ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 12. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑483/09 un C‑1/10
Magatte Gueye
un
Valentín Salmerón Sánchez
(Audiencia Provincial de Tarragona (Spānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Pamatlēmums 2001/220/TI – Cietušā statuss kriminālprocesā – Cietušā aizsardzība – Soda noteikšana – Kā papildsods obligāti piespriežams aizliegums noziedzīgā nodarījuma izdarītājam tuvoties cietušajam – Cietušā gribas ņemšana vērā – Izlīgums procesa gaitā
I – Ievads
1. Šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā ir jautājums, vai ar Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmumu 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā (2) nav saderīgs tāds tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru gadījumos, kad vardarbība notikusi ģimenē, bez izņēmuma un obligāti noziedzīgā nodarījuma izdarītājam kā papildsods tiek noteikts aizliegums sazināties ar cietušo un, proti, pat tad, kad cietušais ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju vēlas atkal kontaktēties.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
2. Pamatlēmuma 2. panta 1. punktā ar nosaukumu “Cieņa un atzīšana”:
“Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā. Tā turpina pielikt visas pūles, lai nodrošinātu, ka pret cietušajiem procesa laikā izturas ar pienācīgu cieņu, un atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, jo īpaši kriminālprocesā.”
3. 3. panta ar nosaukumu “Liecināšana un pierādījumu iesniegšana” 1. punktā ir noteikts:
“Katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus.”
4. Pamatlēmuma 2001/220 8. pants attiecas uz “Tiesībām uz aizsardzību”. Saskaņā ar šī panta 1. punktu:
“Katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem un, attiecīgā gadījumā, viņu ģimenēm vai personām ar līdzīgu statusu atbilstošu aizsardzības līmeni, jo īpaši attiecībā uz viņu drošību un privātās dzīves aizsardzību, ja kompetentās iestādes uzskata, ka pastāv nopietns atriebības risks vai drošs pierādījums par nopietnu nodomu pārkāpt viņu privātās dzīves neaizskaramību.”
5. Visbeidzot Pamatlēmuma 2001/220 10. panta 1. punkts ir par izlīgumu kriminālprocesa gaitā:
“Katra dalībvalsts cenšas veicināt izlīgumu krimināllietās par nodarījumiem, attiecībā uz kuriem tās šāda veida pasākumus uzskata par atbilstošiem.”
B – Valsts tiesības
6. Iesniedzējtiesa norāda, ka Spānijas tiesībās attiecībā uz vardarbību ģimenē pēdējos gados ir paredzēti ievērojami stingrāki sodi. No krimināltiesību politikas viedokļa to izskaidro ar to, ka šādi noziegumi atspoguļo sabiedrības postu, kas esot vēsturiski nevienlīdzīgu varas attiecību starp vīriešiem un sievietēm izpausme.
7. No iesniedzējtiesas minētā izriet, ka tiesas visos vardarbības ģimenē gadījumos saskaņā ar Spānijas Kriminālkodeksa (Código Penal, turpmāk tekstā – “CP”) 57. panta 2. punktu, to lasot saistībā ar 48. pantu, kā papildsodu noziedzīgā nodarījuma izdarītājam cietušā aizsardzībai piemēro aizliegumu noziedzīgā nodarījuma izdarītājam tuvoties cietušajam vai ar viņu sazināties. Šis aizliegums tuvoties ir spēkā uz laiku, kas pārsniedz noziedzīgā nodarījuma izdarītājam pieprasīto brīvības atņemšanas laiku par vienu līdz pieciem gadiem, proti, ja tiek piespriests cita veida sods, nevis brīvības atņemšana uz laiku, kas ilgāks par sešiem mēnešiem, bet nepārsniedz piecus gadus. Iesniedzējtiesa norāda, ka tas ir spēkā vieglākos vardarbības ģimenē gadījumos, kā, piemēram, pļauka, skrāpējums, pagrūšana, “vārdiski draudi bez ieroču izmantošanas”.
8. Iesniedzējtiesa uzsver, ka Kriminālkodekss tiesām uzliek pienākumu visos gadījumos piespriest šo papildsodu, un tiesnesim nav nekādas rīcības brīvības – izņemot attiecībā uz tā ilgumu – novērtēt atsevišķā gadījuma lietas apstākļus, piemēram, attiecīgās ģimenes intereses, cietušā gribu vai pat tā lēmumu atsākt kopdzīvi.
9. Saskaņā ar CP 468. panta 2. punktu šāda tuvošanās aizlieguma neievērošana tiek uzskatīta par noziegumu, kas izpaužas kā piespriestā soda neievērošana. Saskaņā ar Tribunal Supremo [Augstāko tiesu] arī cietušā piekrišana atsākt kopdzīvi neizslēdz noziegumu, kas izpaužas kā piespriestā soda neievērošana. Iesniedzējtiesas skatījumā – pastāv pat teorētiska iespēja, ka cietušais saistībā ar vardarbību ģimenē noteiktos, ar kopdzīves atsākšanu ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ar kopīgu vienošanos saistītos gadījumos tiek uzskatīts par uzkūdītāju vai līdzzinātāju piespriestā soda neievērošanas noziegumā.
10. Kā papildsods noteiktais tuvošanās aizliegums turklāt saskaņā ar iesniedzējtiesas minēto, pamatojoties uz CP 84. panta 3. punktu, ietver nosacītas notiesāšanas atsaukšanu pat tad, kad ar cietušā piekrišanu tiek atsākta sazināšanās.
11. Visbeidzot, iesniedzējtiesa norāda, ka ar Organiskā likuma par tiesu varu (Ley Orgánica del Poder Judicial) 87. panta b) punkta piekto teikumu ir noteikts izlīguma aizliegums visos ģimenē notikušo noziegumu vai pārkāpumu (pat vienkāršu apvainojumu) gadījumos.
III – Fakti un pamata lieta
12. Juzgado de lo Penal Nº 23 de Barcelona [Barselonas Krimināllietu tiesa Nr. 23] notiesāja M. Gueiji [M. Gueye] par lūgumā par prejudiciāla jautājuma uzdošanu sīkāk neaprakstītu noziegumu saistībā ar vardarbību pret viņa dzīvesbiedri, ar kuru M. Gueijem iepriekšējos četrus gadus bija partnerattiecības. Tiesa šajā ziņā tostarp piesprieda papildsodu, ar kuru noziedzīgā nodarījuma izdarītājam 17 mēnešus aizliedza tuvoties cietušajai tuvāk par 1000 metriem vai ar viņu sazināties.
