TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2018. gada 7. jūnijā (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Vide – Direktīva 2001/42/EK – 2. panta a) punkts – Jēdziens “plāni un programmas” – 3. pants – Noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējums – Reģionālais Briseles Eiropas kvartāla (Beļģija) pilsētplānošanas regulējums
Lieta C‑671/16
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Conseil d’État (Beļģija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2016. gada 14. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2016. gada 29. decembrī, tiesvedībā
Inter‑Environnement Bruxelles ASBL,
Groupe d’animation du quartier européen de la ville de Bruxelles ASBL,
Association du quartier Léopold ASBL,
Brusselse Raad voor het Leefmilieu ASBL,
Pierre Picard,
David Weytsman
pret
Région de Bruxelles‑Capitale.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši A. Ross [A. Rosas], K. Toadere [C. Toader] (referente), A. Prehala [A. Prechal] un E. Jarašūns [E. Jarašiūnas],
ģenerāladvokāte: J. Kokote [J. Kokott],
sekretāre: V. Džakobo‑Peironella [V. Giacobbo‑Peyronnel], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2017. gada 30. novembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Inter‑Environnement Brisele ASBL, Groupe d’animation du quartier européen de la ville de Brisele ASBL, Association du quartier Léopold ASBL, Brusselse Raad voor het Leefmilieu ASBL, kā arī P. Picard un D. Weytsman vārdā – J. Sambon, avocat,
– Beļģijas valdības vārdā – M. Jacobs, L. Van den Broeck un J. Van Holm, pārstāves, kurām palīdz P. Coenraets un L. Thommès, avocats,
– Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek un J. Vláčil, kā arī L. Dvořáková, pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – J. Nymann‑Lindegren, pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Thiran un C. Zadra, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2018. gada 25. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2001, L 197, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “SIVN direktīva”) 2. panta a) punktu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp Inter‑Environnement Bruxelles ASBL, Groupe d’animation du quartier européen de la ville de Bruxelles ASBL, Association du quartier Léopold ASBL, Brusselse Raad voor het Leefmilieu ASBL, kas apvienoti “Coordination Bruxelles‑Europe”, kā arī Pierre Picard un David Weytsman, no vienas puses, un Région de Bruxelles‑Capitale [Galvaspilsētas Briseles reģions] (Beļģija), no otras puses, par šī reģiona valdības 2013. gada 12. decembra arrêté approuvant le règlement régional d’urbanisme zoné et la composition du dossier de demande de certificat et de permis d’urbanisme pour le périmètre de la rue de la Loi et ses abords [Dekrēta, ar kuru tiek apstiprināts reģionālais teritoriālo vienību pilsētplānošanas regulējums un pieteikuma dokumentu kopums pilsētplānošanas atļaujas un būvatļaujas saņemšanai attiecībā uz Loi ielu un tās apkaimes platību] (2014. gada 30. janvāra Moniteur belge, 8390. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais dekrēts”) spēkā esamību.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
3 Atbilstoši SIVN direktīvas preambulas 4. apsvērumam:
“Vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot tādus plānus un programmas, kam var būt būtiska ietekme uz vidi dalībvalstīs, jo tādējādi tiek nodrošināts, ka šādu plānu un programmu īstenošanas ietekmi ņem vērā to sagatavošanas posmā un pirms to pieņemšanas.”
4 Šīs direktīvas 1. pantā “Mērķi” ir paredzēts:
“Šīs direktīvas mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar šo direktīvu veiktu vides novērtējumu tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi.”
5 Minētās direktīvas 2. pants ir izteikts šādā redakcijā:
“Šajā direktīvā:
a) “plāni un programmas” ir plāni un programmas, tostarp ar Eiropas [Savienības] līdzfinansējumu, kā arī visi plānu un programmu grozījumi:
– kurus sagatavo un/vai pieņem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, vai arī tādi, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un
– kas prasīti saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem;
b) “vides novērtējums” nozīmē vides pārskata sagatavošanu, apspriešanu, vides pārskata un apspriešanas rezultātu izmantošanu lēmumu pieņemšanai un informācijas sniegšanu par pieņemto lēmumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu;
[..].”
6 Saskaņā ar SIVN direktīvas 3. pantu “Piemērošanas joma”:
“1. Vides novērtējumu saskaņā ar 4. līdz 9. pantu veic 2. līdz 4. punktā minētajiem plāniem un programmām, kam var [būt] būtiska ietekme uz vidi.
