Apvienotās lietas T‑99/09 un T‑308/09

Itālijas Republika

pret

Eiropas Komisiju

ERAF – 2000.–2006. gada reģionālā darbības programma (RDP) Kampānijas [Campanie] reģionam – Regula (EK) Nr. 1260/1999 – 32. panta 3. punkta f) apakšpunkts – Lēmums neveikt starpposma maksājumus saistībā ar RDP pasākumu attiecībā uz atkritumu apsaimniekošanu un apglabāšanu – Pārkāpuma process pret Itāliju

Kopsavilkums – Vispārējās tiesas (pirmā palāta) 2013. gada 19. aprīļa spriedums

1.      Ekonomiskā, sociālā un teritoriālā kohēzija – Strukturālā palīdzība – Savienības finansējums – Regula Nr. 1260/1999 – Pieteikumi starpposma maksājumu saņemšanai – Pārkāpuma process – Sekas – Pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai pagaidu nepieņemamība – Piemērošanas kritēriji – “Pasākumu”, kas ir pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, jēdziens – Attiecība starp pārkāpuma procesa priekšmetu un minētajiem pasākumiem – Tieša saikne – Piemērošanas joma

(Padomes Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunkts un 39. panta 2. un 3. punkts)

2.      Tiesvedība – Jaunu pamatu izvirzīšana tiesvedības laikā – Pamats, kas pirmoreiz izvirzīts replikas iesniegšanas stadijā – Nepieņemamība

(Vispārējās tiesas Reglamenta 48. panta 2. punkts)

3.      Iestāžu akti – Pamatojums – Pienākums – Apjoms – Komisijas lēmums attiecībā uz pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai pagaidu nepieņemamību, īstenojot ERAF – Atsauce uz minētā lēmuma kontekstu – Pieļaujamība

(EKL 253. pants)

1.      Atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999, ar ko paredz vispārīgus noteikumus par struktūrfondiem, 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma formulējumam jēdzienam “pasākums” ir plaša piemērošanas joma, kas ir saistīta ar stratēģisku prioritāti, kura tiek definēta ar “prioritāru virzienu”, un tas ir šī prioritārā virziena īstenošanas dažu gadu laikā līdzeklis, kas ļauj finansēt “darbības”. Tā kā šāds pasākums var attiekties uz vairākām darbībām, pirmajam minētajam jēdzienam ir plašāka piemērošanas joma nekā tā, kas attiecas uz darbībām, kuras savukārt atspoguļo projektus vai rīcību, kurai var tikt piešķirta fondu palīdzība.

Lai varētu secināt par pieteikuma maksājuma saņemšanai nepieņemamību, ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto otro pieņēmumu Komisijas uzsākta pārkāpuma procesa priekšmetu tiek prasīts salīdzināt ar “pasākuma(‑u)” – nevis “darbību” –, “kas ir minētā pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”, priekšmetu. Vienīgi fakts, ka pieteikums maksājuma saņemšanai varētu attiekties uz vairākām konkrētām darbībām, kuras ir veiktas viena (vairāku gadu) pasākuma ietvaros, pats par sevi neļauj veikt Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma skaidras un precīzas redakcijas interpretāciju contra legem, uzskatot, ka šāds salīdzinājums būtu jāveic, atsaucoties drīzāk uz katras no dažādām darbībām, aplūkojot tās atsevišķi, priekšmetu, nevis atsaucoties uz attiecīgo pasākumu vai pasākumiem. Tomēr Komisijai ir jāpierāda pietiekami tieša saikne starp attiecīgo pasākumu, no vienas puses, un pārkāpuma procesa priekšmetu, no otras puses.

