Lieta T‑68/04

SGL Carbon AG

pret

Eiropas Kopienu Komisiju

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Tādu oglekļa un grafīta izstrādājumu, kas izmantojami elektriskās un mehāniskās ierīcēs, tirgus – Pamatnostādnes naudas sodu apmēra aprēķināšanai – Pārkāpuma smagums un ilgums – Samērīguma princips – Vienlīdzīgas attieksmes princips – Maksimālā robeža 10 % apmērā no apgrozījuma – Nokavējuma procenti

Sprieduma kopsavilkums

1.      Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar kuru uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu

(EKL 253. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

2.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Preventīvs raksturs – Komisijas rīcības brīvība

(EKL 81. panta 1. punkts un 82. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

3.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Attiecīgo uzņēmumu iedalīšana kategorijās ar vienādu īpašu sākumsummu

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)

4.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Absolūtās sākumsummas noteikšana, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, kura vēlāk tiek piemērota katram uzņēmumam

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

5.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Vērā ņemtais apgrozījums

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)

6.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma ilgums – Ilgtermiņa pārkāpumi

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.B punkts)

7.      Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā noteiktā robeža

(EKL 81. panta 1. punkts; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts)

8.      Konkurence – Naudas sodi – Komisijas rīcības brīvība – Piemērojamība – Pilnvaras paredzēt naudas sodu samaksas noteikumus

(Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts; Padomes Regulas Nr. 2342/2002 86. pants)

1.      Attiecībā uz naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību pārkāpumiem Komisija izpilda pienākumu norādīt pamatojumu, ja tā savā lēmumā norāda novērtējuma elementus, kas tai ir ļāvuši novērtēt izdarītā pārkāpuma smagumu un ilgumu, un tai nav pienākuma izklāstīt vēl detalizētāku aprakstu vai datus par naudas soda aprēķina veidu. Datu, kas attiecas uz naudas sodu aprēķina veidu, norādīšana, lai arī cik lietderīga, tomēr nav nepieciešama pienākuma norādīt pamatojumu ievērošanai.

Attiecībā uz naudas soda sākumsummas vispārējo pamatojumu ir jāatgādina, ka naudas sodi ir Komisijas konkurences politikas līdzeklis, un tai ir jābūt attiecīgai rīcības brīvībai, nosakot to summu, lai mudinātu uzņēmumus rīkoties, ievērojot konkurences tiesību normas. Turklāt ir jānovērš tas, ka uzņēmēji varētu viegli paredzēt naudas sodus. Līdz ar to netiek pieprasīts, lai Komisija šajā sakarā sniegtu papildu pamatojuma elementus, kā tikai tos, kas attiecas uz pārkāpuma smagumu un ilgumu.

(sal. ar 31. un 32. punktu)

2.      Komisijas pilnvaras noteikt naudas sodus uzņēmumiem, kuri ar nodomu vai aiz neuzmanības izdara EKL 81. panta 1. punkta vai EKL 82. panta pārkāpumu, ir viens no Komisijai piešķirtajiem līdzekļiem, kā tai ļaut izpildīt kontroles uzdevumu, ko tai piešķir Kopienu tiesības. Šo uzdevumu noteikti veido ne tikai pienākums izmeklēt un sodīt par individuāliem pārkāpumiem, bet arī pienākums īstenot vispārējo politiku, kuras mērķis konkurences jomā ir piemērot Līguma noteiktos principus un uz to virzīt arī uzņēmumu rīcību. No tā izriet, ka Komisija drīkst lemt par naudas sodu apmēru, lai pastiprinātu to preventīvo ietekmi, ja konkrēta veida pārkāpumi joprojām salīdzinoši bieži tiek atkārtoti, lai gan tie jau tika atzīti par prettiesiskiem Kopienas politikas konkurences jomā pašā sākumā, tādēļ, ka konkrēti uzņēmumi no tiem var gūt peļņu.

Situācijā, kad uzņēmums ir piedalījies vairākos atšķirīgos EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumos kā līdzdalībnieks, kas atbilst klasiskam konkurences tiesību pārkāpumam un rīcībai, kuras nelikumību Komisija apstiprināja vairākas reizes no tās sākotnējās intervences brīža, Komisija drīkstēja uzskatīt par vajadzīgu noteikt naudas soda apmēru pietiekami preventīvā līmenī Regulā Nr. 17 noteiktajās robežās.