13. Dažas dienas pēc soda piespriešanas M. Gueije atsāka savu kopdzīvi ar cietušo; tas notika, pamatojoties uz cietušā vēlmi. Pamatojoties uz šo aizlieguma tuvoties pārkāpumu, Juzgado de lo Penal Nº 1 Tarragona [Taragonas Krimināllietu tiesa Nr. 1] viņu notiesāja piespriestā soda neievērošanas dēļ saskaņā ar CP 468. panta 2. punktu. Šo spriedumu M. Gueije pārsūdzēja Audiencia Provincial de Tarragona [Taragonas provinces tiesas] 4. nodaļā, t.i., iesniedzējtiesā.
14. Audiencia Provincial de Tarragona tālāk nekā apelācijas instances tiesai ir jāspriež arī par V. Salmeronu Sančezu [Salmerón Sánchez] piespriestā soda neievērošanas dēļ saskaņā ar CP 468. panta 2. punktu. V. Salmeronam Sančezam tiek pārmests, ka viņš neesot ievērojis ar Juzgado de Instrucción Nº 7, de Violencia Sobre la Mujer, de El Vendrell [Elvendrelas pirmās instances tiesas 7. nodaļa, lietas saistībā ar vardarbību pret sievieti] 2006. gada 6. novembra spriedumu piespriesto papildsodu 16 mēnešus cietušajam tuvoties tuvāk par 500 metriem vai ar viņu sazināties.
15. Juzgado de Instrucción Nº 7 de Violencia Sobre la Mujer, de El Vendrell piespriestā papildsoda pamats bija par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par sīkāk neaprakstītu vardarbību ģimenē pret viņa dzīvesbiedri, ar kuru otrajam apsūdzētajam iepriekšējos sešus gadus bija partnerattiecības.
16. Saskaņā ar tiesas secinājumiem abos gadījumos apsūdzētie, neraugoties uz aizliegumu tuvoties, jau dažas dienas pēc soda piespriešanas ar cietušajiem atsāka kopdzīvi. Iesniedzējtiesai uzklausot cietušās, tās labprātīgi, nepastāvot nekādam psiholoģiskam spiedienam un finansiālām grūtībām, atzina, ka tās turpina attiecības ar nozieguma izdarītājiem; iniciatīvu šajā ziņā esot izrādījušas viņas. Tādēļ tās sevi netieši uzskatīja par Spānijas krimināltiesību normu upuriem, turklāt kopdzīve bez problēmām esot noritējusi līdz apsūdzēto apcietināšanas par piespriestā soda neizpildi brīdim.
17. Apelācijas instances tiesai ir šaubas par Spānijas tiesību normu saderīgumu ar Pamatlēmumu. Proti, cietušā aizsardzībai esot vajadzīgs aizliegumu tuvoties noteikt arī pret viņu gribu. Taču Spānijas tiesībās pat visvieglākajos gadījumos neesot paredzēta iespēja izvērtēt katru atsevišķu gadījumu un ņemt vērā cietušā gribu, un bez izņēmuma noteikta prasība par aizliegumu tuvoties vismaz sešus mēnešus tām liekoties nepiemērota.
IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā
18. Pēc visa iepriekš minētā – apelācijas instances tiesa, Audiencia Provincial de Tarragona – tiesvedībā saistībā ar M. Gueiji ar 2009. gada 15. septembra nolēmumu un tiesvedībā saistībā ar V. Salmeronu Sančezu ar 2009. gada 18. decembra nolēmumu – Tiesai abās tiesvedībās prejudiciāla nolēmuma sniegšanai uzdeva šādus identiskus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Pamatlēmuma preambulas 8. apsvērumā minētās cietušā tiesības tikt saprastam jāinterpretē kā par kriminālvajāšanu un sodīšanu par noziegumiem atbildīgo valsts iestāžu pozitīvs pienākums atļaut cietušajam izteikt savu vērtējumu, pārdomas un viedokli par tiešo ietekmi, kāda uz viņa dzīvi var būt soda piespriešanai noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, ar kuru cietušajam ir ģimenes attiecības vai spēcīgas emocionālas saiknes?
2) Vai Pamatlēmuma 2001/220/TI 2. pants jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts pienākums atzīt cietušā tiesības un likumīgās intereses tai uzliek pienākumu ņemt vērā cietušā viedokli, ja procesa rezultātā piespriestais sods var būtiski un tieši apdraudēt viņa tiesību uz brīvu personas attīstību un privāto un ģimenes īstenošanu?
3) Vai Pamatlēmuma 2001/220 2. pants jāinterpretē tādējādi, ka valsts iestādes nevar atteikties ņemt vērā cietušā brīvu gribu, ja viņš iestājas pret to, ka tiek noteikts vai atstāts spēkā aizliegums tuvoties, ja noziedzīgā nodarījuma izdarītājs ir cietušā ģimenes loceklis, netiek konstatēts, ka pastāvētu objektīvs atkārtota nodarījuma risks un tiek atzīts, ka pastāv personiskās, sociālās, kulturālās un emocionālās kompetences līmenis, kas izslēdz pakļaušanās noziedzīgā nodarījuma izdarītājam iespēju, vai, gluži pretēji, šāda pasākuma piemērotība jāatzīst visos gadījumos, ņemot vērā šī noziegumu veida īpašās iezīmes?
4) Vai Pamatlēmuma 2001/220 8. pants, kurā noteikts, ka valstis nodrošina cietušajiem atbilstošu aizsardzības līmeni, jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj, ka visos gadījumos, kad persona ir cietusi no ģimenē pastrādātiem noziegumiem, kā papildsods jānosaka vispārējs un obligāts aizliegums tuvoties vai aizliegums sazināties, ņemot vērā šī pārkāpumu veida īpašās iezīmes, vai arī, gluži pretēji, 8. pantā pieprasīts, lai tiktu veikta individuāla novērtēšana, kas katrā atsevišķā gadījumā ļauj noteikt atbilstošu aizsardzības līmeni, ņemot vērā iesaistītās intereses?
