Lieta T‑502/16
(spriedums publicēts izvilkumu veidā)
Stefano Missir Mamachi di Lusignano,
kas ir cēlis prasību kā Livio Missir Mamachi di Lusignano mantinieks, u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2009. gada 20. novembra spriedums
Civildienests – Ierēdņi – Ierēdņa un viņa laulātās slepkavība – Pienākums nodrošināt Savienības dienestā esošo darbinieku drošību – Iestādes atbildība par morālo kaitējumu mirušā ierēdņa tiesību pārņēmējiem – Ierēdņa māte, brālis un māsa – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Locus standi atbilstoši LESD 270. pantam – Civildienesta noteikumos minēta persona – Saprātīgs termiņš
1. Ierēdņu celta prasība – Prasība par zaudējumu atlīdzību – Lūgums atcelt pirmstiesas lēmumu, ar ko noraidīts lūgums par zaudējumu atlīdzību – Lūgums, kam nav autonoma rakstura salīdzinājumā ar prasījumiem par zaudējumu atlīdzību
(Civildienesta noteikumu 91. pants)
(skat. 29. punktu)
2. Ierēdņu celta prasība – “Locus standi” – Civildienesta noteikumos minētas personas – Jēdziens – Mirušā ierēdņa brāļu un māsu celta prasība par zaudējumu atlīdzību – Pieņemamība – Nosacījumi
(LESD 270. pants; Tiesas Statūtu I pielikuma 1. pants; Civildienesta noteikumu 40. pants, 42.b pants, 55.a pants, 73., 90. un 91. pants)
(skat. 42. un 50.–57. punktu)
3. Ierēdņu celta prasība – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Noilguma termiņš – Noilgums, kas nav absolūts šķērslis tiesas procesam
(LESD 340. panta otrā daļa; Tiesas Statūtu 46. panta 1. punkts; Civildienesta noteikumu 90. panta 1. punkts)
(skat. 68. un 69. punktu)
4. Ierēdņu celta prasība – Termiņi – Iestādei adresēts lūgums atlīdzināt zaudējumus – Saprātīga termiņa ievērošana – Vērtēšanas kritēriji
(Tiesas Statūtu 46. pants; Civildienesta noteikumu 90. pants)
(skat. 77.–79. punktu)
5. Ārpuslīgumiskā atbildība – Kaitējums – Atlīdzināmi zaudējumi – Morālais kaitējums saistībā ar tuvinieka nāvi – Iekļaušana – Novērtējums “ex æquo et bono”
(LESD 340. panta otrā daļa)
(skat. 146., 147., 167., 168., 171. un 172. punktu)
Kopsavilkums
Noslepkavota Eiropas Savienības ierēdņa brāļiem un māsām ir tiesības uz nodarītā morālā kaitējuma atlīdzinājumu kā “personām, kas ir minētas Civildienesta noteikumos”
Spriedumā Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑502/16, EU:T:2019:795), kas tika pasludināts 2019. gada 20. novembrī, Vispārējā tiesa apmierināja Rabātā (Maroka) noslepkavotā Eiropas Savienības ierēdņa Alessandro Missir Mamachi di Lusignano mātes, brāļa un māsas (turpmāk tekstā – “prasītāji”) celto prasību par zaudējumu atlīdzību.