2. Saskaņā ar 3. punktu vides novērtējumu veic visiem plāniem un programmām:
a) kas sagatavoti lauksaimniecībā, mežsaimniecībā, zvejniecībā, enerģētikā, rūpniecībā, transportā, atkritumu apsaimniekošanā, ūdens resursu apsaimniekošanā, telekomunikāciju un tūrisma nozarē, pilsētas un lauku plānošanā vai zemes lietošanā un kuros noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai projektiem, kas uzskaitīti I un II pielikumā [Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvai 2011/92/ES (2011. gada 13. decembris) par dažu sabiedrisku un privātu projektu ietekmes uz vidi novērtējumu (OV 2012, L 26, 1. lpp.)]; [..]
[..].”
7 SIVN direktīvas 5. panta “Vides pārskats” 3. punktā ir precizēts:
“Direktīvas I pielikumā minētās informācijas sniegšanai var izmantot attiecīgu citos lēmumu pieņemšanas līmeņos iegūto informāciju par plānu un programmu ietekmi uz vidi vai arī informāciju, kas iegūta saskaņā ar citiem Kopienas tiesību aktiem.”
8 Minētās direktīvas 6. pantā “Apspriedes” ir noteikts:
“1. Plānus vai programmu projektus un vides pārskatus, kas sagatavoti saskaņā ar 5. pantu, dara pieejamus šā panta 3. punktā minētajām iestādēm un sabiedrībai.
2. Iestādēm, kas minētas 3. punktā, un 4. punktā minētajai sabiedrībai dod savlaicīgas un reālas iespējas atbilstīgos termiņos, pirms plānu vai programmu pieņemšanas vai to iesniegšanas likumdošanas procedūrai, izteikt savu viedokli par plāna vai programmas projektu un tam pievienoto vides pārskatu.
3. Dalībvalstis nozīmē iestādes, ar kurām to specifisko ar vides aizsardzību saistīto pienākumu dēļ jāapspriež plānu un programmu īstenošanas ietekme uz vidi.
4. Lai ievērotu 2. punktu, dalībvalstis identificē sabiedrību, tajā iekļaujot iedzīvotājus, kurus ir ietekmējusi vai var ietekmēt attiecīgā lēmuma pieņemšana saskaņā ar šo direktīvu, vai kas tajā piedalās, kā arī nevalstiskas organizācijas, piemēram, vides aizsardzības organizācijas un citas attiecīgās organizācijas.
5. Dalībvalstis nosaka sīki izstrādātu kārtību, kādā veicama iestāžu un sabiedrības informēšana, kā arī apspriešana iestādēs un sabiedrībā.”
9 SIVN direktīvas 11. panta “Saistība ar citiem Kopienas tiesību aktiem” 1. punktā ir noteikts:
“Vides novērtējums, ko veic saskaņā ar šo direktīvu, neskar ne Direktīvā [2011/92], ne citos Kopienas tiesību aktos noteiktās prasības.”
10 Saskaņā ar Direktīvas 2011/92 (turpmāk tekstā – “IVN direktīva”) 4. panta 2. punktu attiecībā uz šīs direktīvas II pielikumā uzskaitītajiem projektiem dalībvalstis nolemj, vai projekts jānovērtē saskaņā ar minētās direktīvas 5.–10. pantu. Pie šā pielikuma 10. punktā “Infrastruktūras projekti” uzskaitītajiem projektiem pieder b) apakšpunktā iekļautie “pilsētu celtniecības projekti, ietverot tirdzniecības centru un autostāvvietu celtniecību”.
Beļģijas tiesības
11 Kā izriet no 2004. gada 9. aprīļa Code bruxellois de l’aménagement du territoire [Briseles Teritorijas labiekārtošanas kodeksa] (2004. gada 26. maija Moniteur belge, 40738. lpp., turpmāk tekstā – “CoBAT”) 1. panta otrās daļas, ar šo kodeksu tostarp ir paredzēts transponēt Beļģijas tiesībās SIVN direktīvu.
12 CoBAT ir nošķirti teritoriālās attīstības un labiekārtošanas līdzekļi, no vienas puses, un pilsētplānošanas līdzekļi, no otras puses. Uz pirmajiem attiecas šī kodeksa II sadaļa “Par plānošanu”, bet uz otrajiem – šī kodeksa III sadaļa “Par pilsētplānošanas noteikumiem”.