5) Vai Pamatlēmuma 2001/220 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas vispārīgi ļauj izslēgt izlīgumu kriminālprocesos par ģimenē pastrādātiem noziegumiem, ņemot vērā šī noziegumu veida īpašās iezīmes, vai arī, gluži pretēji, arī šāda veida procesos jāpieļauj izlīgums, katrā atsevišķā gadījumā ņemot vērā iesaistītās intereses?”
19. Tiesa ar Tiesas priekšsēdētāja 2010. gada 24. septembra rīkojumu abas tiesvedības apvienoja vienā kopīgam vērtējumam un lēmuma pieņemšanai.
20. Abās tiesvedībās Tiesā savus rakstveida apsvērumus iesniedza Itālijas, Nīderlandes, Austrijas, Polijas, Zviedrijas un Spānijas valdības, kā arī Eiropas Komisija; Vācijas valdība viedokli rakstveidā iesniedza lietā C‑483/09. Tiesas sēdē 2011. gada 3. martā piedalījās Vācijas un Spānijas valdības, kā arī Apvienotās Karalistes valdība un Komisija.
V – Juridiskais vērtējums
A – Tiesības iesniegt prejudiciālu jautājumu un lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība
21. Par Audiencia Provincial de Tarragona tiesībām lūgt pieņemt prejudiciālu nolēmumu nav šaubu. Šajā lietā interpretējamais Pamatlēmums 2001/220 tika pieņemts, pamatojoties uz LES 31. pantu un 34. panta 2. punkta otro teikumu. Saskaņā ar LES 35. pantu lūguma prejudiciālu nolēmuma sniegšanas priekšnosacījums, pirmām kārtām, ir uz tā pamata pieņemts tiesību akts, ka attiecīgā dalībvalsts ir atzinusi Tiesas kompetenci. Šāds ierobežojums saistībā ar tiesībām iesniegt prejudiciālu jautājumu uz pārejas laiku paliek spēkā arī pēc Lisabonas līguma spēkā stāšanās (3). Spānija ir iesniegusi atbilstošu deklarāciju saskaņā ar LES 35. panta 3. punktu (4), saskaņā ar kuru ikvienai Spānijas tiesai, kuras nolēmumus vairs nevar pārsūdzēt ar valsts iekšējās tiesībās paredzētiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, ir tiesības vērsties Tiesā.
22. Komisija bez iebildumiem norādīja, ka pārsūdzēt Audiencia provincial, kura kā kasācijas instances tiesa lēmusi par Juzgado de lo Penal spriedumu, lēmumu Spānijas tiesībās neesot iespējams. Audiencia provincial šajā gadījumā ir pēdējās instances tiesa LES 35. panta 3. punkta a) apakšpunkta izpratnē, un tādējādi tā ir tiesīga vērsties Tiesā.
23. Spānijas un Itālijas valdības uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, jo uzdotajiem jautājumiem neesot nekādas nozīmes lēmuma pieņemšanā.
24. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saistībā ar Tiesas sadarbību ar valsts tiesām – tikai valsts tiesai, kas izskata prāvu un kas ir atbildīga par sprieduma taisīšanu, ņemot vērā lietas konkrētos apstākļus, ir jānovērtē gan tas, cik lielā mērā prejudiciālais nolēmums ir nepieciešams sprieduma taisīšanai, gan arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstība. Tātad, ja uzdotie prejudiciālie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (5), un līdz ar to spēkā ir pieņēmums par valsts tiesu uzdoto jautājumu atbilstību (6).
25. Tomēr izņēmuma gadījumos to var noraidīt, it īpaši tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtā interpretācija par šajos jautājumos minētajām Savienības tiesību normām ir hipotētiska (7). Ņemot vērā minēto, abu valdību iebildumi mani nepārliecina.
26. Spānijas valdība norāda, ka iesniegtie jautājumi esot hipotētiski, jo pamata tiesvedības būtībā vairs nav pats aizliegums tuvoties, bet gan sods par aizlieguma tuvoties neievērošanu, proti, piespriestā soda neievērošana. Taču iesniedzējtiesas jautājumi attiecoties tikai uz aizliegumu tuvoties un nevis uz piespriestā soda neizpildi.
27. Tas, vai tomēr iesniedzējtiesa, lemjot par piespriesto sodu, var ņemt vai tai ir jāņem vērā pamatā esošā aizlieguma tuvoties piespriešanas pieņemamība, ir šīs tiesas ziņā. Tādēļ tā bez ierobežojumiem var jautāt par Pamatlēmuma interpretāciju saistībā ar šādu aizliegumu tuvoties.
28. Itālijas valdība uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams, ja – pieņemot, ka valsts tiesības neatbilst Pamatlēmumam, – neesot iespējama ar Pamatlēmumu saderīga interpretācija. Katrā ziņā tas varot norisināties contra legem. Iesniedzējtiesa taču pati norādot, ka, pastāvot CP 57. panta 2. punkta priekšnosacījumiem, aizliegums tuvoties kā papildsods esot jāpiemēro obligāti.
29. Tiesa atkārtoti ir atzinusi, ka valsts tiesas atbilstīgas interpretācijas pienākums nevar būt pamats valsts tiesību contra legem interpretācijai (8). Taču man šķiet, ka nav precīzi izskaidrots, vai no Savienības tiesībām pašām izriet interpretācijas contra legem aizliegums (9) vai arī ar Savienības tiesībām tiek pieļauts interpretācijas contra legem aizliegums (10). Katrā ziņā tādā gadījumā, kurā ar valsts tiesībām šāda interpretācija tiek pieļauta un tas nelabvēlīgi neietekmētu indivīdu, piemēram, kā minētajā sakarā nebūtu pamats soda pamatojumam vai bargāka soda noteikšanai, bet, gluži otrādi, būtu pamats soda nepiemērošanai, nav redzams, tieši kā tas varētu būt pretrunā Savienības tiesībām.
