VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (septītā palāta)
2014. gada 16. jūlijā (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu iesaldēšana – Prasība atcelt tiesību aktu – Prasījumu pielāgošana – Nokavējums – Pienākums norādīt pamatojumu – Tiesības uz aizstāvību – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Īpašumtiesības – Samērīgums – Prasība par zaudējumu atlīdzību
Lieta T‑572/11
Samir Hassan, ar dzīvesvietu Damaskā (Sīrija), ko pārstāv É. Morgan de Rivery un E. Lagathu, advokāti,
apelācijas sūdzības iesniedzējs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv S. Kyriakopoulou un M. Vitsentzatos, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību, pirmkārt, atcelt Padomes 2011. gada 23. augusta Īstenošanas lēmumu 2011/515/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 218, 20. lpp.), Padomes 2011. gada 23. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 843/2011, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 218, 1. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP (OV L 319, 56. lpp.), Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.), Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782 (OV L 330, 21. lpp.), Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2012/739/KĀDP (OV L 111, 77. lpp.), 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 (OV L 111, 1. lpp.), un 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.) tiktāl, ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju, un, otrkārt, prasību samaksāt atlīdzību par ciestajiem zaudējumiem.
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. van der Vaude [M. van der Woude], tiesneši I. Višņevska‑Bjalecka [I. Wiszniewska‑Białecka] un I. Uljoa Rubio [I. Ulloa Rubio] (referents),
sekretāre J. Veiherte [J. Weychert], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 28. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājam, Samir Hassan, ir Sīrijas izcelsme, un viņš nodarbojas ar uzņēmējdarbību.
Lēmums 2011/273 un Regula Nr. 442/2011
2 Stingri nosodot miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā un aicinot Sīrijas drošības spēkus atturēties no spēka pielietošanas, Eiropas Savienības Padome 2011. gada 9. maijā pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.). Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome paredzēja ieroču embargo, iekšējām represijām izmantojama aprīkojuma aizliegumu, kā arī ierobežojumus ieceļošanai Eiropas Savienībā un līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana tām personām un vienībām, kuras ir atbildīgas par varmācīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.
3 To personu vārdi, kas atbildīgas par vardarbīgajām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, kā arī ar tām saistīto fizisko vai juridisko personu vārdi ir minēti Lēmuma 2011/273 pielikumā. Saskaņā ar šī lēmuma 5. panta 1. punktu pēc priekšlikuma, kas saņemts no dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padome izstrādā un groza pielikumā iekļauto sarakstu. Prasītāja vārda šajā sarakstā nav.
4 Tā kā daži pret Sīriju noteiktie ierobežojošie pasākumi ietilpst līguma par ES darbību piemērošanas jomā, Padome pieņēma 2011. gada 9. maija Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 121, 1. lpp.). Šī regula būtībā ir identiska Lēmumam 2011/273, taču tajā ir paredzētas iespējas atbrīvot iesaldētos līdzekļus. To personu, vienību vai struktūru, kas atzītas par atbildīgām saistībā ar aplūkotajām represijām vai ir saistītas ar atbildīgajām personām, saraksts ir atrodams minētās regulas II pielikumā, kas ir identisks Lēmuma 2011/273 pielikumā esošajam sarakstam. Prasītāja vārda šajā sarakstā nav. Saskaņā ar Regulas Nr. 442/2011 14. panta 1. un 4. punktu, ja Padome nolemj fiziskai vai juridiskai personai, vienībai vai struktūrai piemērot minētos pasākumus, tā attiecīgi groza II pielikumu un tādējādi II pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos pārskata.
5 Ar 2011. gada 23. augusta Īstenošanas lēmumu 2011/515/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273 par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 218, 20. lpp.), Padome grozīja Lēmumu 2011/273, lai tostarp piemērotu aplūkotos ierobežojošos pasākumus citām personām un vienībām. Saskaņā ar minētā īstenošanas lēmuma 1. pantu piecpadsmit šī lēmuma pielikumā uzskaitītās personas un vienības tika pievienotas sarakstam, kas iekļauts Lēmuma 2011/273 pielikumā. Šo vārdu sarakstā ir atrodams prasītāja vārds, ar piebildi par viņa vārda sarakstā iekļaušanas datumu, proti, 2011. gada 23. augustu, un ar šādu pamatojumu:
“Maher Al‑Assad tuvs uzņēmējdarbības partneris. Ir zināms, ka viņš ekonomiski atbalsta Sīrijas režīmu.”
6 Tajā pašā dienā Padome, pamatojoties uz LESD 215. panta 2. punktu un Lēmumu 2011/273, pieņēma Īstenošanas regulu (ES) Nr. 843/2011, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 218, 1. lpp.). Tur prasītāja vārds ir atrodams ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kādi tie tikuši norādīti Īstenošanas lēmuma 2011/515 pielikumā.
7 2011. gada 24. augustā Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/273, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2011/515, un Padomes Regulā Nr. 442/2011, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 843/2011 (OV C 245, 2. lpp.).
8 Ar 2011. gada 2. septembra Lēmumu 2011/522/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/273 (OV L 228, 16. lpp.), Padome, no jauna grozīdama Lēmumu 2011/273, paredzēja, ka tā, ieskaitot tā pielikumu, piemērošanas joma attiecas uz “pielikumā uzskaitītajām personām, [..] kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistītām personām [..]”.
9 Ar 2011. gada 2. septembra Regulu (ES) Nr. 878/2011, ar ko groza Regulu Nr. 442/2011 (OV L 228, 1. lpp.), Padome grozīja Regulu Nr. 442/2011 tādējādi, ka tās II pielikumu piemēro “person[ām] un vienīb[ām], kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, vai [..] ar tām saistīt[ām] person[ām] un vienīb[ām]”.
Lēmums 2011/782 un Regula Nr. 36/2012
10 Pieņemdama 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP (OV L 319, 56. lpp.), Padome, ņemot vērā situācijas nopietnību Sīrijā, uzskatīja, ka ir jāpiemēro papildu ierobežojoši pasākumi. Skaidrības labad ar Lēmumu 2011/273 noteiktie pasākumi un papildu pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā. Lēmuma 2011/782 18. pantā ir paredzēti ierobežojumi ieceļošanai Savienības teritorijā un 19. pantā – I pielikumā minēto personu un vienību līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana. Prasītāja vārds tur ir atrodams aplūkotā saraksta tabulas “A. Personas” 50. rindā ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kāds minēts Īstenošanas lēmuma 2011/515 pielikumā.
11 2011. gada 2. decembrī Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/782/KĀDP un Padomes Regulā (ES) Nr. 442/2011, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1244/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 351, 14. lpp.).
12 Regula Nr. 442/2011 tika aizstāta ar Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011 (OV L 16, 1. lpp.). Prasītāja vārds ir atrodams Regulas Nr. 36/2012 II pielikumā ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kādi tie tikuši norādīti Īstenošanas lēmuma 2011/515 pielikumā.
13 2012. gada 24. janvārī Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2011/782/KĀDP, un Padomes Regulā (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV C 19, 5. lpp.).
Lēmums 2012/739
14 Ar Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.) ierobežojošie pasākumi tika iekļauti vienotā tiesību aktā. Prasītāja vārds ir atrodams Lēmuma 2012/739 I pielikumā atrodamā saraksta tabulas 48. rindā ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kādi tie tikuši norādīti Īstenošanas lēmuma 2011/515 pielikumā.