13 Runājot par teritoriālās attīstības un labiekārtošanas līdzekļiem, CoBAT 13. pantā ir noteikts:
“Galvaspilsētas Briseles reģiona attīstību izstrādā un tā teritorijas labiekārtošanu paredz šādos plānos:
1. reģionālās attīstības plāns;
2. reģionālais zemes lietošanas plāns;
3. pašvaldību attīstības plāni;
4. reģionālais zemes lietošanas plāns. [..]”
14 Attiecībā uz pilsētplānošanas rīkiem šī kodeksa 87. pantā ir precizēts:
“Galvaspilsētas Briseles reģiona pilsētplānošana tiek noteikta šādos noteikumos:
1. reģionālie pilsētplānošanas noteikumi;
2. pašvaldību pilsētplānošanas noteikumi.”
15 CoBAT 13. pantā paredzēto plānu izstrādes procedūra ietver vides pārskata izstrādi, kā tas attiecīgi izriet no šā kodeksa 18. panta 1. punkta, 25. panta 1. punkta, 33. panta pirmās daļas un 43. panta 1. punkta.
16 Turpretī CoBAT 88. un nākamajos pantos, kuros ir aprakstīta šā kodeksa 87. pantā minēto noteikumu izstrādes procedūra, nav paredzēta līdzīga ietekmes uz vidi novērtējuma procedūra attiecībā uz minētajiem noteikumiem.
17 Minētā kodeksa 88. pantā ir noteikts:
“Valdība var izdot vienus vai vairākus reģionālus pilsētplānošanas noteikumus, kas ietver normas, tostarp lai nodrošinātu:
1° būvju, iekārtu un to apkaimes nekaitīgumu, saglabāšanu, stabilitāti un skaistumu, kā arī to drošību, tostarp ugunsdrošību un aizsardzību pret plūdiem;
2° būvju termisku un akustisku kvalitāti, enerģijas ietaupījumu un enerģijas atgūšanu;
3° ceļu, piekļuves tiem vietu un to apkaimes saglabāšanu, nekaitīgumu, drošību, noturību un skaistumu;
4° vispārējo interešu aprīkojuma piegādi ēkām, tostarp ūdens, gāzes, elektrības, apkures, telekomunikācijas padevi un atkritumu savākšanu;
5° dzīvojamo ēku apdzīvojamības obligātos standartus;
6° mājokļu kvalitāti un lēnas satiksmes ērtību, tostarp trokšņu, putekļu un ar darbu izpildi saistīto emisiju novēršanu, un šo darbu aizliegumu noteiktās stundās un dienās;
7° piekļuvi apbūvētiem vai neapbūvētiem nekustamajiem īpašumiem vai to daļām, kas ir pieejamas sabiedrībai, personu ar kustību traucējumiem piekļuvi iekārtām un ceļiem;
8° sabiedrībai pieejamu īpašumu lietošanas drošību.
Šie noteikumi var tostarp attiekties uz būvēm un iekārtām virs un zem zemes, piederumiem, reklāmas un demonstrēšanas ierīcēm, antenām, kanalizāciju, žogiem, noliktavām, neapbūvētu zemi, stādījumiem, zemes reljefa izmaiņām, un automašīnu braukšanai un novietošanai ārpus publiskajiem ceļiem paredzētu vietu labiekārtošanu.
Šie pilsētplānošanas noteikumi nevar paredzēt atkāpi no ceļu tīkla jomā paredzētajiem noteikumiem.
Tie ir piemērojami visā reģiona teritorijā vai šīs teritorijas daļā, kuras robežas tajos ir noteiktas.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
18 2008. gada 24. aprīlī Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība galīgi apstiprināja ģenerālplānu Briseles pilsētas Eiropas kvartālam (turpmāk tekstā – “Eiropas kvartāls”), lai no tā izveidotu blīvu un jauktu kvartālu, kombinējot starptautisku nodarbinātības centru, izmitināšanas centru, kā arī kultūras un atpūtas centru, kas ir pieejams visiem.
19 2010. gada 16. decembrī šī valdība pieņēma vadlīnijas “Projet urbain Loi” – kas ir plāns‑pamatnostādnes, kam nav noteikumu spēka –, kā arī dekrētu par pilsētas attīstības formas noteikšanas projekta īstenošanu ar īpašu zemes lietošanas plānu attiecībā uz Loi ielu un tās apkaimes platību Eiropas kvartālā, kas bija jāapstiprina Conseil communal de la ville de Bruxelles [Briseles pilsētas pašvaldības padomei].
