. punkts). Līdz ar to lēmuma, ar kuru nosaka pārbaudi, izmantošana neietekmē lēmuma, ar kuru nosaka inspicēšanu, likumību (Pirmās instances tiesas 2007. gada 8. marta spriedumi lietā T‑339/04 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑521. lpp., 54. punkts, un lietā T‑339/04 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑573. lpp., 126. punkts).

56      Šajā lietā ir jākonstatē, ka prasītāju apstrīdētie akti un lēmumi ir radušies pēc lēmuma, ar kuru noteikta pārbaude, pieņemšanas. Šajā lēmumā vienkārši aprobežojas ar atļauju Komisijai iekļūt prasītāju telpās un nokopēt atbilstošos uzņēmējdarbības dokumentus. Šajā lēmumā nav nekādu norāžu uz A un B sērijas dokumentiem un nekādi nav minēts jautājums par advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti. Kā to atzīst arī prasītājas, turklāt ne jau šis lēmums ietekmēja to tiesisko stāvokli, bet gan tas, ka Komisija izņēma un pēc tam pārbaudīja šos dokumentus (skat. iepriekš 42. punktu). Kā jau tika nospriests, šie pasākumi ir īpaša atsevišķa procedūra, kas īpaši attiecas uz jautājumu par konfidencialitātes aizsardzības piemērošanu konkrētiem dokumentiem (skat. iepriekš 45.–48. punktu).

57      Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasība, kas celta lietā T‑125/03 par lēmuma, ar ko nosaka pārbaudi, atcelšanu, ir noraidāma kā nepieņemama. Līdz ar to prasība lietā T‑253/03 ir jāizskata pēc būtības.

 Par lietas T‑253/03 būtību

58      Prasītājas apgalvo, ka Komisija pārkāpa advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības principu, un tā rīkojoties, pārkāpa EK līgumu un Regulu Nr. 17. Precīzāk, tās norāda trīs pamatus savas prasības pamatojumam. Pirmais pamats ir par procesuālo pārkāpumu attiecībā uz konfidencialitātes principa piemērošanu. Otrais pamats ir par neattaisnotu šīs aizsardzības atteikumu pieciem dokumentiem, par ko ir strīds. Trešais pamats ir par pamattiesību, kas ir šīs aizsardzības pamatā, pārkāpumu.

 Par pirmo pamatu – procesuālais pārkāpums attiecībā uz advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes principa piemērošanu

 Lietas dalībnieku argumenti

59      Prasītājas apgalvo, ka Komisija pārkāpa advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas procedūru, aizskārusi EKL 242. pantu un tās tiesības vērsties Kopienu tiesās un ir arī pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

60      Tās norāda, ka savā spriedumā lietā AM & S Tiesa ir definējusi procedūru, kas Komisijai ir jāievēro gadījumā, ja uzņēmums, kuru pārbauda saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. pantu, atsakās uzrādīt atsevišķus uzņēmējdarbības dokumentus, atsaucoties uz konfidencialitāti. Šai procedūrai ir trīs posmi. Pirmkārt, uzņēmumam ir pienākums Komisijas pārstāvjiem sniegt noderīgus faktus, lai pierādītu, ka tā atbilst nosacījumiem, kas attaisno dokumentu konfidencialitāti, bez pienākuma atklāt attiecīgo dokumentu saturu. Otrkārt, ja Komisija uzskata, ka šāds pierādījums netika sniegts, tai ir pienākums ar lēmumu atbilstoši Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktam likt uzrādīt dokumentus, par ko ir strīds. Prasītājas piekrīt, ka pakārtoti un saskaņā ar sprieduma lietā AM & S pamatā esošo loģiku Komisija var pārbaudē kopēt attiecīgos dokumentus un ievietot tos aizzīmogotā aploksnē. Visbeidzot, treškārt, ja uzņēmums turpina atsaukties uz attiecīgo aizsardzību, lieta ir jāizskata Kopienu tiesai.

61      Prasītājas uzskata, ka ir jāuzsver divi fundamentāli punkti. Pirmkārt, Tiesai nebija nodoma ļaut Komisijai pārbaudīt dokumenta saturu, lai noteiktu, vai ir piemērojama konfidencialitātes aizsardzība. Otrkārt, tikai Kopienu tiesām piekrīt atrisināt tiesvedību par šīs aizsardzības piemērošanu. Prasītājas arī norāda, ka dokumentu, kam tiek prasīta šī aizsardzība, vienkārša lasīšana pārbaudes laikā ir pretrunā pašai konfidencialitātes principa būtībai. Šis princips tiktu faktiski nekavējoties un neglābjami pārkāpts, ja tiktu izpausts aizsargāta dokumenta saturs (ģenerāladvokātu M. Vornera [M. Warner] un Sera Gordona Slinna [Sir Gordon Slynn] secinājumi lietā AM & S, attiecīgi Recueil, 1619., 1638. un 1639. lpp., un Recueil, 1642., 1662. lpp.). Tā vietā, lai uzsāktu vispārīgu pārbaudi, Komisijai šaubu gadījumā bija jāievieto attiecīgo dokumentu kopija, tos iepriekš neaplūkojot, aizzīmogotā aploksnē, lai vēlāk atrisinātu domstarpības.

62      Kā uzskata prasītājas, Komisija neatbilda šajā lietā nevienam no trim spriedumā lietā AM & S noteiktās procedūras posmiem.

63      Attiecībā uz pirmo posmu – Komisija piespieda prasītājas atklāt dokumentu, par kuriem ir strīds, saturu, lai gan tās bija atsaukušās uz to konfidencialitāti. Pēc šo dokumentu atklāšanas sekoja garas diskusijas starp prasītāju vietējo padomdevēju un Komisiju par procedūru, kas jāievēro dokumentu kontrolē. Komisija norādīja prasītājām, ka jebkāda vēlāka kavēšanās ar šo dokumentu izsniegšanu un kontroli būtu šķērslis pārbaudei un varētu radīt Apvienotās Karalistes Competition Act (Lielbritānijas Likums par konkurenci) 65. panta pārkāpumu, kas ir sodāms ar cietumsodu un naudas sodu. Tikai pēc aktīviem protestiem prasītājas izsniedza Komisijai B sērijas dokumentus kontrolei. Turklāt pārbaudes laikā Komisijas inspektori tika izlasījuši un viens otram aprakstījuši A un B sērijas dokumentu saturu vairākas minūtes bez pārtraukuma.

64      Attiecībā uz otro procedūras posmu – prasītājas apgalvo, ka, tā kā Komisija uzskatīja, ka sniegtā informācija un argumenti ir nepietiekami, lai pierādītu, ka dokumenti, par ko ir strīds, ir aizsargāti, tai bija jāpieņem lēmums, liekot prasītājām uzrādīt šos dokumentus pirms to faktiskās izņemšanas telpās. Tomēr Komisija šādi nerīkojās. Attiecībā uz A sērijas dokumentiem Komisija tos ievietoja aizzīmogotā aploksnē un paņēma sev līdzi uz Briseli. Kā uzskata prasītājas, lai gan aizzīmogotās aploksnes procedūra pati par sevi nepārkāpj konfidencialitātes aizsardzības būtību, tā tomēr neatbilst Tiesas spriedumā lietā AM & S noteiktajai procedūrai. Attiecībā uz B sērijas dokumentiem – Komisija noraidīja iespēju tos ievietot aizzīmogotā aploksnē un pievienoja tos citiem izņemtajiem dokumentiem, kas liedza prasītājām jebkādu iespēju parādīt, ka tie bija jāaizsargā ar konfidencialitāti.

65      Attiecībā uz trešo posmu – prasītājas apgalvo, ka Komisija acīmredzami pārkāpa spriedumā lietā AM & S noteikto procedūru, vienpusēji nolemjot 2003. gada 8. maija lēmumā par atteikumu, ka uz dokumentiem, par kuriem ir strīds, konfidencialitāte neattiecas. Piešķirot lēmējtiesības vispirms sev, Komisija atņēma Kopienu tiesai iespēju izskatīt tiesvedību brīdī, kad šī aizsardzība vēl nebija pārkāpta.

66      CCBE apgalvo, ka Tiesas izveidotā procedūra lietā AM & S ir paredzēta tam, lai rūpētos, ka, ja Komisija un uzņēmums, par ko ir izmeklēšana, nespēj atrisināt strīdu attiecībā uz kādas informācijas konfidenciālo raksturu, izlemj Tiesa, un Komisijai nav pirms tam jālasa dokuments. Komisijai arī nebija tiesību uzsākt dokumentu vispārīgu pārbaudi, ar ko riskēja atklāt to saturu. CCBE atzīst, ka prasībai par konfidencialitāti nav jādod uzņēmumam iespēja slēpt vai iznīcināt dokumentus, tomēr uzskata par neatbilstošu faktu, ka Komisijas inspektori paņēma kopijas un aizveda sev līdzi, lai arī aizzīmogotā aploksnē. Ja Komisijai bija jāpatur dokumenti, tai vajadzēja tos nosūtīt tieši Komisijas uzklausīšanas amatpersonām, kuru pilnvaras būtu jāpaplašina, lai garantētu, ka šie dokumenti nav pieejami kādam no Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāta locekļiem. CCBE katrā ziņā dod priekšroku dokumentu nodošanai Pirmās instances tiesas kancelejā vai to uzticēšanai trešai neitrālai personai.

67      Nīderlandes Advokātu kolēģija apgalvo, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības principa mērķis ir ne tikai likt šķēršļus priviliģēto dokumentu izmantošanai, bet arī to izpaušanai. Vispārīga iepazīšanās ar dokumentu jau var ietvert šī principa pārkāpumu. Savukārt ECLA uzsver, ka spriedumā lietā AM & S Tiesa izstrādāja procedūru, kas pamatota uz konfidencialitātes principu, kas aizliedz aizsargātu dokumentu visa veida izpaušanu. Samērīga pieeja ir šo dokumentu aizzīmogošana un ja tos pārbauda trešā neatkarīgā persona, tāda kā uzklausīšanas amatpersona. Katrā ziņā Tiesai ir jālemj par konfidencialitātes jautājumu. Visbeidzot, ACCA apgalvo, ka strīdu atrisināšana par konfidencialitātes piemērošanu ir jāuztic neatkarīgam arbitram.

68      Komisija piebilst, ka, ja spriedumā lietā AM & S Tiesa ir izveidojusi īpašu procedūru strīdiem par advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti, tā šai procedūrai nav piešķīrusi absolūtu vērtību. Šis spriedums neprasa, lai katru reizi, kad šis princips ir piesaukts, Komisija atturas no dokumentu kopēšanas un pieprasa tos uzņēmumam vēlāk. Tā lietā, kurā tika taisīts šis spriedums, sākotnējā pārbaude bija pamatota ar Regulas Nr. 17 14. panta 2. punktu – kas ļauj uzņēmumam atteikties izsniegt dokumentus – un nevis kā šajā lietā ar šī noteikuma 3. punktu, kas liek uzņēmumam pakļauties pārbaudei. Īstenībā vienīgais ar šo spriedumu noteiktais princips ir tas, ka Komisijai ir jāpieņem motivēts lēmums par attiecīgo dokumentu konfidenciālo vai nekonfidenciālo raksturu, lai dotu uzņēmumam iespēju nodot lietu izskatīšanai Kopienu tiesās.

69      Komisija līdz šim ievēro šādu procedūru: ja nav šaubu par kāda dokumenta konfidencialitāti, pamatojoties uz dokumenta izskata vispārīgu pārbaudi, virsrakstu, nosaukumu un citām īpašībām, kā arī atbilstošajiem uzņēmuma sniegtajiem paskaidrojumiem, tā noliek to malā; ja, pamatojoties uz šo vispārīgo pārbaudi, tai nav nekādu šaubu par dokumenta nekonfidenciālo raksturu, tā to nokopē un pievieno pārbaudes lietas materiāliem; visbeidzot, ja dokumenta vispārīga pārbaude rada šaubas par konfidencialitātes jautājumu, Komisija atturas no jebkāda veida analīzes, atliek novērtēšanu un ievieto vienu dokumenta kopiju aizzīmogotā aploksnē, ko aizved līdzi.

70      Kā uzskata Komisija, dokumenta pārbaudei uz vietas nav nekāda cita mērķa kā vien noteikt gadījumus, kuros nevar izslēgt konfidencialitāti, mazākajām šaubām esot par labu uzņēmumam, kas automātiski noved pie aizzīmogotās aploksnes procedūras. Komisijas iespējām radīt iepriekšēju viedokli attiecībā uz to, vai ir šaubas, vai to nav attiecībā uz šīs procedūras piemērojamību, ir priekšrocība samazināt ļaunprātīgu aizsardzības lūgumu risku un atbilst spriedumam lietā AM & S. Aizzīmogotās aploksnes procedūra ļauj arī izvairīties no riska, ka uzņēmums dokumentus iznīcinās. Komisija vienlīdz norāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu konkurences iestādes aplūko konfidencialitātes jautājumu inspekciju uz vietas kontekstā līdzīgi.

