Pagaidu versija
TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2024. gada 11. aprīlī (*)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais īpašums – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – 3. panta 1. punkts – Izziņošana sabiedrībai – Jēdziens – Televizoru nodrošināšana viesnīcā – Signāla pārraide, izmantojot koaksiālajam kabelim paredzēto sadalītāju – Direktīva 93/83/EEK – Kabeļu retranslācija – Kabeļoperatori – Jēdzieni – Licences līgums ar autortiesību aģentūrām par kabeļu retranslāciju – Šī signāla retranslācija, izmantojot šīs viesnīcas kabeļtīklu
Lietā C‑723/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) iesniegusi ar 2022. gada 24. novembra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts tajā pašā dienā, tiesvedībā
Citadines Betriebs GmbH
pret
MPLC Deutschland GmbH,
TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz], tiesneši P. Dž. Švīrebs [P. G. Xuereb] un I. Ziemele (referente),
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
– Citadines Betriebs GmbH vārdā – A. Conrad un T. Schubert, Rechtsanwälte,
– MPLC Deutschland GmbH vārdā – M. König, Rechtsanwalt,
– Eiropas Komisijas vārdā – J. Samnadda un G. von Rintelen, pārstāvji,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā (OV 2001, L 167, 10. lpp.) 3. panta 1. punkta interpretāciju.
2 Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp Citadines Betriebs GmbH (turpmāk tekstā – “Citadines”), viesnīcas pārvaldītājsabiedrību, un MPLC Deutschland GmbH (turpmāk tekstā – “MPLC”), autortiesību aģentūru, par to, ka Citadines, iespējams, ir pārkāpusi MPLC ekskluzīvās tiesības uz izziņošanu sabiedrībai attiecībā uz televīzijas seriāla epizodi, kas pārraidīta sabiedriskās televīzijas kanālā un ko šīs viesnīcas viesi varēja noskatīties televizoros, kurus Citadines bija nodrošinājusi minētās viesnīcas numuros, kā arī tās sporta zālē.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 93/83/EEK
3 Padomes Direktīva 93/83/EEK (1993. gada 27. septembris) par dažu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, kas piemērojamas satelītu apraidei un kabeļu retranslācijai (OV 1993, L 248, 15. lpp.), 1. panta 3. punktā ir noteikts:
“Šajā direktīvā “kabeļu retranslācija” ir sākotnējā no citas dalībvalsts noraidāmā signāla vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, izmantojot kabeļu vai mikroviļņu sistēmu, lai pa vadiem vai pa gaisu, ieskaitot satelītu, raidītu atklātai uztveršanai paredzētas televīzijas vai radio programmas.”
4 Šīs direktīvas 8. panta 1. punktā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, lai, retranslējot programmas [no citām dalībvalstīm] pa kabeļiem viņu teritorijā, tiktu ievērotas piemērojamās autortiesības un blakustiesības un lai šāda retranslācija notiktu, pamatojoties uz individuāliem vai kopējiem līgumiem starp autortiesību subjektiem, blakustiesību subjektiem un kabeļu operatoriem.”
Direktīva 2001/29
5 Direktīvas 2001/29 4., 9., 10., 23. un 27. apsvērumā ir teikts:
“(4) Nodrošinot lielāku juridisko noteiktību un intelektuālā īpašuma labāku aizsardzību, autortiesību un blakustiesību saskaņots tiesiskais regulējums veicinās būtisku ieguldījumu jaunradē un jauninājumos [..], kas savukārt veicinās Eiropas rūpniecības izaugsmi [..].
[..]
(9) Autortiesību un blakustiesību saskaņošanas pamatā jābūt augstam aizsardzības līmenim, jo šīm tiesībām ir izšķiroša nozīme intelektuālajā jaunradē. To aizsardzība palīdz nodrošināt jaunrades uzturēšanu un attīstību autoru, izpildītāju, producentu, patērētāju, kultūras, rūpniecības un visas sabiedrības interesēs. Tāpēc intelektuālais īpašums ir atzīts par īpašuma neatņemamu sastāvdaļu.