30. Šajā tiesvedībā šo jautājumu tomēr nevar izvērtēt izsmeļoši. Jo pieņemamības pārbaudes ietvaros katrā ziņā nav acīmredzami tas, ka iesniedzējtiesa – gadījumā, ja valsts tiesības nebūtu saderīgas ar Pamatlēmumu, – pie Pamatlēmumam atbilstoša rezultāta nonāktu tikai ar interpretācijas contra legem palīdzību. Katrā ziņā no tieši valsts tiesām interpretācijas, kas atbilst Pamatlēmumam, gadījumā būtu jāprasa, lai tās ņemtu vērā valsts tiesību kopumu, izvērtējot, cik lielā mērā tās var piemērot, lai sasniegtu rezultātu, kas nav pretrunā Pamatlēmumam (11).
31. Spānijas valdība pati norādīja, ka Spānijas judikatūrā visādā ziņā ir strīdīgi tas, ciktāl tomēr ar Spānijas tiesībām tiek pieļauts ņemt vērā cietušā gribu. Tā norādīja, ka Tribunal Supremo minētais par piespriestā soda neizpildes sodāmību, no kuras sankcijas par aizlieguma tuvoties neievērošanu ietvaros izriet cietušā gribas neņemšana vērā, nebūtu jāuztver kā “obligāts”. Saistībā ar minēto nav acīmredzams, ka nebūtu iespējams sniegt Pamatlēmumam atbilstīgu interpretāciju un ka līdz ar to Tiesas atbildei valsts tiesai nebūtu nekādas nozīmes pamata lietā.
32. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B – Par Pamatlēmuma 2001/220 interpretāciju
33. Iesniedzējtiesa, uzdodama savu jautājumu, būtībā vēlas uzzināt, vai ar Pamatlēmumu nav saderīgs tāds tiesiskais regulējums, kurā saistībā ar noziegumiem ģimenē noteikti ir paredzēts piespriest noziedzīgā nodarījuma izdarītājam sazināties ar cietušo aizliegums, nepastāvot iespējai – apsverot atsevišķa gadījuma apstākļus un it īpaši cietušā vēlmi atsākt attiecības ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, izņēmuma kārtā šo aizliegumu nepiemērot.
1) Ievada apsvērumi
34. Regulējums, kurā visos vardarbības ģimenē gadījumos – kā to uzsver iesniedzējtiesa – pat mutisku draudu gadījumā, kā papildsods ir paredzēts obligāts aizliegums tuvoties, un, proti, uz laiku, kas pārsniedz piespriesto brīvības atņemšanu uz vismaz vienu gadu, un gadījumos, kuros nav tikusi piespriesta brīvības atņemšana, tam jābūt vismaz seši mēneši (12), ir ļoti stingrs.
35. Iesniedzējtiesa skaidri pauž šaubas par šāda aizlieguma tuvoties samērīgumu situācijās, kurās cietušais labprātīgi un bez jebkāda spiediena ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju vēlas atjaunot kopdzīvi. Tā jautā, vai tomēr nevar būt izņēmuma situācijas, kad šādas sankcijas noteikšana tieši var kaitēt cietušā interesēm un tiesībām, kuru aizsardzībai tā galu galā ir domāta. Cietušais tiktāl var atsaukties uz savām pamattiesībām uz privāto un ģimenes dzīvi. Vācijas valdība tiesas sēdē kā piemēru minēja tāda pāra situāciju, kur abi kopā vada uzņēmumu. Šādā gadījumā aizliegums tuvoties būtu pamats uzņēmuma darbības izbeigšanai un turklāt sagrautu cietušā finansiālo pamatu.
36. Spānijas valdība turpretī uzsvēra, ka stingrs tiesiskais regulējums esot piemērots efektīvai cīņai ar vardarbības ģimenē fenomenu. Tiktāl ir jāņem vērā arī tas, ka likumdevējs paredz pienākumu aizsargāt cietušo. Šādu aizsargāšanas pienākumu nesen ir uzsvērusi arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (13). Tieši vardarbības ģimenē gadījumos aizliegums tuvoties var būt racionāls līdzeklis, ar kuru cietušajam tiek dota iespēja sākt savu dzīvi no jauna, nepastāvot nekādam tiešam spiedienam. Iesniedzējtiesa, proti, norāda, ka cietušās pamata lietā pie savas vēlmes atsākt kopdzīvi ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ir nonākušas pilnīgi neatkarīgi. Vardarbības ģimenē gadījumos ne vienmēr ir viegli izmeklēt, vai cietušais tik tiešām nekādi nav ticis ietekmēts; tas taču vairumā gadījumu notiek, nevienam to neredzot.
37. Kļūst skaidrs, ka aizliegums tuvoties ir saspīlējuma centrā starp efektīvas pret vardarbību ģimenē vērstas valsts rīcības prasību, no vienas puses, un privātās un ģimenes dzīves, kā arī privātās autonomijas ievērošanas prasību, no otras puses. Šeit īsi ieskicētā problēma ir pamats sarežģītiem apsvērumiem par dažādām tiesībām.
38. Aizsteidzoties priekšā mana vērtējuma rezultātam: manā skatījumā – šis ar vērtējumu saistītais jautājums ietilpst nevis materiālajā Pamatlēmuma 2001/220 piemērošanas jomā, bet gan drīzāk ir valsts konstitucionālās tiesas (14) un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (15) jautājums.
39. Es turpinājumā norādīšu, ka Pamatlēmumā ir tikai par cietušā stāvokli kriminālprocesā – to saprotot arī plaši. Tajā turpretī nav norāžu par materiālajām krimināltiesībām, it īpaši sodu veidiem un apmēriem. Tāpēc jautājums par obligātu aizliegumu tuvoties – kā tas paredzēts Spānijas tiesiskajā kārtībā – neietilpst tā materiālajā piemērošanas jomā.
40. Turpinājumā es vispirms izskaidrošu Pamatlēmuma 2001/220 vispārīgo noregulējuma mērķi, lai pēc tam izvērtētu pirmos divus jautājumus un tad trešo un ceturto jautājumu kopā. Nobeigumā atbildēšu uz piekto jautājumu.
2) Pamatlēmuma 2001/220 vispārīgais noregulējuma mērķis
41. Ar Pamatlēmumu 2001/220 bija jāizstrādā obligātie standarti noziegumos cietušo aizsardzībai (16). Tā galvenais mērķis ir aizsargāt noziegumos cietušo intereses dažās kriminālprocesa stadijās un tādējādi nodrošināt augstu aizsardzības līmeni neatkarīgi no dalībvalsts, kurā viņi atrodas (17). Dalībvalstīm tādēļ jārūpējas, lai noziegumos cietušie arī saņem atbalstu nozieguma seku mazināšanai (18).
