Pagaidu versija

ĢENERĀLADVOKĀTA PRĪTA PIKAMĒES [PRIIT PIKAMÄE]

SECINĀJUMI,

sniegti 2023. gada 14. septembrī (1)

Lieta C‑75/22

Eiropas Komisija

pret

Čehijas Republiku

Valsts pienākumu neizpilde – Direktīva 2005/36/EK un Direktīva 2013/55/ES – Profesionālās kvalifikācijas atzīšana – 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkts – Adaptācijas periods – Zināšanu pārbaude – Tā statusa noteikšana, kas ir pārraudzībā strādājošajai ieceļojušajai personai un pretendentam, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei – 6. panta b) punkts – Pakalpojumu sniedzēji – Atbrīvojums no pienākuma reģistrēties valsts sociālā nodrošinājuma iestādē uzņēmējā dalībvalstī – 45. panta 2. punkts – Farmaceiti – Darbību patstāvīga veikšana – Papildu profesionālā pieredze

I.      Ievads

1.        Izskatāmajā lietā Eiropas Komisija saskaņā ar LESD 258. pantu ir cēlusi prasību sakarā ar pienākumu neizpildi pret Čehijas Republiku, pamatojoties uz to, ka tā nav pareizi transponējusi vairākas Direktīvas 2005/36/EK (2), kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/55/ES (3) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2005/36”), normas.

2.        Komisija ir izvirzījusi astoņus iebildumus. Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks izskatīts pirmais, otrais, ceturtais un piektais iebildums.

3.        Ar pirmo iebildumu Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav pareizi transponējusi Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu, ciktāl tajos dalībvalsts kompetentajām iestādēm ir paredzēts pienākums noteikt statusu personām, kuras strādā pārraudzītu praksi vai vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei.

4.        Ar otro iebildumu Komisija pārmet Čehijas Republikai, ka tā nav transponējusi Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktu saistībā ar, pirmkārt, citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju atbrīvojumu no pienākuma reģistrēties valsts sociālā nodrošinājuma iestādē uzņēmējā dalībvalstī un, otrkārt, pakalpojumu sniedzēju pienākumu informēt šo iestādi.

5.        Ceturtais iebildums attiecas uz to, ka nav transponētas Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punkta un 31. panta 3. punkta normas, kuras saistītas ar vispārējās aprūpes māsas profesionālo nosaukumu.

6.        Ar piekto iebildumu Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika personām, kuras ir ieguvušas profesionālo apmācību farmācijas jomā, nav nodrošinājusi piekļuvi darbībām, kas minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunktā.

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Savienības tiesības

7.        Šajā lietā nozīme ir Direktīvas 2005/36 3., 6., 21., 31., 44. un 45. pantam.

B.      Čehijas tiesības

1.      Likums par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu

8.        Zákon č. 18/2004 Sb., o uznávání odborné kvalifikace a jiné způsobilosti státních příslušníků členských států Evropské unie a některých příslušníků jiných států a o změně některých zákonů (Likums Nr. 18/2004 Krājums, par Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu, kā arī dažu citu valstu valstspiederīgo profesionālo kvalifikāciju un citu prasmju atzīšanu un grozījumiem atsevišķos likumos, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 18/2004”) 13. pantā ir noteikts:

“(1)      “Adaptācijas periods” ir laikposms, kurā pretendents veic reglamentētu darbību Čehijas Republikā profesionāli kvalificētas fiziskas personas pārraudzībā, lai papildinātu zināšanas teorētiskajās un praktiskajās jomās, kuras ietilpst izglītības un apmācības, pēc kuras pabeigšanas tiek izsniegts Čehijas Republikā nepieciešamais apmācības sertifikāts, saturā, kura pārzināšana ir nepieciešama reglamentēto darbību veikšanai. Adaptācijas periods var ietvert arī studijas vai papildu apmācību, lai papildinātu profesionālo kvalifikāciju.

(2)      Atzīšanas iestāde sagatavo to jomu sarakstu, kurās ir nepieciešamas zināšanas reglamentētās darbības veikšanai un uz kurām saskaņā ar iesniegto dokumentu neattiecas pretendenta profesionālā kvalifikācija. Šīs jomas var ietvert gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās iemaņas, kas vajadzīgas reglamentētās darbības veikšanai.

(3)      Atzīšanas iestāde 24. pantā minētajā lēmumā nosaka adaptācijas perioda īstenošanas nosacījumus, proti,

a)      adaptācijas perioda ilgumu;

b)      jomas, kuras minētas 2. punktā un kurās pretendentam ir jāpapildina zināšanas adaptācijas perioda laikā;

c)      adaptācijas perioda novērtēšanas metodi.

(4)      Adaptācijas perioda ilgums nedrīkst pārsniegt trīs gadus. Ja pretendents plāno veikt reglamentētu darbību Čehijas Republikā un ja tās izpildei ir nepieciešams apliecinājums par pirmā līmeņa kvalifikāciju, adaptācijas periods nedrīkst pārsniegt divus gadus.

(5)      Pamatojoties uz 1. punktā minētās profesionāli kvalificētās personas apliecinājumu, par atzīšanu atbildīgā iestāde novērtē, vai adaptācijas perioda mērķis ir sasniegts pēc tam, kad ir beidzies termiņš, kas noteikts saskaņā ar 3. punkta a) apakšpunktu, vai, ja pretendents to pieprasa, pēc tam, kad ir pagājusi puse no šī laikposma, un pēc tam reizi sešos mēnešos. Adaptācijas perioda mērķis ir sasniegts, ja pretendents pierāda savas zināšanas jomās, kuras minētas 3. punkta b) apakšpunktā. Šādā gadījumā atzīšanas iestāde atzīst pretendenta profesionālo kvalifikāciju.”

9.        Šī likuma 14. pantā ir paredzēts:

“(1)      Zināšanu pārbaude ir pretendenta zināšanu, prasmju un profesionālo spēju pārbaude, lai novērtētu viņa spēju veikt reglamentēto darbību Čehijas Republikā. Zināšanu pārbaude notiek atzīšanas iestādē, citā administratīvā iestādē, universitātē vai citā izglītības iestādē, kas paredzēta attiecīgajam mērķim (turpmāk tekstā – “eksaminācijas iestāde”).

(2)      Atzīšanas iestāde sagatavo to jomu sarakstu, kurās ir nepieciešamas zināšanas reglamentētās darbības veikšanai un uz kurām saskaņā ar iesniegto dokumentāciju neattiecas pretendenta profesionālā kvalifikācija. Šīs jomas var ietvert gan teorētiskās zināšanas, gan praktiskās iemaņas, kas vajadzīgas reglamentētās darbības veikšanai.

(3)      Atzīšanas iestāde 24. pantā minētajā lēmumā nosaka nosacījumus zināšanu pārbaudes veikšanai, proti:

a)      jomas, kuras minētas 2. punktā un uz kurām attieksies zināšanu pārbaude, un

b)      zināšanu pārbaudes procedūru un novērtēšanas metodi.

(4)      Atzīšanas iestāde nodrošina, ka pretendentam tiek dota iespēja kārtot zināšanu pārbaudi sešu mēnešu laikā pēc 3. punktā minētā lēmuma pieņemšanas.

(5)      Zināšanu pārbaude parasti sastāv no rakstveida daļas un mutvārdu daļas. Zināšanu pārbaudi parasti kārto čehu valodā, un tās saturā ņem vērā to, ka pretendents ir persona, kas ir kvalificēta veikt darbību attiecīgajā profesijā [izcelsmes dalībvalstī]. Zināšanu pārbaudes izmaksas sedz kandidāts, un tās nedrīkst pārsniegt 6500 [Čehijas kronu] (CZK) [(4)].

(6)      Eksaminācijas iestāde novērtē, vai kandidāts ir nokārtojis vai nav nokārtojis zināšanu pārbaudi. Kandidāts ir nokārtojis pārbaudi, ja viņš pierāda, ka pārzina 3. punkta a) apakšpunktā minētās jomas. Šādā gadījumā atzīšanas iestāde atzīst pretendenta profesionālo kvalifikāciju.”

10.      Minētā likuma 15. pantā ir noteikts:

“Piemērošanas noteikumos vai profesionālajos noteikumos attiecībā uz atsevišķām reglamentētajām darbībām vai reglamentēto darbību grupu, ņemot vērā to īpatnības, var paredzēt adaptācijas perioda ilguma noteikšanas metodi un adaptācijas perioda un zināšanu pārbaudes veikšanas un novērtēšanas nosacījumus, tostarp zināšanu pārbaudes formu, saturu un apjomu.”

11.      Saskaņā ar šī paša likuma 36.a pantu:

“(1)      Pretendentam, kurš ir kādas dalībvalsts pilsonis [..] un kurš saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts tiesību aktiem veic konkrēto darbību, kas Čehijas Republikā ir reglamentēta darbība, ir atļauta arī šīs darbības īslaicīga vai gadījuma rakstura veikšana Čehijas Republikas teritorijā, neievērojot pienākumu reģistrēties profesionālajā organizācijā, saņemt atļauju no tās vai iestāties tajā saskaņā ar īpašu tiesisko regulējumu un nepieprasot savas profesionālās kvalifikācijas atzīšanu [..].

(2)      Ja izcelsmes dalībvalstī konkrētā darbība nav reglamentēta, pretendentam ir jāpierāda, ka viņš iepriekšējo desmit gadu laikā vismaz vienu gadu ir veicis attiecīgo darbību vienā vai vairākās dalībvalstīs, vai ir jāiesniedz pierādījumi par reglamentētu apmācību, ar kuru viņš ir sagatavots konkrētās darbības veikšanai izcelsmes dalībvalstī [..].

(3)      Ja reglamentētās darbības veikšanai Čehijas Republikā ir nepieciešams dokuments par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts, veicot reglamentētu darbību, pretendentam ir jāpierāda, ka viņš ir apdrošināts tādā apmērā un saskaņā ar tādiem nosacījumiem, kādi ir prasīti īpašā tiesiskajā regulējumā.

(4)      Pretendentam ir pienākums rakstiski informēt atzīšanas iestādi pirms reglamentētās darbības uzsākšanas Čehijas Republikas teritorijā. Informācijā ietver:

a)      pretendenta uzvārdu(-us) un vārdu(-us), dzimšanas datumu un pilsonību,

b)      veicamās reglamentētās darbības nosaukumu un norādi par to, vai šī darbība ir reglamentēta izcelsmes dalībvalstī, vai norādi par darbību, kuras saturs ir vislīdzīgākais,

c)      norādi par profesionālo kvalifikāciju un – 2. punktā minētajos gadījumos – arī par reglamentētās darbības veikšanu vai apmācību,

d)      datus par darba devēju, kurš reģistrēts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ja pretendents ir norīkots darbā Čehijas Republikā saistībā ar šī darba devēja pakalpojumu sniegšanu, proti:

1.      vārdu(-us) un uzvārdu(-us), dzimšanas datumu, dalībvalsti, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība, saimnieciskās darbības pastāvīgās vietas adresi, ja darba devējs ir fiziska persona, vai

2.      nosaukumu, juridisko adresi un valsti, kurā tiek veikta uzņēmējdarbība un kurā darba devējs ir juridiska persona.

(5)      Pieteikuma iesniedzējs 4. punktā minētajam paziņojumam pievieno:

a)      personas apliecību, dokumentu, kas apliecina pretendenta pilsonību, un – attiecīgā gadījumā – dokumentu, kas apstiprina 1. panta 2. punktā minēto juridisko statusu; 22. panta 6. punkta pirmā un otrā teikuma un 7. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis,

b)      dokumentu, kas apliecina, ka pretendents ir reģistrēts izcelsmes dalībvalstī un veic attiecīgo darbību saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem un ka viņa atļauja veikt attiecīgo darbību izcelsmes dalībvalstī nav atsaukta vai uz laiku apturēta; 22. panta 7. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis,

c)      profesionālās kvalifikācijas apliecinājumu; 22. panta 4. un 5. punkta, 6. punkta pirmā un trešā teikuma, kā arī 7. un 8. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis,

d)      šī panta 2. punktā minēto dokumentu, ja izcelsmes dalībvalstī attiecīgā darbība nav reglamentēta; 22. panta 4. un 5. punkta, 6. punkta pirmā un trešā teikuma, kā arī 7. un 8. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis,

e)      dokumentu saskaņā ar 3. punktu, ja reglamentētās darbības veikšanai Čehijas Republikā ir nepieciešams apliecinājums par civiltiesiskās atbildības apdrošināšanu attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts, veicot reglamentēto darbību; 22. panta 7. un 8. punkta noteikumus piemēro mutatis mutandis.

(6)      Ministrija informē par paziņošanas pienākuma izpildi tādā veidā, kas pieļauj attālinātu piekļuvi.

(7)      Ja paziņojums vai tam pievienotie dokumenti neatbilst Administratīvā procesa kodeksa vai 4. un 5. punkta prasībām, atzīšanas iestāde palīdz pretendentam novērst trūkumus uz vietas vai nekavējoties aicina viņu tos novērst. Tajā pašā laikā tā brīdina pretendentu, ka līdz brīdim, kad trūkumi tiks novērsti, vai līdz termiņam, kas noteikts 36.b panta 6. punktā, ja īpašā likumā ir paredzēts nosacījums attiecībā uz profesionālās kvalifikācijas pārbaudi, viņam nav atļauts veikt reglamentēto darbību Čehijas Republikā.