15 2012. gada 30. novembrī Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2012/739 un Padomes Regulā (ES) Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes 2012. gada 29. novembra Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 (OV L 370, 6. lpp.). Padomes 2012. gada 29. novembra Īstenošanas regulā Nr. 1117/2012, ar ko īsteno 32. panta 1. punktu Regulā (ES) Nr. 36/2012 (OV L 330, 9. lpp.), grozījumi attiecībā uz prasītāju nav izdarīti.
16 Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas lēmumā 2013/185/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2012/739/KĀDP (OV L 111, 77. lpp.) ir atjaunots to personu un vienību saraksts, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi un kuras ir minētas Lēmuma 2012/739 I pielikumā. Prasītāja vārds ir minēts I pielikumā atrodamā saraksta tabulas 48. rindā ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kādi tie tikuši norādīti iepriekšējos tiesību aktos.
17 Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulā (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV L 111, 1. lpp.), ir ietverta tāda pati informācija un pamatojums, kādi norādīti iepriekšējos tiesību aktos.
18 Turklāt 2013. gada 23. aprīlī Padome Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2012/739, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas lēmumu 2013/185, un Padomes Regulā Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 (OV C 115, 5. lpp.).
Lēmums 2013/255
19 2013. gada 9. maijā Padome pieņēma Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 147, 14. lpp.). Prasītāja vārds ir minēts I pielikumā atrodamā saraksta tabulas 48. rindā ar tādu pašu informāciju un pamatojumu, kādi tie tikuši norādīti iepriekšējos tiesību aktos.
20 2013. gada 1. jūnijā Padome Oficiālajā Vēstnesī publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Padomes Lēmumā 2013/255 un Padomes Regulā Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 155, 1. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
21 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 4. novembrī, prasītājs aizsāka tiesvedību, lai atceltu Īstenošanas lēmumu 2011/515 un Īstenošanas regulu Nr. 843/2011 tiktāl, ciktāl viņu skar šie tiesību akti, kā arī tiesvedību par zaudējumu atlīdzību.
22 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 3. februārī, prasītājs iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu, lai tiktu apturēta Izpildes lēmuma 2011/515 un Īstenošanas regulas Nr. 843/2011 izpilde tiktāl, ciktāl tie viņu skar, līdz Vispārējā tiesa būs lēmusi par šo prasību. Ar 2012. gada 17. februāra un 23. aprīļa rīkojumu lietā Hassan/Padome (T‑572/11 R un T‑572/11 RII) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs šo pieteikumu noraidīja.
23 Replikā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2012. gada 11. aprīlī, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, prasot arī atcelt Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti viņu skar. 2012. gada 13. jūnijā Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajā atbildē uz repliku Padome prasītāja lūgumu pieņēma zināšanai.
24 Procesuālajā rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2013. gada 8. jūlijā, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, prasot arī atcelt Lēmumu 2012/739, Izpildes lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 tiktāl, ciktāl tie viņu skar. Padome atteicās šai sakarā iesniegt apsvērumus.
25 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas septītajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
26 Pēc tiesneša referenta ziņojuma uzklausīšanas Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus sniegt atbildes uz dažiem rakstveida jautājumiem un iesniegt atsevišķus dokumentus. Padome šo lūgumu izpildīja.
27 Vispārējā tiesa 2014. gada 28. februāra tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumus un to atbildes uz tās uzdotajiem jautājumiem.
28 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt – tiktāl, ciktāl tiek skarts prasītājs, – Īstenošanas lēmumu 2011/515, Īstenošanas regulu Nr. 843/2011, Lēmumu 2011/782, Regulu Nr. 36/2012, Lēmumu 2012/739, Īstenošanas lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255;
– atzīt Padomes ārpuslīgumisko atbildību, tai šai sakarā nosakot ierobežojošos pasākumus; viņam piešķirt summu EUR 250 000 mēnesī, sākot no 2011. gada 1. septembra, lai tiktu atlīdzināts nodarītais mantiskais kaitējums, un simbolisku summu – vienu (1) euro – par nodarīto morālo kaitējumu un piespriest Padomei atlīdzināt paredzamo [nākotnē iespējamo] mantisko kaitējumu;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
29 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– prasību atlīdzināt zaudējumus noraidīt kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasību pielāgot prasījumus pieņemamību
30 Kā izriet no 23. un 24. punkta iepriekš – tiesību akti, kurus tiek prasīts atcelt un kuru pielikumos ir to personu un vienību saraksts, uz kurām attiecas aplūkotie ierobežojošie pasākumi, kurā ir prasītāja vārds, Padome vairākkārt ir grozījusi vai atcēlusi kopš brīža, kad šajā lietā ir tikusi celta prasība. Tādējādi prasītājs ir pielāgojis savus prasījumus.
31 Saskaņā ar judikatūru, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai atbildētu uz kritiku, kas ietverta attiecīgajā prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu grozīt apstrīdēto aktu vai aizstāt to ar citu aktu un procesa laikā atsaukties uz šiem grozījumiem vai akta aizstāšanu, nedodot iespēju otram lietas dalībniekam attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāk pieņemto aktu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt papildu pamatus (Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedums lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts, un 2013. gada 6. septembra spriedums lietā T‑110/12 Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, 16. punkts).
32 Tomēr, lai lūgums pielāgot prasījumus būtu pieņemams, tas ir jāiesniedz LESD 263. panta sestajā daļā noteiktajā prasības iesniegšanas termiņā. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis termiņš prasības celšanai ir saistīts ar sabiedrisko kārtību un Savienības Tiesai tas ir jāpiemēro tā, lai nodrošinātu tiesisko drošību un indivīdu vienlīdzību likuma priekšā (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑229/05 P PKK un KNK/Padome, Krājums, I‑439. lpp., 101. punkts). Tādējādi tiesai vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas ir jāizvērtē, vai šāds termiņš ir ticis ievērots (iepriekš minētais spriedums Iranian Offshore Engineering & Construction/Padome, 17. punkts).
33 Turklāt ir jāatgādina, ka LESD 263. panta sestajā daļā paredzētais divu mēnešu termiņš prasības atcelt tiesību aktu, ar kuru ir noteikti ierobežojoši pasākumi attiecībā pret personu vai vienību, celšanai sākas vai nu no datuma, kurā tas individuāli ir paziņots ieinteresētajai personai, ja adrese ir zināma, vai – pretējā gadījumā – no publicēšanas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī brīža (šajā ziņā skat. Tiesas 2013. gada 23. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās no C‑478/11 P līdz C‑482/11 P Gbagbo u.c./Padome, 59.–62. punkts).
34 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 102. panta 1. punktam, ja termiņš, kas atvēlēts tiesvedības par iestādes pieņemtu aktu uzsākšanai, sākas no šā akta publicēšanas brīža, šo termiņu skaita no 14. dienas beigām pēc akta publicēšanas dienas Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Atbilstoši šī paša reglamenta 102. panta 2. punktam šis termiņš, pamatojoties uz apsvērumiem par attālumu, turklāt ir jāpagarina par fiksētu desmit dienu termiņu.