(10) Lai autori vai izpildītāji varētu turpināt savu radošo un māksliniecisko darbību, viņiem jāsaņem atbilstīga atlīdzība par viņu darbu izmantošanu, bet producentiem tā jāsaņem, lai varētu finansēt šo darbību. Lai izgatavotu produktus, piemēram, skaņu ierakstus, filmas vai multimediju produktus, un sniegtu pakalpojumus, piemēram, pakalpojumus “pēc pieprasījuma”, vajadzīgi ievērojami ieguldījumi. Lai garantētu minētās atlīdzības pieejamību un nodrošinātu iespēju iegūt labu atdevi no ieguldījumiem, vajadzīga intelektuālā īpašuma tiesību pienācīga aizsardzība.
[..]
(23) Šai direktīvai būtu jāturpina saskaņot autora tiesības uz izziņošanu. Šīs tiesības būtu jāsaprot plašā nozīmē – kā tādas, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana. Šīm tiesībām būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. Šīm tiesībām nebūtu jāattiecas uz citām darbībām.
[..]
(27) Tikai materiālo iespēju nodrošināšana, dodot iespēju veikt izziņošanu vai to veicot, pati neveido izziņošanu šīs direktīvas nozīmē.”
6 Šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā.”
Vācijas tiesības
7 1965. gada 9. septembra Gesetz über Urheberrecht und verwandte Schutzrechte – Urheberrechtsgesetz (Autortiesību un blakustiesību likums, BGBl. 1965 I, 1273. lpp.), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk tekstā – “Autortiesību likums”), 15. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Turklāt autoram ir ekskluzīvas tiesības izziņot sabiedrībai savu darbu nemateriālā veidā (izziņošanas sabiedrībai tiesības). Izziņošanas sabiedrībai tiesības it īpaši ietver:
1. prezentācijas, izpildes un atskaņošanas tiesības (19. pants),
2. tiesības publiskot (19.a pants),
3. apraides tiesības (20. pants),
4. tiesības izziņot, izmantojot skaņu ierakstus un videoierakstus (21. pants),
5. tiesības izziņot raidījumus un publiskotus darbus (22. pants).”
8 Saskaņā ar Autortiesību likuma 20. pantu:
“Apraides tiesības ir tiesības nodrošināt darba pieejamību sabiedrībai, izmantojot apraidi, piemēram, skaņas un televīzijas apraidi, satelītu apraidi, kabeļtelevīziju vai līdzīgus tehniskos līdzekļus.”
9 Autortiesību likuma 20.b panta 1. punktā ir paredzēts:
“Tiesības retranslēt apraides darbu vienlaicīgi – nemainītā un pilnā apjomā retranslētā programmā (kabeļu retranslācija) – var izmantot tikai autortiesību aģentūra. Šis noteikums neattiecas uz tiesībām, ko raidorganizācija izvirza attiecībā uz saviem raidījumiem.”
10 Atbilstoši Autortiesību likuma 22. pantam:
“Tiesības izziņot raidījumus un publiskotus darbus ir tiesības nodrošināt raidījumu un publiskotu darbu izziņošanas uztveramību sabiedrībai, izmantojot ekrānus, skaļruņus vai līdzīgas tehniskas iekārtas. Attiecīgi piemēro 19. panta 3. punktu.”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
11 MPLC, kas atbilstoši Vācijas tiesībām ir neatkarīga autortiesību aģentūra, kura darbojas ar peļņas gūšanas mērķi, cēla prasību Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa, Vācija) pret Citadines, viesnīcas pārvaldītājsabiedrību, par to, lai tiktu pārtraukta televīzijas seriāla epizodes izziņošana sabiedrībai raidījuma formā, izmantojot televizorus, kurus pēdējā minētā sabiedrība uzstādījusi šīs viesnīcas numuros, kā arī sporta zālē, ciktāl signāls televizoriem tika pārraidīts, izmantojot koaksiālo vai datu kabeli. Šo epizodi, ko pārraidīja sabiedriskās televīzijas kanāls, 2019. gada 17. novembrī esot noskatījušies minētās viesnīcas viesi, jo signāls vienlaicīgi un bez izmaiņām esot nosūtīts uz televizoriem, izmantojot šīs viesnīcas kabeļtīklu. Lai veiktu kabeļu retranslāciju, Citadines ir noslēgusi visaptverošus licences līgumus ar Vācijas autortiesību aģentūrām.