(8)      Pretendentam nekavējoties ir jāinformē atzīšanas iestāde par visām izmaiņām jebkādos faktos, kuri norādīti paziņojumā vai paziņojumam pievienotajos dokumentos, tostarp faktos, kas varētu būt par iemeslu tam, ka tiek atcelta atļauja attiecībā uz īslaicīgu vai gadījuma rakstura reglamentētas darbības veikšanu Čehijas Republikas teritorijā. Ja pretendents plāno īslaicīgi vai epizodiski veikt reglamentēto darbību Čehijas Republikā, pēc 12 mēnešiem no dienas, kad ir iesniegts pilnīgs paziņojums, viņam no jauna ir jāiesniedz šis paziņojums, izņemot 24.c panta 3. punktā minētos gadījumus. No jauna iesniedzot paziņojumu, pretendentam ir pienākums iesniegt 5. punkta b)–e) apakšpunktā minētos dokumentus vienīgi tad, ja ir mainījušies fakti, kuri izklāstīti sākotnējā paziņojumā vai šim paziņojumam pievienotajos dokumentos.

(9)      Atzīšanas iestāde reģistrē atsevišķā reģistrā datus par pretendentu un faktus, kurus viņš ir paziņojis. Atzīšanas iestāde katram paziņojumam norāda reģistrācijas numuru, paziņojuma datumu, datumu, kad atzīšanas iestādei iesniegts pilnīgs paziņojums, un norādi par paziņojuma derīgumu.”

2.      Likums par valsts veselības apdrošināšanu

12.      Zákon č. 48/1997 Sb., o veřejném zdravotním pojištění a o změně a doplnění některých souvisejících zákonů (Likums Nr. 48/1997 Krājums, par valsts veselības apdrošināšanu un dažu ar to saistīto aktu grozīšanu un papildināšanu, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 48/1997”) 11. panta 1. punktā ir noteikts:

“(1)      Apdrošinātajai personai ir tiesības:

a)      izvēlēties veselības apdrošināšanas fondu [..];

b)      izvēlēties tādu veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju Čehijas Republikas teritorijā [..], kuram ir līgumattiecības ar atbilstošo veselības apdrošināšanas fondu [..];

c)      uz piekļuvi laikā un telpā kompensējamiem pakalpojumiem, kurus sniedz pakalpojumu sniedzēji, ar kuriem attiecīgais veselības apdrošināšanas fonds noslēdzis līgumu;

d)      uz tādu pakalpojumu sniegšanu, kas tiek atlīdzināti atbilstoši šajā likumā noteiktajam apjomam un nosacījumiem, ņemot vērā, ka pakalpojumu sniedzējs par šiem kompensējamiem pakalpojumiem nedrīkst saņemt nekādu samaksu no apdrošinātās personas;

[..].”

13.      Šī likuma 17. panta 1. punktā ir paredzēts:

“Lai nodrošinātu pabalstus natūrā saistībā ar kompensējamo pakalpojumu sniegšanu apdrošinātajām personām, Veselības apdrošināšanas fonds (Všeobecná zdravotní pojišťovna České republiky) un citi veselības apdrošināšanas fondi [..] slēdz līgumus ar pakalpojumu sniedzējiem par kompensējamo pakalpojumu sniegšanu un atlīdzināšanu. [..] Līgumi netiek prasīti, ja ir piešķirts atbrīvojums attiecībā uz

a)      apdrošinātajai personai sniegto neatliekamo medicīnisko aprūpi,

[..].”

3.      Likums par profesionālo prasmju un specializēto prasmju apgūšanas un atzīšanas nosacījumiem, lai veiktu darbību ārsta, zobārsta un farmaceita profesijās

14.      Zákon č. 95/2004 Sb., o podmínkách získávání a uznávání odborné způsobilosti a specializované způsobilosti k výkonu zdravotnického povolání lékaře, zubního lékaře a farmaceuta (Likums Nr. 95/2004 Krājums, par profesionālo prasmju un specializēto prasmju apgūšanas un atzīšanas nosacījumiem, lai veiktu darbību ārsta, zobārsta un farmaceita profesijās, turpmāk tekstā – “Likums Nr. 95/2004”), 2. panta g) punktā ir noteikts:

“Farmaceita “patstāvīga darbības veikšana” ir “tādu darbību veikšana, kuras [..] farmaceits ir tiesīgs veikt bez profesionālas uzraudzības un pamatojoties uz paša veikto pacienta veselības stāvokļa un ar to saistīto apstākļu novērtējumu un izvērtējumu.”

15.      Šī likuma 10. panta 2. punktā ir paredzēts:

“Pēc profesionālo prasmju apgūšanas [..] farmaceits ir tiesīgs patstāvīgi veikt darbības, kas ietver farmaceitiskās aprūpes sniegšanu saskaņā ar likumu par veselības aprūpes pakalpojumiem, izņemot darbības, kuru patstāvīga veikšana ir atkarīga no specializētu prasmju apgūšanas 11. panta izpratnē. Tāpat farmaceits ir tiesīgs veikt darbības, kuras neietilpst veselības aprūpes sniegšanā un kuras saistītas ar zāļu ražošanu un testēšanu, kā arī zāļu uzglabāšanu un izplatīšanu saistībā ar zāļu izplatītāju atbilstoši Likumam [Nr. 378/2007 Krājums] par zālēm.”

16.      Šī likuma 11. pants ir izteikts šādi:

“(1)      Farmaceita specializēto kvalifikāciju iegūst:

a)      sekmīgi pabeidzot specializētu apmācību, kuras beigās jānokārto sertifikācijas pārbaudījums [..], uz kura pamata ministrija izsniedz farmaceitam diplomu par specializāciju attiecīgajā specializācijas jomā, vai

b)      iegūstot papildu profesionālo pieredzi saskaņā ar atbilstošu apmācības programmu iestādē, kas ir akreditēta attiecīgajā specializētās apmācības jomā vai attiecīgajā papildu profesionālās pieredzes jomā un kas pretendentam izsniegs apliecinājumu par tās pabeigšanu.

(2)      Farmaceitu specializētās apmācības jomas, kvalifikācijas un specializētās apmācības ilgums ir aprakstīti šī likuma 1. pielikumā. [..]

(3)      Reģistrācijas pieteikumu saistībā ar papildu profesionālo pieredzi kandidāts iesniedz iestādē, kas ir akreditēta profesijā, kurā paredzēts iegūt papildu profesionālo pieredzi. Pieteikumā iekļauj pierādījumus par iegūtajām profesionālajām prasmēm un, attiecīgā gadījumā, par iegūtajām specializētajām prasmēm, kā arī profesionālo karti, kas minēta 23. pantā [..].

[..]

(5)      Ministrija izsniedz iegūtās specializētās prasmes diplomu pēc tāda kandidāta pieprasījuma, kurš ir ieguvis 1. punkta b) apakšpunktā minēto papildu profesionālo pieredzi. Pieteikumam izsniegt specializētās prasmes diplomu jāpievieno apliecinājums, kuru izsniegusi 1. punkta b) apakšpunktā minētā akreditētā iestāde.

[..]

(7)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir nosacījums [..], lai patstāvīgi veiktu darbības

a)      saistībā ar sabiedrības veselības aizsardzību,

b)      transfūzijas iestādēs,

c)      farmaceitisko tehnoloģiju jomā,

d)      jomā, kas saistīta ar laboratorijas un analīzes metodēm veselības jomā, un

e)      radiofarmaceitisko preparātu jomā.

(8)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta izpratnē vispārēja tipa aptiekas jomā ir nosacījums, lai patstāvīgi veiktu darbības, kas saistītas ar aptiekas vadību [..].

(9)      Specializēto prasmju apgūšana klīniskās farmācijas jomā 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir nosacījums, lai patstāvīgi veiktu klīniskā farmaceita darbības.

(10)      Īpašu specializēto prasmju apgūšana slimnīcas aptiekas jomā ir nosacījums, lai patstāvīgi veiktu darbības, kas saistītas ar tādas aptiekas vadību, kurā ir speciālas telpas īpaši sarežģītu farmaceitisko formu sagatavošanai; šī likuma izpratnē “īpaši sarežģītas farmaceitiskās formas” ir sterilas zāles, kas paredzētas parenterālai lietošanai un kas sagatavotas specializētās aptieku telpās.

(11)      Specializēto prasmju apgūšana 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē radiofarmaceitisko preparātu vai farmaceitisko tehnoloģiju jomā vai īpašu specializēto prasmju apgūšana slimnīcas aptiekas jomā ir nosacījums, lai patstāvīgi veiktu īpaši sarežģītu farmaceitisko formu sagatavošanas darbības.

(12)      Pirms specializēto prasmju apgūšanas farmaceits 7.–11. punktā minētās darbības veic tāda veselības aprūpes speciālista profesionālā uzraudzībā, kuram ir attiecīgās specializētās prasmes.”

III. Pirmstiesas procedūra

17.      Direktīva 2013/55, ar kuru ir grozīta Direktīva 2005/36, bija jātransponē vēlākais līdz 2016. gada 18. janvārim (5).

18.      Komisija 2019. gada 25. janvārī nosūtīja Čehijas Republikai brīdinājuma vēstuli par pasākumiem, ko šī dalībvalsts ir veikusi, lai transponētu Direktīvu 2005/36. Čehijas Republika atbildēja uz šo brīdinājuma vēstuli 2019. gada 22. martā.

19.      Izvērtējusi šo atbildi, Komisija 2019. gada 28. novembrī nosūtīja Čehijas Republikai argumentētu atzinumu. Minētā dalībvalsts uz šo atzinumu atbildēja 2020. gada 28. janvārī.

20.      Komisija 2021. gada 18. februārī nosūtīja Čehijas Republikai papildu argumentēto atzinumu, uz kuru šī valsts atbildēja 2021. gada 16. aprīlī.

IV.    Tiesvedība Tiesā un lietas dalībnieku prasījumi

21.      Komisija ar 2022. gada 4. februāra prasības pieteikumu cēla šo prasību, uzskatīdama, ka, neraugoties uz tās paskaidrojumiem, Čehijas Republika nav pareizi transponējusi vairākas Direktīvas 2005/36 normas.

22.      Čehijas Republika 2022. gada 25. aprīlī iesniedza iebildumu rakstu.

23.      Komisija un Čehijas Republika pēc tam attiecīgi 2022. gada 7. jūnijā un 2022. gada 29. jūlijā iesniedza replikas rakstu un atbildes rakstu uz repliku.

24.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atzīt, ka, nepareizi transponējot Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu, 6. panta b) punktu, 7. panta 3. punktu, 21. panta 6. punktu, 31. panta 3. punktu, 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunktu, 45. panta 3. punktu, 50. panta 1. punktu kopsakarā ar VII pielikuma 1. punkta d) un e) apakšpunktu, kā arī 51. panta 1. punktu, Čehijas Republika nav izpildījusi šīs direktīvas tiesību normās paredzētos pienākumus;

–        piespriest Čehijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25.      Čehijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības daļu, kas attiecas uz pirmo, otro, trešo, ceturto, piekto un septīto pamatu, kā nepieņemamu;

–        prasību pārējā daļā noraidīt kā nepamatotu un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26.      Pakārtoti – Čehijas Republikas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību kā nepamatotu un

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

V.      Juridiskā analīze

A.      Ievada apsvērumi

27.      Čehijas Republika apstrīd to iebildumu pieņemamību, uz kuriem attiecas šie secinājumi. Šajā ziņā tā būtībā izvirza vairākus nepieņemamības pamatus, kuri attiecas, pirmkārt, uz saskaņotības un precizitātes trūkumu iebildumos, kurus Komisija izvirzījusi gan pirmstiesas procedūrā, gan tiesvedībā, un, otrkārt, uz strīda priekšmeta grozīšanu.

28.      Lai Tiesa varētu lemt par šiem nepieņemamības pamatiem, uzskatu, ka ir jāatgādina judikatūras, ko tā ir izstrādājusi šajos jautājumos, galvenās iezīmes.

1.      Par pienākumu izklāstīt iebildumus loģiski un detalizēti

29.      Pirmkārt, attiecībā uz pirmstiesas procedūru no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka šīs procedūras mērķis ir dot iespēju attiecīgajai dalībvalstij gan izpildīt savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, gan efektīvi aizstāvēties pret Komisijas formulētajiem iebildumiem (6). Minētās procedūras pareiza norise ir būtiska LESD prasīta garantija ne tikai attiecīgās dalībvalsts tiesību aizsardzībai, bet arī lai nodrošinātu, ka iespējamās tiesvedības priekšmets ir skaidri noteikts strīds (7).

30.      Turklāt, lai gan argumentētajā atzinumā ir jābūt ietvertam loģiskam un detalizētam to iemeslu izklāstam, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumā paredzētajiem pienākumiem, brīdinājuma vēstule nevar tikt pakļauta tikpat stingrām precizitātes prasībām kā argumentētais atzinums, jo tajā var ietvert tikai īsu iebildumu izklāstu. Līdz ar to nekas neliedz Komisijai argumentētajā atzinumā konkretizēt iebildumus, kurus tā jau vispārīgi ir izvirzījusi brīdinājuma vēstulē (8).

31.      Otrkārt, attiecībā uz tiesvedību ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru atbilstoši LESD 258. pantam celtajai prasībai ir jāietver loģiski un precīzi iebildumi, lai dalībvalstij un Tiesai ļautu precīzi novērtēt norādītā Savienības tiesību pārkāpuma apmēru, kas ir obligāts nosacījums, lai šī valsts vēlāk varētu izmantot savus aizstāvības līdzekļus un lai Tiesa varētu pārbaudīt norādīto pienākumu neizpildi (9). It īpaši Komisijas prasības pieteikumā ir jābūt loģiski un detalizēti izklāstītiem iemesliem, kas tai ir radījuši pārliecību, ka attiecīgā dalībvalsts nav izpildījusi kādu no Līgumos paredzētajiem pienākumiem (10).