35 Šajā gadījumā, pirmkārt, attiecībā uz prasījumu pielāgošanu saistībā ar Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012 ir jānorāda, ka minēto pielāgojumu prasītājs iesniedza replikā, kura Vispārējās tiesas kancelejā tika iesniegta 2012. gada 11. aprīlī, lai gan minētie tiesību akti tika pieņemti attiecīgi 2011. gada 1. decembrī un 2012. gada 18. janvārī.
36 Taču ne no šīs lietas materiāliem, ne arī no Padomes tiesas sēdē sniegtajām atbildēm šai sakarā neizriet, ka šie tiesību akti ir tikuši individuāli paziņoti, kaut arī Padomei kopš 2011. gada 22. novembra bija zināma prasītāja adrese. Faktiski šajā datumā Padome paziņoja, ka ir saņēmusi vēstuli, ko tai 2011. gada 17. novembrī bija nosūtījuši prasītāja advokāti un kurā viņi prasīja tiem nosūtīt uz šo adresi jebkādu informāciju, kas pamatotu ierobežojošu pasākumu noteikšanu pret prasītāju.
37 Šai sakarā ir jānorāda, ka Padome pati brīvi nevar izvēlēties veidu, kādā šie lēmumi paziņojami ieinteresētajām personām. No iepriekš minētā sprieduma lietā Gbagbo u.c./Padome izriet, ka Tiesa ir atzinusi tiesību aktu, kurus tiek prasīts atcelt, netiešu paziņošanu, tos publicējot Oficiālajā Vēstnesī, tikai tad, ja Padomei nav bijis iespējams tos paziņot individuāli. Pretējs secinājums faktiski ļautu Padomei viegli atbrīvoties no pienākuma norādīt pamatojumu.
38 No judikatūras izriet, ka, ja prasība par prasījumu pielāgošanu attiecas uz tiesību aktu, ar kuru personai vai vienībai ir noteikti ierobežojoši pasākumi, kas prasītājam nav tikuši paziņoti individuāli, lai arī iestādei ir zināma tā adrese, termiņš prasītāja prasījumu pielāgošanai attiecībā uz šo tiesību aktu nav sācies un tādējādi prasītāja prasība nav uzskatāma par novēlotu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 6. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑35/10 un T‑7/11 Bank Melli Iran/Padome, 59. punkts, un 2013. gada 16. septembra spriedumu lietā T‑8/11 Bank Kargoshaei u.c./Padome, 44. punkts). Tādējādi šajā gadījumā, tā kā Lēmums 2011/782 un Regula Nr. 36/2012 prasītājam nav tikuši individuāli paziņoti, lai gan Padomei bija zināma viņa adrese, prasība par prasījumu pielāgošanu attiecībā uz šiem tiesību aktiem ir jāatzīst par pieņemamu.
39 Otrkārt, attiecībā uz prasījumiem, kas attiecas uz Lēmumu 2012/739, Īstenošanas lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ir jānorāda, ka minētos pielāgojumus prasītājs ir veicis procesuālajā rakstā, kas Vispārējās tiesas kancelejā ir ticis iesniegts 2013. gada 8. jūlijā.
40 Šai sakarā no Padomes procesa organizatorisko pasākumu ietvaros iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka Lēmums 2012/739 prasītājam ir ticis paziņots 2012. gada 30. novembrī. Tā kā termiņš minētā lēmuma atcelšanai beidzās 2013. gada 11. februārī, šis pielāgojums ir jānoraida kā nepieņemams, jo tas ir novēlots.
41 Saistībā ar procesuālo rakstu par pielāgojumiem attiecībā uz Īstenošanas lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 ir jānorāda, ka pēc šo tiesību aktu pieņemšanas tie individuāli prasītājam tika paziņoti 2013. gada 13. maijā un 3. jūnijā. Šajos apstākļos procesuālais raksts par prasītāja prasījumu pielāgošanu tika iesniegts divu mēnešu un desmit dienu laikā, sākot no individuālās paziņošanas brīža LESD 263. panta sestās daļas un Reglamenta 102. panta 2. punkta izpratnē. Tādējādi ir jāatzīst, ka prasītāja prasījumu kā tādu, kas vērsti pret šiem tiesību aktiem, pielāgošana ir pieņemama.
42 Ņemot vērā iepriekš minētos secinājumus, prasījumi, kas saistīti ar tiesību aktu atcelšanu, ir atzīstami par pieņemamiem daļā, kurā tie attiecas uz Īstenošanas lēmumu 2011/515, Īstenošanas regulu Nr. 843/2011, Lēmumu 2011/782, Regulu Nr. 36/2012, Īstenošanas lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255 tiktāl, ciktāl šie tiesību akti skar prasītāju (turpmāk tekstā kopā saukti – “pārsūdzētie tiesību akti”).
Par prasību atcelt tiesību aktu
43 Savas prasības atbalstam prasītājs izvirza sešus pamatus, kas attiecas uz, pirmkārt, acīmredzamu kļūdu vērtējumā, otrkārt, tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi, treškārt, īpašumtiesību un samērīguma principa pārkāpumu, ceturtkārt, nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu, piektkārt, Padomes 2005. gada 2. decembra Ierobežojošu pasākumu (sankciju) īstenošanas un izvērtēšanas pamatnostādņu Eiropas Savienības kopējās ārpolitikas un drošības politikas jomā neievērošanu un, sestkārt, pilnvaru nepareizu izmantošanu.
44 Vispārējā tiesa uzskata, ka vispirms būtu jāizvērtē otrais pamats un tad – pirmais pamats.
Par otro pamatu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi
45 Otrajam pamatam būtībā ir divas daļas – pirmkārt, par tiesībām uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un, otrkārt, par pienākumu norādīt pamatojumu
– Par daļu, kas attiecas uz tiesību uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
46 Prasītājs būtībā norāda, ka viņš savlaicīgi nav ticis informēts par Padomes noteiktajiem pasākumiem, kas uz viņu attiecas, un ka tā viņam nav nosūtījusi nekādu paziņojumu, kas viņam ļautu saprast viņa vārda iekļaušanas pārsūdzētajos tiesību aktos atrodamajos sarakstos iemeslus. Prasītāja skatījumā tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā tostarp nozīmē, ka Padomei ir pienākums personai vai vienībai, kuras skar ierobežojošie pasākumi, norādīt pamatojumu, kādēļ tās minētajos sarakstos ir ietvertas. Tālāk viņš norāda, ka apgalvojums, saskaņā ar kuru viņa adrese Padomei nebija zināma, esot pretrunā apgalvojumam, saskaņā ar kuru viņš nenoliedzami esot pazīstama personība Sīrijas uzņēmēju elitē. Visbeidzot, Padome prasītājam esot liegusi iespēju efektīvi izmantot savas tiesības uz aizstāvību laikā, kad tika noteikti strīdīgie pasākumi.
47 Padome apstrīd prasītāja argumentu pamatotību.
48 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošana, kas ir noteiktas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punktā, ietver tiesības tikt uzklausītam un tiesības piekļūt lietas materiāliem, ievērojot likumīgās konfidencialitātes intereses (Tiesas 2013. gada 18. jūlija spriedums apvienotajās lietās C‑584/10 P, C‑593/10 P un C‑595/10 P Komisija u.c./Kadi, turpmāk tekstā – “Kadi II spriedums”, 99. punkts).