20 2011. gada 15. decembrī Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība apstiprināja pirmo projektu reģionālo teritoriālo vienību pilsētplānošanas noteikumiem (turpmāk tekstā – “RTVPN”), kuri attiecās uz iepriekšējā punktā minēto perimetru. Veicot sabiedrības aptauju no 2012. gada 19. marta līdz 18. aprīlim, tika saņemtas sūdzības un apsvērumi tostarp no Coordination Bruxelles‑Europe, kura tostarp izvirzīja iebildumus par ietekmes uz vidi novērtējuma neesamību. 2012. gada 19. jūlijā šī valdība pieņēma paziņojumu, lai uzsāktu ietekmes pētījumu attiecībā uz šo pirmo RTVPN projektu.
21 Pēc šā pētījuma minētā valdība 2013. gada 28. februārī apstiprināja otro RTVPN projektu, kurš tāpat tika apspriests, kā rezultātā tāpat tika saņemtas sūdzības un apsvērumi, tostarp no Coordination Bruxelles‑Europe.
22 2013. gada 12. decembrī ar apstrīdēto rīkojumu Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība apstiprināja attiecīgo RTVPN.
23 Ar 2014. gada 31. martā iesniegtu prasības pieteikumu prasītāji pamatlietā vērsās Conseil d’État [Valsts Padomes] (Beļģija) ar prasību atcelt šo dekrētu. Tie tostarp pārmeta minētajai valdībai, ka tā, neveicot ietekmes uz vidi novērtējumu atbilstoši SIVN direktīvai, neesot ievērojusi tajā paredzētās procedūras. It īpaši ietekmes novērtējums neatbilstot minētās direktīvas prasībām.
24 Prasībā prasītāji pamatlietā būtībā apgalvo, ka Beļģijas tiesībās pasākumi, kas attiecas uz teritorijas labiekārtošanu, ir nošķirti no pasākumiem, kas attiecas uz pilsētplānošanu, ietekmes uz vidi novērtējumu paredzot tikai attiecībā uz pirmajiem. Tomēr SIVN direktīvā “plāni un programmas” esot minēti bez šāda nošķīruma.
25 Aizstāvībai Galvaspilsētas Briseles reģiona valdība apgalvo, ka apstrīdētais dekrēts nav ne plāns, ne programma šīs direktīvas izpratnē un ka tādēļ tajā paredzētie procesuālie noteikumi nav piemērojami, pieņemt šādu dekrētu.
26 Iesniedzējtiesa norāda, ka tajā celtās prasības iespējamā pamatotība ir atkarīga no tā, vai minētais dekrēts ietilpst “plānu un programmu” jēdzienā SIVN direktīvas izpratnē.
27 Šādos apstākļos Conseil d’État nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai [SIVN] direktīvas [..] 2. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to “plānu un programmu” jēdzienā tiek ietverts reģionālas iestādes pieņemts pilsētplānošanas regulējums:
– kurā ir ietverta kartogrāfija, ar ko tiek noteikta tā piemērošanas platība tikai viena kvartāla robežās un ar ko šajā platībā tiek noteiktas dažādas teritoriālas saliņas, kurām ir piemērojamas atšķirīgas normas attiecībā uz būvju izvietojumu un augstumu, un
– kurā ir arī paredzētas īpašas labiekārtošanas tiesību normas teritoriālajām vienībām, kas atrodas dzīvojamo ēku apkaimē, kā arī precīzas norādes par konkrētu normu piemērošanu telpā, kuras tiek noteiktas, ņemot vērā ielas, taisnas, attiecībā uz šīm ielām perpendikulāri novilktas līnijas un attālumus attiecībā uz šo ielu sadalījumu, un
– kurā ir izvirzīts mērķis pārveidot attiecīgo kvartālu, un
– kurā ir noteiktas normas par to, kādi dokumenti ir jāiesniedz pieteikumam pilsētplānošanas atļaujas saņemšanai, kuras priekšnosacījums ir ietekmes uz vidi novērtējums šajā kvartālā?”
