Language of document : ECLI:EU:T:2021:892

VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2021. gada 15. decembrī (*)

Vide – Regula (EK) Nr. 1367/2006 – Dalībvalstu pienākums aizsargāt apkārtējo gaisu un uzlabot tā kvalitāti – Pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu – Pieprasījuma noraidīšana tā nepieņemamības dēļ

Lietā T‑569/20

Stichting Comité N 65 Ondergronds Helvoirt, Helvorta [Helvoirt] (Nīderlande), ko pārstāv TMalfait un ACroes, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv LHaasbeek, GGattinara un MNollEhlers, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Nīderlandes Karaliste, ko pārstāv M Bulterman, Mde Ree, JLanger un JHoogveld, pārstāvji,

Eiropas Parlaments, ko pārstāv WKuzmienko un CIonescu Dima, pārstāvji,

un

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv KMichoel un AMaceroni, pārstāves,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasību, kas ir pamatota ar LESD 263. pantu un ar ko tiek lūgts atcelt Komisijas 2020. gada 6. jūlija lēmumu, ar kuru kā nepieņemams ir noraidīts pieprasījums veikt lēmuma par sūdzības procedūras CHAP (2019) 2512 izbeigšanu iekšēju pārskatīšanu,

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja V. Tomljenoviča [VTomljenović], tiesneši F. Šalīns [FSchalin] un I. Nemms [INõmm] (referents),

sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Prasītāja Stichting Comité N 65 Ondergronds Helvoirt ir rīcības komiteja, kas 2011. gada 2. martā tika izveidota saistībā ar to, ka Vigtas [Vught], Hārenas [Haaren], Ousterveikas [Oisterwijk], Tilburgas [Tilbourg] un Buāledukas [BoisleDuc] (Nīderlande) pašvaldības prezentēja savu redzējumu par reģionālo autoceļu N 65 un tā apkārtni.

2        Pēc tam, kad prasītāja bija uzsākusi dažādas administratīvās un tiesas procedūras valsts līmenī, tā 2019. gada 29. augustā Eiropas Komisijā iesniedza sūdzību pret Nīderlandes Karalisti. Tā uzskatīja, ka Nīderlandes iestāžu veiktā gaisa kvalitātes kontroles un novērtējuma īstenošana ap reģionālo autoceļu N 65 ir pretrunā Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2008/50/EK (2008. gada 21. maijs) par gaisa kvalitāti un tīrāku gaisu Eiropai (OV 2008, L 152, 1. lpp.). Prasītāja uzskatīja, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi tiesību normu, saskaņā ar kuru apkārtējā gaisa kvalitātes novērtēšanas pasākumus drīkst veikt ne tālāk kā desmit metrus no ietves malas.

3        Ar 2020. gada 30. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā ir nolēmusi izbeigt sūdzības lietu ar atsauces numuru CHAP (2019) 2512, jo 2019. gada 6. un 21. septembra un 2020. gada 8. janvāra vēstulēs tā nav norādījusi nevienu jaunu atbilstošu elementu, kas varētu pamatot procedūras sākšanu pienākumu neizpildes dēļ pret Nīderlandes Karalisti.

4        2020. gada 12. martā prasītāja iesniedza pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar 10. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1367/2006 (2006. gada 6. septembris) par to, kā Kopienas iestādēm un struktūrām piemērot Orhūsas Konvenciju par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem (OV 2006, L 264, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “Orhūsas regula”).

5        Ar 2020. gada 6. jūlija vēstuli Komisija kā nepieņemamu noraidīja pieprasījumu veikt lēmuma par sūdzības procedūras CHAP (2019) 2512 izbeigšanu iekšēju pārskatīšanu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Tā uzskatīja, ka 2020. gada 30. janvāra vēstule nav “administratīvs akts” Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē vai “administratīva bezdarbība” minētās regulas 2. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē. Komisija norādīja, ka tā kā administratīvās pārskatīšanas struktūra saskaņā ar LESD 258. pantu ir pieņēmusi 2020. gada 30. janvāra vēstuli, kuras mērķis bija izbeigt sūdzības lietu. Tā uzskatīja, ka, piemērojot Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, šāds akts nav administratīvs akts minētās regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

6        Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 7. septembrī, prasītāja lūdza Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto lēmumu.

7        Komisija iesniedza iebildumu rakstu Vispārējās tiesas kancelejā 2020. gada 25. novembrī.

8        Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2020. gada 3., 9. un 10. decembrī, Eiropas Savienības Padome, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Parlaments lūdza atļauju iestāties šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

9        2021. gada 12. janvārī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza replikas rakstu.

10      Ar 2021. gada 20. janvāra lēmumiem Vispārējās tiesas otrās palātas priekšsēdētāja atļāva attiecīgi Padomei, Nīderlandes Karalistei un Parlamentam iestāties lietā.

11      2021. gada 25. februārī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.

12      Parlaments, Nīderlandes Karaliste un Padome attiecīgi iesniedza savus iestāšanās rakstus Vispārējās tiesas kancelejā 2021. gada 1., 2. un 4. martā.

