TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2021. gada 16. decembrī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas izmeklēšanas rīkojums – Direktīva 2014/41/ES – 2. panta c) punkta i) apakšpunkts – Jēdziens “izdevējiestāde” – 6. pants – Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumi – 9. panta 1. un 3. punkts – Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšana – Eiropas izmeklēšanas rīkojums, kura mērķis ir iegūt ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ko izdevis prokurors, kurš valsts tiesību aktā, ar ko ir transponēta Direktīva 2014/41, ir norādīts kā “izdevējiestāde” – Tiesas ekskluzīva kompetence līdzīgā valsts lietā norīkot šajā rīkojumā norādīto izmeklēšanas pasākumu
Lietā C‑724/19
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) iesniedza ar 2019. gada 24. septembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2019. gada 1. oktobrī, kriminālprocesā pret
HP,
piedaloties
Spetsializirana prokuratura,
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: trešās palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), kas pilda ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši S. Rodins [S. Rodin] un N. Pisarra [N. Piçarra],
ģenerāladvokāts: M. Kamposs Sančess‑Bordona [M. Campos Sánchez‑Bordona],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– HP vārdā – E. Yordanov, advokat,
– Vācijas valdības vārdā – J. Möller un M. Hellmann, pārstāvji,
– Ungārijas valdības vārdā – M. Z. Fehér, kā arī R. Kissné Berta un M. M. Tátrai, pārstāvji,
– Eiropas Komisijas vārdā – sākotnēji Y. Marinova un R. Troosters, vēlāk Y. Marinova un M. Wasmeier, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2021. gada 20. maija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.) 2. panta c) punkta i) apakšpunktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts kriminālprocesā pret HP, kurā Bulgārijas prokuratūra ir izdevusi četrus Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, lai iegūtu pierādījumus Beļģijā, Vācijā, Austrijā un Zviedrijā.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 2002/58/EK
3 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/58/EK (2002. gada 12. jūlijs) par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (OV 2002, L 201, 37. lpp.) 2. panta b) un c) punktu:
“Izņemot gadījumus, kad noteikts savādāk, piemēro definīcijas, kas minētas [Eiropas Parlamenta un Padomes] Direktīvā 95/46/EK [(1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.)] un Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 7. marta Direktīvā 2002/21/EK par kopējo regulatīvo bāzi elektronisko komunikāciju tīkliem un pakalpojumiem (pamatdirektīva) [(OV 2002, L 108, 33. lpp.)].
Piemēro arī šādas definīcijas:
[..]
b) “informācija par datu plūsmu” ir jebkuri dati, kas apstrādāti ar nolūku pārsūtīt komunikāciju elektronisko komunikāciju tīklā vai ar nolūku sagatavot rēķinu;
c) “atrašanās vietas dati” ir jebkuri dati, kas elektronisko komunikāciju tīklā apstrādāti, norādot publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma lietotāja gala iekārtas ģeogrāfisko atrašanās vietu.”
4 Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu [noziedzīgu nodarījumu] vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu [atklāšanu] un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas [95/46] 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis cita starpā var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar [Savienības] tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tiem, kas minēti [LES] 6. panta 1. un 2. punktā.”
Direktīva 2014/41
5 Direktīvas 2014/41 5.–8., 10., 11., 19., 30. un 32. apsvērums ir izteikts šādi:
“(5) Kopš [Padomes Pamatlēmuma 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV 2003, L 196, 45. lpp.)] un [Padomes Pamatlēmuma 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībai krimināllietās (OV 2008, L 350, 72. lpp.)] pieņemšanas ir kļuvis skaidrs, ka pierādījumu vākšanas jomā pastāvošais regulējums ir pārāk sadrumstalots un sarežģīts. Tādēļ ir vajadzīga jauna pieeja.
(6) Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10.–11. decembrī, Eiropadome uzskatīja, ka būtu jāturpina veidot vispusīgu sistēmu pierādījumu iegūšanai lietās ar pārrobežu dimensiju, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropadome norādīja, ka šajā jomā spēkā esošie instrumenti veido sadrumstalotu kārtību un ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas balstītos uz savstarpējas atzīšanas principu, taču ņemtu vērā arī tradicionālās savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmas elastību. Eiropadome tādēļ aicināja izveidot vispusīgu sistēmu, ar kuru aizstātu visus šajā jomā esošos instrumentus, tostarp Pamatlēmumu [2008/978], kurā pēc iespējas ietvertu visus pierādījumu veidus, izpildes termiņus un pēc iespējas ierobežotu atteikuma pamatojumus.