2.      Par pienākumu negrozīt strīda priekšmetu

32.      Šajā ziņā jāuzsver, ka saistībā ar prasību, kas celta saskaņā ar LESD 258. pantu, brīdinājuma vēstule, ko Komisija nosūta dalībvalstij, un pēc tam šīs iestādes nosūtītais argumentētais atzinums nosaka strīda priekšmetu, kurš pēc tam nevar tikt paplašināts. Proti, attiecīgās dalībvalsts iespēja sniegt savus apsvērumus – pat ja tā uzskata, ka tai tā nav jāizmanto, – ir būtiska LESD paredzēta garantija, un tās ievērošana ir būtisks procesa par dalībvalsts pienākuma neizpildi norises tiesiskuma nosacījums. Līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz tiem pašiem iebildumiem, kuri minēti brīdinājuma vēstulē, ar ko uzsākta pirmstiesas procedūra (11). Pretējā gadījumā šādu pārkāpumu nevar anulēt fakts, ka atbildētāja dalībvalsts ir formulējusi savus apsvērumus, pamatojoties uz argumentēto atzinumu (12).

33.      Šādos apstākļos, lai gan ir taisnība, ka prasības priekšmeta robežas nosaka pirmstiesas procedūra un ka līdz ar to Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz vienādiem iebildumiem (13), saskaņā ar šo nosacījumu tomēr nevar visos gadījumos pieprasīt, lai to formulējums pilnībā sakristu, ja strīda priekšmets nav ticis paplašināts vai grozīts (14). Tādējādi Komisija prasības pieteikumā var precizēt savus sākotnējos iebildumus, tomēr ar nosacījumu, ka tā negroza strīda priekšmetu (15).

34.      Čehijas Republikas izvirzītie nepieņemamības pamati ir jāanalizē, ņemot vērā šo judikatūru.

B.      Par pirmo iebildumu – Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta netransponēšanu

1.      Par iebilduma pieņemamību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

35.      Čehijas Republika izvirza divus nepieņemamības pamatus.

36.      Pirmām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka prasības pieteikumā formulētais iebildums neatbilst iebildumam, kas ietverts argumentētajā atzinumā. Šajā ziņā tā norāda, ka argumentētais atzinums attiecās vienīgi uz to, ka Čehijas tiesiskajā regulējumā bija jāizskaidro attiecīgo personu statuss, lai gan prasības pieteikumā Komisija tagad pārmet Čehijas Republikai, ka tā valsts tiesībās nav ieviesusi pienākumu kompetentajām iestādēm noteikt attiecīgo personu statusu.

37.      Otrām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka iebildums nav skaidri formulēts. Tā norāda, ka prasības pieteikuma 23. punktā Komisija liek saprast, ka dokuments, kurā ir noteikts šis statuss, kompetentajai iestādei būtu jāizsniedz katrai attiecīgajai personai, lai gan prasības pieteikuma 22. punktā tā, šķiet, atzīst, ka šo personu statuss varētu būt paredzēts likumā.

38.      Savukārt Komisija uzskata, ka iebildums ir pieņemams. Tā norāda, ka strīda priekšmets, kāds tas ir noteikts brīdinājuma vēstulē un pēc tam argumentētajā atzinumā, prasības pieteikumā nav ticis paplašināts vai grozīts. Tā piebilst, ka šis iebildums skaidri attiecas uz Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta netransponēšanu attiecībā uz kompetento iestāžu pienākumu noteikt juridisko statusu personām, kuras strādā pārraudzītu praksi vai vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei.

b)      Izvērtējums

39.      Attiecībā uz pirmo nepieņemamības pamatu – no argumentētā atzinuma izriet (16), pirmkārt, ka Komisija uzskata, ka Čehijas tiesību normās, ar kurām īstenota Direktīva 2005/36, nav izskaidrots to personu juridiskais statuss, kuras strādā pārraudzītu praksi vai gatavojas zināšanu pārbaudei, un tajās nav sniegts arī juridiskais pamats, kas ļautu kompetentajām iestādēm izskaidrot šo statusu. Tā piebilst, ka minētajam statusam ir jābūt pietiekami skaidram un precīzam, lai ļautu attiecīgajām personām zināt savas tiesības. Otrkārt, saskaņā ar prasības pieteikumu, kuru iesniegusi Komisija, Čehijas atbilstošās tiesību normas neļauj pietiekami skaidri un precīzi noteikt attiecīgo personu juridisko statusu.

40.      Manuprāt, no šī salīdzinājuma izriet, ka gan argumentētajā atzinumā, gan prasības pieteikumā Komisija attiecībā uz Čehijas tiesību aktiem pārmet to, ka tajos nav pietiekami precizēts personu, kuras strādā pārraudzītu praksi vai gatavojas zināšanu pārbaudei, juridiskais statuss. Manā skatījumā, no tā ir secināms, ka Komisija nav grozījusi strīda priekšmetu tiesvedības stadijā un tādējādi izvirzītais nepieņemamības pamats nav pamatots.

41.      Attiecībā uz otro nepieņemamības pamatu, kas saistīts ar pienākumu izklāstīt iebildumu loģiski un precīzi, uzskatu, ka Komisija nav pārkāpusi šo prasību, jo, kā jau esmu norādījis, no prasības pieteikuma izriet, ka Komisija nepārprotami apgalvo, ka Čehijas tiesību normās nav ļauts noteikt attiecīgo personu juridisko statusu. Tāpēc arī šis nepieņemamības pamats ir jānoraida.

2.      Par iebilduma pamatotību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

42.      Komisija apgalvo, ka Čehijas tiesību normās, proti, Likuma Nr. 18/2004 13.–15. pantā, nav precizēts to personu juridiskais statuss, kuras strādā pārraudzītu praksi vai gatavojas zināšanu pārbaudei.

43.      Tā norāda, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunkta normu galvenais mērķis ir garantēt attiecīgajām personām drošu un pietiekami skaidru juridisko statusu, kas tām ļautu dalībvalstī, uz kuru tās dodas, netikt pakļautām patvaļīgam lēmumam.

44.      Tā apgalvo, ka Čehijas Republika nav norādījusi nevienu valsts tiesību normu, kas ļautu skaidri noteikt attiecīgo personu statusu.

45.      Savukārt Čehijas Republikas skatījumā šis iebildums nav pamatots.

46.      Tā atgādina, ka dalībvalstīm nav pienākuma burtiski transponēt kādas direktīvas normu. Tā norāda, ka Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā nav nedz minētas konkrētas tiesības un pienākumi, kuri ir jāatzīst attiecīgajām personām, nedz arī noteikts, ka tām ir jāatzīst īpašs statuss, un līdz ar to nav aizliegts, kā tas ir paredzēts Čehijas tiesībās, ka šo personu statuss tiek regulēts vispārējos tiesību aktos.

47.      Čehijas Republika piebilst, ka Direktīvā 2005/36 nav prasīts, lai valsts tiesību aktos būtu paredzēts vienots režīms, kas piemērojams personām, kuras strādā pārraudzītu praksi vai gatavojas zināšanu pārbaudei. Šāda prasība esot balstīta uz nepareizu pieņēmumu, ka šīs personas veido viendabīgu grupu, uz kuru varētu attiekties vienots īpašs statuss, lai gan attiecīgo personu statuss noteikti ir atkarīgs no to personiskās situācijas. Tomēr tā uzskata, ka Čehijas tiesībās ir ietverti skaidri un precīzi kritēriji, kuri ļauj attiecīgajām personām identificēt savu statusu atkarībā no konkrētiem to uzturēšanās apstākļiem.

b)      Izvērtējums

48.      Lai izvērtētu šo iebildumu, pirmām kārtām, ir jāprecizē Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzētā pienākuma konkrētais priekšmets un tvērums.

49.      Šajā ziņā atgādināšu, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, lai noteiktu Savienības tiesību normas jēgu un tvērumu, ir jāņem vērā ne tikai šīs normas formulējums, bet arī tās konteksts un tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, mērķi (17).

50.      Attiecībā uz Direktīvas 2005/36 mērķiem no šīs direktīvas 1. un 4. panta izriet, ka savstarpējas atzīšanas pamatmērķis ir ļaut tās profesionālās kvalifikācijas ieguvējam, kas ļauj viņam veikt darbību reglamentētā profesijā viņa izcelsmes dalībvalstī, uzņēmējā dalībvalstī veikt darbību tajā pašā profesijā, kurai viņš ir kvalificēts izcelsmes dalībvalstī, un darīt to saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem kā uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem (18).

51.      Turpinot, ar Direktīvas 2005/36 10.–14. pantu ir izveidota vispārēja kvalifikāciju apliecinošu dokumentu atzīšanas sistēma. Saistībā ar šo sistēmu šīs direktīvas 13. panta 1. punktā ir paredzēts, ka uzņēmējas dalībvalsts kompetentajai iestādei ir jāļauj pretendentiem sākt darbību reglamentētajā profesijā un darboties tajā saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem, kurus piemēro tās pilsoņiem, ja viņiem ir kompetences apliecinājums vai kvalifikāciju apliecinoši dokumenti, kuri minēti šīs direktīvas 11. pantā un kurus ir izdevusi citas dalībvalsts kompetentā iestāde tādā pašā nolūkā. Šādos apstākļos uzņēmēja dalībvalsts var salīdzināt tās tiesiskajā regulējumā paredzētās apmācības prasības ar izcelsmes dalībvalstī noteiktajām prasībām. Pēc šīs pārbaudes uzņēmējai dalībvalstij saskaņā ar šīs pašas direktīvas 14. panta 1. punktu ir iespēja izsmeļoši paredzētās situācijās (19) noteikt kompensācijas pasākumus, kuri ietver vai nu “adaptācijas periodu”, kas var ilgt līdz trim gadiem, vai arī “zināšanu pārbaudi”. No tā izriet, ka šī iespēja, par kuru Direktīvas 2005/36 14. panta 5. punktā ir precizēts, ka tā ir jāizmanto, ievērojot samērīguma principu, ir piemērojama tikai, ciktāl nevar tikt īstenots kvalifikāciju līdzvērtības princips.

52.      Tieši šādā kontekstā Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā attiecīgi ir definēti jēdzieni “adaptācijas periods” un “zināšanu pārbaude”. Konkrētāk, no šiem apakšpunktiem izriet, ka šo kompensācijas pasākumu kārtību, kā arī statusu, kāds ir personai, kura strādā pārraudzītu praksi, un pretendentam, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei, “nosaka” uzņēmējas dalībvalsts kompetentās iestādes (20). Man šķiet, ka no vārda “noteikt” lietojuma izriet, ka šīm iestādēm ir pienākums “precīzi definēt” (21) to personu statusu, uz kurām attiecas šīs tiesību normas.

53.      Attiecībā uz “adaptācijas periodu” Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā turklāt ir noteikts, ka “statusu, kāds uzņēmējā dalībvalstī ir personai, kura strādā pārraudzītu praksi, jo īpaši attiecībā uz šīs personas uzturēšanās tiesībām, kā arī pienākumiem, sociālajām tiesībām un priekšrocībām, pabalstiem un atalgojumu, nosaka attiecīgās dalībvalsts kompetentās iestādes saskaņā ar spēkā esošajiem Kopienas tiesību aktiem”. Manuprāt, šis papildinājums ir izskaidrojams ar tā adaptācijas perioda ilgumu un īpatnībām, kurš saskaņā ar to pašu pantu nozīmē “darbības veikšan[u] reglamentētā profesijā uzņēmējā dalībvalstī šīs profesijas kvalificēta pārstāvja pārraudzībā; šādu pārraudzītas prakses periodu var papildināt turpmāka apmācība”. Proti, attiecīgo personu statusam ne vienmēr ir tas pats saturs, jo to pretendentu statuss, kas pabeidz adaptācijas periodu, noteikti aptver plašāku jomu nekā to pretendentu statuss, kuri gatavojas zināšanu pārbaudei. Šādos apstākļos šī atšķirība satura ziņā, manuprāt, neizraisa atšķirību pēc būtības, jo kompetentajām iestādēm ar vienādu precizitātes pakāpi ir jānosaka gan migrējošo praktikantu statuss, gan zināšanu pārbaudes kandidātu statuss.

54.      No visiem šiem elementiem secinu, ka kompetentajām iestādēm ir ne tikai jādefinē attiecīgo personu statuss, bet arī jānodrošina tā precizitāte un skaidrība, lai tās varētu droši zināt savu tiesisko stāvokli, it īpaši, lai atvieglotu to kompensācijas pasākumu pareizu izpildi, kuri nepieciešami uzņēmējdarbības veikšanai uzņēmējā dalībvalstī. Turklāt šī dubultā prasība ir jāievēro neatkarīgi no metodes, ko izraudzījušās dalībvalstis, kuras var brīvi noteikt šo statusu, vai nu izstrādājot īpašas tiesību normas, vai arī atsaucoties uz vispārējiem tiesību aktiem. Tomēr neatkarīgi no izmantotās metodes valsts pasākumiem ir jāļauj sasniegt direktīvā paredzēto rezultātu (22).

55.      Ņemot vērā visus šos apsvērumus, otrām kārtām, ir jāizvērtē Komisijas izvirzītā iebilduma pamatotība.

56.      Šajā ziņā jāuzsver, ka no Tiesas judikatūras izriet, ka tad, ja Komisija ir sniegusi pietiekamu informāciju, kas liecina, ka atbildētājas dalībvalsts pieņemtās valsts tiesību normas nevar nodrošināt efektīvu direktīvas īstenošanu, šai dalībvalstij pēc būtības un detalizēti ir jāapstrīd šādi sniegtā informācija un no tās izrietošās sekas (23).