13      Vispārējā tiesa (otrā palāta), piemērojot Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.

14      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu;

–        nosūtīt lietu atpakaļ Komisijai, lai tā to atzītu par pieņemamu un pieņemtu lēmumu pēc būtības;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

15      Komisijas un Nīderlandes Karalistes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

16      Parlaments būtībā lūdz Vispārējo tiesu atbalstīt Komisijas prasījumus un noraidīt prasības pieteikumu.

17      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atbalstīt Komisijas prasījumus un noraidīt prasības pieteikumu;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

18      Atcelšanas prasības pamatojumam prasītāja izvirza divus pamatus, no kuriem katrs sastāv no vairākām daļām.

 Par pirmo pamatu – Orhūsas konvencijas 1. panta un 9. panta 2. un 3. punkta, LESD 216. panta un Orhūsas regulas 1. panta 1. punkta d) apakšpunkta, 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta un 2. punkta un 10. panta pārkāpumu

19      Ar pirmo pamatu, kas sadalīts divās daļās, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Konvencijas par pieeju informācijai, sabiedrības dalību lēmumu pieņemšanā un iespēju griezties tiesu iestādēs saistībā ar vides jautājumiem, kas parakstīta 1998. gada 25. jūnijā Orhūsā un Eiropas Savienības vārdā apstiprināta ar Padomes Lēmumu 2005/370/EK (2005. gada 17. februāris) (OV 2005, L 124, 1. lpp.) (turpmāk tekstā – “Orhūsas konvencija”), 1. pantu un 9. panta 2. un 3. punktu, LESD 216. pantu un Orhūsas regulas 1. panta 1. punkta d) apakšpunktu, 2. panta 1. punkta g) apakšpunktu un 2. punktu un 10. pantu.

 Par pirmo daļu, kas ir izvirzīta primāri un attiecas uz Orhūsas regulas 1. panta 1. punkta d) apakšpunkta, 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta un 2. punkta un 10. panta pārkāpumu

20      Pirmajā daļā, kas ir izvirzīta primāri, prasītāja apgalvo, ka Orhūsas regulas 10. panta 1. punktā paredzētā pārskatīšanas procedūra atšķiras no pārkāpuma procedūras saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu, ka 2020. gada 30. janvārī Komisija pieņēma individuālu lēmumu vides jomā, kam ir juridiski saistoša iedarbība, ka uz to attiecas administratīvā akta definīcija Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē un ka tādējādi šo lēmumu nevar pārskatīt, līdz ar to prasību pret to nevar atzīt par nepieņemamu.

21      Komisija, kuru šajā ziņā atbalsta Nīderlandes Karaliste, noraida šos argumentus.

22      Jāatgādina, ka, piemērojot Orhūsas regulas 10. panta 1. punktu, jebkura nevalstiska organizācija, kas atbilst šīs regulas 11. pantā noteiktajiem kritērijiem, ir tiesīga Savienības iestādei, kas saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā ir pieņēmusi administratīvu aktu, iesniegt pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu.

23      Orhūsas regulas 10. panta 1. punktā minētais administratīvā akta jēdziens šīs pašas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir definēts kā Savienības iestādes veikts pasākums, kam ir individuāls raksturs, ko veic saskaņā ar tiesību aktiem vides jomā, kas ir juridiski saistošs un kam ir ārēja ietekme.

24      Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir arī noteiktas šī administratīvā akta jēdziena robežas, nosakot, ka tas neietver pasākumus vai bezdarbību, ko veic Savienības iestāde vai struktūra, kura darbojas kā administratīvās pārskatīšanas struktūra, it īpaši saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu, kas attiecas uz procedūru pienākumu neizpildes dēļ.

25      Šajā lietā Komisija kā nepieņemamu noraidīja prasītājas iesniegto pieprasījumu veikt 2020. gada 30. janvāra vēstules pārskatīšanu – proti, vēstules, ar kuru minētā prasītāja tika informēta, ka Komisija nolemj izbeigt sūdzības lietu, jo tā uzskatīja, ka tai nav neviena jauna atbilstoša elementa, kas varētu pamatot procedūras sākšanu pienākumu neizpildes dēļ pret Nīderlandes Karalisti.

26      Vispirms Komisija uzskatīja, ka atbilstoši Orhūsas regulas 2. panta 2. punktam iekšējā pārskatīšana nav iespējama, ja runa ir par pasākumiem vai bezdarbību, ko veic Savienības iestāde vai struktūra, kura darbojas kā administratīvās pārskatīšanas struktūra.

27      Turpinājumā Komisija uzskatīja, ka sūdzību procedūra, izmantojot complaint handling rīku (sūdzību izskatīšanas sistēma; turpmāk tekstā – “CHAP procedūra”), ko ierosinājusi prasītāja, var būt pirmais posms, kura rezultātā tiek sākta pārkāpuma procedūra, jo tā ļauj Komisijai izvērtēt iespējamos Savienības tiesību aktu pārkāpumus, kurus izdara dalībvalstis, un veikt pasākumus, ko tā uzskatītu par piemērotiem.

28      Turklāt tā norādīja, ka, pirmkārt, piemērojot Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, pārkāpuma procedūras neietilpst administratīvā akta jēdzienā Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē vai administratīvās bezdarbības jēdzienā minētās regulas 2. panta 1. punkta h) apakšpunkta izpratnē un, otrkārt, ka sūdzību izskatīšanas procedūras tai ir bijušas tikai tam, lai tā varētu izpildīt Līgumu uzraudzītājas lomu saskaņā ar LES 17. pantu un LESD 258. un nākamajiem pantiem. Tādējādi Komisija uzskatīja, ka šādas sūdzību izskatīšanas procedūras saskaņā ar Orhūsas regulu nevar aplūkot atšķirīgi no pašām pārkāpuma procedūrām.