42. Saskaņā ar Pamatlēmuma 8. apsvērumu ir jātuvina tiesību normas un prakse attiecībā uz cietušo statusu un galvenajām tiesībām, it īpaši viņu tiesībām uz tādu attieksmi, lai tiktu respektēta viņu cieņa, tiesībām sniegt un saņemt informāciju, tiesībām saprast un tikt saprastam, tiesībām uz aizsardzību dažādās procesa stadijās un tiesībām ņemt vērā grūtības, kas radušās dzīvesvietas citā dalībvalstī dēļ nekā tajā, kur izdarīts noziedzīgais nodarījums. Citiem vārdiem, cietušajam noziegumā nevajadzētu būt vien tiesvedības objektam. Vēl jo vairāk ir svarīgi – kā uzsvērts 5. apsvērumā – cietušo vajadzības būtu jāņem vērā un jārisina visaptverošā, saskaņotā veidā, izvairoties no daļējiem un nekonsekventiem risinājumiem, kas var nodarīt turpmāku kaitējumu.
3) Pirmais un otrais prejudiciālais jautājums
43. Uzdodama pirmos divus jautājumus, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai, pirmkārt, ar Pamatlēmuma 8. apsvērumu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums cietušo uzklausīt saistībā ar soda iedarbību uz noziedzīgā nodarījuma izdarītāju un vai, otrkārt, no Pamatlēmuma 2. panta izriet, ka tiesām ir jāņem vērā izteiktais viedoklis.
44. Attiecībā uz pirmo jautājumu vispirms ir jānorāda, ka no Pamatlēmuma apsvēruma dalībvalstīm nevar izrietēt nekāds juridisks pienākums (19). Uz apsvērumiem var atsaukties, interpretējot tā noteikumus.
45. Cietušā tiesības liecināt ir noteiktas Pamatlēmuma 3. pantā. Saskaņā ar to katra dalībvalsts nodrošina cietušajiem iespēju liecināt procesa laikā un iesniegt pierādījumus. Tā kā, pateicoties 3. pantam, ir spēkā īpašs cietušā tiesību tikt uzklausītam regulējums, tad tas, sniedzot atbildi uz otro jautājumu, ir jāvērtē pirms 2. panta 1. punkta. Tādējādi 8. apsvērumam var būt nozīme, konkretizējot 3. pantu.
a) Pamatlēmuma 3. pants
46. Tiesa saistībā ar 3. pantā paredzētajām cietušā tiesībām iesniegt pierādījumus ir atzinusi, ka dalībvalstīm, transponējot šo pienākumu, ir piešķirta plaša rīcības brīvība (20). Tādēļ Pamatlēmuma 9. apsvērumā arī ir uzsvērts, ka dalībvalstu pienākums nav nodrošināt, lai attieksme pret cietušajiem būtu līdzvērtīga attieksmei pret lietas dalībniekiem. Tādējādi tās brīvi var noteikt, kā tās cietušajiem nodrošinās tiesības liecināt.
47. Lai apmierinātu cietušā intereses un neieņemtu tikai pasīvu lomu, tām tomēr ir aizliegts – kā to pamatoti norāda arī Vācijas un Polijas valdības – šauri saprast šīs tiesības liecināt. Cietušā tiesības tikt uzklausītam tiesā papildu iespējai pastāstīt nozieguma gaitu, arī aptvert tiesības darīt zināmu savu subjektīvo vērtējumu un to, ko cietušais sagaida no procesa. Katrā ziņā gadījumos, kad cietušajam ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ir ciešas personiskas attiecības, un līdz ar to aizliegums tuvoties netieši ietekmē privāto un ģimenes dzīvi, aizliegums liecināt aptver arī cietušā viedokli par tā piespriešanu.
48. Lai šādām tiesībām liecināt neatņemtu to praktisko iedarbību (21), būtu jābūt arī iespējai, lai cietušā viedoklis kaut kādā mērā atsauktos uz soda piemērošanu. Tiesa, interpretēdama 3. pantu, ir ņēmusi vērā 2. panta 1. punktā teikto (22). Saskaņā ar to katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā. Lai izpildītu šādu prasību, tiesai ir jāvērtē cietušā izteikumi un tādējādi ir jāpastāv iespējai, lai tie kaut kādā mērā ietekmētu tiesas taisāmo spriedumu. Ja cietušā izteikumi nebūtu jāņem vērā, viņam procesā nebūtu nekādas praktiskas nozīmes.
49. Taču no tiesībām liecināt – kā tostarp pamatoti norāda Austrijas valdība – nevar izrietēt, ka soda piespriešana tiek atstāta cietušā ziņā. Soda piemērošanas jautājums prasa sarežģītu izvērtēšanu, kurā tiek ņemti vērā ļoti atšķirīgi aspekti tā, ka tos vien nevar pamatot ar cietušā vēlmi. Tādēļ kompetentajai tiesai nav saistošs cietušā vērtējums. Kā nākamo pretargumentu pienākumam ņemt vērā cietušā gribu Zviedrijas valdība pamatoti minēja to, ka pastāvot draudi, ka noziedzīgā nodarījuma izdarītājs pret cietušo ir izdarījis spiedienu, lai tiesā tādējādi saņemtu mīkstāku sodu.
50. Es atbildē uz trešo un ceturto jautājumu norādīšu, ka šo tiesību liecināt efektivitāte tomēr nav pretrunā valsts tiesībās paredzētam minimālam sodam. Ar Pamatlēmuma 3. pantu pieprasītai cietušā viedokļa vērā ņemšanas iespējai ir jāpastāv tikai valsts tiesībās paredzēto sankciju krimināltiesībās skalas ietvaros.
b) Starpsecinājumi
51. Kā starpsecinājums tādējādi ir jāatzīst tas, ka ar 3. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums cietušajam paredzēt iespēju paust savu nostāju par aizlieguma tuvoties piespriešanu noziedzīgā nodarījuma izdarītājam, ar kuru cietušajam ir ģimenes vai ciešas emocionālas attiecības. Ir jāparedz arī iespēja, lai tiesa sprieduma taisīšanā var ņemt vērā cietušā viedokli. Tomēr tas ir spēkā tikai valsts tiesībās paredzēto sankciju krimināltiesībās skalas ietvaros. Bet ir jānorāda, ka tas nenozīmē, ka tiesai būtu jāņem vērā cietušā griba. Tai, nosakot sodu, nav saistošs cietušā paustais viedoklis.
4) Trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums
52. Uzdodama šos abus jautājumus, iesniedzējtiesa būtībā vēlas uzzināt, vai ar Pamatlēmumu nav saderīgs aizliegums tuvoties, kas obligāti ir piespriežams, neizvērtējot atsevišķā gadījuma apstākļus un arī pretēji cietušā gribai visos vardarbības ģimenē gadījumos.
53. Pēc veiktās 3. panta 3. punkta interpretācijas vispirms sīkāk būtu jāaplūko tiesības liecināt.
a) Pamatlēmuma 3. pants
54. Saistībā ar pirmo divu jautājumu ietvaros analizētajām cietušā tiesībām liecināt varētu argumentēt, ka tiesībām liecināt jebkāda nozīme ir tikai tad, ja cietušā uzklausīšana noteiktos gadījumos ir radījusi to, ka aizliegums tuvoties vispār nav piespriežams. Saskaņā ar iesniedzējtiesas minēto, notiesājot noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ar brīvības atņemšanu, aizliegums tuvoties ilgst vienu gadu vairāk nekā periods, uz kādu brīvības atņemšana tiek izciesta, un citos gadījumos – vismaz sešus mēnešus. Atbildot uz Tiesas papildjautājumu, Spānijas valdība tiesas sēdē turklāt paskaidroja, ka noteiktos gadījumos minimālais aizlieguma tuvoties periods varot tikt samazināts līdz vienam mēnesim.
55. Ņemot vērā aizlieguma tuvoties minimālo sešu mēnešu laikposmu, Apvienotās Karalistes valdība tiesas sēdē pauda šaubas par Spānijas tiesiskā regulējuma saderīgumu ar Pamatlēmumu. Cietušā tiesībām liecināt piespriežamās sankcijas kontekstā saistībā ar šiem sešiem mēnešiem neesot pilnīgi nekādas nozīmes. Jo neatkarīgi no tā, ko saka cietušais, tiesa nevarot piespriest īsāku termiņu aizliegumam tuvoties kā seši mēneši. Taču tas neatbilstot efektīvu tiesību liecināt prasībām.
56. Manā skatījumā – tiesībām liecināt tomēr nevar piedēvēt šādu iedarbību attiecībā uz valsts tiesībās paredzētu soda lielumu. Ciktāl cietušais savu viedokli ir paudis saistībā ar piespriežamo aizliegumu tuvoties un tā viedoklis vispārīgi ir ticis ņemts vērā valsts tiesībās paredzēto sankciju krimināltiesībās skalas ietvaros, var uzskatīt, ka 3. panta prasības ir izpildītas.
57. Plašas prasības pārsniegtu Pamatlēmuma procesuālo noregulējuma saturu. Jo Pamatlēmuma mērķis ir cietušajam kriminālprocesā nodrošināt noteiktas procesuālas garantijas. Tas, vai un kādus papildu sodus dalībvalsts paredz ar vardarbību saistītiem noziegumiem, nav Pamatlēmuma 2001/220 regulējuma saturs. Ar to vispārīgi un visaptveroši netiek regulēti visi cietušā aizsardzības aspekti, bet gan īpaši tie, kas attiecas uz procesuālajām garantijām kriminālprocesā. Cietušā tiesības liecināt saskaņā ar 3. pantu tādēļ nav jāsaprot tik plaši, ka šādi netieši pat tiek ietekmētas valsts tiesībās paredzētās krimināltiesību normas.
58. Principā arī Apvienotā Karaliste uzskatīja, ka materiālās krimināltiesību normas un līdz ar to sodu veids un ilgums neietilpst Pamatlēmuma piemērošanas jomā.
b) Pamatlēmuma 2001/220 8. pants
59. No 8. pantā izmantotā formulējuma par “atbilstošu aizsardzības līmeni” Vācijas valdība secina, ka ar Pamatlēmumu bez jebkādiem izņēmumiem nav pieļaujama obligāta aizlieguma tuvoties noteikšana. No prasības par cietušā aizsardzības atbilstību izrietot dalībvalstu pienākums aizliegumu tuvoties izvērtēt katrā atsevišķā gadījumā.
60. Šī interpretācija man nešķiet pārliecinoša. Vispirms – pārāk plaša cietušā aizsardzība noteikti nebija tā, ko Savienības likumdevējs bija iztēlojies, 8. panta 1. punktā pieprasīdams atbilstošu cietušā aizsardzību. Bet šajā gadījumā ar Spānijas aizliegumu tuvoties panāktā aizsardzība varētu būt neatbilstoša vien tāpēc, ka tā ir notikusi pret cietušā gribu un attiecīgi var būt pārāk plaša. Prasība par atbilstošu cietušā aizsardzību drīzāk 8. pantā tika ieviesta bažu, kas saistītas ar pārāk zemu aizsardzības līmeni, dēļ.
61. To neņemot vērā – kā tas izriet no 8. panta regulējuma konteksta –, tā būtība ir cietušā aizsardzība procesa ietvaros, pastāv “nopietns atriebības risks vai drošs pierādījums par nopietnu nodomu pārkāpt viņa privātās dzīves neaizskaramību”. Kā to pamatoti uzsver Zviedrijas valdība – ar šiem pasākumiem cietušo tātad vajadzētu aizsargāt no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vai no viņa vides nākušas personas pieļautas vardarbības vai ietekmes procesa laikā. 8. panta 1. punktā nav runas par cietušā aizsardzību no noziedzīgā nodarījuma izdarītājam piespriestā soda negatīvajām sekām.