12 Landgericht München I (Minhenes I apgabaltiesa) ar 2020. gada 17. janvāra rīkojumu par pagaidu noregulējumu aizliedza Citadines publiskot minēto epizodi.
13 Ar 2020. gada 18. jūnija spriedumu šī tiesa nolēma atstāt spēkā šo rīkojumu par pagaidu noregulējumu.
14 Citadines par šo spriedumu iesniedza apelācijas sūdzību Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa.
15 Šī sabiedrība uzskata, ka tai ir tiesības saviem viesiem nodrošināt sabiedriskās televīzijas bezmaksas pārraidītos raidījumus numuros un sporta zālē ierīkotajos televizoros, pamatojoties uz savām kabeļtelevīzijas retranslācijas licencēm.
16 Savukārt MPLC apgalvo, ka Citadines, pārraidot attiecīgo signālu šīs viesnīcas kabeļtīklā, ir pārkāpusi MPLC piederošās tiesības uz izziņošanu sabiedrībai. Apstāklim, ka Citadines ir noskaidrojusi jautājumu par kabeļu retranslācijas tiesībām ar autortiesību aģentūrām, šajā ziņā neesot nozīmes.
17 Iesniedzējtiesa norāda, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai gan vienkārša uztveršanas ierīču nodrošināšana, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 27. apsvērumu, pati par sevi nav izziņošana sabiedrībai, izziņošanas sabiedrībai tiesības tiek aizskartas, ja iepriekšēja signāla retranslācija uztveršanas ierīcēs tiek veikta, izmantojot šādu kabeļtīklu.
18 Tomēr šī tiesa piebilst, ka šajā gadījumā Citadines darbības, pārsniedzot vienkāršu televizoru nodrošināšanu, ietvēra vienīgi televīzijas signāla retranslāciju, izmantojot viesnīcas kabeļtīklu, ko šai sabiedrībai bija tiesības darīt, pamatojoties uz autortiesību aģentūru izdoto licenci. Tā kā Vācijas tiesībās izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē ir iedalīta tiesībās, kas izriet no Autortiesību likuma 20.b panta (“retranslācija”), un tiesībās, kuras paredzētas Autortiesību likuma 22. pantā (“raidījumu izziņošana”), ir apšaubāms, vai var secināt, ka tādas izmantotāja darbības, ko tam ir tiesības veikt, pamatojoties uz šo Autortiesību likuma 20.b pantu saistībā ar licenci, proti, kabeļu retranslācija viesnīcas telpās, liecina par tā nodomu veikt “izziņošanas darbību” kopumā, ja šīs darbības izpaudās tikai kā nodrošināšana ar uztveršanas ierīcēm, un tas nav izziņošanas sabiedrībai tiesību pārkāpums.
19 Šajos apstākļos Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Direktīvas [2001/29] 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums vai prakse, saskaņā ar kuru par izziņošanu sabiedrībai tiek uzskatīta tāda iekārtu nodrošināšana, kas dod iespēju veikt izziņošanu vai to veic, piemēram, televizori viesnīcas numuros vai sporta zālē, ja apraides signāls papildus tiek pārraidīts uz šīm iekārtām, izmantojot viesnīcas kabeļu sadales sistēmu, bet šī kabeļtelevīzijas retranslācija tiek likumīgi veikta, pamatojoties uz viesnīcas iegūto licenci?”
Par prejudiciālo jautājumu
Ievada apsvērumi
20 No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesas pausto šaubu pamatā, kā norādīts šī sprieduma 15. punktā, ir izziņošanas sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē “iedalījums” valsts tiesībās: no vienas puses, Autortiesību likuma 20.b pantā paredzētajās tiesībās, un, no otras puses, Autortiesību likuma 22. pantā paredzētajās tiesībās, un atbilstoši iesniedzējtiesas nolēmumā ietvertajām norādēm šīs tiesības transponē minēto 3. panta 1. punktu.