71      Komisija turklāt apgalvo, ka aprakstītā procedūra nevar apdraudēt uzņēmumu procesuālās tiesības. Pieņemot pat, ka tiktu noteikts, ka uzņēmuma tiesības uz aizstāvību tika skartas, izlasot potenciāli aizsargātus dokumentus, šādu kaitējumu vienmēr varētu atlīdzināt. Faktiski Komisija nevarētu izmantot dokumentus, uz kuriem attiecas konfidencialitāte, lai konstatētu pārkāpumu.

72      Šajā lietā Komisija uzskata, ka tā precīzi ievēroja likumīgo un samērīgo procedūru dokumentu, par kuriem ir strīds, aizsardzībai saskaņā ar spriedumu lietā AM & S un ka prasītāju procesuālās tiesības tika pilnībā respektētas. Tā precizē, ka ar prasītājām tika panākta vienošanās, ka, vienam prasītāju pārstāvim klātesot, Komisijas ierēdnis, kurš atbild par pārbaudi, iepazīsies ar lietas materiāliem. Ja tika norādīts uz konfidencialitāti attiecībā uz kādu noteiktu dokumentu, prasītājām bija jāizsaka lūgums, pamatojoties uz pašu dokumentu. Komisija uzskata turklāt, ka ar to, ka prasītājas, replikas posmā un nepaskaidrojot kavēšanos, iesniedza to advokātu sagatavotu pārbaudes [norises] protokolu, tiek pārkāpts Reglamenta 48. panta 1. punkts.

73      Attiecībā uz A sērijas dokumentiem – Komisija norāda, ka to vispārīga pārbaude radīja šaubas, it īpaši tādēļ, ka uz vienas no divām lapām bija ar roku rakstīta norāde uz kāda ārējā (ārpusuzņēmuma) advokāta uzvārdu. Tā kā neviens no prasītāju uz vietas sniegtajiem paskaidrojumiem nebija pietiekams, lai mazinātu šaubas, Komisijas pārstāvji ievietoja dokumentus aizzīmogotā aploksnē. Attiecībā uz B sērijas dokumentiem – Komisijas inspektors pēc to un uzņēmuma sniegto dokumentu vispārīgas pārbaudes un pamatojoties uz neapstrīdētu judikatūru, uzskatīja, ka nebija ne vismazāko šaubu par faktu, ka konfidencialitāte uz tiem neattiecās. Līdz ar to Komisijas pārstāvji tos nokopēja un pievienoja inspekcijas lietas materiāliem.

74      Komisija turklāt apgalvo, ka dokumenta vispārīga pārbaude nav tas pats, kas tā lasīšana. Ja bija tiesa, ka atbildīgā par pārbaudi varēja vispārīgi aplūkot A sērijas dokumentus pārbaudes laikā, ir tomēr aplami uzskatīt, ka Komisijas ierēdņi tos izlasīja pirms likšanas aploksnē. Attiecībā uz B sērijas dokumentiem – tikai pārbaudes beigās Komisija tos beidzot izlasīja un uzzināja to saturu. Komisija turklāt apstrīd prasītāju apgalvojumus, ka to galīgā piekrišana B sērijas dokumentu izdošanai tika iegūta pēc piedraudēšanas ar kriminālsankcijām. Šie apgalvojumi ir acīmredzami neprecīzi tiktāl, ciktāl atteikums īstenībā attiecās uz visiem lietas materiāliem. Katrā ziņā fakts, ka uzņēmums tiek informēts par to, ka tā nesadarbošanās varētu radīt valsts tiesību un eventuāli kriminālsodu piemērošanu, atbilst Regulai Nr. 17.

75      Komisija uzsver, ka prasītājas tika informētas par savām tiesībām pārbaudes sākumā un līdz ar to tās vienmēr varēja vērsties Pirmās instances tiesā. A sērijas dokumentu gadījumā prasītājas no sākuma zināja, ka procedūra novedīs pie tāda lēmuma pieņemšanas, par ko var celt prasību. Attiecībā uz B sērijas dokumentiem Komisija bija atstājusi atvērtu iespēju apstrīdēt novērtējumu, ko uz vietas veica viens no tās pārstāvjiem.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

76      Uzreiz ir jānorāda, ka Regula Nr. 17 piešķir Komisijai plašu rīcības brīvību izmeklēšanā un pārbaudē, lai atklātu EKL 81. un 82. panta pārkāpumus. It īpaši saskaņā ar šīs regulas 11. un 14. pantu Komisija var vākt informāciju un uzsākt nepieciešamās pārbaudes, lai vajātu par konkurences normu pārkāpumiem (kopš 2004. gada 1. maija Komisijas izmeklēšanas pilnvaras šajā jautājumā ir īpaši noteiktas ar 17.–22. pantu Padomes 2002. gada 16. decembra Regulā (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.). Regulas Nr. 17 14. panta 1. punkts īpaši pilnvaro Komisiju pieprasīt uzņēmējdarbības dokumentus, proti, dokumentus, kas saistīti ar uzņēmuma darbību tirgū. Kā to precizē arī Tiesa, advokātu un klientu korespondence, ciktāl tā attiecas uz šādu darbību, izriet no Regulas Nr. 17 11. un 14. pantā paredzēto dokumentu kategorijas (spriedums lietā AM & S, 16. punkts). Tiesa ir arī nospriedusi, ka pašai Komisijai, un nevis ieinteresētajam uzņēmumam vai trešai personai, ekspertam vai arbitram, piekrīt izlemt, vai kāds dokuments ir vai nav tai jāiesniedz (spriedums lietā AM & S, 17. punkts).

77      Tiesa ir nospriedusi, ka Regula Nr. 17 neizslēdz iespēju noteiktos apstākļos atzīt noteiktu uzņēmējdarbības dokumentu konfidenciālo raksturu. Tā arī precizēja, ka Kopienu tiesībās, kas rodas ne tikai no dalībvalstu ekonomiskās, bet arī juridiskās mijiedarbības, jāņem vērā principi un jēdzieni, kas ir kopīgi šo dalībvalstu tiesībām attiecībā uz konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz tostarp noteiktu saziņu starp advokātiem un klientiem. Šāda konfidencialitāte faktiski atbilst prasībai, kuras nozīme ir atzīta visās dalībvalstīs, ka katram ir jābūt tiesībām vērsties bez ierobežojumiem pie sava advokāta, kura profesija ietver neatkarīgu padoma došanu visiem, kam tas nepieciešams. Tiesa arī uzskatīja, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība ir nepieciešams papildinājums tiesību uz aizstāvību izmantošanai (spriedums lietā AM & S/Komisija, 18. un 23. punkts).

78      Līdz ar to ir jāsecina, ka Regula Nr. 17 ir jāinterpretē kā tāda, kas ar noteiktiem nosacījumiem aizsargā advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti (spriedums lietā AM & S, 22. punkts).

79      Attiecībā uz procedūru, kas jāievēro šīs aizsardzības piemērošanai, Tiesa noteica, ka gadījumā, kad kāds uzņēmums, kas pakļauts pārbaudei saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. pantu, atsaucoties uz konfidencialitāti, atsakās uzrādīt starp uzņēmējdarbības dokumentiem, ko prasa Komisija, saraksti ar savu advokātu, tam ir pienākums sniegt Komisijas pilnvarotajiem pārstāvjiem, bez pienākuma atklāt attiecīgo dokumentu saturu, noderīgus faktus, lai pierādītu, ka tas atbilst nosacījumiem, kas attaisno to tiesisko aizsardzību. Tiesa precizēja, ka, ja Komisija uzskata, ka šādi pierādījumi nav sniegti, tai, piemērojot Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu, ir jāliek uzrādīt attiecīgo saraksti un, nepieciešamības gadījumā, jāuzliek uzņēmumam soda nauda vai naudas sods saskaņā ar šo pašu regulu, lai sodītu par uzņēmuma atteikšanos sniegt papildu pierādījumus, ko Komisija uzskata par nepieciešamiem, vai iesniegt dokumentus, kuriem, kā uzskata Komisija, nav tiesiski aizsargājama konfidenciāla rakstura (spriedums lietā AM & S/Komisija, 29.–31. punkts). Pēc tam kontrolētajam uzņēmumam ir iespēja celt prasību par tiesību akta atcelšanu par šādu Komisijas lēmumu, attiecīgā gadījumā apvienojot ar lūgumu par pagaidu noregulējumu, pamatojoties uz EKL 242. un 243. pantu (šajā sakarā skat. spriedumu lietā AM & S, 32. punkts).

80      Līdz ar to ir redzams, ka, ja uzņēmums atsaucas uz kāda dokumenta konfidencialitāti, ar to nepietiek, lai kavētu Komisiju uzzināt šī dokumenta saturu, ja turklāt šis uzņēmums nesniedz nevienu noderīgu pierādījumu, kas pierādītu, ka to tiešām aizsargā konfidencialitāte. Attiecīgais uzņēmums tostarp var norādīt Komisijai dokumenta autoru un adresātu, izskaidrot katra no tiem atbilstošās funkcijas un pienākumus un norādīt mērķi un kontekstu, kādā dokuments ticis sagatavots. Tāpat tas varētu norādīt kontekstu, kādā dokuments ticis atrasts, veidu, kādā tas klasificēts vai norādīt uz citiem dokumentiem, ar ko tam ir saistība.

81      Ievērojamā skaitā gadījumu pat tikai vispārīga Komisijas pārstāvju veikta dokumenta vispārējā izskata pārbaude vai tā nosaukuma, virsraksta vai citu virspusēju īpašību pārbaude ļaus tai pārbaudīt uzņēmuma norādītā pamatojuma precizitāti un pārliecināties par attiecīgā dokumenta konfidenciālo raksturu, lai noliktu to malā. Tomēr noteiktos gadījumos, pat ja dokumenta pārbaude ir virspusēja rakstura, tā rada risku, ka Komisijas pārstāvji uzzina informāciju, uz ko attiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte. Tāds it īpaši varētu būt gadījums, ja attiecīgā dokumenta izskats nepierāda tā konfidenciālo raksturu.

82      Kā tas arī tika norādīts iepriekš 79. punktā, no sprieduma lietā AM & S izriet, ka bez pienākuma atklāt attiecīgā dokumenta saturu uzņēmumam ir pienākums Komisijas pārstāvjiem sniegt noderīgus faktus, lai pierādītu to konfidenciālo raksturu, lai pamatotu to aizsardzību (sprieduma 29. punkts). Līdz ar to ir jāsecina, ka uzņēmumam, par kuru veic pārbaudi, pamatotu uz Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu, ir tiesības atteikt Komisijas pārstāvjiem iespēju aplūkot, pat tikai vispārīgi, vienu vai vairākus konkrētus dokumentus, par kuriem tas apgalvo, ka tos aizsargā konfidencialitāte, ja tikai tas uzskata, ka šāda vispārīga pārbaude nav iespējama, neatklājot šo dokumentu saturu, un tas to motivēti paskaidro Komisijas pārstāvjiem.

83      Gadījumos, kad saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu veiktas pārbaudes laikā Komisija uzskata, ka uzņēmuma iesniegtie pierādījumi nepierāda attiecīgo dokumentu konfidenciālo raksturu, it īpaši ja uzņēmums liedz Komisijas pārstāvjiem vispārīgi iepazīties ar dokumentu, Komisijas pārstāvji var ievietot vienu dokumenta vai dokumentu kopiju aizzīmogotā aploksnē un aiznest sev līdzi, lai atrisinātu strīdu vēlāk. Šī procedūra ļauj faktiski izslēgt konfidencialitātes pārkāpšanas risku, atstājot Komisijai iespēju saglabāt noteiktu kontroli pār pārbaudāmajiem dokumentiem, un izvairīties no šo dokumentu pazušanas riska vai vēlākām manipulācijām ar tiem.

84      Aizzīmogotas aploksnes izmantošana šajā procedūrā turklāt nebūtu jāuzskata par pretrunu prasībai, kas noteikta sprieduma lietā AM & S 31. punktā, ka Komisija strīda gadījumā ar attiecīgo uzņēmumu par kāda dokumenta konfidenciālo raksturu pieņem lēmumu, ar kuru liek uzrādīt šo dokumentu. Šāda prasība ir izskaidrojama ar gadījuma, kurā tika taisīts spriedums lietā AM & S, īpašo kontekstu, it īpaši ar faktu, ka sākotnējais lēmums, ar ko tika noteikta pārbaude attiecīgā uzņēmuma telpās, nebija formāls lēmums Regulas Nr. 17 14. panta 3. punkta kontekstā (iepriekš minētie ģenerāladvokāta M. Vornera secinājumi spriedumam lietā AM & S, Recueil, 1624. lpp.), un līdz ar to attiecīgajam uzņēmumam bija tiesības atteikt, ko tas arī darīja, uzrādīt Komisijas prasītos dokumentus.

85      Katrā ziņā ir jānorāda, ka gadījumā, ja Komisija nav apmierināta ar kontrolētā uzņēmuma pārstāvju sniegtajiem pierādījumiem un paskaidrojumiem, lai pierādītu, ka attiecīgo dokumentu aizsargā konfidencialitāte, Komisijai nav tiesību iepazīties ar dokumenta saturu pirms ir pieņemts lēmums, kas ļauj attiecīgajam uzņēmumam vērsties Pirmās instances tiesā un vajadzības gadījumā lūgt pagaidu noregulējumu (šajā sakarā skat. spriedumu lietā AM & S, 32. punkts).