(7) Šī jaunā pieeja paredz vienu vienīgu instrumentu, ko sauc par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR). EIR ir izdodams, lai panāktu, ka valstī, kas izpilda EIR (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas ietver tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir izpildiestādes rīcībā.
(8) EIR vajadzētu būt horizontālai darbības jomai, un tam tādēļ vajadzētu būt piemērojamam visiem izmeklēšanas pasākumiem, kuri paredzēti pierādījumu vākšanai. Tomēr kopējas izmeklēšanas grupas izveidei un pierādījumu vākšanai šādā grupā ir vajadzīgi īpaši noteikumi, ko labāk paredzēt atsevišķi. Tāpēc, neskarot šīs direktīvas piemērošanu, šāda veida izmeklēšanas pasākumiem arī turpmāk būtu jāpiemēro spēkā esošie instrumenti.
[..]
(10) EIR galvenajam aspektam vajadzētu būt veicamajam izmeklēšanas pasākumam. Izdevējiestāde, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto. [..]
(11) EIR būtu jāizvēlas tādos gadījumos, kad izmeklēšanas pasākuma veikšana šķiet samērīga, piemērota un piemērojama attiecīgajā gadījumā. Tāpēc izdevējiestādei būtu jāpārliecinās, vai meklētie pierādījumi ir nepieciešami un samērīgi tiesvedības nolūkam, vai izvēlētais izmeklēšanas pasākums ir nepieciešams un samērīgs minēto pierādījumu vākšanai, kā arī vai EIR būtu jāizdod, lai minēto pierādījumu vākšanā iesaistītu citu dalībvalsti. Tāds pats izvērtējums būtu jāveic apstiprināšanas procedūras laikā gadījumos, ja saskaņā ar šo direktīvu ir vajadzīgs EIR apstiprinājums. EIR izpilde nebūtu jāatsaka uz cita pamata kā vien kāda no tiem, kas noteikti šajā direktīvā, lai arī izpildiestādei vajadzētu būt tiesīgai izvēlēties izmeklēšanas pasākumu, kas rada mazāku iejaukšanos nekā attiecīgajā EIR norādītais pasākums, ja ar to var panākt līdzīgus rezultātus.
[..]
(19) Brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide Savienībā ir balstīta uz savstarpēju uzticēšanos un pieņēmumu, ka citas dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un jo īpaši pamattiesības. Tomēr šāds pieņēmums ir atspēkojams. Attiecīgi, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka EIR norādītā izmeklēšanas pasākuma izpilde izraisītu pamattiesību pārkāpumu un izpildvalsts neievērotu savus pienākumus attiecībā uz [Eiropas Savienības Pamattiesību hartā] atzītu pamattiesību aizsardzību, EIR izpilde būtu jāatsaka.
[..]
(30) Iespējām sadarboties saskaņā ar šo direktīvu telesakaru pārtveršanas jomā nevajadzētu ietvert tikai telesakaru saturu; sadarbība varētu iekļaut arī ar šādiem telesakariem saistītas datplūsmas un atrašanās vietas datu ievākšanu, dodot kompetentajām iestādēm iespēju izdot EIR ar mērķi iegūt tādus datus par telesakariem, kuri prasa mazāku iejaukšanos. EIR, kas ir izsniegts, lai iegūtu pārskatu par vēsturiskiem datplūsmas un atrašanās vietas datiem, kas saistīti ar telesakariem, būtu jākārto saskaņā ar vispārīgiem noteikumiem, kas piemērojami EIR izpildei, un atkarībā no izpildvalsts tiesību aktiem to var uzskatīt par piespiedu izmeklēšanas pasākumu.
[..]
(32) EIR, kurā iekļauts lūgums veikt telesakaru pārtveršanu, izdevējiestādei būtu jāsniedz izpildiestādei pietiekama informācija, piemēram, par noziedzīgām darbībām, kuras tiek izmeklētas, lai dotu izpildiestādei iespēju izvērtēt, vai minētais izmeklēšanas pasākums tiktu atļauts līdzīgā vietējā lietā.”