21 Iesniedzējtiesa atbildē uz lūgumu sniegt paskaidrojumus, ko Tiesa tai nosūtīja atbilstoši Tiesas Reglamenta 101. pantam, tomēr norādīja, ka Autortiesību likuma 20.b pants galvenokārt izriet no šā likuma grozījumiem, kas izdarīti ar Viertes Gesetz zur Änderung des Urheberrechtsgesetzes vom 8. Mai 1998 (1998. gada 8. maija Ceturtais likums par grozījumiem Autortiesību likumā; BGBl. 1998 I, 902. lpp.), kuru mērķis bija transponēt Direktīvu 93/83 Vācijas tiesību sistēmā.
22 Šī tiesa, vienlaikus norādot, ka vēlāk Autortiesību likuma 20.b pants, sākot no 2008. gada 1. janvāra ir grozīts ar Zweites Gesetz zur Regelung des Urheberrechts in der Informationsgesellschaft vom 26. Oktober 2007 (2007. gada 26. oktobra Otrais likums par autortiesību regulējumu informācijas sabiedrībā; BGBl. 2007 I, 2513. lpp.), lai turpinātu Vācijas autortiesību pielāgošanu informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstībai, kā arī lai atrisinātu jautājumus, kurus, ņemot vērā Direktīvas 2001/29 īso transponēšanas termiņu, nebija iespējams atrisināt iepriekšējā autortiesību reformā, uzsver: šī likuma paskaidrojuma rakstā teikts, ka “nebija runas par kabeļu retranslācijas tiesību pamatstruktūras grozījumiem, “ņemot vērā starptautiskās un Eiropas prasības””.
23 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju, jo šāda interpretācija ir tikai valsts tiesas kompetencē. Tādējādi Tiesas kompetencē nav lemt par jautājumu, vai ar Autortiesību likuma 20.b pantu ir transponēta Direktīva 93/83 vai Direktīva 2001/29 (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 28. oktobris, A un B (Mazo alus darītavu kopēja aplikšana ar nodokli), C‑221/20 un C‑223/20, EU:C:2021:890, 16. un 17. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
24 Pēc šī precizējuma jānorāda, ka iesniedzējtiesa šī sprieduma 21. punktā minētajā atbildē skaidri norādīja, ka ar 1998. gada 8. maija Ceturto likumu par grozījumiem Autortiesību likumā, ar kuru Autortiesību likumā iekļauts 20.b pants, ir transponēta Direktīva 93/83.
25 Šajā ziņā jāatgādina, pirmām kārtām, ka atbilstoši Direktīvas 93/83 1. panta 3. punktam jēdziens “kabeļu retranslācija” ir definēta kā “sākotnējā no citas dalībvalsts noraidāmā signāla vienlaicīga, nemainīta un nesaīsināta retranslācija, izmantojot kabeļu vai mikroviļņu sistēmu, lai pa vadiem vai pa gaisu, ieskaitot satelītu, raidītu atklātai uztveršanai paredzētas televīzijas vai radio programmas”.
26 Kā Tiesa jau ir nospriedusi, Direktīvā 93/83 ir reglamentēta tikai kabeļu retranslācijas tiesību īstenošana attiecībās starp, pirmkārt, autortiesību subjektiem un blakustiesību subjektiem un, otrkārt, “kabeļoperatoriem” vai “kabeļizplatītājiem”. Jēdzieni “kabeļoperators” vai “kabeļizplatītājs” nozīmē, ka runa ir par tradicionālo kabeļu tīklu operatoriem (spriedums, 2022. gada 8. septembris, RTL Television, C‑716/20, EU:C:2022:643, 76. un 77. punkts).
27 No tā izriet, ka viesnīcu nevar uzskatīt par “kabeļoperatoru” Direktīvas 93/83 izpratnē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 8. septembris, RTL Television, C‑716/20, EU:C:2022:643, 84. un 85. punkts).
28 Otrām kārtām, attiecībā uz iesniedzējtiesas norādīto apstākli, ka pamatlietā Citadines pārvaldītajai viesnīcai ir attiecīgās retranslācijas atļaujošs licences līgums, jākonstatē, ka iesniedzējtiesas nolēmumā nav precizēts, uz kādu darbību veidu attiecas šāds licences līgums.