Par prejudiciālo jautājumu
28 Uzreiz ir jānorāda – lai arī prejudiciālais jautājums attiecas tikai uz SIVN direktīvas 2. pantu, kā norāda vairāki tiesvedības Tiesā lietas dalībnieki, lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir vērsts uz to, lai noteiktu, vai tādi RTVPN kā pamatlietā aplūkotie ietilpst “plānu un programmu” jēdzienā šīs tiesību normas izpratnē, kā arī lai uzzinātu, vai šāds regulējums ir viens no tiem, attiecībā uz kuriem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums šīs direktīvas 3. panta izpratnē.
29 Apstāklis, ka valsts tiesa prejudiciālo jautājumu ir izteikusi, formāli atsaucoties uz noteiktām Savienības tiesību normām, neliedz Tiesai sniegt šai tiesai visus interpretācijas elementus, kas tai var būt noderīgi, izspriežot izskatāmo lietu, neatkarīgi no tā, vai šī tiesa savu jautājumu formulējumā uz tiem ir atsaukusies. Šajā ziņā Tiesai no visas valsts tiesas iesniegtās informācijas un tostarp no lēmuma par prejudiciālo jautājumu uzdošanu pamatojuma ir tiesības izdalīt tos Savienības tiesību elementus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā strīda priekšmetu (spriedums, 2017. gada 22. jūnijs, E.ON Biofor Sverige, C‑549/15, EU:C:2017:490, 72. punkts un tajā minētā judikatūra).
30 Šajā saistībā no SIVN direktīvas 3. panta izriet, ka šī tiesību norma ir jāinterpretē tādējādi, ka pienākums konkrētam plānam vai programmai veikt ietekmes uz vidi novērtējumu ir pakļauts nosacījumam, ka šajā tiesību normā paredzētajam plānam vai programmai var būt būtiska ietekme uz vidi.
31 Līdz ar to iesniedzējtiesas jautājums ir jāsaprot tā, ka ar to būtībā tiek jautāts, vai SIVN direktīvas 2. panta a) punkts un 3. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tādi RTVPN kā pamatlietā aplūkotie, kuros ir paredzēti daži noteikumi nekustamo īpašumu projektu īstenošanai, ietilpst tādu “plānu un programmu” jēdzienā, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, šīs direktīvas izpratnē, un līdz ar to tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
32 Vispirms ir jāatgādina, ka no SIVN direktīvas preambulas 4. apsvēruma izriet, ka vides novērtējums ir svarīgs līdzeklis ekoloģisko apsvērumu integrācijai, sagatavojot un pieņemot noteiktus plānus un programmas.
33 Tāpat arī saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta noteikumiem tās mērķis ir nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni un veicināt noturīgu attīstību, sekmējot ekoloģisko apsvērumu integrēšanu plānu un programmu sagatavošanas un pieņemšanas procesā, nodrošinot, lai saskaņā ar minēto direktīvu tiktu veikts vides novērtējums tādiem plāniem un programmām, kam var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Associazione Italia Nostra Onlus, C‑444/15, EU:C:2016:978, 47. punkts).
34 Visbeidzot, ņemot vērā šīs pašas direktīvas mērķi nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni, noteikumi, kuros ir paredzēta šīs direktīvas piemērošanas joma, tostarp tie, kuros ir izklāstītas direktīvā paredzēto aktu definīcijas, ir jāinterpretē plaši (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
35 Atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir jāformulē, ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus.
Par SIVN direktīvas 2. panta a) punktu
36 SIVN direktīvas 2. panta a) punktā “plāni un programmas” ir definēti kā tādi, kas atbilst diviem kumulatīviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, tiem ir jābūt valsts, reģionālā vai vietējā līmenī sagatavotiem un/vai pieņemtiem vai tiem ir jābūt tādiem, ko pieņemšanai likumdošanas kārtībā parlamentā vai valdībā sagatavo iestāde, un, otrkārt, tiem ir jābūt prasītiem saskaņā ar normatīviem vai administratīviem aktiem.
37 Tiesa šo tiesību normu interpretēja tādējādi, ka plāni un programmas, kuru pieņemšana ir reglamentēta valsts tiesību vai normatīvos aktos, kas nosaka kompetentās iestādes, kurām šie plāni un programmas ir jāpieņem, kā arī to izstrādes kārtību, ir jāuzskata par “prasītiem” SIVN direktīvas izpratnē un tās piemērošanai un līdz ar to par tiem ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums ar tajā paredzētiem nosacījumiem (spriedums, 2012. gada 22. marts, Inter‑Environnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 31. punkts).