62. Šeit pārstāvētajai interpretācijai labvēlīga ir arī – uz ko savos apsvērumos norāda Nīderlandes valdība – saikne ar citiem Pamatlēmuma 2001/220 8. panta punktiem. Tā saskaņā ar tā 3. punktu nodrošina, lai netiktu pieļauts kontakts starp cietušo un noziedzīgā nodarījuma izdarītāju tiesas telpās, nodrošinot atsevišķas uzgaidāmās telpas. Šim pašam mērķim kalpo Pamatlēmuma 8. panta 4. punkts, ar kuru turklāt būtu jānovērš, ka cietušajam atklātā tiesas sēdē būtu jāstājas pretim noziedzīgā nodarījuma izdarītājam un tajā jāliecina. Tie visi ir aspekti, kas attiecas uz kriminālprocesu.
63. Pamatlēmuma 2001/220 8. panta aizsardzības garantijai, citiem vārdiem, primāri ir kalpojoša funkcija: ar to būtu jānodrošina, lai cietušais netraucēti, nepastāvot bailēm, tādējādi efektīvi varētu izmantot tam papildu piešķirtās procesuālas tiesības. Tāpēc 8. pantam ir saistība ar cietušā tiesībām procesā un ar to visaptveroši nav apzinātas visas iespējamās cietušā tiesības.
64. Tādēļ arī no Pamatlēmuma 8. panta neizriet, ka ar to netiek pieļauts valsts krimināltiesībās paredzēts obligāts aizliegums tuvoties.
c) Pamatlēmuma 2. pants
65. Atbilstoši Pamatlēmuma 2001/220 2. panta 1. punktam dalībvalstis nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā, un atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, it īpaši kriminālprocesā.
66. 2. pantā nav ietvertas konkrētas norādes, bet tas ir formulēts tieši plaši. Tiesa tādēļ uz to arī līdz šim ir atsaukusies, interpretējot konkrētus Pamatlēmuma nākamos pantos ietvertus aspektus (23). Ar to – pirms nākamajos pantos norādīt konkrētus dalībvalstu pienākumus – drīzāk vispārīgā veidā ir aptverts Pamatlēmuma saturs.
67. Katrā ziņā no 2. panta nevar izsecināt obligātu un bez izņēmuma piespriežama aizlieguma tuvoties aizliegumu. Jautājums par obligāta un bez izņēmuma piespriežamu aizlieguma tuvoties samērīgumu ietekmē materiālajās krimināltiesību normās paredzētos sodus. Vispārīga atsauce 2. pantā uz cietušā cieņu un atzīšanu nevar būt pamats dalībvalstu pienākumam cietušā intereses īstenot visās, arī materiālajās krimināltiesību normās, bet drīzāk tikai krimināltiesiski procesuālajā kontekstā.
68. Par to uzreiz liecina Pamatlēmuma 2001/220 nosaukums un kopējā tā noteikumu sakarība. Virkne 2. pantam sekojošo pantu ir par to, lai tuvāk paskaidrotu cietušā statusa izveidi un konkretizēšanu tieši saistībā ar kriminālprocesu. Tā tie tostarp attiecas uz “liecināšanu un pierādījumu iesniegšanu”, “tiesībām saņemt informāciju”, “aizsardzību saziņas jomā” un “cietušā izdevumiem attiecībā uz kriminālprocesu”. Turpretī nekur Pamatlēmumā nav atrodami skaidri cietušā aizsardzības aspekti, kas attiecas uz materiālām krimināltiesību normām.
69. Pamatlēmumā nav ietverts nekas par dalībvalstu materiālām tiesību normām vispār, ne arī tam atbilstošais jautājums par sodiem noziedzīga nodarījuma izdarītājam. Arī no cietušā definīcijas 1. pantā nav atvasināms, ka ar Pamatlēmumu būtu vēlme ietekmēt materiālās krimināltiesību normas, bet tajā kā sākumpunkts ir izvēlētas cietušā procesuālās tiesības. Saskaņā ar to cietušais, proti, ir tikai tā persona, kurai kaitējums ir nodarīts tādas darbības dēļ, kas ir dalībvalsts krimināltiesību pārkāpums.
70. Pretējs rezultāts neizriet arī no 1. pantā ietvertā jēdziena “process”, kā tas tiek arī lietots 2. panta 1. punktā. Tas tur ir definēts kā “process visplašākā nozīmē”, papildus kriminālprocesam tajā ietverot visus cietušo kontaktus ar jebkuru iestādi utt. pirms vai pēc kriminālprocesa vai tā laikā. No tā nevar secināt, ka procesa jēdziens ir attiecināms arī uz materiālo sodu būtību. 6. un 10. apsvērumā ir minēti atbalsta pasākumu un cietušā atbalsta grupu nozīme pirms un pēc kriminālprocesa.
71. Tas, ka Pamatlēmuma pamatā ir plaša procesa jēdziena izpratne, ir tikai loģiski, jo saskaņā ar 1. pantu ar kriminālprocesu saprot attiecību procesu valsts tiesību izpratnē. Tā kā valsts tiesiskās kārtības var atšķirties ar to, kas saskaņā ar tām tiek pieskaitīts kriminālprocesam, cietušā aizsardzības Savienībā nolūkos būtu jāpieskaita aspekti, kas ir tieši saistīti ar kriminālprocesu, bet kas ir svarīgi pirms un pēc tā. Cietušā aizsardzības pamatā var būt prasība, ka palīdzības un atbalsta pasākumi nebeidzas ar sprieduma pasludināšanas brīdi, bet paliek spēkā noteiktu laiku.
72. Plaša procesa jēdziena izpratne neļauj sankciju krimināltiesībās noziedzīgā nodarījuma izdarītājam uztvert kā procesuālu aspektu. Pamatlēmumā tieši nav vispārīgi un visaptveroši noregulēti visi cietušā aizsardzības aspekti, bet tikai attiecībā uz procesuālajām garantijām kriminālprocesā. Tādējādi Pamatlēmuma būtība tāpēc nav cietušo pasargāt no netiešām, ar procesu nesaistītām sekām, kas izriet no tiesas piespriestā soda noziedzīgā nodarījuma izdarītājam.
73. Interpretējot Pamatlēmumu, kuram ir netieša iedarbība attiecībā uz valsts tiesībās paredzētajiem sodiem, turklāt rastos jautājums, vai Eiropas Savienībai šajā ziņā vispār būtu piešķirta kompetence radīt tiesību aktus.