29 Rakstveida apsvērumos Citadines norādīja: lai gan tā neapstrīd, ka, savā viesnīcā retranslējot raidījumus uztveršanas ierīcēs, tā ir veikusi izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, tā arī apgalvo, ka šajā nolūkā tā esot iegādājusies visas nepieciešamās licences no kompetentajām autortiesību aģentūrām, par kurām tā ik gadu maksā fiksētu atlīdzību par katru viesnīcas numuru.
30 Savukārt MPLC apgalvoja, ka Citadines noslēgtais licences līgums neattiecas uz tiešu un netiešu radio un televīzijas programmu retranslāciju, izmantojot attiecīgās viesnīcas tīklu.
31 Šajā ziņā atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 267. pantā paredzētās un uz valsts tiesu un Tiesas funkciju skaidru nodalīšanu balstītās procedūras kontekstā ikviens attiecīgo faktu vērtējums ietilpst valsts tiesas kompetencē (spriedums, 2020. gada 17. decembris, BAKATI PLUS, C‑656/19, EU:C:2020:1045, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Tālab iesniedzējtiesai jānosaka, vai tās izskatāmajā lietā Citadines noslēgtais licences līgums attiecas uz šīs sabiedrības veikto iespējamo izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.
33 Šajā kontekstā katrā ziņā jāpiebilst: apstāklim, ka šāds licences līgums ir ticis noslēgts, nav nozīmes jautājumā, vai attiecīgās retranslācijas ir izziņošana sabiedrībai šīs tiesību normas izpratnē. Savukārt, kā rakstveida apsvērumos norādījusi Eiropas Komisija, šāda licences līguma esamība ļauj noteikt, vai attiecīgā darba autors šādu izziņošanu ir atļāvis, pieņemot, ka tā ir pierādīta.
34 Atbilde uz prejudiciālo jautājumu ir jāformulē, pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem.
Par lietas būtību
35 Uzdodot jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka nodrošināšana ar televizoriem, kas uzstādīti viesnīcas numuros vai sporta zālē, turklāt ja signāls šajos televizoros tiek pārraidīts, izmantojot šīs viesnīcas kabeļtīklu, ir “izziņošana sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē.
36 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punktam “dalībvalstis autoriem piešķir ekskluzīvas tiesības atļaut vai aizliegt savu darbu izziņošanu, izmantojot vadus vai neizmantojot tos, tajā skaitā savu darbu publiskošanu tā, lai sabiedrības locekļi tiem var piekļūt no pašu izvēlētas vietas pašu izvēlētā laikā”.
37 Kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, atbilstoši šai tiesību normai autoriem ir piešķirtas preventīva rakstura tiesības, kas tiem ļauj nostāties starp iespējamiem viņu darbu izmantotājiem un izziņošanu sabiedrībai, ko šie izmantotāji varētu būt iecerējuši veikt, lai to aizliegtu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 30. punkts, un 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 62. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
38 Kas attiecas uz jēdziena “izziņošana sabiedrībai” saturu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, kā uzsvērts Direktīvas 2001/29 23. apsvērumā, tas ir jāsaprot plašā nozīmē kā tāds, kas attiecas uz visa veida izziņošanu sabiedrībai, kura nav klāt vietā, kur notikusi sākotnējā izziņošana, un tādējādi tam būtu jāattiecas uz darba visa veida raidīšanu vai atkārtotu raidīšanu sabiedrībai, izmantojot vai neizmantojot vadus, tajā skaitā raidīšanu ēterā. No minētās direktīvas 4., 9. un 10. apsvēruma izriet, ka tās galvenais mērķis ir ieviest augstu autoru aizsardzības līmeni, kas tiem ļautu saņemt atbilstīgu atlīdzību par savu darbu izmantošanu, tostarp izziņošanas sabiedrībai gadījumā (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 63. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
39 Šajā ziņā, kā Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, šis jēdziens apvieno divus kumulatīvus elementus, proti, darba izziņošanas darbību un tā izziņošanu sabiedrībai, un tas prasa individualizētu vērtējumu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 37. punkts; 2020. gada 2. aprīlis, Stim un SAMI, C‑753/18, EU:C:2020:268, 30. punkts, un 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