57.      Šajā gadījumā nav strīda par to, ka Likuma Nr. 18/2004 13.–15. pantā ir paredzēta adaptācijas perioda un zināšanu pārbaudes veikšanas kārtība. Savukārt, kā apgalvo Komisija, šajos pantos nav nevienas tiesību normas par attiecīgo personu statusu un nav arī atsauces uz citu tiesisko regulējumu šī statusa noteikšanai.

58.      Ņemot vērā Komisijas sniegto informāciju, Čehijas Republika atsaucas uz vispārīga rakstura valsts noteikumiem, kuru piemērošana ir atkarīga no kategorijas, kurā, ņemot vērā to individuālo situāciju, ietilpst pārraudzībā strādājošā ieceļojušā persona un pretendents, kas vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei.

59.      Paturot to prātā, pat ja iespējamo situāciju daudzveidība varētu apgrūtināt vienota statusa noteikšanu, šāds pamatojums nevar atbrīvot kompetentās iestādes no pienākuma noteikt attiecīgo personu tiesisko stāvokli tā, lai tām būtu skaidra un precīza informācija šajā jautājumā.

60.      Tomēr uzskatu – tā kā nav neviena valsts noteikuma, kas ļautu viegli identificēt šo personu statusu, tad ar to vien, ka pastāv šīs vispārīgās tiesību normas, nepietiek, lai nodrošinātu Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzētā pienākuma pareizu transponēšanu.

61.      Šādos apstākļos ierosinu Tiesai apmierināt pirmo iebildumu, kuru ir izvirzījusi Komisija.

C.      Par otro iebildumu – Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta netransponēšanu

1.      Par iebilduma pieņemamību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

62.      Čehijas Republika ir izvirzījusi divus nepieņemamības pamatus.

63.      Attiecībā uz Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta netransponēšanu Čehijas Republika apgalvo, ka šī pienākumu neizpilde pat lakoniski nav tikusi minēta brīdinājuma vēstulē un ka tā nav loģiski un detalizēti izklāstīta argumentētajā atzinumā. Tā piebilst, ka ne brīdinājuma vēstulē, ne argumentētajā atzinumā Komisija nav norādījusi attiecīgās Čehijas tiesību normas un ka tikai prasības pieteikuma stadijā tai ir bijusi iespēja saprast, ka pienākums reģistrēties sociālā nodrošinājuma iestādē uzņēmējā dalībvalstī ir jāsaprot arī kā pakalpojumu sniedzēja pienākums noslēgt līgumu ar valsts veselības apdrošināšanas fondu. No tā Čehijas Republika secina, ka Komisija nav ievērojusi pienākumu precizēt iebildumu jau no pirmstiesas procedūras sākuma un prasības stadijā ir paplašinājusi tā priekšmetu.

64.      Turklāt Čehijas Republika uzsver, ka pienākums iepriekš vai – steidzamos gadījumos – pēc tam informēt sociālā nodrošinājuma iestādi par sniegtajiem pakalpojumiem ir paredzēts šīs direktīvas 6. panta otrajā daļā. Tomēr tā norāda, ka šīs tiesību normas pārkāpums nav ticis izvirzīts ne brīdinājumā, ne argumentētajā atzinumā un nav minēts arī prasības pieteikumā un tās prasījumu daļā. Tā piebilst, ka pati šīs pienākumu neizpildes būtība brīdinājuma vēstulē nav tikusi aplūkota un tādējādi Komisija ir paplašinājusi iebilduma priekšmetu. Visbeidzot tā apgalvo, ka argumentētajā atzinumā šis iebildums nav izklāstīts skaidri un loģiski, un no tā secina, ka šajā jautājumā prasības pieteikums ir nepieņemams.

65.      Savukārt Komisija uzskata, ka šis iebildums ir pieņemams.

66.      Tā apgalvo, ka kopš brīdinājuma vēstules nosūtīšanas iebilduma saturs ir palicis tāds pats. Komisija norāda, ka Čehijas Republikas atbildē uz brīdinājumu sniegtā informācija pierāda, ka tā bija sapratusi iebilduma priekšmetu. Komisija apgalvo – tā kā šī dalībvalsts nebija sniegusi nekādu atsauci uz Čehijas tiesībām, tai pašai bija jānoskaidro atbilstošās valsts tiesību normas un tādējādi šo tiesību normu pieminēšanu tikai prasības pieteikuma stadijā nevar vērtēt kā iebilduma grozīšanu.

67.      Komisija atzīst, ka saistībā ar pakalpojumu sniedzēja pienākumu informēt sociālā nodrošinājuma iestādi tai esot bijis jāmin Direktīvas 2005/36 “6. panta otrā daļa”. Tomēr tā norāda, ka brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā tā ir atgādinājusi šīs tiesību normas saturu un ka savos apsvērumos Čehijas Republika ir konkrēti atbildējusi uz šo iebildumu.

b)      Izvērtējums

68.      Attiecībā uz pirmo nepieņemamības pamatu vispirms norādīšu, ka brīdinājuma vēstulē Komisija ir norādījusi, ka Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkts par ārvalstu pakalpojumu sniedzēju atbrīvojumu no prasībām par reģistrāciju sociālā nodrošinājuma iestādē nav ticis transponēts Čehijas valsts tiesību aktos (24).

69.      Turpinājumā norādīšu, ka Komisija argumentētajā atzinumā ir izvērtējusi Čehijas Republikas atbildes un detalizēti izklāstījusi šo iebildumu, precizējot, ka Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktā ir paredzēts, ka šī reģistrācija nav prasīta un ka vienkārša informācija, ko pakalpojumu sniedzējs sniedz valsts sociālā nodrošinājuma iestādei, aizstāj šādu reģistrāciju, lai norēķinātos ar apdrošinātāju. Komisija norādīja, ka šī tiesību norma nozīmē, ka tas, ka ārsts ir sniedzis medicīniskos pakalpojumus citā dalībvalstī pacientam, uz kuru attiecas valsts veselības apdrošināšanas sistēma, nevar izraisīt atteikumu pacientam vai ārstam atlīdzināt veselības aprūpes izdevumus, pamatojoties uz to, ka ārsts nav reģistrēts valsts veselības apdrošināšanas sistēmā uzņēmējā dalībvalstī. Pēc tam tā uzskatīja, ka Čehijas tiesību akti neatbilst šīm prasībām (25).

70.      No šiem elementiem izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Čehijas Republika, attiecīgais iebildums ir bijis izvirzīts brīdinājuma vēstulē un ir bijis pietiekami detalizēti izklāstīts argumentētajā atzinumā.

71.      Turklāt nevar arī apgalvot, ka tiesvedības stadijā Komisija būtu paplašinājusi iebilduma priekšmetu. Proti, pēc Čehijas Republikas sniegtajām atbildēm uz argumentēto atzinumu Komisija ir vienīgi atsaukusies uz jaunajām Čehijas tiesību normām, lai apgalvotu, ka iebildums, kura saturu tā nav mainījusi, ir pamatots.

72.      Ņemot vērā visus šos elementus, uzskatu, ka Čehijas Republikas izvirzītais pirmais nepieņemamības pamats nevar tikt apmierināts.

73.      Attiecībā uz otro nepieņemamības pamatu pietiek konstatēt, ka brīdinājuma vēstulē (26) Komisija būtībā ir atgādinājusi pakalpojumu sniedzēju pienākumu informēt sociālā nodrošinājuma iestādi un aicinājusi Čehijas Republiku nodrošināt tā izpildi. Turklāt argumentētajā atzinumā (27) Komisija ir pārņēmusi šo iebildumu un uzsvērusi, ka Čehijas valsts tiesību aktos šiem pakalpojumu sniedzējiem esot bijis jānosaka tikai šis pienākums.

74.      Manuprāt, no tā izriet, ka pirmstiesas procedūras stadijā Komisija ir ievērojusi prasības attiecībā uz šī iebilduma iesniegšanu, un tai nevar arī pārmest, ka tā to ir izvirzījusi tikai savā prasības pieteikumā.

2.      Par iebilduma pamatotību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

75.      Komisijas ieskatā ar Likuma Nr. 18/2004 36.a pantu, uz kuru ir atsaukušās Čehijas iestādes, nepietiek, lai pareizi transponētu Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktu, jo Čehijas tiesību aktos (28) esot noteikts, ka apdrošinātās personas izdevumu atlīdzināšana ir atkarīga no līgumattiecību esamības starp pakalpojumu sniedzēju un Čehijas veselības apdrošināšanas fondu.

76.      Komisija norāda, ka Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktā uzņēmējai dalībvalstij ir noteikts pienākums citā dalībvalstī reģistrētus pakalpojumu sniedzējus atbrīvot no pienākuma reģistrēties “valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju saistībā ar darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā”, un ka tādējādi ar šo tiesību normu dalībvalstīm arī ir aizliegts attiecībā uz veselības aprūpes, kas veikta šajā saistībā, izdevumu atlīdzināšanu ārstam vai pacientam izvirzīt nosacījumu par šādu iekļaušanu. Komisija uzskata, ka šī panta mērķis ir aizliegt jebkādu nepamatotu pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumu. Tā uzsver, ka pirms Direktīvas 2005/36 stāšanās spēkā atteikums atlīdzināt izdevumus par veselības aprūpi, ko pacientiem bez iepriekšējas atļaujas snieguši citā dalībvalstī reģistrēti pakalpojumu sniedzēji, tika uzskatīts par tādu, kas ir pretrunā LESD 56. pantam (29).

77.      Tā norāda, ka šis jēdziens “reģistrācija” ir jāuzskata par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un ar attiecīgo tiesisko regulējumu izvirzīto mērķi, kas ir nodrošināt pakalpojumu sniegšanas brīvības ievērošanu.

78.      Tādējādi minētais jēdziens ietverot ne tikai reģistrāciju šī vārda tiešā nozīmē iestādē, ko dalībvalsts ir identificējusi kā savu galveno sociālā nodrošinājuma iestādi, bet arī citas administratīvas vai juridiskas prasības, kas rada līdzīgas sekas kā reģistrācija un kas, iespējams, būtu jāievēro citās dalībvalsts iestādēs, kuras tā vai citādi veicina sociālā nodrošinājuma sistēmas darbību.

79.      Komisija norāda, ka saskaņā ar tās rīcībā esošo informāciju Čehijas veselības apdrošināšanas sistēma esot organizēta tā, ka tad, ja ārsti nav noslēguši līgumu ar apdrošinātās personas veselības apdrošināšanas fondu, pacienti nesaņem atlīdzību par sniegto veselības aprūpi, lai gan viņi veic iemaksas savā apdrošināšanas fondā. Līdz ar to, izņemot neatliekamās medicīniskās aprūpes gadījumus, pacientam esot pienākums norēķināties ar ārstu par ārstēšanu, nesaņemot atlīdzību no sava veselības apdrošināšanas fonda.

80.      Tā uzsver, ka šādu līgumu noslēgšana ar veselības apdrošināšanas fondu ir pakļauta sarežģītam procesam un ka šāda līguma slēgšanas tiesību iegūšana nav automātiska, bet uz to attiecas stingra atlases procedūra, un līdz ar to ad hoc līgums nevarot tikt noslēgts saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību, uz kuru attiecas LESD 56. pants.

81.      Komisija no tā secina, ka šis pienākums noslēgt līgumu ar pacienta veselības apdrošināšanas fondu ir jāuzskata par pienākumu, kas ietilpst “reģistrācijas” jēdzienā, lai varētu norēķināties ar apdrošinātājiem Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta izpratnē.

82.      Komisija atzīst, ka Savienības tiesības principā neliedz dalībvalstij ārstēšanas izdevumu atlīdzināšanu pakārtot noteiktu prasību ievērošanai, bet uzskata, ka Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktam ir pretrunā administratīvās prasības, kuras – tāpat kā reģistrācija – pašas par sevi padara pilnīgi neiespējamu jebkādu izdevumu atlīdzināšanu saistībā ar pakalpojumiem, kuri sniegti pakalpojumu sniegšanas ietvaros.

83.      Tā piebilst, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru (30) Čehijas veselības aprūpes izdevumu atlīdzināšanas sistēma ir pretrunā arī LESD 56. pantam, kura izpausme ir Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkts, un ka šajā Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošana dalībvalstīm uzliek pienākumu pielāgot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas.

84.      Tā apgalvo, ka “valsts sociālā nodrošinājuma iestādes” jēdziens Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta izpratnē ir plašāks nekā “apdrošinātāja” jēdziens un ka tas ietver arī veselības apdrošināšanas fondus, jo tie ir atbildīgi par to medicīnisko pakalpojumu izdevumu atlīdzināšanu, kuri sniegti pacientiem atbilstīgi veselības apdrošināšanai.

85.      Čehijas Republika apgalvo, ka otrais iebildums nav pamatots.

86.      Tā uzskata, ka Čehijas tiesībās paredzēto pienākumu noslēgt līgumu ar veselības apdrošināšanas fondu nevar pielīdzināt pienākumam reģistrēties valsts sociālā nodrošinājuma iestādē Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta izpratnē, un šajā ziņā tā atsaucas uz spriedumu Komisija/Spānija (31).

87.      Tā norāda, ka Komisijas analīzi nepamato Direktīvas 2005/36 6. panta formulējums, kurā ir nošķirta valsts sociālā nodrošinājuma iestāde, kurā nav jāreģistrējas, no vienas puses, un apdrošinātājs, kuram tiek izrakstīts rēķins par pakalpojumiem, no otras puses. Attiecīgais veselības apdrošināšanas fonds tomēr esot apdrošinātājs šīs tiesību normas izpratnē, nevis valsts sociālā nodrošinājuma iestāde tās izpratnē.