(sal. ar 52.–54. un 56. punktu)

3.      Metode, ka aizliegtās vienošanās dalībnieki tiek sadalīti kategorijās, lai tiem atšķirīgi noteiktu naudas soda sākumsummu, kuras galveno principu turklāt apstiprināja Pirmās instances tiesas judikatūra, lai gan ar to netiek ņemts vērā vienas kategorijas uzņēmumu dažādais lielums, iepriekš nosaka konkrētu sākumsummu vienai kategorijai piederošiem uzņēmumiem.

Komisija tostarp var iedalīt attiecīgos uzņēmumus vairākās kategorijās, balstoties uz 5 % tirgus daļu pakāpi, tomēr šāds aizliegtās vienošanās dalībnieku sadalīšanas veids kategorijās nav vienīgais, kas ļauj atspoguļot dažādo tirgus daļu samērīgumu, nepieļaujot kļūdu vērtējumā visā Komisijas uzraudzītajā aizliegtās vienošanās soda noteikšanas procedūras laikā. Komisija, īstenojot savu plašo rīcības brīvību, var arī radīt kategorijas ar pakāpi 10 % tirgus daļu apmērā.

Tomēr, šādi sadalot, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips un naudas soda summām ir vismaz jābūt samērīgām attiecībā uz tiem elementiem, kas ir ņemti vērā, lai novērtētu pārkāpuma smagumu, Kopienu tiesai kontrolējot tikai to, ka šāda sadalīšana ir viendabīga un objektīvi pamatota.

Šajā sakarā ir jāuzskata, ka attiecīgo uzņēmumu iedalīšana trijās kategorijās – lielos, vidējos un mazos uzņēmumos, ir saprātīgs veids, kā ņemt vērā to atbilstošo nozīmi tirgū, lai noteiktu naudas soda sākumsummu tādā veidā, lai tā neradītu sakropļotu minētā tirgus atainojumu. Turklāt Komisijas metodi, ar kuru tiek noteikts kategoriju maksimums 10 % un 20 %, a priori nevar uzskatīt par iekšēji neviendabīgu.

Turklāt, sadalot aizliegtas vienošanās dalībnieku kategorijās, Komisijai nav pienākuma noteikt attiecību starp naudas soda sākumsummām, kas ir noteiktas, izmantojot pastāvošo attiecību starp “vislielāko” augstākās kategorijas uzņēmumu tirgus daļām un “vismazāko” zemākās kategorijas uzņēmumu tirgus daļām.

Visbeidzot, pat ja sadalīšanas kategorijās dēļ konkrētiem uzņēmumiem ir piemērota vienāda naudas soda sākumsumma, lai gan to lielums ir atšķirīgs, ir jāsecina, ka minēto atšķirīgo attieksmi objektīvi var pamatot ar to, ka pārkāpuma raksturam ir prioritāte salīdzinājumā ar uzņēmuma lielumu, nosakot pārkāpuma smagumu.

(sal. ar 62., 65., 66., 68.–70., 79. un 92. punktu)

4.      Attiecībā uz konkurences tiesību pārkāpumiem, kuri jākvalificē par “sevišķi smagiem”, Pamatnostādnes naudas [soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, tikai norāda, ka paredzamo naudas sodu summas ir “lielākas par EUR 20 miljoniem”. Tikai šādiem pārkāpumiem piemērojamai maksimālai robežai, kas ir minēta Pamatnostādnēs, ir Regulas Nr. 17 2. punktā noteiktais vispārējais ierobežojums 10 % no kopējā apgrozījuma un papildu summas maksimālā robeža, ko var ieturēt atkarībā no pārkāpuma ilguma. Šajās pamatnostādnēs nav noteikumu, kas neļautu par “sevišķi smagu” pārkāpumu paaugstināt naudas soda sākumsummas apmēra absolūto vērtību.

(sal. ar 73. punktu)

5.      Nosakot naudas sodu summas, ko uzliek par Kopienu konkurences tiesību pārkāpumu, apgrozījuma daļa, kas rodas no pārkāpumā iesaistītām precēm, sniedz pareizu norādi par pārkāpuma plašumu konkrētajā tirgū. Cita starpā, realizētais preču, par kurām notika ierobežojošā prakse, apgrozījums ir objektīvs elements, ar kuru var precīzi noteikt, cik šāda prakse ir kaitīga normālai konkurencei.

