Prasība, kas celta 2013. gada 4. martā – Itālija/Komisija

(lieta T-124/13)

Tiesvedības valoda – itāļu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Itālijas Republika (pārstāvji – G. Palmieri un P. Gentili, avvocati dello Stato)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AST/125/12, lai izveidotu 110 amata vietu rezervi asistentu (AST3) vakanto amata vietu aizpildīšanai revīzijas, finanšu/grāmatvedības un ekonomikas/statistikas jomās;

atcelt paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AST/126/12, lai izveidotu 78 amata vietu rezervi asistentu (AST3) vakanto amata vietu aizpildīšanai bioloģijas, dzīvības zinātnes un veselības zinātnes, ķīmijas, fizikas un materiālzinātnes, kodolpētniecības, inženierbūvniecības un mašīnbūves, elektronikas un elektrotehnikas inženierijas jomās;

atcelt paziņojumu par atklāto konkursu EPSO/AD/248/13, lai izveidotu 29 amata vietu rezervi administratoru (AD6) vakanto amata vietu aizpildīšanai ēku drošības jomā un inženierijā ēku būvniecības tehnisko sistēmu jomā;

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza septiņus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots LESD 263., 264. un 266. panta pārkāpums.

Prasītāja uzskata, ka Komisija ir pārkāpusi Tiesas spriedumu lietā C-566/10 P, kurā par prettiesiskiem ir atzīti paziņojumi, kuros kā valodas, kuras Savienības atklāto konkursu kandidāti var norādīt kā otro valodu, ir noteiktas vienīgi angļu, franču un vācu valoda.

Ar otro pamatu tiek apgalvots LESD 342. panta un Regulas Nr. 1/58, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas Kopienā lietojamās valodas, 1. un 6. panta pārkāpums.

Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka Komisija, nosakot vienīgi trīs valodas, kuras ir pieļaujamas kā Savienības atklāto konkursu kandidātu otrā valoda, faktiski ir ieviesusi jaunu valodu lietojumu iestādēs, aizskarot Padomes ekskluzīvo kompetenci šajā jomā.

Ar trešo pamatu tiek apgalvots EKL 12. panta, tagad LESD 18. panta, [Eiropas] Savienības Pamattiesību hartas 22. panta, LES 6. panta 3. punkta, Civildienesta noteikumu III pielikuma 1. panta 2. punkta un 3. panta, Regulas Nr. 1/58 1. un 6. panta un Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta, 27. panta 2. punkta un 28. panta f) punkta pārkāpums.

Prasītāja uzskata, ka Komisijas noteiktais valodu ierobežojums ir diskriminējošs, jo ar iepriekš minētajiem noteikumiem ir aizliegts, ka attiecībā uz Eiropas [Savienības] pilsoņiem un pašiem iestāžu ierēdņiem tiek noteikti valodu ierobežojumi, kuri vispārīgi un objektīvi nav paredzēti iestāžu reglamentos, kā norādīts jau minētajā Regulas Nr. 1/58 6. pantā, un kuri līdz šim nav pieņemti, kā arī ir aizliegts noteikt šādus ierobežojumus, ja vien to nepamato īpašas un pamatotas dienesta intereses.

Ar ceturto pamatu tiek apgalvots LES 6. panta 3. punkta pārkāpums, ciktāl tajā ir noteikts tiesiskās paļāvības aizsardzības princips kā pamattiesība, kura izriet no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.Komisija esot pārkāpusi pilsoņu paļāvību attiecībā uz iespēju kā otro valodu izvēlēties jebkuru Savienības valodu, kā tas vienmēr ir bijis līdz 2007. gadam un kā tas autoritatīvi ir apstiprināts Tiesas spriedumā lietā C-566/10 P.Ar piekto pamatu tiek apgalvota pilnvaru sagrozīšana un materiālo tiesību normu attiecībā uz paziņojumu par konkursiem raksturu un mērķi (it īpaši Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta, 28. panta f) punkta, 27. panta 2. punkta, 34. panta 3. punkta un 45. panta 1. punkta), kā arī samērīguma principa pārkāpums.Prasītāja uzskata, ka Komisija, preventīvi un vispārīgi nosakot vienīgi trīs valodas, kuras ir pieļaujamas kā otrā valoda, faktiski pirms paziņojuma un pieņemšanas nosacījumu posma iepriekš ir pārbaudījusi kandidātu valodu zināšanas, kas bija jāveic konkursa laikā. Tādējādi valodu zināšanas ir noteicošās salīdzinājumā ar profesionālajām zināšanām.Ar sesto pamatu tiek apgalvots LESD 18. panta un 24. panta 4. punkta, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 22. panta, Regu

las Nr. 1/58 2. panta un Civildienesta noteikumu 1.d panta 1. un 6. punkta pārkāpums.Prasītāja šajā ziņā apgalvo, ka, paredzot, ka dalības pieteikumi ir jāiesniedz angļu, franču vai vācu valodā un ka vienā no šīm valodām EPSO nos

ūta kandidātiem paziņojumus par konkursa norisi, ir pārkāptas Eiropas [Savienības] pilsoņu tiesības sazināties ar iestādēm savā valodā un turpinās diskriminācija pret ikvienu pilsoni, kuram nav padziļinātas kādas šīs valodas zināšanas.Ar septīto pamatu tiek apgalvots LESD 296. panta 2. punkta (pamatojuma nenorādīšana), k

ā arī samērīguma principa pārkāpums, kā arī faktu sagrozīšana.Prasītāja norāda, ka Komisija tikai trīs valodu noteikšanu ir pamatojusi ar prasību, ka jaunajiem darbiniekiem uzreiz ir jābūt spējīgiem sazināties iestāžu iekšienē. Šāds pamatojums sagroza faktus, jo nav tā, ka attiecīgās trīs valodas ir visbiežāk izmantotās dažādu valodu grupu saziņā

iestādēs; tas ir arī nesamērīgs pamattiesības netikt pakļautam diskriminācijai, pamatojoties uz valodu, ierobežojums. Faktiski pastāv mazāk ierobežojošākas sistēmas, lai nodrošinātu efektīvu saziņu iestādēs.