88.      Tā apgalvo, ka sociālā nodrošinājuma sistēma, saskaņā ar kuru izdevumi par veselības aprūpi, kas nav neatliekamā medicīniskā aprūpe, tiek atlīdzināti tikai līgumpartneriem, ir diezgan izplatīta Savienībā un ļauj nodrošināt šīs sistēmas finansiālo stabilitāti, kvalitāti un medicīniskās aprūpes tuvumu.

89.      Turklāt tā atsaucas uz Direktīvas 2005/36 38. apsvērumu, kas tās ieskatā apstiprina tās analīzi, ka šī direktīva neattiecas uz veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un to atlīdzināšanu.

b)      Izvērtējums

90.      Pirms šī iebilduma pamatotības pārbaudes ir precīzi jāapraksta tā priekšmets. Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija būtībā pārmet Čehijas Republikai, ka tā nav transponējusi Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktu, pirmkārt, attiecībā uz citā dalībvalstī reģistrētu pakalpojumu sniedzēju atbrīvojumu no pienākuma reģistrēties valsts sociālā nodrošinājuma iestādē uzņēmējā dalībvalstī un, otrkārt, attiecībā uz pakalpojumu sniedzēja pienākumu informēt šo iestādi.

91.      Manuprāt, no tā izriet, ka saistībā ar izskatāmo prasību sakarā ar valsts pienākumu neizpildi Čehijas Republikas veikto valsts pasākumu saderība var tikt izvērtēta, ņemot vērā tikai šo pantu, nevis citas Savienības tiesību normas, piemēram, LESD 56. pantu. No tā secinu, ka Komisijas argumentiem, kas izvirzīti, pamatojoties uz šo pēdējo minēto pantu, nav nozīmes.

92.      Ņemot to vērā, lai izprastu Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta normu jēgu un tvērumu, vispirms ir jāatgādina šīs direktīvas mērķi un ar to izveidotā sistēma pakalpojumu sniegšanas jomā.

93.      Attiecībā uz Direktīvas 2005/36 mērķiem – no šīs direktīvas 4. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir veicināt pakalpojumu sniegšanas brīvību, ieviešot īpašus noteikumus, lai paplašinātu iespēju veikt profesionālo darbību, lietojot sākotnējo profesionālo nosaukumu.

94.      Šajā ziņā Direktīvas 2005/36 II sadaļā (32) ir noteikta vienkāršota atzīšanas procedūra pakalpojumu sniedzēju labā. Šī sistēma, kas ir balstīta uz brīvas pakalpojumu sniegšanas principu (33), ir saistīta ar tādas pakalpojumu sniegšanas īpatnībām, kura saskaņā ar šīs direktīvas 5. panta 2. punktu atbilst īslaicīgai un gadījuma rakstura darbības veikšanai profesijā uzņēmējā dalībvalstī (34).

95.      Šādos apstākļos minētajā direktīvā brīvas pakalpojumu sniegšanas princips ir saskaņots ar uzņēmējas dalībvalsts interesēm. Tādējādi, atbrīvojot pakalpojumu sniedzēju no kvalifikāciju atzīšanas mehānisma piemērošanas, šī direktīva saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu ļauj dalībvalstīm pirms pirmreizējas pakalpojumu sniegšanas pieprasīt deklarāciju (35), kuras mērķis, jo īpaši attiecībā uz profesijām, kas skar sabiedrības veselību un drošību, ir veikt pakalpojumu sniedzēja profesionālās kvalifikācijas ierobežotu pārbaudi. Pēc šīs pārbaudes kompetentajai iestādei ne vēlāk kā viena mēneša laikā pēc deklarācijas saņemšanas (36) ir jāpieņem lēmums atļaut pakalpojumu sniegšanu vai noteikt zināšanu pārbaudi.

96.      Šajā sistēmā, lai ierobežotu šķēršļus pakalpojumu sniegšanas brīvībai, Direktīvas 2005/36 6. pantā ir paredzēts, ka uzņēmēja dalībvalsts atbrīvo pakalpojumu sniedzējus, kuri ir reģistrēti citā dalībvalstī, no prasībām, ko tā profesionāļiem, kas ir reģistrēti tās teritorijā, izvirza attiecībā uz a) “profesionālas organizācijas vai struktūras atļauju, reģistrāciju vai dalību tajā” vai b) “reģistrāciju valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, lai norēķinātos ar apdrošinātāju saistībā ar darbībām, kas veiktas apdrošināto personu labā”. Šajā pantā ir precizēts, ka “tomēr pakalpojumu sniedzējs iepriekš vai – steidzamos gadījumos – pēc tam informē b) apakšpunktā minēto iestādi par viņa sniegtajiem pakalpojumiem”.

97.      Spriedums Komisija/Spānija, uz kuru atsaucas Čehijas Republika, var sniegt skaidrojumus attiecībā uz Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta interpretāciju. Minētajā lietā Komisija, kas bija vērsusies Tiesā ar prasību sakarā ar pienākumu neizpildi, pārmeta Spānijas Karalistei, ka tā nav transponējusi Direktīvas 93/16/EEK (37) 18. pantu, kura normas (38) ir līdzvērtīgas Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta normām. Komisijas argumentācija galvenokārt bija balstīta uz apstākli, ka šīs dalībvalsts tiesiskajā regulējumā bija paredzēts, ka veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu atlīdzināšana ir atkarīga no ārsta piesaistes valsts veselības aprūpes sistēmai.

98.      Noraidīdama šo iebildumu, Tiesa vispirms atzina, ka ne Direktīvas 93/16 18. panta, ne kādas citas šīs direktīvas tiesību normas mērķis nav novērst visus šķēršļus, kuri varētu pastāvēt dalībvalstīs attiecībā uz medicīnisko pakalpojumu izdevumu atlīdzināšanu, ko veic apdrošināšanas sabiedrība, ar kuru ārsts, kas reģistrēts citā dalībvalstī, nav saistīts (39). Pēc tam Tiesa norādīja, ka šāds pienākums pārsniegtu direktīvas par diplomu savstarpēju atzīšanu ietvaru un nebūtu atbilstošs Direktīvas 93/16 divdesmit otrajam apsvērumam, no kura izriet, ka tā neietekmē dalībvalstu pilnvaras veidot savas sociālā nodrošinājuma sistēmas (40).

99.      Tādējādi no šī sprieduma izriet, ka Tiesa nošķir uzņēmējai dalībvalstij noteikto pienākumu atbrīvot pakalpojumu sniedzēju no reģistrēšanās valsts sociālā nodrošinājuma iestādē, no vienas puses, un šīs valsts veikto veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu atlīdzināšanas sistēmas organizēšanu, no otras puses.

100. Tomēr man šķiet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Tiesas argumentācija spriedumā Komisija/Spānija joprojām ir atbilstoša, lai izvērtētu izskatāmā iebilduma pamatotību.

101. Šajā ziņā no Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta formulējuma izriet, ka medicīnisko pakalpojumu, kurus sniedzis pakalpojumu sniedzējs, izdevumu atlīdzināšana nevar tikt pakļauta nosacījumam par reģistrāciju valsts sociālā nodrošinājuma iestādē. Tātad no šīs tiesību normas formulējuma nekādi neizriet, ka – izņemot tajā paredzēto atbrīvojumu – pakalpojumu sniedzējam nav pienākuma izpildīt formalitātes, kuras attiecas uz rēķinu par veselības aprūpes pakalpojumiem izrakstīšanu un kuras saistītas ar uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanu. Manuprāt, no tā izriet, ka minētā tiesību norma neregulē veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu atlīdzināšanas kārtību, kas paredzēta dalībvalsts tiesiskajā regulējumā.

102. Turklāt šādu interpretāciju apstiprina Direktīvas 2005/36 38. apsvēruma lasījums, saskaņā ar kuru “šīs direktīvas noteikumi neiespaido dalībvalstu kompetenci attiecībā uz savas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanu un to darbību noteikšanu, kuras jāveic saskaņā ar šo sistēmu”. Ievērojot šo loģiku, šajā direktīvā nav paredzēts nekāds vispārējs mehānisms, ar ko tiek organizētas attiecības starp kvalifikāciju atzīšanu un valstu sociālā nodrošinājuma sistēmām. Tādēļ man ir grūtības uzskatīt, ka darbības veikšana profesijā uzņēmējā dalībvalstī – pat ja tā ir īslaicīga un gadījuma rakstura – nozīmē tiesības saņemt veselības aprūpes pakalpojumu izdevumu segšanu no šīs dalībvalsts sociālās apdrošināšanas līdzekļiem bez pienākuma izpildīt formalitātes, kuras paredzētas valsts tiesiskajā regulējumā.

103. Šādos apstākļos šaubos, kā Tiesa jau ir norādījusi spriedumā Komisija/Spānija, ka, pieņemot Direktīvas 2005/36 6. panta b) punktu, Savienības likumdevējs būtu vēlējies atbrīvojumam no reģistrācijas valsts sociālā nodrošinājuma iestādē piešķirt tādu tvērumu, kas varētu ietekmēt dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas organizāciju. Citiem vārdiem sakot, uzskatu, ka šo tiesību normu nevar interpretēt tik plaši, un patiesībā ar šo direktīvu izveidotās sistēmas kontekstā tai nav cita mērķa kā vien atteikties no reģistrācijas formalitātes, kas ir skaidri paredzēta minētajā tiesību normā.

104. Ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka Komisija nevar pamatoti apgalvot, ka uzņēmējas dalībvalsts pienākums atbrīvot pakalpojumu sniedzējus no reģistrācijas valsts sociālā nodrošinājuma iestādē nozīmē pienākumu atbrīvot pakalpojumu sniedzējus no pienākuma noslēgt līgumu ar pacienta veselības apdrošināšanas fondu.

105. Līdz ar to iesaku Tiesai noraidīt otro iebildumu par Direktīvas 2005/36 6. panta b) punkta netransponēšanu.

D.      Par ceturto iebildumu – Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punkta un 31. panta 3. punkta netransponēšanu

1.      Par iebilduma pieņemamību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

106. Čehijas Republika ir izvirzījusi trīs nepieņemamības pamatus.

107. Pirmām kārtām, tā apgalvo, ka ceturtais iebildums nekādi nebija iekļauts argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā un ka šādu trūkumu nevar labot, jo tā rezultātā rodas būtiska atšķirība starp šo rezolutīvo daļu un prasības pieteikumā ietvertajiem prasījumiem. Tā piebilst, ka šis trūkums, kas netika novērsts papildu argumentētajā atzinumā, tai ir atņēmis jebkādu pārliecību par Komisijas apgalvotā Savienības tiesību pārkāpuma precīzu apmēru.

108. Otrām kārtām, Čehijas Republika norāda, ka prasības pieteikumā Komisija ir grozījusi iebilduma priekšmetu salīdzinājumā ar pirmstiesas procedūru. Šajā ziņā tā apgalvo, ka argumentētā atzinuma un brīdinājuma vēstules stadijā šis iebildums attiecās tikai uz profesijas “praktizējoša medicīnas māsa” nosaukumu, kas paredzēts Čehijas tiesību aktos un kas radot sajaukšanas iespēju ar vispārējās prakses māsas profesiju, kura atbilst Direktīvā 2005/36 minētajai “vispārējās aprūpes māsas” profesijai. No tā Čehijas Republika secina, ka šis iebildums atšķiras no prasības pieteikumā izvirzītā iebilduma, jo tagad tas attiecas uz praktizējošu medicīnas māsu darbības precīzu apjomu.

109. Trešām kārtām, ceturtais iebildums neesot formulēts loģiski un precīzi, it īpaši, ciktāl prasības pieteikuma 115. punktā Komisija ir apkopojusi šī iebilduma analīzi, atsaucoties tikai uz praktizējošas medicīnas māsas profesijas nosaukumu, bet neminot jautājumu par šo profesiju darbību pārklāšanos.

110. Savukārt Komisija uzskata, ka šis iebildums ir pieņemams.

111. Attiecībā uz pirmo nepieņemamības pamatu tā uzskata, ka iebilduma neiekļaušana argumentētā atzinuma rezolutīvajā daļā, ko tā kvalificē kā “administratīvu kļūdu”, nav ietekmējusi Čehijas Republikas tiesības uz aizstāvību, jo tā ir iesniegusi apsvērumus par šo iebildumu.

112. Attiecībā uz otro un trešo nepieņemamības pamatu Komisija apgalvo, ka tā nav ne grozījusi, ne paplašinājusi šī iebilduma priekšmetu, kāds tas ir bijis definēts argumentētajā atzinumā, jo jau brīdinājuma vēstulē tā ir atsaukusies uz tā pienākuma neizpildi, kurš ir paredzēts Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punktā un 31. panta 3. punktā. Komisija uzsver, ka pirmstiesas procedūras stadijā tā ir norādījusi, ka šī direktīva pieļauj to, ka dažas medicīnas māsas profesijas darbības varētu veikt arī citas personas, kuras ir mazāk kvalificētas, bet šeit nevajadzētu būt nekādai neskaidrībai attiecībā uz dažādiem apmācības līmeņiem un attiecīgo profesionāļu kompetenci.

113. Turklāt savā atbildē Čehijas iestādes esot norādījušas uz atšķirībām starp “vispārējās prakses māsas” un “praktizējošas medicīnas māsas” profesiju darbībām un tātad tās esot pilnībā sapratušas, ka Komisija kritizēja to līdzāspastāvēšanu.

b)      Izvērtējums

114. Kā jau esmu norādījis, Tiesa pastāvīgi ir atzinusi, ka Komisijas argumentētais atzinums un prasība ir jābalsta uz tiem pašiem iebildumiem, kuri minēti brīdinājuma vēstulē, ar ko uzsākta pirmstiesas procedūra. Pat ja šāda prasība nevar būt tik plaša, lai jebkurā gadījumā pieprasītu pilnīgu to formulējuma sakritību, tomēr strīda priekšmets nevar tikt paplašināts vai grozīts tiesvedības laikā (41).