6 Šīs direktīvas 1. pantā “Eiropas izmeklēšanas rīkojums un pienākums to izpildīt” ir norādīts:
“1. Eiropas izmeklēšanas rīkojums (EIR) ir tiesas lēmums, ko izdevusi vai apstiprinājusi kādas dalībvalsts (“izdevējvalsts”) tiesu iestāde, lai panāktu, ka kādā citā dalībvalstī (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus, lai iegūtu pierādījumus saskaņā ar šo direktīvu.
EIR var arī izdot, lai iegūtu pierādījumus, kas jau ir izpildvalsts kompetento iestāžu rīcībā.
2. Ikvienu EIR dalībvalstis izpilda, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šo direktīvu.
3. Aizdomās turētais vai apsūdzētais (vai advokāts, kas rīkojas tā vārdā) var lūgt izdot EIR atbilstīgi piemērojamam tiesību uz aizstāvību regulējumam saskaņā ar valsts kriminālprocesu.
4. Šī direktīva nemaina pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību principus, kas noteikti LES 6. pantā, tostarp to personu tiesības uz aizstāvību, pret kurām uzsākts kriminālprocess, un tā neskar nekādus tiesu iestāžu pienākumus šajā ziņā.”
7 Saskaņā ar minētās direktīvas 2. panta c) punktu:
“Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
[..]
c) “izdevējiestāde” ir:
i) tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, vai
ii) jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu. Turklāt, pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību EIR izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Ja EIR ir apstiprinājusi tiesu iestāde, šo iestādi arī var uzskatīt par izdevējiestādi EIR nosūtīšanas mērķiem.”
8 Šīs direktīvas 6. pantā “EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi” ir noteikts:
“1. Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:
a) EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga ar 4. pantā minētās tiesvedības [minētā procesa] nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un
b) EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(-us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.
2. Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.
3. Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”
9 Direktīvas 2014/41 9. panta “Atzīšana un izpilde” 1.–3. punktā ir paredzēts:
“1. Izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu EIR, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem EIR neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.
2. Izpildiestāde ievēro formalitātes un procedūras, ko nepārprotami norādījusi izdevējiestāde, ja vien šajā direktīvā nav paredzēts citādi un ja minētās formalitātes un procedūras nav pretrunā izpildvalsts tiesību pamatprincipiem.
3. Ja izpildiestāde ir saņēmusi EIR, ko izdevējiestāde to nav izdevusi saskaņā ar 2. panta c) punkta noteikumiem [ko nav izdevusi izdevējiestāde, kā tā ir definēta 2. panta c) punktā], izpildiestāde EIR nosūta atpakaļ izdevējvalstij.”
10 Šīs direktīvas 11. pantā ir uzskaitīti pamati, kuru dēļ izpildvalstī var atteikt EIR atzīšanu vai izpildi.
11 Minētās direktīvas IV nodaļā “Īpaši noteikumi par dažiem izmeklēšanas pasākumiem” ir ietverts 22.–29. pants.
12 Šīs direktīvas 26. panta “Informācija par bankas un citiem finanšu kontiem” 5. punktā ir precizēts:
“Izdevējiestāde EIR norāda iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā, un to, kādu iemeslu dēļ tā uzskata, ka izpildvalstī esošajās bankās varētu būt attiecīgs konts, un iespēju robežās norāda, kuras bankas varētu būt iesaistītas. Tāpat tā iekļauj EIR visu pieejamo informāciju, kas varētu atvieglināt tā izpildi.”
13 Direktīvas 2014/41 27. panta “Informācija par bankas un citām finanšu operācijām” 4. punktā ir paredzēts:
“Izdevējiestāde EIR norāda iemeslus, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija ir svarīga konkrētajā kriminālprocesā.”
14 Šīs direktīvas 28. panta “Izmeklēšanas pasākumi, kas paredz pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā” 3. punktā ir noteikts:
“Izdevējiestāde EIR norāda, kāpēc tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā.”