86      Ņemot vērā advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības principa īpašo raksturu, kura mērķis ir gan nodrošināt personu tiesību uz aizstāvību izmantošanu, gan nodrošināt, ka tiek izpildīta prasība, lai visām personām būtu iespēja bez ierobežojumiem vērsties pie sava advokāta (skat. iepriekš 77. punktu), ir jāuzskata, ka tas, ka Komisija uzzina konfidenciāla dokumenta saturu, pats par sevi ir šī principa pārkāpums. Pretēji tam, ko šķietami cenšas apgalvot Komisija, konfidencialitātes aizsardzība pārsniedz prasību, ka informāciju, ko uzņēmums ir uzticējis savam advokātam, vai advokāta padoma saturu nevar izmantot pret uzņēmumu lēmumā par konkurences normu pārkāpuma sodīšanu.

87      Šāda aizsardzība, pirmkārt, paredz garantēt sabiedrības intereses labā tiesas pārvaldībā [tiesas spriešanā], nodrošinot, ka visiem klientiem ir brīvība vērsties pie sava advokāta, nebaidoties, ka visi noslēpumi, kas tiem ir, pēc tam varētu tikt izpausti. Otrkārt, tās mērķis ir izvairīties no kaitējuma, ko tas, ka Komisija uzzina konfidenciāla dokumenta saturu un to nelikumīgi pievieno izmeklēšanas materiāliem, varētu radīt attiecīgā uzņēmuma tiesībām uz aizstāvību. Pat ja šis dokuments netiek izmantots kā pierādīšanas līdzeklis lēmumā par sodīšanu par konkurences noteikumu pārkāpumu, uzņēmumam var nodarīt kaitējumu, ko nevar atlīdzināt vai ko atlīdzināt ir ļoti grūti. Pirmkārt, informāciju, ko aizsargā advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte, Komisija varētu tieši vai netieši izmantot, lai iegūtu jaunu informāciju vai jaunus pierādīšanas līdzekļus, uzņēmumam ne vienmēr spējot tos identificēt vai novērst, ka tie tiek izmantoti pret uzņēmumu. Otrkārt, neatlīdzināms būtu kaitējums, ko attiecīgais uzņēmums ciestu tādēļ, ka informācija, ko aizsargā konfidencialitāte, izpausta trešām personām, piemēram, ja šī informācija tiek izmantota iebildumu rakstā administratīvā procesā Komisijā. Tikai ar to, ka Komisijai nav pilnvaru izmantot aizsargātus dokumentus kā pierādījumus lēmumā par sankcijām, līdz ar to nepietiek, lai atlīdzinātu vai novērstu kaitējumu, kas rodas no šo dokumentu satura uzzināšanas.

88      Aizsardzība saskaņā ar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti netieši paredz arī, ka, tikko kā Komisija ir pieņēmusi lēmumu noraidīt lūgumu šajā sakarā, tā var uzzināt attiecīgo dokumentu saturu tikai pēc tam, kad attiecīgajam uzņēmumam ir dota iespēja vērsties Pirmās instances tiesā. Šajā sakarā Komisijai ir pienākums sagaidīt līdz beidzas termiņš prasības celšanai par tās lēmumu par atteikumu, pirms iepazīties ar šo dokumentu saturu. Katrā ziņā, ciktāl šādai prasībai nav suspensīvas iedarbības, attiecīgajam uzņēmumam ir jāiesniedz lūgums par pagaidu noregulējuma pasākumiem par lēmuma, ar ko noraida lūgumu par šādu aizsardzību, izpildes apturēšanu (šajā sakarā skat. spriedumu lietā AM & S, 32. punkts).

89      Turklāt attiecībā uz Komisijas argumentiem par iespējamību, ka uzņēmumi varētu ļaunprātīgi izmantot iepriekš aprakstīto procedūru, tikai novilcināšanas nolūkos izsakot acīmredzami nepamatotus lūgumus par konfidencialitātes aizsardzību vai lūgumus, kas bez pamatota iemesla iebilst pret iespējamu dokumentu vispārīgu kontroli pārbaudes laikā, pietiek konstatēt tikai to, ka Komisijai ir līdzeklis, lai vajadzības gadījumā atturētu vai sodītu šādu praksi. Šādu rīcību var sodīt saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punktu (un iepriekš ar Regulas Nr. 17 15. panta 1. punktu) vai ņemt vērā kā atbildību pastiprinošu apstākli, aprēķinot naudassodu, kas uzlikts lēmumā par konkurences noteikumu pārkāpumu.

90      Visbeidzot ir jānorāda, kā to atzīmēja arī Tiesa savā spriedumā lietā AM & S, ka konfidencialitātes princips nav šķērslis, lai klients atklātu saziņu ar advokātu, ja tas uzskata, ka tas ir viņa interesēs to darīt (sprieduma 28. punkts).

91      Saskaņā ar šiem iepriekš minētajiem apsvērumiem un principiem ir jāpārbauda prasītāju norādītie iebildumi.

92      Vispirms ir jānoraida Komisijas tēze, ka replikas stadijā prasītāju iesniegtais pārbaudes protokols, ko sagatavojuši to advokāti, pārkāpj Reglamenta 48. panta 1. punktu (skat. iepriekš 72. punktu). Ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, prasītājas paskaidroja iemeslus, kādēļ tās nav iesniegušas šo protokolu iepriekš, proti, tā konfidenciālais raksturs un nepieciešamība apstrīdēt tēzes, ko Komisija norādīja savā iebildumu rakstā (skat. it īpaši 21.–26. punktu replikas rakstā). Šajā sakarā ir arī jānorāda, ka šī protokola uzrādīšana notika pēc tam, kad Komisija ar savu iebildumu rakstu bija prezentējusi pārbaudes protokolu, ko bija izstrādājuši tās pārstāvji. Visbeidzot ir jāatgādina, ka, ja lietas dalībniekiem ir domstarpības par prasības pieteikumā un iebildumu rakstā norādītajiem faktiem, ir nepieciešams, ka replikā un atbildē uz repliku tās iesniedz pierādījumus to attiecīgā faktu izklāsta atbalstam.

93      Attiecībā uz iebildumiem, ko norādījušas prasītājas, pirmkārt, tās apgalvo, ka Komisija pārbaudes laikā ir piespiedusi tās atklāt dokumentu, par kuriem ir strīds, saturu, lai gan tās bija atsaukušās uz dokumentu konfidenciālo raksturu. Tās tostarp pārmet Komisijas pārstāvjiem, ka tie, neraugoties uz to pārstāvju iebildumiem, ir pārbaudījuši šos dokumentus uz vietas.

94      Gan no Komisijas pārstāvju izstrādātā pārbaudes protokola pielikuma, gan no prasītāju advokātu sagatavotā pārbaudes protokola nekonfidenciālās daļas izriet, ka pārbaudes laikā Komisijas pārstāvjiem un prasītāju pārstāvjiem bija garas diskusijas par to, kā veikt dokumentu, par kuriem ir strīds, kontroli. Šo diskusiju laikā prasītājas stingri iebilda pret to, ka Komisijas pārstāvji vispārīgi pārbauda šos dokumentus, atsaucoties it īpaši uz to, ka daži no šiem dokumentiem pirmajā mirklī var nešķist aizsargāti ar konfidencialitāti, tā kā tajos nav noteikti norādes uz ārpusuzņēmuma advokātiem vai to konfidenciālo raksturu. Prasītājas tomēr uzsvēra, ka šie dokumenti tika sagatavoti, lai lūgtu juridisku padomu, vai apgalvoja, ka to vispārīga pārbaude neļauj novērtēt to konfidenciālo raksturu, tajā pašā laikā neatklājot to saturu. No iepriekš minētā Komisijas protokola un prasītāju protokola izriet, ka Komisija uzstāja uz šo dokumentu vispārīgu pārbaudi un ka prasītāju pārstāvji tam piekrita tikai pēc tam, kad Komisijas un OFT pārstāvji tiem norādīja, ka atteikšanās ļaut īstenot šādu pārbaudi būtu līdzvērtīgs pārbaudes bloķēšanai, par ko draud administratīvs un kriminālsods.

95      Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka Komisija ir piespiedusi prasītājas piekrist dokumentu, par kuriem ir strīds, vispārīgai pārbaudei, lai gan attiecībā uz divām A sērijas drukātā memoranda kopijām un B sērijas piezīmēm rokrakstā prasītāju pārstāvji bija apgalvojuši ar pamatojumu apgalvojumu atbalstam, ka šāda pārbaude prasa, lai tie atklāj šo dokumentu saturu. Ir jāsecina, ka šo dokumentu vispārīga pārbaude nevarēja Komisijas pārstāvjiem ļaut novērtēt to iespējamo konfidenciālo raksturu, tajā pat laikā nedodot tiem iespēju uzzināt dokumentu saturu. Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija šajā sakarā pārkāpa advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas procedūru.

96      Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka Komisija, nokopējot A sērijas dokumentus un ievietojot tos aizzīmogotā aploksnē, nav precīzi ievērojušas procedūru, ko Tiesa noteikusi spriedumā lietā AM & S, un uzskata, ka Komisijai bija jāpieņem formāls lēmums, nosakot uzrādīt šos dokumentus. Šis iebildums tomēr nebūtu pieņemams. Kā tika nospriests, aizzīmogotās aploksnes procedūras izmantošana tādos apstākļos kā šajā lietā nepārkāpj šajā spriedumā noteikto procedūru (skat. iepriekš 84. punktu). Turklāt ir jāuzsver, ka no iepriekš minētā protokola un uzņēmuma protokola izriet, ka pārbaudes laikā prasītāju pārstāvji vairākas reizes Komisijas pārstāvjiem lūdza attiecībā uz dokumentiem, par kuriem ir strīds, izmantot aizzīmogotās aploksnes procedūru.

97      Treškārt, prasītājas pārmet Komisijai, ka tā pārbaudes laikā ir noraidījusi to lūgumu aizsargāt B sērijas dokumentus saskaņā ar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti. Šajā sakarā ir jānorāda, ka inspekcijas laikā prasītājas faktiski atsaucās uz šo aizsardzību un norādīja vairākus pamatojumus šāda lūguma atbalstam, tostarp faktu, ka attiecīgie dokumenti bija izstrādāti, lai lūgtu juridisku padomu un tajos bija juridisks padoms. Šajos apstākļos ir jāsecina, ka, tā kā Komisija nebija apmierināta ar prasītāju sniegtajiem paskaidrojumiem, tai bija jāpieņem formāls lēmums noraidīt šo lūgumu par aizsardzību, kas ļautu prasītājām vērsties Pirmās instances tiesā, pirms attiecīgo dokumentu satura uzzināšanas (skat. iepriekš 85. punktu).

98      Ir jākonstatē, ka Komisija nav ļāvusi prasītājām vērsties Pirmās instances tiesā, lai liegtu Komisijai uzzināt B sērijas dokumentu saturu. Ir jāatgādina, ka Komisijas pārstāvji pārbaudes laikā secināja, ka B sērijas dokumenti nebija acīmredzami konfidenciāli un nokopēja vienu kopiju, pievienoja to inspekcijas lietas materiāliem, neievietojot aizzīmogotā aploksnē. Attiecīgi šajā pašā brīdī Komisija varēja uzzināt pilnībā šo dokumentu saturu (skat. iepriekš 51. punktu). Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija šajā sakarā pārkāpa aizsardzības piemērošanas procedūru.

99      Ceturtkārt, prasītājas apgalvo, ka ar savu 2003. gada 8. maija lēmumu par atteikumu Komisija ir pārkāpusi sprieduma lietā AM & S noteikto procedūru, vienpusēji nolemjot, ka uz dokumentiem, par ko ir strīds, neattiecas konfidencialitāte. Ir tomēr jānorāda, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, tikai fakts, ka Komisija pieņēma lēmumu par konfidencialitātes aizsardzības lūguma noraidīšanu, neapdraud šīs aizsardzības piemērošanas procedūru tiktāl, ciktāl Komisija neuzzina attiecīgo dokumentu saturu, pirms ir devusi iespēju attiecīgajam uzņēmumam iespēju vērsties Pirmās instances tiesā un vajadzības gadījumā lūgt pagaidu noregulējumu, lai apstrīdētu šo lēmumu par atteikumu (skat. iepriekš 85. punktu).

100    Šajā lietā attiecībā uz B sērijas dokumentiem, lai gan uz tiem attiecās 2003. ada 8. maija lēmums par atteikumu, nav apstrīdēts tas, ka Komisija uzzināja to saturu krietni pirms šī lēmuma pieņemšanas. Savukārt attiecībā uz A sērijas dokumentiem ir jāatceras, ka Komisija tos nokopēja pārbaudes laikā un ievietoja aizzīmogotā aploksnē. Pēc tam tā pieņēma iepriekšēju lēmumu par prasītāju lūgumu, neatverot aizzīmogoto aploksni, ne arī pārbaudot to saturu; lēmumu, ko tā nosūtīja ar vēstuli 2003. gada 1. aprīlī. 2003. gada 8. maijā Komisija beidzot pieņēma lēmumu noraidīt aizsardzības lūgumu, vēl arvien neuzzinot A sērijas dokumentu saturu. Tikai pēc Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja rīkojuma iepriekš minētajā lietā Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija atcelšanas ar Tiesas priekšsēdētāja rīkojumu iepriekš minētajā lietā Komisija/Akzo un Akcros lietās par pagaidu noregulējumu Komisija beidzot uzzināja A sērijas dokumentu saturu. Šajos apstākļos ir jāsecina, ka ar 2003. gada 8. maija lēmumu par atteikumu pieņemšanu nav pārkāpta konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas procedūra.