29      Papildus tā atgādināja, ka atbilstoši 10. punktam dokumentā “Administratīvās procedūras attiecībām ar sūdzības iesniedzēju saistībā ar Eiropas Savienības tiesību aktu piemērošanu”, kas pievienots Komisijas paziņojumam “[Savienības] tiesību akti: labāki rezultāti līdz ar labāku piemērošanu” (OV 2017, C 18, 10. lpp.), tā informēja prasītāju par iemesliem, kuru dēļ tā ieteica izbeigt lietu un aicināja to sniegt apsvērumus.

30      Visbeidzot Komisija norādīja, ka prasītāja 2019. gada 6. un 21. septembra un 2020. gada 8. janvāra vēstulēs nebija jaunu atbilstošu elementu un ka tādējādi tā esot izbeigusi sūdzības lietu.

31      Šo iemeslu dēļ Komisija kā nepieņemamu noraidīja prasītājas iesniegto pieprasījumu veikt iekšēju pārskatīšanu.

32      Jānoskaidro, vai Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka prasītājas iesniegtais pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulas 10. panta 1. punktu ir nepieņemams.

33      Pirmkārt, ir jāpārbauda, vai Komisija rīkojās kā administratīvās pārskatīšanas struktūra LESD 258. pantā paredzētajā procedūrā pienākumu neizpildes dēļ, kad tā ar 2020. gada 30. janvāra vēstuli izbeidza prasītājas sūdzības lietu un līdz ar to, vai, piemērojot Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, šī vēstule nav administratīvs akts Orhūsas regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

34      Sūdzībā prasītāja apgalvoja, ka Nīderlandes Karaliste ir pārkāpusi Direktīvu 2008/50 un it īpaši tās III pielikumu (kas attiecas uz gaisa kvalitātes novērtēšanu un paraugu ņemšanas vietu novietojumu), jo veids, kādā tika mērīti minētajā direktīvā noteiktie robežlielumi, ir pretrunā tās noteikumiem.

35      Ar 2020. gada 30. janvāra vēstuli Komisija informēja prasītāju, ka tā nolemj izbeigt sūdzības lietu, jo 2019. gada 6. un 21. septembra un 2020. gada 8. janvāra vēstulēs tā nav norādījusi nevienu jaunu atbilstošu elementu, kas varētu pamatot procedūras sākšanu pienākumu neizpildes dēļ pret Nīderlandes Karalisti.

36      Iepriekš atgādinātie apstākļi liek uzskatīt, ka Komisijas lēmums atstāt prasītājas sūdzību bez izskatīšanas ir jāsaprot tieši tādējādi, ka tajā ir izteikts Komisijas atteikums sākt procedūru saskaņā ar LESD 258. pantu pret Nīderlandes Karalisti par iespējamu šai dalībvalstij Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi.

37      Šo interpretāciju turklāt apstiprina fakts, ka lēmums par sūdzības izbeigšanu tika pieņemts, lai izbeigtu procedūru CHAP (2019) 2512, proti, procedūru, kuras mērķis ir izskatīt Komisijas saņemtos izmeklēšanas pieteikumus un sūdzības par dalībvalstu Savienības tiesībās noteikto pienākumu neizpildi, kā arī dažādas skaidras norādes šajā ziņā, ko Komisija ir sniegusi 2020. gada 30. janvāra vēstulē.

38      Pēc tam, kad Komisija bija norādījusi, ka tā nav apelācijas tiesa attiecībā uz Nīderlandes tiesu nolēmumiem, Komisija nepārprotami uzsvēra, ka tā ir vērsusies pret dalībvalsti tikai tad, ja tās iestāžu lēmumi šķiet esam pretrunā Savienības tiesībām. Šajā ziņā tā skaidri ir norādījusi, ka šajā lietā nav pietiekamu norāžu, kas varētu pamatot pārkāpuma procedūras īstenošanu.

39      Šajā kontekstā prasītāja cenšas nošķirt EU Pilot procedūru no CHAP procedūras un apgalvot, ka apsvērums, saskaņā ar kuru EU Pilot procedūra ir nesaraujami saistīta ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ, nevar tikt attiecināts uz CHAP procedūru.

40      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru EU Pilot procedūra ir procedūras saskaņā ar LESD 258. pantu sava veida “priekšgājējs” un tādējādi tā ir nesaraujami saistīta ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ. Savienības tiesa ir atzinusi – lai gan EU Pilot procedūra nav pamatota ar šo tiesību normu, tā strukturē rīcību, ko Komisija tradicionāli īsteno, kad tā ir saņēmusi sūdzību vai kad tā rīkojas pēc savas ierosmes (spriedums, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 66. punkts) un vienīgi formalizē vai strukturē informācijas apmaiņu, kas tradicionāli pastāvējusi starp Komisiju un dalībvalstīm izmeklēšanas neformālajā stadijā saistībā ar iespējamiem Savienības tiesību pārkāpumiem (spriedums, 2017. gada 11. maijs, Zviedrija/Komisija, C‑562/14 P, EU:C:2017:356, 43. punkts).

41      Kad tas ir atgādināts – rodas jautājums, vai šo argumentāciju saistībā ar EU Pilot procedūru var attiecināt uz CHAP procedūru, kuru šajā lietā ir sākusi prasītāja.