15 Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir paredzēts minētās direktīvas A pielikumā esošajā veidlapā. Šīs veidlapas ievaddaļa ir formulēta šādi:
“Šo EIR ir izsniegusi kompetenta iestāde. Izdevējiestāde apstiprina, ka EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga tiesvedības [procesa] nolūkam, kas tajā konkrēti norādīts, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības, un ka prasītos izmeklēšanas pasākumus tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā. Lūdzu, veikt turpmāk minēto izmeklēšanas pasākumu vai pasākumus, pienācīgi ņemot vērā izmeklēšanas noslēpumu, un nosūtīt EIR izpildē iegūtos pierādījumus.”
Bulgārijas tiesības
16 Direktīva 2014/41 Bulgārijas tiesībās tika transponēta ar zakon za evropeyskata zapoved za razsledvane (Likums par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu) (DV Nr. 16, 2018. gada 20. februāris). Saskaņā ar šī likuma 5. panta 1. punkta 1. apakšpunktu (turpmāk tekstā – “ZEZR”) Bulgārijas kompetentā iestāde, kas kriminālprocesa pirmstiesas stadijā var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ir prokuratūra.
17 Nakazatelno‑protsesualen kodeks (Kriminālprocesa kodekss), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 159.a pantā “Informācija, kas jāsniedz publiski pieejamu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātājiem” ir paredzēts:
“(1) Pēc tiesas pieprasījuma tiesvedībā vai balstoties uz pirmās instances tiesas motivētu rīkojumu, kas pirmstiesas stadijā izdots pēc prokurora, kurš ir atbildīgs par uzraudzību, pieteikuma, publiski pieejamu elektronisko sakaru tīklu un pakalpojumu nodrošinātāji nodod to darbības ietvaros iegūtos datus, kas vajadzīgi šādiem nolūkiem:
1. savienojuma avota izsekošana un identifikācija;
2. savienojuma virziena identifikācija;
3. savienojuma datuma, laika un ilguma identifikācija;
4. savienojuma veida identifikācija;
5. elektronisko sakaru galaiekārtas lietotāja vai personas, kura tiek norādīta kā lietotājs, identifikācija;
6. izmantoto elementu ieejas kodu noteikšana.
(2) Datus saskaņā ar 1. punktu iegūst, ja tas ir vajadzīgs smagu tīšu noziegumu izmeklēšanai.
(3) Prokurora, kurš ir atbildīgs par uzraudzību, pieteikums atbilstoši 1. punktam ir jāpamato un tajā ir jānorāda:
1. informācija par noziegumu, kura izmeklēšanai ir vajadzīga datplūsmas datu izmantošana;
2. apstākļu, uz kuriem balstīts pieteikums, raksturojums;
3. informācija par personām, par kurām pieprasa datplūsmas datus;
4. laikposms, par kuru jāsniedz informācija;
5. izmeklēšanas iestāde, kurai dati ir nododami.
(4) Rīkojumā atbilstoši 1. punktam tiesa norāda:
1. datus, par kuriem jāsniedz informācija;
2. laikposmu, par kuru jāsniedz informācija;
3. izmeklēšanas iestādi, kurai dati ir nododami.
(5) Laikposms, par kuru pieprasa informāciju un saskaņā ar 1. punktu uzliek pienākumu nodot datus, nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus.
(6) Ja ziņojumā ir informācija, kas nav saistīta ar lietas apstākļiem un kas neveicina tās skaidrību, tiesnesim, kas ir izdevis izmeklēšanas rīkojumu, pēc par uzraudzību atbildīgā prokurora rakstiska motivēta priekšlikuma ir jāizdod rīkojums par tās iznīcināšanu. Iznīcināšana notiek saskaņā ar galvenā prokurora noteikto kārtību. Septiņu dienu laikā pēc rīkojuma saņemšanas 1. punktā minētie uzņēmumi un par uzraudzību atbildīgais prokurors iesniedz ziņojumus par datu iznīcināšanu tiesai, kas izdevusi šo rīkojumu.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
18 2018. gada 23. februārī tika uzsākts kriminālprocess saistībā ar aizdomām par finanšu līdzekļu, ko paredzēts izmantot terora aktu izdarīšanai, savākšanu un nodošanu Bulgārijas teritorijā un ārpus šīs teritorijas. Izmeklēšanas gaitā, kas veikta šajā lietā, tika iegūti pierādījumi par HP darbību.