101    Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāsecina, ka Komisija ir pārkāpusi konfidencialitāti aizsardzības piemērošanas procedūrā, pirmkārt, piespiežot prasītājas pakļauties A sērijas dokumentu un B sērijas piezīmju rokrakstā vispārīgai pārbaudei, un, otrkārt, izlasot B sērijas dokumentus, neļaujot prasītājām apstrīdēt tās lēmumu par lūguma par aizsardzību attiecībā uz šiem dokumentiem noraidīšanu Pirmās instances tiesā. Savukārt ir jānoraida pirmais pamats attiecībā uz prasītāju iebildumiem par B sērijas elektroniskā pasta vēstuļu vispārīgu pārbaudi, par aizzīmogotas aploksnes procedūras izmantošanu attiecībā uz A sērijas dokumentiem un par 2003. gada 8. maija lēmuma par atteikumu pieņemšanu.

 Par otro pamatu – lūguma par advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību attiecībā uz dokumentiem, par ko ir strīds, nepamatota noraidīšana

102    Prasītājas apgalvo, ka uz pieciem dokumentiem, par ko ir strīds, attiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte. A sērijas dokumenti un B sērijas piezīmes rokrakstā faktiski būtu jāuzskata par mutvārdu saziņas starp klientu un ārējo padomdevēju rakstveida pamatu, kura mērķis bija juridiskā padoma saņemšana, kamēr B sērijas elektroniskā pasta vēstules bija advokāta un klienta saziņa ar tiesību uz aizstāvību mērķi un klienta tiesību uz aizstāvību interesēs.

103    Komisija apgalvo, ka saskaņā ar judikatūrā aprakstītajiem kritērijiem uz pieciem dokumentiem, par ko ir strīds, pilnīgi noteikti neattiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība.

 Attiecībā uz A sērijas drukātā memoranda divām kopijām

–       Lietas dalībnieku argumenti

104    Prasītājas norāda, ka A sērijas dokumentos ir divas atsevišķas uz divām lapām drukāta Akcros Chemicals ģenerāldirektora memoranda, kas adresēts viņa priekšniekam, “sub‑business unit manager” (turpmāk tekstā – “SBU manager”), un datēts ar 2000. gada 16. februāri, kopijas. Šīs kopijas ir vienādas, izņemot faktu, ka uz vienas no to pirmās lapas ir šādas piezīmes rokrakstā:

“      – izsniegts [SBU manager] 16/2/2000;

         – atdevis atpakaļ [SBU manager] 17/2/2000;

         – pārrunāts ar [X., prasītāju ārējo padomdevēju] 22/2/00 pa tālr.”

105    Prasītājas apgalvo, ka šie dokumenti ir jāpārbauda saskaņā ar iekšējo konkurences tiesību programmu, ko ieviesusi sabiedrību grupa Akzo Nobel pēc ārējā padomdevēja padoma un koordinācijas. Šajā programmā prasītāju darbinieki un menedžments identificē potenciālos ar konkurences tiesībām saistītos jautājumus to atbilstošajā atbildības jomā, ko tie tad iesniedz ārējam padomdevējam, kurš atbildē sniedz juridisku padomu.

106    Kā uzskata prasītājas, attiecīgajā memorandā ir Akcros Chemicals ģenerāldirektora apkopotā informācija, vadoties no iekšējām diskusijām, kas tam bija ar pārējiem darbiniekiem, lai iegūtu juridisku padomu par šo programmu. Šis dokuments līdz ar to ir tiešs rezultāts un nav atdalāms no prasītāju centieniem identificēt potenciālās problēmas saistībā ar konkurences tiesībām un saņemt par šo tēmu padomu no ārējā padomdevēja.

107    Notikumu norise apliecina šādu faktu versiju. Pēc Akzo Nobel Administrācijas padomes prezidenta 2000. gada 28. janvāra vēstules par ieviešanas programmas projektu saņemšanas Akcros Chemicals ģenerāldirektors runāja ar saviem darbiniekiem par konkurences tiesību jautājumiem. Šo diskusiju laikā tika veikti pieraksti – B sērijas piezīmes rokrakstā. Trešdien, 2000. gada 16. februārī A sērijas memoranda kopijas ģenerāldirektors nodeva SBU manager. Ceturtdien, 2000. gada 17. februārī SBU manager tās atdeva atpakaļ ģenerāldirektoram. Otrdien, 2000. gada 22. februārī memorands bija par pamatu sarunai ar X., prasītāju ārējo padomnieku.

108    Prasītājas apgalvo, ka šajā lietā ir izpildīti abi kritēriji, ko Tiesa ir identificējusi spriedumā lietā AM & S kā tādus, kas ir kopīgi dažādo dalībvalstu tiesībām advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības jautājumā, proti, ka runa ir par korespondences apmaiņu klienta tiesību uz aizstāvību ietvaros un interesēs un ka šajā korespondencē iesaistīti neatkarīgi advokāti. Tās precizē, ka neapgalvo, ka tikai fakts, ka dokuments, par ko ir strīds, tika sagatavots ieviešanas programmas ietvaros, ir pietiekams, lai garantētu tā konfidencialitāti. Tomēr, noliedzot iespēju, ka šāda programma ir ietvars, kurā ir sagatavota tiesiski aizsargāta korespondence, Komisija piemirst pašas konkurences tiesību piemērošanas sistēmas pamataspektus. Tā, pirmkārt, sakarā ar paziņošanas sistēmas svītrošanu no EKL 81. panta 3. punkta, ja dokumenti, kas sagatavoti pašnovērtēšanas sistēmas ietvaros, var tikt izpausti, uzņēmumam tiktu traucēts brīvi un bez bažām ar ārēja vai iekšēja padomdevēja palīdzību noteikt, vai tā prakse atbilst konkurences tiesībām. Otrkārt, sakarā ar apžēlošanas lūguma raksturu un nepieciešamību veikt iekšēju izmeklēšanu, lai savāktu būtiskus pierādījumus, dokumentus, kas sagatavoti šādā darbībā, ir jāuzskata par konfidenciāliem.

109    Prasītājas turklāt apstrīd Komisijas tēzi, ka drukātajā memorandā nav nekādas norādes uz saistību starp ģenerāldirektora apsvērumiem un juridiskās palīdzības lūgšanu ārējam padomdevējam un nav konstatēts, ka šāda palīdzība tiešām tika lūgta un saņemta. Tās arī uzsver, ka piezīmes pirmajā lapā vienai no divām memoranda kopijām neapstrīdami parāda, ka šis dokuments bija līdzeklis, lai lūgtu juridisku padomu minētajam advokātam. Tāpat šī advokāta 2000. gada 22. februāra iekšējs ziņojums un tajā pašā dienā viņa aizpildītā stundu atskaite apliecina, ka tika lūgts un saņemts juridiskais padoms. Šajā pašā dienā ģenerāldirektors pa faksu pārsūtīja papildu informāciju ārējam padomdevējam, atsaucoties uz viņu iepriekšēju sarunu pa tālruni. Prasītājas arī norāda, ka spriedums lietā AM & S un Pirmās instances tiesas 1990. gada 4. aprīļa spriedums lietā T‑30/89 Hilti/Komisija (Recueil, II‑163. lpp., publicēts ar izvilkumiem) neprasa, ka aizsargātajā korespondencē ir jābūt norādei uz saistību ar juridiskās palīdzības lūgumu vai ka informācija bija sagatavota tikai, lai saņemtu šādu padomu.

110    Kā uzskata prasītājas, vienīgā īpatnība šajā lietā salīdzinājumā ar klasisko situāciju spriedumā lietā AM & S ir tā, ka ārējam advokātam informācija tika nodota mutiski, pamatojoties uz ģenerāldirektora sagatavoto memorandu. Tās apgalvo, ka, ja ģenerāldirektors būtu šo centienu rezultātu paziņojis ārējam advokātam memorandā ar kopiju savam priekšniekam, Komisija noteikti būtu atļāvusi piemērot šim dokumentam konfidencialitātes aizsardzību. Kā arī to parāda rīkojums iepriekš minētajā lietā Hilti/Komisija, šīs aizsardzības piemērošana ir vairāk atkarīga no dokumenta satura, ne tā formas.

111    CCBE apgalvo, ka uz dokumentiem, kas izstrādāti, lai saņemtu juridisku padomu, attiecas konfidencialitāte un ka ir jāņem vērā šajā sakarā dominējošais mērķis, kā dēļ tika veikta komunikācija. Tomēr nepietiek ar to, ka kāds uzņēmums deklarē, ka dokuments tika izstrādāts atbilstības konkurences tiesībām ieviešanas programmas ietvaros, lai tas būtu aizsargāts, pat ja programma tika izveidota ar ārēja padomdevēja palīdzību un izpildīta tā uzraudzībā. Šajā lietā faktu, ka A sērijas dokumenta ārējā formā neparāda, ka tas tika izstrādāts šiem mērķiem, tomēr nevar uzskatīt par izšķirošu kritēriju. Savukārt Nīderlandes Advokātu kolēģija, ECLA, ACCA un IBA apgalvo, ka sagatavojošie dokumenti, kas izstrādāti, lai lūgtu juridisku padomu, būtu jāuzskata par konfidenciāliem.

112    Komisija norāda, ka saskaņā ar spriedumu lietā AM & S (21.–23. punkts) un iepriekš minēto rīkojumu lietā Hilti/Komisija (18. punkts) advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte attiecas tikai uz rakstveida komunikāciju starp advokātu un klientu, kas notiek klienta tiesību uz aizstāvību ietvaros un ar tādu mērķi, kā arī iekšējās piezīmes, kas tikai atkārto šīs komunikācijas tekstu vai saturu.

113    Šajā lietā, kā uzskata Komisija, attiecīgie dokumenti neatbilst korespondences apmaiņai starp advokātiem un klientiem un neatkārto šādas korespondences saturu. Memorandā, par ko ir strīds, esošie apsvērumi atkārto iekšējās diskusijas, kas ģenerāldirektoram bija ar citiem darbiniekiem atbilstības programmas ietvaros, un nevis diskusijas, kas tam bija ar ārējo advokātu.

114    Komisija iebilst pret konfidencialitātes piemērošanas jomas paplašināšanu attiecībā uz dokumentiem, kas sagatavoti juridiskas konsultācijas nolūkā. Šādam paplašinājumam nav atrodams pamatojums ne Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (ECTPK), ne dalībvalstīm kopīgajās konstitucionālajās tradīcijās. Spriedums lietā AM & S izveido jaunu aizsardzības līmeni Kopienu tiesībās, plašāku nekā paredzēts zināmā skaitā valstu, jo tas attiecas uz dokumentiem, kas saglabāti pie klienta un arī varētu attiekties uz dokumentu apmaiņu ar neatkarīgu advokātu pirms procedūras uzsākšanas pret klientu.

115    Katrā ziņā Komisija apstrīd prasītāju tēzi, ka memorands, kura divas kopijas ir A sērijas dokumenti, tika sagatavots, lai saņemtu juridisku padomu. Šajā drukātajā memorandā nav nekādas norādes, kas saistītu Akcros ģenerāldirektora apsvērumus ar juridiskās palīdzības meklēšanu pie ārēja advokāta. Piezīme rokrakstā uz vienas no memoranda kopijām par kāda ārēja advokāta uzvārdu labākajā gadījumā pierāda, ka ar viņu ir notikusi saruna par memorandu. Fakts, ka ārējā advokāta uzvārds tika pievienots rokrakstā pēc šī memoranda sagatavošanas turklāt tikai uz vienas no divām kopijām, norāda ka memorands netika sagatavots juridiskai konsultācijai. Tāpat, izņemot X. stundu lapas un norādi uz šī kunga sagatavotu protokolu, kas izklāsta sarunas saturu, kas viņam bijusi ar ģenerāldirektoru, prasītājas nav uzrādījušas dokumentus, kas pierādītu, ka tiešām tika lūgts un saņemts juridisks padoms.