42      Jākonstatē, ka prasītājas sāktā CHAP sūdzību procedūra bija pirmais posms, kura rezultātā varēja sākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ saskaņā ar LESD 258. pantu, un ka šīs procedūras vienīgais mērķis bija ļaut Komisijai izpildīt savu Līgumu uzraudzītājas lomu atbilstoši LES 17. pantam un LESD 258. pantam.

43      Apsvērumu, ka prasītājas Komisijai iesniegto sūdzību varēja izskatīt tikai pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūras kontekstā saskaņā ar LESD 258. pantu, pastiprina konstatējums, ka vienīgā labvēlīgākā atbilde, ko Komisija būtu varējusi sniegt attiecībā uz minēto sūdzību, tieši būtu bijusi sākt šādu procedūru pret Nīderlandes Karalisti (šajā nozīmē skat. rīkojumus, 2007. gada 15. janvāris, Sellier/Komisija, T‑276/06, nav publicēts, EU:T:2007:6, 9. punkts; 2012. gada 16. aprīlis, F91 Diddeléng u.c./Komisija, T‑341/10, nav publicēts, EU:T:2012:183, 24. un 25. punkts, un 2014. gada 21. oktobris, Bharat Heavy Electricals/Komisija, T‑374/14, nav publicēts, EU:T:2014:931, 8. punkts).

44      Protams, kā to ir uzsvērusi prasītāja, ir taisnība, ka papildus EU Pilot procedūras vai procedūras pienākumu neizpildes dēļ sākšanai vai sūdzības lietas izbeigšanai CHAP procedūra varētu arī novest pie citiem problēmu risināšanas mehānismiem un ka šī procedūra tādējādi ļautu novērst procedūru pienākumu neizpildes dēļ pret attiecīgo dalībvalsti.

45      Tomēr, pirmkārt, ir jāuzsver, ka šie iespējamie problēmu risināšanas mehānismi, lai cik efektīvi tie nebūtu, ir neformāli un ka to izmantošana paliek Komisijas rīcības brīvībā. Ja tā nav apmierināta ar šajā ziņā notiekošo diskusiju norisi, tā vienmēr var atsākt oficiālo procedūru. Tomēr, ja šī oficiālā procedūra tiek turpināta, tā neizbēgami novedīs pie sūdzības lietas izbeigšanas, EU Pilot lietas sākšanas vai pienākumu neizpildes konstatēšanas procedūras īstenošanas atbilstoši LESD 258. pantam.

46      Otrkārt, CHAP procedūras un EU Pilot procedūras lielā līdzība izpaužas arī tādēļ, ka gan viena, gan otra ļauj ne tikai sākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ pret dalībvalsti, bet arī novērst šādas procedūras īstenošanu.

47      Līdz ar to ir jāuzskata, ka, tāpat kā EU Pilot procedūra, prasītājas sāktā CHAP procedūra bija nesaraujami saistīta ar procedūru pienākumu neizpildes dēļ.

48      Otrkārt, ņemot vērā, ka prasītājas sāktā sūdzību procedūra bija pirmais posms procedūrā, kuras rezultātā Komisija varēja sākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ saskaņā ar LESD 258. pantu un ka tā tātad rīkojās kā administratīvās pārskatīšanas struktūra procedūrā pienākumu neizpildi dēļ, 2020. gada 30. janvāra vēstule, ar kuru prasītāja tika informēta, ka tā nolemj izbeigt sūdzības lietu, nevar būt administratīvs akts, ko var pārskatīt saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu. Šīs pašas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā šis akts skaidri ir izslēgts no minētās regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunktā definētā administratīvā akta jēdziena.

49      Tādējādi un pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, tās pieprasījums veikt pārskatīšanu neietilpstot pieteikuma, kas iesniegts saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu, materiālajā piemērošanas jomā, jo šī joma ir ierobežota ar šīs pašas regulas 2. panta 2. punktu.

50      Tātad Komisija pamatoti kā nepieņemamu ir noraidījusi pieprasījumu veikt lēmuma par sūdzību procedūras CHAP (2019) 2512 izbeigšanu iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu.

51      Prasītāja veltīgi cenšas apstrīdēt šo secinājumu.

52      Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, atzīstot pieprasījumu veikt pārskatīšanu par nepieņemamu, Komisija Vispārējai tiesai esot liegusi lemt par vides jautājumiem – šajā gadījumā par pareizu Direktīvas 2008/50 III pielikuma C iedaļas interpretāciju – un ka tā piesavinoties tiesas kompetenci, kas tai nav.

53      Šis arguments ir jānoraida. Kā pamatoti uzsver Komisija, tā nav izmantojusi nekādu tiesas kompetenci, bet ir tikai izmantojusi rīcības brīvību, kas tai ir piešķirta ar LES un pastāvīgo judikatūru. Proti, Savienības tiesa uzsvēra, ka tai ir rīcības brīvība sākt vai nesākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ. Tātad privātpersonas nevar lūgt, lai tā pieņemtu kādu konkrētu nostāju. Tādējādi Komisijai nav pienākuma sākt procedūru saskaņā ar LESD 258. pantu. Tā kā ES tiesību aktos nebija paredzētas procesuālās tiesības pieprasīt, lai Komisija to informē un uzklausa, prasītājam, kurš iesniedza sūdzību, nebija iespējas iesniegt prasību ES tiesā pret iespējamo lēmumu izbeigt tā sūdzību (rīkojumi, 2004. gada 14. janvāris, Makedoniko Metro un Michaniki/Komisija, T‑202/02, EU:T:2004:5, 46. punkts, un 2014. gada 19. novembris, Mirelta Ingatlanhasznosító/Komisija un Ombuds, T‑430/14, nav publicēts, EU:T:2014:996, 6. punkts; šajā nozīmē skat. arī rīkojumu, 1998. gada 17. jūlijs, Sateba/Komisija, C‑422/97 P, EU:C:1998:395, 42. punkts).