19 2018. gada 15. augustā, pamatojoties uz Kriminālprocesa kodeksa 159.a panta 1. punktu, Bulgārijas prokuratūra izdeva četrus Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus (turpmāk tekstā – “četri Eiropas izmeklēšanas rīkojumi”). Šie rīkojumi, kuros bija precizēts, ka tos ir izdevis specializētās prokuratūras prokurors, tika adresēti Beļģijas, Vācijas, Austrijas un Zviedrijas iestādēm. Visos bija norādīts, ka HP tiek turēts aizdomās par teroristisku darbību finansēšanu un ka šīs darbības ietvaros viņš pa telefonu esot sarunājies ar personām, kas dzīvo Beļģijas Karalistes, Vācijas Federatīvās Republikas, Austrijas Republikas un Zviedrijas Karalistes teritorijā.
20 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šo dalībvalstu iestāžu atbildēs uz četriem Eiropas izmeklēšanas rīkojumiem ir minēta informācija par telefonsarunām no HP telefona un ka šai informācijai ir konkrēta nozīme, lai novērtētu, vai HP ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.
21 Vācijas, Austrijas un Zviedrijas kompetentās iestādes nenosūtīja lēmumu par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu atzīšanu. Savukārt Beļģijas izmeklēšanas tiesnesis nosūtīja Beļģijas iestādēm adresētu lēmumu par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšanu.
22 2019. gada 18. janvārī, pamatojoties uz iegūtajiem pierādījumiem, tostarp, tiem, kas izriet no attiecīgo dalībvalstu iestāžu atbildēm uz četriem Eiropas izmeklēšanas rīkojumiem, HP (un vēl piecām personām) tika celta apsūdzība par teroristisku darbību nelikumīgu finansēšanu, kā arī par dalību noziedzīgā organizācijā nolūkā finansēt šādu darbību. HP apsūdzības raksts iesniedzējtiesā tika iesniegts 2019. gada 12. septembrī.
23 Lai izvērtētu, vai šī apsūdzība ir pamatota, iesniedzējtiesa jautā, vai ir likumīgi lūgt savākt ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, izmantojot četrus Eiropas izmeklēšanas rīkojumus, un vai līdz ar to, lai pierādītu noziedzīgu nodarījumu, par kuru tiek apsūdzēts HP, iesniedzējtiesa var izmantot ar šo rīkojumu palīdzību savāktos pierādījumus.
24 Pirmkārt, iesniedzējtiesa konstatē, ka Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktā ir atsauce uz valsts tiesībām, lai noteiktu kompetento izdevējiestādi. Bulgārijas tiesībās saskaņā ar ZEZR 5. panta 1. punkta 1. apakšpunktu tas esot prokurors. Tomēr tā norāda, ka līdzīgā valsts lietā iestāde, kuras kompetencē ir uzdot iegūt ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ir pirmās instances tiesa, kuras kompetencē ir attiecīgā lieta, un ka prokuroram šādā situācijā ir tikai pilnvaras iesniegt šai tiesai motivētu pieteikumu. Tādējādi šai tiesai ir radies jautājums, vai, it īpaši ņemot vērā līdzvērtības principu, kompetence izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu var tikt reglamentēta ar valsts tiesību aktu, ar kuru ir transponēta Direktīva 2014/41, vai arī šīs direktīvas 2. panta c) punktā šī kompetence ir piešķirta iestādei, kuras kompetencē ir norīkot šādu datu iegūšanu līdzīgā valsts lietā.
25 Otrkārt, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai ar lēmumu par atzīšanu, kuru pieņēmusi izpildvalsts kompetentā iestāde, pamatojoties uz Direktīvu 2014/41, un kurš ir nepieciešams, lai šīs dalībvalsts telesakaru operatoram liktu izpaust ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, var likumīgi tikt aizstāts lēmums, kas būtu bijis jāpieņem izdevējvalsts tiesai, lai nodrošinātu tiesiskuma un privātās dzīves neaizskaramības principu [ievērošanu]. Tā it īpaši jautā, vai šāds risinājums būtu saderīgs tostarp ar šīs direktīvas 6. pantu un 9. panta 1. un 3. punktu.