116    Attiecībā uz prasītāju atsauci uz Akzo Nobel atbilstības programmu – Komisija izsaka šaubas par tās pierādošo vērtību. Arī A sērijas dokumentos šī programma nav minēta. Katrā ziņā apstāklis, ka dokuments ir sagatavots atbilstības programmas ietvaros, nav pietiekams fakts, lai noteiktu šī dokumenta konfidenciālo raksturu. Šāda programma ir iekšējās novērtēšanas process, kas ietver personāla locekļu kontaktus, un ir paredzēta, lai noteiktu, vai uzņēmums ievēro konkurences tiesības, un vienlaikus norāda uz pedagoģisku, disciplināru un pārraudzības raksturu, neaprobežojas ar tiesību uz aizstāvību aizsardzību. Ļaujot uzņēmumam prasīt dokumenta aizsardzību tikai ar tādu motīvu, ka bez atbilstības programmas un ārējā juridiskā padomdevēja instrukcijām šis dokuments nekad nebūtu sagatavots, varētu nonākt pie visa veida ļaunprātības.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

117    Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar spriedumu lietā AM & S Regula Nr. 17 ir jāinterpretē tādējādi, ka tā aizsargā saziņu ar advokātiem, ja, pirmkārt, runa ir par saraksti klienta tiesību uz aizstāvību ietvaros un tās mērķiem un, otrkārt, tā nāk no neatkarīgiem advokātiem (sprieduma 21., 22. un 27. punkts). Attiecībā uz pirmo no šiem diviem nosacījumiem aizsardzībai, lai tā būtu iedarbīga, ir jāattiecas tiesiskā ziņā uz visu saraksti pēc administratīvā procesa uzsākšanas, kurš saskaņā ar šo regulu var novest pie lēmuma par EKL 81. un 82. panta piemērošanas vai pie lēmuma, ar ko uzņēmumam uzliek naudas sodu. Šāda aizsardzība var arī attiekties uz iepriekšēju saraksti, kas ir saistīta ar šāda procesa priekšmetu (spriedums lietā AM & S, 23. punkts). Iepriekš minētajā rīkojumā lietā Hilti/Komisija tika precizēts, ka, ņemot vērā tās mērķi, iepriekš minētā aizsardzība ir jāaplūko kā tāda, kas vienlīdz attiecas uz uzņēmuma iekšienē izplatītām iekšējām piezīmēm, kuras aprobežojas ar saziņas ar neatkarīgiem advokātiem teksta vai satura atkārtošanu, kas ietver juridisku padomu (rīkojuma 13. un 16.–18. punkts).

118    Šajā lietā ir jākonstatē, ka A sērijas dokumenti kā tādi nav korespondences apmaiņa ar neatkarīgu advokātu vai iekšējas piezīmes, kas atkārto komunikācijas ar šādu advokātu saturu. Prasītājas turklāt neapgalvo, ka šie dokumenti tika sagatavoti, lai tos reāli nosūtītu neatkarīgam advokātam. Līdz ar to ir jāuzskata, ka šie dokumenti formāli neatbilst dokumentu kategorijām, kas skaidri identificētas iepriekš minētajā judikatūrā.

119    Prasītājas katrā ziņā apgalvo, ka šie dokumenti ir jāatzīst par tādiem, uz kuriem attiecas konfidencialitāte, jo, toprāt, tie tika sagatavoti juridiska padoma saņemšanai. Šie dokumenti tika sagatavoti it īpaši tālruņa konsultācijai ar advokātu ar mērķi saņemt juridisku padomu.

120    Šajā sakarā ir jāatceras, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes princips ir tiesību uz aizstāvību izmantošanas nepieciešams papildinājums (spriedums lietā AM & S, 23. punkts) (skat. iepriekš 77. punktu). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību respektēšana visos procesos, kas var novest pie sankcijām, tostarp soda naudām vai naudas sodiem, ir Kopienu tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro arī attiecībā uz administratīva rakstura procesu (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann‑Laroche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 39. punkts). Ir svarīgi izvairīties no tā, ka tiesības uz aizstāvību varētu tikt neatlīdzināmi pārkāptas iepriekšējās izmeklēšanas procesā, tostarp pārbaudēs, kam varētu būt noteicošais raksturs, nosakot nelikumīgus uzņēmuma rīcības pierādījumus, par ko tos varētu sodīt (Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 15. punkts).

121    Tāpat ir jānorāda, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte atbilst prasībai, ka katram ir jābūt iespējai brīvi vērsties pie sava advokāta, kura profesijā ietilpst neatkarīga juridiskā padoma sniegšana visiem, kam tas nepieciešams (spriedums lietā AM & S, 18. punkts). Šis princips līdz ar to ir cieši saistīts ar advokāta lomu, kurš tiek uzskatīts par piederošu pie tiesu sistēmas (spriedums lietā AM & S, 24. punkts) (skat. iepriekš 77. punktu).

122    Lai personai varētu būt iespēja lietderīgi vērsties pie sava advokāta brīvi un lai advokāts varētu iedarbīgā veidā veikt savu pie tiesu sistēmas piederošā lomu un sniegt juridisku palīdzību, izmantojot tiesības uz aizstāvību pilnībā, noteiktos apstākļos var izrādīties nepieciešams, ka klients sagatavo darba dokumentus vai kopsavilkumu, tostarp, lai savāktu informāciju, kas būtu noderīga, pat nepieciešama, šim advokātam, lai saprastu to faktu kontekstu, raksturu un apjomu, attiecībā uz ko tiek lūgta viņa palīdzība. Šādu dokumentu sagatavošana var izrādīties īpaši nepieciešama jautājumos, kur iesaistīta plaša un sarežģīta informācija, kā parasti ir gadījumā ar procesiem par sodīšanu par EKL 81. un 82. panta pārkāpumiem. Šajos apstākļos ir jāuzskata, ka fakts, ka Komisija kādā no pārbaudēm uzzina šādu dokumentu saturu, var apdraudēt kontrolētā uzņēmuma tiesības uz aizstāvību, kā arī sabiedrības intereses pilnībā nodrošināt, ka katram klientam ir iespēja brīvi vērsties pie sava advokāta.

123    Līdz ar to ir jāsecina, ka uz šādiem sagataves dokumentiem, pat ja nav notikusi to apmaiņa ar advokātu vai tie nav sagatavoti noteikti, lai nosūtītu advokātam, varētu attiekties advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte, ja tie ir sagatavoti, tikai lai lūgtu juridisku palīdzību advokātam, izmantojot tiesības uz aizstāvību. Savukārt ar to vien, ka par kādu dokumentu ir runāts ar advokātu, nepietiek, lai dokumentam piešķirtu šo aizsardzību.

124    Ir jānorāda, ka konfidencialitātes aizsardzība ir izņēmums Komisijas izmeklēšanas pilnvarās, kas ir būtiskas, lai ļautu tai atklāt, izbeigt un sodīt konkurences normu pārkāpumus. Šie pārkāpumi turklāt bieži ir rūpīgi slēpti un parasti ļoti postoši kopējā tirgus raitai darbībai. Tādēļ ir nepieciešams šauri interpretēt iespēju, ka sagataves dokuments varētu tikt uzskatīts par aizsargātu ar konfidencialitāti. Uzņēmumam, kurš norāda uz šādu aizsardzību, ir pierādīšanas pienākums, ka attiecīgie dokumenti tika sagatavoti tikai lai lūgtu juridisku padomu advokātam. Tam būtu nepārprotami jāizriet no pašu dokumentu satura vai no konteksta, kādā dokumenti tika sagatavoti un atrasti.

125    Līdz ar to ir jāpārbauda, vai šajā lietā prasītājas ir pierādījušas, ka Akcros Chemicals ģenerāldirektora 2000. gada 16. februāra memorands, kura divas kopijas ir A sērijas dokumenti, tika izstrādāts, tikai lai lūgtu juridisku padomu advokātam, īstenojot tiesības uz aizstāvību.

126    Prasītājas šajā sakarā apgalvo, pirmkārt, ka šis memorands tika sagatavots to atbilstības konkurences tiesībām programmas ietvaros, ko izstrādāja un koordinēja advokātu birojs, ar mērķi identificēt potenciālās problēmas saistībā ar konkurences normām un saņemt juridisku padomu šajā sakarā. Turklāt tās precizē, ka memorandā ir informācija, ko apkopojis Akcros Chemicals ģenerāldirektors, vadoties no iekšējām diskusijām ar pārējiem darbiniekiem, ar mērķi saņemt juridisku padomu par šo programmu. Visbeidzot tās uzsver, ka vairāki fakti pierāda, ka memoranda mērķis bija juridiskās palīdzības lūgšana un ka šis padoms tiešām tika lūgts un sniegts.

127    Attiecībā vispirms uz prasītāju atsauci uz atbilstības konkurences tiesībām programmu ir jānorāda, ka ar faktu, ka dokuments tika sagatavots šādas programmas ietvaros, vien nepietiek, lai piešķirtu šim dokumentam konfidencialitātes aizsardzību. Šajās programmās bieži tiek ietverti uzdevumi un aptverta informācija, kas pārsniedz tiesību uz aizstāvību izmantošanu. It īpaši fakts, ka ārējs advokāts varēja izstrādāt un/vai koordinēt atbilstības programmu, nevar automātiski piešķirt konfidencialitātes aizsardzību visiem dokumentiem, kas izstrādāti šīs programmas ietvaros vai saistībā ar to.

128    Turklāt attiecībā uz, pirmkārt, piezīmi rokrakstā uz vienas no divām memoranda kopijām un norāde uz tālruņa sarunu ar ārēju advokātu, otrkārt, pēdējā minētā aizpildītajām stundu lapām, kas apstiprina šādu sarunu, treškārt, faktu, ka šis advokāts, iespējams, ir sagatavojis iekšēju ziņojumu par šo un, ceturtkārt, faktu, ka Akcros Chemicals ģenerāldirektors pa faksu pārsūtīja papildu informāciju advokātam, Pirmās instances tiesa uzskata, ka šie dažādie fakti parāda tikai to, ka attiecīgā memoranda saturs bija Akcros Chemicals ģenerāldirektora un šī advokāta tālruņa sarunas priekšmets. Tomēr šie fakti savā būtībā nepierāda, ka šis memorands tika sagatavots ar mērķi – un a fortiori tikai ar mērķi – lūgt viņam juridisku padomu.

129    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka memorands nebija adresēts šim advokātam, bet gan kādam no Akcros Chemicals ģenerāldirektora priekšniekiem, proti, SBU manager. No šī dokumenta pirmā teikuma izriet, ka tas tika izstrādāts pēc pēdējā minētā lūguma. Memorands sekoja pēc SBU manager jautājuma par iespējamu pret konkurences tiesībām vērstu praksi kādā no prasītāju resoriem, kas ir Akcros Chemicals ģenerāldirektora atbildībā. Memorandā ir vairāku darbību un rīcības apraksts, kas, iespējams, liktu piemērot šos noteikumus. Noslēgumā Akcros Chemicals ģenerāldirektors formulē savam priekšniekam divus ieteikumus un lūdz tam viņa piekrišanu šajā sakarā.

130    Ir jākonstatē, ka šajā memorandā nav nevienas norādes uz juridiskā padoma meklēšanu vai juridisku konsultāciju. Nav arī norādes par nepieciešamību izvērtēt noteiktas prakses atbilstību konkurences tiesībām vai arī par iespēju plānot iesniegt apžēlošanas lūgumu. Visbeidzot, neviens no abiem memorandā formulētajiem ieteikumiem neskar nepieciešamību vai iespēju lūgt juridisku padomu par pārbaudīto rīcību vai par pēc tam veicamajām darbībām.

131    Turklāt ir jānorāda, ka, ja attiecīgās informācijas vākšana varētu tiešām ietilpt prasītāju atbilstības programmas ieviešanā, memoranda izstrādāšana acīmredzami neatbilst šajā programmā noteiktajai metodoloģijai. Kā izriet no Akzo Nobel Administrācijas padomes prezidenta 2000. gada 28. janvāra vēstules, adresētas citu personu starpā arī SBU manager, šī atbilstības programma noteica, ka jebkāda informācija vai jautājums par rīcību, kas varētu pārkāpt konkurences tiesības, ir mutiski vai tieši jāpaziņo prasītāju ārējiem advokātiem, izņemot lietās saistībā ar Savienotajām Valstīm vai Kanādu.

132    Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskata, ka ne no dokumenta satura, ne no prasītāju norādītajiem faktiem un paskaidrojumiem, ņemot atsevišķi vai visus kopā, neizriet, ka attiecīgo memorandu Akcros Chemicals ģenerāldirektors sagatavoja, tikai lai lūgtu juridisku padomu. Gluži pretēji, Pirmās instances tiesa uzskata, ka visiespējamākais izskaidrojums ir tāds, ka memorandu Akcros Chemicals ģenerāldirektors sagatavoja, lai lūgtu tā priekšnieka piekrišanu ieteikumiem, ko viņš bija noformulējis attiecībā uz identificēto uzvedību. Šādu interpretāciju turklāt apstiprina B sērijas piezīmes rokrakstā. Tajās Akcros Chemicals ģenerāldirektors ir skaidri norādījis, ka viņa priekšniekam, SBU manager, varētu būt atšķirīgs viedoklis par pieņemamo stratēģiju saistībā ar kādu no memorandā identificētajām situācijām. Tas izskaidro to, ka Akcros Chemicals ģenerāldirektors sagatavoja memorandu tā priekšnieka uzmanībai, parādot viņam identificēto rīcību, formulējot ieteikumus par veicamajām darbībām un lūdzot viņa piekrišanu attiecībā uz šīm darbībām.