38 Proti, izslēdzot no SIVN direktīvas piemērošanas jomas plānus un programmas, kuru pieņemšana nav obligāta, ņemot vērā minētās direktīvas mērķi – nodrošināt augstu vides aizsardzības līmeni –, tiktu apdraudēta tās lietderīgā iedarbība (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. marts, Inter‑Environnement Bruxelles u.c., C‑567/10, EU:C:2012:159, 28., kā arī 30. punkts).
39 Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas konstatējumiem izriet, ka apstrīdēto dekrētu, pamatojoties uz CoBAT 88. un nākamajiem punktiem, pieņēma reģionālā iestāde.
40 No tā izriet, ka šī sprieduma 36. punktā minētie nosacījumi ir izpildīti.
Par SIVN direktīvas 3. pantu
41 Ir jānorāda, ka saskaņā ar SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunktu sistemātisku ietekmes uz vidi novērtējumu veic visiem plāniem un programmām, kas, no vienas puses, ir izstrādāti noteiktās nozarēs un, no otras puses, nosaka pamatprincipus turpmākās attīstības saskaņošanai IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 43. punkts).
42 Runājot par pirmo no šiem nosacījumiem, no SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izriet, ka šī tiesību norma tostarp attiecas uz “pilsētas un lauku plānošanu vai zemes lietošanu”.
43 Kā norāda Eiropas Komisija, tas, ka šajā tiesību normā ir atsauce gan uz “teritorijas plānošanu”, gan uz “zemes lietošanu”, skaidri norāda, ka nozare, uz ko tā attiecas, nav tikai zemes lietošana šaurā nozīmē, proti, teritorijas sadalīšana zonās un šajās zonās atļauto darbību noteikšana, bet ka šī nozare noteikti ietver plašāku jomu.
44 No CoBAT 88. panta izriet, ka reģionāli pilsētplānošanas noteikumi tostarp attiecas uz būvēm un to apkaimi tai skaitā no ceļu, saglabāšanas, drošības, nekaitīguma, enerģētikas, akustikas, atkritumu apsaimniekošanas un estētikas viedokļa.
45 Līdz ar to šāds akts attiecas uz “pilsētas un lauku plānošanas vai zemes lietošanas” nozari SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.
46 Saistībā ar otro no šiem nosacījumiem, lai konstatētu, vai tādos reģionālos pilsētplānošanas noteikumos kā pamatlietā aplūkotie ir noteikti pamatprincipi turpmākās attīstības saskaņošanai IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem, ir jāizskata šo noteikumu saturs un mērķis, ņemot vērā projektu ietekmes uz vidi novērtējuma, kāds ir definēts minētajā direktīvā, tvērumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 17. jūnijs, Terre wallonne un Inter‑Environnement Wallonie, C‑105/09 un C‑110/09, EU:C:2010:355, 45. punkts).
47 Pirmām kārtām, runājot par IVN direktīvas I un II pielikumā uzskaitītajiem projektiem ir jāatgādina, ka II pielikuma 10. punktā ir iekļauti infrastruktūras projekti, kas atbilstoši šā punkta b) apakšpunktam iekļauj pilsētu celtniecības projektus.
48 Ir jānorāda, ka apstrīdētajā tiesību aktā ir iekļauti visām būvēm piemērojami noteikumi, proti, jebkāda veida nekustamajiem īpašumiem un to apkaimei, tostarp privātām vai sabiedrībai pieejamām “atklātu platību teritorijām” un “ceļu teritorijām” piemērojami noteikumi.
49 Šajā saistībā šajā aktā ir iekļauta kartogrāfija, kurā ir ne vien paredzēta šo noteikumu piemērošanas platība, bet arī noteiktas dažādas teritoriālās saliņas, kurām ir piemērojamas atšķirīgas normas attiecībā uz būvju izvietojumu un augstumu.
50 Konkrētāk, minētajā aktā ir noteikumi tostarp par ēku skaitu, izvietojumu un izmēru, kā arī par to ietekmi uz zemi; brīvām platībām, tostarp stādījumiem šajās platībās; lietus ūdeņu savākšanu, tostarp lietus ūdens rezervuāru un savākšanas cisternu būvēšanu, ēku koncepciju saistībā ar to iespējamo lietošanas mērķi, to ilgtspējību un nojaukšanu; biotopu koeficientu, proti, saistību starp ekoloģiski labiekārtojamām virsmām un zemes virsmu; jumtu labiekārtošanu, tostarp no integrācijas ainavā un apzaļumošanas viedokļa.