54      Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts atbilst LESD loģikai – un it īpaši, attiecībā uz šo lietu, LESD 258. pantam – un šī sprieduma 53. punktā minētajai pastāvīgajai judikatūrai, jo tajā ir paredzēts, ka veiktie pasākumi vai bezdarbība saskaņā ar LESD 258. un 260. pantu ir izslēgti no to administratīvo aktu un bezdarbību saraksta, kurus var pārskatīt saskaņā ar šīs pašas regulas 10. pantu.

55      Otrkārt, prasītāja kļūdaini apgalvo, ka, uzskatot, ka nav iespējams lūgt pārskatīt Komisijas nostāju, atbildot uz sūdzību, Komisija sev piešķir ekskluzīvu kompetenci jautājumos, kas ir saistīti ar vidi. Proti, pieprasījums veikt iekšēju pārskatīšanu šajā lietā ir nepieņemams Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā skaidri noteikta iemesla dēļ, proti, ka tas ir vērsts pret lēmumu nesākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ pret dalībvalsti.

56      Prasītāja turklāt nekādi nepierāda, ka, izņemot Orhūsas regulas 2. panta 2. punktā paredzētos gadījumus, Komisijai iesniegtajām sūdzībām par vides jautājumiem būtu tāds pats iznākums un tādējādi visas tās tiktu atzītas par nepieņemamām.

57      Visbeidzot, treškārt, prasītāja veltīgi apgalvo, ka Komisija vides aizsardzības organizācijām esot padarījusi praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas tām izriet gan no Savienības tiesībām, gan no starptautiskajiem līgumiem, ka tā tādējādi esot pārkāpusi Orhūsas regulas ratio legis un ka tā esot apdraudējusi efektīvu iespēju vērsties tiesā vides jomā.

58      Proti, pirmkārt, Komisija ir ievērojusi ierobežojumu, ko pats likumdevējs bija paredzējis Orhūsas regulā, proti, to, ka starp administratīvajiem aktiem vai bezdarbību, kas var tikt pārskatīti saskaņā ar šīs pašas regulas 10. pantu, netiek iekļauti noteikti akti vai bezdarbība, kas ir īstenoti saskaņā ar LESD 258. pantu.

59      Otrkārt, ir jāatgādina, ka Orhūsas regulas 10. pantā paredzētās iekšējās pārskatīšanas procedūras mērķis ir atvieglot nevalstisko organizāciju iespējas vērsties tiesā, jo tām nav jāpierāda ne pietiekama interese, ne jānorāda tiesību aizskārums, lai varētu izmantot šīs tiesības atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai un tādējādi ar minēto regulu šīm personu apvienībām tiek atzīts adresāta statuss (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta N. Jēskinena [NJääskinen] secinājumus apvienotajās lietās Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2014:310, 124. punkts, un ģenerāladvokāta M. Špunara [MSzpunar] secinājumus lietā TestBioTech u.c./Komisija, C‑82/17 P, EU:C:2018:837, 36. punkts).

60      Līdz ar to Orhūsas regulas 10. pantā noteiktās iekšējās pārskatīšanas procedūras mērķis nav ļaut celt prasību par pasākumiem, kurus tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar nevalstisko organizāciju locus standi neesamību, nevarētu apstrīdēt saskaņā ar LESD 263. pantu.

61      Ņemot vērā iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

 Par otro daļu, kas izvirzīta pakārtoti un kas iebildes par prettiesiskumu ietvaros attiecas uz to, ka nav pilnībā īstenoti pienākumi, kuri izriet no Orhūsas konvencijas 9 panta 3 punkta, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu, uz Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 10. pantu, kā arī uz LESD 216. panta pārkāpumu

62      Otrajā daļā prasītāja pakārtoti izvirza iebildi par Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 10. panta prettiesiskumu, jo ar šīm tiesību normām netiekot pilnībā īstenoti pienākumi, kas izriet no Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkta, lasot to kopsakarā ar tās 1. pantu, kā arī LESD 216. panta pārkāpumu.

63      Komisija, kuru šajā ziņā atbalsta Nīderlandes Karaliste, Parlaments un Padome, apstrīd prasītājas izvirzītos argumentus.

64      Jākonstatē, ka prasītājas argumentācija ir balstīta vienīgi uz risinājumu, ko Vispārējā tiesa ir izmantojusi spriedumā, 2012. gada 14. jūnijs, Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija (T‑396/09, EU:T:2012:301), un uz argumentāciju, ko ģenerāladvokāts N. Jēskinens ir sniedzis secinājumos apvienotajās lietās Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht (no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2014:310).

65      Vispārējā tiesa 2012. gada 14. jūnija spriedumā Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija (T‑396/09, EU:T:2012:301) bija norādījusi, ka tāpat kā jebkuram citam starptautiskam nolīgumam, kura dalībniece ir Savienība, Orhūsas konvencijai ir augstāks spēks par Savienības atvasinātajiem tiesību aktiem, ka Savienības tiesa var pārbaudīt regulas normas spēkā esamību saistībā ar starptautisku nolīgumu tikai tad, ja tās raksturs un sistēma nav tam pretrunā un ja tostarp tās noteikumi no to satura viedokļa ir beznosacījuma un pietiekami precīzi.

