Lieta T‑488/13

GEA Group AG

pret

Iekšējā tirgus saskaņošanas biroju
(preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)

Kopienas preču zīme – Termiņš prasības celšanai – Termiņa sākums – Apelāciju padomes lēmuma paziņošana pa telefaksu – Telefaksa saņemšana – Nokavējums – Nepārvaramas varas vai neparedzētu apstākļu neesamība – Acīmredzama nepieņemamība

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2015. gada 22. janvāra rīkojums

1.      Kopienas preču zīme – Procesa noteikumi – Paziņošana – Paziņošana pa telefaksu – Termiņu aprēķināšana – Saņemšanas datums

(Komisijas Regulas Nr. 2868/95 1. panta 61. noteikuma 2. punkts, 65. noteikuma 1. punkts un 70. noteikuma 2. punkts)

2.      Tiesvedība – Termiņi prasību celšanai – Prasības celšanas termiņa izbeigšanās – Neparedzēti apstākļi vai nepārvarama vara – Jēdziens, kas sastāv no objektīviem un subjektīviem elementiem – Ierobežojumi

(Tiesas statūtu 45. panta otrā daļa)

3.      Tiesvedība – Pierādījumu iesniegšanas termiņš – Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 1. punkts – Piemērošanas joma – Jauni pierādījumi, kas iesniegti apsvērumu attiecībā uz iebildi par nepieņemamību vai replikas, kas attiecas vienīgi uz jautājumu par pieņemamību, stadijā – Pieņemamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 48 panta 1. punkts)

1.      Atbilstoši Regulas Nr. 2868/95, ar ko īsteno Regulu Nr. 40/94 par Kopienas preču zīmi, grozītā 61. panta 2. punktam Iekšējā tirgus saskaņošanas biroja (preču zīmes, paraugi un modeļi) paziņojumi var tikt piegādāti pa telefaksu. Pa telefaksu var sūtīt jebkuru Biroja lēmumu un attiecīgi arī apelāciju padomju lēmumus.

Regulas Nr. 2868/95 65. noteikuma “Izziņošana ar telefaksa un citu tehnisku līdzekļu starpniecību” 1. punktā ir precizēts, ka “izziņošana tiek uzskatīta par veiktu datumā, kurā adresāta telefakss ir saņēmis paziņojumu”. Šīs pašas regulas 70. noteikuma “Termiņu aprēķināšana” 2. punktā ir norādīts arī, ka, “ja šis procesuālais pasākums ir paziņojums, vērā ņemamais notikums ir piesūtītā dokumenta saņemšana, ja vien nav paredzēts citādi”.

Judikatūrā ir nošķirta akta paziņošana tā adresātam, kas paredzēta likumīgas paziņošanas mērķiem, no vienas puses, un faktiskā minētā akta zināšana, kas nav nepieciešama, lai uzskatītu, ka paziņošana ir bijusi likumīga. Saskaņā ar minēto judikatūru likumīgas paziņošanas adresātam esamība vispār nav atkarīga no tā, ka persona, kuras kompetencē saskaņā ar adresāta uzņēmuma iekšējiem noteikumiem ir attiecīgais jautājums, ir faktiski iepazinusies ar lēmumu tādēļ, ka lēmums ir ticis paziņots likumīgos apstākļos brīdī, kad tas ir nodots tā adresātam un tam ir dota iespēja ar to iepazīties. Tādējādi, lai novērtētu paziņošanas likumīgumu, ir jāņem vērā vienīgi tās ārējais aspekts, proti, likumīga nodošana attiecīgajam adresātam, nevis tās iekšējais aspekts, kas attiecas uz adresāta uzņēmuma iekšējo darbību.

No tā izriet, ka, lai noteiktu paziņošanas saņemšanas datumu, ir jāņem vērā vienīgi šīs paziņošanas ārējais aspekts, proti, adresāta uzņēmuma formāla un likumīga saņemšana neatkarīgi no faktiskās saņemšanas un iepazīšanās ar to šajā uzņēmumā. Šo apsvērumu nevar atspēkot judikatūrā nostiprinātā prasība, saskaņā ar kuru paziņošana nozīmē, ka adresātam ir jābūt dotai iespējai iepazīties ar paziņoto aktu. Proti, paziņotājam ir pienākums radīt apstākļus, lai adresāts faktiski iepazītos, tas ir, pienākums attiecībā uz līdzekli (kas atbilst paziņošanas ārējam aspektam), nevis pienākums iejaukties šī adresāta iekšējā darbībā, lai nodrošinātu šo iepazīšanos, tas ir, pienākums attiecībā uz rezultātu (kas atbilst paziņošanas iekšējam aspektam).

Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka tas, ka Birojs iesniedz paziņojumus par telefaksa nosūtīšanu, kas ietver elementus, kuri tiem piešķir pierādījumu raksturu, ir pietiekami, lai konstatētu, ka minētā telefaksa adresāts to ir saņēmis. Proti, telefaksi tiek saņemti tādā veidā, ka par jebkuru problēmu saistībā ne vien ar nosūtīšanu, bet arī saņemšanu tiek norādīts ar ziņojumu par kļūdu, precīzi norādot nosūtītājam nesaņemšanas iemeslu, kādu to tam ir norādījis saņēmēja telefakss, un ka, neesot paziņojumam par šādu problēmu, tiek izveidots faktisks paziņojums par nosūtīšanu. Tādējādi ziņojuma par kļūdu neesamības gadījumā un paziņojuma par nosūtīšanu, kas ietver norādi “ok”, esamības gadījumā var tikt uzskatīts, ka nosūtītā telefaksa adresāts to ir saņēmis.