133    Arī notikumu secība, kā to parāda prasītājas, nav pretrunā šiem faktiem. 2000. gada 16. februārī attiecīgo memorandu Akcros Chemicals ģenerāldirektors pārsūtīja SBU manager. 2000. gada 17. februārī SBU manager to atsūtīja atpakaļ ģenerāldirektoram. Tikai pēc tam 2000. gada 22. februārī Akcros Chemicals ģenerāldirektors pārrunāja memoranda saturu ar advokātu. Kā arī tas tika norādīts, šī vēlākā konsultēšanās ar advokātu nav pietiekama, lai pierādītu, ka attiecīgais memorands tika izstrādāts tikai lai lūgtu juridisku padomu (skat. iepriekš 123. punktu).

134    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka prasītājas nav pierādījušas, ka Akcros Chemicals ģenerāldirektora 2000. gada 16. februāra memorands tika sagatavots, tikai lai lūgtu juridisku padomu advokātam, izmantojot tiesības uz aizstāvību.

135    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nepieļāva kļūdu, uzskatot, ka uz abām memoranda kopijām, kas bija A sērijas dokumenti, neattiecās advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība.

 Saistībā ar B sērijas piezīmēm rokrakstā

–       Lietas dalībnieku argumenti

136    Prasītājas precizē, ka B sērijas pirmo dokumentu veido Akcros Chemicals ģenerāldirektora piezīmes rokrakstā, kas tika veiktas diskusijās, kas viņam bija ar padotajiem darbiniekiem un tika izmantotas drukātā memoranda sagatavošanai, kura divas kopijas ir A sērijas dokumenti. Prasītājas, kuras atbalsta CCBE, uzsver, ka, ja konfidencialitātes aizsardzība tiek pieļauta A sērijas dokumentiem, tā ir jāpaplašina uz sagatavojošām piezīmēm.

137    Komisija apgalvo, ka šīs piezīmes nevar tikt aizsargātas ar konfidencialitāti, jo tika izstrādātas, lai sagatavotu dokumentus, uz kuriem šis princips neattiecas.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

138    No B sērijas piezīmju rokrakstā analīzes izriet, kā to uzsver arī prasītājas, ka tās tika izstrādātas ar pamatmērķi sagatavot memorandu, kura divas kopijas ir A sērijas dokumenti. Tā kā Pirmās instances tiesa konstatēja, ka šis memorands nav aizsargāts ar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti, līdz ar to ir jāsecina, ka uz šīm piezīmēm ne tik neattiecas šāda aizsardzība.

139    Turklāt ir jānorāda, ka šīs piezīmes rokrakstā nav korespondences apmaiņa ar advokātu un neatkārto komunikācijas ar advokātu, kurā ir juridisks padoms, tekstu vai saturu. Prasītājas nav arī pierādījušas, ka šīs piezīmes rokrakstā tika izstrādātas tikai ar mērķi lūgt juridisku padomu advokātam, īstenojot tiesības uz aizstāvību.

140    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nepieļāva kļūdu, atsakoties B sērijas piezīmēm rokrakstā piešķirt prasītāju norādīto konfidencialitātes aizsardzību.

 Attiecībā uz B sērijas elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu ar prasītāju juridiskā dienesta darbinieku

–       Lietas dalībnieku argumenti

141    Prasītājas norāda, ka divi citi B sērijas dokumenti ir par elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu starp Akcros Chemicals ģenerāldirektoru un S. – Akzo Nobel juridiskā dienesta darbinieku. Prasītājas uzskata, ka šī korespondence būtu jāuzskata kā aizsargāta pret jebkādu izpaušanu saskaņā ar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti.

142    Šajā sakarā prasītājas norāda divas tēzes. Galvenokārt tās apgalvo, ka komunikācija ar uzņēmumu juristiem, kas ir kādas dalībvalsts advokātu kolēģijas locekļi, un katrā ziņā komunikācija ar uzņēmumu juristiem, kas ir Nīderlandes Advokātu kolēģijas locekļi, tādiem kā S., – ir jāaizsargā saskaņā ar spriedumā lietā AM & S noteiktajiem principiem. Pakārtoti, tās apgalvo, ka, ja spriedums lietā AM & S ir jāinterpretē kā tāds, kas ir pret šādu aizsardzību, būtu nepieciešams paplašināt aizsardzības piemērošanas personām jomu, kāda tā izriet no šī sprieduma, un jāpiešķir attiecīgajiem dokumentiem norādītā aizsardzība.

143    Attiecībā uz, pirmkārt, to pamata tēzi – prasītājas apgalvo, ka pretēji Komisijas šaurajai sprieduma lietā AM & S interpretācijai komunikācija, kas nāk no uzņēmumu juristiem, it īpaši tiem, kas ir advokātu kolēģijas locekļi, ietilpst konfidencialitātē. Tās piekrīt, ka šajā spriedumā Tiesa ir aprobežojusi šo aizsardzību ar “neatkarīgiem” advokātiem, kategoriju, kura, kā uzskata Tiesa, neaptvēra advokātus, ko nodarbina to klienti. Līdz ar to spriedumā lietā AM & S iedibinātais noteicošais elements ir advokāta neatkarība. Prasītājas norāda, ka nav pamatoti šo īpašību atzīt tikai ārējiem advokātiem. Uzņēmumu juristi nav mazākā mērā pakļauti pienākumam nepiedalīties nelikumīgās darbībās, neslēpt informāciju vai netraucēt tiesas spriešanai. Turklāt tas vēl jo vairāk ir tā tiesību sistēmās, kurās tie var kļūt par advokātiem un kurās attiecībās ar saviem darba devējiem tiem ir neatkarīgs statuss.

144    Prasītājas apgalvo, ka S. ir Nīderlandes advokatūras loceklis un ir kontaktpersona Akzo Nobel atbilstības konkurences tiesībām programmai. Šajā sabiedrībā viņš ir bijis juridiskais padomdevējs un viņam nav bijis jebkādas funkcijas direkcijā. Tā uzņemšana Nīderlandes advokatūrā viņu pakļauj šīs profesijas profesionālajiem un ētiskajiem noteikumiem un piešķir viņam augstu neatkarības līmeni. Turklāt, piemērojot Nīderlandes tiesības, uz S. attiektos līgums par darba nosacījumiem, kas ir noslēgts ar viņa darba devēju, saskaņā ar kuru sabiedrību grupas Akzo Nobel direkcija ir apņēmusies, ka neatkarības pienākums un atbilstība noteikumiem par piederību advokatūrai, ko uzliek Nīderlandes tiesības, ir pārāki par lojalitāti grupai. Līdz ar to no advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes principa viedokļa korespondence starp S. un Akcros Chemicals ģenerāldirektoru ir identiska korespondencei starp šo sabiedrību un ārēju advokātu. S. līdz ar to nebūtu jāuzskata tikai par iekšējo padomdevēju, bet drīzāk par Nīderlandes advokatūrā esošu neatkarīgu advokātu, kas strādā kā iekšējais jurists uzņēmumā.

145    Turklāt prasītājas uzsver, ka attiecīgajā korespondencē S. sniedza juridisku padomu par to, kā aplūkot noteiktus jautājumus, kas radās Akzo Nobel atbilstības konkurences tiesībām programmas sakarā. Šis juridiskais padoms pamatojās savukārt uz prasītāju ārēja advokāta padomu.

146    CCBE uzskata, ka, piemērojot konfidencialitāti, ir jānošķir nevis juriskonsulti, kurus algo sabiedrība, kurai tie sniedz padomus, un tie, kurus nealgo, bet gan tie, kuriem ir profesionālie pienākumi, kuru ievērošanu uzrauga attiecīgās dalībvalsts advokātu kolēģija, un kuriem tādu nav. Šis risinājums nodrošina iedarbību principiem, kas ir sprieduma lietā AM & S pamatā, proti, neatkarības kritērijs un kritērijs par pakļaušanos oficiālai profesionālai disciplīnai. CCBE apgalvo, ka S., neraugoties uz viņa algotā darbinieka statusu, atbilst visiem neatkarības kritērijiem, ko prasa šis spriedums.

147    ECLA uzsver, ka spriedumā lietā AM & S Tiesa nav skaidri apstiprinājusi, ka nodarbinātu advokātu nekad nevarētu uzskatīt par neatkarīgu. Uzņēmumam ir jābūt tiesībām lūgt juridisku padomu no advokāta pēc tā izvēles, neradot tādējādi pierādījumu pret sevi, ja šis advokāts ir pienācīgi kvalificēts un ir pakļauts pienācīgajām ētikas un disciplinārajām normām. Turklāt dalībvalstu darba tiesības aizsargā iekšējos padomdevējus pret atlaišanu sakarā ar atteikšanos izpildīt rīkojumu, kas pretējs profesionālai ētikai.

148    Nīderlandes Advokātu kolēģija uzsver, ka Tiesa spriedumā lietā AM & S nav kategoriski noraidījusi piešķirt komunikācijai, kas nāk no visiem uzņēmumu juristiem, aizsardzību advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes ievaros. Saskaņā ar šo spriedumu šāda aizsardzība ir cieši saistīta ar advokāta neatkarības nosacījumu. Advokāti, kas ir Nīderlandes Advokātu kolēģijas locekļi, kurus nodarbina uzņēmums, visi ir arī neatkarīgi no to klienta/darba devēja tāpat kā pārējie advokāti un tiem ir tāds pats statuss un tādas pašas tiesības un pienākumi kā pārējiem advokātiem, tajā skaitā konfidencialitātes aizsardzība, un viņiem var tikt piemēroti tādi paši sodi.

149    Šajā sakarā Nīderlandes Advokātu kolēģija norāda, ka 1996. gadā Nīderlandē tika pieņemti noteikumi, kas skaidri atļāva advokātiem būt nodarbinātiem. Nodarbināto advokātu neatkarība tiek garantēta ar darba nosacījumu līguma noslēgšanu ar to darba devēju kombinācijā ar disciplinārajām un ētikas normām, kas izriet no to piederības Nīderlandes Advokātu kolēģijai. Šajā līgumā par darba nosacījumiem ir noteikts skaits striktu pienākumu, kas pastiprina advokāta neatkarību no darba devēja. Turklāt šis līgums liek darba devējam ļaut nodarbinātajam advokātam ievērot viņa profesiju aptverošās disciplinārās un ētikas normas. No tā Nīderlandes Advokātu kolēģija secina, ka sprieduma lietā AM & S pamatā esošie principi prasa piemērot advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību S.

150    Komisija apgalvo, ka attiecīgās elektroniskā pasta vēstules nav komunikācija ar neatkarīgu advokātu, ne arī tajās ir nodoms sazināties ar neatkarīgu advokātu un ne arī tajās ir atkārtots rakstveida saziņas ar neatkarīgu advokātu teksts vai saturs prasītāju tiesību uz aizstāvību ietvaros un tās mērķiem. Pamatjautājums, kas rodas, līdz ar to ir, vai tās būtu jāaizsargā tieši tādēļ, ka tā ir iekšēja komunikācija ar prasītāju juridiskā dienesta locekli. Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo prasītājas, Tiesa skaidri deklarēja spriedumā lietā AM & S, ka komunikācija starp uzņēmumu un tā iekšējo juristu nav aizsargāta saskaņā ar advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti.

151    Attiecībā turklāt uz to pakārtoto tēzi – prasītājas norāda būtībā piecus iemeslus, kuru dēļ tās uzskata, ka, ja spriedums lietā AM & S ir jāinterpretē kā tāds, kas absolūti izslēdz uzņēmumu juristus no šīs aizsardzības, būtu jāpalielina šīs aizsardzības piemērošanas joma personām ārpus šīs judikatūras.

152    Pirmkārt, prasītājas norāda, ka kopš sprieduma lietā AM & S atsevišķas dalībvalstis ir paplašinājušas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas jomu un ir ieviesušas jaunas iespējas uzņēmumu juristiem tikt uzņemtiem to valsts advokātu kolēģijā. Kā uzskata prasītājas, lielākā daļa dalībvalstu šobrīd atzīst, ka šī aizsardzība attiecas uz uzņēmumu juristiem.

153    ECLA arī uzsver, pamatojoties uz salīdzinošo tiesību pētījumu, ka lielākajā daļa dalībvalstu tiesību akti šobrīd atzīst uzņēmumu juristu neatkarību un to saziņas konfidencialitāti. ACCA savukārt norāda, ka kopš 1982. gada dalībvalstīs ir palielinājusies tendence piešķirt advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību uzņēmumu juristiem. CCBE tomēr norāda, ka šī aizsardzība nav atzīta uzņēmumu juristiem Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Somijā, Austrijā un Zviedrijā. Līdz ar to, kā uzskata CCBE, būtiskais jautājums ir, vai katrā dalībvalstī uzņēmuma algotie juristi ir vai nav pakļauti profesionālai reglamentācijai, jo pienākums aizsargāt advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti vispārīgi ir saistīts ar piederību advokātu kolēģijai. Atsevišķas valstis pilnībā aizliedz iespēju advokātiem, kas ir advokātu kolēģijas locekļi, tikt algotiem – piemēram, Beļģija un Grieķija –, kamēr citas atļauj – proti, Dānija, Vācija, Spānija, Īrija, Nīderlande, Portugāle un Apvienotā Karaliste.