74. Jau citviet (24) es vērsu uzmanību uz to, ka pastāv zināmas šaubas par to, vai cietušā aizsardzības jautājums ir ietverts Pamatlēmuma 2001/220 minētajā tiesiskajā pamatojumā (LES 34. panta 2. punkta otrā teikuma b) punkts). Vēl jo vairāk tas attiecas uz šajā lietā minētajiem materiālo sodu aspektiem un soda noteikšanu. Arī doma par primāro tiesību normām saderīgu interpretāciju nav saderīga ar to, lai Pamatlēmumu interpretētu tādējādi, ka ar to ir aptverta arī sodu atbilstība.
75. Nobeigumā vēl būtu jāaplūko Pamattiesību harta, uz kuru it īpaši atsaucas Komisija. Komisijas skatījumā – Pamatlēmuma 2. panta 1. punktā ietvertais dalībvalstu pienākums atzīt cietušā tiesības kriminālprocesā nozīmē arī to, ka dalībvalstīm ir jānodrošina visas tiesības saskaņā ar Pamattiesību hartu. Tāpēc Komisija pārbauda, vai ir pārkāpts Hartas 7. pants, kurā noteiktas tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
76. Tiktāl ir jāatgādina, ka Pamatlēmums ir jāinterpretē tādējādi, lai tiktu ņemtas vērā pamattiesības (25). Taču tas var būt spēkā tikai tā materiālās piemērošanas jomas ietvaros. To, ka šajās lietās var būt ietekmētas cietušā pamattiesības, es jau īsi minēju. Tajā pašā laikā šāds secinājums nevar būt pamats, lai Pamatlēmumam piedēvētu tādu saturu, kāda tam nav.
77. Šajā gadījumā tādēļ nerodas arī jautājums par Pamattiesību hartas 51. panta 1. punkta, kurā noteikta tās piemērošanas joma, interpretāciju. Saskaņā ar šo pantu Harta “uz dalībvalstīm [attiecas] tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus”. Vēl joprojām nav skaidrības par to, vai tas ir saprotams šaurā nozīmē vai tomēr ar to ir domāti visi tie gadījumi, kuros valsts tiesiskajam regulējumam ir jāpiemēro Savienības tiesības (26).
78. Tā kā Pamatlēmumā ir noregulēti tikai cietušā aizsardzības procesuālie aspekti, bet ne noziedzīgā nodarījuma izdarītājam piespriežamie sodi, apskatāmajam gadījumam nav piemērojams Pamatlēmums un līdz ar to arī Savienības tiesības.
79. Tādēļ Tiesas kompetencē nav vērtēt, vai un ciktāl iesniedzējtiesas kritizētās Spānijas tiesību normas par aizlieguma tuvoties piespriešanu nodarījumos, kas saistīti ar vardarbību ģimenē, ir saderīgas ar pienākumu ievērot pamattiesības, piemēram, tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību (27). Veikt šādu attiecīgās personas pamattiesību vērtējumu drīzāk ir valsts konstitucionālās tiesas vai Eiropas Cilvēktiesību tiesas ziņā.
d) Starpsecinājumi
80. Tādēļ, atbildot uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, būtu jānorāda: Pamatlēmums 2001/220 neattiecas uz jautājumu par piespriežamo sodu atbilstību. Tāpēc tam pretrunā nav tiesiskie regulējumi, kuros obligāti un bez izņēmuma kā papildsods ir paredzēts aizliegums tuvoties.
5) Piektais prejudiciālais jautājums
81. Uzdodama piekto jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Pamatlēmuma 2001/220 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to dalībvalstīm ir noteikts pienākums izlīgumu paredzēt arī attiecībā uz kriminālnoziegumiem, kas izdarīti ģimenē.
82. Vispirms atkārtoti ir jānorāda, ka Pamatlēmums ir vien saistošs tā mērķa kontekstā, valsts iestāžu ziņā atstājot formu un līdzekļus tā sasniegšanā. Konkrētai transponēšanai dalībvalstīm ir piešķirta plaša rīcības brīvība (28).
83. Attiecībā uz izlīguma iespēju kriminālprocesa ietvaros Pamatlēmuma 2001/220 10. pantā ir minēts vien tas, ka dalībvalstis cenšas veicināt izlīgumu krimināllietās par nodarījumiem gadījumos, kurus tās uzskata “par atbilstošiem”. Šis plašais atbilstības kritērijs liecina, ka lēmumu par to, kādos kriminālnoziegumos pastāv izlīguma iespēja, pieņem dalībvalstis (29).
84. Lai gan dalībvalstu rīcības brīvību, protams, var ierobežot pienākums izmantot objektīvus kritērijus, lai noteiktu attiecīgā noziedzīgā nodarījuma veidu (30), nekas nenorāda, ka tas tā nav darīts šajā gadījumā. Jo izlīguma iespējai būtiska piemērošanas joma saglabājas arī tad, ja ģimenē izdarītu noziedzīgu nodarījumu jomā izlīgums ir izslēgts.
VI – Secinājumi
85. Ņemot vērā iepriekš paustos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) ar Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmuma 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā 3. panta 1. punktu dalībvalstīm ir uzlikts pienākums gadījumos, kad cietušajam ar noziedzīgā nodarījuma izdarītāju ir ciešas personiskas attiecības un tādējādi aizliegums tuvoties netieši ietekmē cietušās privāto un ģimenes dzīvi, cietušajam paredzēt iespēju paust savu viedokli par aizlieguma tuvoties piespriešanu. Ir jāparedz arī iespēja, lai tiesa sprieduma taisīšanā var ņemt vērā cietušā viedokli. Tomēr tas ir spēkā tikai valsts tiesībās paredzēto sankciju krimināltiesībās skalas ietvaros un nenozīmē, ka tiesai būtu jāņem vērā cietušā griba;
2) Pamatlēmums 2001/220 neattiecas uz jautājumu par piespriežamo sodu atbilstību. Tāpēc tam pretrunā nav tiesiskie regulējumi, kuros obligāti un bez izņēmuma kā papildsods ir paredzēts aizliegums tuvoties;
3) ar Pamatlēmuma 2001/220 10. pantu dalībvalstīm tiek piešķirta plaša rīcības brīvība tādu noziedzīgu nodarījumu noteikšanā, attiecībā uz kuriem tās var paredzēt izlīgumu. Ar regulējumu dalībvalstīm netiek noteikts pienākums paredzēt izlīgumu attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem ģimenē.