Tāpat, ja vienīgi iepazīšanās ar apstrīdēto telefaksu ļautu konstatēt, ka prasītājas pārstāvis to ir saņēmis, Birojam nebūtu iespējams izveidot pierādījumu par faktisko lēmuma paziņošanu un datumu, kurā to ir saņēmis tā adresāts, pat ja minētais lēmums būtu ticis pienācīgi paziņots tā saņēmējam. Termiņa sākums prasības celšanai par Biroja apelāciju padomju lēmumiem būtu atkarīgs no nejaušiem apstākļiem un neatkarīgs no rūpības, ar kādu Birojs ir paziņojis lēmumu, lai gan prasības celšanas termiņi ir tikuši noteikti precīzi tādēļ, lai nodrošinātu tiesisko noteiktību.

(sal. ar 14., 15. un 19.–22. punktu)

2.      Prasības celšanas termiņš ir sabiedriskās kārtības elements. Atbilstoši Tiesas statūtu 45. panta otrajai daļai atkāpties no procesuālajiem termiņiem var vienīgi absolūtos izņēmuma apstākļos – neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas gadījumā.

Neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas jēdzieni ietver objektīvu elementu, kas attiecas uz neparastiem un ārpus ieinteresētās personas ietekmes esošiem apstākļiem, un subjektīvu elementu, kas attiecas uz šīs personas pienākumu nodrošināties pret neparasta notikuma sekām, bez pārmērīgām pūlēm veicot atbilstošus pasākumus. It īpaši prasītājam ir rūpīgi jāseko uzsāktā procesa norisei un tostarp ar pienācīgu rūpību jāievēro paredzētie termiņi. Tātad nepārvaramas varas jēdziens nav piemērojams situācijā, kad rūpīga un saprātīga persona objektīvi būtu varējusi izvairīties no prasības celšanai noteiktā termiņa izbeigšanās.

Attiecībā uz neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas objektīvo elementu ir jāuzskata, ka prasītājas pārstāvja telefaksa tehniski nepareiza darbība, lai gan to var kvalificēt kā “neparastu apstākli” iepriekš minētās judikatūras izpratnē, nav “ārpus” šī pārstāvja “ietekmes esošs apstāklis”.

Proti, attiecīgais [telefaksa] aparāts ir prasītāju pārstāvošā advokātu biroja iekšējais darbarīks, par kuru ir atbildīgs vienīgi šis birojs, tāpat kā par tajā strādājošajiem darbiniekiem. Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai problēmas saistībā ar nosūtīšanu, kas rodas kādas sabiedrības iekšienē, netiek uzskatītas par neparedzētiem apstākļiem vai nepārvaramu varu. Tāpat ir ticis nospriests, ka kļūda, par kuru vainojama trešā persona, kuru advokātu birojs pilnvarojis veikt šī biroja atbildībā esošās darbības, nevar tikt uzskatīta par ārpus prasītāja, kuru pārstāv šis birojs, ietekmes esošu apstākli. Tādējādi, pat ja prasītāju pārstāvošais advokātu birojs būtu izmantojis ārējo sabiedrību tā datorsistēmas un telefaksa aprīkojuma pārvaldīšanai, šī aprīkojuma sabojāšanos nevarētu uzskatīt par apstākli, kas būtu ārpus tā ietekmes.

Apgalvojums, saskaņā ar kuru attiecīgā tehniski nepareizā darbība esot radusies pirmoreiz un attiecīgi esot bijusi neparedzama, neļauj to padarīt par ārpus prasītājas pārstāvja ietekmes esošu apstākli. Šai neparedzamībai labākajā gadījumā varētu būt nozīme, vērtējot attiecīgās personas iespēju izvairīties no pēkšņas telefaksa tehniski nepareizas darbības iestāšanās, un tādējādi, analizējot neparedzētu apstākļu vai nepārvaramas varas subjektīvo elementu.

(sal. ar 26., 27. un 32.–34. punktu)

3.      Vispārējās tiesas reglamenta 48. panta 1. punktā paredzētais papildu pierādījumu novēlotas iesniegšanas aizliegums nenozīmē papildu pierādījumus, kas ietverti apsvērumos attiecībā uz iebildi par nepieņemamību, ne arī tos, kas ietverti replikas rakstā ar mērķi atbildēt uz iebildumu rakstā ietvertajiem apgalvojumiem par nepieņemamību. Iespējai iesniegt jaunus papildu pierādījumus apsvērumos attiecībā uz iebildi par nepieņemamību ir jābūt uzskatāmai kā raksturīgam prasītāja tiesību atbildēt uz argumentiem, kurus izvirzījis atbildētājs savā iebildē par nepieņemamību, elementam, jo nevienā procesuālajā normā nav paredzēts, ka prasītājam kopš prasības pieteikuma brīža ir jāsniedz pierādījumi attiecībā uz iebildi par tā prasības nepieņemamību.

(sal. ar 30. punktu)