49 Runājot par tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas ir apstiprinātas Pamattiesību hartas 47. pantā, – tās nozīmē, ka ieinteresētajai personai ir jāvar uzzināt attiecībā uz to pieņemtā lēmuma pamatojumu vai nu no paša lēmuma, vai no pēc šīs personas pieprasījuma sniegtā paziņojuma, lai persona pēc iespējas labākos apstākļos varētu aizstāvēt savas tiesības un nolemt, vai ir lietderīgi vērsties kompetentajā tiesā, kā arī lai šī tiesa pilnībā varētu īstenot attiecīgā lēmuma tiesiskuma pārbaudi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Kadi II spriedumu, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
50 Tomēr Pamattiesību hartas 52. panta 1. punktā ir pieļauti tajā paredzēto tiesību ierobežojumi, ja, nosakot attiecīgo ierobežojumu, tiek ievērota attiecīgo pamattiesību būtība un ja, ievērojot samērīguma principu, tas ir nepieciešams un patiešām atbilst Savienības atzītiem vispārējo interešu mērķiem (skat. iepriekš minēto Kadi II spriedumu, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
51 Tas, vai ir tikušas pārkāptas tiesības uz aizstāvību un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ir jāpārbauda atkarībā no katra gadījuma īpašajiem apstākļiem, tostarp no attiecīgā akta būtības un apstākļiem, kādos tas ir pieņemts, kā arī no attiecīgo jomu regulējošo juridisko noteikumu kopuma (iepriekš minētais Kadi II spriedums, 102. punkts).
52 Attiecībā uz personas, kurai ir noteikti ierobežojoši pasākumi, tiesībām uz aizstāvību Eiropas Savienības Tiesa nošķir, pirmkārt, personas vai vienības sākotnēju iekļaušanu personu sarakstā, kam piemēro ierobežojošus pasākumus, un, otrkārt, šīs personas vai vienības saglabāšanu minētajā sarakstā, pamatojoties uz vēlākiem lēmumiem.
53 Faktiski no Savienības iestādēm nevar tikt prasīts, lai tās pirms personas vai vienības iekļaušanas sarakstā, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, paziņotu minēto pamatojumu, jo šāda paziņošana apdraudētu šajos lēmumos paredzēto naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 13. septembra spriedumu lietā T‑383/11, Makhlouf/Padome, 38. un 39. punkts un tajos minētā judikatūra).
54 Savukārt, runājot par lēmumu par personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu aplūkotajā sarakstā, kompetentajai Savienības iestādei, lai pamatotu savu lēmumu, pirms šī lēmuma pieņemšanas ir jāpaziņo attiecīgajai personai informācija, kas ir šīs iestādes rīcībā, lai šī persona varētu aizstāvēt savas tiesības (šajā ziņā skat. iepriekš minēto Kadi II spriedumu, 111. un 112. punkts).
55 Šajā gadījumā Lēmuma 2011/273 5. pantā, Regulas Nr. 442/2011 14. panta 2. un 3. punktā, kuru saturs būtībā ir pārņemts Lēmuma 2011/782 21. pantā, Regulas Nr. 36/2012 15. panta 3. punktā un Lēmuma 2013/255 30. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai fiziskajai vai juridiskajai personai, vienībai vai struktūrai iespēju iesniegt savus apsvērumus.
56 Šai sakarā uzreiz ir jānorāda – kā tas izriet no šī sprieduma 36. punkta –, ka Padomei prasītāja adrese bija zināma, sākot no 2011. gada 22. novembra. Tātad tā nevarēja par tiesību aktiem individuāli paziņot pirms šī datuma.
57 Pirmkārt, attiecībā uz tiesību aktiem, kas pārsūdzēti šajā prasības pieteikumā, proti, Īstenošanas lēmumu 2011/515 un Īstenošanas regulu Nr. 843/2011, ir jākonstatē, ka Padome pamatoti apliecina, ka prasītājs varēja uzzināt par minēto tiesību aktu pieņemšanu no paziņojuma, kas Oficiālajā Vēstnesī 2011. gada 24. augustā publicēts personām un vienībām, uz kurām tiek attiecināti ierobežojoši pasākumi, kas ir noteikti Lēmumā 2011/273 un Regulā Nr. 442/2011, kuri savukārt īstenoti ar abiem iepriekš minētajiem tiesību aktiem (skat. iepriekš šī sprieduma 7. punktu). Faktiski, tā kā minēto tiesību aktu pieņemšanas brīdī Padomei nebija zināma prasītāja adrese, tai nevar tikt pārmests, ka, individuāli nepaziņojot, tā nav ievērojusi viņa tiesības uz aizstāvību.
58 Tālāk par pretrunīgu nevar tikt atzīts tas, ka, pirmkārt, prasītājs ir tuvu stāvošs sadarbības partneris Maher Al‑Assad un, otrkārt, ka nav tikusi ņemta vērā viņa adrese. Šai sakarā jāatgādina – kā to norādījusi Padome –, ka Savienības iestādēm ir tikai ierobežoti resursi, lai atrastu visu fizisko personu, kuras skar ierobežojošie pasākumi, privātās adreses, it īpaši nemieru laikā. Turklāt Padomes prakse paziņojumu attiecīgajai fiziskajai personai nosūtīt tikai uz konkrētu adresi, ja tā ir zināma, nevis uz aptuvenu adresi Sīrijā – kā to, izskatās, apgalvo prasītājs – ir pamatota, jo pastāv risks, ka paziņojumu varētu atvērt un izlasīt trešās personas, nevis ieinteresētā persona, bet ierobežojuši pasākumi ir īpaši delikāts jautājums. Visbeidzot, informētība par prasītāja saistību ar Maher Al‑Assad ir apstāklis, kas var tikt izsecināts no citām norādēm, nevis no viņa adreses.
59 Otrkārt, runājot par tiesību aktiem, kurus tiek prasīts atcelt 2012. gada 11. aprīļa atbildes rakstā un 2013. gada 8. jūlija procesuālajā rakstā par prasījumu pielāgošanu, proti, Lēmumu 2011/782, Regulu Nr. 36/2012, Īstenošanas lēmumu 2013/185, Īstenošanas regulu Nr. 363/2013 un Lēmumu 2013/255, ir jākonstatē, ka saskaņā ar šī sprieduma 54. punktā minēto judikatūru un ņemot vērā, ka Padomei prasītāja adrese bija zināma kopš 2011. gada 22. novembra, tai prasītājam bija jādara zināma šo tiesību aktu pieņemšana, par to individuāli paziņojot. Taču, lai gan tā šādi rīkojās attiecībā uz iepriekš minētajiem pēdējiem trim tiesību aktiem, individuālu paziņojumu tā nenosūtīja par pirmajiem diviem no šiem minētajiem tiesību aktiem. Šai sakarā tai individuāli bija prasītājam jāpaziņo pamatojums saistībā ar viņa vārda saglabāšanu sarakstā, kas šajos tiesību aktos bija ietverts.