26 Šajos apstākļos Spetsializiran nakazatelen sad (Specializētā krimināllietu tiesa, Bulgārija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai ar Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktu, kā arī līdzvērtības principu ir saderīga valsts tiesību norma ([ZEZR] 5. panta 1. punkta 1) apakšpunkts), atbilstoši kurai kriminālprocesa pirmstiesas stadijā kompetentā iestāde Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanai, nolūkā iegūt ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ir prokurors, lai gan līdzīgos valsts iekšējos gadījumos kompetentā iestāde šajā ziņā ir tiesa?
2) Vai izpildvalsts kompetentās iestādes (prokurora vai izmeklēšanas tiesneša) atzīts Eiropas izmeklēšanas rīkojums aizstāj tiesas rīkojumu, kas ir nepieciešams saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
27 Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka prokuroram ir kompetence kriminālprocesa pirmstiesas stadijā izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu šīs direktīvas izpratnē, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ja līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
28 Direktīvas 2014/41 2. panta c) punktā šīs direktīvas vajadzībām ir definēts jēdziens “izdevējiestāde”. Tādējādi šajā pantā ir noteikts, ka šāda iestāde saskaņā ar tā i) apakšpunktu var būt “tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta”, vai – saskaņā ar tā ii) apakšpunktu – “jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu”.
29 Tādējādi no šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka izdevējiestādei visos gadījumos, uz kuriem attiecas minētā tiesību norma, ir jābūt kompetencei attiecīgajā lietā vai nu kā tiesnesim, tiesai, izmeklēšanas tiesnesim vai prokuroram, vai arī – ja tā nav tiesu iestāde – kā iestādei, kas ir atbildīga par izmeklēšanu.
30 Turpretī minētās tiesību normas teksta analīze vien neļauj noteikt, vai frāzei “kuru kompetencē ir attiecīgā lieta” ir tāda pati nozīme kā frāzei “kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu” un vai līdz ar to prokuroram var būt kompetence izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ja līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
31 Līdz ar to Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē, ņemot vērā tā kontekstu, kā arī šīs direktīvas mērķus.
32 Šajā ziņā, runājot par šīs tiesību normas kontekstu, ir jākonstatē, pirmkārt, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar tās 11. apsvērumu, kā arī A pielikumu, izdevējiestādei ir noteikts pienākums pārbaudīt izmeklēšanas pasākuma, kas ir Eiropas izmeklēšanas rīkojuma priekšmets, nepieciešamību un samērīgumu, ņemot vērā tā procesa mērķus, saistībā ar kuru šis rīkojums ir izdots, un ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības.
33 Tāpat ir jānorāda, ka atsevišķu īpašu izmeklēšanas pasākumu ietvaros izdevējiestādei ir jāsniedz noteikts papildu pamatojums. Tādējādi minētās direktīvas 26. panta 5. punktā attiecībā uz informāciju par bankas un citiem finanšu kontiem ir noteikts, ka izdevējiestāde norāda iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka pieprasītā informācija var būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā. Šīs direktīvas 27. panta 4. punktā un 28. panta 3. punktā arī attiecībā uz informāciju par banku un citiem finanšu darījumiem un izmeklēšanas pasākumiem, kas ietver pierādījumu vākšanu reāllaikā, pastāvīgi un noteiktā laikposmā, ir paredzēts, ka šī iestāde norāda iemeslus, kuru dēļ tā uzskata, ka lūgtā informācija varētu būt svarīga attiecīgajā kriminālprocesā.
34 Taču šķiet, ka, gan lai pārbaudītu izmeklēšanas pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, gan lai sniegtu iepriekšējā punktā minēto papildu pamatojumu, izdevējiestādei ir jābūt iestādei, kas ir atbildīga par izmeklēšanu attiecīgajā kriminālprocesā, un kas tādējādi ir kompetenta izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu saskaņā ar valsts tiesībām.
35 Otrkārt, no Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta izriet, ka izdevējiestāde drīkst izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu tikai tad, ja tajā norādīto izmeklēšanas pasākumu tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā valsts lietā. Līdz ar to tikai iestāde, kuras kompetencē ir norīkot šādu izmeklēšanas pasākumu saskaņā ar izdevējvalsts tiesībām, var būt kompetenta izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.