Šie apsvērumi atbilst attiecīgo Regulas Nr. 1260/1999 tiesību normu mērķim. Lai gan, protams, Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētā otrā pieņēmuma mērķis ir izvairīties no tā, ka struktūrfondi finansē darbības, ko dalībvalstis veic, pārkāpjot Savienības tiesības, no tā tomēr neizriet, ka Kopienas fondu nepieļaujamā zaudējuma risks būtu jāsaista tieši ar konkrētu darbību (projekti vai rīcība), kas ir pieteikumu maksājumu saņemšanai priekšmets, nelikumību vai prettiesisku īstenošanu, ne arī tas, ka Komisijai būtu jāpierāda, ka šis risks konkrēti un tieši izriet no šādām prettiesiskām darbībām, kuras ir apstrīdētas pārkāpuma procesā. Šāda ierobežojoša interpretācija samazinātu attiecīgo tiesību normu – ar kurām Komisijai ir piešķirtas pilnvaras vienīgi provizoriski apturēt maksājumus atbilstoši struktūrfondu finanšu saistībām, kuras tie ir uzņēmušies saskaņā ar darbības programmu, ja Komisija saskaras ar tādu iespējamu Savienības tiesību pārkāpumu no dalībvalsts – saņēmējas puses, kuram ir pietiekami tieša saikne ar pasākumu, kas ir paredzētā finansējuma priekšmets, līdz brīdim, kamēr minētā pārkāpuma konstatējums tiek apstiprināts vai galīgi noraidīts ar Tiesas spriedumu, – lietderīgo iedarbību.

Ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto pirmo pieņēmumu, ar kuru Komisijai analoģiski ir piešķirta iespēja izmantot apturošas sekas attiecībā uz starpposma maksājumiem, pielietojot šīs regulas 39. panta 2. punktā paredzēto apturēšanas procedūru, t.i., rīkojoties ārpus pārkāpuma procesa, šis vērtējums tāpat netiek apšaubīts. Līdzās tam, ka šajā pēdējā minētajā tiesību normā netiek izmantots jēdziens “darbība”, Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzētajā pirmajā pieņēmumā, tāpat kā otrā pieņēmuma gadījumā, ir noteikts, ka tam, ka “nav pieņemts lēmums apturēt maksājumus”, ir jāattiecas uz “pasākumu(‑iem), kas ir pieteikuma [maksājuma saņemšanai] pamatā”. Visbeidzot, no abu Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto pieņēmumu redakcijas skaidri izriet, ka, lai varētu provizoriski noraidīt starpposma maksājumu, Komisijai ir pietiekami balstīties tikai uz vienu no šiem gadījumiem.

Tādējādi, lai pamatotu paziņojumu par starpposma maksājumu nepieņemamību saistībā ar notiekošu pārkāpuma procesu, Komisijai ir pietiekami pierādīt, ka šī procesa priekšmetam ir pietiekami tieša saikne ar pasākumu, kurā ietilpst attiecīgajos pieteikumos maksājumu saņemšanai norādītās darbības.

Tādējādi, pirmkārt, Komisija ir tiesīga lēmumu par starpposma maksājumu nepieņemamību pamatot ar Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā paredzēto otro pieņēmumu un, otrkārt, ņemot vērā tai šādi piešķirtās pilnvaras provizoriski noraidīt starpposma maksājumus, tai nav pienākuma rīkoties atbilstoši Regulas Nr. 1260/1999 32. panta 3. punkta pirmās daļas f) apakšpunktā, skatot to kopsakarā ar šīs regulas 39. panta 2. un 3. punktu, paredzētajā pirmajā pieņēmumā noteiktajai procedūrai.

(sal. ar 45., 46., 49.–51., 53. un 54. punktu)

2.      Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 63. punktu)

3.      Pienākuma norādīt individuāla lēmuma pamatojumu mērķis ir sniegt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai tā varētu noteikt, vai lēmums ir labi pamatots vai arī tam attiecīgajā gadījumā piemīt trūkums, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību, un ļaut Savienības tiesai veikt savu tiesiskuma pārbaudi. Šī pienākuma piemērošanas joma ir atkarīga no attiecīgā akta būtības un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Ņemot vērā, ka Komisijas lēmums, kas ir pieņemts saistībā ar ERAF īstenošanu un attiecas uz pieteikumu starpposma maksājumu saņemšanai provizorisku nepieņemamību, rada negatīvas finansiālās sekas gan dalībvalstij – pieteikuma iesniedzējai, gan arī minēto maksājumu gala saņēmējiem, šī lēmuma pamatojumā ir jābūt nepārprotami norādītai paziņojuma par nepieņemamību pamatā esošajai argumentācijai. Tomēr netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu.

(sal. ar 71. punktu)