66      Vispārējā tiesa, atsaucoties it īpaši uz Tiesas spriedumiem, 1989. gada 22. jūnijs, Fediol/Komisija (70/87, EU:C:1989:254), un 1991. gada 7. maijs, Nakajima/Padome (C‑69/89, EU:C:1991:186), tomēr precizēja, ka Tiesa ir nospriedusi, ka tai jāveic Savienības akta tiesiskuma pārbaude saistībā ar starptautiska nolīguma noteikumiem, ar kuriem privātpersonām netiek radītas tiesības atsaukties uz tiem tiesā, ja Savienība ir vēlējusies izpildīt īpašu pienākumu, ko tā ir uzņēmusies šī nolīguma ietvaros, vai arī ja atvasinātajā tiesību aktā ir īpaša atsauce uz konkrētiem attiecīgā nolīguma noteikumiem. Vispārējā tiesa no tā secināja, ka Savienības tiesai ir jāveic regulas tiesiskuma pārbaude saistībā ar starptautisku nolīgumu, ja šīs regulas mērķis ir īstenot pienākumu, kas Savienības iestādēm ir noteikts ar šo starptautisko nolīgumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 14. jūnijs, Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija, T‑396/09, EU:T:2012:301, 54. punkts).

67      Vispārējā tiesa uzskatīja, ka izskatāmajā lietā šie nosacījumi ir izpildīti, jo, pirmkārt, prasītāji pirmajā instancē, neatsaucoties uz nolīguma noteikumu tiešo iedarbību, saskaņā ar LESD 277. pantu netieši apstrīd Orhūsas regulas tiesību normas spēkā esamību saistībā ar Orhūsas konvenciju un, otrkārt, šī regula, kā tas izriet no šīs regulas 1. panta 1. punkta un 18. apsvēruma, tikusi pieņemta, lai izpildītu Savienības starptautiskos pienākumus, kas ir paredzēti šīs konvencijas 9. panta 3. punktā. Vispārējā tiesa tajā nosprieda, ka Orhūsas regulas 10. panta 1. punkts, ciktāl tajā iekšējā pārskatīšanas procedūra ir paredzēta tikai attiecībā uz administratīvu aktu, kas definēts kā “jebkurš [..] pasākums, kam ir individuāls raksturs”, tādējādi izslēdzot “vispārējus pasākumus”– nav saderīgs ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu (spriedums, 2012. gada 14. jūnijs, Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht/Komisija, T‑396/09, EU:T:2012:301, 57., 58. un 69. punkts).

68      Apelācijas tiesvedībā ģenerāladvokāts N. Jēskinens tādējādi uzskatīja, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts, ņemot vērā tā mērķi un struktūru, daļēji ir pietiekami skaidra norma, lai kalpotu par pamatu tiesiskuma pārbaudei saistībā ar tādu organizāciju iespēju vērsties tiesā, kurām atbilstoši valsts vai pat Savienības tiesību aktiem ir atzīta rīcībspēja un līdz ar to šī tiesību norma var kalpot par atsauces kritēriju, vērtējot Savienības iestāžu aktu tiesiskumu (ģenerāladvokāta N. Jēskinena secinājumi apvienotajās lietās Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2014:310, 95. punkts).

69      Tomēr ir jāuzsver, ka Tiesa nav ievērojusi Vispārējās tiesas pieņemto un ģenerāladvokāta N. Jēskinena aizstāvēto risinājumu.

70      Saskaņā ar judikatūru – lai pamatotu prasību atcelt Savienības atvasināto tiesību aktu vai arī iebildi par šāda akta prettiesiskumu, uz starptautiskā nolīguma, kura līgumslēdzēja puse ir Savienība, noteikumiem var atsaukties tikai ar nosacījumu, ka, pirmkārt, tas nav pretrunā šī nolīguma būtībai un struktūrai un, otrkārt, ka šī nolīguma noteikumi to satura ziņā ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzi (spriedumi, 2008. gada 3. jūnijs, Intertanko u.c., C‑308/06, EU:C:2008:312, 45. punkts; 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 110. punkts, un 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c., C‑366/10, EU:C:2011:864, 54. punkts).

71      Tiesa ir atzinusi, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā nav ietverts neviens beznosacījuma un pietiekami precīzs pienākums, kas varētu tieši regulēt privātpersonu tiesisko situāciju (spriedums, 2011. gada 8. marts, Lesoochranárske zoskupenie, C‑240/09, EU:C:2011:125, 45. punkts). Proti, tā uzskatīja – tā kā vienīgi “sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu,” ir šīs konvencijas 9. panta 3. punktā paredzētās tiesības, šīs normas ieviešana vai iedarbība ir atkarīga no tālāka pasākuma veikšanas (spriedums, 2015. gada 13. janvāris, Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4, 55. punkts).

72      Tādējādi Tiesa nosprieda, ka nevar atsaukties uz Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, uz kura tiek balstīts Orhūsas regulas 10. panta 1. punkts, lai izvērtētu pēdējā minētā tiesiskumu (spriedums, 2015. gada 13. janvāris, Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht, no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4, 61. punkts). Šo risinājumu Vispārējā tiesa ir vairākkārt atgādinājusi (spriedumi, 2016. gada 15. decembris, TestBioTech u.c./Komisija, T‑177/13, nav publicēts, EU:T:2016:736, 50. punkts, un 2018. gada 14. marts, TestBioTech/Komisija, T‑33/16, EU:T:2018:135, 88. punkts).