36 Direktīvas 2014/41 mērķis, kā tas izriet no tās 5.–8. apsvēruma, ir aizstāt sadrumstalotu un sarežģītu regulējumu, kas pastāvēja attiecībā uz pierādījumu iegūšanu krimināllietās ar pārrobežu dimensiju, un, izveidojot vienkāršāku un efektīvāku sistēmu, kas balstīta uz vienu vienīgu instrumentu ar nosaukumu “Eiropas izmeklēšanas rīkojums”, veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību, lai palīdzētu īstenot Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 39. punkts).
37 Šādā kontekstā minētās direktīvas 10. apsvērumā izdevējiestāde ir noteikta kā tāda, kura, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto.
38 Līdz ar to Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta, lasot to šīs direktīvas 5.–8. un 10. apsvēruma gaismā, analīze liek izdevējiestādi noteikt arī kā iestādi, kas ir atbildīga par izmeklēšanu attiecīgajā kriminālprocesā un kam tādējādi ir kompetence uzdot iegūt pierādījumus saskaņā ar valsts tiesībām. Proti, izmeklēšanas kriminālprocesā ietvaros Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdevējiestādes eventuāla nošķiršana no iestādes, kas ir kompetenta uzdot veikt izmeklēšanas pasākumus šajā kriminālprocesā, varētu sarežģīt sadarbības sistēmu, tādējādi apdraudot vienkāršotas un efektīvas sistēmas ieviešanu.
39 No tā izriet, ka tad, ja valsts tiesībās prokurora kompetencē nav norīkot izmeklēšanas pasākumu, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, viņu nevar uzskatīt par izdevējiestādi Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē, kuras kompetencē ir izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, lai iegūtu šos datus.
40 Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, lai gan Bulgārijas tiesībās prokurors ir norādīts kā iestāde, kuras kompetencē ir izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu kriminālprocesā, tā kompetencē nav norīkot ar telesakariem saistītas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu iegūšanu līdzīgā valsts lietā. Proti, iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Bulgārijas tiesībām iestāde, kuras kompetencē ir norīkot šādu datu iegūšanu, ir pirmās instances tiesa, kurai ir kompetence attiecīgajā lietā, un ka prokuroram ir tikai pilnvaras iesniegt šai tiesai motivētu pieteikumu.
41 Līdz ar to šādā situācijā prokurora kompetencē neesot izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, lai iegūtu šādus datus.
42 Turklāt, lai sniegtu iesniedzējtiesai pilnīgu atbildi, ir jāpiebilst, ka 2021. gada 2. marta spriedumā Prokuratuur (Piekļuves elektronisko komunikāciju datiem nosacījumi) (C‑746/18, EU:C:2021:152, 59. punkts) Tiesa nosprieda, ka Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pantu, kā arī 52. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts tiesiskais regulējums, ar ko prokuratūra, kuras uzdevums ir vadīt pirmstiesas izmeklēšanu kriminālprocesā un vajadzības gadījumā uzturēt valsts apsūdzību vēlākā procesa stadijā, var atļaut valsts iestādei izmeklēšanas krimināllietā nolūkiem piekļūt informācijai par datu plūsmu un atrašanās vietas datiem.
43 Kā secinājumu 40. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, no tā ir jāsecina, ka prokurors nevar izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu par tādas informācijas par datu plūsmu un atrašanās vietas datu iegūšanu, kas saistīta ar telesakariem, ja viņš ne tikai vada izmeklēšanu kriminālprocesā, bet arī vēlākā kriminālprocesa stadijā īsteno publisko apsūdzību.
44 Ja tas tā būtu, nebūtu izpildīts Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums, ka izdevējiestāde var izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu tikai tad, ja šajā rīkojumā minētos izmeklēšanas pasākumus ar tādiem pašiem nosacījumiem būtu bijis iespējams noteikt līdzīgā valsts lietā.
45 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka prokuroram ir kompetence kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas posmā izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu šīs direktīvas izpratnē, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ja līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
Par otro jautājumu
46 Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2014/41 6. pants un 9. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka izpildiestāde atzīst Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kurš izdots, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, var aizstāt izdevējvalsts tiesībās paredzētās prasības, ja šo rīkojumu nepamatoti ir izdevis valsts prokurors, lai gan līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
47 Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēti Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi. Šī panta 3. punktā ir precizēts: ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka minētā panta 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.