Attiecībā uz pārkāpuma apmēru tirgū un atbildības daļu, kas ir katram aizliegtās vienošanās dalībniekam, Komisija šajā gadījumā pamatoti ņem vērā realizēto konkrēto preču apgrozījumu un katra tirgū esoša uzņēmuma tirgus daļu pilnā pēdējā kalendārajā gadā, kad tika izdarīts pārkāpums, nevis minēto uzņēmumu situāciju lēmuma pieņemšanas dienā.

(sal. ar 99. un 100. punktu)

6.      Pat pieņemot, ka aizliegtās vienošanās par cenām pēc būtības ir paredzētas uz ilgu laiku, Komisijai nav aizliegts ņemt vērā to faktisko ilgumu katrā atsevišķā gadījumā. Dažas aizliegtās vienošanās, neraugoties uz to paredzēto ilglaicīgumu, Komisija atklāj vai kāds no dalībniekiem par to paziņo pēc īsa faktiskās darbības laika. To kaitīgā ietekme ir noteikti mazāka nekā gadījumā, kad tās faktiski tiek īstenotas ilgtermiņā. Līdz ar to, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu, ir svarīgi vienmēr nošķirt faktisko pārkāpuma ilgumu no tā smaguma, kas izriet no paša pārkāpuma rakstura.

Turklāt Pamatnostādņu naudas [soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.B punkta pirmās daļas trešajā ievilkumā nav paredzēts automātiski palielināt par 10 % gadā [naudas soda sākumsummu] par ilgstošiem pārkāpumiem, bet šajā ziņā Komisijai ir dota rīcības brīvība. Komisija var nolemt palielināt naudas sodu sākumsummas par 10 % par katru pilno ilglaicīgā pārkāpuma gadu un papildus par 5 % par katru papildu periodu, kas ir ilgāks par sešiem mēnešiem, bet īsāks par gadu, un to darot, tā ņēma vērā pārkāpuma perioda būtiskumu. Apstāklis, ka Komisija piemēro principu par [naudas soda sākumsummas] palielināšanu par 10 % gadā attiecībā uz visiem uzņēmumiem, kuri piedalījās par ilglaicīgu atzītā pārkāpumā, nav nekādā ziņā pretrunā Pamatnostādnēm. Turklāt nav pierādīts, ka Kopienu tiesībās būtu “princips par sodu degresīvo palielināšanu” ilgstošu pārkāpumu gadījumos.

Visbeidzot, no Pamatnostādņu 1.B punkta noteikumiem neizriet, ka pirmais pārkāpuma gads nav ņemams vērā. Tajā šajā sakarā ir tikai paredzēts, ka īslaicīgiem pārkāpumiem, parasti īsākiem par vienu gadu, nepiemēro nekādu palielināšanu. Savukārt palielināšanu piemēro par ilgāka laika pārkāpumiem, šo palielināšanu var noteikt “katru gadu” 10 % apmērā no sākumsummas, ja pārkāpums ilgst ilgāk par pieciem gadiem.

(sal. ar 109., 111., 112. un 120. punktu)

7.      Lai gan Komisija var brīvi novērtēt, pakļaujoties Kopienu tiesas kontrolei, naudas sodu samazināšanu atbilstoši Paziņojumam par naudas sodu nepiemērošanu vai to samazināšanu lietās par aizliegtajām vienošanās atkarībā no katras lietas apstākļiem, tai savukārt ir pienākums ievērot maksimālo robežu 10 % apmērā, kas ir noteikta Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā. Komisijai nav rīcības brīvības, īstenojot šo maksimālo robežu, kura ir saistīta tikai ar minētajā noteikumā paredzēto apgrozījuma lielumu.

Runājot par šo tiešo atsauci uz uzņēmuma apgrozījumu, paredzētās maksimālās robežas 10 % apmērā mērķis ir novērst, ka naudas sodi ir nesamērīgi attiecībā uz uzņēmuma lielumu un, tā kā aptuvenu norādi šajā sakarā var sniegt vienīgi kopējais apgrozījums, šis procents [apmērs] ir jāsaprot kā tāds, kas atsaucas uz kopējo apgrozījumu. Šādi sniegtā 10 % robežas mērķa definīcija tomēr nav nošķirama no iepriekšējā punktā atgādinātā Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkta teksta un piemērojamības, jo šis mērķis nevar būt pamatā iepriekš minētā panta interpretācijai, kas ir pretrunā tā redakcijai.