115. Šajā gadījumā no brīdinājuma vēstules (42) un argumentētā atzinuma (43) izriet, ka pirmstiesas procedūras stadijā Komisija ir norādījusi, ka Čehijas tiesību aktos ir paredzēta profesija “vispārējās prakses māsa”, kuras veicēji var atsaukties uz profesionālo nosaukumu “vispārējās aprūpes māsa”, kā tas ir definēts Direktīvā 2005/36. Komisija norādīja, ka Čehijas tiesībās ir ieviesta arī “praktizējošas medicīnas māsas” profesija un ka piekļuve šim profesionālajam nosaukumam ietver apmācību, kuras līmenis neatbilst šīs direktīvas 31. panta 3. punktā paredzētajām minimālajām prasībām. Komisija apgalvoja, ka jēdzieni “vispārējā prakse” un “praktizējošs” pacientiem un profesionāļiem dalībvalstīs rada sajaukšanas iespēju attiecībā uz šīm abām profesijām. Komisija no tā ir secinājusi, ka ir nepieciešams mainīt profesionālo nosaukumu “praktizējoša medicīnas māsa”, pievienojot vārdu “asistents”, kā arī šīs profesijas apmācības prasības.

116. Tiesvedības stadijā Komisija norāda, ka tās izvirzītais iebildums galvenokārt ir balstīts uz apstākli, ka abu – gan “vispārējās prakses māsas”, gan “praktizējošas medicīnas māsas” – profesiju darbības lielā mērā ir ļoti salīdzināmas, un tādējādi Čehijas Republika nevarēja izveidot paralēlu profesiju, neapdraudot Direktīvas 2005/36 efektivitāti un neapejot tās prasības. Lai pamatotu šo argumentāciju, Komisija ir veikusi detalizētu salīdzinošu analīzi par darbībām, kuras ir uzticētas katrai no šīm profesijām.

117. No tā izriet, ka, lai gan iebildumā ir lūgts identiski konstatēt Direktīvas 2005/36 21. panta 6. punkta un 31. panta 3. punkta pārkāpumu, tas, kāds šis iebildums ir izklāstīts prasības pieteikumā, tagad galvenokārt attiecas uz praktizējošas medicīnas māsas darbības precīzu raksturu un tās salīdzināmības ar vispārējās prakses māsas darbību padziļinātu pārbaudi, lai gan brīdinājuma vēstule un argumentētais atzinums attiecās uz sajaukšanas iespēju, ko rada šo abu profesiju nosaukumi.

118. Manuprāt, šādi rīkojoties, Komisija nav tikai precizējusi šo iebildumu, bet gan būtiski ir mainījusi tā priekšmetu, pārvirzot debates uz jautājumu, par kuru nav notikusi lietas dalībnieku viedokļu apmaiņa pirmstiesas procedūras laikā. Šādos apstākļos šķiet, ka Čehijas Republikai ir bijusi liegta iespēja lietderīgi izmantot savus aizstāvības līdzekļus pret Komisijas izvirzīto iebildumu.

119. Turklāt ir jānorāda, ka prasības pieteikumā izvirzītajam iebildumam ir īpaši tehnisks raksturs, jo tas ir saistīts ar padziļinātu to darbību pārbaudi, kuras attiecīgi uzticētas “vispārējās prakses māsas” un “praktizējošas medicīnas māsas” profesijām. Taču, manuprāt, tā kā šis jautājums netika apspriests pirmstiesas procedūras laikā, Tiesas rīcībā nebūs informācijas, kas tai ļautu pieņemt lēmumu, pilnībā pārzinot lietas apstākļus.

120. Līdz ar to iesaku Tiesai ceturto iebildumu atzīt par nepieņemamu.

2.      Par iebilduma pamatotību

121. Kā jau esmu paskaidrojis, trūkums, kas ir ietekmējis procedūras tiesiskumu, liedz novērtēt šī iebilduma patiesumu. Šādos apstākļos man nešķiet iespējams izdarīt secinājumu par tā pamatotību.

E.      Par piekto iebildumu – Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta netransponēšanu

1.      Par iebilduma pieņemamību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

122. Pamatojot izvirzītos nepieņemamības pamatus, Čehijas Republika apgalvo, ka Komisija nav loģiski un precīzi norādījusi apgalvoto Savienības tiesību pārkāpumu.

123. Konkrētāk, argumentētajā atzinumā Komisija neesot skaidri identificējusi ne Čehijas tiesību normas, kuras tā ir uzskatījusi par pretrunā esošām Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktam, ne arī pienākumu neizpildes, ko tā pārmeta Čehijas Republikai, precīzu saturu.

124. Papildus tam pats prasības pieteikums arī neļaujot precīzi noteikt pienākumu neizpildes tvērumu, jo tajā dažkārt ir minēts Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkts kopumā un dažkārt vienīgi šīs tiesību normas c), e) un f) apakšpunkts.

125. Turklāt prasības stadijā Komisija vairs neatsaucas uz Čehijas tiesību normām, kuras tā bija minējusi brīdinājuma vēstulē, un tagad tā atsaucas uz citiem šo tiesību noteikumiem. No tā Čehijas Republika secina, ka Komisija ir paplašinājusi šī iebilduma priekšmetu.

126. Savukārt Komisija uzskata, ka piektais iebildums ir pieņemams.

127. Tā norāda, ka jau brīdinājuma vēstulē tā bija pārmetusi Čehijas Republikai to, ka tā nav pietiekami transponējusi Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktu, un ka tā bija minējusi Dekrētu Nr. 187/2009 Krājums (44), jo ar to nebija transponēti daži Savienības tiesību pienākumi, nevis bija pārkāptas Savienības tiesības. Tādējādi neesot nozīmes tam, ka šis tiesību akts vairs nav minēts prasības pieteikumā.

128. Pēc tam argumentētajā atzinumā tā esot atsaukusies uz Likumu Nr. 95/2004, ņemot vērā apsvērumus par brīdinājumu, kurus bija nosūtījusi Čehijas Republika.

129. Komisija piebilst, ka – pēc šīs dalībvalsts apsvērumiem par brīdinājuma vēstuli – argumentētajā atzinumā tā galu galā ir ierobežojusi iebilduma tvērumu, attiecinot to uz Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunktu, un ka tāds ir arī tā tvērums prasības pieteikumā.

b)      Izvērtējums

130. Saistībā ar nepieņemamības pamatu, kas attiecas uz strīda priekšmeta grozīšanu, konstatēju, ka brīdinājuma vēstulē (45) Komisija ir norādījusi, ka Čehijas tiesībās, proti, Dekrēta Nr. 187/2009 Krājums, 4. panta 2. punktā, nav transponēts Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkts, jo tajās nav minētas darbības, kuras ir paredzētas šīs tiesību normas c), f) un h)–j) apakšpunktā, un ir norādīta tikai daļa no darbībām, kuras ir paredzētas minētās tiesību normas e) apakšpunktā.

131. Apsvērumos par brīdinājuma vēstuli (46) Čehijas Republika ir norādījusi, ka Dekrēta Nr. 187/2009 4. panta 2. punktā ir reglamentētas minimālās prasības profesionālo prasmju apgūšanai, lai strādātu farmaceita profesijā. Tā piebilda, ka Likuma Nr. 95/2004 10. panta 2. punktā ir reglamentētas darbības, kuras farmaceitam ir tiesības veikt patstāvīgi.

132. Argumentētajā atzinumā (47) Komisija pārbaudīja šo abu likumu atbilstošās tiesību normas un norādīja, ka Čehijas tiesību aktos tas, ka farmaceits patstāvīgi veic darbības, kuras ir minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c) un f) apakšpunktā, un daļēji darbības, kuras ir minētas e) apakšpunktā, ir pakārtots papildu specializētas apmācības apguvei. Komisija no tā secināja, ka, neminot šīs darbības starp tām, kuras var veikt farmaceits ar pamatapmācību, Čehijas Republika nav izpildījusi pienākumus, kuri izriet no šī panta. Pēc tam šī argumentācija tika pārņemta un izvērsta prasības pieteikumā.

133. No šiem elementiem izriet, ka jau brīdinājuma vēstulē Komisija ir apgalvojusi, ka Čehijas tiesībās nav nodrošināta farmaceitu piekļuve daļai darbību, kuras ir minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā. Pēc tam argumentētajā atzinumā un prasības pieteikumā Komisija ir izvērsusi šo iebildumu, ņemot vērā valsts tiesību normas, kuras Čehijas Republika bija minējusi savos apsvērumos par brīdinājuma vēstuli. Man šķiet, ka, atsaucoties uz jaunajām Čehijas tiesību normām, Komisija nav paplašinājusi iebildumu, kāds tas ir izklāstīts brīdinājumā, bet ir precizējusi tā priekšmetu uz sacīkstes principu balstītā saziņā, kas raksturīga uz sacīkstes principu balstītas procedūras likumīgai norisei.

134. Tāpat uzskatu, ka Komisijai nevar pārmest arī to, ka tā gan pirmstiesas procedūras stadijā, gan vēršanās tiesā stadijā nav precīzi un loģiski izklāstījusi iebildumu. Proti, no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka gan argumentētajā atzinumā, gan prasības pieteikumā Komisija ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka Čehijas tiesību normas, kuras tā ir precīzi identificējusi, ir pretrunā pienākumiem, kas izriet no Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunkta.

135. Šādos apstākļos uzskatu, ka Čehijas Republika nevar pamatoti apgalvot, ka piektais iebildums ir nepieņemams.

2.      Par iebilduma pamatotību

a)      Lietas dalībnieku argumenti

136. Komisija skaidro, ka Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā ir prasīts, lai dalībvalstis nodrošinātu farmaceitiem, kuri atbilst šīs direktīvas 44. pantā noteiktajiem profesionālās kvalifikācijas pamatnosacījumiem, piekļuvi darbībām, kas minētas tās 45. panta 2. punktā, tikai attiecīgā gadījumā ņemot vērā prasību par papildu profesionālo pieredzi ievērošanu. No tā izriet, ka dalībvalsts nedrīkst noteikt citus ierobežojumus šo darbību veikšanai kā tikai to, kas saistīts ar šo prasību par papildu profesionālo pieredzi.

137. Komisija apgalvo, ka Čehijas Republika nav transponējusi šo tiesību normu attiecībā uz dažām darbībām, kuras minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā, pakārtojot šo darbību patstāvīgu veikšanu nosacījumam par papildu specializētu prasmju apgūšanu. Konkrētāk, Komisija it īpaši norāda, ka Čehijas likuma noteikumos, kuri ir ietverti Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7.–11. punktā, ir noteikts pabeigt papildu specializētu apmācību, lai patstāvīgi veiktu darbību šādās jomās:

–        farmaceitiskās tehnoloģijas,

–        laboratorijas un analīzes metodes veselības jomā,

–        radiofarmaceitiskie preparāti,

–        vispārēja tipa aptieka,

–        klīniskā farmācija,

–        slimnīcas aptieka.

138. Komisija arī norāda, ka no šī likuma 11. panta 12. punkta izriet, ka pirms šo specializēto prasmju iegūšanas farmaceits varēs veikt darbības, kuras minētas šīs tiesību normas 7.–11. punktā, tikai tāda veselības aprūpes speciālista profesionālā uzraudzībā, kuram jau ir minētās prasmes.

139. Komisijas ieskatā minētās darbības atbilst Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunktā norādītajām darbībām.

140. Komisija apgalvo, ka nosacījumi saistībā ar papildu specializēto apmācību vai profesionālo uzraudzību, kuri noteikti Čehijas tiesību aktos, nav atbilstoši Direktīvas 2005/36 7. sadaļas “Farmaceiti” mērķim un sistēmai. Tā uzskata, ka farmaceitiem, kuru profesionālā apmācība atbilst minimālajiem saskaņošanas nosacījumiem, ir jābūt iespējai veikt visas darbības, kuras minētas šīs direktīvas 45. panta 2. punktā, attiecīgā gadījumā ņemot vērā vienīgi to, ka ir iegūta papildu profesionālā pieredze. Komisija no tā secina, ka Čehijas tiesību aktos noteiktie papildu ierobežojumi ir minētā panta pārkāpums, kā arī brīvas pārvietošanās šķērslis.

141. Savukārt Čehijas Republikas skatījumā šis iebildums nav pamatots.

142. Pirmām kārtām, tā apgalvo, ka Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkts neattiecas uz darbībām, kuru veikšanai Čehijas tiesībās farmaceitiem ir pieprasīta specializēta kvalifikācija. Tā norāda, ka, šajā tiesību normā izmantojot vārdu “vismaz”, Savienības likumdevējs ir pieļāvis, ka var pastāvēt citas darbības, kurām nepieciešama īpaša specializācija un kurām farmaceiti ar pamatkvalifikāciju Direktīvas 2005/36 izpratnē nevar piekļūt. Tā norāda, ka ļoti specializētās farmācijas jomās pieredzes trūkums un profesionālās uzraudzības neesamība var lielā mērā ietekmēt daudzu cilvēku dzīvi un veselību.

143. Čehijas Republikas ieskatā Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7.–11. punktā minētās darbības, kuras tā ir detalizēti aprakstījusi, ietilpst šajā kategorijā un neatbilst “parastajām” darbībām, kuras ir uzskaitītas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), e) un f) apakšpunktā.