40 Šādā vērtējumā jāņem vērā vairāki papildkritēriji, kas nav autonomi, bet ir savstarpēji saistīti. Tā kā šie kritēriji dažādās konkrētās situācijās var pastāvēt ar ļoti mainīgu intensitāti, tie ir jāpiemēro gan individuāli, gan savstarpējā mijiedarbībā (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 35. punkts, un 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
41 Starp šiem kritērijiem Tiesa, pirmkārt, ir uzsvērusi būtisko lomu, kāda ir izmantotājam, un tā iejaukšanās apzināto raksturu. Proti, izmantotājs veic “izziņošanas darbību”, ja, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, tas iejaucas, lai saviem klientiem dotu piekļuvi aizsargātam darbam, it īpaši tad, ja bez šādas iejaukšanās tā klienti principā nevarētu baudīt izplatīto darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 68. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
42 Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka nozīme ir arī izziņošanas sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē peļņas gūšanas raksturam (spriedums, 2016. gada 8. septembris, GS Media, C‑160/15, EU:C:2016:644, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
43 Otrkārt, lai uz aizsargātajiem darbiem varētu attiecināt jēdzienu “izziņošana sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē, tiem ir jābūt arī faktiski izziņotiem sabiedrībai (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 40. punkts, un 2020. gada 28. oktobris, BY (Pierādījumi fotoattēlu veidā), C‑637/19, EU:C:2020:863, 25. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
44 Šajā ziņā Tiesa ir precizējusi, ka jēdziens “sabiedrība” nozīmē nenoteiktu potenciālo adresātu skaitu un turklāt paredz pietiekami lielu personu skaitu (spriedumi, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 41. punkts, un 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 69. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
45 Tāpat no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai aizsargāts darbs varētu tikt kvalificēts par “izziņotu sabiedrībai”, tas jāizziņo īpašā tehniskā veidā, kas atšķiras no līdz tam izmantotajiem veidiem, vai, ja tā nav, “jaunai sabiedrībai”, citiem vārdiem sakot, sabiedrībai, kuru autortiesību īpašnieks vēl nav ņēmis vērā, atļaujot sākotnēji izziņot savu darbu sabiedrībai (spriedums, 2021. gada 22. jūnijs, YouTube un Cyando, C‑682/18 un C‑683/18, EU:C:2021:503, 70. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).
46 Tieši ņemot vērā šos kritērijus un atbilstoši šī sprieduma 39. punktā atgādinātajam individuālajam vērtējumam, jāizvērtē, vai tādā lietā kā pamatlieta viesnīcas pārvaldītājsabiedrība, kas šīs viesnīcas numuros un sporta zālē uzstāda televizorus un/vai radio, uz kuriem tā pārraida apraides signālu, veic izziņošanu sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē.
47 Lai gan principā valsts tiesai ir jānosaka, vai tas tā ir konkrētajā gadījumā, un šajā ziņā jāveic galīgs vērtējums par faktiem, Tiesas kompetencē ir sniegt iesniedzējtiesai visus Savienības tiesību interpretācijas elementus, lai novērtētu, vai šāda izziņošana sabiedrībai ir notikusi.
48 Šajā gadījumā, pirmām kārtām, jāuzskata, ka viesnīcas pārvaldītājsabiedrība veic izziņošanu Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, ja tā apzināti pārraida saviem viesiem aizsargātus darbus, brīvprātīgi izplatīdama signālu, izmantojot televizorus, kurus tā ir uzstādījusi šajā viesnīcā (spriedums, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 54. punkts un tajā minētā judikatūra).
49 Otrām kārtām, Tiesa jau ir nospriedusi, ka šādas viesnīcas viesi ir nenoteikts potenciālo adresātu skaits, jo šo viesu piekļuve šīs viesnīcas pakalpojumiem principā izriet no katra viesa izvēles un to ierobežo tikai minētās viesnīcas uzņemšanas iespējas, un ka viesnīcas viesi veido pietiekami lielu personu skaitu, tālab tie ir jāuzskata par “sabiedrību” (spriedums, 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 41. un 42. punkts).