Komisija drīkstēja uzlikt uzņēmumam vairākus atšķirīgus naudas sodus, no kuriem katrs nav lielāks par maksimumu, kas ir noteikts Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, ar nosacījumu, ka šis uzņēmums ir izdarījis tikpat daudzus EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumus. Šajā sakarā Komisija var uzsākt tikai vienu procedūru, kurā tiek pieņemts viens vienīgs lēmums par vairāku atsevišķu pārkāpumu esamību, uzliekot uzņēmumam vairākus atšķirīgus naudas sodus, vai uzsākt vairākas procedūras, kas nav “prettiesiska Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā paredzētā maksimuma apiešana”. Iepriekš minētā maksimuma piemērošanā nav nozīmes tam, ka sods par atšķirīgiem konkurences tiesību pārkāpumiem tiek noteikts vienas procedūras laikā vai dažādās procedūrās, kas ir nošķirtas laikā, jo maksimālā robeža 10 % apmērā tiek piemērota katram EKL 81. panta pārkāpumam, par kuru Komisija uzliek sodu.

(sal. ar 124., 127., 131. un 132. punktu)

8.      Komisijas pilnvaras atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktam ietver tiesības noteikt naudas soda samaksas datumu un nokavējuma procentu sākuma datumu, noteikt šo procentu likmi un nolemt sava lēmuma izpildes kārtību, vajadzības gadījumā pieprasot bankas garantijas iesniegšanu par uzlikto naudas sodu pamatsummām un procentiem. Ja šādu pilnvaru tai nebūtu, tad uzņēmumu priekšrocības, ko tie varētu gūt no naudas sodu novēlotas samaksāšanas, varētu vājināt Komisijas, pildot savu pienākumu kontrolēt konkurences tiesību normu piemērošanu, uzliktās sankcijas. Tādējādi nokavējuma procentu piemērošanu var pamatot ar to, ka ir jānovērš līguma lietderīgās ietekmes zaudējums uzņēmumu vienpusēji ieviestās prakses dēļ, kad tie kavējas maksāt tiem uzliktos naudas sodus, un ka ir jānovērš šo uzņēmumu nonākšana labvēlīgākā situācijā, nekā ir tie uzņēmumi, kas veic tiem uzliktā naudas soda maksājumus noteiktajā termiņā.

Komisijai ir tiesības noteikt nokavējuma procentus ar tirgus likmi, kurai pieskaitīti 3,5 procenta punkti, un bankas garantijas iesniegšanas gadījumā – ar tirgus likmi, kurai pieskaitīti 1,5 procenta punkti.

Tai ir tiesības par sākuma punktu izmantot augstāku likmi par maksimālo robežu, ko piedāvā vidusmēra aizņēmējam un piemēro tirgū, ciktāl tas ir vajadzīgs, lai novērstu novēlotu rīcību, nepārkāpjot tiesības uz efektīvu tiesas aizsardzību, kas ir Kopienu tiesību pamatprincips.

Šajā sakarā, lai novērstu tiesvedības nenoteiktā ilguma ietekmi uz nokavējuma procentu apmēru, uzņēmumam ir iespēja lūgt apturēt Komisijas lēmuma, ar ko tam tiek uzlikts naudas sods vai likts iesniegt bankas garantiju, kas ļautu samazināt procentu likmi no 5,5 līdz 3,5 %, izpildi.

Turklāt, atlīdzinot ar procentiem, kas pārsniedz 0,1 % no minimālās Eiropas Centrālās Bankas noteiktās procentu likmes tās galvenajām refinansēšanas operācijām, uzņēmumu iepriekš samaksātos naudas sodus, Komisija piešķir attiecīgajam uzņēmumam tādas priekšrocības, kas neizriet ne no Līguma noteikumiem, ne no Regulas Nr. 17, ne no Regulas Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam. Komisijas piemērotās procentu likmes naudas sodiem, par kuriem vēlāk izrādās, ka tie galu galā ir samaksāti kļūdas dēļ, mērķis ir pilnīgi citāds, nekā ir nokavējuma procenti: pirmās procentu likmes mērķis ir novērst nepamatotu Kopienu iedzīvošanos uz uzņēmuma, kura prasība atcelt tam uzlikto naudas sodu ir tikusi apmierināta, rēķina, bet otrās nodokļu likmes mērķis ir novērst naudas soda samaksas ļaunprātīgus kavējumus.

(sal. ar 143., 144., 146., 148., 149. un 152. punktu)