60 Tai pat laikā saskaņā ar judikatūru individuāla nepaziņošana nav pamats tiesību akta atcelšanai, ja prasītāja tiesības ir ievērotas. Faktiski, ja Padome nav ievērojusi pienākumu individuāli paziņot tiesību aktu, bet prasītājs par aplūkojamo tiesību aktu ir uzzinājis un šai sakarā noteiktajā termiņā cēlis prasību, viņa tiesības uz aizstāvību nav skartas, jo viņam ir bijusi iespēja sevi aizstāvēt (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Šajā gadījumā – atšķirībā no tā, ko apgalvo prasītājs, – individuāla nepaziņošana nav ietekmējusi nedz viņa tiesības uz aizstāvību, nedz arī viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, jo, vispirmām kārtām, tas nav traucējis viņam uzzināt par saistībā ar viņu noteikto ierobežojošo pasākumu noteikšanas individuālajiem un īpašajiem iemesliem, ne arī uz tiem attiecīgi reaģēt. Tālāk ir jānorāda, ka prasītājs nav minējis nevienu argumentu, kas pierādītu, ka šāda nepaziņošana ir apgrūtinājusi viņa aizstāvēšanos attiecībā pret Padomi administratīvajā procesā vai tiesvedībā Tiesā (pēc analoģijas skat. Vispārējās tiesas 2012. gada 21. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑439/10 un T‑440/10 Fulmen un Mahmoudian/Padome, 68. punkts). Visbeidzot, ir jākonstatē, ka prasījumi, kas ietverti prasījumu pielāgojumā – daļā, kas attiecas uz Lēmumu 2011/782 un Regulu Nr. 36/2012 – katrā ziņā ir jāatzīst par pieņemamiem (skat. iepriekš 37. punktu) un ka tādējādi viņam ir bijusi iespēja celt prasību Savienības tiesā saskaņā ar LESD 275. panta otro daļu, to lasot kopā ar LESD 263. panta ceturto un sesto daļu.
62 Tādējādi dažu pārsūdzēto tiesību aktu individuāla nepaziņošana prasītājam šajā gadījumā nevar būt pamats to atcelšanai.
63 Jāsecina, ka tiesības uz aizstāvību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ir tikušas pienācīgi aizsargātas.
64 Tādējādi otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida.
– Par daļu, kas attiecas uz pienākumu norādīt pamatojumu
65 Prasītājs šajā lietā norāda, ka Padome ir vien paudusi aptuvenus un vispārīgus apsvērumus, lai pamatotu viņa vārda iekļaušanu sarakstos, kas ietverti pārsūdzētajos tiesību aktos. Šai sakarā viņš atgādina, ka saskaņā ar judikatūru, ņemot vērā, ka ieinteresētajām personām un vienībām nav tiesību tikt uzklausītām pirms lēmuma pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka. Šim pamatojumam ir jāietver ne tikai attiecīgā tiesību akta piemērošanas tiesiskie nosacījumi, bet arī īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka uz attiecīgo personu ir jāattiecina šādi pasākumi.
66 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
67 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nelabvēlīga akta pamatojuma norādīšanas, kas ir saistīta ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir labi pamatots un vai tajā acīmredzami nav pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt Savienības tiesā lēmuma spēkā esamību, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli pār šā akta likumību (skat. Tiesas 2012. gada 15. novembra spriedumu lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
68 Ir arī jāatgādina, ka LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli (iepriekš minētais spriedums lietā Makhlouf/Padome, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
69 Attiecībā uz noteiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem kopējās ārpolitikas un drošības politikas ietvaros ir jāuzsver, ka, ņemot vērā, ka ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija – vismaz pēc šā pasākuma veikšanas –, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā pasākuma likumību (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 62. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Tādējādi tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko tiek noteikts līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākums, ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 63. punkts un tajā minētā judikatūra).
71 Tai pat laikā šī pamatojuma prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 64. punkts un tajā minētā judikatūra).
72 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu norādīti visi atbilstošie faktiskie un juridiskie apstākļi, jo jautājums par to, vai tiesību akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā tekstu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tās tiesību normas, kuras reglamentē attiecīgo jomu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 65. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Makhlouf/Padome, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).
74 Šajā gadījumā, pirmkārt, saistībā ar vispārīgo pamatojumu Savienības ierobežojošo pasākumu noteikšanā pret Sīriju vispirms ir jānorāda, ka Lēmuma 2011/273 apsvērumu, kuri ietverti arī vēlākajos tiesību aktos, redakcija ir šāda:
“(1) Eiropas Savienība 2011. gada 29. aprīlī pauda nopietnas bažas par pašreizējo situāciju Sīrijā un par militāro un drošības spēku izvietošanu vairākās Sīrijas pilsētās.
(2) Savienība stingri nosodīja miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, tostarp izmantojot kaujas munīciju, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā un kā rezultātā vairāki demonstranti gājuši bojā, ir ievainotie un notikušas patvaļīgas aizturēšanas, un aicināja Sīrijas drošības spēkus atturēties no represijām.
(3) Ņemot vērā situācijas nopietnību, būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi pret Sīriju un pret personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.”
75 Turklāt Lēmuma 2011/273 4. panta 1. punktā ir norādīts, ka “tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto personu, kuras ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē, un visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir pielikumā uzskaitīto ar tām saistīto fizisko un juridisko personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē”.
76 Saistībā ar tiesību aktiem, kas pieņemti pēc Īstenošanas lēmuma 2011/515 un Īstenošanas regulas Nr. 843/2011, vispirms ir jānorāda, ka Lēmums 2011/273 ar Lēmumu 2011/522 ir ticis grozīts šādi:
“Tiek iesaldēti visi līdzekļi un saimnieciskie resursi, kas ir I un II pielikumā uzskaitīto par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem atbildīgo personu, personu un vienību, kuras gūst labumu no režīma vai atbalsta to, un ar tām saistīto personu un vienību īpašumā, valdījumā, turējumā vai kontrolē.”
77 Šī grozījuma pamatojums it īpaši ir atrodams Lēmuma 2011/522 ceturtajā apsvērumā, kura redakcija ir šāda:
“Ieceļošanas ierobežojumi un līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana būtu jāpiemēro jaunām personām un vienībām, kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, jo īpaši personām un vienībām, kuras finansē režīmu vai nodrošina režīmam (jo īpaši drošības struktūrām) apgādes atbalstu vai kuras liek šķēršļus centieniem Sīrijā īstenot miermīlīgu pāreju uz demokrātiju.”
78 No judikatūras, kas ir iepriekš minētā sprieduma lietā Makhlouf/Padome pamatā, izriet, ka vispārējais konteksts, uz kuru ir atsauce Lēmumā 2011/273, nozīmīgām personām Sīrijas sabiedrībā bija zināms. Šajā gadījumā Samir Hassan – kā tas izriet no lietas materiāliem – ir labi pazīstama persona, kas Sīrijā veic uzņēmējdarbību, un savas profesionālās darbības dēļ varēja būt informēts par lēmumiem, kas attiecībā uz viņu ir pieņemti par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu.
79 Tālāk – atšķirībā no tā, ko minējis prasītājs, – aplūkotie vispārīgie kritēriji ir skaidri un attiecas tikai uz konkrētām personām vai vienībām. Faktiski, lai arī saistībā ar šiem kritērijiem, konkrētāk, to piemērošanā, Padomei ir plaša rīcības brīvība, tie nav patvaļīgi, jo ar tiem tiek iedibinātas noteiktas robežas. Šai sakarā ir jākonstatē, ka minētie kritēriji tiek piemēroti tikai personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgajām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, kā arī ar tām saistītajām personām vai vienībām un – pēc Lēmuma 2011/522 pieņemšanas – personām un vienībām, kas gūst labumu no Sīrijas režīma ieviestās politikas, kā arī personām un vienībām, kuras finansē režīmu vai nodrošina šim režīmam apgādes atbalstu. Šajos apstākļos – atšķirībā no tā, ko uzskata prasītājs, – jāuzskata, ka aplūkotie vispārīgie kritēriji ļauj nošķirt personas un vienības, uz kurām pārsūdzētie lēmumi attiecas.