73      Jānorāda, ka procesuālajos rakstos prasītāja ir burtiski pārņēmusi ģenerāladvokāta N. Jēskinena argumentāciju secinājumos apvienotajās lietās Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht (no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2014:310) un ir vienīgi uzsvērusi, ka tā aizstāvētā nostāja nav tikusi pietiekami ņemta vērā. Tomēr tā nav izvirzījusi nevienu argumentu, kas pamatotu to, ka Vispārējā tiesa ir atkāpusies no risinājuma, ko Tiesa galu galā ir izmantojusi spriedumā, 2015. gada 13. janvāris, Padome u.c./Vereniging Milieudefensie un Stichting Stop Luchtverontreiniging Utrecht (no C‑401/12 P līdz C‑403/12 P, EU:C:2015:4).

74      No iepriekš minētā izriet, ka Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punkts nevar būt noteikums, uz kuru var atsaukties, lai izvērtētu Orhūsas regulas 10. panta tiesiskumu.

75      No tā izriet, ka iebildums par Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta un 10. panta prettiesiskumu, ņemot vērā Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, ir jānoraida kā nepamatots.

76      Ne ar vienu no prasītājas argumentiem nevar atspēkot šo secinājumu.

77      Pirmkārt, kā arī šī sprieduma 74. punktā minētā iemesla dēļ, prasītāja veltīgi atsaucas uz 2017. gada 17. marta Orhūsas konvencijas Atbilstības komitejas secinājumiem Findings and Recommendations of the Compliance Committee with Regard to Communication ACCC/C/2008/32 (Part II) Concerning Compliance by the European Union [Atbilstības komitejas secinājumi un ieteikumi attiecībā uz paziņojumu ACCC/C/2008/32 (II daļa) par Eiropas Savienības atbilstību], saskaņā ar kuriem Komisijas pieeja esot pretrunā Orhūsas konvencijā noteiktajām saistībām attiecībā uz tiesu pieejamību vides jautājumos.

78      Turklāt no ziņojumā ietvertajiem secinājumiem nevar tieši izsecināt tās tiesību normas prettiesiskumu, kurā ir paredzēta pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu nepieņemamība attiecībā uz lēmumu nesākt procedūru pienākuma neizpildes dēļ atbilstoši LESD 258. pantam.

79      Proti, secinājumu 106.–112. punktā Atbilstības komiteja ir izteikusi iebildes par Orhūsas regulas 2. panta 2. punktā ietvertā administratīvās pārskatīšanas struktūras jēdziena atbilstību. Minētā komiteja uzsvēra, ka Orhūsas konvencijā no valsts iestāžu jēdziena esot izslēgtas “struktūras vai institūcijas, kas pilda tiesas vai likumdevēja funkcijas”, bet ne struktūras, kas rīkojas kā “administratīvās pārskatīšanas struktūra”. Tādējādi Atbilstības komiteja uzskatīja, ka izrietošais secinājums ir tāds, ka Orhūsas konvencijā ir nošķirtas tiesas un administratīvās procedūras un valsts iestādes tiek izslēgtas tikai tad, ja tās darbojas kā tiesas iestādes, bet ne tad, ja tās veic administratīvu pārskatīšanu. Atbilstības komiteja secināja – lai gan tā nebija pārliecināta, ka visu Orhūsas regulas 2. panta 2. punktā uzskaitīto administratīvās pārskatīšanas struktūru akti vai bezdarbība, piemēram, Ombuda, būtu jāpārbauda saskaņā ar Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, tai bija šaubas, vai visu to iestāžu, kas rīkojas kā administratīvās pārskatīšanas struktūras, administratīvo aktu un bezdarbības vispārējā izslēgšana atbilst minētajam noteikumam. Tomēr tā precizēja, ka tai nav konkrētu pārkāpumu piemēru un ka tā nav nonākusi līdz tam, lai konstatētu, ka šajā ziņā nav ievērota konvencija.

80      Tātad no šiem secinājumiem nevar secināt, ka Atbilstības komiteja uzskatīja, ka pieprasījuma veikt iekšēju pārskatīšanu nepieņemamība saskaņā ar Orhūsas regulas 10. pantu attiecībā uz lēmumu nesākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ atbilstoši LESD 258. pantam neatbilstu Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktam.

81      Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto LESD 216. panta pārkāpumu ir jākonstatē, ka prasītājas procesuālajos rakstos ietvertajā argumentācijā nevienā brīdī nav atsauces uz šo tiesību normu, ne arī precizēti tās apgalvotā pārkāpuma iemesli, kā to uzsver Komisija, Parlaments un Padome. Tādējādi tas ir jānoraida.

82      Katrā ziņā, ja apgalvotais LESD 216. panta pārkāpums ir jāsaprot kā sekas tam, ka Komisija neievēro Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktu, kas ir saistošs Savienības iestādēm un dalībvalstīm, šis arguments ir jānoraida.