154    Komisija norāda, ka brīdī, kad tika taisīts spriedums lietā AM & S, atsevišķas dalībvalstis jau piešķīra uzņēmumu juristiem īpašu statusu. Kā uzskata Komisija, šobrīd situācija nav atšķirīga. Netiek apstrīdēts, ka aizsardzība advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes ietvaros netiek atzīta uzņēmumu juristiem Francijā, Itālijā, Luksemburgā, Austrijā un Somijā. Tā turklāt apgalvo, ka ECLA apsvērumiem ziņojumā nav tāda viennozīmīga vērtība, kā tā cenšas tiem piešķirt.

155    Attiecībā uz uzņēmumu juristu piederību advokatūrai – Komisija apgalvo, ka, lai gan atsevišķās dalībvalstīs ir iespējams būt algotam darbiniekam un būt advokatūras loceklim – tostarp Spānijā un Apvienotajā Karalistē – un citās algoti juristi var būt advokatūras locekļi ar noteiktiem nosacījumiem – tostarp Vācijā un Nīderlandē – nemainīgs paliek tas, ka lielā daļā dalībvalstu nodarbinātā statuss un piederība advokatūrai ir nesavienojamas lietas – piemēram, Čehijas Republikā, Francijā, Itālijā, Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Austrijā un Zviedrijā. Šī pēdējā valstu grupa nepiešķir konfidencialitātes aizsardzību dokumentu apmaiņai ar šādiem juristiem. Visbeidzot, Somijā darbībai neatkarīga advokāta profesijā nav nepieciešama piederība advokatūrai. Komisija no tā secina, ka lielākajā daļā dalībvalstis nepiešķir konfidencialitātes aizsardzību uzņēmumu juristiem, pat ja tie būtu advokatūras locekļi. Katrā ziņā, ja novēroto attīstību atsevišķās dalībvalstīs principā pārvērstu Kopienu tiesībās, tas radītu juridiskās nedrošības situāciju.

156    Otrkārt, prasītājas norāda, ka kopš sprieduma lietā AM & S Kopienu konkurences tiesībās ir notikusi virkne fundamentālu izmaiņu, kuru iedarbība liek pārskatīt advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanu iekšējiem juristiem, it īpaši tiem, kas ir valsts advokatūrā. Kopienu konkurences tiesību modernizācijas ietvaros gan Regula Nr. 1/2003, gan Komisijas paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudassoda] un sodanaudas [naudassoda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.) nosaka uzņēmumiem stingrus pienākumus, lai tie novērtētu savu atbilstību šīm normām. Pat ja šī automātiskā novērtēšana noris galvenokārt ārēja advokāta vadībā, uzņēmumu juristiem tajā ir noteicošā loma, kurai tiktu likti šķēršļi, ja tos izslēgtu no attiecīgās aizsardzības.

157    Komisija uzskata savukārt, ka Regulas Nr. 17 aizstāšanai ar Regulu Nr. 1/2003, kas papildus prasa no uzņēmumiem, lai tie paši novērtē savu vienošanos atbilstību EKL 81. panta 3. punktam, nav nekādas nozīmes lietā, tā kā konfidencialitātes jautājumu būtu grūti piesaukt šajā sakarā.

158    Treškārt, prasītājas uzsver, ka atšķirīga attieksme konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas ietvaros starp ārēju advokātu un uzņēmuma juristu valsts advokatūras locekli ir patvaļīga un ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam un rada jautājumus par uzņēmējdarbības veikšanas brīvību un pakalpojumu sniegšanas brīvību. ACCA arī atbalsta šo tēzi un piebilst, ka spriedums lietā AM & S diskriminē ārpuskopienas juristus, tā kā šī aizsardzība ir piešķirta tikai advokātiem, kas ir kādas dalībvalsts advokatūras locekļi (sprieduma 25. punkts.

159    Komisija uzskata, ka pamatprincips, ka uzņēmumiem ir tiesības uz taisnīgu tiesu (procesu) un it īpaši tiesības brīvi konsultēties ar advokātu pēc to izvēles, nav netaisnīgi ierobežots attiecībā uz uzņēmumu juristiem ar spriedumā lietā AM & S noteiktajiem ierobežojumiem. Tā turklāt uzsver, ka ACCA norāda uz jaunu jautājumu, ko prasītājas netika minējušas un kas līdz ar to nav pieņemams, un kas nekādi nav šīs tiesvedības priekšmets.

160    Ceturtkārt, prasītājas atsaucas uz Pirmās instances tiesas 1999. gada 7. decembra spriedumu lietā T‑92/98 Interporc/Komisija (Recueil, II‑3521. lpp.), kas apstiprināts ar Tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu lietā C‑41/00 P Interporc/Komisija (Recueil, I‑2125. lpp.), kurā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka korespondence starp Komisijas Juridiskā dienesta juristiem un Komisiju ir aizsargāta advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes ietvaros. Nav atšķirības starp Komisijas Juridiskā dienesta locekļu neatkarību attiecībā pret šo iestādi un uzņēmuma jurista advokatūras locekļa neatkarību attiecībā pret tā darba devēju.

161    Komisija noraida šo analoģiju. Aizsardzība, kas piešķirta iepriekš minētajā 1999. gada 7. decembra spriedumā un iepriekš minētajā 2003. gada 6. marta spriedumā lietā Interporc/Komisija komunikācijai, kas nāk no tās Juridiskā dienesta locekļiem, izriet no tā, ka sabiedrības intereses nepieļauj izpaust dokumentus, kas sagatavoti tikai saistībā ar konkrētu tiesvedību.

162    Visbeidzot un piektkārt, prasītājas norāda, ka komunikācija starp S. un Akcros Chemicals ģenerāldirektoru ir korespondence starp divām personām, kuras atrodas attiecīgi Nīderlandē un Apvienotajā Karalistē. Saskaņā ar Nīderlandes tiesībām S. korespondence bauda konfidencialitātes aizsardzību saskaņā ar Nīderlandes Konkurences likuma 51. pantu. Šāda aizsardzība tiek atzīta arī Apvienotajā Karalistē. Kopienu tiesībām nebūtu jābūt ierobežojošākām par šo valstu tiesībām.

163    CCBE uzskata, ka, neesot advokātu profesijas organizācijas normu saskaņošanai Kopienu līmenī, advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes Kopienas jēdziena piemērošanas joma personām būtu jāregulē valsts tiesībās. ECLA uzsver, ka advokāta statusu, tiesības un pienākumus nosaka valsts tiesības, Komisijai nav tiesību ignorēt to piešķirto aizsardzību saskaņā ar valsts procesa autonomijas principu. Visbeidzot, Nīderlandes Advokātu kolēģija atbalsta šo tēzi un apliecina, ka Nīderlandes konkurences tiesībās šī aizsardzība saistībā ar pārbaudēm attiecas uz visiem advokatūrā uzņemtiem advokātiem, vai tie ir, vai nav nodarbināti.

164    Komisija apstrīd, ka tai jābūt saistošiem valsts noteikumiem par advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti. Tas būtu pretrunā Regulas Nr. 1/2003 – un pirms tam Regulas Nr. 17 – kā arī sprieduma lietā AM & S pārākumam, kas parūpējās par Kopienu jēdziena attīstību [šajā] jautājumā. Komisija uzsver, otrkārt, ka, tā kā tās izmeklēšanas pilnvaras attiecas uz visu Eiropas Savienību, šīs aizsardzības piemērošanas jomu nevar noteikt, pamatojoties uz dalībvalstu advokatūras tiesību aktu un normu bāzes. Tas radītu ārkārtīgas juridiskas un praktiskas grūtības, Komisija katrā ziņā apgalvo, ka Nīderlandē tiesības uz konfidencialitātes aizsardzību ir daudz vairāk ierobežotas nekā prasītājas un personas, kas iestājušās lietā, apgalvo.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

165    Starp B sērijas dokumentiem bez piezīmēm rokrakstā, kas ir jau aplūkotas, ir korespondences apmaiņa pa elektronisko pastu 2000. gada maijā un jūnijā starp Akcros Chemicals ģenerāldirektoru un S., advokātu, kas uzņemts Nīderlandes advokatūrā, kas faktisko apstākļu brīdī bija Akzo Nobel juridiskā dienesta loceklis, kur viņam tostarp bija konkurences tiesību koordinatora loma.

166    Attiecībā, pirmkārt, uz prasītāju norādīto pamattēzi ir jānorāda, ka spriedumā lietā AM & S Tiesa ir skaidri noteikusi, ka Kopienu tiesībās piešķirtā aizsardzība, piemērojot Regulu Nr. 17, advokātu un klientu saziņai attiecas tikai uz neatkarīgiem advokātiem, proti, advokātiem, kas nav saistīti ar savu klientu ar darba saistībām (sprieduma 21., 22. un 27. punkts). Šī prasība saistībā ar tā neatkarīgā advokāta stāvokli un statusu, kam jāsniedz padoms, no kura rodas korespondence, ko varētu aizsargāt, izriet no advokāta, ko uzskata par piederīgu tiesas sistēmai un kuram tiek prasīts sniegt juridisko palīdzību, kas nepieciešama klientam, pilnībā neatkarīgi un tikai klienta interesēs, lomas (spriedums lietā AM & S, 24. punkts).

167    No minētā izriet, ka Tiesa ir skaidri izslēgusi komunikāciju ar uzņēmuma juristiem, proti, padomdevējiem, kurus ar to klientu saista darba attiecības, no konfidencialitātes principa aizsardzības jomas. Otrkārt, ir jānorāda, ka Tiesa apzināti nolēma par šo izņēmumu, tā kā par jautājumu jau ilgi diskutēja tiesvedībā un ģenerāladvokāts Sers Gordons Slinns secinājumos šim spriedumam bija skaidri ieteicis, ka pret advokātu, kurš ir saistīts ar darba līgumu, bet paliek piederīgs profesijai un turpina būt pakļauts tās disciplīnas un ētikas normām, ir jāattiecas tāpat kā pret neatkarīgiem advokātiem (iepriekš minētie ģenerāladvokāta Sera Gordona Slinna secinājumi spriedumam lietā AM & S, Recueil, 1655. lpp.).

168    Līdz ar to ir jāsecina, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas un atsevišķas personas, kas iestājušās lietā, Tiesa spriedumā lietā AM & S ir definējusi neatkarīga advokāta jēdzienu negatīvā veidā, jo tā prasa, ka šis advokāts nav saistīts ar savu klientu ar darba attiecībām (skat. iepriekš 166. punktu), un nevis pozitīvā veidā, pamatojoties uz piederību advokatūrai vai pakļautību profesionālās disciplīnas vai ētikas normām. Tiesa nostiprina arī “pilnībā neatkarīgi” sniegtas juridiskās palīdzības jēdzienu (spriedums lietā AM & S, 24. punkts), ko tā identificē kā tādu, ko sniedz advokāts, kurš strukturāli, hierarhiski un funkcionāli ir trešā persona attiecībā pret uzņēmumu, kurš saņem šo palīdzību.

169    Līdz ar to ir jānoraida prasītāju izvirzītā pamattēze un jāsecina, ka uz korespondences apmaiņu starp advokātu, kurš saistīts ar Akzo Nobel ar darba attiecībām, un pie šīs grupas piederošas sabiedrības direktoru neattiecas konfidencialitāte, kādu to definē spriedumā lietā AM & S.

170    Attiecībā, otrkārt, uz prasītāju pakārtoti izvirzīto tēzi, ka Pirmās instances tiesai ir jāpaplašina konfidencialitātes piemērošanas joma personām ārpus Tiesas noteiktajām robežām spriedumā lietā AM & S, ir jākonstatē, pirmkārt, ka dalībvalstu tiesību pārbaude parāda, ka, lai gan, kā to apgalvo prasītājas un atsevišķas personas, kas iestājušās lietā, ka uzņēmuma jurista īpašās lomas atzīšana un saziņas ar viņu aizsardzība konfidencialitātes ietvaros šodien ir izplatītāka nekā sprieduma lietā AM & S pasludināšanas laikā, tomēr dalībvalstu tiesībās nav iespējams identificēt vienotas vai acīmredzama vairākuma tendences šajā sakarā.

171    It īpaši, pirmkārt, salīdzinošo tiesību pētījums parāda, ka vēl arvien ir ievērojams skaits dalībvalstu, kuras izslēdz uzņēmumu juristus no advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības. Atsevišķās valstīs turklāt šis jautājums nešķiet esam atrisināts nepārprotami vai galīgi. Visbeidzot vairākas dalībvalstis ir pielīdzinājušas savu sistēmu Kopienu sistēmai, kā izriet no sprieduma lietā AM & S. Otrkārt, šāda pārbaude atklāj, ka ievērojams skaits dalībvalstu neatļauj uzņēmumu juristiem iestāties advokatūrā un līdz ar to nepiešķir tiem advokāta statusu. Vairākās valstīs jurista, kuru nodarbina kāds, kas nav advokāts, statuss un advokāta statuss paliek nesalīdzināmi. Turklāt pat valstīs, kas pieļauj šādu iespēju, uzņēmumu juristu uzņemšana advokatūrā un to pakļaušanās profesionālajām ētikas normām ne vienmēr paredz, ka komunikācija ar tiem ir aizsargāta ar konfidencialitāti.