48 Otrkārt, Direktīvas 2014/41 9. panta 1. punktā ir paredzēts, ka izpildiestāde atzīst saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem nosūtītu Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, neprasot nekādas papildu formalitātes, un nodrošina tā izpildi tieši tāpat un atbilstīgi tādiem pašiem nosacījumiem kā tad, ja attiecīgo izmeklēšanas pasākumu būtu prasījusi kāda izpildvalsts iestāde, ja vien minētā iestāde nepieņem lēmumu atsaukties uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem Eiropas izmeklēšanas rīkojuma neatzīšanas vai nepildīšanas pamatiem vai uz kādu no šajā direktīvā paredzētajiem izpildes atlikšanas pamatiem.
49 Neatzīšanas vai neizpildīšanas pamati ir izsmeļoši uzskaitīti šīs direktīvas 11. pantā.
50 Tādējādi, lasot šos noteikumus kopā, izriet, ka izpildiestāde nevar novērst Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punktā paredzēto nosacījumu iespējamo pārkāpumu.
51 Šādu interpretāciju apstiprina Direktīvā 2014/41 izvirzītie mērķi. Proti, tostarp no šīs direktīvas 2., 6. un 19. apsvēruma izriet, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojums ir instruments, kas attiecas uz LESD 82. panta 1. punktā paredzēto tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kuras pamatā ir tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas princips. Šis princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās “stūrakmens”, pats ir balstīts uz savstarpēju uzticēšanos, kā arī uz atspēkojamu prezumpciju par to, ka pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības un it īpaši pamattiesības (spriedums, 2020. gada 8. decembris, Staatsanwaltschaft Wien (Viltoti pārveduma rīkojumi), C‑584/19, EU:C:2020:1002, 40. punkts).
52 Šajā kontekstā minētās direktīvas 11. apsvērumā ir precizēts, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izpilde nebūtu jāatsaka uz cita pamata kā vien kāda no tiem, kas noteikti šajā direktīvā, un ka izpildiestādei vienkārši vajadzētu būt tiesīgai izvēlēties izmeklēšanas pasākumu, kas rada mazāku iejaukšanos nekā attiecīgajā Eiropas izmeklēšanas rīkojumā norādītais pasākums, ja ar to var panākt līdzīgus rezultātus.
53 Tādējādi šis kompetenču sadalījums starp izdevējiestādi un izpildiestādi ir būtisks savstarpējās uzticēšanās elements, kam ir jāreglamentē dalībvalstu, kuras piedalās Direktīvā 2014/41 paredzētajā Eiropas izmeklēšanas procedūrā, savstarpēja apmaiņa ar informāciju. Ja izpildiestāde ar atzīšanas lēmumu varētu novērst to, ka nav ievēroti Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumi, kas paredzēti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā, tiktu apšaubīts uz savstarpēju uzticēšanos balstīta Eiropas izmeklēšanas rīkojuma sistēmas līdzsvars, jo tas nozīmētu, ka izpildiestādei tiktu atzītas pilnvaras pārbaudīt šāda rīkojuma izdošanas materiāltiesiskos nosacījumus.
54 Savukārt saskaņā ar minētās direktīvas 9. panta 3. punktu izpildiestāde nosūta Eiropas izmeklēšanas rīkojumu atpakaļ izdevējvalstij, ja tā saņem Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko nav izdevusi izdevējiestāde, kā tā ir definēta šīs pašas direktīvas 2. panta c) punktā.
55 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 6. pants un 9. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka izpildiestāde atzīst Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kas ir izdots, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, nevar aizstāt izdevējvalsts tiesībās paredzētās prasības, ja šo rīkojumu nepamatoti ir izdevis valsts prokurors, lai gan līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 2. panta c) punkta i) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tas, ka prokuroram ir kompetence kriminālprocesa pirmstiesas izmeklēšanas posmā izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu šīs direktīvas izpratnē, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, ja līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
2) Direktīvas 2014/41 6. pants un 9. panta 1. un 3. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka izpildiestāde atzīst Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kas ir izdots, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, nevar aizstāt izdevējvalsts tiesībās paredzētās prasības, ja šo rīkojumu nepamatoti ir izdevis valsts prokurors, lai gan līdzīgā valsts lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, ietilpst ekskluzīvā tiesas kompetencē.
[Paraksti]