Alessandro Missir Mamachi di Lusignano (turpmāk tekstā – “Alessandro Missir” vai “mirušais ierēdnis”) un viņa laulātā tika noslepkavoti Rabātā (Maroka) 2006. gada 18. septembrī, kur viņam bija jāieņem Eiropas Komisijas delegācijas politiskā un diplomātiskā padomnieka amats. Slepkavība tika izdarīta mēbelētā mājā, kuru šī delegācija īrēja Alessandro Missir, viņa laulātās un viņu četru bērnu vajadzībām. Prasītāju celtā prasība šajā lietā ir turpinājums Vispārējās tiesas 2017. gada 7. decembra spriedumam Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV RX, EU:T:2017:874), kurā Vispārējā tiesa lēma par mirušā ierēdņa tēva un bērnu iesniegto prasību par zaudējumu atlīdzību. Savos apsvērumos prasītāji uzskatīja, ka, lai gan ar jau pieņemtajiem lēmumiem bija atlīdzināta daļa no kaitējuma, pārējais kaitējums vēl bija jānovērtē šīs prasības ietvaros, proti, morālais kaitējums, kas ir nodarīts mirušā ierēdņa mātei, brālim un māsai. Komisija iebilda, ka attiecībā uz mirušā ierēdņa mātes apgalvoto morālo kaitējumu prasība par zaudējumu atlīdzību neesot pieņemama, jo tā ir iesniegta pārāk vēlu. Attiecībā uz Alessandro Missir brāļa un māsas apgalvoto morālo kaitējumu Komisija atbildēja, ka viņu prasība ir ne tikai novēlota, bet viņus nevarot uzskatīt par personām, kas ir minētas Eiropas Savienības Civildienesta noteikumos (turpmāk tekstā – “Civildienesta noteikumi”).
Šajā ziņā Vispārējā tiesa, pirmkārt, nosprieda par mirušā ierēdņa brāļu un māsu tiesībām celt prasību par zaudējumu atlīdzību uz LESD 270. panta pamata. Vispārējā tiesa norādīja, ka noteicošais kritērijs šī procesuālā tiesību aizsardzības līdzekļa izmantošanai ir tas, ka jābūt personai, “uz kuru attiecas [..] Civildienesta noteikumi” (Civildienesta noteikumu 91. panta 1. punkts). Savukārt Civildienesta noteikumu 73. pantā ir paredzēts, ka apdrošināta ierēdņa nāves gadījumā tiek izmantoti garantētie pabalsti ierēdņa laulātajam un bērniem, ja tādi ir, pretējā gadījumā citiem ierēdņa lejupejošiem, ja nav arī tādu, viņa augšupejošiem un, ja nav arī tādu, tad iestādei. Tā kā pantā nekas nav teikts par netiešas pēctecības (blakus) radiniekiem, Komisija apgalvoja, ka tiem nebija tiesību uz atlīdzību par nodarīto kaitējumu. Tā piebilda, ka, pat ja netiešas pēctecības (blakus) radinieki ir minēti Civildienesta noteikumu 40., 42.b un 55.a pantā, tam nav nozīmes šajā lietā, jo minētie panti neesot piemērojami tāda ierēdņa gadījumā, kas zaudē dzīvību tādēļ, ka iestāde nav izpildījusi tai uzlikto aizsargāšanas pienākumu. Vispārējā tiesa norādīja, ka personas, “uz kuru attiecas [..] Civildienesta noteikumi”, kritēriju nevar uzskatīt par izpildītu tādēļ vien, ka prasītājs būtu minēts jebkādā veidā Civildienesta noteikumos. Personai ir jābūt minētai tādā veidā, kurš atspoguļo pastāvīgu saikni starp viņu un aktu, ko tā apstrīd, vai arī kurā atspoguļojas tāda veida saikne starp viņu un ierēdni, kura aizskarto interešu dēļ šai personai tiek radīts atsevišķs kaitējums. Vispārējā tiesa konstatēja, ka tas tā ir ne tikai augšupejošo, lejupejošo radinieku un ierēdņa laulātā gadījumā, bet arī attiecībā uz brāļiem un māsām. Patiesībā, lai gan šīs personas ir minētas “Civildienesta noteikumos” neatkarīgi no tā, vai tas būtu Civildienesta noteikumu 73. pantā vai 40., 42.b un 55.a pantā, tas ir tādēļ, ka likumdevējs ir vēlējies konkrētās Civildienesta noteikumu normās piefiksēt viņu ciešās saites ar ierēdni. Līdz ar to brāļi un māsas ir jāuzskata par personu, “uz kuru attiecas [..] Civildienesta noteikumi”, izmantojamā tiesību aizsardzības līdzekļa noteikšanai, ja viņi vēlas lūgt atlīdzību par morālo kaitējumu, ko viņi ir cietuši viņu brāļa vai māsas nāves dēļ, par kuru iestāde, viņuprāt, ir atbildīga.