172    Attiecībā, otrkārt, uz prasītāju tēzi, ka Kopienas konkurences tiesības ir piedzīvojušas attīstību, kas prasa pārvērtēt Tiesas pieņemto risinājumu lietā AM & S, ir jānorāda, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība ir ierobežojums Komisijas izmeklēšanas pilnvaru izmantošanā un ka šīs pilnvaras izpaužas galvenokārt cīņā pret vissmagākajiem EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumiem, tostarp aizliegtās vienošanās par cenu vai tirgu sadali, kā arī pret EKL 82. panta pārkāpumiem. Līdz ar to ir jāuzskata, ka paziņošanas sistēmas svītrošanai Kopienu konkurences tiesību modernizācijas ietvaros un līdz ar to plašākas atbildības piešķiršanai ar Regulu Nr. 1/2003 to rīcības atbilstības ar EKL 81. panta 3. punktu novērtēšanai nav tiešas ietekmes uz šo problemātiku.

173    Turklāt, pat pieņemot, ka Regulas Nr. 1/2003 pieņemšana, kā arī Komisijas paziņojuma par atbrīvojumu no sodanaudas [naudassoda] un sodanaudas [naudassoda] samazināšanu karteļu gadījumos pieņemšana varētu būt palielinājusi nepieciešamību uzņēmumiem pārbaudīt to rīcību un definē to juridisko stratēģiju saistībā ar konkurence tiesībām ar jurista palīdzību, kam ir padziļinātas zināšanas par uzņēmumu un attiecīgo tirgu, nemainīgs paliek tas, ka šo novērtēšanu un stratēģisko orientāciju var veikt ārējs advokāts ar uzņēmuma dienestu, tajā skaitā tā iekšējo juridisko dienestu, sadarbību pilnā apjomā. Šajā kontekstā komunikācija starp uzņēmuma juristiem un ārējo advokātu principā tiktu aizsargāta ar konfidencialitāti, jo tās ir uzņēmuma tiesības uz aizstāvību un atbilst tās mērķiem. Līdz ar to ir jāuzskata, ka šīs aizsardzības piemērošanas attiecībā uz personām joma, tāda, kādu to izveido spriedums lietā AM & S, nerada reālu šķērsli tam, ka uzņēmumi varētu iegūt juridisku padomu, kas tiem nepieciešams, un nekavē to iekšējiem juristiem piedalīties šajā novērtēšanā un stratēģiskajā orientācijā. Visbeidzot ir jākonstatē, ka konkurences tiesību modernizācija noteikti nenozīmē, ka kopš sprieduma lietā AM & S šajā sakarā ir īpaši mainījušās ārējo advokātu un iekšējo juristu attiecīgās lomas. Katrā ziņā, tā kā Kopienas konkurences tiesības ir paredzētas uzņēmumiem, nebūtu jāpieņem principā, ka pilnībā iekšēja komunikācija uzņēmuma iekšienē varētu izvairīties no Komisijas izmeklēšanas pilnvarām, izņemot, kā tas arī tika norādīts, piezīmes, kas aprobežojas ar saziņas ar ārēju advokātu, kurā ir juridisks padoms, teksta vai satura atkārtošanu un sagatavojošie dokumenti, kas izstrādāti, tikai lai lūgtu juridisku padomu ārējam advokātam, īstenojot tiesības uz aizstāvību.

174    Attiecībā uz, treškārt, prasītāju un atsevišķu personu, kas iestājušās lietā, argumentu, ka atšķirīgā attieksme pret uzņēmumu juristiem spriedumā lietā AM & S ir pretrunā vienlīdzīgas attieksmes principam un rada problēmas no pakalpojumu sniegšanas brīvības un uzņēmējdarbības brīvības viedokļa, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek aplūkotas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek aplūkotas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (Tiesas 1990. gada 28. jūnija spriedums lietā C‑174/89 Hoche, Recueil, 2681. lpp., 25. punkts; Pirmās instances tiesas 1998. gada 14. maija spriedums lietā T‑311/94 BPB de Eendracht/Komisija, Recueil, II‑1129. lpp., 309. punkts, un 2006. gada 4. jūlija spriedums lietā T‑304/02 Hoek Loos/Komisija, Krājums, II‑1887. lpp., 96. punkts). Ir jākonstatē, ka uzņēmumu juristi un ārējie advokāti ir acīmredzami atšķirīgās situācijās tostarp no uzņēmumu juristu funkcionālās, strukturālās un hierarhiskās integrācijas uzņēmumā, kas tos nodarbina. Līdz ar to nekāds vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums neizriet no fakta, ka pret šiem profesionāļiem izturas atšķirīgi advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības sakarā. Turklāt attiecībā uz prasītāju apgalvojumu par iespējamo kaitējumu, ko šīs aizsardzības piemērošanas jomas personām ierobežošana varētu radīt pakalpojumu sniegšanas brīvībai un uzņēmējdarbības brīvībai, ir tikai jākonstatē, ka tas nekādi netika pamatots. Visbeidzot, kā to uzsver arī Komisija, ACCA formulētie argumenti par advokātu, kas nav kādas dalībvalsts advokatūrā, konfidencialitātes aizsardzību nekādi neattiecas uz šo tiesvedību.

175    Attiecībā, ceturtkārt, uz iepriekš minēto judikatūru Interporc/Komisija, ir jāatceras, ka šī judikatūra attiecas nevis uz Komisijas izmeklēšanas pilnvaru ierobežojumiem saistībā ar konkurences normu pārkāpumiem, bet gan uz privātpersonu piekļuvi Komisijas dokumentiem. Katrā ziņā ir jāatceras, ka pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, Pirmās instances tiesa iepriekš minētajā 1999. gada 7. decembra spriedumā lietā Interporc/Komisija nenoteica, ka korespondenci starp Komisijas Juridiskā dienesta locekļiem un Komisiju aizsargā advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte. Pirmās instances tiesa faktiski piemēroja izpaušanas izņēmumu, kas pamatots uz advokātu un klientu saziņas konfidencialitāti, attiecībā uz [korespondences] apmaiņu starp Komisiju un tās ārējiem advokātiem; savukārt Komisijas komunikācija ar tās Juridiskā dienesta locekļiem netika izpausta, pamatojoties uz izņēmumu par Komisijas iekšējā darba aizsardzību (iepriekš minētais 1999. gada 7. decembra spriedums Interporc/Komisija, 41. punkts).

176    Visbeidzot, piektkārt, prasītājas apgalvo, ka, tā kā komunikāciju starp S. un Akcros Chemicals ģenerāldirektoru aizsargā to attiecīgās valsts tiesības, Kopienu tiesībām arī būtu tām jāpiešķir šī konfidencialitātes aizsardzība. Plašāk CCBE un skaidrāk ECLA un Nīderlandes Advokātu kolēģija apgalvo, ka konfidencialitātes Kopienas jēdziena piemērošanas apjoms personām ir jāregulē valsts tiesībās. Šajā sakarā ir jāatgādina, ka advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība ir izņēmums Komisijas izmeklēšanas pilnvarās. Tādēļ šī aizsardzība tieši ietekmē šīs iestādes darbības nosacījumus tik svarīgā jomā kopējā tirgus darbībai kā konkurences normu ievērošana (spriedums lietā AM & S, 30. punkts). Šo iemeslu dēļ Tiesa un Pirmās instances tiesa ir pacentušās attīstīt advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes Kopienas jēdzienu. Prasītāju un personu, kas iestājušās lietā, tēze ir pretrunā gan šī Kopienas jēdziena izveidošanai, gan Komisijas pilnvaru vienveidīgai piemērošanai kopējā tirgū un ir jānoraida.

177    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānoraida prasītāju pakārtoti noformulētā tēze par advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas apjomu personām palielināšanu ārpus Tiesas noteiktajiem ierobežojumiem spriedumā lietā AM & S.

178    Turklāt ir jānorāda, ka prasītājas, šķiet, norāda arī, ka elektroniskā pasta vēstules izklāsta citas informācijas starpā to ārējā advokāta sniegto padomu (skat. iepriekš 145. punktu). Tomēr attiecīgo dokumentu pārbaude nekādi neatļauj atbalstīt šo apgalvojumu.

179    Līdz ar to ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka korespondences apmaiņu starp Akcros Chemicals ģenerāldirektoru un Akzo Nobel juridiskā dienesta darbinieku, kas veido B sērijas dokumentus, nav jāaizsargā konfidencialitātes ietvaros.

180    Līdz ar to šis otrais pamats ir jānoraida.

 Par trešo pamatu – pamattiesību, kas ir advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības pamatā, pārkāpums

181    Ar trešo pamatu prasītājas apgalvo, ka Komisija, pārkāpjot advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību, ir arī pārkāpusi pamattiesības, kas ir šī principa pamatā. Tās uzskata, ka šī aizsardzība ir pamatota uz vairākām dažādo dalībvalstu tiesībās atzītām un Kopienu tiesībās atzītām pamattiesībām, it īpaši tiesībām uz aizstāvību un privāto dzīvi un izteiksmes brīvību. Tomēr tās attīsta šo pamatu ļoti īsi, nepamatojot ar konkrētiem argumentiem.

182    Šajā sakarā Pirmās instances tiesa uzskata, ka šis trešais pamats nav autonoms no iepriekš izskatītajiem diviem pamatiem. Faktiski apgalvotais prasītāju pamattiesību pārkāpums nav pamatots ne ar kādiem citiem iebildumiem kā tie, kas tika norādīti, lai konstatētu apgalvoto konfidencialitātes aizsardzības principa pārkāpumu. Šie pamati tika jau analizēti šīs lietas pirmajā un otrajā pamatā.

183    Līdz ar to trešais pamats vairs nav jāizskata.

184    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jāsecina, ka dokumentu kontroles procedūrā, attiecībā uz kuriem prasītājas bija norādījušas uz konfidencialitātes aizsardzību, Komisijas konstatēto pārkāpumu rezultātā prasītājām netika pretlikumīgi liegta šāda aizsardzība attiecībā uz attiecīgajiem dokumentiem, jo, kā jau tas tika nospriests, Komisija nepieļāva kļūdu, nolemjot, ka ne uz vienu no šiem dokumentiem reāli šāda aizsardzība neattiecās.

185    Līdz ar to prasība lietā T‑253/03 ir jānoraida.

 Par tiesāšanās izdevumiem

186    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tomēr atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spiedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs vai ja pastāv izņēmuma apstākļi, Pirmās instances tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

187    Šajā lietā, lai gan prasītājām spriedums nav labvēlīgs, Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Komisija katrā ziņā ir pieļāvusi dažādas nelikumības administratīvajā procesā, kas bija šo lietu pamatā. Ņemot vērā šos apstākļus, Pirmās instances tiesa uzskata, ka ir taisnīgi novērtēti lietas apstākļi, nolemjot, ka prasītājas sedz trīs piektdaļas no to attiecīgajiem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina trīs piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem gan attiecībā uz pamata tiesvedību, gan tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem. Komisija savukārt sedz divas piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem un atlīdzina divas piektdaļas no prasītāju tiesāšanās izdevumiem gan attiecībā uz pamata tiesvedību, gan tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem.

188    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Pirmās instances tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. Šajā gadījumā personas, kas iestājušās lietā prasītāju atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas gan attiecībā uz pamata tiesvedību, gan tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (pirmā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību lietā T‑125/03 noraidīt kā nepieņemamu;

2)      prasību lietā T‑253/03 noraidīt kā nepieņemamu;

3)      Akzo Nobel Chemicals Ltd un Akcros Chemicals Ltd sedz trīs piektdaļas no to attiecīgajiem tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pamata tiesvedību un tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem. Tās atlīdzina trīs piektdaļas no Komisijas tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pamata tiesvedību un tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem;

4)      Komisija sedz divas piektdaļas no saviem tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pamata tiesvedību un tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem. Tā atlīdzina divas piektdaļas no Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals tiesāšanās izdevumiem saistībā ar pamata tiesvedību un tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem;

5)      personas, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus saistībā ar pamata tiesvedību un tiesvedību par pagaidu noregulējuma pasākumiem pašas.

Cooke García‑Valdecasas Labucka

Prek       Ciucă

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2007. gada 17. septembrī.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       J. D. Cooke

Satura rādītājs

Fakti un process

Lietas dalībnieku prasījumi

Par prasības pieņemamību lietā T‑125/03

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas T‑253/03 būtību

Par pirmo pamatu – procesuālais pārkāpums attiecībā uz advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes principa piemērošanu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

Par otro pamatu – lūguma par advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzību attiecībā uz dokumentiem, par ko ir strīds, nepamatota noraidīšana

Attiecībā uz A sērijas drukātā memoranda divām kopijām

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Saistībā ar B sērijas piezīmēm rokrakstā

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Attiecībā uz B sērijas elektroniskā pasta vēstuļu apmaiņu ar prasītāju juridiskā dienesta darbinieku

– Lietas dalībnieku argumenti

– Pirmās instances tiesas vērtējums

Par trešo pamatu – pamattiesību, kas ir advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības pamatā, pārkāpums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – angļu.