80 Otrkārt, runājot par pamatojumu saistībā ar prasītāja vārda iekļaušanu sarakstā, kas ietverts Īstenošanas lēmumā 2011/515 un vēlākajos tiesību aktos, ir jānorāda, ka tajos, pirmkārt, ir minēts, ka, prasītājs ir Maher Al‑Assad tuvs uzņēmējdarbības partneris un, otrkārt, ka viņš ekonomiski atbalsta Sīrijas režīmu.
81 Vispirms saistībā ar pamatojumu, saskaņā ar kuru prasītājs ir Maher Al‑Assad tuvs uzņēmējdarbības partneris, Vispārējā tiesa konstatē, ka šis pamatojums ir skaidrs un precīzs judikatūras izpratnē, jo prasītājam ir bijusi iespēja apstrīdēt saikni starp viņu un Maher Al‑Assad. Turklāt, lai izvērtētu, vai ir izpildīts pienākums norādīt pamatojumu, ir jāņem vērā saistībā ar Maher Al‑Assad minētais pamatojums. No šī pamatojuma izriet, ka Padomes skatījumā Maher Al‑Assad ir bijis viens no tiem, kas ir atbildīgi par represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem. It īpaši Lēmumā 2011/273 viņš ticis raksturots kā “armijas 4. divīzijas vadītājs, Baath centrālās pavēlniecības loceklis, nozīmīga persona Republikas gvardē (La Garde républicaine), galvenais represiju veicējs pret demonstrāciju dalībniekiem”.
82 Tālāk saistībā ar pamatojumu, saskaņā ar kuru prasītājs ir pazīstams kā tāds, kurš ekonomiski atbalsta Sīrijas režīmu, tas, ka prasītājs ir iesniedzis virkni dokumentu, lai pierādītu, ka viņš nav piedalījies nevienā saimnieciskā darbībā ar mērķi atbalstīt režīmu, apstiprina, ka Padomes sniegtais pamatojums viņam ir ļāvis saprast darbības, kas viņam tiek pārmestas, un apstrīdēt kā šo faktu pastāvēšanu, tā atbilstību.
83 No tā izriet, ka pamatojums atbilst iepriekš 67.–73. punktā atgādinātajām prasībām. Faktiski tas ir ļāvis prasītājam izprast iemeslus, kādēļ viņa vārds ir ticis iekļauts aplūkotajā sarakstā, proti, viņa saiknes ar personu, kura ir atbildīga par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem, dēļ. Tāpat – kā tas izriet no viņa argumentiem un pierādījumiem saistībā ar pirmo pamatu – tas ir ļāvis prasītājam apstrīdēt faktisko situāciju.
84 Tādējādi Padomes norādītais pamatojums atbilda pienākumam norādīt pamatojumu, kas tai noteikts LESD 296. panta otrajā daļā.
85 Tādējādi otrā pamata otrā daļa, kā arī otrais pamats kopumā ir jānoraida.
Par pirmo pamatu, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu pamatojumā
86 Prasītājs apgalvo, ka Padome nav pietiekami pamatojusi, kādēļ viņa vārds ir ticis iekļauts strīdīgajos sarakstos, un pārmet Padomei, ka tā neesot nedz precizējusi savas informācijas avotu, nedz arī pierādījumus saistībā ar Sīrijas režīma materiālu atbalstīšanu. It īpaši, pirmkārt, viņš norāda, ka piecpadsmit viņa vadītajām sabiedrībām Sīrijā ir sociāli, strikti komerciāli un finanšu mērķi un ka divām bankām, kurās viņam pieder akcijas, nav nekāda sakara ar Sīrijas režīmu. Tāpat viņš nekad neesot Sīrijā ieņēmis politisku vai arī oficiālu amatu, kas liecinātu par saikni ar varu Sīrijā, un 2011. gada augustā nav bijis sabiedrības Cham Holding valdes loceklis. Viņš apstiprina, ka faktiski minētajā sabiedrībā viņš ir vien mazākuma akcionārs un viņa līdzdalība ir tikai 1,714 %. Otrkārt, prasītājs apstiprina, ka tas, ka lēmums par viņa vārda iekļaušanu strīdīgajos sarakstos ir ticis pieņemts pēc dalībvalsts ierosinājuma, nepamato šīs iekļaušanas pārsūdzēto tiesību aktu sarakstos pamatotību. Treškārt, prasītājs norāda, ka pārsūdzēto tiesību aktu saturs neatbilstot vispārējiem nediskriminēšanas un vienlīdzīgas attieksmes principiem, kas Savienības tiesībās tiek nodrošināti, jo cita akcionāra, kuram sabiedrībā Cham Holding pieder tieši tikpat daudz akciju, vārdu Padome no strīdīgajiem sarakstiem esot svītrojusi.
87 Vispirms Padome apgalvo, ka Vispārējai tiesai ir pienākums veikt tikai ierobežotu kontroli pār ierobežojošiem pasākumiem, kuru mērķis ir izdarīt spiedienu uz tādas trešās valsts režīmu, kas neievēro nedz valsts tiesības, nedz arī cilvēktiesības. Tālāk tā norāda, ka prasītāja vārda iekļaušana strīdīgajos sarakstos ir ļoti pamatota, jo viņš it īpaši ir pieskaitāms vadošajai ekonomiskajai klasei Sīrijā. Šai sakarā tā uzskata par pietiekamu, ka prasītājs ir sabiedrības Cham Holding – sabiedrības, kuru kontrolē Rami Makhlouf, pret kuru arī ir vērsti ierobežojošie pasākumi, – valdes loceklis. Visbeidzot, Padome uzskata, ka arguments, atbilstoši kuram tā esot pārkāpusi nediskriminēšanas principu, nav vērā ņemams, jo tā izvērtē katra konkrētā gadījuma apstākļus atkarībā no sarežģītiem politiskiem vērtējumiem un dažādiem faktoriem, kas dažreiz sabiedrībai nav zināmi.
88 Saskaņā ar judikatūru Pamattiesību hartas 47. pantā garantētā pārbaudes tiesā efektivitāte tostarp nozīmē, ka, pārbaudot lēmuma par konkrētas personas vārda iekļaušanu vai saglabāšanu tādu personu sarakstā, kurām piemēro sankcijas, pamatā esošo iemeslu tiesiskumu, Savienības tiesai ir jānodrošina, lai šis lēmums būtu balstīts uz pietiekami drošiem faktiem. Tas nozīmē, ka ir jāpārbauda pamatojuma izklāstā norādītie fakti, kas ir minētā lēmuma pamatā, tādēļ pārbaudē tiesā nav jāizvērtē tikai norādīto iemeslu abstrakta ticamība, bet arī tas, vai ir pamatoti šie apsvērumi vai vismaz viens no tiem, kurš tiek uzskatīts par pašu par sevi pietiekamu šā paša lēmuma pamatojumam (skat. iepriekš minēto Kadi II spriedumu, 119. punkts).