Otrkārt, Vispārējai tiesai bija jālemj par Komisija norādīto prasību par zaudējumu atlīdzību, kas ir iesniegtas pēc saprātīga termiņa, novēlojumu un par prasītāju iebildumu, atbilstoši kuram Komisija šo nepieņemamības pamatu ir izvirzījusi novēloti. Vispārējā tiesa norādīja, ka Tiesas judikatūra, saskaņā ar kuru Tiesas Statūtu 46. panta 1. punktā noteiktā noilguma termiņa ievērošana netiek pārbaudīta pēc tiesas iniciatīvas, ir attiecināma mutatis mutandis arī uz noilgumu pēc saprātīga termiņa beigām, kurā bija jāiesniedz prasība par zaudējumu atlīdzību, pamatojoties uz Civildienesta noteikumiem. Tātad Komisijas izvirzītais nepieņemamības pamats nav absolūts šķērslis tiesas procesam, kuru Vispārējai tiesai būtu jāizskata pēc savas iniciatīvas. Līdz ar to Vispārējā tiesa prasītāju iebildumu par izvirzītās iebildes nepieņemamību novēloto raksturu uzskatīja par nepamatotu un to kā tādu noraidīja. Pēc tam izskatot jautājumu nepieņemamību saistībā ar prasības pieteikuma novēlotu iesniegšanu, Vispārējā tiesa noraidīja arī to, precizējot, ka, lai gan piecu gadu noilguma termiņš, kas ārpuslīgumiskās atbildības jomā ir paredzēts Eiropas Savienības tiesas statūtu 46. pantā nav piemērojams strīdos starp Savienību un tās darbiniekiem, tomēr saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis termiņš ir jāņem vērā kā salīdzinošs atskaites punkts, lai noteiktu to, vai prasība ir iesniegta saprātīgā termiņā.
Treškārt, attiecībā uz lietas būtību, ievērojot spriedumā Missir Mamachi di Lusignano u.c./Komisija (T‑401/11 P RENV RX) piemērotos principus, Vispārējā tiesa apmierināja mirušā ierēdņa mātes iesniegto prasību atlīdzināt nodarīto morālo kaitējumu. Attiecībā uz atlīdzināt kaitējumu, ko iesniedza mirušā ierēdņa brālis un māsa un šī atlīdzinājuma nosacījumiem, proti, vainu, cēlonisko saikni un morālo kaitējumu, Vispārējā tiesa norādīja, ka Komisijas atbildība par Alessandro Missir slepkavību, kas ir konstatēta lēmumā, kurš ir ieguvis res judicata spēku, un Komisijas atbildības in solidum princips par kaitējumu, kāds ir cēlies no šīs slepkavības, ir pilnā mērā piemērojami arī šajā lietā. Attiecībā uz mirušā ierēdņa brāļa un māsas ciesto morālo kaitējumu Vispārējā tiesa norādīja, ka Civildienesta noteikumu 73. pants, kā tas ir interpretēts judikatūrā, nav pretrunā tam, ka Savienības vainas dēļ miruša ierēdņa brāļi un māsas attiecīgā gadījumā saņemtu atlīdzinājumu par viņiem šīs nāves rezultātā nodarīto morālo kaitējumu. Tā kā šīs jautājums Savienības tiesībās ir nenoteikts, Vispārējā tiesa norādīja, ka no dalībvalstu tiesībām izriet vispārējs kopīgs princips, saskaņā ar kuru apstākļos, kas ir līdzīgi šajā lietā esošajiem, valsts tiesa atzīst tiesības miruša darbinieka brāļiem un māsām attiecīgajā gadījumā lūgt atlīdzību par viņiem šīs nāves rezultātā nodarīto morālo kaitējumu.