144. Otrām kārtām, Čehijas Republika norāda, ka šī specializētā kvalifikācija attiecas tikai uz konkrēto darbību patstāvīgu veikšanu un ka saskaņā ar Likuma Nr. 95/2004 11. panta 12. punktu katrs farmaceits var veikt visas darbības, kurām nepieciešama specializētā kvalifikācija, veselības aprūpes speciālista, kam ir šāda kvalifikācija, profesionālā uzraudzībā. Šāda pieeja pilnībā atbilstot Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktam, jo šajā tiesību normā ir vienīgi noteikts, ka personām, kurām ir profesionālo kvalifikāciju apliecinošs dokuments farmācijas jomā, ir piekļuve noteiktām darbībām un to veikšanai. Savukārt minētajā tiesību normā neesot prasīts, lai tajā paredzētās darbības obligāti tiktu veiktas patstāvīgi.

145. Trešām kārtām, Čehijas Republika apgalvo, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktu dalībvalstis, lai atļautu piekļūt noteiktām farmaceita darbībām, var pieprasīt papildu profesionālās pieredzes iegūšanu. Šajā ziņā tā norāda, ka saskaņā ar Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punktu attiecīgās specializētās prasmes var iegūt vai nu specializācijas apmācības ceļā, vai arī iegūstot papildu profesionālo pieredzi. Čehijas Republika no tā secina, ka šajā tiesību normā ir atstāta izvēle starp divām specializēto prasmju apgūšanas metodēm un tādējādi farmaceitam nav obligāti jāpabeidz specializācijas apmācība, lai varētu veikt darbības, kurām nepieciešamas specializētās prasmes.

b)      Izvērtējums

146. Iesākumā jāatgādina, ka Direktīvas 2005/36 III sadaļas III nodaļā ir noteikta automātiska savstarpējās atzīšanas sistēma, kas piemērojama septiņām profesijām, tostarp farmaceita profesijai (48). Šī sistēma ir balstīta, pirmkārt, uz tādu minimālo apmācības prasību definēšanu, kuras ir jāievēro visām dalībvalstīm, un, otrkārt, uz visu diplomu, kuri atbilst šīm prasībām, automātisku atzīšanu.

147. Šajā kontekstā šīs direktīvas 44. un 45. pantā (49) ir definēti farmaceitiem piemērojamie apmācības standarti un darbības, ko viņi var veikt, pamatojoties uz savu kvalifikāciju. Precīzāk, šīs direktīvas 45. panta 2. punktā ir paredzēts, ka “dalībvalstis nodrošina to, ka personas, kurām ir farmaceita kvalifikāciju apliecinošie dokumenti universitātes līmenī vai līmenī, kurš atzīts kā līdzvērtīgs universitātes līmenim, kas atbilst 44. panta prasībām, var piekļūt un veikt vismaz turpmāk norādītās darbības, attiecīgā gadījumā ņemot vērā prasības par papildu profesionālo pieredzi”. Šīs darbības atbilstoši minētās tiesību normas c) apakšpunktam ietver zāļu testēšanu zāļu testēšanas laboratorijā, e) apakšpunktam – drošu, efektīvu un atbilstīgas kvalitātes zāļu piegādi, sagatavošanu, testēšanu, uzglabāšanu, izplatīšanu un izsniegšanu publiski pieejamās aptiekās (50) un f) apakšpunktam – drošu, efektīvu un atbilstīgas kvalitātes zāļu sagatavošanu, testēšanu, uzglabāšanu un izplatīšanu slimnīcās.

148. Šajā gadījumā Likuma Nr. 95/2004 11. pantā atsevišķu farmaceita darbību patstāvīga veikšana ir pakārtota specializētu prasmju apgūšanai, un tādējādi pirms šīs apguves farmaceits var veikt šīs darbības tikai tāda veselības aprūpes speciālista uzraudzībā, kuram ir šādas prasmes.

149. Lai izvērtētu šī iebilduma pamatotību, pirmām kārtām, ir jāpārbauda, vai nosacījums par specializēto prasmju apgūšanu, kura pieprasīta Čehijas tiesību aktos, atbilst Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta prasībām, kas ļauj dalībvalstīm piekļuvi darbībām, kuras saistītas ar aptiekām, pakārtot tikai papildu profesionālajai pieredzei.

150. Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2005/36 3. panta f) punktu “profesionālā pieredze” ir faktiska un likumīga darbības veikšana attiecīgajā profesijā kādā dalībvalstī (51). Manuprāt, no šīs definīcijas izriet, ka šai pieredzei ir jābūt konkrētai un reālai, kas var ļaut farmaceitam pēc šīs prakses veikt attiecīgo darbību.

151. Turklāt, kā izriet no Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta formulējuma, šī pieredze var būt tikai papildinājums apmācībai, ko iepriekš ir ieguvis farmaceits saskaņā ar šajā direktīvā paredzētajiem nosacījumiem. Proti, neapejot kvalifikāciju savstarpējas atzīšanas sistēmu, kas reglamentē farmaceita profesiju, dalībvalsts nevar pieprasīt profesionālo pieredzi, kam patiesībā ir tādas papildu apmācības raksturs, kuru pabeidzot tiek izsniegts diploms.

152. Tomēr norādīšu, ka saskaņā ar Likuma Nr. 95/2004 11. panta 1. punktu farmaceita specializētās prasmes tiek iegūtas, vai nu sekmīgi pabeidzot specializētu apmācību, kuras beigās jānokārto sertifikācijas pārbaudījums, vai arī iegūstot papildu profesionālo pieredzi.

153. Acīmredzami pirmais nosacījums, kas ietver specializētās apmācības sekmīgu pabeigšanu, neatbilst “papildu profesionālās pieredzes” definīcijai, kuru ierosinu Tiesai pieņemt.

154. Attiecībā uz otro no šiem nosacījumiem uzskatu, ka, neraugoties uz tā nosaukumu, tas arī neatbilst šai definīcijai. Šajā ziņā norādīšu, ka saskaņā ar Likuma Nr. 95/2004 11. pantu (52) reģistrācijas pieteikums saistībā ar papildu profesionālo pieredzi ir jāiesniedz akreditētai iestādei un ka pēc šī apmācības laikposma, kas ir apstiprināts apliecinājumā, ministrija izsniedz specializētās prasmes sertifikātu. Man šķiet, ka, ņemot vērā šos nosacījumus, papildu profesionālā pieredze, kāda tā ir reglamentēta Čehijas tiesību aktos, ir uzskatāma par papildu specializētu apmācību.

155. Tomēr ar šo konstatējumu vien nepietiek, lai atzītu Komisijas izvirzītā iebilduma pamatotību.

156. Proti, otrām kārtām, ir jānosaka, kādā mērā uzņēmēja dalībvalsts attiecībā uz atsevišķām farmaceitu profesionālajām darbībām var noteikt pienākumu apgūt specializētas prasmes, kuras pārsniedz prasību par papildu profesionālo pieredzi Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta izpratnē.

157. Šajā ziņā uzskatu, ka šīs tiesību normas gramatiskā analīze sniedz noderīgu interpretācijas elementu. Proti, no tās formulējuma izriet, ka farmaceitiem, ja vien tie atbilst Direktīvā 2005/36 noteiktajām apmācības prasībām, ir jābūt tiesīgiem piekļūt vismaz šajā tiesību normā paredzētajām darbībām. Man šķiet, ka no vārda “vismaz” lietojuma nepārprotami izriet, ka šīs direktīvas 45. panta 2. punktā dalībvalstīm ir vienīgi noteikts pienākums nodrošināt piekļuvi darbībām, kas tajā ir paredzētas, attiecīgā gadījumā ņemot vērā papildu profesionālo pieredzi (53). No tā attiecīgi izriet, ka šīm valstīm ir pilnīga rīcības brīvība attiecībā uz piekļuvi citām darbībām, kuras nav minētas šajā tiesību normā, izvirzīt pastiprinātas apmācības prasības (54).

158. Šādu interpretāciju turklāt apstiprina Direktīvas 2005/36 25. apsvēruma lasījums, no kura izriet, ka papildus minimālajam darbības apjomam, kam ir jābūt pieejamam farmaceitiem, kuri atbilst pamatapmācības nosacījumiem, dalībvalstis var brīvi paredzēt papildu apmācības nosacījumus, lai piekļūtu darbībām, kuras neietilpst šajā minimālajā apjomā (55).

159. Tāpat norādīšu, ka minētās direktīvas 44. apsvērumā ir teikts, ka “šī direktīva neskar pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu augstu līmeni veselības aizsardzībā un patērētāju aizsardzībā”. Man šķiet, ka šis formulējums atspoguļo Savienības likumdevēja vēlmi atstāt dalībvalstu ziņā iespēju šī mērķa sasniegšanai noteikt specializētu apmācību attiecībā uz noteiktām darbībām, kurās nepieciešams augsts kompetences līmenis.

160. Ņemot vērā šos interpretācijas elementus, ir jāpārbauda, vai darbības, kuru veikšanai Čehijas tiesiskajā regulējumā ir prasīta specializētu prasmju apgūšana, ietilpst Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c), daļēji e) un f) apakšpunkta piemērošanas jomā.

161. Pirmām kārtām, attiecībā uz jomu, kas saistīta ar laboratorijas un analīzes metodēm veselības jomā, uz kuru attiecas Likuma Nr. 95/2004 11. panta 7. punkts, norādīšu, ka Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta c) apakšpunkts, uz kuru pamatojas Komisija, attiecas uz zāļu testēšanu zāļu testēšanas laboratorijā. Tomēr gan no šīs jomas nosaukuma, gan no Čehijas Republikas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka šīs metodes ietver tās, kuras saistītas ar laboratorijā veiktajām pārbaudēm. Tā kā šī joma atšķiras no zāļu testēšanas zāļu testēšanas laboratorijā, tā, manuprāt, neizriet no minimālā darbības apjoma, kas paredzēts šīs direktīvas 45. panta 2. punktā.

162. Otrām kārtām, attiecībā uz klīniskās farmācijas jomu ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru Komisijai ir pienākums pierādīt apgalvotās pienākumu neizpildes pastāvēšanu un sniegt Tiesai vajadzīgo informāciju, lai tā varētu pārbaudīt, vai šī pienākumu neizpilde pastāv, un Komisija nav tiesīga pamatoties ne uz kādu pieņēmumu (56). Šajā gadījumā ir konstatējams, ka Komisija nav izklāstījusi, kādā veidā šī joma ietilpst vienā vai otrā no darbībām, kuras minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā, un tikai apgalvo, ka Čehijas Republikas argumenti nav balstīti ne uz vienu atbilstošu atsauci uz Čehijas tiesību aktiem. No tā izriet, ka šīs pienākumu neizpildes esamība nav juridiski pietiekami pierādīta.

163. Trešām kārtām, attiecībā uz slimnīcas aptieku, farmaceitiskajām tehnoloģijām un radiofarmaceitiskajiem preparātiem norādīšu, ka saskaņā ar Likuma Nr. 95/2004 11. panta 10. un 11. punktu šīs darbības ir saistītas ar īpaši sarežģītu farmaceitisko formu sagatavošanu, ar kurām šī likuma izpratnē saprot sterilas zāles, kas paredzētas parenterālai lietošanai un kas tiek sagatavotas specializētās aptieku telpās. Manuprāt, ja vien pārāk plaši netiek interpretēts Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta f) apakšpunkts (57), šādas darbības nevar tikt pielīdzinātas drošu, efektīvu un atbilstīgas kvalitātes zāļu sagatavošanai slimnīcās. Proti, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, apstāklis, ka šajā apakšpunktā nav paredzēta atšķirība atkarībā no slimnīcās sagatavoto zāļu sarežģītības pakāpes, man nešķiet noteicošs interpretācijas kritērijs. Atbilstoši loģikai, kuru ierosinu Tiesai ievērot, šī atšķirība, manuprāt, gluži pretēji, pilnībā pamato to, ka farmaceitisko formu sagatavošana, kas, ņemot vērā to definīciju, ir saistīta ar augstu tehniskuma līmeni, nav iekļauta minimālajā darbības apjomā, kas paredzēts minētās direktīvas 45. panta 2. punktā.

164. Ceturtām kārtām, attiecībā uz vispārējā tipa aptiekas jomu ir jāatsaucas uz Likuma Nr. 95/2004 11. panta 8. punkta formulējumu, saskaņā ar kuru specializēto prasmju apgūšana šajā jomā ir nosacījums aptiekas vadības darbības patstāvīgai veikšanai. Tomēr nav noliedzams, ka zāļu piegāde un izplatīšana publiski pieejamās aptiekās, kā tas ir minēts Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta e) apakšpunktā, noteikti nozīmē aptiekas vadības darbības veikšanu un ir būtiska šīs darbības sastāvdaļa. Šādos apstākļos uzskatu, ka minētā joma, kas arī ir daļa no farmaceita profesijas parastās prakses, ietilpst šīs direktīvas 45. pantā minēto darbību jomā.

165. Visu iepriekš minēto iemeslu dēļ iesaku apmierināt piekto iebildumu tikai attiecībā uz šo pēdējo minēto apakšpunktu.

F.      Analīzes kopsavilkums

166. Prasības analīze man liek izdarīt secinājumu, ka pirmais iebildums un daļēji piektais iebildums ir pamatoti. Pārējā daļā prasība ir jānoraida.