50 Trešām kārtām, Tiesa ir nospriedusi, ka, lai būtu notikusi izziņošana sabiedrībai Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkta izpratnē, attiecīgajam izmantotājam, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, ir jāsniedz sabiedrībai papildu piekļuve raidījumam, kurā ir aizsargāts darbs, un tādējādi šķiet, ka bez šādas iejaukšanās personas, kas veido šo “jauno” sabiedrību, lai gan tās atrodas šīs pārraides pārklājuma zonā, principā nevarētu baudīt šo darbu. Tādējādi, ja viesnīcas pārvaldītājsabiedrība apzināti pārraida saviem viesiem šādu darbu, brīvprātīgi izplatot signālu ar televizoru vai radio uztvērēju starpniecību, kurus tā ir uzstādījusi šajā viesnīcā, tā, pilnībā apzinoties savas rīcības sekas, iejaucas, lai saviem viesiem dotu piekļuvi šim darbam. Ja šādas iejaukšanās nebūtu, šie viesi, lai gan tie atrodas šādā pārklājuma zonā, principā nevarētu baudīt minēto darbu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 31. maijs, Reha Training, C‑117/15, EU:C:2016:379, 46. un 47. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
51 Ceturtām kārtām, atbilstoši Tiesas judikatūrai, lai būtu notikusi izziņošana sabiedrībai šīs tiesību normas izpratnē, pietiek ar to, ka darbs ir nodots sabiedrības rīcībā un personas, kas veido šo sabiedrību, var tam piekļūt (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 43. punkts). No minētā izriet, ka iesniedzējtiesas minētajam apstāklim, ka televizorus ieslēdza nevis Citadines, bet gan šīs sabiedrības pārvaldītās viesnīcas viesi, nav nozīmes.
52 Piektām kārtām, attiecībā uz šī sprieduma 42. punktā minēto peļņas gūšanas raksturu no Tiesas judikatūras izriet, ka darbība, ar kuru viesnīcas pārvaldītājsabiedrība saviem visiem sniedz piekļuvi pārraidītam darbam, ir papildu pakalpojuma sniegšana, kas ietekmē šīs viesnīcas labiekārtotību un līdz ar to tās numuru cenu, tātad šai darbībai ir peļņu nesošs raksturs (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 44. punkts, kā arī 2012. gada 15. marts, Phonographic Performance (Ireland), C‑162/10, EU:C:2012:141, 44. un 45. punkts).
53 Visbeidzot sestām kārtām, nevar uzskatīt, ka pamatlietā aplūkotā televizoru nodrošināšana viesnīcas numuros un sporta zālē ir “tikai materiālo iespēju nodrošināšana” Direktīvas 2001/29 27. apsvēruma izpratnē.
54 Attiecībā uz viesnīcām no Tiesas judikatūras izriet, ka, lai gan tikai fizisku iekārtu nodrošināšana, kurā papildus šādai viesnīcai parasti ir iesaistīti uzņēmumi, kas specializējušies televizoru pārdošanā vai nomā, pati par sevi nav izziņošana Direktīvas 2001/29 izpratnē, tomēr šīs iekārtas var padarīt tehniski iespējamu sabiedrības piekļuvi pārraidītajiem darbiem. Tādējādi, ja viesnīca, izmantojot šādi uzstādītus televizorus, pārraida signālu saviem viesiem, kas apmetušies viesnīcas numuros, tā ir izziņošana sabiedrībai šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē neatkarīgi no izmantotās signāla pārraidīšanas metodes (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 7. decembris, SGAE, C‑306/05, EU:C:2006:764, 46. punkts).
55 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2001/29 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka nodrošināšana ar televizoriem, kas uzstādīti viesnīcas numuros vai sporta zālē, turklāt ja signāls šajos televizoros tiek pārraidīts, izmantojot šīs viesnīcas kabeļtīklu, ir “izziņošana sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē.
Par tiesāšanās izdevumiem
56 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (sestā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2001/29/EK (2001. gada 22. maijs) par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā 3. panta 1. punkts
ir jāinterpretē tādējādi, ka
nodrošināšana ar televizoriem, kas uzstādīti viesnīcas numuros vai sporta zālē, turklāt ja signāls šajos televizoros tiek pārraidīts, izmantojot šīs viesnīcas kabeļtīklu, ir “izziņošana sabiedrībai” šīs tiesību normas izpratnē.
[Paraksti]