51 Runājot par apstrīdētā akta mērķi, tas ir pārveidot kvartālu par “pilsētas, blīvu un jauktu” kvartālu un “Eiropas kvartāla labiekārtošana kopumā”. Konkrētāk, minētajā aktā ir nodaļa “Noteikumi par to, kādi dokumenti ir jāiesniedz pieteikumam pilsētplānošanas atļaujas saņemšanai”, kurā ir paredzētas ne tikai materiālo tiesību normas, kas ir jāpiemēro, izsniedzot atļaujas, bet arī procesuālās normas par to, kādi dokumenti ir jāiesniedz pieteikumam pilsētplānošanas atļaujas saņemšanai.
52 Līdz ar to tāds dekrēts kā pamatlietā aplūkotais ar savu saturu un mērķi veicina minētajā pielikumā uzskaitīto projektu īstenošanu.
53 Otrām kārtām, runājot par to, vai apstrīdētajā tiesību aktā ir noteikti pamatprincipi, atbilstoši kuriem šādi projekti varētu tikt atļauti nākotnē, Tiesa ir nospriedusi, ka jēdziens “plāni un programmas” ir piemērojams ikvienam aktam, ar kuru, nosakot attiecīgajā nozarē piemērojamos noteikumus un kontroles mehānismus, ir definēts būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums, lai atļautu un īstenotu vienu vai vairākus projektus, kuriem var būt būtiska ietekme uz vidi (spriedums, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 49. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
54 Šī jēdziena “plāni un programmas” interpretācija – kā secinājumu 23. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte – ir paredzēta, lai nodrošinātu, ka par noteikumiem, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, tiek veikts ietekmes uz vidi novērtējums.
55 Tādējādi, kā secinājumu 25. un 26. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, jēdziens “būtisks kritēriju un detalizētu darbību kopums” ir jāsaprot no kvalitatīva, nevis kvantitatīva viedokļa. Proti, ir jānovērš SIVN direktīvā paredzēto saistību iespējamās apiešanas stratēģijas, kuras var izpausties kā pasākumu sadalīšana vairākos pasākumos, tādējādi samazinot šīs direktīvas lietderīgo iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 48. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
56 No apstrīdētā tiesību akta teksta izriet, ka tajā tostarp ir iekļautas normas par to zonu labiekārtošanu, kas atrodas nekustamo īpašumu apkaimē, un citu brīvo platību, ceļu zonu, pagalmu un dārzu zonu labiekārtošanu, par būvju noslēgšanu un pievienošanu tīkliem, kanalizācijai, lietus ūdens savākšanai, un dažādām būvju īpašībām, tostarp to pārveidojamību un ilgtspēju, par dažām to ārējām īpašībām vai arī par transportlīdzekļu piekļuvi tām.
57 Ņemot vērā veidu, kādā ir definēti šajā tiesību aktā noteiktie kritēriji un detalizētu darbību kopums, kā secinājumu 30. punktā ir norādījusi ģenerāladvokāte, tie var būtiski ietekmēt pilsētas vidi.
58 Proti, kā uzsvērusi Komisija, šādi kritēriji un detalizētu darbību kopums var ietekmēt apgaismojumu, vējus, pilsētas ainavu, gaisa kvalitāti, bioloģisko daudzveidību, ūdens resursu apsaimniekošanu, būvju ilgtspējību un – vispārīgāk – emisiju daudzumu attiecīgajā teritorijā. Konkrētāk, kā ir minēts apstrīdētā akta preambulā, augstu nekustamo īpašumu gabarītu un izkārtojuma dēļ var rasties nevēlamas ēnas un vēja sekas.
59 Ņemot vērā šos apstākļus, kuru pastāvēšana un piemērojamība attiecīgajam aktam tomēr ir jāizvērtē iesniedzējtiesai, ir jāuzskata, ka tāds akts kā pamatlietā aplūkotais ietilpst jēdzienā “plāni un programmas” SIVN direktīvas 3. panta 1. un 2. punkta izpratnē un par to ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
60 Šo apsvērumu neliek apstrīdēt Beļģijas valdības izvirzītā iebilde par to, ka attiecīgais tiesiskais regulējums pamatlietā ir vispārīgs akts. Proti, papildus tam, ka no paša SIVN direktīvas 2. panta a) punkta pirmā ievilkuma formulējuma izriet, ka jēdziens “plāni un programmas” var attiekties uz normatīviem aktiem, kas ir pieņemti likumdošanas vai administratīvā ceļā, šajā direktīvā tieši nav iekļautas speciālās normas par politiku vai vispārējo regulējumu, kas būtu jānorobežo no plāniem un programmām minētās direktīvas izpratnē. Turklāt tas, ka tādi RTVPN kā pamatlietā aplūkotie satur vispārīgus noteikumus, ir zināmā mērā abstrakts un tā mērķis ir pārveidot kvartālu, liecina par tā programmu vai plānu raksturu un neliedz to iekļaut jēdzienā “plāni un programmas” (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 27. oktobris, D’Oultremont u.c., C‑290/15, EU:C:2016:816, 52. un 53. punkts).