VI.    Secinājumi

167. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai par pirmo, otro, ceturto un piekto iebildumu lemt šādi:

1)      Čehijas Republika,

–        neveicot pasākumus, kas vajadzīgi, lai noteiktu to statusu, kas ir pārraudzībā strādājošajai ieceļojušajai personai un pretendentam, kurš vēlas sagatavoties zināšanu pārbaudei, nav izpildījusi Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2005/36/EK (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu, kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra Direktīvu 2013/55/ES, 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktā paredzētos pienākumus, un,

–        attiecinot uz darbības, kas saistīta ar aptiekas vadību, patstāvīgu veikšanu nosacījumu par specializētu prasmju apgūšanu, nav izpildījusi Direktīvas 2005/36, kurā grozījumi izdarīti ar Direktīvu 2013/55, 45. panta 2. punkta e) apakšpunktā paredzētos pienākumus.

2)      Prasību pārējā daļā noraidīt.

1      Oriģinālvaloda – franču.

2      Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (2005. gada 7. septembris) par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (OV 2005, L 255, 22. lpp.).

3      Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 20. novembra direktīva (OV 2013, L 354, 132. lpp.).

4      Aptuveni 270 EUR.

5      Šajā ziņā Direktīvas 2013/55 3. panta 1. punktā ir noteikts: “Dalībvalstīs stājas spēkā normatīvie un administratīvie akti, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 2016. gada 18. janvārim.”

6      Skat. it īpaši spriedumus, 2005. gada 8. decembris, Komisija/Luksemburga (C‑33/04, EU:C:2005:750, 70. punkts); 2018. gada 31. maijs, Komisija/Polija (C‑526/16, nav publicēts, EU:C:2018:356, 49. punkts), un 2018. gada 18. oktobris, Komisija/Rumānija (C‑301/17, nav publicēts, EU:C:2018:846, 32. punkts).

7      Skat. spriedumu, 2017. gada 19. septembris, Komisija/Īrija (Transportlīdzekļa reģistrācijas nodoklis) (C‑552/15, EU:C:2017:698, 28. un 29. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

8      Spriedums, 2018. gada 26. aprīlis, Komisija/Bulgārija (C‑97/17, EU:C:2018:285, 18. un 19. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

9      Spriedums, 2022. gada 8. marts, Komisija/Apvienotā Karaliste (Ar pārāk zemu novērtējumu saistītas krāpšanas apkarošana) (C‑213/19, EU:C:2022:167, 133. punkts un tajā minētā judikatūra).

10      Skat. spriedumu, 2018. gada 11. jūlijs, Komisija/Beļģija (C‑356/15, EU:C:2018:555, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

11      Spriedums, 2016. gada 22. septembris, Komisija/Čehijas Republika (C‑525/14, EU:C:2016:714, 17. punkts un tajā minētā judikatūra).

12      Spriedums, 2013. gada 25. aprīlis, Komisija/Spānija (C‑64/11, nav publicēts, EU:C:2013:264, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

13      Spriedums, 2023. gada 2. marts, Komisija/Polija (Pārvaldīšana un laba mežsaimniecības prakse) (C‑432/21, EU:C:2023:139, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).

14      Spriedums, 2016. gada 21. decembris, Komisija/Portugāle (C‑503/14, EU:C:2016:979, 16. punkts un tajā minētā judikatūra).

15      Spriedums, 2020. gada 30. aprīlis, Komisija/Rumānija (PM10 robežvērtību pārsniegšana) (C‑638/18, nav publicēts, EU:C:2020:334, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

16      Skat. argumentētā atzinuma 3.1. punktu un it īpaši apsvērumus šī atzinuma 155. lappusē.

17      Spriedums, 2022. gada 22. decembris, Les Entreprises du Médicament (C‑20/22, EU:C:2022:1028, 18. punkts un tajā minētā judikatūra).

18      Spriedums, 2022. gada 3. marts, Sosiaali- ja terveysalan lupa- ja valvontavirasto (Ārstu pamatapmācība) (C‑634/20, EU:C:2022:149, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

19      No šī panta būtībā izriet, ka dalībvalsts var pamatoti pieprasīt veikt kompensācijas pasākumus, ja apmācība attiecas uz priekšmetiem, kas būtiski atšķiras no tiem, uz kuriem attiecas uzņēmējā dalībvalstī pieprasītais kvalifikāciju apliecinošais dokuments, vai ja profesionālo darbību apjoms profesijā uzņēmējā dalībvalstī ir plašāks nekā izcelsmes dalībvalstī.

20      Atbilstoši Direktīvas 2005/36 3. panta 1. punkta d) apakšpunktam ar “kompetento iestādi” ir jāsaprot “jebkura iestāde vai struktūra, ko dalībvalsts īpaši pilnvarojusi izdot vai pieņemt apmācības diplomus un citus dokumentus vai informāciju, saņemt pieteikumus, kā arī pieņemt šajā direktīvā minētos lēmumus”.

21      Šī vārda “noteikt” definīcija ir sniegta Dictionnaire de l'Académie française devītajā izdevumā (pašlaik tiek publicēts). Direktīvas 2005/36 citas valodu versijas ir vienādas attiecībā uz šo prasību. Skat. šīs direktīvas 3. panta 1. punkta g) un h) apakšpunktu attiecīgi vācu valodā – “festgelegt”; igauņu valodā – “kehtestab” un “määrab”; angļu valodā – “shall be set down” un “shall be determined”; itāļu valodā – “sono determinati” un “sono determinate” un čehu valodā – “stanoví”.

22      Šajā ziņā atgādinu – lai gan valsts iestādēm ir kompetence attiecībā uz direktīvā paredzētā rezultāta sasniegšanas formu un metodēm – transponēšanas pasākumiem, lai izpildītu tiesiskās drošības prasību, ir jābūt pietiekami precīziem un skaidriem. Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 12. maijs, U.I. (Netiešais pārstāvis muitā) (C‑714/20, EU:C:2022:374, 57.–59. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

23      Spriedums, 2010. gada 6. maijs, Komisija/Polija (C‑311/09, nav publicēts, EU:C:2010:257, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).

24      Skat. brīdinājuma vēstules 2.2.2. punktu.

25      Skat. argumentētā atzinuma 3.3. punktu.

26      Skat. brīdinājuma vēstules 2.2.2. punktu.

27      Skat. argumentētā atzinuma 3.3. punktu.

28      Komisija atsaucas uz Likuma Nr. 48/1997 11. panta 1. punktu un 17. panta 1. punktu.

29      Komisija atsaucas uz 1998. gada 28. aprīļa spriedumiem Decker (C‑120/95, EU:C:1998:167) un Kohll (C‑158/96, EU:C:1998:171).

30      Komisija atsaucas uz 2006. gada 16. maija spriedumu Watts (C‑372/04, EU:C:2006:325) un 2011. gada 27. oktobra spriedumu Komisija/Portugāle (C‑255/09, EU:C:2011:695).

31      Spriedums, 2002. gada 16. maijs (C‑232/99, turpmāk tekstā – “spriedums Komisija/Spānija”, EU:C:2002:291).

32      Šajā sadaļā ir ietverts Direktīvas 2005/36 5.–9. pants.

33      Šis formulējums atbilst Direktīvas 2005/36 5. panta nosaukumam.

34      Saskaņā ar šī panta otro daļu “pakalpojumu sniegšanas īslaicīgo vai gadījuma raksturu novērtē katrā gadījumā atsevišķi, jo īpaši attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas ilgumu, biežumu, regularitāti un nepārtrauktību”.

35      Atbilstoši Direktīvas 2005/36 7. panta 2. punktam dalībvalstis var pieprasīt, lai deklarācijai tiktu pievienoti dokumenti. Neminot visus dokumentus, kuri izsmeļoši uzskaitīti šajā pantā, to iesniegšanas mērķis ir ļaut dalībvalstīm pārbaudīt pakalpojumu sniedzēja profesionālo kvalifikāciju vai pieredzi un pārliecināties, it īpaši sabiedrības veselības jomā, ka pakalpojumu sniedzējs sniedz pietiekamas garantijas, it īpaši saistībā ar tā godīgumu un uzņēmējas dalībvalsts valodas zināšanām.

36      Tomēr šī lēmuma pieņemšanu var atlikt saskaņā ar Direktīvas 2005/36 7. panta 4. punktā paredzētajiem nosacījumiem.

37      Padomes Direktīva (1993. gada 5. aprīlis) par ārstu brīvas pārvietošanās veicināšanu un viņu diplomu, sertifikātu un citu kvalifikāciju apliecinošu dokumentu savstarpēju atzīšanu (OV 1993, L 165, 1. lpp.).

38      Saskaņā ar Direktīvas 93/16 18. pantu, “ja uzņēmējā dalībvalstī, lai nokārtotu ar apdrošināšanas organizācijām rēķinus, kas saistīti ar pakalpojumiem, kuri sniegti personām, kas ir apdrošinātas saskaņā ar sociālā nodrošinājuma shēmām, tiek prasīta reģistrācija valsts sociālā nodrošinājuma institūcijā, tad tā dalībvalsts gadījumos, ja pakalpojumu sniegšana ir saistīta ar konkrētās personas ceļošanu, atbrīvo dalībvalstu pilsoņus, kuri ir reģistrējušies citā dalībvalstī, no šīs prasības. Tomēr konkrētās personas iesniedz šai institūcijai informāciju par sniegtajiem pakalpojumiem jau iepriekš vai, steidzamos gadījumos, pēc pakalpojumu sniegšanas”.

39      Spriedums Komisija/Spānija, 52. punkts.

40      Spriedums Komisija/Spānija, 53. punkts.

41      Skat. šo secinājumu 32. un 33. punktu.

42      Skat. brīdinājuma vēstules 2.4.3. punktu.

43      Skat. argumentētā atzinuma 3.5.3.1. punktu, precizējot, ka šis iebildums nav aplūkots papildu argumentētajā atzinumā.

44      Vyhláška č. 187/2009 Sb., o minimálních požadavcích na studijní programy všeobecné lékařství, zubní lékařství, farmacie a na vzdělávací program všeobecné praktické lékařství (Dekrēts Nr. 187/2009 Krājums, par minimālajām prasībām vispārējās medicīnas, zobārstu un farmaceitu studiju programmām un vispārējās medicīniskās aprūpes apmācības programmai).

45      Skat. brīdinājuma vēstules 2.4.6. punktu.

46      Skat apsvērumu par brīdinājuma vēstuli 2.4.6. punktu.

47      Skat. argumentētā atzinuma 3.5.1. punktu.

48      Tiesību normas, kas attiecas uz farmaceitiem, ir ietvertas šīs nodaļas 7. iedaļā.

49      Direktīvas 2005/36 44. un 45. pantā ir pārņemts Padomes Direktīvas 85/432/EEK (1985. gada 16. septembris) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz noteiktām darbībām farmācijas jomā (OV 1985, L 253, 34. lpp.) 1. un 2. pants. Plašākā nozīmē Direktīvas 2005/36 noteikumi ir paredzēti, lai konsolidētu un vienkāršotu no Direktīvas 85/432 izrietošo režīmu. Šajā ziņā skat. Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par profesionālo kvalifikāciju atzīšanu (COM/2002/0119 final) (OV 2002, C 181 E, 183. lpp.).

50      Jāprecizē, ka attiecībā uz Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punkta e) apakšpunktu Komisija, pamatojot savu prasību, norāda tikai uz zāļu piegādes un izplatīšanas darbībām.

51      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 5. aprīlis, Toki (C‑424/09, EU:C:2011:210, 28. punkts).

52      It īpaši atsaucos uz šīs tiesību normas 3. un 5. punktu.

53      Neatņemot šīm tiesību normām jebkādu efektivitāti, šāda garantija noteikti ietver to, ka farmaceits, kas atbilst minimālajām profesionālās kvalifikācijas prasībām, var pilnīgi patstāvīgi veikt darbības, kuras minētas Direktīvas 2005/36 45. panta 2. punktā.

54      Jāatzīmē, ka atbilstoši Direktīvas 85/432 3. pantam Komisijai bija jāiesniedz Eiropas Savienības Padomei attiecīgi priekšlikumi par farmācijas specialitātēm un īpaši par slimnīcu farmāciju. No tā izriet, ka papildus pamatapmācības prasībām un darbības apjomam, kas ir pieejams, pamatojoties uz šīm kvalifikācijām, kuras ir reglamentētas minētās direktīvas 1. un 2. pantā, likumdevējs bija paredzējis specializētu apmācību esamību. Tā kā šīs pēdējās minētās tiesību normas būtībā ir pārņemtas Direktīvas 2005/36 44. un 45. pantā, man šķiet, ka sistēmas, kas izveidota ar šo direktīvu, mērķis, tāpat kā no Direktīvas 85/432 izrietošajai sistēmai, ir tikai radīt minimālo darbības apjomu, kam ir jābūt pieejamam farmaceitiem ar pamatkvalifikāciju.

55      Direktīvas 2005/36 25. apsvērumā ir teikts, ka “personas ar farmaceita kvalifikāciju ir speciālisti zāļu jomā, un būtībā viņiem vajadzētu būt iespējai visās dalībvalstīs veikt minimālu darbības apjomu šajā nozarē”. Šādos apstākļos “šī direktīva neskar dalībvalstu iespēju izvirzīt papildu apmācības nosacījumus, lai sāktu darbību, kas nav ietverta saskaņotajā minimālajā darbības apjomā. Tādējādi uzņēmējai dalībvalstij vajadzētu būt tiesīgai izvirzīt šādus nosacījumus pilsoņiem ar tādu kvalifikāciju, uz ko attiecas automātiskā atzīšana šīs direktīvas nozīmē”.

56      Spriedums, 2020. gada 17. decembris, Komisija/Ungārija (Starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšana) (C‑808/18, EU:C:2020:1029, 112. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajā ziņā atgādinu, ka saistībā ar šīs direktīvas 45. panta 2. punkta e) apakšpunktu Komisija, pamatojot savu prasību, nav atsaukusies uz zāļu sagatavošanas darbību.