83      Orhūsas konvencijas 9. panta 3. punktā ir noteikts, ka “katra Puse nodrošina to, ka sabiedrības pārstāvjiem, kas atbilst attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktajiem kritērijiem, ja tādi būtu, ir pieejamas administratīvas vai tiesas procedūras, lai apstrīdētu fizisku personu vai valsts iestāžu darbību vai bezdarbību, kas pārkāpj attiecīgās valsts tiesību aktus vides jomā”. No šī noteikuma formulējuma izriet, ka līgumslēdzējām pusēm ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz minēto procedūru īstenošanas kārtības definēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 3. septembris, Mellifera/Komisija, C‑784/18 P, nav publicēts, EU:C:2020:630, 88. punkts).

84      Treškārt, apgalvotie Orhūsas konvencijas 1. panta un 9. panta 2. punkta pārkāpumi nav norādīti nedz pamata aprakstā, nedz tā pamatojumā un līdz ar to tie ir jānoraida.

85      Tādējādi pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

86      Ņemot vērā pirmā pamata pārbaudi, ir jāuzskata, ka nav nozīmes prasītājas argumentam, saskaņā ar kuru Komisija esot prasījusi Nīderlandes Karalistei koriģēt savus iekšējos noteikumus atlases jomā un ka šis brīdinājums esot pierādījums tam, ka Nīderlandes Karaliste nav izpildījusi savus pienākumus atbilstoši Direktīvai 2008/50.

87      Pat pieņemot, ka Nīderlandes Karaliste ir pieļāvusi Direktīvas 2008/50 pārkāpumu, šis iespējamais pārkāpums nekādi neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo pieprasījums veikt pārskatīšanu tika noraidīts tā nepieņemamības dēļ, nevis tādēļ, ka Nīderlandes Karaliste nav pieļāvusi nekādu minētās direktīvas pārkāpumu.

88      No visa iepriekš minētā izriet, ka gan pirmā pamata pirmā daļa, gan otrā daļa ir jānoraida kā nepamatota.

 Par otro pamatu – Orhūsas konvencijas 5. panta, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. un 8. panta, Pamattiesību hartas 2. un 7. panta, LESD 3. panta 3. punkta, 9. panta, 168. panta 1. punkta un 191. panta 1. un 2. punkta, kā arī Direktīvas 2008/50 6., 7. un 23. panta un III un XI pielikuma B iedaļas pārkāpumu

89      Ar otro pamatu, kas ir sadalīts četrās daļās, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi Orhūsas konvencijas 5. pantu, Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas, kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 2. un 8. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 2. un 7. pantu, LESD 3. panta 3. punktu, 9. pantu, 168. panta 1. punktu un 191. panta 1. un 2. punktu, kā arī Direktīvas 2008/50 6., 7. un 23. pantu un III un XI pielikuma B iedaļu.

90      Komisija, ko šajā ziņā atbalsta Nīderlandes Karaliste, uzskata, ka šis pamats ir neefektīvs.

91      Jāatgādina, ka ar apstrīdēto lēmumu Komisija pieprasījumu pārskatīt lēmumu par sūdzības procedūras CHAP (2019) 2512 izbeigšanu atzina par nepieņemamu. Apstrīdētajā lēmumā minētais nepieņemamības pamats ir balstīts uz to, ka, pieņemdama minēto lēmumu, Komisija rīkojās kā administratīvās pārskatīšanas struktūra Orhūsas regulas 2. panta 2. punkta izpratnē un ka līdz ar to šis lēmums nav administratīvs akts minētās regulas 2. panta 1. punkta g) apakšpunkta izpratnē.

92      Tādējādi lēmumā izbeigt sūdzības procedūru netika izdarīti galīgi secinājumi par to, vai Nīderlandes Karaliste ir vai nav pārkāpusi Direktīvu 2008/50. Šajā lēmumā bija ietverts tikai Komisijas vērtējums par iespējamību sākt vai nesākt procedūru pienākumu neizpildes dēļ atbilstoši LESD 258. pantam.

93      Tomēr prasītājas otrajā pamatā izvirzītā argumentācija ir balstīta vienīgi uz argumentiem pēc būtības par to, ka Nīderlandes karaliste un līdz ar to Komisija ir pārkāpusi attiecīgi gaisa kvalitātes novērtēšanas kritērijus, iedarbības kritēriju un pienākumu izstrādāt Direktīvā 2008/50 paredzēto gaisa kvalitātes uzlabošanas plānu, kā arī Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. un 8. pantā un Pamattiesību hartas 2. un 7. pantā nostiprinātās tiesības uz dzīvību, un LESD 9. pantā, 168. panta 1. punktā un 191. panta 1. punktā pantā nostiprinātās tiesības uz augstu cilvēku veselības aizsardzības līmeni.

94      No tā izriet, ka prasītājas izvirzītais pamats ir neefektīvs.

95      Tādējādi otrais pamats ir jānoraida.

96      Nelemjot par prasītājas pieteikuma par lietas nodošanu Komisijai, lai tā to atzītu par pieņemamu un pieņemtu lēmumu pēc būtības, pieņemamību, prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

97      Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež segt savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies Komisijai, atbilstoši pēdējās minētās prasījumiem.

98      Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Nīderlandes Karaliste, Parlaments un Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)

nospriež:

1)      Prasību noraidīt.

2)      Stichting Comité N 65 Ondergronds Helvoirt sedz savus tiesāšanās izdevumus, kā arī atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus.

3)      Nīderlandes Karaliste, Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.

Tomljenović

Schalin

Nõmm

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2021. gada 15. decembrī.

[Paraksti]


*      Tiesvedības valoda – holandiešu.