89 Proti, tieši kompetentajai Savienības iestādei apstrīdēšanas gadījumā ir jāpierāda pret attiecīgo personu vērsto apsvērumu pamatotība, nevis šai personai ir jāiesniedz attaisnojoši pierādījumi par to, ka minētie iemesli nav pamatoti. Tomēr ir būtiski, lai iesniegtā informācija un pierādījumi pamatotu apsvērumus, kas vērsti pret attiecīgo personu. Ja šī informācija neļauj konstatēt, ka apsvērumi ir pamatoti, Savienības tiesa šos iemeslus neņem vērā kā lēmuma par attiecīgo iekļaušanu vai saglabāšanu pamatojumu (skat. iepriekš minēto Kadi II spriedumu, 121.–123. punkts).
90 Šajā lietā Padome norāda, ka prasītājs ir persona, kas nodarbojas ar uzņēmējdarbību un pieder vadošajai ekonomiskajai klasei Sīrijā. Tai pat laikā, lai arī ir skaidrs, ka tas, ka prasītājs nodarbojas ar uzņēmējdarbību, ir nenoliedzams fakts un to viņš ir atzinis pats, tas nenozīmē, ka šis fakts varētu būt pamats, uz ko ir balstīti pārsūdzētie tiesību akti. Tādējādi, lai pierādītu Padomes lēmuma pamatotību, ir jāizvērtē, vai ir pietiekami pierādīta prasītāja saikne ar Maher Al‑Assad un tā ekonomiskais atbalsts (finansiālais un apgādes) Sīrijas režīmam, kas ir atbildīgs par represijām.
91 Taču vispirms ir jākonstatē, ka vienīgais Padomes norādītais pamatojums šai sakarā ir izvilkumi no dokumentiem, kas datēti ar 2011. gada 16. augustu, kurā ir atsauce uz “Coreu KĀDP/0060/11” (Padomes dokumenti 5048/12 un 5710/14), un 2012. gada 21. janvāri (Padomes dokuments 5711/14), kuros ir tāds pats īss un kodolīgs pamatojums kā pārsūdzētajos tiesību aktos, proti, tostarp fakts, ka viņš ir bijis tuvu stāvošs sadarbības partneris Maher Al‑Assad. Šajos apstākļos Padome nav iesniegusi nevienu pierādījumu, kas liecinātu par saikni starp prasītāju un Maher Al‑Assad.
92 Tālāk Padome ir iesniegusi Vispārējai tiesai rakstus presē par Sīrijas eliti, US Department of the Treasury (ASV Federālā kase) depešu, kurā Rami Makhlouf ir raksturots kā labuma guvējs no korupcijas Sīrijā, kā arī izvilkumu no dokumenta, kurā ir atsauce uz 2012. gada 21. janvāra “Coreu KĀDP/0060/11” (Padomes dokuments 5711/14) ar šādu pamatojumu: “Samir Hassan ir viens no galvenajiem Cham Holding akcionāriem un vada dažus tā meitas uzņēmumus”, “vairāki Rami Maklouf īpašumi [..] ir reģistrēti uz viņa vārda”, un “viņam pieder noliktavas, kas ir pārveidotas par aizturēšanas nometnēm”. Katrā ziņā Padome atbildē uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē nevarēja iesniegt nekādus pierādījumus, lai pamatotu šos apgalvojumus.
93 Tādējādi Padomes iesniegtajā informācijā nav nekādas norādes tādu apgalvojumu pamatošanai, saskaņā ar kuriem prasītājam ir saikne ar Maher Al‑Assad vai atbalstu Sīrijas režīmam.
94 No tā izriet, ka Padome nav tikusi galā ar pierādīšanas nastu, kas tai uzlikta saskaņā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, kā to savā iepriekš minētajā Kadi II spriedumā ir interpretējusi Tiesa.
95 Tādējādi ir jāpieņem pirmais pamats un jāatceļ pārsūdzētie tiesību akti tiktāl, ciktāl tie skar prasītāju, nepastāvot vajadzībai izvērtēt citus pamatus šīs prasības atbalstam.
Par pārsūdzēto tiesību aktu atcelšanas iedarbību laikā
96 Atbilstoši LESD 264. panta otrajai daļai Vispārējā tiesa, ja tā to uzskata par vajadzīgu, var noteikt, kuras no atceltā tiesību akta sekām jāuzskata par saistošām. No judikatūras izriet, ka šī tiesību norma ļauj Savienības Tiesai izlemt datumu, no kura stājas spēkā sekas, kas izriet no tās spriedumiem par tiesību aktu atcelšanu (skat. Vispārējās tiesas 2013. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑58/12 Nabipour u.c./Padome, 250. un 251. punkts un tajos minētā judikatūra).
97 Šīs lietas apstākļos turpmāk tekstā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa uzskata, ka pārsūdzēto tiesību aktu iedarbība laikā ir jāatstāj spēkā līdz apelācijas termiņa, kas minēts Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. panta pirmajā daļā, beigām vai, ja šajā termiņā apelācija būs iesniegta, līdz Tiesa to būs noraidījusi.
98 Līdz ar to ir jārada līdzsvars starp prasītāja interesi, lai šis spriedums par tiesību akta atcelšanu stātos spēkā nekavējoties, un vispārējo interešu mērķi, kas ir izvirzīts kā Savienības politikas noteikts ierobežojošs pasākums pret Sīriju. Ierobežojoša pasākuma atcelšanas iedarbības laikā pielāgošana tādējādi var būt attaisnojama ar vajadzību nodrošināt ierobežojošo pasākumu efektivitāti un, galu galā, ar primāriem apsvērumiem, kas attiecas uz drošību un Savienības un tās dalībvalstu starptautisko attiecību īstenošanu (skat. pēc analoģijas par pienākuma iepriekš ieinteresētajai personai paziņot par tās vārda sākotnēju iekļaušanu sarakstos neesamību Tiesas 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I‑13427. lpp., 67. punkts).
99 Proti, apstrīdēto tiesību aktu tūlītēja atcelšana, ciktāl tie attiecas uz prasītāju, ļautu pēdējam minētajam pārskaitīt visus savus līdzekļus vai to daļu ārpus Savienības teritorijas un Padome vajadzības gadījumā nevarētu savlaicīgi piemērot LESD 266. pantu, lai labotu šajā spriedumā konstatētos trūkumus, un tādējādi varētu tikt radīts nopietns un neatgriezenisks kaitējums jebkādas līdzekļu iesaldēšanas, ko Padome nākotnē varētu izlemt piemērot attiecībā uz prasītāju, efektivitātei.
100 Faktiski attiecībā uz LESD 266. panta piemērošanu šajā lietā ir jānorāda, ka prasītāja vārda iekļaušanas attiecīgajos sarakstos atcelšana ar šo spriedumu izriet no fakta, ka šīs iekļaušanas pamatojums nav balstīts uz pietiekamiem pierādījumiem (skat. iepriekš 94. punktu). Lai gan Padomei ir jālemj par šī sprieduma izpildes pasākumiem, jauna prasītāja vārda iekļaušana sarakstos nevar tikt automātiski izslēgta. Faktiski, īstenojot šo jauno pārbaudi, Padome var iekļaut prasītāja vārdu sarakstos vēlreiz, pamatojoties uz motīviem, kas ir juridiski pietiekami pamatoti.