Par iespējamu ietekmes uz vidi novērtējumu pārklāšanos
61 Iesniedzējtiesa norāda, ka iespējami vēlāki pieteikumi par pilsētplānošanas atļaujas izsniegšanu, attiecībā uz kuru noteikumi par to, kādi dokumenti ir jāiesniedz, ir paredzēti pamatlietā aplūkotajos RTVPN, tiks pakļauti ietekmes uz vidi novērtējumam.
62 Ir jāatgādina, ka būtisks SIVN direktīvas mērķis ir veikt vides novērtējumu tādiem “plāniem un programmām”, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, to izstrādāšanas laikā un vēl pirms to pieņemšanas (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 28. februāris, Inter‑Environnement Wallonie un Terre wallonne, C‑41/11, EU:C:2012:103, 40. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
63 Šajā saistībā no šīs direktīvas 6. panta 2. punkta izriet, ka vides novērtējums ir jāveic cik vien iespējams agri, lai tā secinājumi vēl varētu ietekmēt iespējamus lēmumus. Tieši šajā posmā var tikt analizētas dažādās alternatīvas daļas un var tikt izdarītas stratēģiskas izvēles.
64 Turklāt, lai arī SIVN direktīvas 5. panta 3. punktā ir paredzēta iespēja izmantot citās lēmuma pieņemšanas stadijās vai atbilstoši citiem Savienības tiesību aktiem iegūto lietderīgo informāciju, šīs direktīvas 11. panta 1. punktā ir precizēts, ka vides novērtējums tiek veikts atbilstoši šai direktīvai, neskarot IVN direktīvas prasības.
65 Vēl ietekmes uz vidi novērtējums, kas veikts atbilstoši IVN direktīvai, neatbrīvo no pienākuma veikt vides novērtējumu, kā prasīts SIVN direktīvā, lai tiktu izpildīti konkrēti tās vides aspekti.
66 Tādējādi tas, ko norādījusi iesniedzējtiesa, ka vēlāki pieteikumi par pilsētplānošanas atļaujas izsniegšanu tiks pakļauti ietekmes uz vidi novērtējuma procedūrai saskaņā ar IVN direktīvu, neliek apstrīdēt nepieciešamību veikt vides novērtējumu plānam vai programmai, kas ietilpst SIVN direktīvas 3. panta 2. punkta a) apakšpunkta piemērošanas jomā un kas paredz sistēmu, saskaņā ar kuru šie pilsētplānošanas projekti turpmāk tiks atļauti, ja vien šī plāna vai programmas ietekmes novērtējums nav jau veikts 2012. gada 22. marta sprieduma Inter‑Environnement Bruxelles u.c. (C‑567/10, EU:C:2012:159) 42. punkta izpratnē.
67 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka SIVN direktīvas 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds reģionāls pilsētplānošanas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēti daži noteikumi nekustamo īpašumu projektu īstenošanai, ietilpst “plānu un programmu”, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, jēdzienā šīs direktīvas izpratnē, un līdz ar to tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
Par tiesāšanās izdevumiem
68 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/42/EK (2001. gada 27. jūnijs) par noteiktu plānu un programmu ietekmes uz vidi novērtējumu 2. panta a) punkts, 3. panta 1. punkts un 3. panta 2. punkta a) apakšpunkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tāds reģionāls pilsētplānošanas regulējums kā pamatlietā aplūkotais, kurā ir paredzēti daži noteikumi nekustamo īpašumu projektu īstenošanai, ietilpst “plānu un programmu”, kam var būt būtiska ietekme uz vidi, jēdzienā šīs direktīvas izpratnē, un līdz ar to tam ir jāveic ietekmes uz vidi novērtējums.
[Paraksti]