101 No tā izriet, ka atcelto lēmumu un regulu sekas attiecībā uz prasītāju ir jāatstāj spēkā līdz apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā ir iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai.
Par prasību par zaudējumu atlīdzību
102 Prasītājs norāda, ka pasākumu, kas saistībā ar viņu ir noteikti, dēļ viņam ir radīti būtiski zaudējumi. Viņš atsaucas uz trim kumulatīviem nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, un pieprasa atlīdzību EUR 250 000 apmērā mēnesī, sākot no 2011. gada 1. septembra, lai tiktu atlīdzināts nodarītais mantiskais kaitējums, piešķirt simbolisku summu – vienu (1) euro – par nodarīto morālo kaitējumu, kā arī atlīdzināt paredzamo mantisko kaitējumu.
103 Padome apstrīd prasītāja argumentus un uzskata, ka viņš nav pierādījis, ka nosacījumi šādas prasības celšanai ir izpildīti.
104 Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības jomā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko, pildot savus pienākumus, radījušas tās iestādes vai to darbinieki.
105 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības ārpuslīgumiskā atbildība par tās iestāžu nelikumīgu rīcību LESD 340. panta otrās daļas izpratnē ir pakļauta vairākiem kumulatīviem nosacījumiem, proti, iestādēm pārmestajai rīcībai jābūt nelikumīgai, zaudējumiem ir patiesi jāpastāv un ir jāpastāv cēloņsakarībai starp attiecīgo rīcību un norādītajiem zaudējumiem (Tiesas 1982. gada 29. septembra spriedums lietā 26/81 Oleifici Mediterranei/EEK, Recueil, 3057. lpp., 16. punkts, un Vispārējās tiesas 2005. gada 14. decembra spriedums lietā T‑383/00 Beamglow/Parlaments u.c., Krājums, II‑5459. lpp., 95. punkts, un 2011. gada 23. novembra spriedums lietā T‑341/07 Sison/Padome, Krājums, II‑7915. lpp., 28. punkts).
106 Ja nav izpildīts viens no trim nosacījumiem, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība, prasība par zaudējumu atlīdzību ir noraidāma, neizvērtējot, vai abi pārējie nosacījumi ir izpildīti (šajā ziņā skat. Tiesas 1994. gada 15. septembra spriedumu lietā C‑146/91 KYDEP/Padome un Komisija, Recueil, I‑4199. lpp., 81. punkts, iepriekš minēto Vispārējās tiesas spriedumu lietā Sison/Padome, 29. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. februāra spriedumu lietā T‑170/00 Förde‑ Reederei/Padome un Komisija, Recueil, II‑515. lpp., 37. punkts). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē noteiktā kārtībā (Tiesas 1999. gada 9. septembra spriedums lietā C‑257/98 P Lucaccioni/Komisija, Recueil, I‑5251. lpp., 13. punkts).
107 Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jebkurā lūgumā atlīdzināt morālo kaitējumu – vai tas būtu simboliski vai nolūkā saņemt faktisku atlīdzību – ir jāprecizē iespējamo zaudējumu būtība saistībā ar rīcību, kas tiek pārmesta atbildētājai iestādei, un kaut vai aptuvens šā kaitējuma vērtējums (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 11. jūlija spriedumu lietā T‑47/03 Sison/Padome, Krājumā nav publicēts, 250. punkts un tajā minētā judikatūra).
108 Šajā lietā prasītāja prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida, jo nav pierādīta zaudējumu esamība. Faktiski prasītājs ir vien minējis skaitļus saistībā ar viņa negūtajiem ienākumiem, nesniedzot pierādījumus par to apmēru pirms un pēc tā vārda iekļaušanas aplūkotajos sarakstos, un tādējādi nav pierādījis zaudējumus, kas radušies šo līdzekļu nepieejamības dēļ. Šai sakarā ne vēstules no bankas par prasītāja līdzekļu iesaldēšanu (prasības pieteikuma 5. un 9. pielikums), ne bankas karšu anulēšana (prasības pieteikuma 17. un 18. pielikums) nav uzskatāmas par pietiekamu pamatojumu summai, kas norādīta prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu. Turklāt prasītājs arī nav paskaidrojis, kā paziņošana par līgumisko saistību ar viņa apgalvotajiem piegādātājiem apturēšanu varētu būt pamats noteikt summu, kas minēta prasībā par kaitējuma atlīdzināšanu (prasības pieteikuma 19.–21. pielikums). Tāpat tiesas sēdē prasītājam tika uzdots jautājums par pierādījumiem, kas pamatotu pieprasīto summu kā kompensāciju, kurus viņš nav varējis iesniegt. Turklāt apgalvotie negūtie ienākumi varētu tikt uzskatīti par tiešām postījumu ekonomikai Sīrijā sekām, kopš sākušies notikumi, kas skar šo valsti.
109 Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja prasība par zaudējumu atlīdzību ir jānoraida kā nepamatota.
Par tiesāšanās izdevumiem
110 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 3. punktam, ja abiem lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, Vispārējā tiesa var nolemt, ka tiesāšanās izdevumi ir jāsadala vai ka lietas dalībnieki sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.
111 Tā kā Padomei spriedums ir nelabvēlīgs daļā par tiesību aktu atcelšanu, bet prasītājam – daļā par zaudējumu atlīdzību, taisnīgi piemērot iepriekš minēto tiesību normu nozīmētu nolemt, ka Padome sedz savus, kā arī atlīdzina pusi no prasītāja tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā tiesvedībā. Attiecībā uz pagaidu noregulējuma tiesvedībām prasītājs sedz savus, kā arī atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (septītā palāta)
nospriež:
1) prasību atcelt Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP noraidīt kā nepieņemamu;
2) atcelt šādus tiesību aktus tiktāl, ciktāl tie skar Samir Hassan:
– Padomes 2011. gada 23. augusta Īstenošanas lēmumu 2011/515/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;
– Padomes 2011. gada 23. augusta Īstenošanas regulu (ES) Nr. 843/2011, ar ko īsteno Regulu (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā;
– Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP;
– Padomes 2012. gada 18. janvāra Regulu (ES) Nr. 36/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā un ar ko atceļ Regulu (ES) Nr. 442/2011;
– Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas lēmumu 2013/185/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2012/739/KĀDP;
– Padomes 2013. gada 22. aprīļa Īstenošanas regulu (ES) Nr. 363/2013, ar kuru īsteno Regulu (ES) Nr. 36/2012;
– 2013. gada 31. maija Lēmumu 2013/255/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju;
3) atcelto lēmumu un regulu sekas attiecībā uz Hassan atstāt spēkā līdz apelācijas termiņa beigām vai, ja šajā termiņā ir iesniegta apelācija, līdz tās noraidīšanai;
4) prasību par zaudējumu atlīdzību noraidīt;
5) Eiropas Savienības Padome sedz savus, kā arī atlīdzina pusi no Hassan tiesāšanās izdevumiem, kas radušies šajā tiesvedībā;
6) Hassan sedz pusi savu tiesāšanās izdevumu, kas radušies šajā tiesvedībā. Viņš sedz savus, kā arī atlīdzina Padomes tiesāšanās izdevumus, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībās.
van der Woude | Wiszniewska-Białecka | Ulloa Rubio |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2014. gada 16. jūlijā.
[Paraksti]